Kad nu krievi Rīgas biskapijā un Latvijā bija ieņēmuši daudzas pilis un zemes, Rīgai un Kurzemes kārtām tas radīja lielas bažas. Sevišķi Rīgai bija ko bīties, jo krievu robeža bija tikai 6 jūdzes no Rīgas. Bez tam krievi bija paņēmuši savā rīcībā Daugavu augšpus Rīgas un tā atņēmuši iespēju pievest Rīgai preces un dažādus pārtikas līdzekļus. Rīgai bija arī jābīstas, ka viņa tik drīzi netiks galā ar neērto kaimiņu, tādēļ ka nebija nekādas pietiekoši stipras varas, kas nomāktu krievus. Daži apdomīgi un tālredzīgi ļaudis Kurzemē un Rīgas biskapijā nopietni apspriedās, kā atņemt krieviem dažas pilis, kuŗās bija maz kaŗaspēka. Pirmo mēģinājumu viņi izdarīja ar Daugavpili, kuŗu brīnišķīgā kārtā ātri vien ieņēma. Labais sākums deva cerības uz šīs lietas tāļāku virzīšanu.

Tā Turaidas pārvaldnieks un rakstvedis Jānis Bīrings arī bija nolēmis atņemt krieviem Cēsu pili, jo bija izzinājis, ka pilī atrodoties neliels garnizons. Simts vācu un 80 poļu jātnieku un 200 zemnieku nakts laikā ar 2 gaŗām uzbrukumu trepēm nonāca pie Cēsīm, kur sastapās ar lielu baru plēsīgu suņu, kuŗi baŗojās pie līķiem, kuŗus krievi bija pametuši plēsīgiem zvēriem un putniem. Šie suņi gaudoja, rēja un auroja, tā ka Jāņam Bīringam un viņa ļaudīm pavisam saplaka dūša, un viņš sāka šaubīties par labu iznākumu. Tomēr beidzot viņš nolēma izmēģināt laimi pie Cēsīm. Jātnieki nokāpa no zirgiem, stiepa abējas gaŗās trepes pa dziļu sniegu, pieslēja pie mūŗiem un sāka rāpties augšā. Nokļuvuši augšā, kareivji, kāpdami no galerijas uz galeriju, kuŗas atradās mūŗa iekšpusē, nonāca zemē. Daži no viņiem kopā ar bundzinieku steidzās tūlīt pie pils vārtiem, kuŗi dienu un nakti stāvēja vaļā, lai krievi varētu netraucēti staigāt no pils uz pilsētu un atpakaļ. Vārtus ieņēma, un tā ceļš starp pilsētu un pili bija noslēgts. Pārējie kareivji steidzīgi vien kāpa pa trepēm lejā. Liels troksnis sacēlās Cēsīs un krievi pamodās no miega. Vācu pie vārtiem bija maz, bet krievi, kuŗi atradās pilsētā, domāja, ka pils ieņemta. Krievi pilī domāja, ka pilsēta ieņemta no dažiem tūkstošiem vācu un poļu. Tādēļ krievi pilī un pilsētā izbijās un meklēja, kur noslēpties. Vāciem nebija gŗūti atvērt pilsētas vārtus, pie kam kāds latviešu atslēdznieks, kuŗš bija palicis pie krieviem, nāca vāciem palīgā. Jāņa Bīringa ļaudis uzmeklēja pagrabos un bēniņos noslēpušos krievus un apgājās ar viņiem tā, kā tas tādās reizēs top darīts. Tas notika 1577.gadā, decembra mēnesī. Drīzi pēc tam Jānis Bīrings ieņēma arī Burtnieku, Limbažu, Straupes un Nītaures pilis. Livonijai viņš daudz laba darījis, bet pateicības viņš mantoja maz.

Hercogs Magnuss tagad bija pilnīgi pārliecināts par krievu viltību un krāpšanu, jo lielkņazs to, ko bija solījies, neturēja un nebija arī domājis turēt, sevišķi kad Livonijā viņš bija panācis savu gribu. Hercogu un visus vācus viņš bija nodomājis aizvest no Livonijas uz tatāru zemēm. Tādēļ Magnuss jutās spiests atstāt lielkņazu un kopā ar savu sievu pārcelties uz Pilteni Kurzemē. Cēsu, šīs slavenās pils un pilsētas, pazaudēšana, kur vienmēr bija mestŗa un zemes firsta miteklis, un kuŗas lielkņazs bija pats personīgi ieņēmis, ķērās viņam ļoti pie sirds. 1578.gadā, Sveču dienā, viņš nosūtīja uz Cēsīm lielu kaŗaspēku un daudz kaŗa materiala, lai atkal aplenktu Cēsis. Jānis Bīrings ar 40 jātniekiem nakts laikā izgāja no pilsētas un ar lielām briesmām nokļuvis krievu nometnei gaŗām, steidzās uz Rīgu, lai sadabūtu cik necik kaŗaspēka Cēsu atsvabināšanai. Pa to laiku krievi bija jau izgŗāvuši mūŗī lielu robu, jo akmeņa bumbas un granātas netapa taupītas. Cēsīs izcēlās arī bads, tā ka tapa nosisti 124 zirgi un apēsti. Zirgu iekšas atdeva nabagiem. Kad krievi nomanīja, ka Jānis Bīrings ieradies ar kaŗaspēku, viņi uzsāka uzbrukumu. Pēc trīsreizīga bezsekmīga uzbrukuma, krievi dienu pirms Bīringa ierašanās visā steigā aizgāja ar lielgabaliem. Bīringa spēki nebija lieli un viņš krieviem pakaļ nedzinās, bet apmierinājās ar to laimi, ka Cēsis krievi nebija varējuši ieņemt.

