[17.lpp.]
Ziņas par Pēterburgas jaunām latviešu avīzēm.
Šīs avīzes iznāks 1-Jūli 1862. Pēterburgā un maksās par pusgadu vienu rubli. Rīgas, Jelgavas, Pēterburgas, Tērpatas un Pērnavas pastes namos var naudu par avīzēm iemaksāt un uzdot, kur avīzes jāsūta, - tad iknedēļā dabūs caur pasti aizsūtītu avīžu lapu. Papīrs būs tāds, kā šis, avīzes būs vairāk kā pus otru reiz lielākas nekā Jelgavas avīzes un Mājas Viesis. Avīžu lapas rakstītāji būs latvieši, kas dzīvo Pēterburgā, Rīgā, Kurzemē, Vidzemē, Krievu zemē un citur, - tāpat arī vācieši, kas būs tik labi, palīdzēt pie šo iesāktu īsti labu, bet ar īsti gŗūtu darbu.
Jau sen daži latvieši ir iegribējušies jaunas latviešu avīzes. Mūsu dienās šī iegribēšana ir gauži vairojusies. Latviešiem gan jau ir divas avīzes, Jelgavas latviešu avīzes, kas gandrīz jau 40 gadus pastāv un šinī gaŗā laikā it daudz ir latviešu tautai garīgu barību atnesuse. Daudz cienīgi mācītāji un citi tautas draugi no dažādām dzīves kārtām, skolmeistari, dakteri, muižu kungi un skrīveri, vācieši un latvieši ir šinīs avīzēs svarīgus graudus rakstījuši, kas simtiem, jā, tūkstošiem latviešu jaunekļu ir prātu cilājuši uz gudrībām un krietnu goda dzīvošanu. Tāpat arī Rīgas Mājas Viesis, no latviešiem apgādāts, jau sešus gadus pastāv un daudz ir palīdzējis mūsu mīļiem brāļiem latviešiem gara spēkus pamudināt, lai paceļas drošāki. Un taču - tā saka daudzi - taču vēl trūkst latviešiem tādas avīzes, kādas atrodamas pie citām tautām, krievu, vācu, franču, angļu, itāliešu, dāņu, grieķu un zviedŗu valodās. Dažs teic: vaina ir tā, ka vēl it daudz rakstītāji domā un runā: latviešu tauta ir bauru tauta, tiem neģeld visu to zināt, kas citām tautām ir ģeldīgs un veselīgs. Tiem neģeldot garīgi ēdieni, kas tā sakot sālīti un vircēti, tos baurus vajagot ar pienu vien baŗot. Citi atkal saka: vaina ir tā, ka latviešu tauta ir par daudz maza tauta, kas, turklāt vēl nabaga un nemācīta būdama, neiespēj tādas dārgas avīzes aizmaksāt, kādas [18.lpp.] atrodam pie lielām tautām. Angļu, franču, vācu un krievu lielās avīzes maksā līdz 20 un 30 rubļiem par gadu - kur nu latvieši tādas varētu aizmaksāt? Daži atrod valodā vainas, kāpēc latviešiem nav īstas gruntīgas avīzes; latviešu valoda neģeldot īsti priekš zināšanas un gudrībām; tām tikai prastus stāstiņus un rupjas kroga pļāpāšanas varot īsti labi un svarīgi izteikt. Priekš smalkām līdzībām un domām un priekš augstām gudrībām trūkstot vārdu.
Tā tad trūkstot priekš īstām latviešu avīzēm ģeldīgu rakstītāju, lasītāju un valodas. Ja nu šīs trīs pieminētās vainas riktīgi pastāv, tad Pēterburgas avīzes apgādātāji ir ļoti misējušies tās ietaisīdami. Jo šīm, pašā valsts galvas pilsētā iznākdamām avīzēm tik jau pieklājas, iet tādu pašu ceļu, kā visu tautu avīzēm, dot garīgu barību ar pienu un ar vircēm, laist sālīgus un saldus vārdus, kā gadās un kā mēdz darīt visur citur pasaulē. Mēs sakām skaidri: Pēterburgas avīzēm pieklājas iet droši savu ceļu uz priekšu, būt netaisnības un māņu pretiniekiem, neskatot uz vīra cepuri.
Bet nu, voi Pēterburgas avīzes arī iespēs to izdarīt, kas tām izdarīt pieklājas? Ak, to skaidri apgalvot varētu tikai lielmutis, kas lielīdamies nezin, cik gauži grūti ir izpildīt tādu apsolīšanu. Nevaram liegt, ka tās pieminētās trīs vainas guļ gŗūti rakstītājam uz krūtīm. Tik to varam sacīt un apgalvot: darīsim, cik iespējams, un lūdzam lasītājus, lai ir iesākumā ar mieru ar šo apsolīšanu. Tās minētās trīs vainas, kas tagad tik gŗūtas izliekas, ar laiku, kā varam cerēt, paliks mazākas un ar laiku paliks par veltīgiem iemesliem.
Lai tas tā varētu notikt, uz to Pēterburgas avīzes gādās, cik tai pienākas un cik tai būs iespējams. Tai, kas zin, izdosies drīz gruntīgi parādīt, ka jau mūsu dienās latvieši nav bauru tauta vien, ka neviena tauta nav un nevar būt īpaša laužu kārta jeb slaka, kā daudz dakteri, mācītāji, bagāti kopmaņi, augsti tiesas vīri, ja pat muižnieki ir latvieši, un tikai tādēļ vien daži no šiem vēl kaunas būt par latviešiem, ka šo lietu nav gruntīgi pārdomājuši, un tādēļ ka mūsu latviešu (un mūsu zemes gabala vāciešu) raksti līdz šim ar vienu mēdz sajaukt zemnieka kārtu ar latviešu tautu. No krievu muižniekiem [19.lpp.] šimbrīžam daudz simtiem runā savā mājā un famīlijā tikai franciski vien un lasa visuvairāk franču un angļu grāmatas. Tomēr viņiem ne prātā nenāk, ka viņi to darīdami nepieder pie krievu tautas. Vāczemē arī priekš simts un divdesmit gadiem vēl domāja, ka vācu valoda nebūt nederot, kad gribot ko smalki izteikt un par augstām lietām runāt. Vācu lielmaņi tanī laikā un Lutera laikos turēja vācu valodu par to rupjāko valodu, tīri tā, kā tie, kas tagad latviešu valodu tur par kroga valodu, un viņā laikā vācu rakstītāji domāja it kā mūsu mīlējams un cienījams nelaiķa mācītājs Pantēnius, kam savā laikā likās, ka jo rupjākas līdzības un jo rupjākus kroga vārdus rakstītājs brūķē latviešu valodā, jo riktītgāki tas esot latviešu valodas garu ievērojis. Liekas, viņš tāpat būs misējis, kā Prūšu liekais ķēniņš Pricis. Redzēsim.[1]
Pēterburgas avīzēm arī pienākas, ar laiku skaidrāki un gruntīgāki pārrunāt par zemnieku kārtu un kas tas ir par pienu, ar ko tā jābaŗo. Te katrs avīzes lasītājs varēs savas domas izteikt skaidri un gruntīgi, voi mācītājs, voi saimnieks, jeb kalpa puisis, kam tikai skaidri vārdi, un visuvairāk, skaidras domas galvā, jeb arī, kam tikai dedzīgs gars, patiesību un gaismu izplatīt par pasauli, un godabijāšanu un krietnus tikumus vairot Latviešu starpā.[2]
Latviešu valodas kopšana zināms jau tādā vizē Pēterburgas avīzēm ir ļoti pie sirds ies. Zināms, tās gan nevarēs ieņemt par daudz gaŗus augsti mācītus rakstus par valodu un gudrībām, tādēļ ka lasītāju vislielākai daļai tie nederētu un nepatiktu. Taču visādi īsi un skaidri raksti par latviešu valodas garu, par riktīgu rakstīšanu, par latviešu tautu un viņas veciem un jauniem notikumiem, par latviešu grāmatām, dziesmām un ziņģēm šīm avīzēm būs ļoti derīgi un taps labprāt pieņemti, ja tādus piesūtīs.
Īsos vārdos izsakot, Pēterburgas avīzēs taps doti:
1) Augstas valdīšanas izlaisti jauni likumi un tiesas sludināšanas;
2) tēvzemes un svešu zemju notikumi, visvairāk tādi, kas zemes kopējiem derīgi un patīkami;
3) ziņas par zemes kopšanu un dažādiem amatiem;
4) ziņas par dabas lietām;
5) mācības, zemes un laužu bagātību un labklāšanu vairot caur dabu;
6) [20.lpp.] par skolām;
7) ziņas par tautām un zemēm;
8) par pasaules notikumiem;
9) par latviešu rakstiem, un spriešana par grāmatām, kur latviešu raksti, notikumi jeb valoda pieminēti;
10) dažādi stāsti, joku raksti, dziesmas;
11) dažādas sludināšanas;
12) preču tirgi.
Jaunās avīzes tiek apgādātas no latviešu rakstītājiem; turīgiem latviešu kopmaņiem, arendatoriem un citiem, kas grib arī no savas puses mīļiem tautas brāļiem par labu darīt, kas un cik tiek iespējams. Tie, zināms, nebūt negrib smādēt, jeb par nieku izslavēt to, kas līdz šim jau darīts. Tie tikai grib piepalīdzēt, lai aug un izplatās prāta cilāšana latviešu starpā, lai iezeļas latviešu raksti vairāk, lai miers un labklāšana izplatās ikdienas vairāk un vairāk par karsti mīlētu tēva zemi. Miers baŗo, nemiers posta. Tāpēc avīzes gādās uz to, izplatīt un uzturēt miera prātu visādā vizē, cik no savas puses varēs. Ja šur tur avīžu lapiņā gadīsies strīdiņi, kādi nevienu tautu avīzēs pasaulē netrūkst, tad tie tik jau uzturēs mierīgu prātu un garu, nevienam ļaunu ne darīdami, ne vēlēdami. Latviešu tauta ir mierīga tauta. Augstā valdīšana to zin un par to priecājas. Visužēlīgais un ļoti mīlēts Ķeizars jau savus latviešus neaizmirsīs. Bet miers nav miegs; mierīgām cilvēkam nebūt nevajaga gulēt un snaust garīgā miegā; viņš var savas domas izteikt droši un skaidri; kas to grib par ļaunu ņemt, tas nepazīst to pasaules daļu, ko sauc Eiropu, un kuŗā tas tik ilgi dzīvojis.[3]. Augstais Ķeizars grib un paģērē, lai visas Viņa tautas pacilā prātu un garu, lai starp visām izplešas saprašana un laime. Visas tautas pasaulē gavilē par šo mūsu Ķeizara gribēšanu un izplata Viņa slavu pār zemu zemēm.
Pēterburgā gan nevar avīzes iegādāt par it lētu naudu, jo viss še dārgi maksā. Taču gribam par minētu maksu dot, ja maz, tad pusotrureiz tik daudz rakstus, kā tagadīgās Jelgavas un Rīgas avīzes dod. Dažādas bildes, landkartes dosim līdz. Pie katra otra nummura - tas ir, ik par divi nedēļām - taps pielikta lapa, kur visādi joki un smiekli iekšā. Tāda avīžu sorte latviešiem līdz šim [21.lpp.] vēl nav bijuse, kauču pie visām tautām atrodas zobgaļi, kas bez tādas joku avīzes nemaz nevar būt. Tā krieviem ir avīze, ko ģeldīgi nosauc Dzirkstele (искра), jo tur iekšā ir, tā sakot, domu-dzirksteles, kur ir ko smieties, ko brīnēties, ko apdomāt un - ko redzēt, jo mēdz arī būt dažādas bildes klātu. Sauksim tad tik jau arī savu pieliktu lapiņu par dzirksteli![4] Vāciešiem ir: Kladderadatch, Dorfbarbier, Fliegende Blätter un citas smieklu avīzes; angļiem un frančiem atkal savas. Tad nu provēsim, kā izdosies latviešu rakstītājiem tāda lapa. Ja daudz tādas bildes top ieliktas avīzēs iekšā, kas avīzes dēļ vien izdomātas un taisītas, tad, zināms, tādas dzirksteles-avīzes maksā smagu naudu, un tik tad var pastāvēt, ja rodas it daudz lasītāju. Redzēsim, kā izdosies pie mums. Ja papilnam gadīsies lasītāju no paša iesākuma, tad jau iespēsim vairāk lapu, pušķot. Iesākumā jau tā naudas izdošana Pēterburgas avīzes gruntētājiem ir liela. Rakstītājus lūdzam, lai priekš mūsu dzirksteles sūta īsus, svarīgus stiķus un jokus, ērmīgus notikumus krogos un tirgos, lai zobgaļi izzobo māņus, muļķību, lepnību, ģeķību, skaudprātību un citus tādus notikumus, jo visai pasaulei ir zināms, ka tik tad mēdz zust aplamība, kad to ar prātu piezobo.[2]. Dažs, kas par sprediķi nebīstas, bīstas zobgaļus. Zināms ir smiekliem un jokiem vajāga nākt ar mēru.
Paša gruntslapa, Pēterburgā iznākdama, iespēs jaunas ziņas no Pēterburgas, no krievu zemes un no svešām valstīm it ātri un gruntīgi izteikt. Varam cerēt, ka pat vāciešiem, arendatoriem, muižkungiem, melderiem un visiem tiem, kam nav vaļas ikdienas lielas vācu avīzes izlasīt cauri, ar laiku varbūt patiks lasīt mūsu Pēterburgas avīzes, kas no valsts galvas pilsētas dos ziņas, un kas - to varam cieti nosacīt - ar vienu uz to rūpēsies, lai pastāv un aug draugu prāts starp vāciešiem un latviešiem, kā draugu tautām, kas vienas ticības biedri, viena Ķeizara pavalstnieki un kas abi iemīl krietnus tikumus, gaismu un gudrību. Še caur telegrafiem divi līdz 3 dienu starpā sanāk ziņas kopā no visas Eiropas; kas Londonē voi Parīzē notiek sebā vakarā, to Pēterburgā otrā rītā agri lasām avīzēs! Tad ar ir laiki! Pat še Pēterburgā kā galvas pilsētā, notiek daudz, kas katram pavalstniekam, [22.lpp.] tad jau arī latviešiem, īsti ģeld gruntīgi zināt. No visiem. zemes gabaliem, kur latvieši dzīvo jeb aiztiek.
Lasītāji, kas jaunās avīzes turēs pirmā pusgadā, no 1. Jūli līdz 31. December 1862. - varēs paši spriest, voi tās ģeld turēt, voi nē. Jelgavas, Rīgas un citos pastes namos avīzes apstellēdams un rubli iemaksādams katrs tās dabūs riktīgi rokās, ja tik riktīgi uzdos adresu, kur jāaizsūta, kuŗā mājā, caur kuŗu muižu un pastes namu. Lūdzam pagasta tiesas, lai cik varēdami pieņem avīzes apgādāšanu no savas puses. Tāpat arī sirsnīgi lūdzam muižu un arendātora kungus, cienīgus mācītājus, skolmeistarus un visus, lai piepalīdz tiem avīzes apgādāt, kas paši to nevar izdarīt. Pirmos avīžu nummurus izsūtīsim cik ne cik tāpat ļaudīs, bez īstas apstellēšanas.
Kas grib avīzes apgādātājiem, redaktoriem jeb avīžniekiem rakstīt, voi nu avīzes apstellēdami jeb rakstus atsūtīdami, to lūdzam, lai liek grāmatai uzrakstu vācu, voi krievu valodā: - An die Redaction der St. Peterburger lettischen Zeitung in St. Peterburg - jeb В редакцию С.-Петербурских латышских ведомостей в С.-Петербург.
Pēterburgā, 20-tā Jūni mēn. 1862.
___________________________________________________________________
[1] Jelgavas mācītājs V.Pantēnius no 1835.-1849.g. vadīja Latv. Avīzes. Vērā liekama viņa Pirmā Nieku grāmatiņa, kur nav nieki iekšā. Par P. sk. Āronu Matīsa grāmatu Vecais Pantēnius. 1924. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 108.lpp.]
[2] Vērojams, ka P.A. gribējušas stāties ciešākos sakaros ar lasītājiem. To pašu apliecina arī Pasta taša. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 108.lpp.]
[3] Miers nav miegs, šie vārdi ļoti iecienīti un atkārtoti vairākkārt, piem., 22 Nr. Jaunlatvieši sevi uzlūkoja par tautas modinātājiem. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 108.lpp.]
[4] Vēlāk satiras un hūmora nodaļu pārdēvēja par Zobgali. [Sastādītāja E.Šillera piezīme, 108.lpp.]