Latvijas armijas štāba dienesta nodaļas priekšnieka kapteiņa A. Krimuldēna atmiņas par Latvijas un Padomju Savienības militāro pārstāvju sarunām 1940. gada 17. jūnijā.
_______________________________________________________________

Dažas dienas pirms zemāk minētiem notikumiem no Maskavas bija atgriezies armijas komandieris Ģenerālis Berķis ar savu adjutantu pltn. Osi. Viņi bija viesojušies Maskavā pēc Padomju Savienības valdības uzaicinājuma, bet tuvāk par viņu draudzības vizītes programmu netiku dzirdējis. Vēlāk tikai dzirdēju, ka adjutants izteicās, ka Maskavā viņi uzņemti laipni un arī atpakaļceļā no vilciena nekādu aizdomīgu karaspēka pārvietošanu neesot novērojuši. Kādā stacijā gan esot stāvējis karaspēka ešelons, bet tā kā tajā laikā (t.i. jūnijā) karaspēka vienības izgājušas nometnē, tad arī tas nekādas aizdomas neesot modinājis.

16. jūnija rītā ierodoties savā darba vietā (Armijas štāba Operatīvā daļā) atradu priekšā visus vecākos priekšniekus, kurus trauksmes kārtībā bija izsaucis dežūrējošais virsnieks. No Robežapsardzības štāba bija ienākušas ziņas, ka iepriekšējā naktī vairākās vietās Padomju armijas karaspēka vienības pārnākušas robežu, pārsteigušas mūsu mazās robežsargu vienības savos novietojumos, pa lielākai daļai atbruņojušas tās un aizvedušas līdz. Dažās vietās mītnes aizdedzinātas un ir arī kritušie un ievainotie. Pa dienu ienāca arvien jaunas ziņas par Padomju armijas apakšvienību koncentrāciju un kustību aiz mūsu austrumu robežas. Armijas vadība apspriedās kaut kur kopā ar valdību.

Pēcpusdienā Operatīvās daļas priekšnieks pulkvedis Ūdentiņš paziņoja, ka saņemta "Padomju Savienības valdības radiogramma" - ultimāts, kurā teikts, ka notikuši uzbrukumi Padomju Savienības bāzēs novietotiem karavīriem, kuri īslaicīgi izgājuši ārpus bāzes robežās. Sakarā ar to Padomju Savienība nevarot uzticēties Latvijas valdībai, kuras politika esot naidīga, un tiekot pieprasīta pieņemamas valdības izveidošana, kā arī Padomju armijas bāzu paplašināšana. Sakarā ar to tiekot uzaicināts izsūtīt militāru komisiju šā jautājuma izlemšanai, kurai jāierodas 17. jūnijā plkst. 09.30 Bigosovo stacijā. Par komisijas priekšsēdētāju nozīmēts pulkv. Ūdentiņš. Kā locekļi tiekot nozīmēti Operatīvās nod. priekšnieks pulkvedis-leitnants Upītis, no satiksmes nodaļas pulkv.-leitn. Ronis, no Dienesta nodaļas es un no Tehniskās divīzijas štāba kapt. Perevoščikovs (Palejs ?). Izbraukšana notikšot ar divām vieglām automašīnām 16. jūnijā plkst. 23.00.

Noteiktā laikā izbraucām pa Daugavpils šoseju. Iepriekšējā dienā Daugavpilī notika dziesmusvētki. Ceļā satikām vilcienus, kuros uz Rīgu atgriezās svētku dalībnieki. Pļaviņās uz ielas mūs apturēja Latg. divīs. kom. palīgs ģenerālis Ezeriņš un sarunājās ar pirmā mašīnā sēdošo pulkvedi Ūdentiņu. Varēju noklausīt tikai viena vai otra atsevišķus izteicienus, no kuriem varēju secināt, ka ģenerālis Ezeriņš solījās izziņot mobilizāciju, bet pulkv. Ūdentiņš to mierināja un teica, ka prezidents pavēlējis mobilizāciju neizdarīt un ieročus nelietot. Ezeriņš aizgāja ļoti uztraukts un neapmierināts.

