Rožukalns, V.
Kas pārstāvēs 18.novembra Latviju 4.maija Latvijā. Pilsonis. 1990.,
15.augustā.
____________________________________________________________
Kas pārstāvēs 18.novembra Latviju 4.maija Latvijā.
1948.gads: Latvijas senatori atzīst 1922.gada satversmi par spēkā esošu
Tālāk ievietotais 1948. gadā publicētais materiāls atspoguļo Latvijas senatoru viedokli par mūsu anektētās valsts tālāko juridisko pārstāvniecību otrreizējās padomju okupācijas pirmajā posmā.
Senatori atzina, ka trimdā palikušie Saeimas deputāti ir tiesīgi veidot Latvijas likumīgās valstiskās varas pārstāvniecību:
Pēc Latvijas Saeimas priekšsēdētaja un Valsts prezidenta v.i. bīskapa Rancāna lūguma sniegt savu atzinumu, vai Latvijas 1922. gada Satversme ir spēkā un, ja ir, tad, kādi Satversmē paredzētie valsts orgāni tiesiski un faktiski vēl tagad pastāv, 13. martā senatori J. Balodis. R. Alksnis, P. Stērste un M. Ratermanis kopīgā apspriedē izstrādāja tēzes, kam pievienojās arī senators A. Rumpēteris (visi augšminētie savos tiesnešu amatos savā laikā apstiprināti no Saeimas). 3. aprīli Hanovā uz jaunu apspriedi sanāca jau pieminētie senatori, kas kopā ar Zviedrijā esošo senatoru M. Čaksti, kas jau agrāk līdzīgi bija deklarējis savu viedokli pieminētajos jautājumos, tobrīd sastādīja - atskaitot mirušos un uz Sibīriju deportētos senatorus - Latvijas senāta apvienotās sapulces locekļu majoritāti, un vienprātīgi pieņēma šādus atzinumus (pilnīgs teksts publicēts TĒVZEMĒ Nr. 27 un LATVJU ZIŅĀS Nr. 28[1]):
1) 1922. gada Satversme visā visumā jāatzīst vēl tagad par spēkā esošu un iedarbīgu. Tāpat kā nav likuma, kas būtu Latvijas Satversmi anulējis līdz šim, nav arī neviena starptautiska akta, ar kuru Latvijas Republikas eksistence no starptautiskā viedokļa būtu izbeigta.
PSRS varas akts, ar kuru 1940. gada 17. jūnijā tā okupēja Latviju bez starptautiskas sankcijas, nevar izbeigt Latvijas Republikas eksistenci, ko apstiprina arī ASV valdības deklarācijas. Tā kā Latvijas teritorija ir svešas varas okupēta un tur esošie pilsoņi pakļauti okupācijas varai, bet nav neviena starptautiska akta, ar kuru Latvijas patstāvība būtu izbeigta, tās pastāvēšana tieši izteicās viņas tiesiskā struktūrā, ko noteic un raksturo tās pamatlikumi. Līdz ar to spēkā un respektējami visi Satversmē paredzētie valsts suverenās varas paudēji un reprezentanti.
2)Arī Saeimas pilnvaras nav izbeigušās. Saskaņā ar Satversmi 10. punkta noteikumam, ka Saeima ievēlama uz 3 gadiem, ir tikai tā nozīme, ka tajā noteikts Saeimas funkciju parastais ilgums, normāliem apstākļiem pastāvot, bet pēc Satversmes 13., 48. un 49. punkta 3 gadu periods var būt īsāks un arī garāks. Satversmē ir noteikts, ka Saeimas pilnvaras izbeidzas tikai jaunievēlētās Saeimas sanākšanas dienā, bet nav noteikts, ka tās tieši izbeigtos ar 3 gadu laika notecējumu. Satversmē ir nepārprotami izteikts princips, ka Latvijas valsts nedrīkst būt uz kādu laiku bez likumdošanas orgāna - Saeimas. Likumīgi funkcionējoša orgāna darbības apturēšana pati par sevi nenozīmē paša šī orgāna tiesiskās esamības izbeigšanos. Ir cits jautājums: vai 1931. gadā ievēlētai Saeimai trimdas apstākļos un svešā zemē ir faktiski iespējams sanākt un pie tam Satversmē paredzētā kvorumā, bet tas neizslēdz, ka tagad ārpus okupācijas varas ietekmes esošie Saeimas locekļi nevarētu aizstāvēt Latvijas intereses kā savā laikā likumīgi ievēlētie brīvās Latvijas tautas pārstāvji. Tā kā 1931.gadā ievēlētās Saeimas pilnvaras ir spēkā, tad jāsecina, ka arī Saeimas priekšsēdim vai viņa vietniekam ir spēkā viņa pilnvaras. Saeimas priekšsēdētāja biedram saskaņā ar Satversmi tagad pienākums izpildīt arī Valsts prezidenta amatu līdz tam laikam, kamēr Saeima ievēlēs jaunu Valsts prezidentu, vai arī tagadējo Saeimas priekšsēža biedru atvietos jaunievēlētās Saeimas priekšsēdētājs. Ar pārvaldes kārtībā izdoto 1940. gada 17. maija Ministru kabineta lēmumu par ārkārtējo pilnvaru piešķiršanu sūtnim Londonā, nav deleģētas nedz Valsts Prezidenta, nedz Ministru kabineta tiesības, izņemot Ministru kabineta lēmumā 6. punktā tieši uzskaitītās tiesības (attiecībā par diplomātiskām pārstāvībām noteiktās valstīs), kamdēļ sūtnis uz šo pilnvaru pamata neatvieto ne vienu, nedz otru no minētiem valsts orgāniem. (TIESĪBNIEKS 1948.g. Nr 4, 69.lpp.).
