Latvijas izglītības ministra Jūlija Auškāpa vēstule ārlietu ministram Vilhelmam Munteram par Herdera institūta darbību.
_________________________________________________________________

Konfidenciāli

Augsti godātais ministra kungs,

pagodinos paziņot, ka Jūsu š.m. 18.d. rakstu ar sūtņa E.Krieviņa kunga vēstules un Jūsu atbildes norakstiem esmu saņēmis. Manas sarunas norise ar Vācijas sūtni Jūsu atbildē raksturota pilnīgi pareizi. Jūsu, augsti godājamais ministra kungs, un varbūtējai E.Krieviņa kunga informācijai atļaujos sarunas gaitu papildināt ar dažiem sīkumiem.

Bij.Herdera institūta rektors prof.V.KLUMBERGS jau š.g. 9.X paziņoja man, ka viņš un Herdera institūts vēlētos turpināt darbu kā pētniecības institūts (Forschungsinstitut) un iesniegšot man attiecīgus priekšlikumus. Kādā vēlākā sarunā V.Klumbergs ierosināja Herdera institūta pārveidošanu saimnieciskā institūtā, kas veicinātu sakarus Vācijas un Latvijas starpā, un interesējās par maniem ieskatiem šajā jautājumā, lai viņš varētu par to informēt Vācijas sūtni pirms oficiāla šāda priekšlikuma no Vācijas puses. Atbildēju V.Klumbergam, ka es personīgi uzskatu Herdera institūta darbības turpināšanu jebkādā veidā tuvākā nākotnē par nelietderīgu, ka visāda veida vācu iestādījumiem Latvijā pilnīgi jāizbeidzas, jānonāk līdz nullpunktam un tad tikai, normāliem apstākļiem visu valstu attiecībās iestājoties, var sākt organizēt kultūras sakarus ar gluži jaunu pieeju un uz gluži jauniem pamatiem. Savu viedokli izteicu ar tādu centrālo domu, ka, vācu minoritātei Latvijā izbeidzoties un dažādu saspīlējumu cēlonim Vācijas un Latvijas starpā un vācu un latviešu tautu starpā izzūdot, ir vieta pārliecībai par vislabākām politiskām, saimnieciskām un kulturālām attiecībām abu valstu starpā, labākām, kādas jebkad bijušas. Šo savu pieņēmumu esmu izteicis vairākkārt kā Izglītības ministrijas darbinieku apspriedēs, tā pārrunās Universitātes padomē.

Ar šo pašu domu iesāku arī savu atbildi Vācijas sūtnim v.KOTZE’s kungam, kad viņš ieradās pie manis, lai savas valdības uzdevumā noskaidrotu pārveidotā Herdera institūta darbības vēlamību Latvijā, v.Kotze’s kungs atsaucās uz sarunu ar prof. V.Klumbergu un atrada arī par pilnīgi pareizu jau minētā nullpunkta iestāšanos, piemetinādams, ka pašreiz viņu interesējot galvenā kārtā, vai būtu jāsūta atpakaļ uz Vāciju tie Herdera institūta mācības līdzekļi, kas Vācijas valsts vai privātu firmu īpašums, bet ka Vācijas valdība sevišķi nespiežot uz šāda institūta pastāvēšanu. Atbildēju arī sūtnim, ka pēc mana personīgā ieskata šāds institūts pašreiz nebūtu lietderīgs (zweckmässig), bet, vai tāds arī valdības ieskats, varu pateikt tikai pēc dažām dienām. divas dienas vēlāk telefona sarunā apstiprināju, ka tādas arī valdības domas. Šajā telefona sarunā gan izskanēja no sūtņa puses citāds tonis, proti, ka Latvijas negatīva izturēšanās radītu neapmierinātību Vācijā, jo Latvijā pastāvot franču un angļu institūti. Tūliņ arī aizrādīju, ka tie ir valodu mācības iestādes un vajadzīgi skolotāju un korespondentu sagatavošanai, kuru trūkst, bet vācu valodas pratēju pie mums relatīvi daudz.

Varētu būt, ka nedraudzīgas izturēšanās iespaidu atstājis mans diezgan kategoriskais paziņojums personīgā sarunā ar sūtni, ka mēs nedomājam atvērt arī privātas vācu skolas. To es teicu, pirmkārt, tāpēc, lai pirms skaidri izteikta valdības viedokļa nesaistītos ar kaut kādiem solījumiem, otrkārt, lai nedotu cerības šejienes vāciešiem, ka še pastāvēs tomēr vācu skolas, kas viņus varētu atturēt no izceļošanas. Atļaujos tālāk piemetināt, ka, atzīstot par pilnīgi pareiziem sūtņa E.Krieviņa kunga uzskaitītos kulturālas sadarbības faktus, kas, it īpaši zīmējoties uz dažāda veida studijām Vācijā, man kā bijušam Latvijas Universitātes rektoram ļoti labi pazīstami, un atzīstot labu kulturālu attiecību vēlamību nākotnē, tomēr jāšaubās, ka pareizais ceļš to nodibināšanai būtu projektētais institūts. Paliekamai un patiesi produktīvai sadarbībai vispirms nepieciešama uzticība tās veicinātajam iestādījumam. Tādas kaut kādam Herdera institūta pēctecim gan nebūtu latviešu sabiedrībā. Attiecīgam institūtam vai organizācijai jābūt latvietim vadītājam, un no vācu puses jānāk citām personām. Mums ir gan svētīga sadarbība ar Baltijas institūtu Zviedrijā, bet tā sēdeklis ir Stokholmā, un tam ir tiešs kontakts ar latviešu kultūras darbiniekiem, piemēram, ar latviešu-zviedru biedrību, kuras priekšnieks vienmēr latvietis, ar Latvijas Universitāti utt. Viena vai otra orgāna radīšana dotu gaidītos rezultātus, tikai tam izaugot mierīgos darba apstākļos, un noiešana līdz nullei nevar būt tikai viena institūta formāla slēgšana.

Vēl piezīmēju, ka esmu prof. V.Klumbergu uzskatījis vienmēr par lojālu pret Latviju, esam atvadījušies ar viņu draudzīgi, pie kam viņš man pateica, ka noraidījis priekšlikumu organizēt Pozenē vācu augstskolu, jo nevēloties turpmāk strādāt kopā ar bijušiem baltvāciem, bet pieņēmis uzaicinājumu darboties Karaļauču universitātē, lai paliktu tuvāk Latvijai un pēc iespējas no savas puses veicinātu labu attiecību izkopšanu Latvijas un Vācijas starpā.

Šīs piezīmes varētu izklaidēt vai novērst dažus pārpratumus nākotnē.

Izglītības ministrs J.Auškāps

Avots: Feldmanis, I. Latvijas vāciešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61.lpp.-80.lpp.>71.-72.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2574.f., 4.apr., 7568.l., 116.-117.lp. Oriģināls.

Skatīt arī: Latvijas sūtņa Vācijā Edgara Krieviņa 1939.gada 12.decembra ziņojumu šajā jautājumā ārlietu ministram Vilhelmam Munteram.