… Cilvēks caur to no lopiem izšķiŗas, ka viņam prāts un saprašana ir un lopiem tā nav. Visiem cilvēkiem ir prāts un saprašana, voi nu tas rupjās lupatās jeb zīda drānās piedzimtu. Zināms gan, pie visiem ne vienā mērā, dažam mazāk, dažam vairāk. Bet Dievs nemaz uz to nelūko, kur cilvēks piedzimst, viņš nemaz cilvēkus pa kārtām nešķiŗ un dod tāpēc dažam ubaga bērnam vairāk prāta un saprašanas, kā dažām pilskungam. Ka tas tiesa ir, to ikkatrs ikkatru dienu var redzēt. Esmu dažreiz kādus pusmācītus un arī mācītus vāciešus dzirdējis pēc pabeigtas skolas pārklausīšanas sakot, esot brīnums, ka zemnieku, tas ir latviešu bērni tik daudz un tāpat varot mācīties. Tas nu nav nekāds brīnums, un neviens tā nerunātu, ja apdomātu, ka Dievs prātu visiem cilvēkiem ir devis, un visām kārtām caur caurim vienā mērā, ir pašiem zemniekiem.

Bet gan te ir jāapdomā, purva bērzs gan ar ir bērzs, bet tāds viņš vis nav, kā tas, kas rudzu tīruma malā audzis. Un ja tu no šā kuplā koka kādus sēklas graudus smiltienā iesēj, tāds tak koks reti izaugs, kā tas, no kuŗa viņš cēlies. Kā jau augšā redzējām, visi spēki ir vairinājami un audzinājami, miesīgi un garīgi. Zemniekam ar rokām vien vairāk un ar miesas spēku strādājot garīgi spēki paliek nekustināti un nemodināti, un tāpēc viņš nevar garīgi tik jautrs būt, kā tie, kam miesas locekļi tā nav jānomoka. Tāpēc ar daži pusmācīti katru, kas tiem pēc viņu prāta dumjš izliekas, par “bauri” sauc. Īsti mācīts, kas zina, caur ko tāda stīvība un garīga nejautrība ceļas, tā nekad nerunās…

Prāts un saprašana katram, kā augšā redzējām, ir dots, bet tikai dīglī. Ja nu šās sēklas nekopjam, ja viņai nedodam [38.lpp.] visu, kas pie viņas augšanas vajadzīgs, tad tas par pilnu prātu nevar tikt, tā kā cilvēks miesā par krupi paliek, ja tam vajadzīgu barību, gaismu un siltumu atrauj, tā kā uzdīgusi ābelīte iznīkst, ja to no visa, kas tai skādē, neglābj, tā arī viņa garīgi spēki, ja netiek kopti, neaug, necilājas; viņš viss, tā sakot, tikai miesa ir…