[1918.gada 18.novembrī, Rīgā]
_____________________________________________________________________________

Tautas padomes priekšsēdētāja biedris zvērināts advokāts G. Zemgals ap plkst. 4 ½ atklāj Tautas padomes sēdi, jo pirmais Tautas padomes priekšsēdētājs zvēr[ināts] adv[okāts] J. Čakste nav paspējis uz sēdi ierasties.

Priekšsēdētājs lūdz sekretāru nolasīt izvilkumu no 17. novembra sēdes protokola[1].

Protokolu nolasa pirmais sekretārs advokāts Bite.

Pieminot Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa vārdu, zālē atskan jūsmīgi aplausi.

Pēc protokola nolasīšanas, kuru saņem tāpat ar skaļiem aplausiem, priekšsēdētājs G. Zemgals paziņo, ka, pamatojoties uz notikušo vienošanās faktu, tagad uz Latvijas Tautas padomi pārgājusi suverēnā vara.

Vārds tiek dots pirmam Latvijas Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, kurš Pagaidu valdības vārdā pasludina par nodibinātu Latvijas valsti kā demokrātisku republiku. Kājās pieceļas Tautas padomes un prezidija locekļi un klātesošie pilsoņi. Atskan no Latvju operas dalībniekiem dziedāta tautas himna “Dievs, svētī Latviju”, kuru nodzied trīs reizes.

“Apzinoties šā soļa svarīgumu un nozīmi, kad Latvijas Tautas padome mani ieceļ par Latvijas izpildošās varas vadītāju, es ņemu sev drošību tai vienprātībā, kura izteicas šai aicinājumā; tāpēc neturēju par iespējamu atteikties. Pagaidu valdības uzdevums būs Latvijas valsts izbūve un nostiprināšana uz ārieni un iekšieni. Valsts jānostiprina uz ārieni, lai tā stāvētu spēcīga un apvienota, labās attiecībās ar tāliem un tuviem kaimiņiem. Iekšējā pārvaldīšanas darbā stāv daudz uzdevumi priekšā; bez kavēšanās jāizved zemē demokrātiskas reformas. Visus uzdevumus tagad neattēlošu sīkumos; minēšu tikai svarīgākos un neatliekamos. Mūsu priekšā atrodas grūti atrisināmais pārtikas jautājums; viņa nokārtošanai valdība izlietos visus spēkus un līdzekļus, un var cerēt, ka izdosies šo darbu veikt, ja visi pilsoņi uz laukiem, tāpat kā pilsētās, nāks valdībai talkā. Otrais uzdevums - nokārtot agrāro jautājumu. Vispārīgi valdības sociālās reformas un sociālā likumdošana būs plašas un dziļas, lai nodrošinātu darba ļaužu tiesības un stāvokli. Valdība arī apzinās savu pienākumu gādāt par to, lai visi gūstekņi varētu atgriezties mājās un ātri atrastu darbu un maizi. Neatliekami jāsper stingri soļi, lai nolīdzinātu visus asumus un grūtības, kuras savienotas ar šo ārkārtējo pārejas laikmetu. Bez minētiem jautājumiem valdībai stāv citi uzdevumi priekšā, kas savienoti ar Latvijas valsts izbūvi un nostiprināšanu. Lai veiktu šo darbu, vajadzīga visas tautas jo plaša un sirsnīga pretimnākšana, kā arī viņas ticība, ka patiesi tagad ejam pretī savu ilgu un vēlēšanu piepildīšanai. Grūtums lai neatbaida.

