Satura rādītājs

[42.lpp.]

Vērtība.

Cilvēks, kā redzējām, bez mantām nevar iztikt. Tāpēc cilvēks, gribēdams šīs mantas iedabūt, pūlējas un rūpējas, kamēr viņam dzīvība kaulos. Bet lai nu cilvēks pūlējas kā pūlēdamies, tad tomēr reti tāds būs atrodams, kas visas viņam vajadzīgās lietas pats varēs izstrādāt. Gan tādas nelaimīgas malas karstās zemēs atrodamas, kur cilvēkam tik maz vajadzīgu lietu ir, ka viņš pats tās caur savu darbu var pagūt; kādi kukaiņi, kādas vardes [43.lpp.] šādiem ļaudīm - Papuiešiem Borneo salā, Pečeriešiem Uguns zemē - pie dzīvības pietiek; ja vēders viņiem pilns, tad viņi pilnā mierā. Bet šādi ļaudis lopiem līdzināmi. Visur citur, kur cilvēks godam nes cilvēka vārdu, cilvēkam arī ir vairāk lietas vajadzīgas nekā lopam, un proti par tik vairāk, par cik cilvēks no lopa atvirzās un izšķiŗas. Te nu lēti saprotams, ka cilvēks visas savas vajadzīgās lietas vis tā nevarēs pagādāties, kā lops barību uz ganībām. Cilvēks lūkos dažas nepieciešamas lietas no citiem ļaudīm iedabūt, viņiem par to citas lietas pretī dodams. Ņemsim tā. Kārlis ir labs zvejnieks. Viņam tīkli arvien pilni, tā kā zivis priekš pārtikšanas vis netrūkst. Bet nu Kārlis pa brīžam iekāro zaķa voi stirnas gaļas. Pats viņš neprot medīt. Turpretī Jānis ir lielu lielais medinieks. Tāpēc Kārlis ar Jāni reiz tā sarunājās.

Kārlis: Draugs mīļais, Dievs man zveju svētījis, zivis man pa pilnam, bet es arī labprāt kādu reizi gribētu kādu rubenīti voi zaķīti baudīt. Voi tu man pie tam nevari palīdzēt? Es tev došu zivis, un tu man dod meža dzīvotājus.

Jānis: Es tev labprāt gribu paklausīt; bet cik tu man dosi par stirnas gurnu, kas man pašu laiku mājās.

K.: Nu, es tev došu desmit prāvas līdekas.

J.: Draugs, tas ir par maz. Apdomā pats, stirnu samedīt nevar vis tik ātri, cik desmit līdekas sazvejot.

K.: Bet es tev arī tāpēc par vienu pašu gurnu dodu desmit līdekas, un stirnai taču ir četri gurni, un kur nu vēl tā cita gaļa!

J.: Lai ir, bet kas par maz, tas par maz. Kamēr es vienu stirnu dabūju nošaut, tu jau droši esi vairāk nekā simts līdekas saķēris.

K.: Neba zveja arī arvien tik izdevīga; dažu reizi, kā tagad, tīkli no zivju pulka grib plīst, bet turpretī dažu reizi atkal nedēļām var tik knapi desmit sazvejot…

J.: Ir man arvien nav tāda laime uz medīšanu; man arī allaž pāriet mēneši, kur es nevienu stirnu neieraugu. Ja es visu caurcaurēm kopā saņemu, tad varu rēķināt, ka pa to laiku, kur es vienu stirnu nošauju, tu jau esi 240 līdekas saķēris. Ja nu stirnas gurns iztaisa astotu daļu no stirnas, tad tev man pēc patiesības vajadzētu [44.lpp.] arī astotu daļu no 240, tas ir 30 līdekas par gurnu dot. Tad mūsu darbi būtu vienlīdzīgi aizmaksāti. Bet nu stirnas gaļa ir sātīgāka par zivs gaļu. Tāpēc es par stirnas gurnu prasu četrdesmit līdekas.

