[1948.gada 13.marts/3.aprīlis]
____________________________________________________________________

1948.gada 13.martā / 3.aprīlī uz apspriedi sanākušie Latvijas Senāta senatori: J.Balodis, R.Alksnis, P.Stērste, A.Rumpeteris un M.Ratemanis apsprieda Latvijas Saeimas priekšsēža v.i. bīskapa J.Rancāna priekšlikumu dot atbildi uz sekojošiem jautājumiem:

1) vai Latvijas 1922.gada Satversme ir spēkā un, apstiprinošā gadījumā,

2) kādi Latvijas Satversmē paredzētie valsts orgāni tiesiski un faktiski pastāv vēl tagad.

Vispusīgi apsverot augšminētos jautājumus senatori nāk pie šāda vienprātīga atzinuma:

1918.gada 18.novembrī Latviju dibināja un proklamēja kā demokrātisku republiku, paredzot, ka Latvijas Satversmi noteiks Satversmes sapulce, (Latvijas tautas padomes politiskā platforma un Tautas padomes pr-ja biedra, kā arī pirmā ministru prezidenta 1918.gada 18.novembra uzsaukums tautai.) - Katras modernas valsts, bet it īpaši dēmokrātiskas republikas nepieciešams pamatelements ir viņas tiesiskā struktūra, kuru noteic tās konstitūcionālie resp. pamatlikumi un kas to raksturo starptautiskā laukā kā attiecīgu tiesību subjektu. Šie brīvi vēlētās Satversmes sapulces pieņemtie konstitūcionālie likumi, uz kuru pamata Latvija visus tās brīvības gadus ir pastāvējusi kā suverēna un līdztiesīga valsts starptautiskā dzīvē, ir 1920.gada 27.maija deklarācija par Latvijas valsti un 1922.gada 15.februāra Latvijas republikas satversme. Pēdējā savā 1. un 2.pantā atkārtoti ietver minētās deklarācijas saturu un noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Šo pamatnormu grozījumi saskaņā ar Satversmes 77.pantu iegūst likuma spēku vienīgi tautas nobalsošanas ceļā. Līdz pat Latvijas okupācijai 1940.gada 17.jūnijā no Padomju savienības karaspēka, nebija neviena likuma, kas būtu šīs pamatnormas atcēlis vai pat padarījis tās par nenozīmīgām visā visumā. Ar 1934.gada 18.maija Ministru kabineta deklarāciju, kas noteica, ka “Saeimas funkcijas līdz satversmes izvešanai izpilda Ministru kabinets”, gan bija apturēta Satversmes daļa par Saeimas darbību līdz jaunas Satversmes izstrādāšanai, bet netieši - arī atzīta 1922.gada Satversmes likumu tālākpastāvēšana. Tā kā šajā deklarācijā paredzētā jaunās satversmes “izvešana” resp. pieņemšana neiestājās un arī vairs neeksistē Ministru kabinets, kuram ar šo deklarāciju bija nodotas Saeimas likumdošanas funkcijas, - tad izejot pat no minētās deklarācijas, ir jāatzīst vēl tagad par spēkā esošu un iedarbīgu 1922.gada Satversme visā visumā (resp. arī ar min. deklarāciju apturēta tās daļa). Kas attiecas uz Padomju okupācijas laikā 1940.gada 14./15.jūlijā ievēlēto Saeimu, tad tā vispār nebija tiesīga rīkoties Latvijas tautas vārdā un lemt par Latvijas demokrātiskās republikas pārvēršanu padomju republikā, tādā kārtā pārkāpjot Latvijas Satversmi. Pirmkārt, šo pseudo saeimu zem okupācijas varas spiediena ievēlēja pretēji Satversmes 6.p. un Likumam par Saeimas vēlēšanām, piemērojoties PSRS konstitūcijas 141.p. noteikumiem ar vienu vien kandidātu sarakstu. Otrkārt, šis Saeimas lēmums, kas pēc sava satura un nozīmes bija augstāk aprādīto satversmes 1. un 2.p. pamatnoteikumu grozījums, nevarēja saskaņā ar tās 77.p. vispār bez tautas nobalsošanas (kas netika izvesta) iegūt spēku.

Bet tāpat kā nav likuma, kas būtu Latvijas satversmi anulējis, nav arī līdz šim neviena starptautiska akta (vismaz tāda, ko būtu atzinušas lielās rietumu demokrātijas), ar kuru Latvijas demokrātiskās republikas eksistence no starptautiskā viedokļa būtu izbeigta. Protams, par tādu nav atzīstams PSRS augstākās padomes 1940.gada 5.augusta lēmums par “Padomju Latvijas” iekļaušanu PSRS federācijā jau tāpēc vien, ka tā pamatā ir vienīgi nedemokrātiski un pretkonstitūcionāli ievēlētas pseudo saeimas lēmums, kam nav tautas nobalsošanā iegūtās sankcijas.