1578.gada februārī hercoga Magnusa padomnieki un citi muižnieki dabūja zināt, ka viņu pavēlnieks atstājies no lielkņaza. Tā kā Oberpāle atradās briesmās un glābiņa nekur nebija, tad viņš griezās pie Zviedrijas pilnvarniekiem ar lūgumu paglābt viņus no krieviem un pārņemt Oberpāles pili. Lai gan nebija viegli to darīt bez ķēniņa ziņas un pavēles, tomēr viņi aiz kristīgas mīlestības paglāba savus niknākos ienaidniekus un vajātājus. Daudzi no viņiem pārnāca Rēvelē, un Oberpāles pili ieņēma zviedri un apgādāja ar lielgabaliem. Jāni Vetbergu-Angernu iecēla par priekšnieku. Daži Oberpāles muižnieki un vienkārši ļaudis palika miestā uz dzīvi, jo tur bija laba iztikšana.

Tajā pašā laikā Rīgas kaŗaspēks aplenca Lielvārdi, cerēdams ar badu piespiest krievus atdot pili. Tā kā krievi ēda savus zirgus, zirgu un citas ādas, tad viņi noturējās, kamēr pienāca palīdzība. Rīdziniekiem īsi pirms Lieldienām bija jāvācas prom.

1578.gada pavasarī Rēvelē un visā Igaunijā bija tāds bads, ka badā nomira daudz simtu nabaga laužu. Miltu trūkuma dēļ visas maiznīcas pārtrauca darbus un maizes pārdotavās nebija maizes līdz Bērtuļa dienai. Daži tirgoņi, kuŗiem bija milti, cepa maizi un pārdeva viņu ar lielu peļņu nabaga ļaudīm, kuŗi veselos baros pulcējās ap tirgoņu mājām. Kad nebija diezgan izceptas maizes, tad pa logu, lielās drūzmas dēļ, izmeta mīklu, kuŗu tad ļaudis cepa uz oglēm un apēda pusjēlu.

Maija mēnesī Kurzemes piekrastē viļņi izmeta uz sauszemes 7 asis gaŗu valzivi, kuŗu saķēra.

Tajā laikā liela Dānijas sūtniecība, ceļā uz Maskavu, ar dažiem kuģiem un galērām ieradās Pērnavā. Šādas sūtniecības no Dānijas uz Maskavu un no Maskavas uz Dāniju Livonijas kaŗa laikā brauca ļoti bieži, un katru reizi Livonijas iedzīvotāju sirdīs radās prieks un cerība, un daudzreiz draugs draugu mierināja ar cerībām uz labākiem laikiem; daudzreiz izplatījās priecīgas ziņas, kuŗas beidzot izrādījās tikai par tukšiem māņiem.

1.jūnijā vācu bruņnieki, Rēveles landsknechti un Hanibāla ļaudis, kopā ar zviedru kareivjiem no Oberpāles, devās uz Tērbatu. 4.jūnijā viņi nodedzināja plašo Tērbatas priekšpilsētu, kur bez kāda plāna bija saceltas baznīcas, klosteŗi, bajāru mājas un noliktavas. Daudzus krievus ar sievām un bērniem viņi nogalināja un sadedzināja. Laupījums, kuŗu šeit guva, bija ļoti liels.

Kareivji no Tērbatas atgriezās Oberpālē un ļoti daudzi no viņiem devās ar laupījumu uz Rēveli, tā ka kaŗaspēks izklīda. Tad ieradās daži simti krievu un tatāru un izdarīja visā Oberpāles apgabalā pārdrošas laupīšanas un slepkavības. Zviedri ar nelieliem spēkiem izgāja viņiem pretīm. Tā kā krievu un tatāru bija daudz, tad zviedriem bija jābēg. Pa bēgšanas laiku dažus no zviedriem nogalināja un sagūstīja. Gūstekņus, starp kuŗiem bija Ansis Vrangels no Iterferes, Heinrichs Vulfs no Dertenes un Adams Belholds, kāda Rēveles rātskunga dēls, vairāki muižnieki un daži braši puiši, aizveda uz Tērbatu un vēlāk uz Maskavu.

Tajā pašā laikā lielkņazs nosūtīja uz Livoniju kaŗaspēku, sastāvošu no krieviem un tatāriem, lai aplenktu un ieņemtu Oberpāles pili, kur lielkņazam ne mazums bija nodarīts izsmiekla. Krievi Oberpāli aplenca un uzmeta skanstes 15.jūlijā. Zviedru kaŗaspēka, kuŗu bija nolemts sūtīt uz Oberpāli, nokavējās Somijā pretēja vēja dēļ. Jirģens Bojs no Ginas un Ansis Vachtmeisters ar nedaudziem zviedru un vācu kareivjiem un bruņniekiem un dažiem Livonijas zemniekiem, pavisam 1200 cilvēku, gribēja izmēģināt savu laimi pret krieviem pie Oberpāles. Kad viņiem atlika vēl iet sešas jūdzes līdz Oberpālei, viņi dabūja zināt, ka 25.jūlijā krievi pili ieņēmuši. Noskumuši viņi griezās atpakaļ. Oberpāles varoņi bija padevušies apstākļu spiesti, jo pils nebija spējīga izturēt lielāku uzbrukumu. Bez tam krievi bija solījuši pils iemītniekiem atbrīvot ceļu uz Rēveli, ko viņi gan neturēja, jo sagūstīja pils iemītniekus. Ap sievām un jaunavām, dižciltīgām un vienkāršām, krieviem un tatāriem bija liela raušanās. Pie bizēm vilka viņi tās sev līdz un aizveda uz Maskavu un tatāru zemēm. Daļu no zviedru kareivjiem krievi noslīcināja Mētrā pie Tērbatas, daļu pakāra. Virsnieku Jāni Vetbergu un visus zviedru priekšniekus aizveda uz Maskavu un pēc briesmīgas mocīšanas nogalināja. Pēc šīs uzvaras krievu kaŗaspēks Tērbatā pavairojās ar ļaudīm un lielgabaliem. Bija nodomāts atkal aplenkt Cēsis un Cēsu pili. Ieradās Rēvelē arī zviedru kaŗaspēks, kuŗš bija nolemts Oberpālei. Tā kā bija zināms, ka Oberpāle jau ieņemta, tad kaŗaspēks bija noskumis ne tikai pazaudētās pils dēļ, bet arī ķēniņa dusmu dēļ. Tādēļ kaŗaspēks, ja tā būtu Dieva griba, nolēma gūt uzvaru pār krieviem.

