Izvilkumi no Augusta Laudāna atmiņām par atrašanos Rīgas Centrālcietumā 1951. gada janvārī-septembrī.
_____________________________________________________________

Kad Centrālcietuma pirmā korpusa deviņas atslēgas bija atslēgtas un garas koka un dzelzs režģu durvis atvērtas un aizvērtas, tiku ievests trīspadsmitajā izmeklēšanas kamerā, kura bija cilvēku bāztin piebāzta. Tanīs laikos cietumos un pārsūtīšanas punktos cilvēku biezība bija ļoti liela, kaut gan pastāvīgi, bez pārtraukuma veda prom, taču arvien nāca klāt jauni sūtījumi no malu malām.

Kamera bija šaura un gara, vidū atradās garš, nokrāsots galds, tam abās pusēs bija soli, bet sienmalās stāvēja divstāvu dzelzs gultas. Tur varēja novietoties ap piecdesmit cilvēku. Taču ieslodzītie bija tik daudz, ka daži gulēja uz galda, lai gan pastāvīgi veda nopratināšanai uz čeku Stabu ielā. Veda pa trim, četriem. Tur nācās pabūt kā nu kuram, citam tikai uz dažām dienām, citam uz nedēļu, bet cits nodzīvoja pat mēnesi.

Te bija vīri no visām Latvijas malām. Minēšu tikai dažus: skaņu mākslinieks prof. Līcītis, prof. Dr. Vilde, Kuldīgas kokmateriālu pludināšanas kantora direktors Ūfenberģis, vet. ārsts Priedītis, mežkopis Vintēns, aktieris Stubovs un daudzi citi.

Asas, dzēlīgas piezīmes kā krusas graudus nācās izbaudīt bijušajam Vestienas izpildu komitejas priekšsēdētājam Balodim. Būdams partijas vīrs, viņš te jutās kā ods bišu spietā.

“Tev netrūka drosmes ar vieglu roku parakstīt izsūtāmo sarakstu, ne atejā sēdēdams, nevarēji iedomāties, ka būs pašam [2.lp.] jāpaliek par vērsi, jāmācās Sibīrijā kūlu grauzt kā citkārt Nebukadneceram,” teica kāds jauns puisis.

Un lietuvietis Jurenas, kurš bija dzīvojis Rīgā un nevainojami prata mūsu valodu, bieži vien lēni uzvilka savu iemīļoto dziesmu, no kuras man atmiņā palikušas rindiņas:

“Un, kad kādreiz nonāksim mēs Belcebula cellē,
Tad pat revolūcija mums jāizved būs ellē”.

Kādu rītu, kad vienam vecākam vīram - Leksim paziņoja, lai sataisoties ar visām mantām, tas bija mājiens, ka viņu vedīs uz čeku un tur nāksies pabūt dažas dienas. Leksis sataisījās aiziešanai, apsēdās uz sola galda galā, vistuvāk durvīm nolicis mantas maisiņu blakus uz grīdas, Melnbārdis, kas turpat viņam aiz muguras sēdēja dzelzs gultiņā otrā stāvā, iesaucās: “Jaunekļi, puiši, kas tā par lietu, dodiet taču meitu tēvam Leksim uzsmēķēt ceļa kāju. Vai tad jūs viņu tukšā laidīsiet prom? Ko?”

Tūlīt Saussrdis, jauns puisis, pasniedza tabaku un papīru. Kamēr Leksis ņēmās ar papirosa tīšanu, tikmēr Tarvāns pakampa slotu, norāva to no kāta, steigšus atraisīja Lekša maisiņu un iebāza tajā slotu. Tikko Leksis bija satinis smēķi, durvis atvērās, un viņš tika izsaukts.

Kad pēc pāris dienām Leksis atgriezās, iestājās kamerā klusuma brīdis. Melnbārdis pārtrauca to: “Nu, Leksi, pastāsti, kā tev klājās pa prombūtnes laiku?”

Leksis spītīgi klusēja.

Tad Melnbārdis atkal uzrunāja viņu: “Būtu jel atvedis mums kādu slotu, nav ar ko kameru izslaucīt, kur tās slotas paliek.”

“Ak jūs, velni!” Leksis iesaucās, “mani, vecu vīru, tā izāzēt! [3.lp.] Kad es čekas kamerā, kura bija cilvēku stāvgrūdām pilna, attaisīju maišeli un izmetu vecu slotu. Kā tie zviedza visu laiku, kamēr atrados tur.”