Kas, beidzot, attiecas uz pašu Latvijas okupāciju no Padomju savienības, kura sākās jau 1940.gada 17.jūnijā, tā ir vienīgi kailas varas akts, kas izdarīts, laužot vienpusīgi noslēgtos ar Latvijas valsti līgumus, starp citu, 1920.gada 11.augusta miera līgumu un 1932.gada 5.februāra neuzbrukšanas līgumu, saskaņā ar kuriem PSRS bija apņēmusies ievērot Latvijas territorijas neaizskaramību un valsts suverenitāti uz “mūžīgiem laikiem”. Šāds varas akts, bez starptautiskas sankcijas, nevar izbeigt Latvijas demokrātiskās republikas eksistenci. To pastiprina arī ASV valdība savā 1940.gada 23.jūlija deklarācijā un 1947.gada 28.maija Latvijas sūtnim Vašingtonā izsniegtos apliecinājumos, kuros ASV neatzīst Latvijas inkorporāciju un uzsver, ka ASV un Latvijas attiecības, kā arī noslēgtos līgumus neietekmē 1940.gada varu pārņēmušā režīma rīcība Latvijā. Tādā kārtā, kad Latvijas territorija ir svešas varas okupēta un tur esošie pilsoņi pakļauti okupācijas varai, bet nav neviena starptautiska akta, ar kuru Latvijas patstāvība būtu izbeigta, tās pastāvēšana izteicas tieši viņas tiesiskā struktūrā. Pēdējo, savukārt, noteic un raksturo tās augšminētie pamatlikumi. Līdz ar to ir spēkā un respektējami visi satversmē paredzētie valsts orgāni un amatpersonas, kā Latvijas valsts suverēnās varas paudēji un reprezentanti. Cik katrs no tiem, ņemot vērā Latvijas okupāciju un starptautiskos apstākļus var pašreiz savus pienākumus izpildīt, ir cits jautājums, kas minētos secinājumus negroza.

Kas attiecas uz Saeimu, tad pēc Satversmes noteikumiem Saeimu ievēl uz trim gadiem (l0.pants) un tās pilnvaras izbeidzas tikai ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu uz pirmo sēdi (12.p.). Šāds trīsgadīgs leģislātūras laiks Saeimai ir paredzēts pastāvot normāliem apstākļiem, kad jauno Saeimu ievēl saskaņā ar satversmes 11.p. noteikumiem un kad jaunievēlētā Saeima, saskaņā ar satversmes 12.p. noteikumiem, sanāk uz pirmo sēdi. Ja, turpretim, Saeimu, saskaņā ar satversmes 48.p., uz valsts prezidenta ierosinājumu, tautas nobalsošanā atlaiž, tad šis trīsgadīgais leģislātūras laiks var būt īsāks vai garāks par trim gadiem atkarībā no tā, pēc cik ilgas darbības Saeimu atlaiž: īsāks par trim gadiem šis pilnvaru laiks būs tad, ja jaunievēlētā Saeima uz pirmo sēdi sanāk pirms atlaistās Saeimas trīs gadu leģislātūras laika notecējuma. Turpretim, garāks par trim gadiem šis pilnvaru laiks būs tad, ja Saeimu atlaiž pēdējos divi mēnešos pirms trīs gadu leģislātūras laika notecējuma (13., 48., 49.p.). Bez tam satversmē ir vēl paredzēts, ka atlaistā Saeima ir tiesīga sanākt uz sēdēm, ja valsts prezidents to sauc (49.p.) . Tas nozīmē, ka ir iespējams arī tāds stāvoklis, kad pat atlaistā Saeima pēc satversmē paredzētā trīsgadīgā leģislātūras laika ir tiesīga izpildīt savas funkcijas Valsts Prezidenta noteiktās dienas kārtības izlemšanai. Tas norāda, ka satversmes 10.p. noteikumiem ir tikai tā nozīme, ka tajos noteikts Saeimas funkciju parastais ilgums normāliem apstākļiem pastāvot, bet šis laiks var būt īsāks vai pat garāks par trim gadiem. Bez tam satversmē ir pateikts, ka Saeimas pilnvaras izbeidzas tikai jaunievēlētās Saeimas sanākšanas dienā, bet nav teikts, ka tās izbeigtos tieši ar triju gadu laika notecējumu. Tādā kārtā satversmē ir nepārprotami izteikts princips, lai Saeimas pilnvaru laikā starp iepriekšējo un jaunievēlēto Saeimu nebūtu pārtraukuma, un lai nerastos tāds stāvoklis, kad Latvijas valsts būtu uz kādu laiku bez darbības spējīga likumdošanas organa - Saeimas. Tādēļ jāatzīst, ka visos gadījumos Saeimas pilnvaras izbeidzas tikai ar jaunievēlētās Saeimas sanākšanu. Vēl jānorāda, ka satversmē nav paredzēts gadījums, kad Saeimas darbību kāda vara aptur. Jāņem tomēr vērā, ka likumīgi funkcionējošā organa darbības apturēšana pati par sevi nenozīmē paša šī organa tiesiskās esamības izbeigšanos. Tas pats ir jāsaka par Saeimas darbības apturēšanu, sakarā ar 1934.gada 15.maija pārvērtībām, kad Saeimu neatlaida, nedz likvidēja. Jāpasvītro, ka toreiz Saeimas darbību uz 1934.gada 18.maija Ministru kabineta deklarācijas pamata tikai apturēja līdz jaunās satversmes izvešanai, kas nav iestājusies. Tātad šajā Saeimas darbības apturēšanas gadījumā pašas Saeimas pilnvaras nav izbeigušās. Ir cits jautājums, vai 1931.gadā ievēlētai Saeimai trimdas apstākļos un svešā zemē ir faktiski iespējams sanākt un pie tam satversmē paredzētā kvorumā. Tas neizslēdz, ka tagad ārpus okupācijas varas ietekmes esošie Saeimas locekļi nevarētu aizstāvēt Latvijas intereses, kā savā laikā likumīgi ievēlētie brīvās Latvijas tautas pārstāvji.

Tāds pats tiesisks stāvoklis ir arī Saeimas priekšsēdim, resp. viņa vietniekam, kuram ir pienākums nepārtraukti darboties pa visu Saeimas pilnvaru laiku (16.p.) un, bez tam - atklāt jaunievēlētās Saeimas pirmo sēdi (17.p.). Tā kā saskaņā ar iepriekš teikto 1931.gadā ievēlētās Saeimas pilnvaras ir vēl spēkā, tad jāsecina, ka arī Saeimas priekšsēdim vai viņa vietniekam ir spēkā viņu pilnvaras līdz 17.p. paredzētā pienākuma izpildīšanai. No satversmes vēl redzams, ka Saeimas pr-dim starp citu ir pienākums izpildīt valsts prezidenta amat-u, “ja pēdējais atrodas ārpus valsts robežām vai citādi ir aizkavēts izpildīt savu varu” (52.p.). Bet notoriski ir zināms, ka Latvijas valsts prezidents ir kavēts izpildīt savu amatu, jo viņu Latvijas okupanti deportējuši. Tādos apstākļos valsts prezidenta amatu pienākas izpildīt Saeimas pr-dim, bet tā kā viņš ir miris, tad viņa biedram (sal. satversmes 21.p. un Saeimas kartības ruļļa 23.p.) un pie tam līdz tam laikam, kamēr Saeima ievēlēs jaunu valsts prezidentu vai arī tagadējo Saeimas pr-ža vietnieku aizstās jaunievēlētais Saeimas pr-dis. Minētam valsts prezidenta vietas izpildītājam ir atzīstamas visas satversmē paredzētās prezidenta tiesības.

Visu iepriekš teikto negroza pārvaldes kārtībā pieņemtais 1940.gada 17.maija Ministru kabineta lēmums, ar kuru sūtnim K.Zariņam (Londonā) ir piešķirtas šajā lēmumā minētās un par “ārkārtējām” nosauktās pilnvaras . Minētie pilnvarojumi ir uzskaitīti šī lēmuma 6.panta a-g punktos. Ar to ir dots lēmumā lietotā termina “ārkārtējais” autentisks tulkojums, kas no dogmātiskā viedokļa izslēdz šo pilnvaru paplašinātu tulkojumu. Pilnvaru apzīmējums par “ārkārtējām” ir saprotams, jo 1) tās ir dotas un paredzētas tālāknodošanai “ārkārtējos” apstākļos un 2) tās nav parastās sūtņa pilnvaras.

Ar minēto ministru kabineta lēmumu sūtnim K.Zariņam turpat paredzētos apstākļos nav deleģētas valsts prezidenta vai ministru kabineta tiesības, izņemot 6.pantā tieši uzskaitītās attiecībā uz pārstāvībām un tās darbiniekiem zināmās valstīs un delegātu nozīmēšanu apspriedēm un konferencēm. Tāpēc arī viņš uz šo pilnvaru pamata neaizstāj ne vienu, nedz otru no minētiem valsts orgāniem.
_________________________________________________________________________

Avots: Senatoru atzinums. Latvijas Vēsture. 1997., Nr.4(28), 117.-120.lpp.

Pirmpublicējums: Latvju Ziņas. 1948., 17.apīlis.

Ievietots: 07.01.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV