Baltasara Rusova personā mēs sastopamies ar pirmo Livonijas vēsturnieku-kronistu, kuŗš cenšas runāt objektīvu valodu. Rusovs nebaidās no ienaidniekiem. Tēvija viņam dārgāka par visu. Tādēļ viņš arī lieto skarbu valodu, nemēģina nekā noslēpt, bet, neslēpdams kļūdas un trūkumus, domā labot savas dzimtenes ļaudis un tā pacelt Livonijas tikumisko stāvokli un nodrošināt viņas politisko eksistenci. Viņš pats saka, ka visiem pa prātam neviens nevar izdarīt, vēl mazāk - izrakstīt. Bet tas viņu nav atturējis no kronikas rakstīšanas.

Par Rusovu ziņu ļoti maz. Zināms tikai tas, ka viņš pēc tautības vācietis, dzimis Rēvelē un bijis turpat Sv.Gara baznīcas luterāņu mācītājs no 1563.gada un miris 1600. gadā.

Šīs ziņas ņemtas pēc Gadebuša “Von liefländischen Geschichtschreibern”, pag.37. Par kļūdu uzskatāms Jechera “Gelehrtenlexikon”’ā minētais 1660.g., kuŗš nepareizi pieņemts kā Rusova nāves gads. Gadebušs gan savas ziņas ir vācis, kā liekas, no Henninga Vittes “Diarium biograph.”, tom.2, p.3, kur Vitte raksta zem 1600.gada: “Balthasar Russovius, Livonus, per 37 annos Pastor Revaliensis. Edidit Chronicon Livoniae, lingua populari.”

Gadebušs atpakaļ skaitīdams 37 gadus, pieņemot 1600.gadu par R. miršanas gadu, dabū 1563.gadu, kā amatā iestāšanās gadu, lai gan Karlbloms savā “Igaunijas mācītāju matrikulā” atzīmē, ka Rusova priekšgājēji Tomāss Harders miris 1565.gadā un Jānis Šinkels 1566.gadā. Trūkst ziņu arī par to, cik vecs R. sācis savu kroniku rakstīt. Cik no kronikas var noskārst, tad jāsaka, ka Rusovs ir bijis jautras dabas, apdāvināts un dievbijīgs vīrs. Viņa tēvzemes mīlestība stādāma augstu. Viņš necenšas slēpt savu līdzpilsoņu kļūdas, bet apkaŗo viņas nevis izsmiekla dēļ, bet lai labotu savus līdzpilsoņus un audzinātu Livonijai, kuŗu viņš sevišķi mīlē, labus, rosīgus pilsoņus un apdomīgus valdniekus.

Kronikas valoda ir lejasvācu jeb lejassakšu valoda, kuŗa kronista laikā bija uzglabājusies vēl Livonijā, un kuŗu lietoja gan muižnieki, gan pilsoņi. Šī valoda ar savām mīkstām un apaļām skaņām atšķiŗas no tās valodas, kuru lietoja Prūsijas pilsētās un apkārtnē. Visvairāk šī valoda bija uzglabājusies Hanoverā, Braunšveigā un Bremenē. Tulkotājam šī valoda un daži paviaam neparasti izteicieni dara lielas raizes. Pievedīsim dažus vārdus un izteicienus:

Ane nodt vor Black onde Papyr tho vorgeuende - bez vajadzības atdot pret aprakstītu papīra strēmeli.

Schümen - laupīt.

Sudelers - alus pārdevēji nometnēs; marketaņi.

Stryckweren - apcietinājumi, kuŗi celti ārpus sienām vai galveniem apcietinājumiem un iekārtoti šaušanai uz visām pusēm; šaušanas galerijas.

tuemmelers - akmeņbumbas.

fuerbelle (Feuerbälle) - granātas; ne mūsu laiku nozīmē.

haueman, haueläde - Hofleute, bruņnieki; kronists šķiro: kaŗavīrus, jātniekus un Hofleute, lai gan kronikā atrodas arī tāds izteiciens: Rüders edder Hauelüde.

Karment - žēlošanās.

Karment unde Wrake biddend - žēlošanās un lūgšana pēc atriebības.

Kronikā stāv: Se hebben geschuemet, darmit Kales Males Hembde auer dat Lyff unde ock tho fretende kriegen moechte.

Tam līdzīgu izteicienu kronikā daudz. Viņi piedod kronikai zināmu nokrāsu, kuŗa tulkojumā ir ieturēta.

Kādus avotus R. lietojis, kroniku rakstīdams, gŗūti noteikt. Pēc visām pazīmēm ir manāms, ka viņš vecākam laikmetam ir ņēmis ordeņa kroniku palīgā. Nav nosakāms, vai Indriķa un Rīmju kronikas arī lietotas. Bet tas nav no svara, jo vecākā Livonijas perioda ziņas mums pieietamas citos avotos. No liela svara ir tas, ka R. uzstājas kā jaunākā un viņa paša laikmeta kronists. Šinī ziņā R. nopelni lieli un viņa kronika jāuzskata kā pilnvērtīgs šī laikmeta raksturojums un atspoguļojums. Tādēļ nav jābrīnās, ka R. radās tik daudz pretinieku un nelabvēļu, sevišķi starp muižniekiem, kuŗi ir mēģinājuši atspēkot tos smagos pārmetumus, kuŗi bija vērsti, galvenā kārtā, pret viņiem, kā zemes valdniekiem un veco tradiciju turētājiem. Ka tādi atspēkojumi ir eksistējuši, to pierāda piezīmes, kuŗas atrodamas kāda R. kronikas trešā dzdevuma eksemplarā, kuŗš savā laikā piederējis Rīgas birģermeistaram Pēteŗam Šifelbeinam un, varbūt, vēl tagad atrodas Rīgas pilsētas bibliotekā. No šīm piezīmēm atzīmēsim sekošas: 1) Kāda Rēveles kronista Baltasara Rusova īss kļūdu uzskaitījums, sastādīts no noteiktā, dižciltīgā un godavīra Heinricha Tīzenhauzena sen., Bērzaunes un Kalsnavas dzimtskunga. 2) Elerta Krūzes, alias Krauzes, pretraksts, kuŗu viņš piesūtījis Rīgas rātes biedram Frančam Neistetam pārrakstīšanai. Sevišķi Krūzem R. bija nodarījis daudz nepatikšanu, kādēļ viņam arī bija jādomā par savas personas reabilitēšanu. Tomēr šo gŗūto uzdevumu Krūze nav varējis veikt, jo, neņemot vērā nemaz citus inkriminētos faktus, aklā piesliešanās lielkņazam vien jau ir tāds smags arguments Rusova rokās, kuŗu atspēkot nav iespējams. Livonijas muižnieku politiskā svārstīšanās bija tas faktors, kuŗš Livonijas likteni, sevišķi lielajā pārmaiņu laikā, bezmaz ievadīja iznīcības sliedēs. Jādomā, ka šis Krūzes attaisnošanās raksts būs bijis Arndt'a rīcībā, jo viņš, tom.2, pag.237., atsaucas uz šo rakstu.

Kronika, ar kuŗu R. sev pieminekli cēlis, ir “vientiesīga” kronika[1], kā kronists pats saka, kuŗā viņš apskata vācu kolonistu notikumus Vidzemē un Igaunijā līdz 1560.gadam pēc veciem avotiem.

No 1560.gada R. tēlo notikumus, galvenā kārtā Igaunijā, jo tie norisinājušies viņa acu priekšā.

Eksistē pavisam 3 izdevumi.

Pirmais no viņiem, kuŗu sauksim “A”, izdots lielā oktav-formatā uz ļoti cieta papīra. Iespiedums izdarīts lieliem, ļoti melniem, sevišķi skaidriem, burtiem un bez kļūdām. Šī izdevuma viens eksemplārs savā laikā ir bijis Pēteŗa Akadēmijas bibliotekā Jelgavā, un Kārlis Krūze savā “Gelegenheitsschrift” etc. 1816. saka, ka šis eksemplars bijis iesiets stipros cūkādu pārvilktos koka vākos ar āķiem un esot domājams, ka tādi bijuši visi pirmā “A” izdevuma eksemplāri. “A” izdevuma virsraksts šāds:

Otrais izdevums “B” ļoti mazā oktav-formatā ar sīkākiem burtiem nekā “A”. Neatšķiŗas no “A”; tikai virsraksts iespiests melniem un sarkaniem burtiem un mazāk vientiesīgs, nekā “A”:

Izdevums “B” ne ar ko svarīgu neatšķiŗas no izdevuma “A” un nav arī “mit etliken Historien vormeret”. Ir gan dažas nenozīmīgas piezīmes, kuŗas nav uzņemtas vēlākā izdevumā “C”. Te būs darīšana tikai ar izdevēju-spekulantu.

Izdevums “C” ir mazāk daiļš un nav tik rūpīgi iespiests. Ir dažas drukas kļūdas. Virsraksts (melnā un sarkanā) līdzīgs “A” izdevumam. 1577.gada vietā stāv 1583. Kronista vārds iespiests lieliem latiņu burtiem. Tāļāk pielikums: thom andern mal mith allem flyte auersehen / corrigeret, vorbetert / und mith velen Historien vormehret dorch den Autoren süluest. Gedrückelt tho Bart / in der Förstliken Drückerye / Dorch Andream Seitnern 1584.

Izdevums “C” pavairots ar kronikas 4.daļu; kuŗa sākas ar veltījumu Rēveles maģistratam un satur ziņas no 1577. līdz 1583.gadam. Ir arī papildinājumi un pārlabojumi. Izdevuma “B” niecīgie papildinājumi nav uzņemti. Viss liecina, ka izdevums “C” izlaists ar autora ziņu, izlabots un papildināts, kas vēl vairāk apstiprina domas, ka izdevums “B” izlaists spekulatīvā nolūkā.

Mazs piemērs no kronikas oriģinalteksta:

1) Anno 1536 up Lichtmissen ys Herman van Brüggeney tho Reuel yngereden, up welckerer tydt em tho Reuel ys gehüldiget worden.......

2) Daruth eine grote uneinicheit unde tumult twisschen dem Adel unde Börgern samt erem anhange dermatten entstahn ys, dat se van Ledder gerücket......

3) De Meister up dem Radthause, gebot ferde mit hande und munde, warp synen Hodt van Höuede und dat Brodt vam Disscke manck dat rumorisch Volck, se darmede tho stillende, ydt halp auerst alles nicht.

Ka Rusovs nav aizmirsts, to mums liecina vēlākie Livonijas kronisti. Apmēram 100 gadus pēc R., “Livonijas vēstures” (Rēvelē 1695.g.) autors Kristjāns Kelchs savā ievadā piemin Rusovu un saka, ka viņa kronika esot gŗūti sadabūjama, un vēlāk 198.lapp. atsaukdamies uz R., vārdiski citē pēc R. Livonijas netikumus un parašas lielajā pārmaiņu laikmetā. Kelchs raksta: “Rusovs, šis patiesīgais Livonijas vēsturnieks, kuŗš tajā laikā pats redzējis Livonijas bezdievīgo[2] dzīvi, raksta šadi.” Un tad nāk, tikai augšvācu dialektā, viss apraksts tieši pēc Rusova.

Arndts savas “Liefländische Chronik”, II. T. ievadā raksta: “Mūsu tautiešu Rusova un Kelcha kronikas ir retumi, kuŗus publiskās izpārdošanās var nopirkt par 3-4 dukātiem.” Tāļāk Arndts piemin arī 3 R. kronikas izdevumus un autoru karakterizē šādi: “Viņš raksta kodīgi un tēlo notikumus dabiskās krāsās, neraugoties uz personu.”

Gadebušs “Von liefländischen Geschichtschreibern” (Riga, 1772. 8.§ 26.S. 37 ff.) und “LiefIändische Bibliothek” (Th. III. S.53) arī piemin Rusovu. Viņš saka: “Kelchs sauc R. par patiesīgu Livonijas vēsturnieku. Es negribu viņam atņemt šo uzslavu, bet var būt, ka R. nav diezgan rūpīgi atšķīris baumas no notikumu patiesības. Elerts Krūze, savā vēl neiespiestā pretrakstā, Rusovu ir krietni pārmācījis.” Bet smagi un pamatoti apvainotais Krūze nav tā persona, kuŗai būtu jādāvā uzticība.

Jāpiemin vēl Friebes “Handbuch der Geschichte Lief- Ehst- und Kurlands”, kur arī sastopamas ziņas un Friebes atsauksmes par R. kroniku un viņas saturu.

[1] K.V.Krūze (Gelegenheitsschrift etc. Mitau 1816) “eintfoldige Kronik” saprot kā pretstatu latiņu vārdam “duplex”, un tulko pēdejo vārdu ar “zweizüngig”. Liktos, ka “eintfoldig” nav vairāk nekas, kā vienkāršs, “vientiesīgs” - bez lielas prātošanas sastādīta kronika. Arī autors pats tak nevarēja lielīt savu darbu.