“Ko tu, vecīt, vazā slotu pa pasauli, būtu labāk atvedis tabaku. Un, kad mani veda prom, uzsauca - uzmaniet slotas! Viņš uz to aiznešanu kārs!”

“Nu, redzi, tu viņu drūmajā dzīvītē ienesi jautrību un smieklus. Tas taču ir lieliski, vai nē?” teica melnbārdis.

Pancijam tika paziņots, lai sakārtojas, jo rīt viņu sūtīšot prom, lai izprasot atpakaļ mazgāšanai nodoto veļu. Vakarā muzikants Smilgaszieds ieteica nodziedāt Pancijam ceļa maršu. Salasījās dziedātāji un lēni sāka trallināt maršu. Taču, lai cik lēni un klusi viņi to gribēja izdarīt, gaitenī dežūrējošais sargs bija sadzirdējis un, atslēgām skanot un šķindot, durvis tika atslēgtas, un sargs noprasīja: “Kas te trokšņo? Kas dziedāja?”

Nesagaidījios atbildi, viņš noteica: “Ja neuzrādīsiet vainīgos, sodīšu visu kameru ar paciņu pienešanas aizliegumu.”

Piecēlās Pancijs un noteica: “Es dziedāju!”

Sargs izbrīnā aplūkoja vīru, kura mati bija porcelāna izolatora baltumā, un tad šaubīdamies noteica: “Jūs? Tas nevar būt.”

Tad piecēlās Smilgaszieds un pateica taisnību. Sargs piekritīgi pamāja ar galvu. Sods šoreiz izpalika.

Ēdienu karte te sastāvēja no diviem produktiem - maizes un kāpostu zupas. Rītos izsniedza maizi visai dienai, pusdienās un vakariņās - kāpostu zupa. Tā tas bija visu laiku, kamēr atrados Centrālcietumā no 1951. gada janvāra līdz septembrim.

Cik nepieciešams ir nazis, katrs zina. Grūti pat iedomāties [4.lp.], ka var iztikt bez tā. Nazis nebija kamerā atļauts. Kaut gan ik pāris dienas tikām kratīti, gan paši, gan kamera, izspaidot un izčamdot katru priekšmetu ar vislielāko uzmanību, pieredzi un praksi, pārlaužot pat visplānāko maizes riecienu, tomēr pa nazim bija katrā kamerā. Tas kā neatsavināma daļa turpināja pastāvēt, pāriedams no veciem iemītniekiem jauno klātpienācēju glabāšanā un ziņā.

Vienu reizi uzstājās vecākais uzraugs Puteklis. Kāds bija viņa īstais vārds, to, protams, nezinājām. Puteklis viņš bija iesaukts tādēļ, lai ko teica, nobeidza ar vārdiem: “Noslaukiet putekļus!”

Puteklis pabāza galvu kamerā, stāvēdams pusatvērtajās durvīs, un, rādīdams dusmīgu seju, stingri noteica: “Zinu, jums ir nazis. Dodiet to šurp. Ja nedosiet, paciņas neredzēsiet mēnešiem ilgi.”

Bet, nesagaidījis atbildi, nedz nazi, durvis aizvērdams, noteica: “Noslaukiet putekļus.”

Tikko tas bija aizvēlies prom, tukumietis Ozols, glaudīdams brūnās ūsas, bažīgi izmeta: “Vai dieviņ, ja nu kratīs un atradīs? Ko tad iesāksim? Paciņu sūtīšana būs pagalam! Vajadzētu atdot, ko tādu te turēt pašiem par postu!”

“Neuztraucies!” sacīja kāds cits. “Nevaimanā, iekams vēl neesi zem riteņa. Ja tev patīk, grauz savu speķi ar zobiem. Mums naža nav, ja tev ir, tu vari to atdot katrā laikā.”

Otrs vispopulārākais cilvēks bija cietuma priekšnieka palīgs Baltais Lācis. Īsto vārdu resnajam latgalim nezinājām. Baltā Lāča nosaukumu viņš bija ieguvis tādēļ, ka tikko parādījās cietuma korpusā, tūliņ lika sevi manīt, nāca ar lielu troksni [5.lp.], ka pat logu rūtis nodrebēja. Kad vēra muti vaļā, kliedza, lamājās, izgrūzdams savu parasto izteicienu: “Es jūs aizsūtīšu pie baltajiem lāčiem, tur jūs iztaisīs par cilvēkiem!”

