Zemgals, Gustavs
(12.08.1871.-06.01.1939.)- Latvijas Valsts otrais prezidents
______________________________________________________________________________
Gustavs Zemgals dzimis 1871.gada 12.augustā Džūkstes pagastā Odiņu mājās amatnieka ģimenē. Drīz Zemgala vecāki pārcēlās uz Aizputes Upesmuižu, kur viņš sāka mācīties Sakas pagasta skolā.
Izglītību Zemgals turpināja Rīgas Nikolaja ģimnāzijā, bet pēc tam beidza Maskavas universitātes juridisko fakultāti. Pirms valsts eksāmeniem viņš kā savvaļnieks iestājās militārajā dienestā. Pēc pusotra gada dienesta armijā viņš tika ieskaitīts rezervē kā rezerves leitnants (praporščiks). 1899. viņš pabeidza universitāti, iegūdams cand. iur. grādu, un Rīgā uzsāka darbu kā zvērināta advokāta palīgs pie advokāta V.Beķera. Zemgals darbojās arī amatnieku un strādnieku biedrībās Jonatāns (1901.gadā viņš kļuva par tās priekšnieku), Ziemelis un Torņakalns, kā arī Latviešu amatnieku palīdzības biedrībā un skatuves biedrībā Jaunais teātris u.c.
Sākoties krievu-japāņu karam, Zemgalu 1904.gadā mobilizēja un kā rezerves leitnantu nosūtīja uz fronti Tālajos austrumos, kur viņš pavadīja pusotru gadu un tika paaugstināts par kapteini.
Pēc demobilizācijas 1905.gadā Zemgals piedalījās jauna liberāla un sociālistiska laikraksta Jaunā Dienas Lapa izveidē un kļuva par šī laikraksta atbildīgo redaktoru. Redaktora amatu viņš ieņēma arī Jaunās Dienas Lapas pēctecī - laikrakstā Mūsu Laiki. 1907.gada 31.jūlijā Rīgas apgabaltiesa Zemgalam par viņa darbību Mūsu Laikos piesprieda trīs mēnešus aresta jeb 300 rubļu naudas sodu. Kopā ar Arvedu Bergu, Augustu Deglavu un vairākiem citiem politiskiem darbiniekiem viņš nodibināja Latviešu demokrātisko partiju. No 1912. līdz 1914.gada beigām Zemgals darbojās žurnāla Domas redakcijā, oficiāli ieņemdams tā atbildīgā redaktora amatu, kaut gan faktiskais redaktors bija literatūrkritiķis Ērmanis Pīpiņš.
Sākoties pirmajam pasaules karam, Zemgals atkal tiek mobilizēts un ieskaitīts Tērbatā dislocētajā 356. Vidzemes kājnieku pulkā, bet vēlāk nosūtīts uz Somiju. 1916.gadā Zemgala vienību pārcēla uz Kronštati. Sākoties februāra revolūcijai, Zemgals kopā ar ģimeni pameta savu dienesta vietu Kronštatē un sākotnēji devās uz Tērbatu, no kurienes atgriezās Rīgā.
1917.gada 23.aprīlī Zemgalu ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Īsu brīdi viņš bija arī Vidzemes guberņas pārvaldnieka vietnieks. 1917.gada rudenī Rīgas pagaidu padome Zemgalu atkārtoti ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Šajā laikā viņš darbojās Latviešu radikāldemokrātiskajā partijā.
No 1918.gadā Zemgals iesaistījās Latviešu Pagaidu Nacionālās Padomes darbībā, kur pārzināja okupēto Latvijas apgabalu lietas, kā arī pildīja LPNP sakarnieka funkcijas ar Demokrātisko bloku. No radikāldemokrātu partijas viņš tika deleģēts Tautas padomē un vēlāk tika ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāja otro biedru. Ieņemot šo amatu, viņš vadīja 1918.gada 18.novembra Latvijas Republikas proklamēšanas sēdi.
3.decembrī Zemgalu ievēlēja par Rīgas pilsētas domes priekšsēdētāju.
Tuvojoties lieliniekiem, Tautas padome savu priekšsēdētāju Jāni Čaksti kopā ar viņa biedru Zemgalu deleģēja uz ārzemēm Latvijas interešu aizstāvēšanai, un 2.janvārī viņi kopā ar dažiem Tautas padomes locekļiem un Pagaidu valdības ministriem ar angļu kara kuģi Princess Margaret devās uz Kopenhāgenu. Jau 1919.gada martā Zemgals atgriezās Latvijā, kur Liepājā centās restitutēt Tautas padomi tās agrākajā sastāvā. 13.maijā Tautas padome Zemgala vadībā gatavojās atkal formāli pārņemt politisko varu Latvijā, taču Zemgalu kopā ar Erastu Biti, Ansi Buševicu, Frici Menderu un Robertu Kroderu it kā par vācu pēc 16.aprīļa puča ieceltā ministru prezidenta Andrieva Niedras nolaupīšanu apcietināja vācu 1.gvardu rezerves divīzijas komandieris ģenerālis Tīde.