Krustpilī mašīnas apturēja kāds seržants, kurš pasniedza armijas štāba telegrammu, kurā bija teikts, ka sarunu vieta mainīta - tās nenotiks Bigosovo stacijā bet Lietuvā, Jonišķu stacijā.

Pie Krustpils (tagad Jēkabpils) pārbraucām pāri Daugavai pa tiltu un caur Jēkabpili braucām uz Bausku, kur agri no rīta biedrības namā ieturējām brokastis. Ar aprēķinu, lai plkst. 09.00 nonāktu Joniškai, izbraucām Robežpunkta Meitenes virzienā.

Līdz robežai padomju karaspēka vienību nebija, bet netāļu no robežas Lietuvā uz šosejas sastapām pontonu kolonnu, bet aiz tās arī tanku vienības. Laiks bija sauss un saulains. Uz tanku torņiem sēdēja noputējuši desanta karavīri. Daudzi tanki bija bojāti, apkalpes tos remontēja, bet desantnieki drūzmējās apkārt.

Pulkstens 09.00 iebraucām Jonišķu stacijā, bet tur padomju karavīru nebija. Nogaidījām minūtes 15 (vai varbūt ilgāk), bet tā kā neviens no padomju karavīriem neparādījās, tad pulkvedis Ūdentiņš uzdeva pulkvedim-leitnantam Ronim izbraukt uz galvenās šosejas un uzmeklēt kādu priekšnieku no komandējošā sastāva. Plnt. Ronis izbrauca, bet pēc kādām 5 min. atgriezās kopā ar otru padomju armijas vieglo mašīnu, kurā bez šofera sēdēja vēl maza auguma leitnants. Pēdējais ļoti lepnā tonī pieprasīja, lai visi viņam sekojot pie komandiera. Pulkvedis Ūdentiņš viņam prasīja, kur tad atrodoties viņu komandieris. Leitnants bravūrīgi atbildēja: "Jums tas nav jāzina."

Iesēdāmies mašīnā un sekojām leitnantam. Aizbraucot netāļu no stacijas sastapām pretīmbraucošus bruņotos auto, starp kuriem bija redzamas arī dažas vieglās mašīnas ar virsniekiem. Kad vieglās mašīnas nobrauca blakus mūsējām, visa kolonna apstājās un virsnieki izkāpa. Starp viņiem bija arī kāds plecīgs pilnīgs ģenerālpulkvedis ar sarkaniem lampasiem. Viņš prasīja, kurš no mums esot vecākais. Pulkvedis Ūdentiņš stādījās priekšā kā delegācijas vadītājs. Ģenerālpulkvedis arī stādījās priekšā kā Baltkrievijas kara apgabala priekšnieks, tanku karaspēka ģenerālpulkvedis Pavlovs D. G. un sarokojās ar pulkv. Ūdentiņu. Viņš prasīja, kur Ūdentiņš vēlētos vest sarunas. Ūdentiņš atbildēja, ka mums uzdots ierasties stacijā Jonišķi, tur arī varot vest sarunas. Ģenerālis tam piekrita un teica, lai mūsu mašīnas braucot pa priekšu. Mūsu mašīnām priekšā un aiz mums nostājās padomju bruņu mašīnas un pagrieza savus ieročus pret mums. Tā mēs atgriezāmies stacijā un atgādinājām gūstekņus. Padomju virsnieki visi bija kaujas tērpos ar naganiem vai lielām pistolēm pie jostām. Mums visiem bija vienīgi kabatās vidējās mauzera pistoles. Tā tad pēc ārējā izskata - neapbruņoti.

Nonākot stacijā, padomju štāba priekšnieks deva pavēles karavīriem, pēc kam kādu bruņumašīnu nostādīja pie stacijas logiem, un ieroči skatījās logos. Pēc tam stacijas priekšniekam pavēlēja atbrīvot uzgaidāmo telpu, nolikt tur galdus un krēslus, bet aiz durvīm tika izlikta apsardzība. Novietojāmies aiz galdiem, bet caur logiem bija redzama bruņumašīna ar logā vērstu lielgabalu.

