Izvilkumi no Augusta Laudāna atmiņām, kuros atstāstīts bijušā leģionāra Jāzepa Opicāna stāstījuma par nonākšanu gūstā 1944. gada augustā, bēgšanu no gūsta, atkārtotu nonākšanu gūstā un atrašanos gūstekņu nometnē līdz 1946. gada rudenim.
_____________________________________________________________

1951. gada 9. oktobrī notiesātais Augusts Laudāns nonāk pārsūtīšanas nometnē Staļinskā. Šeit viņš satiekas ar bijušo leģionāru Jāzepu Opicānu. Savā atmiņu pierakstā Laudāns kā atsevišķu nodaļu iekļāvis Opicāna stāstījumu par viņa piedzīvoto.

[15.lp.]

[..]

Biju iesaukts leģionā, atrodos Kurzemes frontē, Irlavas tuvumā. 1944. gada augustā mēs trīs - es, Īvsiņš un Pētersons tikām nozīmēti izlūkos. Vajadzēja pāriet vienu gravu, pa kuru līkumus mezdama, tecēja maza upīte. Pienākot pie upītes, bija jātiek tai pāri. Nakts bija gaiša kā diena. Tikko iebridām ūdenī, tūliņ no pretējās puses mūs ielenca durkļu mežs, jo pretinieki bija paslēpušies krūmos un, tiklīdz mēs iekāpām upītē, metās mums virsū. Viņi bija ap desmit. Mēs tikām sagūstīti un aizvesti Irlavas parkā. Tur kādā mazā laukumiņā mūs visus trīs noguldīja uz mugurām un tā vajadzēja nekustoties palikt. Tiklīdz sākšot grozīties vai sarunāties savā starpā, tūlīt tikšot nošauti.

Visapkārt parkā atradās pie kokiem piesieti zirgi. Šur tur [16.lp.] redzēja zaldātus. Pēc kāda laiciņa atveda vēl vienu un noguldīja mums blakus. Tas bija civilā un, spriežot pēc viņa gadiem, nevarēja būt karavīrs, drīzāk zemesrūķis gan.

Gulēt traucēja sviedri, kas bija aumaļām, un mušas metās virsū kā uzrīdītas. Varat iedomāties, kā mēs jutāmies, ik mušas dzēliens bija kā adatas dūriens, un notrīcēja viss ķermenis, bet tu nedrīksti ne pirkstu pakustināt.

Mūsu jaunais kaimiņš prasījās uz ateju. Viens sargs palika pie mums, otrs veda to prom. Tikko paspēris dažus soļus, gūsteknis metās bēgt. Sargs šāva gan gaisā pāris reižu, bet uz gūstekni šaut nevarēja, jo viss parks bija zirgu pilns.

Sākās gūstekņa drudžaina gūstīšana. Pēc kāda laiciņa pie mūsu sargiem ieradās viens zaldāts un stāstīja, ka izbēgušais esot notverts. Gribējuši izbēgušā vietā ņemt viņa sievu, bet nu pats rokā. Pēc dzirdētās sarunas secinot, izbēgušajam vajadzēja būt vietējam. Pēc tam mūs aizveda uz Dobeles gūstekņu nometni. Otrajā dienā tikām dzīti kolonnā prom. ceļu krustojumos un atzarojumos konvoji savā starpā lamājās. Viens rādīja ar roku, ka jāiet uz turieni, otrs uz pavisam pretēju pusi. Tā mēs nostaigājām visu dienu un vakarā atgriezāmies Dobelē. Nākošajā dienā gājām atkal to pašu ceļu, bet šoreiz mūs aizdzina un ievietoja kādā aplokā, kas bija iežogots ar dzeloņstiepļu žogu. Stūros sargtorņi nebija, sargi soļoja apkārt aplokam viens no otra ap simts metru attālumā.

Radās doma par bēgšanu. Pateicu to Īvsiņam un Pētersonam. Īvsiņš man piekrita, bet Pētersons pat dzirdēt negribēja. Aizbildinājās, ka klāšoties tāpat kā tam tur Irlavā.

Mēs ar Īvsiņu nolēmām bēgt divi vien. Tā kā aploks bija [17.lp.] diezgan liels, mēs bijām apmetušies vienā galā. Tumsai iestājoties, abi ar Īvsiņu aizlavījāmies tukšajā galā un, nometušies garšļaukus, gaidījām, kamēr sargs ārpusē paiet garām. Tikko tas bija noticis, mēs pielīdām pie žoga posma vidus, es pacēlu stiepli uz augšu un paturēju to, kamēr Īvsiņš izlīda pa apakšu cauri, tad viņš paturēja stiepli, lai es varētu tikt ārā. Tad līdām aizvien tālāk no aploka prom. Kad bijām jau tālu un drīkstējām celties kājās, mēs bijām samirkuši slapji, lienot pa rasaino zāli, jo ceļu izvēlējāmies pa viszemāko vietu, lai nākošais sargs nākdams nesaskata mūs.