Latvijas pārstāvība Londonā
Bez bīskapa Rancāna kā Saeimas priekšsēdētāja un Valsts Prezidenta vietas izpildītāja darbības ievērojama loma Latvijas Republikas valstiskuma realizēšanai uz neatkarīgās Latvijas valdības pilnvaru pamata bija sūtnim Londonā K. Zariņam.
1940. gada februāri Latvijas valdība aicināja sūtni Kārli Zariņu ierasties Rīgā ar ziņojumu. Ministru prezidents viņu informēja par valdības nodomu izdot viņam ārkārtējas pilnvaras. Sūtnis, kuram jau bija 60 gadu, iebilda, ka tādas pilnvaras būtu dodamas kādam gados jaunākam diplomātam, bet K. Ulmanis palika pie sava un sūtnis piekrita.
Ministru kabineta lēmums par pilnvaru izdošanu paredzēja, ka pilnvaras stājas spēkā vai nu pēc ārlietu ministra paziņojuma, vai automātiski, ja sazināšanās kļūst neiespējama. Lēmums tika pieņemts mēnesi pirms okupācijas, kad valdība jau zināja par draudiem valsts neatkarībai, bet pilsoņi, kaut skaidri nezināja, to nojauta. Pilnvarojums ietverts Vācijas kancelejas 1940. gada 18. maija vēstulē tās ārlietu ministram. 1940. gada 17. jūnijā V. Munters nosūtīja telegrammu Londonas sūtniecībai: Visā valstī ienāk padomju karaspēks un ieņem svarīgas iestādes. Šī telegramma bija kā signāls, ka pilnvarām jāstājas spēkā.
Kirhenšteins un vēlāk arī Jablonskis, izsakot pretenzijas, ka viņi ir Latvijas ārlietu ministri, aicināja sūtni atgriezties Rīgā, nododot sūtniecību un tās inventāru padomju iestādēm. Bet sūtnis palika savā vietā.
Minētā 17. maija lēmuma 5. punkts noteica. ka gadījumā, ja sūtnis nomirtu vai zaudētu rīcības brīvību, ārkārtējās pilnvaras saņem Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis. Bet Bīlmanis mira pirmais - 1948. gada 26. jūnijā. Kāds tad bija ārkārtējo pilnvaru apjoms? To nosaka lēmuma 6. pants. Tās deva tiesības: aizstāvēt Latvijas intereses visās valstīs, izņemot Lietuvu, Igauniju, Zviedriju, Vāciju, PSRS; rīkoties ar pārstāvniecību īpašumu un mantu (izņemot iepriekšminētās valstis); dot saistošus norādījumus Latvijas pārstāvniecībām (arī ar iepriekšminētajiem izņēmumiem); atstādināt no amata sūtņus, atcelt un pārcelt pārējo pārstāvniecību darbiniekus; likvidēt pārstāvniecības, izņemot sūtniecību ASV; ārkārtējās pilnvaras neparedzēja tiesības iecelt sūtņus.
Kārlis Zariņš mira Londonā 1963. gadā. Nevienu citu pilnvarot pildīt ārkārtējās funkcijas viņš nevarēja, jo viņa pilnvarojumā tas nebija paredzēts. Sūtņus var iecelt tikai valsts vadītājs, vienojoties ar citas valsts vadītāju. Ja arī Latvijas Republikas sūtņi tikuši akreditēti citu valstu valdībās, tad tas noticis, uz draudzīga ieteikuma, ko attiecīgās valstis ir ņēmušas vērā, tādējādi apliecinot LR atzīšanu.
Mūsdienu situācija: ko pārstāv Pilsoņu Kongress
Lai juridiski valsts turpinātu pastāvēt (arī tad, ja tās teritorija ir citas valsts okupēta) vēlams, lai funkcionētu kāds no tās valstiskās varas organizācijas elementiem. Pēdējās Saeimas deputāti likumdošanas orgānu neizveidoja. Nav vairs arī prezidenta vai Saeimas priekšsēdētāja vietas izpildītāja. Arī ārkārtējās pilnvaras sūtnim Lielbritānijā jau visai sen beigušas funkcionēt. Toties ir Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki Brīvajā pasaulē, pirmām kārtām - Latvijas sūtniecība Vašingtonā.
Latvijas Republikai līdz šim diemžēl nav izdevies izveidot tādu valstiskuma elementu okupācijas apstākļos kā emigrācijas valdību, līdzīgi kā, piemēram, Polijai II pasaules kara laikā. Bet vēl esam mēs - Latvijas tauta, tās pilsoņu kopums. Tauta ir visu demokrātisko valstu pamatelements, valsts varas avots. Saskaņā ar 1922. gada Satversmi Pilsoņu kopums ir augstākā likumdošanas struktūra. Tas ir pamats citu valsts elementu veidošanai.
1 sesijā Latvijas Republikas Pilsoņu Kongress savā deklarācijā atzina sevi par pilsoņu vēlētu pārstāvniecību. Kādēļ tas juridiski neatzina sevi par savas okupētās valsts pārstāvniecību? Domājams, ka iepriekšminētais formulējums tika izvēlēts tāpēc, lai nenonāktu krasā pretrunā ar agresorvalsts tiesisko kartību - līdzšinējais režīms Latvijas Republiku neatzina, toties padomju likumi iedzīvotājiem deklarēja tiesības dibināt sabiedriskās organizācijas. Tās formāli nevar liegt arī anektētas valsts pilsoņiem.
Bet pēc Augstākās Padomes 4. maija neatkarības deklarācijas radusies unikāla situācija - pirmo reizi augstākais okupētās teritorijas pašpārvaldes orgāns atzinis Latvijas Republikas de iure eksistēšanu un tās Satversmes juridisko spēkā esamību. Ja šāda atzīšana ir ne tikai vārdos, tad AP nevajadzētu būt nekādiem iebildumiem pret LR tiesisku pārstāvniecību savā pārvaldāmajā teritorijā. Būtībā tieši pārstāvniecības atbalstīšana ir viena no pazīmēm, kas apliecina, ka attiecīgais varas orgāns atzīst to vai citu valsti. Pašlaik tikai pilsoņu augstākais interešu aizstāvis - Pilsoņu Kongress - ir spējīgs un tiesīgs izveidot savas valsts tiesisku pārstāvniecību. Protams, situācija visai paradoksāla - anektētās valsts pārstāvniecība darbotos teritorijā, kurā šī valsts būtu tiesīga realizēt savu suverenitāti pilnā apjomā. It kā absurds. Bet absurds jau ir arī fons, uz kura šāda situācija rodas. Vai tad Latvijas pilsoņi šajā sociālajā un politiskajā vidē, šai tautu staigāšanas jūklī, svešas varas izveidotu tiesību, saimniecisko, kultūras un izglītības struktūru vidū nejūtas kā trimdinieki paši savā zemē?
Iebildes pret Pilsoņu Kongresu un tā izveidoto Latvijas Komiteju kā pret valstisku institūtu lielākoties saistās ar nevēlēšanos radīt konfrontācijas situāciju ar pastāvošo režīmu, konkurenci ar Augstāko Padomi, divvaldības vai paralēlo varas struktūru pastāvēšanu.
Šeit jāievēro, ka okupētas valsts valstisko institūtu vai tiesiskas pārstāvniecības izveidošana nebūt nenozīmē, ka tā izvirza pretenzijas uz faktiskas varas realizēšanu, kamēr attiecīgo teritoriju pārvalda citas valsts varas struktūras. Atcerēsimies epizodi no Jēzus dzīves. Uz Poncija Pilāta jautājumu: Vai tu esi jūdu ķēniņš? Jēzus atbildēja noliedzoši. Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaiņi cīnītos par to, lai es nekristu jūdu rokās. (Jāņa ev. 33:36). Arī 18. novembra Latvijas Republikas valstiskās struktūras nepretendē uz varu okupētā teritorijā: Latvijas PSR vai tās turpinājumā - 4. maija pārejas perioda Latvijas Republikā.
(Protams, šāda pieeja attiecas tikai uz valstiskās organizācijas jautājumu, bet ne uz visiem plašajiem darbības aspektiem, ko veic pilsoņi un Pilsoņu Kongress neatkarības atgūšanas sekmēšanai).
Ja Augstākā Padome konsekventi realizēs kursu uz juridiski atzītās Latvijas valsts atjaunošanu, nekāda konkurence vai varas elementu duālisms nebūs nepieciešams. Latvijas Republikas pārstāvniecība, kuru vajadzētu atzīt arī AP, reprezentē savu anektēto valsti, tās pilsoņus. Tā pauž savu pilsoņu intereses, seko, lai Augstākās Padomes un zemāko pašpārvalžu normatīvie akti nenonāktu ar tām pretrunā. Valsts pārstāvniecībai jāsekmē arī, lai Augstākās Padomes pārejas perioda pagaidu likumdošanas akti nebūtu klajā pretrunā ar juridiski spēkā esošajiem Latvijas Republikas likumiem. Latvijas Republikas juridiskā pārstāvniecība ir izdevīga arī AP. Ar to, ka LR pārstāvniecība aktīvi darbotos tieši Latvijas teritorijā, tieši vai netieši tiek apliecināts, ka pastāvošais režīms ir salīdzinoši demokrātiskāks nekā iepriekšējie, pie kuriem tās darbība nebūtu iespējama. Arī Pilsoņu Kongresa un tā izveidoto struktūru kontakti vai pat sadarbība ar AP apliecina, ka pilsoņi nenoliedz AP lomu neatkarības atgūšanā; kontakti un sadarbība ar absolūti pretējas ievirzes varas struktūru būtu neiespējami, nelietderīgi. Konsekventi ejot pa neatkarības ceļu, AP var rēķināties ar Latvijas Republikas tiesiskās pārstāvības un viņu pilsoņu atbalstu..
Bet savstarpējā sadarbība nebūtu jāsaprot kā darbības formu dublēšana. Daudz nepieciešamāka ir kompetences sadalīšana. Likumdošanas jomā AP vajadzētu būt saimniekam par Latvijas PSR likumdošanu (izmaiņas, papildinājumi) un pārejas perioda normatīvajiem aktiem (protams, ņemot vērā LR pilsoņu intereses). Pilsoņu Kongresam, tā izveidotajām struktūrām kā Latvijas Republikas valstiskuma elementam (pārstāvniecībai) savu darbību jābalsta uz savas valsts likumdošanu - aneksijas rezultātā iekonservētajiem, bet juridiski spēkā esošajiem neatkarības perioda likumiem. Gadījumā, ja nepieciešama to praktiska piemērošana vai spēkā stāšanās - tad Latvijas Republikas pārstāvniecība dod atzinumus par to pielietošanu vai interpretāciju. Domājams, ka vienīgi Pilsoņu Kongress ir tiesīgs lemt par Latvijas Republikas pilsonības jautājumu, par 1919. gada Pavalstniecības likuma piemērošanas iespēju mūsdienu apstākļos. Līdzīga situācija ir arī attiecībā uz Saeimas vēlēšanām. Lai nākamā Saeima tik tiešām kļūtu par 18. novembra Latvijas Republikas likumdošanas orgānu, nevis Augstāko Padomi ar grozītu nosaukumu, jāievēro šādi priekšnoteikumi:
Saeimu vēlē tikai Latvijas Republikas pilsoņi;
tā tiek ievēlēta, balstoties uz neatkarīgās Latvijas Republikas likumdošanu, respektīvi, pēc 1922. gada Likuma par Saeimas vēlēšanām.
Kārtību, kādā iepriekšminēto likumu konkrētajos apstākļos var piemērot, būtu tiesīga noteikt tikai LR valstiskā pārstāvniecība, bez tās piekrišanas nekādas atkāpes no likumdošanas vai arī tiesisko normu interpretācijas nav tiesiskas.
Iepriekšminētās problēmas, protams, saistās ar juridiskas dabas jautājumiem, bet, domājams, arī no politiskā viedokļa Latvijas Republikas valstiskā pārstāvniecība ir nepieciešama mūsdienu Latvijas apstākļos.
ASV pamatiedzīvotāji - indiāņi noteikti ir
tiesīgi savā zemē izveidot sabiedrisku organizāciju. Latvijas Republikas
pilsoņiem, kuri pretendē ne tikai uz to, lai viņu Dzimtenē pastāvētu
neatkarīga valsts, bet arī uz nācijas tiesībām būt par noteicējiem šajā
valsti, jāiet soli tālāk - jāatjauno zaudētās valsts juridiskās kontūras.
Pilsoņu Kongresam kļūstot par savas valsts tiesisku pārstāvību, ir sperts
nopietns solis ceļā uz valsts atjaunošanu.
________________________________________________________
Publicēts: Pilsonis. 1990., 15.augustā.
[1] Skatīt Senatoru atzinuma pilnu tekstu.
Ievietots: 20.03.2003.