Oficiālās sarunas ilga apm. no plkst. 09.30 līdz kādiem 11.00. Bez ģenerālpulkveža Pavlova no padomju puses sarunās piedalījās viņa štāba apmēram 20 virsnieki. Sarunas vadīja pats ģenerālpulkvedis P. lepnā, bet samērā mierīgā balsī. Viņš īsumā atkārtoja to pašu, kas bija teikts telegrammā, noslēdzot ar to, ka Padomju Savienība pieprasa paplašināt militārās bāzes uz visas republikas teritorijas. Tajās novietotais karaspēks Latvijas iekšējās lietās neiemaisīšoties. Tagad mūsu uzdevums esot sīkāk nospraust mūsu robežas, nokārtot savstarpējās attiecības, apgādes un sakaru jautājumus, parakstot attiecīgu nolīgumu. ģenerālpulkvedis Pavlovs pats uz Latvijas kartes apvilka sarkanus apļus un elipšus - padomju vienību novietojumu rajonus. Īstenībā starp šiem apļiem un elipsiem palika gandrīz vai vienīgi mežu masīvi un purvi. Pulkv. Ūdentiņš protestēja par rajonu plašumu un centās tos samazināt, norādot, ka tur jau atrodas mūsu karaspēka vienības. Pavlovs atbildēja, ka tam neesot nozīmes, vienības varēšot novietot blakus vienu otrai.

Pārtiku padomju vienības iegādāšoties uz vietas no iedzīvotājiem ar Latvijas valdības sastādītu komisiju starpniecību. Pārējos līdzekļus padomju vienības saņemšot no savas dzimtenes bāzēm un tos piegādāšot pa dzelzceļiem. Pulkv. Ūdentiņš centās panākt, lai mūsu dzelzceļu ripojošais sastāvs neaizietu pāri robežām, tamdēļ prasīja uz robežas pārkraušanu. Sīki tika protokolēti pat sakaru līniju N: N:, kuras tika nodotas padomju bāzu rīcībā. Pavlovs centās visus šos jautājumus protokolēt ļoti vispārējos vilcienos, bet pulkv. Ūdentiņš ar pltn. Upīti un Roni centās visu sīki detalizēt. Protokolus divos eksemplāros krievu valodā rakstīja pltn. Upītis, bet parakstīja ģenerālpulkvedis Pavlovs un pulkv. Ūdentiņš. Sarunu laikā pa laikam ienāca ziņojumi par to, kādus punktus vienības sasniegušas. Pavlovs teica, ka šāvienu nav bijis. Viņš gan neesot to ticējis, jo viņa karavīriem ieroči esot pielādēti, bet latviešu tauta esot apbruņota. "Jums taču ir aizsargi, bet es apbrīnoju jūsu tautas disciplinētību."

Pēc sarunām Pavlovs pavēlēja iesaukt stacijas ekonomu un prasīja, ar ko viņš varot pacienāt. Ekonoms pasniedza ēdienu un dzērienu kartes. Pavlovs pats izvēlējās ēdienus un dzērienus un pateica, ka par visu samaksās padomju naudā. Ģenerālis bija it kā pārsteigts, ka ēdienu kartē ir arī tāds ēdiens kā "karbonāde", un prasīja vai varēs pasniegt visiem. Pirms silto ēdienu pasniegšanas galdā tika likti aukstie uzkožamie, alus un degvīns. Tika pasūtīti arī konjaki un liķieri.

Gaidot pusdienas, vairākkārt blakussēdošiem piedāvāju mūsu papirosus "Rīga", bet visi atteicās tos ņemt. Pirmoreiz smēķēju man piedāvāto "Kazbek", "Belomor" u.c. papirosus. Pie galda sākās neoficiālas sarunas, pie kam runāja vai vienīgi ģenerālpulkvedis Pavlovs un pulkv. Ūdentiņš. Pārējie tikai klausījās un iedzēra. Ar galda kaimiņiem bija visnenozīmīgākās sarunas, kuras man pat nav palikušas atmiņā, bet vairumā visi izturējās laipni.

