[93.lpp.]
Kaunīgi latvieši.
Daži no latviešiem, kas ir ko mācījušies un daži, kas turīgi voi bagāti tapuši, un arīdzan daži, kas nedz ko mācījušies, nedz arī bagāti voi turīgi - daži no tiem kaunas, ka tie ir latvieši; tie labprāt apslēpj savu latvietību, ja to var izdarīt un ja nav jābīstas, ka zobugali par to smiesies. Daži sāk tā runāt, ka saķēzē latviešu un vācu valodu, abas kopā samaisīdami. Daži, noklausījušies, kā tādi vācieši runā, kas latviski neprot labi runāt - un tādu ir lielākā daļa - sāk runāt tādā pašā vīzē, kā šie vācieši: tie laikam tic, ka tas labāki skanot. Daži tīšām izsauc latviešu ie jeb o neriktīgi, tāpēc ka vāciešiem daudzreiz pie šiem skaņiem pūliņš liels. Daži caur drēbēm grib savu latviešu tautību apslēpt. Visvairāk daudzi cerē caur to citai tautībai piešķirties, ka sāk šķendēt un lamāt latviešus, cik galviņa saprot.
Kaunīgi latvieši! Kauču visās zemēs zobugali jūsu slakai uzglūn ar saviem adatu dūrieniem, nomanīdami jūsu šķību garīgu būšanu: es, latviešu zobugals, gribu jūs pārstāt. Jo mana labsirdība ir lielāka; skatiet man tikai acīs, tad to drīz nomanīsiet.
Vispirmāk jūs aizstāvēdams pieminēšu, ka jūsu slaka nav nebūt latviešu starpā vien atrodama. Gandrīz visās tautās ir atrodami tādi kaunīgi, kas kaunas savas tautības dēļ. Tikai tais tautās, kas pasaulē īpaši varenas un īpašā godā voi slavā stāv - tikai tur retus tādus kaunīgus [94.lpp.] atrod. Francūzis, Anglis (Englandiets) un krievs jau it reti aizliegs savu tautību. Vācieši, kas dzīvo Parīzē, Pēterburgā voi, starp angļiem Ziemeļ-Amerikā un Anglijā - tie it daudzreiz atstāj savu tautību un piestājās pie tām trim citām tautām.
Kam patīk, tas jau var ievēlēties sev svešu tautību un savu atstāt - jo zobugals to neliedz. Daži gan domā citādi. Īru tautai nemaz - labi neklājās apakš angļu valdīšanas; īru zeme nebūt nevar lepoties tā, kā angļu zeme - un taču viņu tautas dziesminieks Tomas Moore tā apdzied savu tēva zemi:
Wärst Du, wie ich
bete, gross, herrlich un frei,
Die Perle des Meeres, der Erde ihr Mai,
Wol grüsst ich Dich stolzer, wol selig erfreut;
Doch könnt ich Dich lieben noch heisser, als heut?
O Du, das in Wunden, von Ketten umklirrt
Nur schmerzlich geliebter den Deinen noch wird!
Ein Volk, dessen Herz gleich des Pelikans Kind.
Trinkt Liebe in Blut, das vom Busen dir rinnt. -
tas ir latviski:
Kad tu būtu, tēvu zeme, kā es lūdzu nakt un
dien,
Liela, branga, jūŗas pērle, pasauls paradīzes dārzs,
Tad gan lepnāki es tevi sveicinātu, slavētu,
Bet voi tevi karstāk mīlēt, nekā šodien varētu?
Ak tu dārgā tēvu zeme, ķēdēs, vātīs tavēji
Vēl jo vairāk mīlē tevi un tev mīlēs mūžīgi.
It kā pelikāna[1] bērni mīlestib ar asinīm.
Iezīž, kas tai tek no krūtīm, tā mēs to iezīduši.
Tā domā īru dziesminieks.
Arī vācu dziesminieks Šillers teic:
Ans Vaterland,
ans teure schliess dich an
Das halte fest mit deinem ganzen Herzen.
tas ir:
Pie tēva zemes cieti turies klāt,
Lai tā tev ir un paliek dārgā cieņā, -
bet taču Zobugals visus kaunīgus latviešus stipri aizstāvēs uz priekšu,
voi nu tie grib palikt par vāciešiem, voi par krieviem, voi par poļiem.
Zobugals to darīs tāpēc, ka viņš [95.lpp.] to gara šķībumu nomanījis,
bez kā kaunīgie nevar būt. Un uz tādiem šķībumiem aug Zobugalam branga
barība. E kur Zobugals gudrinieks! - tā sacīs lasītājs.
_________________________________________________________________
[1] Pelikāns ir putns pēc kādas vecas pasakas.