Kādā dienā gaitenī bija dzirdams troksnis, skanēja atslēgas, klaudzēja durvis, šķendējās kāda rupja balss.

“Baltais Lācis ieradies,” pateica tie, kuri jau viņa ierašanās ceremoniju bija dzirdējuši un pazina to.

Žvadzinādams atslēgas, sargs atrāva durvis līdz galam valā, un mūsu kamerā, uzraugu pavadībā iemetās plecīgs vīrs baltā, bez virsdrēbes, puskažociņā, sarkanu seju. Gaļīgais āksts plātījās abām rokām un kliedza kā skuķes, kad tās tramda: “Jums ir naž, atdot ar labu! Ja jūs man lauzīs rest, es jūs aizsūtīs, kur ne gailis pakaļ nedziedās.”

Šoreiz gan viņš neminēja par baltajiem lāčiem.

Katrai apdzīvotai vietai ir sava nerakstīta vēsture, kas dzīvo ļaužu atmiņās. Trīsdesmit otrā kamera tika uzskatīta par tādu, kurā savā laikā risinājušies asiņaini notikumi.

1941. gadā, kad vācu armija tuvojās Rīgai, boļševiki atkāpjoties esot noslepkavojuši visus šajā kamerā ieslodzītos. Viņi esot gulējuši asinīs krustām šķērsām, kā cirtē nolaisti baļķi.

Jā, tāda ir dzīve un mūsu mazās tautas liktenis. Kur gan galvas nav jānoliek? Un kas sagaidīs mūs?

17. martā man un Rodrigo Jansonam vajadzēja stāties tiesas priekšā. Tā kā liepupietis Jansons savā lietā nebija viens, bet kopā ar tā paša pagasta iemītnieku Pēteri Viksi, tad arī to pievienoja mums, un liecinieku manā lietā Jāni ziemeli.

Pie cietuma durvīm piebrauca automašīna, uz kuras bija uzbūvēta [6.lp.] pelēkzaļa būda ar uzrakstu - “hļeb”[1]. Mūs, trīs tiesājamos, iedzina lielākā nodalījumā, bet liecinieku atsevišķā, mazākā. Bruņots sargs nostājās pie durvīm ārpusē, kur tas pa pāris plaukstu lielumā aizrestotu lodziņu varēja redzēt vedamos. kad garām pabrauc automašīna ar tādu uzrakstu, nevienam nav ne jausmas, ko tanī īsteni ved. To redzot, ikviens nodomās, ka karavīri ved maizi.

Arī tiek, kuri tika vesti no Centrālcietuma uz čeku Stabu ielā, tika nogādāti tur zem maizes maskas. Jā, tāda ir čekas rīcība, darīt visu slepeni, lai pasaule nenojauš viņu īsto būtību.

Kad tiesas procedūra bija galā, un divdesmit pieci gadi brīvības atņemšanas katram likumīgi noformēta, atkal bruņoti sargi ar “maizes kravu” devās atpakaļ.

Mani un Pēteri Viksi ievietoja pirmā korpusa divdesmitā kamerā - notiesāto. Jaunajā dzīves vietā sastapu paziņu Končuku, kas arī bija mitinājies trīspadsmitajā kamerā. Viņš bija jauns puisis, bijušais leģionārs, pēc kapitulācijas slēpies piecus gadus Iecavas un Daudzevas mežos.

Kādā dienā ieslodzītajam Starciņam māsa atnesa paciņu. Starciņš pie tās notiesāšanas pieaicināja klāt arī savas puses cilvēku Končuku. To redzot, kuldīdznieks Fricis Liekmanis smējās: “Končuks dzīvoja pa mežu. Starciņš viņu pabalstīja, baroja. Končuka brūte apdzirdēja ar trako ūdeni, lai viņu čeka bez pūlēm sagūstītu. Nonācis čekas sutā, Končuks nodeva tos, kuri viņu pabalstīja, protams, arī Starciņu. Starciņam tāpat kā Končukam piesprieda divdesmit piecus gadus nodzīvot kroņa maizē. Bet, kā rādās, tad viņš nemaz nedomā laboties, tāpat baro savu nodevēju.”

Starciņš, vīrs pusmūža gados, pacēla rūsganiem matu rugājiem apklāto galvu un sacīja: “Nē! Končuks nenodeva mani, esmu pats sevi nodevis, būdams lētticīgs un naivs. Kad Končuku apcietināja, arī mani nogādāja čekā. Tur man pateica, ka Končuks atzinies, ka saņēmis no manis produktus. Ja es atzīšos, apsolīšos laboties, sods tikšot mīkstināts, pretējā gadījumā žēlastības nebūšot. Un tā atzinos, cerēdams glābt, kas vēl glābjams.”

“Kad mani ieveda tiesas istabā - kara tribunālā, Končuks tur jau bija priekšā, negribēju uz viņu pat paskatīties. Ienaids un dusmas izgaisa, kad dzirdēju Končuka atbildi tribunālam, kad viņam jautāja, vai Starciņš tam esot devis maizi. Končuks atteica, ka nē, Starciņš man neko nav devis, neesmu bijis pie viņa. Bet Starciņš taču pats to esot teicis izmeklētājam, ko jūs apzināti mānāt kara tribunālu, runādams izdomātus melus, bargi izmeta priekšsēdētājs. Bet Končuks palika pie sava. Atmodos kā no miega - pats labprātīgi biju ielīdis lamatās.”

“Tu ticēji tam, ko runā čeka,” teica Liekmanis. “Redzi nu, kur tava ticība aizveda? Vai tev, kas atzina savu noziegumu, sods tika mīkstināts? Nebūt nē. Nebūtu atzinies, nebūtu te, jo nebija pierādījumu.”

Kādu dienu atvērās durvis un sīciņš, maza auguma jauneklis nonēsātā karavīra formas tērpā ģērbies, protams, bez zīmotnēm un vidusjostas, ienāca, nedroši apkārt skatīdamies. Viņām tika ierādīta brīvā guļas vieta. Nolicis savas mantiņas, kuru bija gaužām maz, svešais apsēdās uz nāriņas.

Rokas bikšu kabatās sabāzis, pastaigājās Fricis Liekmanis. Piegājis pie jauniņā, viņš apstājās un, vērīgi to aplūkojis. [8.lp.] sacīja: “Mēs, vecie, bijušie aizsargi, karavīri vai citādi nogrēkojušies, bet tu taču tajā laikā vēl biji zēns! Kāda nozieguma dēļ esi nokļuvis še?”

Jauneklis smagi nopūtās un klusi sacīja: “Mani sauc par Šurovu, esmu no Latgales, lielas ģimenes vecākā atvase, mājās vēl palika septiņi brāļi un māsas. Mani iesauca karadienestā, un tiku iedalīts būvbataljonā. Būvējāmies tepat Rīgā. Tur bija tiešām grūti, uzturs slikts. Tikām dzīti apmācībās un darbā no vienas tumsas līdz otrai. Dzīvojām pa vasaru teltīs. Aukstajās un lietainajās naktīs drebējām, zobus klabinādami. Neesmu audzis vieglos apstākļos, tādēļ izcietu, bet viens otrs šādu dzīvi sauca par katorgu. Kādu dienu vienā vietā strādājām maza grupiņa, pieci cilvēki. Viens no mums, kam bija apnikusi šī elle, dezertēja. Vēlāk, protams, viņu notvēra, un mūs pārējos četrus kā līdzinātājus sodīja ar tādu pašu soda mēru kā viņu - dezertieri uz divdesmit pieciem gadiem. Mūsu pienākums esot bijis viņu aizturēt un tūliņ ziņot priekšniecībai.”

To pateicis, viņš smagi nopūtās un apklusa, un tikai pēc laiciņa ierunājās: “Domāju, ka beigsies dienests, sākšu strādāt un pelnīt, palīdzēšu vecākiem, bet ko nu vairs!”

“Paturi mierīgu prātu,” sacīja Liekmanis. “Mums visiem divdesmit pieci gadi jānodzīvo valsts maizē, bet mēs to neņemam nopietni. Tas nav nekāds soda mērs, tā ir iznīcināšana, dažu varas vīru idiotiskās domāšanas izpausmes rezultāts, kuru nevaram uzskatīt par stabilu un pastāvošu.”

Jauneklis it kā atveldzējās, vieglāk uzelpodams. Pēc tam ienāca liela auguma vīrs. Nometis savas mantas, viņš ierunājās: “Jā, esmu atgriezies dzimtenē un centrālcietums ir tā vieta [9.lp.], kur man atļauts uz brīdi apmesties. Ko jūs teiksiet? Lai pēc tam vestu uz Sibīriju, uz divdesmit pieciem gadiem kā tēva slepkavu. Un tas viss tādēļ, ka mans tēvs Langmanis bija Vilces melderis Zemgalē, uz es dienēju vācu armijā.”