Darbs nebūs viegls, bet mani stiprina apziņa par Latvijas tautas spēku, izturību un ciešu apņemšanos novest iesākto lietu līdz galam. Šai brīdī atcerēsimies, ka ilgiem gadiem daudzi mūsu tautas locekļi lolojuši šo mūsu cerību, jau agrāk klusībā vai atklāti strādājuši priekš viņas un nesuši domu par brīvo Latviju savās sirdīs. Ar pateicību mums jāpiemin tie, kas centušies turēt tautas garu možu šai virzienā un nesuši brīvai Latvijai vislielāko upuri - savu dzīvību. Ja strādās ciešā kopībā, tad nav šaubu, ka rosīgs darbs aizvedīs pie mērķa. Izdosies dziedēt brūces, ko karš sitis. Tagad, kad esam brīvi un vairs negaidām no augšas vai ārienes pabalstu un palīdzību, paši veidosim savu dzīvi. Uzplauks atkal lauksaimniecība, mūsu rūpniecība un tirdzniecība, atjaunosies dzīvība visā mūsu dzimtenē vēl spilgtāk kā agrāk un pārspēs visu, kas līdz šim mums bijis. Pie šī darba varēs ņemt dalību visi Latvijas pilsoņi un varēs baudīt labumus, kas saistīti ar mūsu neatkarību. Visi pilsoņi bez tautības izšķirības aicināti palīdzēt, jo visu tautību tiesības būs Latvijā nodrošinātas. Tā būs demokrātiska taisnības valsts, kurā nedrīkst būt vietas ne apspiešanai, ne netaisnībai.”

Tad seko frakciju priekšstāvju runas. Vārdu dod Latviešu zemnieku savienības priekšstāvim red. O. Nonācim:

“Pilsoņi! Kopš latviešu tautas vārds tiek minēts, šis ir pirmais gadījums, kur pie latviešiem notikusi tik plaša apvienošanās - no pilsoņiem līdz sociālistiskiem elementiem. Kur ir šis - varētu teikt - brīnuma parādības izskaidrojums? Teikšu īsi: latviešu tautas šķiras, viņas politiskās partijas ir nostājušās uz valstiska viedokļa. Mums ir jābūt pateicīgiem tiem vēsturiski politiskiem apstākļiem, kuri mums darījuši par iespējamu ne tikai valstiski domāt, bet arī šīs domas realizēt. Latvijas valsts proklamēšana tomēr nebūtu vēl mērķa sasniegšana, ja tūliņ arī netiktu dots šai proklamēšanai viņas saturs. Kā Latviešu zemnieku savienības priekšstāvim man sevišķi jāpasvītro tā vieta pirmā Latvijas Ministru prezidenta runā, kur viņš uzsver agrāro un sociālo reformu nepieciešamību. Sociālā līdzsvara trūkums ir bijis visgrūtākais pagātnes mantojums, kurš mūs allaž ir šķīris vienu no otra. Taisni sociālo reformu, sociālā līdzsvara nepieciešamības vārdā Latviešu zemnieku savienība ar visu savu autoritatīvo vārdu iestājas par apvienošanos. Un, ja tagad apvienošanās ir panākta, tad tas ne mazä mērā ir arī Latviešu zemnieku savienības nopelns. Kā Latvijas valstiskās domas iemiesojumu un sevišķi kā viņas sociālo pamatu nokārtotāju Latvijas Pagaidu valdību Latviešu zemnieku savienība pabalstīs ar visiem viņas varā esošiem līdzekļiem. Lai dzīvo Latvijas valsts! Lai dzīvo viņas Pagaidu valdība, ka tā ar drošu roku novestu zemi līdz Satversmes sapulcei!” (Aplausi.)

Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas vārdā Dr. Pauls Kalniņš nolasa sekošu deklarāciju: “Pasaules revolūcijas vētras ir veidojušas arī brīvās un neatkarīgās Latvijas ideju. Šodien, 18. novembrī 1918. g., apvienotās Latvijas demokrātijas priekšstāvji izsludina patstāvīgas Latvijas nodibināšanos. Arī mēs, Latvijas Soc.-dem. strādn. partijas priekšstāvji, atrodam par nepieciešamu šobrīd veicināt brīvās Latvijas izveidošanos par patstāvīgu valsti. Brīvā, neatkarīgā Latvija mums tomēr nav mērķis, bet tikai līdzeklis mūsu mērķu sasniegšanai. Kā agrāk, tā tagad mēs stāvam uz sociālistiskās internacionāles pamatiem. Viņas un tamlīdz arī mūsu mērķis ir - sociālistiskā republika brīvu tautu savienībā. Sociālistisku republiku var ievest tikai sociālistiska valdība un arī tā vienīgi tad, ja viņa balstās uz plašām, apziņā stiprām strādnieku organizācijām un ja saimnieciskā dzīve izveidojusies uz pamatiem, kuri sociālistiskās kārtības nodibināšanu dara iespējamu un nepieciešamu. Abu pēdējo nosacījumu šobrīd mums trūkst. Radīt šos nosacījumus tāpēc ir mūsu tuvākais uzdevums. Neizlaižot iz acīm savu gala mērķi, mēs prasām no jaunās Latvijas valdības:

1) Gādāt par kara pārvaldes līdzšinējo orgānu tūlītēju atcelšanu, visu politisko un gūstekņu atsvabināšanu.

2) Visu vietējo pašvaldību orgānu neatliekamu organizēšanu uz vispārējo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu pamata, piedaloties abiem dzimumiem ar aktīvām un pasīvām vēlēšanas tiesībām, sākot no 20, g. vecuma:

a) uz laukiem - pagastu iedzīvotāju tūlītēju sapulču sasaukšanu pašvaldības iestāžu ievešanai;

b) pilsētās līdz vispārīgu vēlēšanu izveidošanai sastādīt pagaidu pašvaldības no iedzīvotāju politisko partiju priekšstāvjiem;

c) apriņķu pagaidu pārvaldes sastādīšanu no lauku un pilsētu izvēlētiem priekšstāvjiem.

3) Pārtikas komiteju tūlītēju sastādīšanu pie vietējiem pašvaldības orgāniem, kuri nokārto pārtikas jautājumu saskaņā ar centrāliestāžu nosacījumiem. Tūlīt apturama okupācijas varas rekvizēto uzturas līdzekļu un citu materiālu izvešana no Latvijas.

4) Plašu sabiedrības darbu organizēšanu. Bēgļu, atgriezušos gūstekņu un bezdarbnieku apgādāšanu uzņemas valsts un nokārto to saziņā ar vietējām pašvaldības iestādēm un strādnieku padomēm.

5) Latvijas tautas milicijas dibināšanu caur vispārīgiem iesaukumiem kārtības uzturēšanai un zemes apsardzībai. Milicija nedrīkst tikt izlietota kā ierocis politisko brīvību apspiešanai, nedz kļūt par vienas šķiras ieroci pret otru.

6) Visu atsevišķu kārtu privilēģiju tūlītēju atcelšanu.

7) Neaprobežotu apziņas, runu, preses, sapulču, streika un biedrošanās brīvību, dzīvokļu un personas neaizskaramību, pilnīgu kustības brīvību.

8) Vienādas tiesības visām valodām skolā un dzīvē. Nacionālām minoritātēm nacionāli personālu autonomiju.

9) Vēlētus tiesnešus.

10) Baznīcas atdalīšanu no valsts un skolas atdalīšanu no baznīcas.

11) Brīvas un obligatoriskas skolas līdz 16 gadiem visiem uz valsts rēķina. Tiesības piedalīties politiskās organizācijās jaunatnei.

12) Maksimālo darbalaiku 8 stundas ar 42 stundu nepārtrauktu atpūtu nedēļā.

13) Sociālu likumdošanu tiklab priekš pilsētas, tā arī laukstrādniekiem saskaņā ar Latvijas Sociāl.-dem. strādnieku partijas minimālās programmas prasībām.

14) Baznīcas, klosteru un domēņu zemju nacionalizāciju. Muižas zemju bezmaksas atsavināšanu, apturot tūliņ viņu pārdošanu, atdāvināšanu un ieķīlāšanu. Agrārjautājuma galīga izšķiršana atstājama Satversmes sapulcei.

15) Satversmes sapulces neatliekamu sasaukšanu (uz vispārīgo, vienlīdzīgo, tiešo, aizklāto un proporcionālo vēlēšanu pamata, piedaloties abiem dzimumiem ar aktīvām un pasīvām vēlēšanu tiesībām, sākot no 20 gadiem) Latvijas iekšējās dzīves un ārējo attiecību nokārtošanai.

Soc.-demokrāti, neizlaižot no acīm šķiras ziņas pamatus, pabalstīs Latvijas Pagaidu valdību, ciktālu viņa noteikti stāsies par minēto prasību izvešanu dzīvē.

Mūsu gala mērķis paliek sociālistiskā Latvija sociālistiskā tautu savienībā.”

Pēc tam runā Latvijas Demokrātiskās partijas priekšstāvis D. Golts: “Pienācis brīdis, kurā piepildās tas, ko nesen atpakaļ varējām iedomāties tikai kā tālu, nesasniedzamu sapni: latviešu tauta, kura daudz gadu simteņu bija spiesta dzīvot atkarībā no citu gribas, kurai nebija atļauta nekāda pašnoteikšanās, kurai pat par to domāt nebija ļauts, kura savā zemē varēja ieņemt ne otras, bet gan trešās šķiras pilsoņu vietu, šodien nu reiz nostājas uz savām kājām, tiek proklamēta apvienota, brīva un neatkarīga Latvija. Liels un augsts bija šis mērķis, pēc kura centās katrs krietns Latvijas dēls. Jādomā, ka to kā tādu mēs arī pratīsim cienīt. Tagad, kur mums šķiet, ka to esam sasnieguši, šai nopietnā brīdī man šķiet, ka vispirmā kārtā mums jāpatur prātā tās prasības un pienākumi, kuri mums jāievēro, lai brīvā Latvija varētu uzplaukt un zelt. Nebūs man sevišķi jāuzsver, ka latvieši ir demokrātiska tauta, kura vēlas savā zemē dzīvot un kura pratīs cienīt visas pilsoniskās brīvības, no kurām viņa savā pagātnē maz ko redzējuse.

Latvijas Tautas padome vienojās uz politiskas platformas, kuru nolasīja un kuru es še atkārtoju, uz platformas, kuru dzīvē izvedot šīs brīvības ir garantētas. Latvijas Demokrātiskā partija, kura atbalstās uz plašām šo pilsoņu masām un daļu no strādniecības un kuras vārdā es še runāju, sagaida, ka jaunā Latvijas valdība centīsies pēc labākās apziņas ievērot dibinātās prasības un staigāt pa viņai nosprausto ceļu. Mēs sagaidām, ka bez kavēšanās demokrātiskās prasības tiek izpildītas, ka izved dzīvē vārda, preses, biedrošanās un sapulču brīvības, ka nodibina pašvaldības un citas iestādes uz vispārīgu, vienlīdzīgu, tiešu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu pamata, īsiem vārdiem sakot, mēs sagaidām, ka visiem Latvijas pilsoņiem tiek dota iespēja dzīvot brīvu dzīvi un līdzi darboties pie Latvijas valsts izbūves un izkopšanas darba. Ja Latv. Tautas padome un viņas dibinātā Latvijas valdība uzstādīto platformu apzinīgi izpildīs un brīvās Latvijas pilsoņu dibinātās vēlēšanās ievēros, tad Latv. Demokrātiskā partija to pabalstīs, cik tik iespējams. - Lai uzplaukst apvienotā, brīva un neatkarīga Latvija! Lai dzīves pabērni tiek izvesti saulītē!” (Aplausi.)

J. Zālīts runā sekoši: “Latvijas Radikāldemokrātiskās partijas vārdā apsveicinu apvienotās, neatkarīgās Latvijas nodibināšanu un pasludināšanu. Apsveicu arī Latvijas Tautas padomi, tās augstākās varas pagaidu orgānu. Piepildās Latvijas tautas vēlēšanās nostāties stingri uz savām kājām, būt pašai par sava likteņa noteicēju. Smagi, ļoti smagi bija nežēlīgā kara upuri, ko nesa Latvija. Bet pacelsies viņa no drupām ar jaunu sparu un droši ies pretim gaismai un labklājībai. Līdz ar visas pasaules demokrātiskām valstīm Latvija brīvi ies pasaules tautu savienībā. Nav bijuši veltīgi Latvijas labāko dēlu pūles un upuri, ir svētīta labiem panākumiem pasaules demokrātisko valstu ziņa par imperiālisma gāšanu un mazo tautu pašnoteikšanās viedokļa uzvaru. Lai dzīvo neatkarīgā Latvija! Lai dzīvo tautu savienība!” (Aplausi.)