16.septembrī minētie kaŗavīri, trīs zviedru un vācu eskadroni, 3 kājnieku nodaļas, starp kuŗiem atradās arī Zudermanlandes hercoga Kārļa nodaļa un viena Rēveles vācu kājnieku nodaļa, izgāja labās cerībās uzmeklēt krievus. Virspavēlniecība bija uzticēta Jirģenam Bojam no Gīnas, kuŗa leitnants bija Klauss Biorsons no Gamelgardenes. Jātnieku virsnieki bija: Macis Larsons, Kanuts Jonsons un Ansis Vachtmeisters. Kājnieku virspavēlnieks bija Ansis Grots. Kad viņi nonāca pie Pērnavas, 20 jūdžu no Rēveles, viņi uzzināja, ka krievi nolēmuši aplenkt Cēsis. Viņi jutās par vājiem vieni uzbrukt krieviem, bet zinādami, ka Rīgas biskapijā atradās poļu kareivju pulks, viņi nosūtīja Kasparu Tīzenhauzenu no Zalcas un Kidas pie poļiem, lai izzinātu, vai poļi ņems dalību nodomātā lietā. Lai gan poļi neatteicās, tomēr varēja manīt, ka poļiem šis piedāvājums izliekas šaubīgs, jo viņiem bija ko brīnīties un pārdomāt, ka zviedri bezbēdīgi nogājuši vairāk kā 50 jūdžu un bez kādas atlīdzības ar dzīvības briesmām grib aizsargāt sveša kunga cietoksni. Tā kā poļu apdomāšanās vilkās ilgi, daudzi no zviedriem gribēja doties atpakaļ. Jirģens Bojs nosūtīja vēlreiz Klausu Meksonu no Rapiferas pie poļu virspavēlnieka galīgi izzināt viņa domas. Poļu virspavēlnieks atbildēja, ka viņam zināms, ka krievi ieradušies, bet neesot vēl zināms viņu gājiena virziens. Tādēļ viņš lūdzot vēl vienu, lielākais 3 dienas, pagaidīt, un viņš nākšot ar saviem ļaudīm palīgā un kopā ar viņu rīkošoties pēc labākās ziņas un apziņas. Šādu ziņu atnesa, kopā ar Klausu Meksonu, kāds poļu virsnieks. Poļu virspavēlnieks bija Andrējs Sapiega, Novogrodekas vaivads; jātnieku virspavēlnieki - Leonhards Kitlics no Molnicas, bruņnieks Alberts Oskis, Vencels Cāba, Feliks Ostrovskis, Klauss Korfs, zem kuŗa komandas atradās līdz 2000 vācu un poļu bruņnieku.

Kamēr abi virspavēlnieku sūtņi veda sarunas, krievi ieradās pie Cēsīm ar 1800 vīru, smagiem un viegliem lielgabaliem un miezeriem. Zviedri atkāpās līdz Burtnieku pilij. Viņi cerēja tur atrast poļus jau priekšā, bet tā kā viņu tur nebija, tad zviedri devās uz Mujānu pili, 3 jūdzes no Cēsīm, un apmetās tur. Tajā pašā vakarā ieradās poļi, labi apbruņoti. Satikšanās no abām pusēm bija ļoti sirsnīga. Nākošā naktī ar taurēm paziņoja, lai sarodas visi, kas grib ņemt dalību dievkalpojumā, kuŗā piedalījās vairāki mācītāji. Pēc dievkalpojuma visi devās ceļā. Dažas stundas pirms dienas ausmas kaŗaspēks bija nogājis vairāk kā 2 jūdzes. Visu laiku bija dzirdama krievu šaudīšana pie Cēsīm un redzama krievu lielo granātu uguns nakts tumsā. Kad viņi nonāca pie Gaujas, 1 jūdzi no Cēsīm, tad upes otrā krastā viņi ieraudzīja krievus, kuŗus apšaudīja ar lauku lielgabaliem un tā atturēja no uzbrukuma, lai kaŗaspēks netraucēti varētu pāriet pār upi, kuŗa bija dziļa un strauja. Katrs bruņnieks ņēma pa landsknechtam aiz muguras un tā divatā uz zirga peldēja pār upi, un iznāca malā gandrīz slapji.