“Bet līdz šim taču slēpāties?” kāds ieminējās.

“Nekur neesmu slēpies,” atteica Langmanis. “Pēc kapitulācijas tiku saņemts un aizvests uz Sibīriju. Tur nodzīvoju sešus gadus. tad vienā jaukā dienā lika sēsties vagonā. Tiku atvests uz Rīgu un ievietots Centrālcietuma izmeklēšanas kamerā. Šodien mani atstiepa uz tribunālu, kur paziņoja, ka esmu sodīts ar divdesmit pieciem gadiem brīvības atņemšanas.”

Ikviens kameras iemītnieks pavirzījās tuvāk Langmanim, cerēdams kaut ko uzzināt par apstākļiem vergu nometnēs.

“Kad 1945. gadā mūs aizsūtīja taigā,” viņš teica, “tur bija tikai ierakts stabs ar nometnes nosaukumu. Visapkārt šalca mežs. Dzīvojām zemnīcās, cirtām mežu, cēlām barakas. Tagad, kad braucu prom, tur jau bija baraku pilsēta, koka zāģētavas un koka apstrādes cehi. Ko gan nevar izdarīt, uzcelt ar vergu darba spēku, kas neko nemaksā un ar kuru var rīkoties pēc patikas, sūtīt tur, kur ar labu prātu neviens negrib braukt. Ko jūs teiksiet? Ir jau pagājuši seši gadi, karš beidzies, bet pie mums vēl vergo vācu un japāņu kara gūstekņi. Kādēļ tie cilvēki tiek te turēti? Viņi taču strādā mums. Kas tādus laidīs prom no valsts, kur verdzība patlaban pārdzīvo savus ziedu laikus. Tikai tas tiek darīts slepeni, lai nezina kaimiņi. Un, ja kāds sāk to atklāt, gan jau apvārdos: kādi meli, pie mums visdemokrātiskākā valsts iekārta. Jā, moderna izsūkšanas iekārta. Ja tu nepirksi obligācijas, ar laiku atradīsies [10.lp.] Sibīrijā. Aiz bailēm par nākotni atliek tikai klusēt.

1946. gadā vecie un invalīdi, kuri nebija vairs darba spējīgi, tika atlaisti uz mājām. Mūs, jaunos, paturēja. Un uzņēmuma vadība tūliņ klāt, aicina parakstīt darba līgumu uz vienu gadu, solot labu izpeļņu, tūliņ saņemšot tūkstošs rubļu, varēšot iekārtoties, dzīvošot ārpus nometnes baraku kopmītnē kā brīvi cilvēki.

Sākumā negribēju par to ne dzirdēt, bet, kad daži no mums parakstīja līgumus, tie tiešām saņēma solīto naudas summu, dzīvoja kopmītnē, nāca strādāt turpat, kur mēs. Viņi bija brīvi, varēja apmeklēt veikalu, iepirkties un pārdot mums preces par dubultu cenu, jo mums vienam otram nauda bija, bet paši neko nopirkt nevarējām.

Redzot biedru priviliģēto stāvokli, arī es neizturēju, kritu kārdināšanā - parakstīju darba līgumu un saņēmu naudu. Tas bija tāds pats, tikai drusku citādāks paverdzināšanas veids.

Izpeļņa tik tikko pietika iztikai un drēbēm, vienkāršām darba lupatām un maizei. Ar taukvielām bija, kā mēdz teikt, ar dievu uz pusēm. Kad gads bija apkārt, līgums izbeidzās, bet tam, kas gribēja aiziet, bija jāatmaksā tūkstošs rubļi, kaut gan par to līgumā nebija minēts, bet tādi esot noteikumi.

Tā kā nevarēju to atmaksāt un nebija neviena, kas naudu aizdotu vai atsūtītu, bija jādzīvo vien tālāk.”

Avots: Okupācijas muzeja fonds, G. Laudānes mape, inv. Nr. 2509, 1.-42.lp. Oriģināls, mašīnraksts.

[1] Maize (krievu valodā).

Skatīt arī - Izvilkumi no Augusta Laudāna atmiņām, kuros atstāstīts bijušā leģionāra Jāzepa Opicāna stāstījuma par nonākšanu gūstā 1944. gada augustā, bēgšanu no gūsta, atkārtotu nonākšanu gūstā un atrašanos gūstekņu nometnē līdz 1946. gada rudenim.

Ievietots: 25.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV