Satura rādītājs

[81.lpp.]

Bizmanis pats pie sevis runādams. Vēlu ir patiesi, un tomēr viņi man neuzpasē. Citiem, kas ik rītus mostas, viņi uzreiz pie rokas. Saukdams. Kelner! Kelner! Viņš žāvājas. Vēl nenāk. Lai viņš tevi - stipri saukdams. Kelner! Kelner!

[82.lpp.]

Kelners ienākdams. Ko pavēl bizmaņa kungs?

Bizmanis. Es gribu zināt, kāds laiks tagad ir.

Kelners. Laiks ļoti jauks, vējš no dienvidiem un -

Bizmanis valodā krizdams. Voi es esmu vagars jeb matrozis, ka man jāzina, voi pasaulē lietus līst un saule spīd? es gribu zināt, cik vēlu tagad ir.

Kelners pulkstenā paskatīdamies. Kam laiks neko nemaksā, tas tagad no gultas ārā ceļas. Pulkstens ir vienpadsmit.

Bizmanis sašutis. Es negribu pulksteņa zināt, bet kalenderes, ne vis stundas, bet dienas un kāds mēnesis šodien.

Kelners. Ir vecs mēnesis un svētdiena.

Bizmanis bargi. Kad tevi viens - saki man ar īsiem vārdiem, cik ilgi es esmu gulējis.

Kelners. Ak tā? Apaļas septiņas nedēļas.

Bizmanis atlaizdamies. Nu tā tas ir riktīgi, tas ir mans mērs. Tā gulēt? Smieaamies. - kas cits to šos laikos var? Viņi skrien uz priekšu, kā no vēja dzīti. Un ko viņi ir sagrābuši? Atkal žāvājas. Bet jāzina man tak, cik tālu viņi tikuši. Nes šurp avīzes.

Vācu avīzes. Kladderadasch - posta lapa, voi tad nevienu galdu ar avīzēm vairs nevaru atrast, kur tavu bendes ģīmi neredzu! Nationalzeitung, Kölner Zeitung, Volkszeitung, Reform - visi, visi man ienaidnieki! Ak!

Bet redz še, Kreuzzeitung jeb Krusta avīze - ak prieka jušana, kad tev varu apkampt un bučot! Mans vienīgs stiprs patvērums simtu ienaidnieku starpā! Bet kur ir tavs nelaiķis Stāls, tavs tērauda ierocis pret ienaidniekiem, kur Pernice un citi tavi varenie rakstītāji? Ak, nāve tos aprija! Nāves bālums nu guļ uz taviem vaigiem, un ne Ronis, ne Valdeķis tev nevar līdzēt, vienalga, kuŗš dabū virsroku. Sīvi tavi raksti gan vēl iraid, bet trūkst spirgts gars, - it kā dažā šeņķē ar šņapsi priekš leišiem Rīgā. Jā, jā, pagājuši, laiki zūd acīm redzot un visur man tā skāde! Nost, nost! - Krievu avīzes. Ā re, kas tad tas? 4 Pēterburgas avīzes, ziemeļa bite, ziemeļa paste, krievu invalids, tēvzemes dēls, zemnieka avīzes u.t.t. - ir šie brēc vienā mutē: Uz priekšu, uz priekšu mīļā krievu tauta, tu jau par daudz ilgi esi snaudusi! Kad tev piķis! Neklausies vis, tauta šos grābstuļus; guli vēl maķenīt, snaudi vēl maķenīt - tie vārdi nāk no gudras galvas! - Ņemšu nu [84.lpp.] baltisku guberņu avīzes priekšā. Piņņu avīzes jau ar ir sliktas - kas to būtu domājis! “Revalsche Zeitung” - drusciņ slikta. “Inland” Tērpatā - “nemaz nevar izprast, kas tur ir, kas nav!” “Rigasche Handelszeitung” - gribētu gan ko teikt, bet neteic; tas ir labi! Taču man nepatīk īsti. “Rigasche Zeitung” - tavu ērmu! Kad runā par lietām un zemēm, kas ir tāli, tāli atstātu, tad man nepatīk īsti, bet kad runā par lietām, kas ir tuvi, tuvi, tad man brangi patīk. Bet tas ir gudri. Laikam avīze pieder pie dzīvniekiem, ko par abējādiem jeb amfibijiem sauc. Manas avīzes daudz vietās tā mēdz darīt. Jau Fausta birģeris teic smuki:

