[1943.gada februārī]
__________________________________________________________________

Kādā 1942.gada novembra memorandā par “latviešu problēmu” no latviešu puses ir mēģināts pierādīt patstāvīgas Latvijas atjaunošanas nepieciešamību. Lai cik arī no latviešu viedokļa būtu saprotama šī vēlēšanās, jānožēlo, ka memoranda autori, pamatodami savu prasību, vairākkārt pakļāvušies vilinājumam nepareizi attēlot latviešu tautas vēsturi, attiecības starp vāciešiem un latviešiem un it īpaši latviešu rīcību pirms un pēc Latvijas valsts tapšanas 1918.gadā. Šī iztirzājuma mērķis ir izlabot nepareizības un atvieglot latviešu memoranda objektīvu novērtējumu tajās jomās, kur patiesie apstākļi nepietiekoši labi zināmi.

Pārskatāmības dēļ šajos labojumos pieturamies pie memoranda autoru izvēlētā materiāla iedalījuma 15 punktos.

Pēc latviešu oficiālajām tautas skaitīšanām latviešu kopskaits sasniedza tikai aptuveni 1200000 un nekādā gadījumā ne “nepilnus 2000000”. Latvijas iedzīvotāju kopskaits, ieskaitot vāciešus, krievus, poļus un ebrejus, sniedzās nedaudz pāri 2000000. Pie tam jāņem vērā, ka latvieši, izmantojot savu kā valsts vadošās tautas varu, skaitīšanās vienmēr centušies mākslīgi palielināt zemes latviešu iedzīvotāju skaitu tādā veidā, ka mēģināja pievērst latvietībai savā tautiskuma apziņā nepietiekami stabilos elementus. Zemes latviešu tautības patiesais iedzīvotāju skaits katrā ziņā nesasniegs oficiālos datus. Boļševiku terora rezultātā 1940.-1941.gadā šis skaits ir vēl samazinājies vismaz par 60000.

Ir jau taisnība, ka citu tautu piederīgie nav sacerējuši lielāka apjoma memorandus par latviešu tautu. Tas pilnīgi izskaidrojams ar latviešu mazo nozīmi un viņu pašu niecīgiem sasniegumiem. Šeit nav darīšana ar objektivitātes trūkumu. It īpaši netaisni ir pārmest šādu trūkumu vācu autoriem, jo ir zināms, ka tieši vācieši ar lielu mīlestību nodevušies latviešu tautas vēstures pētniecībai un radījuši latviešu rakstu valodu (Stenders, Bīļenšteins).

Memoranda autori konstatē, ka pagātnē kolonizācijas tika īstenotas vienīgi tādā veidā, ka vietējos iedzīvotājus vai nu iznīcināja, vai turēja iespējami zemā līmeni kā strādātājtautu, vai arī iekarotāji viņus asimilēja, un ka vācu kolonizācija attiecībā pret latviešiem neķērās ne pie viena no šiem pasākumiem. Gluži pretēji - latvieši ne tikvien pratuši pastāvēt, bet pat sasnieguši augstu izglītības un kultūras pakāpi un saimniecisku uzplaukumu. Tā vietā, lai nu, pamatojoties uz šo visumā pareizo konstatējumu, izjustu pateicību pret vācu kolonizatoriem, kuri baltu zemē izveidoja ne tikai paši sev jaunu dzimteni, bet arī padarīja iespējamu kultūras un ekonomikas uzplaukumu vietējiem iedzīvotājiem, autori žēlojas par latviešu tautai nodarītajām netaisnībām no vācu puses. Viņi vieni paši pretendē uz nopelniem tautas izglītības un labklājības uzplaukumā.

Tiek mēģināts it kā pastāvošo vācu neuzticēšanos latviešu tautai izskaidrot ar notikumiem tālā pagātnē. Vācieši esot ienākuši tagadējā Latvijā pirms apmēram 800 gadiem (īstenībā nedaudz vairāk par 700 gadiem) kā iekarotāji, tirgotāji un misionāri. Vācu tirgotāji un amatnieki gribējuši iespējami daudz nopelnīt un šim nolūkam izmantojuši savu sākotnēji ļoti privileģēto stāvokli. Pieaugošais latviešu skaits pilsētās tomēr izbrīvējis sev vietu zem saules un, pateicoties spējām, tie tikuši nevien pie pārticības, bet pat pie relatīvas bagātības. Tas novedis pie sociālas cīņas, kas nacionālo pretrunu dēļ, protams, saasinājusies. Šajā interpretācijā ir pareiza tikai norāde uz to, ka sociālā cīņa, par kuru vāciešu un latviešu starpā runa var būt tikai, sākot ar 19.gadsimta otro pusi, saasinājusies tādēļ, ka Baltijā virsslānis bija vācu tautības, kamēr latvieši no sākta gala piederēja tikai zemākajiem slāņiem. Taču svarīgs ir nevis šis no situācijas pats par sevi izrietošais fakts, bet gan vienīgi jautājums, kā šī ciņa norisinājās. Un šeit jāizšķir trīs laika posmi. Pirmkārt, laiks, kad vara pilnīgi atradās vācu rokās, kad šī zeme līdz 16.gadsimta vidum bija vācu koloniālzeme, tā arī vēlāk - zviedru, poļu un krievu laikā, kad, pateicoties vācu konstitucionālajām tiesībām, vācu kārtām tika garantēta vara.

Otrkārt, laiku pēc krievu valsts veiktās vācu konstitucionālās pārvaldes atcelšanas un beidzot - latviešu kundzības laiku no 1918. līdz 1940.gadam. Tikai šī cīņas metožu jautājuma noskaidrošana parāda vācu neuzticēšanās cēloņus pret latviešu tautu, vai, pareizāk sakot, pret tās inteliģenci, kas pretendēja uz vadību.

Ienākot šajā zemē, vācu iekarotāji nekādā ziņā neatrada priekšā ķēniņu vadītu latviešu cilšu apdzīvota apgabala idili. Vēsture vairāk stāsta, ka zemi apdzīvojušas visdažādākās ciltis, kas savstarpēji cīnījušās, pie kam lībieši, igauņi, lietuvieši un krievi stipri apdraudēja tieši latviešus, kuri dzīvoja viensētās un bija maz kaujinieciski. 12.gadsimta beigās latvieši bija nonākuši tikai pie valstiskas organizēšanās pirmsākumiem. Cilšu apvienošanās viena vadoņa virsvadībā vēl nebija notikusi. Bija tikai nākošā valstiskuma pirmie iedīgļi, kurus realizēja virsaiši, saukti arī par “ķoniņiem”. Galvenā nodarbošanās bija lauksaimniecība tās pašā primitīvākā veidā. Vienota latviešu tauta izveidojās tikai vācu kundzības laikā, un to pasargāja tikai vācu iekarotāji no iznīcības un pārkrievošanas. Līdz ar to pirmais vācu veikums attiecībā pret latviešiem bija viņu glābšana no iznīcības, ar ko tiem draudēja apkārtējie ienaidnieki, un viņu izplatīšanās iespēju nodrošināšana vēlākajā Latvijas teritorijā. Šajā laikā, protams, nebija runas par pilsētu latviešu sociālo cīņu pret vācu tirgotājiem un amatniekiem, jo šādu latviešu toreiz nebija.

Otrajā laika posmā, pēc gandrīz pilnīgas vācu ietekmes iznīcināšanas zemes pārvaldīšanā, vācu virskundzības vairs nebija. Latvieši tagad varēja visās jomās brīvi konkurēt ar vāciešiem. Tikai sākot ar šo laiku, viņi vairāk ieplūda pilsētās un pamazām tika pie īpašuma un labklājības. Bet nav taisnība, ka līdz ar to notika vācu elementa izspiešana. Neskatoties uz latviešu skaitlisko pārsvaru, vācieši arī šajā laikā saglabāja ne tikai lielos zemes īpašumus, bet arī paturēja vadošo vietu pilsētu pārvaldē, tirdzniecībā un rūpniecībā. Vācietību šajā laikā neapdraudēja latviešu konkurence, vismazāk saimniecības jomā, bet gan vienīgi un tikai kultūras jomā - vācu skolu, Tērbatas universitātes, pārvaldes iestāžu un tiesas varmācīgā rusifikācija. Šiem draudiem daudz stiprākā mērā bija pakļauti latvieši, kuriem nebija tādas aizsargāšanās gribas kā vācbaltiešiem.

Viens no ievērojamākiem latviešu vadošajiem darbiniekiem, kādreizējais iekšlietu ministrs un publicists Arveds Bergs, 1939.gadā sakarā ar vācu tautības iedzīvotāju repatriāciju atzina, ka tikai vācbaltiešu cīņa pret kādreizējās krievu valdības rusifikācijas centieniem ir pasargājusi latviešu tautu no pārkrievošanas.

Ja šim latvietim ir taisnība, tad tā bija latviešu tautas otrā glābšana, ko veica šīs zemes vācieši. Tikai trešajā laika posmā, neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā, zemē sākās neapturams vāciešu izspiešanas process un vienlaicīgi nepieredzēta latviešu saimnieciskā augšupeja. Katrā ziņā arī latvieši parādīja atzinības vērtas spējas, bet viņu augšupejas temps būtu gan bijis cits, ja viņi nebūtu izšķīrušies par gandrīz vai brutālu vācu īpašumu piesavināšanos un vācu ietekmes iznicināšanu. Devīze “Latviju latviešiem!” īstenota drīz pēc Latvijas valsts tapšanas un augstāko vilni uzsita pēc 1934. gadā nodibinātās autoritārās valsts iekārtas izveidošanas visa vāciskā aklā nīdēja Kārļa Ulmaņa un viņa visuspēcīgā rokaspuiša Alfrēda Bērziņa vadībā.

Nē, tik nevainīgi kā memoranda autoriem to labpaticies attēlot, latvieši vāciešus vis neizspieda un viņu mantojumu nepārņēma. Memoranda autori atzīst tikai vienu bardzību, kas pieļauta pret Latvijas vācu pilsoņiem: 1920.gada agrāro reformu. Nu, tā katrā ziņā ir bijusi cietsirdīga, un tas nav noliedzams. Šis vardarbības akts, kas tika pastrādāts pret vācu cilvēkiem Latvijā 1920.gadā Latvijā un ko toreiz bezspēcīgā vācu valsts nespēja novērst, ir visiem zināms. Memoranda autoru mēģinājums šo netaisnību izskaistināt, ir asi noraidāms. Memorands runā par “atsavināšanu” un noklusē, ka tā nebija atsavināšana, kas pēc Latvijas likumiem būtu bijusi pieļaujama tikai valstiskas nepieciešamības gadījumā par taisnīgu atlīdzību, bet gan konfiskācija bez jebkādas atlīdzības. Un proti, totāla, jo ekspropriētajiem īpašniekiem administrācijas patvaļa no viņu ekspropriētā īpašuma vēlāk ierādīja pārpalikušos 50 īpašuma hektārus - gandrīz vienmēr izmantošanai nederīgus un bieži bez nepieciešamajām ēkām. Šādā veidā latviešu valsts īpašumā bez atlīdzības pārgāja 2 200 000 ha vācu īpašuma. Tika skarti 736 vācu muižnieki, kamēr no agrārā likuma cieta tikai 6 latvieši ar kopējo īpašumu 22 000 ha, bet kuriem tomēr viņu muižas atļāva sadalīt ģimenes locekļu starpā un tā īstenībā saglabāt visu īpašumu. Bez muižām konfiscēja arī muižu inventāru, lauku rūpniecības uzņēmumus un pat uz muižu zemes uzceltās villas.

Šī, tā sauktā zemes agrārreforma, esot, kā apgalvo memoranda autori, bijusi nepieciešama, jo:

1. tā bija viens no svarīgākajiem latviešu brīvības cīnītāju lozungiem;

2. tā bija ļoti iedarbīga, pat pilnīgi nepieciešams aizsarg- un ārstniecisks līdzeklis pret bezzemnieku boļševistiskajām tendencēm;

3. jaunajai, izteikti lauksaimnieciskajai valstij bija nepieciešama skaitliski stipra, dzīvotspējīga un apmierināta zemniecība.

Šeit īsumā būtu piebilstams:

1. Latviju 1919.gadā no boļševikiem atbrīvoja nevis latviešu brīvības cīnītāji, bet gan vācu Dzelzs divīzija un Baltijas landesvērs. Tikai 600 latvieši pulkveža Kalpaka vadībā piedalījās šajā cīņā. Vai tiešām ir attaisnojami šī smieklīgi mazā latviešu cīnītāju skaita interesēs laupīt vācu brīvības cīnītājiem viņu zemi? Valsts vācieši, kuri veidoja brīvības cīnītāju lielāko daļu (3500 Dzelzs divīzijas vīru) tika, kā zināms, pateicībā par viņu padarīto darbu atgrūsti no valsts pilsoņu tiesību saņemšanas, ko viņiem bija apsolījusi latviešu valdība, un līdz ar to no tiesībām apmesties Latvijā uz dzīvi;

2. visa vācu zemesīpašuma konfiskācija bez atlīdzības, protams, nenovērsa latviešu tautā mītošās boļševistiskās tendences, bet gan tikai veicināja;

3. skaitliski stiprs un dzīvotspējīgs latviešu zemnieku slānis eksistēja jau neatkarīgi no zemes reformas, jo 65% no lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības jau 1920.gadā bija latviešu zemnieku īpašumā. Zemnieku īpašuma pavairošana bija sasniedzama bez vāciešu aplaupīšanas, jo vācu muižnieki bija paziņojuši, ka ir gatavi brīvprātīgi atdot vajadzīgās zemes platības. Vācu muižu zemju konfiskācijas īstenošanas patiesie iemesli, kuri nav attaisnojami nedz ar sociāliem, nedz ekonomiskiem apstākļiem, meklējami latviešu vēlmē galīgi iznicināt vācu ietekmi savā zemē. Agrārreformas izteikti naidīgai tendencei pret vāciešiem kā pierādījums lai ir citāti no dažu latviešu vadošo politiķu un latviešu oficiālo preses izdevumu izteikumiem 1920. un 1921.gadā.

Latvijas zemkopības ministrs Hugo Celmiņš attiecībā uz vācu lauksaimniekiem piederošo mežu atsavināšanu, kuri nebija domāti zemniekiem apsaimniekošanai, bet gan palika valsts īpašumā, 1920.gada 27.augustā parlamentā paziņoja (oficiāls stenogrammu izdevums, 1920.g., 678.lpp.): “Visiem ir zināms, ka mēs savas finanses gribam dibināt uz mežiem.”

Apspriežot agrāro likumu, deputāts un latviešu Zemnieku savienības priekšsēdētājs Albertiņš norādīja, ka atsavināšanas apjoms tālu pārsniedz valsts vajadzības pēc apsaimniekojamas zemes. Pēc šī latviešu lietpratēja aprēķiniem būtu pieticis ar 1 255 000 ha, lai Latvijā apmierinātu zemes badu uz gadu desmitiem, varbūt pat gadu simtiem. Neskatoties uz to, Latvijā atsavināja 2746000 ha, tai skaitā 2200000 no vācu īpašumiem. Pēc lietpratēju sprieduma, būtu pieticis ar apmēram 550000 ha, lai ekspropriētajiem īpašniekiem atstātu dzīvotspējīgas saimniecības. Bet viņiem piešķīra tikai 65 000 ha un šādā veidā piespieda vairumu atstāt zemi.

Centrālās zemes ierīcības komitejas oficiālais izdevums 1926.gada 16.septembrī rakstīja, ka valsts politika steidzami prasījusi, lai tiktu lauzta tās šķiras ekonomiskā un

politiskā vara, kura tautu vienmēr izsūkusi un kura demokrātiju var tikai ienīst. Valsts drošība prasa, lai šīs naidīgās varas atbruņošanas nolūkos atņemtu tai spēka avotu - lielo zemes īpašumu.

Oficiālajā žurnālā “Ekonomists” 1921.gada 15.septembrī rakstīts: “Latviešu zemnieks pēc 700 gadiem ir ieguvis sev tiesības atgriezties atpakaļ uz savas kopš neatminamiem laikiem apstrādātās zemes, ko Vācu ordenis ar varu un viltu bija atņēmis.”

Pamatojot Latvijas parlamentā likumprojektu, referents Gailītis, kā rakstīts oficiālajā stenogrammā, starp citu sacījis:

“Saka, ka pirms 700 gadiem svešniekus (lasi: vāciešus) vētra atdzinusi pie Daugavas krastiem ... viņi teica, ka šī zeme pieder mums. Šie vārdi piepildījās, zeme kļuva viņu laupījums. Jūs, kurus latviešu māte savā klēpi nēsājusi, jūs atdosiet tautai to, ko brutālas varas akts tai bija ņēmis, tās mantu, tās zemi.”

Fanātisks naids pret vāciešiem šajā izteicienā savijas ar skrupulozu nepatiesību. Baltu vāciskie senči, kuri pirms 700 gadiem ienāca šajā zemē, glāba latviešus no drošas bojāejas, viņi atstāja tiem viņu mājokļus un tīrumus un paņēma savā īpašumā tikai neskartu zemi, uz kuras ar vācu darbu un vācu čaklumu gadsimtu gaitā izauga tagad latviešu atsavinātās muižas.

Nobeigumā Latvijas zemkopības ministra, vēlākā ministru prezidenta Zāmueļa paziņojums: “Agrārreforma, lai gan saimnieciski kaitīga, jānoved līdz galam, jo ar to svešas izcelsmes (lasi: vācu) zemes muižnieku kārta saņems nāvīgu triecienu.”

Šī liecība pati par sevi ir pietiekoša, lai tā saukto latviešu agrārreformu atmaskotu kā brutālu vardarbīgu aktu, kurš nav attaisnojams nedz ar sociāliem, nedz saimnieciskiem apsvērumiem. Līdz ar vācu zemes īpašuma iznīcināšanu patiešām tika salauzts saimnieciskais mugurkauls visam vāciskajam Baltijā. Šādos apstākļos tā ir ārkārtēja drosme, ja memoranda autori apgalvo, ka par šo agrārreformu no dažādiem viedokļiem varētu spriest dažādi.

Cits spriedums, kā vien tas, ka runa ir par negodīgu varas darbu; pret vāciešiem šai zemē, nav iespējams. Un, ja tālāk tiek paskaidrots, ka latviešu puse steidzami vēlētos, lai Vācijā rastos izpratne par šo vācu cilvēkiem nodarīto pārestību un ka cietušajiem Baltijas vāciešiem vācu-latviešu attiecību uzlabošanas interesēs ar viņiem nodarīto netaisnību būtu jāsamierinās, tad tas taču ir vairāk nekā naivi. Tikai nopietna griba iespēju robežās vērst par labu smago netaisnību un ar to saistīto upuru uzņemšanās uz sevi var novest pie vācu-latviešu attiecību uzlabošanas.

Apgalvo, ka latviešu tauta sava valstiskuma laikā forsēti panākusi Eiropu un uz visiem laikiem ne tikai rasiski, bet arī garīgi, kulturāli un saimnieciski ir atdalījusies no austrumiem.

Latviešu sasniegumi saimnieciskā laukā pēdējos 20 gados nav novērtējami par zemu, bet tomēr nedrīkst aizmirst, ka progress lielākoties gāja roku rokā ar nelatvisko dzimtenes līdzpilsoņu apspiešanu un aplaupīšanu, kas pirmām kārtām attiecas arī uz agrāk saimnieciskajā jomā prevalējošiem vāciešiem. Latviešu pilsētu iedzīvotāju plašās aprindās sastopamās galvenokārt boļševistiskās noslieces gan izzudušas līdz ar mācību, ko latviešu tautai 1940.-1941.gadā sagādāja boļševiki, bet, ka tās galīgi izdzītas, to neapgalvos neviens vietējo apstākļu pazinējs. Tikai lauku iedzīvotāji varētu būt boļševistiskām idejām pilnīgi nepieejami.

Tagadējā latviešu paaudze apzinās vienīgo kauna traipu, saka raksta autori, proti, ka suverēnā Latvija tika atdota boļševistiskajiem austrumiem bez cīņas. Patiesībā, kā jau tika teikts, pagājušo 700 gadu laikā 4 reizes vācieši glābuši latviešus, kas paši nav nesuši nekādus upurus. Pateicību līdz šim vācieši no latviešiem nav saņēmuši, un agrārreforma nekādā ziņā nebija vienīgā netaisnība, ko viņi savas kundzības laikā nodarījuši dzimtenes vācu līdzpilsoņiem.

Dienesta lietošanai domāto rakstu ietvaros /izdevuši Joh. Paprics un Volfgangs Kote/ 1941.gadā iznācis valsts vācu profesora Hansa I. Volfa apcerējums ar nosaukumu “Likuma pārkāpumi pret vācu etnisko grupu Latvijā 1919.-1939.” (Die Rechtsbrüche zum Nachteil der deutschen Volksgruppe in Lettland 1919 bis 1939), kurš satur gandrīz vai satriecošu nodarījumu sarakstu. Memoranda autoriem ieteicam šo apcerējumu viņu atmiņas atsvaidzināšanai.

Profesors Volfs blakus 1920.gada agrārreformai, ko viņš apzīmē par nelikumīgu revolucionāru rīcību pret Latvijas vācu pilsoņiem, uzskaita sekojošus vāciešiem naidīgus likuma aktus:

1. Vācu tautības “brīvības cīnītāju” izslēgšana no zemes piešķiršanas ar 1923.gada 23.novembra likumu;

2. 1924.gadā rīkojuma veidā ietvertais atteikums tiesas ceļā panākt pretpasākumus agrārlikuma īstenošanai;

3. Ar 1922.gada 17.maija likumu noteiktais termiņa saīsinājums zemnieku zemes pārdošanai, kas bijušajiem bruņinieku muižu īpašniekiem bija jāveic 1 gada, bet pārējiem zemes īpašniekiem veselu 3 gadu laikā;

4. 1923.gada 23.aprīļa likums, ar kuru Jēkaba vācu draudzei tika atņemta Jēkaba baznīca;

5. Vācu Doma atņemšana ar 1931.gada 29.septembra likumu;

6. Rīkojums par nosaukumu latviskošanu vācu firmām;

7. Ierobežotas vācu juristu tiesības uz advokāta praksi, pamatojoties uz 1935.gada 31.janvāra likumu;

8. Apgrūtināta gruntsgabalu iegūšana vāciešiem, pamatojoties uz 1934.gada 5.aprīļa un 1935.gada 25.februāra likumiem, saskaņā ar kuriem katrā atsevišķā gadījumā bija nepieciešama tieslietu ministra atļauja, kas vāciešiem parasti netika dota;

9. Lēmumi par asociāciju un to biedrību darbības ierobežošanu un viņu pretvāciskā tendence;

10. 1935.gada 9.aprīļa likums par Latvijas Kredītbanku un tā ietekme uz vācu tirdzniecību un vācu rūpniecībām (1933.gadā 20% banku atradās latviešu rokās, 1939.gadā - jau 90%);

11. 1935.gada 31.decembra likums par kamerām, kurām pēc toreizējā finansu ministra Ēķa izteikuma Latviju bija jāpadara patiesi latvisku un jāatbrīvo jaunā Latvija no gadsimtiem vecām pagātnes ietekmēm. Tā sekas bija 14 vācu saimniecisko organizāciju slēgšana un ievērojamu īpašumu, tai skaitā Rīgas Lielās ģildes un Sv.Jāņa ģildes vēsturisko ēku konfiskācija;

12. Liela skaita vācu rūpniecības uzņēmumu un apdrošināšanas biedrību likvidēšana un pārņemšana Latvijas Kredītbankas pārziņā, pamatojoties uz 1938.gada 18.janvāra likumu, kas deva tiesības Ministru kabinetam nodot Latvijas Kredītbankai arī tādus uzņēmumus, kuri nebija nokļuvuši maksāšanas grūtībās;

13. 1927.gada 1.marta likums par vācu vārdu un uzvārdu rakstību dokumentos;

14. 1935.gada 5.janvāra likums par valsts valodu, kā rezultātā vācu valoda tika pilnīgi izslēgta no jebkuras oficiālas saskarsmes;

15. 1934.gada 12.jūlija likums, kas likvidēja vācu izglītības pārvaldi;

16. 1938.gada 11./14.februāra biedrību un preses likums un tā iedarbība uz vācu biedrībām un presi.

Tuvāk visu var izlasīt profesora Volfa apcerējumā.

Memoranda autori cildina prieku un mīlestību, ar kādu latvieši 1941.gadā apsveikuši savus vācu atbrīvotājus un pavadījuši tālāk vācu kareivjus.

Nu tas jau gan ir tīri dabīgi pēc tā, ko viņi no boļševikiem izcietuši un nekāds īpašs nopelns.

Diezgan vēlu latvieši ir nākuši pie atziņas, ka tikai vācu aizstāvība viņus var pasargāt no bojāejas. Vēl līdz pēdējam tika prātots par tā dēvētajiem draugiem Anglijā un Francijā.

Arī šodien tādas cerības tieši latviešu inteliģences vidū nav pilnīgi izzudušas, lai gan angļu vadošo politiķu pēdējie izteikumi par Padomju Savienības tiesībām uz Baltijas valstīm varētu būt ienesuši skaidrību.

Memoranda autori, neskatoties uz savu izglābšanos ar vācu tautas palīdzību, sakās esam vīlušies; viņi pakļauj vācu pārvaldi iznīcinošai kritikai un sagaida, ka atkal tiks atjaunota viņu pašu valsts patstāvība. Šajā gadījumā viņi pat būtu gatavi piedalīties cīņā pret boļševismu, par labu Vācijai atteikties no dažām valsts suverēnām tiesībām. Starp citu - no valsts aizsardzības. Protams, pret Vācijas garantētu solījumu.

Pēc tā, ko vācieši līdz šim latviešu tautas labā veikuši un kā latviešu tauta vāciešiem par to pateikusies, būtu bijis vietā izrādīt vairāk labas gribas izpirkt pagātnes grēkus un vairāk pieticības. Tas, ka latviešiem būtu pieņemama suverēna Latvija, kuras pastāvēšanu garantētu vācu vērmahts, nebūs apšaubāms. Bet Baltijas telpas likteņa izšķiršanā noteicošās ir nevis latviešu vēlēšanās, bet gan vienīgi un tikai reiha intereses. Par vāciešiem naidīgu Latviju, kāda tā pastāvēja līdz 1940.gadam, protams, nevar būt vairs ne runas. Šis sapnis pagājušos 20 gados ir ildzis pietiekami ilgi. Vāciešiem šai zemē tas bija ļauns sapnis. Ja reiha interesēs nebūtu pievienot kādreizējās Latvijas teritoriju Lielvācijai, tad, domājams, būtu gan vairāk iespējas vēl kādam citam atrisinājumam nekā agrāko Baltijas valstu atjaunošana.

Pēdējās ar savu šovinismu, ar savstarpējo nesaprašanos un militāro vājumu nav pierādījušas, ka ir pelnījušas valstu patstāvību. Izveidojot kopīgu Baltijas valsti vācu vadībā, varētu izvairīties no pagātnes kļūdu atkārtošanas un nodrošināt vāciešiem šai zemē viņiem pienākošos vietu. Līdz ar to nebūtu izslēgta mazo tautu, tai skaitā latviešu, etniski patstāvīga dzīve. Nobeigumā būtu jānorāda, ka Latvijas zemniecība nekādā ziņā nav vienisprātis ar Rīgas latviešu inteliģences vēlmēm pēc patstāvīgas valsts.

Kāda pazīstama Baltijas agrārpolitiķa nesenajā lauku apmeklējuma laikā zemnieki ar lielu noteiktību izteikušies pret Latvijas sapņa atkārtošanos. Viņu vēlēšanās ir vācu aizgādībā mierīgi apstrādāt savas dzimtenes zemi.

1943.gada februārī.
_____________________________________________________________________

Avots: V. fon Rīdigera “Mana atbilde”. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. 1991., Nr.5(526), 134.-142.lpp.

Vāciski publicēts: Rüdiger, W.,v. Aus dem letzten Kapitel deutsch-baltischer Geschihte in Lettland 1919-1945. T.II, Hannover-Büttel: Gern b. Eggenbalden, 1955.

Ievietots: 04.03.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu.

HISTORIA.LV