K.: Es daudz negribu tiepties; Dievs manu zveju šoreiz apsvētījis, tāpēc līkop! Še tev četrdesmit līdekas un dod man par to stirnas gurnu.

Šinī sarunāšanās mēs redzam, ka četrdesmit līdekas, atsver stirnas gurnu, t.i. ar citiem vārdiem, četrdesmit līdekas ir vērtas stirnas gurnu, jo abas lietas tiek ar vienādiem pūliņiem iedabūtas un cilvēka vajadzības vienādā mērā apmierina. Tādā vizē vērtība ir tas mērs, kas izrāda, cik kāda lieta mums pakalpo. Pie šīs pakalpošanas, kā nupat redzējām, vērā jāņem divas lietas, proti, mantas iedabūšana un mantas brūķēšana. Bet šīs abas lietas nav jāšķiŗ. Jo dažas lietas ar visai lieliem pūliņiem iedabūjamas un tomēr nav tik daudz vērtas, cik citas, ko ar mazākiem pūliņiem iedabū, tāpēc ka viņas mūsu dažādas vajadzības tik pilnīgi neizpilda, cik citas. Tā tad platīns daudz retāki atrodams nekā zelts, un tomēr nav tik vērts, cik zelts, tāpēc ka viņu vis tā par dažādām lietām nevar izstrādāt, kā zeltu. Ja turpretī kāda lieta ar lieliem pūliņiem iedabūjama un turklāt mūsu vajadzības paspēj dažādā vizē apmierināt, tad šai lietai arī būs liela vērtība. Voi nu ziniet, kāpēc pūrs rudzu ir vairāk vērts nekā pūrs miežu. Redziet, tāpēc ka pūrs rudzu ar lielākiem pūliņiem iedabūjams un mūsu vajadzības pilnīgi apmierina, nekā pūrs miežu. Pie rudziem mums sūdi uz tīrumu jāved, jāizklāsta un pati zeme krietnāki jāizstrādā. Tas viss taisa lielus pūliņus. Turklāt pie rudzu augšanas viena liksta vairāk, proti, viņi var ziemā izsalt voi izpūt, caur ko rudzi var mazāk rasties nekā mieži. Beidzot ar rudziem var maizi cept, putru vārīt un alu brūvēt vien. Tādā vizē mums pūrs rudzu vairāk pakalpo nekā pūrs miežu. Jo pūru rudzu pērkot mēs tiekam no lielākiem pūliņiem atsvabināti kas, ja mēs paši viņus koptu, mums būtu jāpastrādā, un turklāt mēs ar viņu savas vajadzības pilnīgāki apmierinām. Tāpēc arī pūrs rudzu ir vairāk vērts nekā pūrs miežu.

Tā tad nu mēs zinām, ka vērtība ir, proti pakalpošanas [45.lpp.] mērs jeb apspriešana. Šī vērtība pie dažādām mantām dažādā vīzē parādās, un tā mums ir lietas vērtība (pie zemes darbiem), formas vērtība (pie amatiem) un vietas vērtība (pie prečošanas jeb andeles). Lietas vērtība parādās pie tādām lietām, pie kuŗām vairāk daba, nekā cilvēki strādājuši. Pie āboļiem, labības, metaliem u.t.j.pr. cilvēku pūliņi, jebšu nav smādējami un pie iedabūšanas ļoti vajadzīgi, taču neiztaisa ne desmitu daļu no tiem darbiem, cik daba pie viņām pastrādājusi. Tāpēc šīm lietām kā tādām, kas no dabas nākušas, ir tik lietas vērtība. Bet ja cilvēks ar savu prātu un ar savu gudrību ņemas viņas pārstrādāt un priekš cilvēka vajadzībām krietnākas taisīt, tad viņas iedabū formas vērtību. Tādā vīzē cilvēks no poda dzelzs, kas varbūt trīs rubļus vērts, izstrādā ploksnas jeb federes, kas trīsdesmit tūkstošus rubļus vērtas. Še tā lieta ir 3 rubļus vērta, bet tā forma ir 29,997 rubļus vērta. Tāpat arī ir ar labību. Pūram rudzu ir sava vērtība. Bet ja melderis jeb sudmalnieks šos rudzus pārvērš par miltiem, tad šiem rudziem miltu formā ir lielāka vērtība, un atkal rudziem maizes formā ir vēl lielāka vērtība. Pie dažām, visvairāk modes lietām, gandrīz visu vērtību iztaisa tik forma vien. Šujams galdiņš, kur kāda princese savus rokas darbus pastrādā, nebūt nav stiprāks un arī nav ģeldīgāks par lielo kroga galdu; bet pie šujamā galdiņa tā forma ir jo patīkama, tāpēc viņš arī ir daudz vairāk vērts. Kurskas guberņā zeme ir desmit reizes auglīgāka nekā Kurzemē, tomēr Kurskas guberņā zeme netur ne desmitu daļu no tās vērtības, cik Kurzemē. Tas caur to nākas, ka Kurzemei priekš saviem zemes augļiem labs tirgus placis, proti Rīga ir jo tuvu, kamēr Kurskas guberņai Odesa voi Rīga ir jo tālu atstatu. Tāpēc Kurskas guberņā labība pircēju trūkuma dēļ ir lēta, pūliņi pie zemes kopšanas netiek pilnīgi aizmaksāti un caur to arī pati zeme no vērtības zaudē. Tāpat Jelgavā bodes pie katoļu ielas ir vairāk vērtas nekā bodes pie Pasta ielas, jebšu šīs abas ielas nav ne 100 soļus cita no citas atstātu. Jo pa Katoļu ielu visa ļaužu drūzma, kas pa Annas vārtiem ienāk, dodas uz tirgu, kamēr Pasta iela ir tukša no ļaudīm. Tāpēc bodes pie Katoļu ielas vairāk pircējus un pārdevējus dabūdamas [46.lpp.] var arī 10 reizes lielāku īri maksāt, nekā bodes pie Pasta ielas. Tā tas ir ar krogiem pie lieliem un maziem ceļiem, tā tas ir ar katru vietu, kur ļaudis dzīvo. Proti, gandrīz visi ļaudis preces pērk un preces pārdod, tāpēc visiem labs tirgus placis tuvumā ir ļoti daudz vērts.[1]

Ja kāda jauna manta ceļas, kas tādas pašas vajadzības, bet pilnīgāki apmierina, nekā cita jau senāk brūķēta manta, tad šī pēdīgā manta, jebšu viņa nemaz nav pārgrozījusies, vērtībā krītas. Vaski tagad tādi paši, kādi bij priekš simts gadiem. Bet tagad vasku sveces vairs tik daudz nebrūķē, tāpēc ka sveces no stearīna taukiem un dažādiem stādu elvjiem (eljiem) ir labākas, un turklāt vēl gāzu dedzina. Caur to arī vaski vērtībā kritušies. Lietas, kas vairāk atronamas, nekā viņas, vajadzīgas, arī vērtībā krītas un allaž tīri bez vērtības paliek, kā lupu gaļa dienvidu Amerikā, malka mežainās malās u.t.j.pr. Vēl izšķirsim zortes vērtību un vairuma vērtību. Tā tad Arābu zirgs būs vairāk vērts nekā Leišu zirgs, priedes malka vairāk vērta nekā egles malka; tāpat pieci pūri rudzu ir vairāk vērti nekā pūrs rudzu. Beidzot vēl jāpiemin patikšanas vērtība. Šī ir tāda vērtība, ko tik viens pats atzīst, bet nevis citi ļaudis. Rublim, ko tēvs dēlam šķirdamies pie ceļa jūtēm par piemiņu dod, dēls lielāku vērtību pieliek nekā citiem rubļiem, un šādu rubli allaž par tūkstošiem rubļiem neatdod.
______________________________________________________________

[1] “Vietas vērtību” tautasaimniecībā dēvē par “zemes renti”. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 109.lpp.]

Satura rādītājs

HISTORIA.LV