Kad visi bija pārkļuvuši pāri, tad ceļos nometušies pateicās Dievam un dziedāja dziesmu: “Kad Dievs Kungs nav ar mums” u.c. Pēc lūgšanas viņi droši uzbruka ienaidniekiem. Krievi un tatāri, pretēji savam paradumam, turējās pretīm, jo viņi neuzdrošinājās tik drīzi atdot lielkņaza artilēriju. Te nu sākās bruņnieciska cīņa. Krievi, redzēdami, ka pārsvars pretinieka pusē, sabēga savā nometnē, kur varēja labāk aizsargāties. Zviedri un poļi uzbruka nometnei no visām pusēm, un šeit tikai sākās īstā cīņa. Kad nometnē arī vairs nebija glābiņa, krievi metās bēgt, pie kam pa bēgšanas laiku daudzus nogalināja. Tā kā mūsu kaŗaspēks bija noguris un krievi un tatāri atradās vēl skanstē, kur darbs vēl bija priekšā, tad mūsējie nevarēja ienaidniekam tāļu dzīties pakaļ, bet mēģināja ieņemt skansti. Krievi šāva uz uzbrucējiem ar smagiem. lielgabaliem, un šinī vakarā vēl nebija ko domāt viņus uzvarēt. Tādēļ zviedri un poļi visu nakti pavadīja kaujas kārtībā, lai nākošai dienai austot, sāktu cīņu par jaunu. Krievi nebija gaidījuši nākošās dienas, bet četrrāpus bija izlīduši no nometnes un aizgājuši uz Valmieru un citām tuvākām pilīm. Mūsējie otrā dienā ieņēma skansti, kur atrada 14 smagos un vieglos lielgabalus, 6 miezerus un dažus lauka lielgabalus. Šī kauja notika 1578.g. 31.oktobrī.

Šinī kaujā krita krievu un tatāru 6000 vīru un 22 ievērojamākie lielkņaza kaŗavīri, kuŗi tapa vai nu nogalināti, sagūstīti vai ievainoti. Starp viņiem: kņazu Vasiļiju Andrējeviču Sickoju, lielkņaza sievas brāli, nogalināja; kņazu Andrēju Dmitrijeviču ievainotu aizveda uz Krieviju; kņazu Vasiļiju Feodoroviču Voroncovu nošāva no Cēsīm; Andrējs Šcelkalovs, lielkņaza kanclers un pirmais padomnieks bija ievainots, un viņš tikai ar mokām izglābās. Kņazus Pēteri Ivanoviču Tatjevu, Simeonu Tupjakinu-Oboļenski un Pēteri Ivanoviču Hvorostinovu sagūstīja un aizveda uz Poliju. Zviedru un poļu pusē krita mazāk kā 100 vīru; starp viņiem Hertvigs Ledebūrs, Anša Vachtmieistera leitnants. 5.novembrī zviedri, vezdami līdz lielu laupījumu, ar lielu godu ienāca Rēvelē. Landsknechti, kuŗi izgāja kājām, ieradās jāšus. Vairāk kā 1000 zirgu bija atņemts krieviem. No šī laika sākot kaŗa laime krieviem bija pagriezusi muguru.

1579.gada februārī zviedri no Vīborgas puses iebruka Krievijā, laupīja, slepkavoja un dedzināja briesmīgā kārtā. Tajā pašā laikā Ansis Eriksens no Brinkalas ar zviedru un vācu kareivjiem no Rēveles pa citu ceļu, starp Narvu un Nišloti, ielauzās Krievijā. Viņi nodedzināja daudzas baznīcas, muižas un sādžas, aizdzina daudz lopu un aizveda baznīcu zvanus, vaska sveces un dažādus krievu baznīcas traukus. Šis bija pirmais uzbrukums caur Livoniju pār Peipusa ezeru Krievijā; ne agrāk, ne arī pa visu kaŗa laiku tas nebija noticis.

JirģenK Butlers ar Kurzemes un Rīgas biskapijas ļaudīm iebruka Tērbatas biskapijā, ieņēma nelielu pili Kirumpeju, nogalināja dažus krievus un pili nodedzināja.

Nākošā vasarā, 1579.gadā, Rīgā atkal parādījās mēris, kuŗš bija sācies jau pagājušā gada rudenī. Šis mēris prasīja daudz upuŗu. Tajā pašā laikā ap Jēkaba dienu izcēlās mēris arī Zviedrijā un plosījās tādā mērā, ka Stokholmā vien, no Jēkaba dienas līdz Sv.Toma dienai, nomira 12.000 cilvēku, jaunu un vecu.

Jūlija mēnesī daži tūkstoši tatāru iebruka Harijā. Divas vācu nodaļas, zviedru bruņnieki, divas kājnieku nodaļas un Ivo Šenkenbergs, saukts Hanibāls, ar saviem zemniekiem izgāja vajāt tatārus, kuŗi glābās Vezenbergas pils lielgabalu apsardzībā. Zviedri nevarēja viņiem piekļūt; kad dažus no zviedriem ievainoja ar pils lielgabaliem, viņi atgriezās Rēvelē.

18.jūlijā Zviedrijas admiralis Bents Severinsons ar dažiem kuģiem uzbruka lielajam Ivangorodas miestam un Narvas priekšpilsētai Livonijas daļā un nodedzināja. Daudzus krievus viņš nogalināja un ieguva lielu laupījumu; viņš paņēma arī daudzus kuģus ar dažādām mantām, dažu mucu zelta vērtībā, un aizveda uz Rēveli un Stokholmu.

Kad zviedri no Vezenbergas bija pārnākuši Rēvelē, kur viņi nebija varējuši tatāriem nekā padarīt, Ivo Šenkenbergs, saukts Hanibāls, ar saviem zemniekiem izgāja uzbrukumā pret tatāriem pie Vezenbergas, jo viņš viens pats gribēja gūt uzvaras godu. Netāļu no Vezenbergas viņš apstājās un izzināja, ka tatāru spēki lielāki nekā viņa spēki. Viņš nolēma, kā prātīgāki būtu tatārus izviļināt uz klaja lauka un tā radīt sev zināmas priekšrocības. Bet viņa brālis Kristofors Šenkenbergs negribēja no tā ne dzirdēt un nosauca savu brāli Ivo un citus par gļēvuļiem, un pirmais, pārdumjā drošsirdībā, kopā ar dažiem citiem sāka uzbrukumu. Pārējie, to redzēdami, sekoja viņam, dzina tatārus divas reizes līdz Vezenbergas vārtiem un nogalināja vairāk kā 50 cilvēku. Tatāri un krievi ļoti brīnījās par mazā pulka lielo drošsirdību un domāja, ka kŗūmos paslēpušies papildu spēki. Kad otrā sadursmē viņiem izdevās sagūstīt vienu no Ivo ļaudīm, kuŗu piespieda izteikt, ka nekādu palīga spēku nav, tad krievi un tatāri uzbruka kopīgi un ielenca Ivo ļaudis. Kad Ivo to pamanīja, tad sākās vispārīga bēgšana. Kristofors Šenkenbergs negribēja krist gūstā; viņš cīnījās varonīgi līdz beidzamam acumirklim. Ivo ievainoja un sagūstīja kopā ar citiem 59 vīriem, no kuŗiem dažus Vezenbergā nokāva, dažus iemeta torņa cietumā, no kurienes viņiem izdevās brīnišķīgā kārtā izbēgt. Pēc dažām nedēļām viņi ieradās Rēvelē. Ivo Šenkenberga sagūstīšana sacēla krievu sirdīs, Krievijā un Livonijā, tādu prieku un līgsmību, itkā būtu sagūstīts kāds zemes firsts. Drīzi pēc tam krievi viņu kopā ar 30 citiem gūstekņiem aizveda uz Pliskavu pie lielkņaza, kur viņš par savu atsvabināšanu solīja krieviem izdot 3 sagūstītos bajārus. Bet tādu apmaiņu nepieņēma, un Ivo kopā ar citiem nogalināja briesmīgā kārtā, rēveliešiem par lielām bēdām. Kauja pie Vezenbergas ar tatāriem notika 27.jūlijā 1579.gadā.

27. jūlijā krievi un tatāri pārcēlās par Daugavu no Rīgas biskapijas starp Koknesi un Lielvārdi, un iebruka nakts laikā Kurzemē. Viņi piepeši uzbruka kurzemnieku nometnei, kur nogalināja un saņēma gūstā vairāk kā 60 muižnieku un vienkāršu kareivju. Šādu kaunu viņi piedzīvoja pelnīti, jo nebija izlikuši ne sargu posteņus, ne griezuši vērību uz izlūku brīdinājumiem.

1579.gadā, kad lielkņazs atteicās vest sarunas ar ķeizariem un ķēniņiem attiecībā uz Livoniju, ko viņš līdz šim bija darījis, un arī pamiera sarunās starp Krieviju, Zviedriju un Poliju nemaz neminēja Livoniju un arī neatļāva nevienam domāt kaut ko iesākt ar Livoniju, lielkņazs sevišķi bija izkāmējis pēc Rēveles, kuŗu viņš daudz gadus bija apkaŗojis, un neraugoties uz visu viltību, intrīgām un savu spēku nekā nebija panācis, bet tikai mantojis kaunu un skādi. Tādēļ viņš bija nolēmis šinī gadā pats personīgi apmeklēt Rēveli un izlietot beidzamos spēkus. Smagā artilērija jau ziemu bija atvesta no Maskavas uz Pliskavu. Ar Krimas tatāriem bija nopirkts pamiers uz vienu gadu par lielu sumu zelta. Šinī pamiera gadā lielkņazs gribēja izdarīties ar Rēveli un ar citām Livonijas pilsētām, pilīm un zemēm. Krievi, Kazaņas un Astrachaņas tatāri, un viss cits, ko tikai lielkņazs varēja savākt kaŗa vajadzībai, tapa sūtīts uz Livonijas robežu, uz Pliskavu, kur jūnija mēnesī gribēja ierasties pats lielkņazs un izvest galā savu nodomu. Bet ar Dieva gādību, jaunievēlētais Polijas ķēniņš un Lietavas lielkņazs, Stefans Batorijs, Semigradas kņazs, kopā ar Zviedrijas ķēniņu uzsāka kaŗu pret krieviem. Lielākā daļa Livonijas iedzīvotāju šiem abiem ķēniņiem viņu valdīšanas sākumā neuzticējās un necerēja, ka viņam izdosies savaldīt Maskavas lielkņazu. Arī lielkņazs bija tādās pat zemās domās par viņiem un, skatīdamies uz viņiem ar nicināšanu, nedomāja, ka tie varētu viņu uzvarēt. Kad nu abi teicamie ķēniņi tajā pašā laikā, kad lielkņazs bruņojās pret Livoniju Pliskavā, uzsāka kaŗa gājienu, tad lielkņazs pārtrauca bruņošanos. Polijas ķēniņš atņēma krieviem lielo pilsētu un cietoksni Polocku, kur dabūja galu daži tūkstoši krievu. Pēc tam poļi ieņēma ar joni Sokoļu pili, kur krita 4000 krievu, labāko kareivju, un daži ievērojami kņazi; gūstā krita arī daudzi tūkstoši kareivju. Septembra mēnesī Stefans Batorijs ieņēma Kosjanas, Krasnijas, Sussas, Sitnas un Turovļas pilis. Pēc šo piļu ieņemšanas viņš devās dziļāk krievu zemēs un izpostīja Smoļenskas, Čerņigovas un Siverskas apgabalus, līdz pat Storodubam, nodedzināja daudzas pilsētas un sādžas un aizveda lielu skaitu cilvēku un lopu. Kad lielkņazs redzēja Polijas ķēniņa nopietnību un viņa varu, viņš sāka domāt par piekāpšanos un vest miera sarunas ar Polijas ķēniņu. Tajā pašā laikā, augusta mēnesī, ieradās Rēvelē no Zviedrijas liels kaŗaspēks, jātnieki un kājnieki, un daudz artilērijas. 29.augustā kaŗaspēks devās no Rēveles uz Narvu. 6.septembrī 150 jātnieku atdalījās no kaŗaspēka izlūkošanas nolūkā zem Joakima Grēves vadības. Viņi satika kādu tatāru nodaļu, un nezinādami tās lielumu, uzbruka viņai. Tatāru nodaļa ielenca viņus, pa daļai nogalināja, pa daļai saņēma gūstā. Joakims Grēve ar sešiem kaŗavīriem, kājām, pa krūmiem un izcirtumiem, ar lielām gŗūtībām izglābās. Šinī vasarā bija neparedzēti slapjš laiks. Piecu nedēļu laikā ne triju dienu nebija bez lietus. Lietus lija dienu un nakti, tā ka kareivjiem un iedzīvotājiem bija pavisam nospiests gara stāvoklis.

1579.gadā, 18.augustā, Krimas chana sūtņi, nākdami caur Lietavu un Prūsijas Kenigsbergu, ieradās Stokholmā. Viņi atveda ķēniņam kā dāvanu 2 kamieļus un vienu staltu zirgu un lūdza neslēgt mieru ar krieviem. Šāda sūtniecība Stokholmā vēl nebija redzēta. Tatāru ierašanās sakrita ar liela mēŗa izcelšanos Stokholmā un visā Zviedrijā. īsā laikā Stokholmā vien nomira 12.000 un daži simti laužu.

13.septembrī zviedri aplenca Narvu. Visā Livonijā, sevišķi Rēvelē, valdīja liels prieks. Prieki drīz pārvērtās bēdās, jo Narvas kaŗagājiens un aplenkšana beidzās pavisam nelaimīgi. Divu nedēļu aplenkšanas laikā zviedriem gadījās dažādas likstas: 1) lietainais laiks tā mocīja kaŗavīrus, ka pat drēbes sapuva uz kauliem, 2) admiralis nepienāca laikā ar saviem kuģiem, ar artilēriju un proviantu, tā ka no bada nomira vairāk kā 1500 kareivju, 3) tatāri arī kavēja provianta un barības piegādāšanu no ienaidnieka zemes. Visi zviedru pasākumi pret tatāriem palika bez sekmēm, jo tatāri katrreiz bēga, kad zviedri viņiem uzbruka. Bet kad zviedri atgriezās nometnē, tad viņi atkal mācās virsū. Bads un bēdas ņēma virsroku, un zviedri bija spiesti septembra mēnesī atstāt Narvu. Visi viņu nolūki galīgi izgaisa.

Zviedru atpakaļgājienam tatāri neatlaidīgi sekoja, un daudzus kareivjus, kuŗi slimības un bada dēļ bija nonīkuši un nevarēja tikt kaŗaspēkam līdz, nogalināja. Daudzi ceļā arī nomira, un neviens viņus neapraka. Tatāri paņēma tādā ceļā arī daudzus kaŗa vāģus ar zirgiem. Virijas zemnieku puiši, redzēdami, ka tatāriem tik labi sokas, pievienojās tatāriem un palika pie viņiem, tā ka zemnieki sūdzējās, ka nevarot dabūt neviena kalpa.

Tatāri apmetās pie Jaunās muižas, 6 jūdzes no Rēveles. Viņi galīgi izpostīja apkārtni un visu Hariju. Vecākus ļaudis viņi nogalināja, bet jaunākos aizveda gūstā. Tatāri medīja ļaudis pa krūmiem un izcirtumiem kā plēsīgus zvērus. No dedzināšanām viņi atturējās, lai ļaudis neredzētu, no kurienes viņi nāk un uz kuŗieni dodas.

Nopostījuši Hariju, tatāri devās uz Vīku, atsvabināt Hapsalas pili, kuŗu bija aplenkuši zemnieki, cerībā, ka izdosies Narvas ieņemšana. Pils bija tā apdraudēta, ka krievi sauca tatārus palīgā.

Šos tatārus varēja viegli noveikt, ja tikai zviedriem, nelaimīgās Narvas aplenkšanas dēļ, nebūtu zudusi visa drošsirdība. Gadu iepriekš zviedriem nebija gŗūti ar maziem spēkiem uzmeklēt krievus pie Cēsīm, vairāk kā 50 vācu jūdžu attāļumā. Tagad neliela tatāru nodaļa vajāja zviedrus, kas tatāriem tādēļ labi pavedās, ka zviedri pēc gŗūtās Narvas aplenkšanas bija pavisam noguruši.

Kad tatāri bija atsvabinājuši Hapsalas pili, viņi Vīkā, tāpat kā Harijā, izdarīja briesmīgas laupīšanas un saņēma gūstā daudz laužu, neraugoties uz to, ka Vīka bija viņu pavēlnieka zeme. Drīz pēc tam, kad tatāri no Vīkas un Harijas bija aizgājuši uz Rīgas biskapiju, un nabagi zemnieki bija atkal no biezokņiem un krūmiem saradušies savos ciemos, pa to pašu ceļu no Vezenbergas nāca otra krievu un tatāru nodaļa, kuŗa atkal savkārt uzbruka zemniekiem un atkal daudzus ar sievām un bērniem aizveda gūstā. Nelaime pēc nelaimes piemeklēja Hariju. Tas bija 1579.gada oktobrī.

1580.gadā, 25.jūlijā, Livonijā un arī Jervē piepeši sacēlās briesmīgs negaiss ar pērkoni, zibeņiem un krusu, itkā debess un zeme ietu bojā. Krusa bija tik liela, ka visi sējumi jūdzēm tāļu ap Vitenšteinu bija iznīcināti, un lauki izskatījās tā, itkā nemaz nebūtu apsēti. Krūmos un uz lauka bija nosisti putni un meža zvēri, kuŗus zemnieki vāca pārtikai. Kad zemnieki nonesa dažus zaķus un rubeņus Vitenšteinas kareivjiem, kā saviem kungiem, tad viņi tos nepieņēma un teica, ka nepieklājoties ēst to, ko Dievs nomaitājis. Pēc šī lielā negaisa Livonijas zemnieki un krievi izplatīja dažādas baumas par parādībām, kuŗas itkā redzētas negaisa laikā.

1580.gada jūlijā Polijas ķēniņš pa otram lāgam ielauzās Krievijā un 5.septembrī ieņēma pilsētu un pili Veļikijeluki, kur nogalināja daudz tūkstošu cilvēku. Tajā pašā dienā krita arī Neveles, Veličnas, Usviatu un Zavolocjas pils.

Tajā pašā laikā Zviedrijas ķēniņš, neraugoties uz to, ka mēris vēl plosījās, sarīkoja lielu kaŗaspēku un devās uz Krieviju, lai aplenktu Keksholmas pilsētu. Zviedru kaŗaspēkam pievienojās arī Ansis Vachmeisters ar savu Rēveles vācu bruņnieku nodaļu. Par virspavēlnieku bija iecelts Eikholmas brīvkungs un bruņnieks Pontuss Delagardijs. Viņam piekomandētie galvenie virsnieki bija: Hermanis Flemings no Vilijas, Jirģens Bojs no Ginas un Kārlis Heinrichsens no Kankas.

1580.gada rudenī, oktobra un novembra mēnesī, bija atkal Livonijā redzama kometa. Ap Mārtiņiem vispirms Rēvelē, tad arī visā zemē, izcēlās vēl nepieredzēta epidēmija, kuŗa uzbruka ātri un īsā laikā nolaupīja lielu skaitu ļaužu. Nebija nevienas pilsētas, pils, ciema un lauku mājas, kur nebūtu saslimuši jauni un veci. Visas ielas un tirgus laukumi Rēvelē bija tukši no ļaudīm; tāpat arī visi lauku ceļi. Dažas dienas Rēvelē dievkalpojumi nenotika. Dažos ciemos nebija neviena vesela cilvēka, kas varētu pabaŗot lopus, tā ka izsalkušo lopu bļaušana bija dzirdama dažas dienas no vietas. Domāja, ka šī slimība uzbrukusi tikai Livonijai, bet vēlāk izrādījās, ka viņa piemeklējusi visu pasauli, pat Turciju un tatāru zemes, un visu kristīgo pasauli. Šī slimība Rēvelē ilga no Mārtiņiem līdz Jaunam gadam.

1580.gada 4.novembrī Zviedrijas ķēniņš atņēma krieviem Keksholmas pilsētu un pili ar apkārtējām zemēm, veselu kņazisti. Tā kā zviedri no agrākiem laikiem jau zināja, ka šai pilsētai, kuŗa atradās starp ūdens bagātām un straujām upēm un pret uzbrukumiem bija labi nocietināta ar krastu dambjiem un blanku mājām, ar smagiem lielgabaliem nekā nevar padarīt, tad viņi apšaudīja pilsētu ar kvēlošām bumbām, kuŗas drīz vien aizdedzināja pilsētu, tā ka no dzēšanas nebija neko domāt. Krievi un viņu sievas metās ūdenī un noslīka. Pa panikas laiku zviedri nogalināja vairāk kā 2000 cilvēku. Keksholmas vaivads, redzēdams zviedru nopietnību, lielās bailēs atdeva zviedriem savu koka pili, kuŗa atradās netāļu no pilsētas. No zviedriem viņš izdabūja sevim un garnizonam atļauju aiziet uz Krieviju. Šo vaivadu sauca Ataļuku Krasņinu[1].

Tajā pašā laikā zviedri un Rēveles kareivji, lauku muižnieki[2] un zemnieki, aplenca Pādisas pili, zem virsnieka Didriķa Anrepa un Arensa Asserna vadības. Pādisas pils ir vistuvākā pils pie Rēveles, tikai 6 jūdzes tāļu. Tādēļ arī krievi šo pili tā nostiprināja, ka viņu ar apšaudīšanu nevarēja ieņemt, bet krieviem viņa noderēja kā pastāvīgs bubulis pret Rēveli. Bija izspiegots, ka pilī pārtikas līdzekļu maz. Tādēļ minētais kaŗaspēks domāja ieņemt pili ar ilgu aplenkšanu, kuŗa vilkās visu vasaru līdz Jaunam gadam. 14.novembrī kaŗaspēks mēģināja ieņemt pili ar joni, jo atkritušie krievi ziņoja, ka pilī liels bads. Vācu un zviedru landsknechtu un zemnieku krita ap 100 vīru. Tomēr zviedri negribēja padoties un turpināja aplenkšanu. Kad krievi redzēja, ka zviedri neiet prom, tad daudzi no viņiem nakts laikā pārgāja pie zviedriem un paziņoja, ka pils liela bada dēļ ilgi nevarēs turēties, ka daudz krievu jau no bada nomiruši, ka pilī atrodas daudz slimu no bada un kādas epidēmiskas slimības, kuŗa beidzas ar ātru nāvi. Beidzot Ansis Erichsens no Binkalas, tā laika Rēveles gubernators, ap Ziemas svētkiem ieradās pie Pādisas pils un nosūtīja taurinieku pie pils vaivada, lai paziņotu, ka gubernators grib uzsākt sarunas. Šo taurenieku vaivads aiz lielas pārgalvības nošāva. Tagad pie zviedriem ieradās, daži ievērojami bajāri un virsnieki ar mācītājiem un ziņoja, ka pilī apēsti ne tikai zirgi, suņi un kaķi ar visām iekšām, bet arī zirgu ādas, zābaki un kurpes un sedlu āda. Arī no kaltētiem salmiem un siena, miltos saberztiem, tiekot vārīta biezputra, kuŗa izpildot maizes vietu jau ilgāku laiku. Daži no vienkāršiem kalpiem nogalinājuši 6 gadus vecu zēnu un paslepus apēduši. Tāpat apēsti arī 2 nomiruši bērni. Tādēļ zviedri nolēma vēl reiz uzbrukt pilij ar joni. Kad bija pieslietas pie mūŗiem trepes, krievi paši palīdzēja vilkt viņas augšā un kāpt pa trepēm lejā. Šos krievus tad arī saudzēja, jo viņi bija galīgi izbadojušies un 13 nedēļu laikā nebija maizes ne redzējuši. Tos, kuŗus landsknechti un zemnieki atrada pilī, visus nogalināja; starp viņiem arī vecāko vaivadu Danielu Čigačovu. Jaunāko vaivadu Miķeli Sicku aizveda uz Rēveli cietumā, lai varētu no viņa dabūt vajadzīgās ziņas. Tas notika 28.decembrī 1580.gadā. Minētā “ātrā epidēmija” pārgāja arī uz nometni, kur saslima visi kaŗavīri. Ja krieviem būtu bijuši 60 jātnieki, viņi būtu atsvabinājuši pili, bet epidēmija bija uzbrukusi arī viņiem, kā arī poļu kaŗaspēkam.

Pēc Pādisas pils ieņemšanas kaŗaspēks no ilgas aplenkšanas un slimības bija pavisam noguris. Krievu stāvoklis nebija labāks. No Jauna gada līdz gavēņa vidum Igaunijā izskatījās tā, itkā būtu pilnīgs miers. Notikās tas, ko vismazāk bija Livonijas iedzīvotāji un krievi gaidījuši: zviedri bija izveikuši nepieredzēti gŗūtu kaŗa gājienu no Vīborgas līdz Vezenbergai, noiedami apmēram 50 jūdžu ar kompasa palīdzību pa sauszemi un jūŗu, kuŗa starp Somiju un Livoniju bija aizsalusi. Nonākuši Livonijā, zviedri tūlīt steidzās uz Vezenbergu un aplenca pili 20.februārī 1581.gadā. Simtu krievu strēlnieku, kuŗi no tuvākām pilīm steidzās Vezenbergai palīgā, viņi pa daļai sagūstīja, pa daļai nogalināja. Virspavēlnieks Pontuss Delagardijs un vācu bruņnieku virsnieks Ansis Vachtmeisters gluži negaidot ieradās Rēvelē pēc smagiem lielgabaliem, provianta un Rēveles kaŗaspēka. Kamēr smagos lielgabalus pa slikto, 15 jūdzes gaŗo ceļu veda uz Vezenbergu, Pontusam un citiem virsniekiem, zuda pacietība gaidīt, un viņi nolēma izmēģināt savu kaŗa laimi ar lauku lielgabaliem, kuŗus bija atveduši no Somijas. Kad daži gūstekņi un paši zviedri bija uzmetuši skanstes, tad 1.martā lielgabalnieki sāka apšaudīt ar kvēlošām bumbām stipro koka priekšpili, kur tūlīt izcēlās liels ugunsgrēks, tā ka no dzēšanas nebija neko domāt. Pret vakaru liesmas bija tik gaišas, ka 14 jūdžu tāļumā bija redzamas uz visām pusēm, jo pils atradās diezgan augstā kalnā. Krievi šo koka pili bija cēluši vecai akmeņu pilij par aizsargu. Viņa bija ļoti plaša, tā ka tur varēja mitināties vairāki tūkstoši kareivju. Viņa bija celta no biezām blanku mājām, aizsargu sētas un augstiem koka torņiem, plašām galerijām, kuŗas savukārt bija celtas no resniem baļķiem. Blanku mājas un aizsargu sētas bija pildītas ar akmeņiem. Ap kalnu visapkārt stiepās mūris. Visa šī ierīce nebija sagraujama pat ar viena varena valdnieka artileriju. Tādēļ arī Zviedrijas ķēniņš 74.gadā ar savu vareno vācu, zviedru un skotu kaŗaspēku, ar daudziem lielgabaliem 12 nedēļu laikā nekā nebija varējis izdarīt. Bet tagad šaujot ar kaŗa mākslas jauninājumu, kvēlošām bumbām, pusdienas laikā lieta bija darīta. Krievi redzēdami, ka uguni nevarēs savaldīt, aizdedzināja arī otrā pusē dažus torņus, blanku mājas un dzīvokļus, lai zviedri tur neiemitinātos, kā arī lai būtu brīvs skats uz apkārtni, jo viņi bija nodomājuši aizsargāties vecajā vācu pilī. Pa to laiku atveda smagos lielgabalus, “mūŗu lauzējus”, kuŗus visā steigā uzstādīja un iesāka apšaudīšanu uzbrukumam. Stefans Feodorovičs Saburovs izsūtīja no pils kādu krievu un lūdza sākt vest miera sarunas.

[1] Varbūt Ataļuks - Ordalions?

[2] Landsaten vam Adel - pie ordeņa nepiederīgie muižnieki.