Pēc atgriešanās Rīgā Zemgalu 4.jūlijā atkal ievēlēja par Rīgas pilsētas galvu. Viņš tika ievēlēts arī par Tautas padomes viceprezidentu.
No Demokrātiskā centra Zemgales saraksta Zemgals tika ievēlēts par Satversmes sapulces deputātu, bet atteicās no mandāta un turpināja darbību kā zvērināto advokātu padomes priekšsēdētājs.
No 1921.gada 18.jūnija līdz 1923.gada 26.janvārim Zemgals bija kara ministrs Zigfrīda Meierovica kabinetā. Pēc ministra amata atstāšanas viņš, sākot ar 1924.gada martu, Rīgā darbojās kā notārs. Zemgals Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku sarakstā kandidēja arī I Saeimas vēlēšanās. Jānim Čakstem noliekot deputāta mandātu sakarā ar viņa ievēlēšanu par Latvijas Valsts prezidentu, kā nākamais kandidāts no listes Saeimā nonāca Zemgals.
Pēc Latvijas Valsts pirmā prezidenta nāves 1927.gada 8.aprīlī, kad nedz Zemnieku savienības, nedz sociāldemokrātu izvirzītie prezidenta kandidāti nespēja savākt nepieciešamo 51 balsi, Saeima ar 73 balsīm, 23 deputātiem balsojot pret un vienam atturoties, Zemgalu ievēlēja par prezidentu.
Atrodoties prezidenta amatā, 1929.gadā no 27. līdz 28.maijam Zemgals uzturējās oficiālā vizītē Zviedrijā, bet tā paša gada 29.jūnijā uzņēma Latvijā Zviedrijas karali Gustavu V. Savā prezidentūras laikā Zemgals gandrīz nemaz neiejaucās likumdevēja darbībā - tikai vienu reizi viņš nosūtīja likumprojektu atkārtotai caurlūkošanai. Savukārt, savas tiesības apžēlot notiesātos Zemgals izmantoja diezgan plaši - savas prezidentūras laikā viņš apžēloja 648 personas, no tām 172 - pilnīgi, 471 - sodu mīkstinot, bet 5 - atjaunojot viņu tiesības pēc soda izciešanas.
Zemgala prezidenta pilnvaras beidzās 1930.gada aprīlī, bet kandidēt uz otru pilnvaru termiņu viņš kategoriski atteicās.
Pēc prezidenta posteņa atstāšanas Zemgals turpināja politisko darbību un kā Demokrātiskā centra un bezpartejisko sabiedrisko darbinieku bloka kandidāts (1.numurs sarakstā visos piecos vēlēšanu apgabalos) tika ievēlēts IV Saeimā, kur kļuva par Ārlietu, kā arī Finansu, tirdzniecības un rūpniecības komisijas locekli. No 1931.gada 27.marta līdz 1932.gadam viņš bija finansu ministrs. 1933.gadā Zemgalu ievēlēja par Baltijas ūnijas prezidentu.
1926.gada 16.novembrī Zemgals apbalvots ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, bet 1929.gada 9.novembrī - ar I šķiras Triju Zvaigžņu ordeni ar ķēdi.
Trīsdesmito gadu sākumā Zemgals pievērsās arī publicistikai, galvenokārt publicēdamies laikrakstā Jaunākās Ziņas.
Zemgals mira 1939.gada 6.janvārī un apbedīts Rīgas Meža kapos. 1990.gada 12.augustā Džūkstē Zemgalam atklāts piemineklis.
Informācija citās enciklopēdijās:
Latvju enciklopēdija. 2797.-2798.
Literatūra:
Andersons, E. Četri prezidenti. Gustavs Zemgals. Latvijas Vēsture. 1998., 4(7), 16.-19.lpp.
Šilde, Ā. Latvijas vēsture 1914-1940. Valsts tapšana un suverēnā valsts. Stokholma: Daugava, 1976. 36., 80., 95., 152., 163., 257., 258., 260., 269., 277., 281., 285., 304., 351., 403., 410., 711., 716.lpp.
Šilde, Ā. Valstsvīri un demokrati. Biogrāfiskas studijas. Brooklyn: Grāmatu Draugs, 1985. 265.-295.llp.
Trejs, R. Latvijas valsts un tās vīri. Latvijas Republikas valdības. Ministri savos darbos. 1918.-1940. Ar Pirmās Republikas un Otrās Republikas Saeimas un Valdības locekļu sarakstiem pielikumā. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 1998. 105.-111.lpp.
Zaļuma, K. Latvijas prezidenti: Bibliogrāfiskais rādītājs. Rīga: Latvijas Nacionālā bibliotēka, 1998. 12.-14.lpp.
Rīga © 2001. Uģis Šulcs
Ievietots: 20.06.2001., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu
Pēdējie labojumi un papildinājumi: 31.10.2001.