(Göthe’s Faust).

it kā būtu tas Rīgas avīzes iecēlējs. “Libausches, Pernausches Wochenblatt; Dorpatsche Zeitung” - par daudz avīzes še jau sacēlušās priekš tiem pusotru simts tūkstošiem vācu lasītāju. Tas nav nemaz labi, tas ir gandrīz tā, kā pie angļiem, francūžiem, kā Vāczemē un citur, kur man galā bij jābēg no zemes ārā. “Baltische Monatschrift”, - vēl viena lapa, tīri nemaz nav vaijadzīga; tā - sāk pēc citu zemu modes daudz runāt par tēvu zemes būšanu, un - es, kas daudz piedzīvojis, zinu, ka tas nav labi. Bet ā, re! Rakstu gars ir vietām ļoti teicams, vietām tas tik puslīdz patīkams. Redz še, “Latviešu avīzes”, “Mājas viesis”, “Pēterburgas avīzes”, un igauņu avīze: “Pērnavas postnieks”. Kādas tās gan: būs?

Sulainis: Nedusmojieties, bizmaņa kungs; par pateicību es jums parādīšu rakstus, kas jums lielus priekus [85.lpp.] darīs. Es avīžu galdu apkopdams, esmu salicis visu pēc kārtas, kas jums gŗūti būtu ātrumā sameklēt kopā.

Bizmanis: Jā sulain’, “tas ir cita liet,” ja tu par mani gādā. Rād šurp! (Lasīdams): “Plūkšanās ar un par Pēterburgas avīzēm”. - “Rigasche Zeitung”, “Inland”, “St. Petersburger Zeitung”, “Rigasche Handelszeitung”, “Кронштадский Вестник”, “Augsburger Allgemeine Zeitung”, “Nationalzeitung”, “Kölnische Zeitung”, “Magazin für Literatur des Auslandes” - un vēl liela paka vāczemes avīzes. Nudien, tāds rakstīdams sulainis dažureiz taču der lietā. Bet kas tad tas jele ir par brīnuma strīdiņu, kur tāds pulks avīžu maisās starpā? (Sāk lasīt Rīgas avīzes:) Nr.187. “Latviešu tautas gars tagad stāv pašā pirmā gara cilāšanas laikā un ir tik vairīgs, tik mīksts un jēls (zart), it kā pie maza bērna, tāpēc to vajaga it lēni un apdomīgi mudināt: jo arī tie visumazākie graudiņi, kas izaugušām tautām nav skādīgi, pie latviešiem drīz izaug par skādīgām zālēm”. Redz, kā gudri rakstīts, it kā no manas rokas: arī to vismazāko graudiņu nevajaga dot latviešu valodā. Taisnība, tīra taisnība, mīļais Rīgas avīžnieks, sirds luteklis; itneko nevajaga dot, jo ja pie maziem graudiņiem iesāk, tad iet arvienu uz priekšu, - un galā ir man jābēg. To nedošanu mēs abi nosaucam par: “humane Bildung” jeb cilvēka mācību, lai arī citi runā, ko grib. Kad mēs abi izlaidīsim rādītāju par jaunām latviešu avīzēm, tad tikai tur būs nosacīts iekšā, ko nedosim un kas nav jādod, jo citādi mūsu padomā celtos jukšana. Par nelaimi jau tagad jukšana ir redzama iz jūsu mīļiem rakstiem; jo, ja pēc jūsu vārdiem latvieši tagad vēl stāv pašā pirmā gara cilāšanas brīdi, kad tie tādā vīzē stāv vienā rindā ar papuiešiem Australijā, ar eskimosiem un samojediem ziemeļos un ar meženu tautām Amerikā un Afrikā - tad citi eiropieši, to dzirdēt dabūdami, nāks pa simtiem šurp, apbrīnot jaunus meženus pašā Eiropas vidū; - bet Stendera gars un daudz latviešu draugi kurnēs, ka jūs viņu pūliņus par gluži veltiem izslavējiet; - arī misionu draugi dikti pukosies, jo tie nevarēs no jūsu jauniem meženiem un papuiešiem salasīt naudu priekš japaniešu un ķīniešu gaismā vešanu: jo šie jau sen vairs nav meženu tautas, [86.lpp.] kas stāv pirmā gara cilāšanas brīdi. Redz, kāda jukšana celsies no jūsu jaukiem un slavējamiem rakstiem! Vaina ir tā, ka jūs pirmā rakstā par daudz skaidri izteicāt savas domas; vajag rakstīt tā tumši, vajag pukoties vien un neko skaidri neizteikt no mutes ārā. Mīļais avīžnieks, sirds luteklis, ticiet man, kas daudz ir piedzīvojis platā Eiropā: šinīs laikos visi uz maniem rakstiem uzglūn un sauc: biza, biza! Tik drīz, ka laižam skaidru vārdu no mutes laukā, tad jau vairs glābšanas nav. (Citas lapas lasīdams.) Inlante ar raksta labi; vajaga uzglūnēt tādām avīzēm, kas sāk tik brīvi runāt, kā krievu zemē. Nationalzeitung, Kölner Zeitung tik jau nav zinājuši, kā tā lieta stāv; citādi tie būtu runājuši citādi. Krievu Kronstatas vēstnieks teic, ka Pēterburgas latviešu avīzes vajaga būt it labas, jo citādi Rīgas avīžnieks tās jau negānītu - nu redz kāda runa! Tādi vārdi man arī nemaz nebūtu pretīm, ja tie tik šoreiz neaizņemtu manu sirds lutekli. (Lasa atkal.) Šis pēdējais jau visā avīžu čupā ir tas gruntīgākais un labākais; to iecelšu par savu advokātu nākošos septiņ nedēļos, kamēr gulēšu. Redz, kā gudri tās prot latviešu un vācu tautas sarīdināt kopā, lai tie plūcas, voi grib voi negrib. Ak avīžniek, kādus necerētus priekus tu man dari! Es to it skaidri zinu, cik gŗūti tas nākas mūsu dienās, sarīdināt vienu tautu ar otru un iemusināt citiem ausīs, ka mani ienaidnieki ir pie tam tie vainīgie bijuši. Kad ceļas kaut kāds vārdu strīds, tad man vien tā skāde; abas puses drīz savienojas un dzen tikai mani vien projām. Tā nu te arī varētu iznākt; jo vācu skroderis nesaprastu, kāpēc tam jāķildojas ar latviešu dišlēru un latviešu kurpniekam nemaz nenāk prātā, izdzīt vācu melderu no zemes ārā. Ja nu Rīgas avīžnieks nebūtu, tad jau abas tautas kristu man vien virsū, viena otram labu padomu piedodama un tā abu žiglumu un tikumus vairodama, it kā redzams pie citām maisītām tautām, angļos, Ziemeļ-Amerikā un citur, kur mani pavisam aizdzinuši prom. Tādēļ paldies jums, mans sargs un advokats, sirsnīgi paldies! Cik es, no vakar Eiropas nesen še atbraucis, nomanu, tad vajag katram manam draugam Kurzemē un Vidzemē uz to gādāt, lai neieceļas tādas latviskas avīzes, ko var lasīt mācīti un nemācīti ļaudis, tā kā visās citās zemēs dara, kur mani [87.lpp.] vajā un nievā. Vajag cieti vien uz to pastāvēt, ka latviešiem tikai tādas avīzes vien ir derīgas, kur visas domas ir tā smalki sagremotas, ka zīdāmam bērnam patīk, bet uzaugušiem vēmienu dara; - un ja kāds saka, ka tad jau arī vajagot Rīgas avīzes tā rakstīt, lai tās tikai priekš tiem visuvājākiem lasītājiem vien ir derīgas: tad jāatbild tumšos, tumšos vārdos. Tas ir mans padoms; tā dariet manā vārdā. Vācu lasītājiem stāstiet, kamēr es guļu, manā vārdā, ka esat kauns un grēks lasīt latviešu jeb bauru avīzes un latviešiem teiciet, ka viņiem tāda avīze nebūt neder, kuŗ šis tas ir iekšā, kas tikai der mācītiem lasītājiem. Par pateicību uzņemšos Rīgas avīzes leitartiķeļus lasīt! ak tavus smukus leitartiķeļus! (Sāk lasīt un aizmieg pie pirmajo.)

Satura rādītājs