Ģenerālpulkvedis Pavlovs runāja samērā lielīgā tonī un mīlēja pazoboties. Vispirms viņu esot pārsteidzis tas, ka no Latvijas viņu sagaidot ieradusies maza komisija ar pulkvedi kā vecāko priekšgalā. No Lietuvas viņu sagaidījuši vairāki ģenerāļi un visus priekšlikumus pieņēmuši pusstundas laikā. No Latvijas atbraukušais pulkvedis ar mani strīdējās kādas 3 stundas. Es parūpēšos pulkvedi par to, lai jums, kam bija drosmes ierasties un mani sagaidīt, kā arī ar mani strīdēties, tiktu piešķirti gan amati, gan dienesta pakāpes. Un atkal zobošanās: "Tad kad jūs vēl šaubījāties braukt vai nebraukt mani satikt, jūsu sievas izlēma pirmās - ir jābrauc, bet jūsu sievām ir liela noteikšana."

Pusdienām turpinoties, galdā parādījās arvien jaunas dzērienu pudeles - konjaks, degvīns un liķieri. ģenerālis un viņa štāba virsnieki dzēra labprāt un daudz. Pulkv. Ūdentiņš un visi pārējie Latvijas armijas virsnieki vairāk tikai glāzītes pacēla un tāpat pilnas atlika galdā. Protams, ka blakus sēdošie Sarkanarmijas virsnieki mudināja dzert vairāk.

Ģenerālpulkvedis Pavlovs stāstīja gari un diezgan sīki par karu ar somiem, kur viņš komandējis tanku spēkus. Viņš stāstīja par gandrīz nepārvaramo Mannerheima nocietinājumu līniju.

Pulkv. Ūdentiņš apjautājās: "Kādas būs tālāk mūsu attiecības, un kādi ir jūsu nolūki?"

"Tagadējā Ulmaņa valdība ar viņas politiku mums ir nepieņemama. Pie jums būs jauna mums draudzīga valdība, un mēs būsim sabiedrotās armijas. Mēs jūs apbruņosim ar moderniem ieročiem no galvas līdz kājām."

"Pret ko tad mēs būsim sabiedrotie?" prasīja pulkv. Ūdentiņš.

"Es teikšu atklāti, protams, pret mūsu kopējo vēsturisko ienaidnieku - Vāciju. Kad nonāksim līdz sadursmei, jūs jau zināt, mēs karadarbību pārnesīsim uz ienaidnieka teritoriju, un tā mēs kā sabiedrotie kopīgi iesim uz Berlīni."

Pavlovs dzēra daudz degvīnu, konjaku un vēlāk arī liķieri. Bravūrīgi un zobgalīgi izteicieni manījās ar draudzīgiem, un drīz vien viņš bija stipri piedzēries. Divi štāba virsnieki to turot zem rokām izveda darīšanu nokārtošanai, un viņa izteicieni jau kļuva neskaidri. Mūsu delegācijas virsnieki turpināja sadzerot pacelt glāzes, bet izvairījās tās izdzert. Ap plkst. 14.00 ģenerālpulkvedis paziņoja, ka vienībām nospraustie mērķi ir sasniegti bez sadursmēm. Viņš apbrīnoja, cik disciplinēta esot latviešu tauta, un mēs tagad varot braukt mājās.

Atpakaļceļā uz šosejas apsteidzām dažādas padomju armijas apakšvienības. Pārsteidza tas, ka lai gan nekas nekavēja šo vienību virzīšanos, ļoti daudz tanku stāvēja ceļmalā sabojājušies, un apkalpes pūlējās, tos remontēdamas. Visi karavīri bija sliktos tērpos, noputējuši un izskatījās ļoti noguruši. Vairākās vietās platā šoseja bija aizdambēta ar tankiem, un kādā vietā mūsu mašīnas bija spiestas braukt pa grāvi, lai apbrauktu sastrēgumu.

Rīgas nomalē bija redzami atsevišķi cilvēki, kuri ar ziediem rokās bija iznākuši uz ceļa, lai apsveiktu sarkanarmiešus. Rīgas ielu krustojumos stāvēja padomju tanki. Kaut kur Rīgas galvenās stacijas un Konservatorijas virzienos bija dzirdami atsevišķi pistoļu šāvieni. Kā vēlāk dzirdēju, tad nošauti daži policisti.

Piebraucām pie armijas štāba, kur līgums tika pieteikts štāba priekšniekam ģenerālim Roženšteinam un vēlāk arm. komand. Berķim. Kādu stundu pēc atgriešanās pulkvedis Ūdentiņš uzdeva man līgumu nogādāt pilī valsts prezidentam. Manā rīcībā tika nodota mašīna. Apkārt pilij stāvēja padomju tanki, bet Daugavā bija nostājušies padomju karakuģi, kuru lielgabali vērsti pret pili. Pili apsargāja štāba bataljona vienība, kuras posteņi atradās aiz dzelzs vārtiem un aiz mūra žoga. Sardze atvēra vārtus uz ielaida manu mašīnu pagalmā. Dežūrējošais virsnieks mani pavadīja pa koridoriem līdz prezidenta pieņemamajai telpai, kur mani sagaidīja Prezidents ae adjutantu. Prezidents izskatījās mierīgs, sasveicinājās, paņēma paketi, pateicās, un es devos atpakaļ uz štābu. Arī štābu apsargāja armijas štāba bataljona apsardze. Ložmetēji bija nostādīti koridorā pret ieeju un arī pret pagalma vārtiem. Štābā dzirdēju, ka nošāvies robežsargu priekšnieks ģenerālis Bolšteins un vēl daži armijas un atvaļināti virsnieki.

Armijas štābs savu darbību izbeidza. Nākošās dienās virsnieki gan darbā ieradās, bet nekas netika darīts. Slepenie dokumenti bija iznīcināti. Armija tika pārdēvēta pat Tautas armiju. Par armijas komandieri iecelts ģenerālis Kļaviņš, bet par politisko vadītāju Brūno Kalniņš, kuram piešķirta pulkveža pakāpe. Par kara ministru - ģenerālis Dambītis. Tas bija tikai īslaicīgs pārejas stāvoklis, jo arī Tautas armija tika likvidēta un formēts, tā saucamais, latviešu teritoriālais korpuss. Virsniekus uz Teritoriālo korpusu pārskaitīja Baltijas kara apgabala štābs. Šim nolūkam katram virsniekam vajadzēja aizpildīt plašās kadru anketes, rakstīt sīku biogrāfiju un pievienot 12 fotogrāfijas (9x12 cm).

Ar Tautas armijas likvidācijas komisijas pavēli es tiku no armijas atvaļināts.

Sākoties karam ar Vāciju, Baltkrievijas kara apgab. pr-ks ģen. pulkv. Pavlovs ar Staļina pavēli nošauts it kā par to, ka apgabala karaspēks neesot bijis kaujas gatavībā.

Pulkv. Ūdentiņš tika iecelts par Ter. korpusa štāba pr-ku un kopā ar ģen. Kļaviņu aizsūtīts uz vec. virsnieku kursiem. Karam sākoties ģen. Kļaviņš nošauts, bet Ūdentiņš kursus beidzis un paaugstināts par ģenerāli. Strādājis kā pasniedzējs dažādās kara mācības iestādēs. Beidzot Rīgas universitātē un tagad pansijā.

A. Krimuldēns.
_______________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, D. Āboliņa mape, inv. Nr. 6283, 1.-9.lp. Gaismas kopija, rokraksts ar labojumiem (lietā ir atšifrējums - datorizdruka).

Skatīt arī - Padomju karaspēka pavēlniecības pārstāvju un Latvijas karaspēka pavēlniecības pārstāvju nolīguma protokols. (dokumenta tulkojums latviešu valodā)

Ievietots: 24.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV