Latvijas sūtņa Vācijā Edgara Krieviņa ziņojums ārlietu ministram Vilhelmam Munteram par Latvijas un Vācijas kultūras sakariem.
________________________________________________________________

Konfidenciāli
1939. gada 12.decembris

Augsti godātais ministra kungs,

kad šodien biju Auswärtiges Amt’ā[1], lai ar sūtni von Twardowskie[2] vienotos par 30.oktobra līguma ratifikācijas grāmatu apmaiņu, viņš sāka ar mani runāt par vācu ierosinājumu “Stiftung’as” ceļā pārvērst Herdera institūtu vācu kultūras institūtā, kas radītu priekšnoteikumus abu tautu zinātnieku sadarbībai gara mantu un kultūras sasniegumu savstarpējai apmaiņai. Vāci atrodot, ka Latvijas pilsoņu vācu tautības piederīgo repatriēšana esot varbūt radījusi zināmu attālināšanos saimnieciskā un politiskā laukā un ka tādēļ būtu labi, ja to izlīdzinātu ar tuvināšanos kultūras laukā. Šādi institūti pastāvot vāciem Belgradā, Atēnās u.c. Pirms kara šāds institūts darbojies, piemēram, arī Parīzē.

27.novembrī von Kotze’m[3] bijusi šinī lietā saruna ar Jums, augsti godātais ministra kungs. Jūs esot ieteikuši v.Kotze’m griezties pie izglītības ministra profesora Auškāpa, un še nu sūtnis v.Kotze esot saņēmis ļoti šovinistisku atbildi, no kuras bijis redzams, ka mēs turpmāk nekā negribot nedz zināt, nedz dzirdēt par visu vācisko. No prof. Auškāpa kunga atbildes sūtnis v.Kotze’s kungs secinājis, ka profesora kungs bažījies par to, vai šis institūts nevarētu izvērsties par vienu no vācu eventuālās turpmākās austrumekspansijas priekšposteņiem. Profesora kungs gluži nedibināti esot runājis par varbūtējiem vācu valdības nodomiem šinī virzienā.

Vācu priekšlikuma noraidīšana esot radījusi šeit, sevišķi Izglītības ministrijā, ne tik vien dziļu neizprašanu, bet pat “böses Blut”[4]

Es teicu, ka man par šo jautājumu nekas nav zināms un dzirdu to pirmoreiz.

Ja viss ir tā, kā sūtnis v.Twardowski’s man to tēlo, tad man jāsaka, ka es pilnīgi saprotu augsti godātā profesora kunga motīvus un tos respektēju. Bet, ja man būtu atļauts izteikt savas domas, tad es nekādi nevarētu piekrist tam, ka tagadējā momentā būtu ieteicams un oportūni noraidīt vācu priekšlikumu. Nevar būt divu domu par to, ka mūsu tautai savā tālākajā attīstībā joprojām jāuztur cieši sakari ar Vakareiropas kultūru. Ceļi, pa kuriem latvietim jāiet, tiecoties pēc šīs kultūras, pa lielākai daļai ved - uz Vāciju. Tas dibinās ne tikai uz vēstures un ģeopolitikas dotībām, bet arī uz tīri praktiskas dabas apsvērumiem. Un, vai tas būtu patīkami vai ne, fakts paliek fakts. Vēlēdamies papildināties savās speciālās zināšanās, mūsu ārsti, lauksaimnieki, tehniķi, valsts un pašvaldības ierēdņi un darbinieki pagājušā un arī šajā gadā pirms kara izcelšanās - es runāju par laiku, kuru tagad atkal esmu šeit, - vārda tiešā nozīmē ir pārplūdinājuši Vāciju un, jāatzīstas, bijuši ļoti apmierināti ar panākumiem. Rakstu un mākslas kameras priekšsēdētājs ir lūdzis ievākt izsmeļošas ziņas par žurnālistu un skatuvju mākslinieku profesionālo izglītību. Profesiju kameras pedagoģiskā nodaļa ir griezusies pie sūtniecības ar lūgumu uz šeit ievākto materiālu pamata dot tai norādījumus par centrālās pedagoģiskās bibliotēkas komplektēšanu. Sevišķi man jāizceļ arhitekti, kuri plašā skaitā šeit šoruden uzturējušies, lai studētu vācu sasniegumus pilsētu izveidošanā. Taupības inspektors interesējas par “Reichskuratorium für Wirtschaftlichkeit” organizāciju un darbību. Valsts kancelejas un Ministru kabineta vajadzībām sūtniecība savākusi plašus materiālus par apgabalu priekšnieku (Regierungs-präsidenten) pienākumiem un darbību. Es neredzu, kā mēs šādos apstākļos vispār varētu iztikt bez sadarbības.

Spriežot par vācu priekšā celtā institūta dibināšanas vēlamību vai nevēlamību, nevar vadīties no tagad izbijušo baltvācu un viņiem draudzīgo valsts vācu naidīgā noskaņojuma pret Latviju. Nav jāaizmirst, ka Vācijā ir arī plašas aprindas, kas noskaņotas ne tikai objektīvi, bet pat labvēlīgi latvju tautai. Par nožēlošanu jāatzīst, ka šīm aprindām, starp kurām ir atrodami daudz nopietnu zinātnieku, pārāk maz iespējas no bezpartejiskiem tēlotājiem iepazīties ar mūsu tautu. Ja ieskatāmies vācu bibliotēku grāmatu sarakstos, tad atrodam tur diezgan daudz darbu par mums, bet gandrīz visus tos sacerējuši - baltvāci. Diemžēl tas viss konstatējams, neskatoties uz to, ka vācu bibliotēkas ar pateicību ņem pretim mūsu iestāžu ziedotās grāmatas un pat nopietni prasa pēc vācu valodā sacerētās literatūras par Latviju, kas nāktu no latviešu autoriem un paustu latviešu viedokli.

Šai ziņā dibināmais institūts varētu veikt mums ļoti noderīgu darbu, iepazīstinot neitrālos vāciešus ar latvju tautas kulturālās dzīves sasniegumiem un tās vēstures attīstības gaitu, kā mēs to izprotam. Tā būtu laba un iespaidīga Latvijas propaganda Vācijā, par kuru mēs līdz šim nopietni neesam domājuši. Un ne tikai Vācijā, jo vācu valodas prašana - fakts paliek atkal fakts - ir visizplatītākā arī tais Eiropas tautās, kas visvairāk interesējas par mums.

Un, pat ja viss augšā aprādītais atkristu, tad aiz tīri politiskiem iemesliem un apsvērumiem, pie kuriem šeit negribu pakavēties tuvāk, es silti ieteiktu atturēties no visa, ko varētu iztulkot kā pilnīgu novēršanos no visa vāciskā.

Neaizmirsīsim, ka vāci nešķiro politiskos, saimnieciskos un kulturālos jautājumus. Traucējumi vienā sfērā tūliņ atsaucas uz pārējām. Lieku reizi to pierādīja vēl šinīs dienās mūsu kara kungu piedzīvojumi Vācijā...

Pat pielaižot, beidzot, iespēju, ka vācu “Drang nach dem Osten”[5] turpinātos, šādam no mums kontrolētam institūtam pastāvot, vācu tieksmēm vismaz pa daļai būtu ņemta iespēja iet no mūsu puses grūti pārbaudāmus ceļus. Ja vāci tiešām nebūtu atteikušies no savas “vēsturiskās misijas” austrumos, tad, pēc manas pārliecības, ir pilnīgi irelevanti, vai šāds institūts pastāv un darbojas vai ne. Šinī gadījumā atkarātos vienīgi no mums lietu nostādīt tā, ka vāciem būtu ņemta iespēja ar šī institūta palīdzību radīt jaunu vācu minoritāti Latvijā.

Pirms kara darbības izcelšanās starp Vāciju un Poliju, kā arī Angliju un Franciju no vācu puses ierosināja latviešu-vācu biedrības nodibināšanu Berlīnē un Rīgā. Toreizējo nodomu mēs apsveicām, bet radās tikai grūtības ar biedrību Rīgā, jo izslēgt no tās pilnīgi baltvācus būtu bijis grūti. Tagad šo problēmu atrisinājis pats Hitlers, un kāpēc mums šādos apstākļos uzstāties pret vācu institūta nodibināšanu Rīgā? Kā institūta pretstatu Berlīnē, bez šaubām, varētu reizē ar to nodibināt jau agrāk paredzēto biedrību, ja to uzskatītu par vēlamu.

Iztirzāto jautājumu kompleksu es uzskatu par tik nopietnu, ka lūgtu apsvērt visas varbūtības, kas varētu rasties, ja mēs vācu priekšlikumu noraidītu.

Lūdzu Jūs, augsti godātais ministra kungs, arī pie šī gadījuma pieņemt manas patiesi dziļas cieņas apliecinājumus.

Sūtnis E.Krieviņš

Avots: Feldmanis, I. Latvijas vāciešu izceļošana. Latvijas Arhīvi. 1995., Nr.1., 61.lpp.-80.lpp.>70.-71.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 2574.f., 4.apr., 7567.l., 131.-135.lp. Oriģināls.

Skatīt arī: Latvijas izglītības ministra Jūlija Auškāpa 1939.gada 20.decembra vēstuli šajā jautājumā ārlietu ministram Vilhelmam Munteram.

[1] Vācijas Ārlietu ministrija.

[2] F.fon Tvardovskis - Vācijas Ārlietu ministrijas VI nodaļas vadītājs.

[3] U.fon Kotce - Vācijas sūtnis Latvijā.

[4] “Niknumu”.

[5] “Spiešanās uz Austrumiem”.