E. Skubiķis: “Pilsones un pilsoņi! Sociāldemokrātiskās partijas priekšstāvja un mana vecā cīņas biedra Kalniņa nupat nolasītās politiskās un sociālās prasības aizstāv arī Revolucionāro sociālistu partija, kuras uzdevumā runāju. Tādēļ neturu par vajadzīgu tās vēlreiz atkārtot. Gribu tikai vēl piemetināt, ka mūsu piedalīšanās pie Latvijas valsts proklamēšanas akta pierāda, ka nepamatotas ir domas, ka sociālisti neatzīstot nacionālo jautājumu. Tie laiki, kad viena daļa sociālistu skatījās uz šo jautājumu kā uz tādu, kuram nav vietas sociālistiskā strādnieku kustībā, ir laimīgi garām, un sociālistiskās organizācijas ņem dzīvu dalību pie nacionālā jautājuma pareizas atrisināšanas, apzinādamās, ka bez šī jautājuma taisnīgas nokārtošanas, t.i., ka katrai tautai dota iespēja pašai lemt par savu likteni, tām nav iespējams ziedot visus savus spēkus vienīgi savam tiešam uzdevumam: strādnieku šķiras emancipācijai. Bet nacionālā patstāvība ir priekš sociālistiskās kustības tikai viens no cīņas līdzekļiem, etapa punktiem, ne pats mērķis. Tās gala mērķis ir un paliek: nodibināt tādu sabiedrības kārtību, kurā nebūtu iespējams vienai šķirai ekspluatēt otru un katram cilvēkam būtu dota iespēja attīstīt savas spējas līdz visaugstākajai pakāpei. Sasniegt šo cēlo mērķi tādiem līdzekļiem, kā tas patlaban notiekas Padomju Krievijā, nav iespējams. Kā līdz šim, tā arī turpmāk pieturēsimies pie demokrātiskiem cīņas līdzekļiem, jo, vienīgi ejot pa demokrātijas attīstības ceļu, mēs kaut gan pamazām, bet toties droši sasniegsim sev sprausto gala mērķi: sociālistisku sabiedrības iekārtu.

Beigās vēl atvēlos sacīt dažus vārdus attiecībā uz šā vēsturiskā brīža.

Pilsones un pilsoņi! Pagājuši septiņsimts gadu, kamēr latvju tauta, šis bāru bērns lielo tautu starpā, dzīvo, nē, veģetē tumsā un svešnieku jūgā. Pašlaik, kad Imanta mostas no ilgā letarģiskā miega un, sarāvis savas važas, grasās atstāt Zilo kalnu, valda visapkārt krēsla - tiklab dabā, kā politiskā dzīvē. Neviens no mums nezin, ko īsti nesīs mums nākamā diena. Bet mēs ticam, nē, mēs cieši pārliecināti, ka, tāpat kā šim liktenīgajam vakaram sekos atkal jauna diena, arī atbrīvoto latvju tautu vairs neizdosies iekalt vergu ķēdēs un sen, sen ar karstām ilgām gaidītās brīvības saules stari mūžīgi vizmos pār latvju zemi. Bet, pilsoņi, nav vienalga, pār kādu Latviju laistīsies šie zelta stari. Ja šie stari apspīdēs Latvijā netaisnību, patvarību un kailu nabadzību, tad tā nebūs Latvija, kuru mēs vēlējāmies, par kuru mēs cīnījāmies un cietām. Dosim, pilsoņi, šinī lielajā vēsturiskā brīdī, kur mūsu sirdis jūsmo aiz svētlaimības, svinīgu solījumu, ka pieliksim visus savus intelektuālos, ētiskos un fiziskos spēkus, lai Latvijā viņas pilsoņi būtu nevis vien brīvi, bet arī laimīgi. Pilsones un pilsoņi, vai jūs to apsolāties? ... Es dzirdu jūsu svinīgo - “jā!” un ceru, ka šis solījums nebūs tukša skaņa, kas drīz izgaisīs no atmiņas, no sirdsapziņas... Ar šo svēto solījumu nevis uz lūpām, bet gan savās sirdīs lai sveicam patstāvīgās un laimīgās Latvijas austošo brīvības sauli!” (Aplausi.)

Latvijas nacionāldemokrātu vārdā runā rakstnieks A. Ķeniņš:

“Brīvie latvieši un brīvās latvietes!

Gadu simteņus esam dzīvojuši tumsā. Šausmā baigu naktī Latvija drebēja it īpaši pēdējos gadus. Un tikai tagad, kad apklususi lielgabalu rūkoņa, kad nežvadz vairs ieroči tautu iznīcināšanai, kad jaunais dzīves rīts aust un līdz ar to arī pār pasauli arvienu augstāk un redzamāk paceļas baltais miera, brālības un taisnības karogs, - tikai tagad, un tādām atziņām valdot, varēja tikt par konkrētu, reālu patiesību Latviešu Nacionāldemokrātu partijas ilgu sapnis - brīvā latviešu nācija patstāvīgā, neatkarīgā Latvijas valstī.

Kā pēc lieliem plūdiem, kas tautas izkaisīja tālu pār valstu robežām, tagad, miera rītam austot, ūdeņi atkrīt savās dabiskās gultnēs - tautas ieņem savas sensenas mītnes un nodibina valstis savās etnogrāfiskās robežās uz apvienošanās un pašnoteikšanās pamatiem. Tas dod arī latviešiem no Kurzemes, Vidzemes un sengaidītās Latgales sasniegties rokas apvienotās Latvijas vidū. Latvijas brīvības karogu tā tad saņemam ne no varas - bet no taisnības dievietes rokas.

Un, kad šodien, šinī svētā brīdī, kad liekam pamatus savas valsts ēkai, raugoties uz tautu likteņiem pagātnē un vērojot savas nākotnes politikas ceļus, - šinī brīdī Latviešu Nacionāldemokrātu partija ieteic tautai un valdībai par pamatakmeni Latvijas valsts ēkai likt - taisnību! Starptautiskā satiksmē Latvijas vieta lai ir tanī tautu savienībā, kas sarauj tautu važas un pāri varai paceļ taisnības karogu, - pie sabiedrotiem! Pašu dzimtenē, kur mēs, latvieši, tagad noteicam mazākuma tautību stāvokli, arī te mūsu politikai jādibinās uz taisnības un tautu pašnoteikšanās principiem. Latvijas Nacionāldemokrātu partijas programma šinī jautājumā pilnīgi saskan ar Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas nupat dzirdēto deklarāciju par nacionālu personālautonomiju Latvijas mazākuma tautībām.

Kā nacionālā, tā arī sociālā politikā Latvijas valdībai jādibinās uz taisnības tiesībām. Ir norimusi tautu cīņa, vēl bango sociālās nogrupēšanās un šķiru cīņas viļņi. Arī tā, neraugoties uz ekscesiem, ir cīņa dēļ taisnības, kas izaugusi iz tiesību apziņas. Mūsu nacionālpolitikai jābūt reizē demokrātiskai un sociālā ziņā progresīvai, taisnai. Tad un tikai tad miers un brālība nodibināsies mūsu sabiedrisko grupu attiecībās. Nacionālā politika nedrīkst būt pretrunā ar sociālo un otrādi.

Bet, kad izpostītajos Daugavas krastos celsim savas mājas, kad Latvijas druvās krāsies mūsu labklājības materiālie pamati, klaudzēs atkal āmuri mūsu fabrikās, kurām nākotnē jātop gaišākām daudzējādā ziņā, kad būs miers pilsoņu starpā un labklājība zemē, tad lai atgādājamies mūsu tautas sapni par Latvijas gaismas pili, par īpatnēju latviešu kultūru. Lai nenogrimstam materiālismā! Lai visam pāri liesmo latviešu nacionāla gara uguns. Pilsoņu miers un ekonomiskā labklājība lai netop par mietpilsonību. Tautas, kas nav radījušas savu kultūru, savas īpatnējas gara vērtības, ir dzīvojušas par velti.

Brīvie latvieši un brīvās latvietes, mēs esam nostājušies ar citām tautām uz līdzīgu tiesību pamata. Latviešu Nacionāldemokrātiskā partija grib uzsvērt, ka līdz ar tiesībām esam uzņēmušies līdzīgus pienākumus tautu starpā. Tautām ir tiesība sagaidīt no brīvās latvju tautas gaišus, īpatnējus latviešu kultūras darbus. Mums jārada jaunas gara vērtības. Arī mums sava daļa patiesības, laba un daiļa jāienes tautu svētnīcā. Uzņemoties ar tiesībām arī pienākumus, lai apņemamies šinī svētajā brīdī par mūsu zemes miera un labklājības ēku celt to augsto torni, kuru sauc - ideālismu! Tanī lai plīvo mūsu sarkanbaltais karogs kā zīme, ka mūsu tauta, caur sviedriem un asinīm visādās cīņās pārbaudīta, ir apņēmusies uz darba un taisnības pamatiem ar liesmojošu gribu uz latviešu nacionālās kultūras radīšanu.

Latv. Nacionāldemokrātu partija, apsveikdama Tautas padomi un valdību, apsolās to pabalstīt aprādīto sabiedrisko ideālu sasniegšanā un pūlēties tautā šo ideālu apziņu padziļināt un izplatīt. Ir tapusi Latvija, mēs apsveicam brīvo Latviju!”

Latvju Republikāņu partijas vārdā runā zvēr. adv. E. Strautnieks:

“Ar šķēpu aizstāvētais un pasaules karā izcīnītais pašnoteikšanās ceļš caur uguni un liesmām novedis arī latviešu tautu pie brīvības vārtiem ar uzrakstu: “Neatkarīgā nedalītā Latvija.”

Sūrā darbā norūdītā latvieša roka satver tagad valdības varas grožus, lai caur šiem vārtiem vestu savu tautu pretim labākai, gaišākai nākotnei un lai pierādītu, ka “Latvija” ir tautu savienības un viņas ierosinātāju uzticīgs un cienīgs biedris.

Šinī vēsturiskā brīdī, kur tiek likts stūra akmens Latvijas nākamai iekārtai, Latvju Republikāņu partija, nostādamās uz kopīgo platformu, apsveic Latvju Tautas padomi un novēl viņai sekmju pilnu darbu. Lai dzīvo brīvā Latvija!”

Latvijas Neatkarības partijas vārdā runā inženieris Sp. Paegle:

“Tu izmocītā latvju tauta - mēs izpostītās dzimtenes bērni!... Šodien tas lielais tautu likteņu lēmējs grib, ka mūsu pārbaudīšanas laikam būs beigties, jo viņš ir lēmis, ka mūsu sirmo teiku tulkojums, ka mūsu seno dziesmu dziedājums, ka mūsu sapņu tēls, ka mūsu domu lolojums - brīva, neatkarīga un nedalīta Latvijas valsts ir dabūjusi tagad reālu iemiesojumu. Tagad mums, brīviem Latvijas pilsoņiem, ir dota iespēja būt par savas dzimtenes kulturālās, saimnieciskās, politiskās un fiziskās dzīves noteicējiem. Tādēļ mūsu vidū pienākums ir gādāt, lai brīvajā Latvijā latvju griba un latvju gars atrastu pilnos apmēros savu izteiksmi it visos pasākumos, it visos tā valsts, kā privātos orgānos. Bet, kad es še runāju par latvju gribu, tad domāju un atzīstu tikai tādu gribu, kura gan dzenas pēc brīvības, bet kura arī zin, ka īsta brīvība ir tikai tā, kura pate sevim prot vilkt robežas. Kad es tālāk runāju par latvju gribu, tad es domāju to tikai tādu, kura gan prasa pēc tiesībām, bet kura arī reizē saprot, ka tiesības uzliek pienākumus. Un, kad es vēl trešām kārtām minu latvju gribu, tad es sevim to stādos priekšā skaidra latvju gara apstarotu, ne gara, kas murgu māņos apmiglots, bet gan gara, par kuru varam teikt:

Viņš baltā pateicības tērpā tīts
Un kristāltīrs kā saules rīts!

Gan gadu simteņu ilgais mūsu pārbaudīšanas laiks ir atstājis dziļus un nevēlamus iespaidus uz mūsu tautas garu un dabu, bet tomēr tanī vēl atrodas daudzas pozitīvas sastāvdaļas. Par visām lietām mums vēl ir mūsu latvju sirds kā kurzemniekiem, jo ne bez pamata mēdz teikt: “Sirds - kurzemnieka gods!” Mēs esam izturīgi un stingri kā vidzemnieki, tālāk mēs esam pacietīgi un pieticīgi kā latgalieši, un beigās - mēs esam uzņēmīgi kā rīdzenieki. Ar šādām īpašībām apbruņoti, tad nu mēs, latvju tauta, ar drošu prātu lai stājamies šodien kopā ar daudzām citām tautām Eiropā pēc mūsu jaunās valsts nostiprināšanas. Sniegsimies visi rokās un uzticīgi saviem ideāliem, plecu pie pleca tad nu mēs, jaunie kalnā kāpēji, kāpsim augšā Saules kalnā... saulei pretim, gaismai pretim, cilvēces lieliem ideāliem tuvāk. Šis Saules kalns - tā mūsu brīvā Latvija - lai zeļ un plaukst!”

Latgales vārdā runā Latgales Zemes padomes loceklis St. Kambala: “Metot skatu uz mūsu tautas vēstures pēdējiem septiņi simti gadiem, ieraugām Latgali kā no koka atgrieztu zaru, kuram nepieplūst vairs dzīvības vielas. Latgales garīgā kultūra bijusi galvenā kārtā poļu rokās, bagātie meži piederējuši muižniekiem, tirdzniecība ir svešnieku rokās, ierēdņi bijuši krievi. Mums pašiem nekā nebija. Ne runāt latgaliski nedrīkstēja, ne domāt. Tādos apstākļos tauta nevarēja dzīvot. Tādēļ tā vienmēr gribējusi pieslieties pārējai Latvijai. Jau pagājušā gadu simteņa 80-tos gados izteikta šī vēlēšanās, bet muižniecība šim nodomam nostājusies ceļā. Tā tad gājis līdz tagadējam laikam. Kad ienāca vāci, mēs domājām, ka tie izpildīs mūsu prasības, bet atbildes vietā nāca Brestas pamiera papildu noteikumi, ar kuriem Latgale tika atkal pievienota Krievijai. Apvienotā Latvija nu jāceļ pašu rokām, ar pašu spēku, ar politisku partiju un grupu apvienošanos. Dievs lai svētī brīvo Latviju!”

Latgales priekšstāvja runai seko ilgi, ilgi visas padomes un pilsoņu vienprātīgi aplausi. Runa nāca no sirds un gāja pie sirds.

Latvju kareivju Nacionālās savienības vārdā virsnieks [Roberts] Dambīts apsveic Latvijas Tautas padomi un paziņo, ka minētā savienība nodod sevi un viņas organizētos kareivjus Tautas padomes rīcībā. (Aplausi.)

G. Zemgals, Latvijas Tautas padomes sēdi slēdzot, griežas pie visiem tautas dzīvajiem spēkiem ar uzaicinājumu nākt palīgā pie grūtā Latvijas izveidošanas darba. Vienīgā mūsu vēlēšanās - lai Latvijai saules mūžs. Lai dzīvo demokrātiskā Latvija!

Lielā sajūsmā trīs reizes atkal nodzied “Dievs, svētī Latviju!”.
_______________________________________________________________________________

[1] Skatīt dokumentu

Daļēji ievietots: 13.08.2001.

Papildināts: 11.12.2003.

HISTORIA.LV