Nakti pavadījām brīvā dabā. Otrā rītā klejodami iegriezāmies vienā mājā. Tur saimnieka vairs nebija, tikai viņa māsa saimniekoja viena pati. Mēs, protams, pastāstījām viņai, kas esam un kādā ceļā ieguvuši brīvību. Viņa mūs pamieloja un apgādāja ar brāļa drēbēm. Man tās piestāvēja labi, bet Īvsiņš, kurš bija pamaza auguma, jutās kā ganiņš tēva svārkos.

Savedām kārtībā zāles pļāvēju un sākām pļaut lielo kviešu lauku nost, kas sen jau gaidīja pļāvējus un bija vaska dzeltenumā.

Tā mēs palikām par Platones Briežu mājas strādniekiem, bet liktenis nebija lēmis mums tādu godu. Pēc dažām dienām Briežos iebrauca automašīna, kura atveda trīs četrus sarkanarmijas virsniekus. Tie apskatīja māju un izteicās, ka nākšot tur dzīvot. Mums nekas cits neatlika, kā laisties plašajā pasaulē.

Uzzinājām, ka izsludināta mobilizācija[1]. Devāmies uz Eleju, jo tur atradās saiešanas punkts un darbojās iesaukšanas komisija.

Elejas izpildu komisijas pagalms bija ļaužu pilns. Tur bija [18.lp.] gan veci, gan jauni iesaucamie un to pavadītāji. Arī mēs grozījāmies viņu vidū, bet domāt nedomājām līst komisijai acīs. Vakaram tuvojoties, tika paziņots, ka komisijas darba laiks šodien beidzies, lai nākot rīt. Ļaudis sāka izklīst, arī mēs atstājām pagalmu un gājām meklēt nakts mītni. Ieejot pirmajā mājā, kas gadījās pa ceļam, un sastapuši tur kādu sievieti, lūdzām atļauju pārnakšņot kūts augšā, jo kur lai paliekam, ja šodien neizdevās piekļūt iesaukšanas komisijai.

Tūliņ no blakus istabas iznāca vīrs un noprasīja, no kurienes esam. Saņēmis atbildi, ka no Platones Briežiem, teica, lai lienot vien uz kūts augšas, bet tad ieminējās, kā ar pārtiku.

“Diez cik spīdoši jau nav,” paskaidroja Īvsiņš.

“Pagaidiet,” viņš iesaucās, “likšu jums pasniegt vakariņas. Esmu izpildu komitejas priekšsēdētājs.”

Putriņu strebjot, samirkšķinājāmies ar acīm, jo bijām atraduši visdrošāko naktsmītni.

Saldās siena smaržas apdvesmoti, gulējām kā kāpuri šūniņā. Rītā pārliecinājāmies, ka nebijām vairs divi vien. Arī citi gulēja sienā.

Devāmies prom. Klejodami nonācām Lietuvā, kur tikām aizturēti un ievietoti gūstekņu nometnē. Vēlāk tiku pārvests uz Daugavpili un pēc tam uz Mogiļevu, kur gūstekņu nometnē nodzīvoju līdz atlaišanai mājās 1946. gada rudenī.

Moguļevā nonācu ziemā. Mēs, pienācēji, vēl bijām spēka pilni un spējām pastrādāt. Mani iedalīja kapraču grupā. Mūsu uzdevums bija katru rītu savākt tos, kuri pa nakti bija nomiruši, sakraut lielā kulbā, apsegt ar vecu brezentu un pašiem iejūgties, vilkt to no pilsētas prom kaut kur nomalē un tur [19.lp.] mirušos sniegā aprakt. Lai gan mēs skaitījāmies spēcīgākie, tomēr sasalušo zemi rakt mums nebija pa spēkam.

Pusbadā turētie gūstekņi mira lielos apmēros. Nepagāja neviena diena, kad mūsu kulba nebūtu bijusi pilna. Kas viņus apraka, kad nokusa sniegs, nezinu, jo līdz ar ziemu beidzās karš un mūs atvietoja jaunāki gūstekņi.

1946. gada rudenī tiku atlaists uz mājām un savā dzimtajā pusē atgriezos naktī skauģu nepamanīts. liels bija atkalredzēšanās prieks. Mani viņi bija turējuši par mirušu. Pabijis mājās dažas dienas, laidos atkal prom un tikai ar paziņu starpniecību sarakstījos ar piederīgajiem.

Apmetos Vaiņodē un nodzīvoju tur pāris gadus. Tad pārcēlos uz Vandzeni. 1950. gadā mani atkal arestēja.

[..]
_______________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, G. Laudānes mape, inv. Nr. 2509, 1.-42.lp. Oriģināls, mašīnraksts.

[1] Manuskriptā kļūdaini - demobilizācija.

Skatīt arī - Izvilkumi no Augusta Laudāna atmiņām par atrašanos Rīgas Centrālcietumā 1951. gada janvārī-septembrī.

Ievietots: 26.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV