[1943.gada 1.aprīlī, Rīgā]
__________________________________________________________________

Sakarā ar vācu frontes stabilizēšanos Austrumos un jo sevišķā ar nesenajiem panākumiem Austrumu frontes dienvidos, nemaz nerunājot par vācu zemūdeņu panākumiem jūrā, latviešu noskaņojums attiecībā uz militāro attīstību ir atkal kļuvis būtiski paļāvīgāks.

Visos iedzīvotāju slānos līdz šim klīdušas baumas it kā par boļševiku atgriešanos un ar to saistītie secinājumi par latviešu likteni tagad ir apklusuši. Galvenā uzmanība pārskata laikā atkal pārvietojās vairāk uz iekšpolitiskajiem notikumiem sevišķi tādēļ, ka iedzīvotājos - kā vācu, tā latviešu vadošajās aprindās - klīda baumas izteikumu un minējumu veidā par tuvojošos Latvijas neatkarību. Tādēļ varēja konstatēt zināmu latviešu atklātību pret vāciešiem, kura tomēr bija vērojama tikai līdz brīdim, kad parādījās justīcijas ģenerāldirektora Valdmaņa sarakstītie protokoli par pārrunām sakarā ar latviešu leģiona nodibināšanu. Šie protokoli būtiski veicināja to, ka latviešu noskaņa pret visu vācisko atkal kļuva negatīva, jo no protokolu satura izrietēja, ka vācu iestādes negrib ņemt vērā latviešu Pašpārvaldes un latviešu tautas vēlēšanās. Šie protokoli bija un ir latviešu galvenā sarunu tēma, un jo sevišķi dzīvi tie tika apspriesti latviešu inteliģences aprindās. Protokolu izplatīšana un sagrauto cerību uz latviešu neatkarību sekas bija kāpināta vāciskā nīšana latviešu vidū, bet jo sevišķi tas bija vērojams šovinistiski noskaņotajās inteliģences aprindās.

Bieži sastopami izteikumi, ka vācu civilpārvalde ar nolūku esot modinājusi cerības uz Latvijas patstāvību, lai panāktu pastiprinātu iesaistīšanos darbā un leģionā. Plašos latviešu slāņos - arī inteliģencē - vēl pastāv cerība, ka tiks realizēti baumu veidā izplatītie plāni. Vēl tagad tiek izteikti minējumi par gaidāmās valdības sastāvu. Daudzu citu variantu vidū plaši izplatījies sekojošais:

premjerministrs: Voits, bijušais Latvijas sūtnis Berlīnē

iekšlietu ministrs: Freimanis

lauksaimniecības ministrs: Pauļuks

sociālās apgādes ministrs: Sanders

saimniecības, respektīvi, finansu ministrs: Skujevics.

Kā premjerministri minēti arī Dankers, Kviesis u.c., kā kulta ministrs Prīmanis vai Puksis. Diskusijās par gaidāmās jaunās valdības nākamo seju tāpat parādās vārdi Andersons, Veiss un bieži pat Valdmanis. Tika gaidīta un vēl šodien gaida jaunās valdības plašu patstāvību, vācu iestādes tikai nodrošinātu vadību un darbotos kā padomdevējas. Pirmām kārtām šādu noskaņojuma attīstību sekmē latviešu leģiona nodibināšana. To uzskata par latviešu tautas upuri, par kuru tā attiecīgi - šeit tātad ar autonomiju - jāatalgo. Valdmaņa protokoli, kas šīs prasības izsaka ultimatīvā formā, ir būtiski veicinājuši šādu gandrīz vienotu nostāju. Šo jautājumu apspriešanā piedalās plašas iedzīvotāju aprindas, pirmām kārtām pilsētās. Toties lauku cilvēki vairāk interesējas par to, kādus praktiskus rezultātus autonomija atnesīs viņu saimniecībai.

Latvieši kopš šā brīža dzīvo ar pārliecību, ka viņu leģionu vadīs latviešu ģenerālis, ka arī augstākie virsnieki būs latvieši. Vismaz šajā ziņā pēdējā ziņojumā minētās grūtības var uzskatīt par likvidētām. Lai gan tas ir radījis zināmu nomierināšanos, tomēr vispār pastāv viedoklis, ka tikai ar leģiona nodibināšanu vien viss vēl nav atrisināts. Līdz šim joprojām nav zināms, kāda izveidosies Latvijas nākotne.

No vāciešu puses vispirms jānoskaidro jautājums, par ko tad īsti latviešu tauta cīnās leģionā. Ja tiktu proklamēta latviešu tautas prasītā neatkarība, kaut arī vāciešu vadībā, tad nevajadzētu piespiedu kārtā caur darba pārvaldi izdarīt iesaukšanu. Tieši otrādi, tauta lieliem bariem brīvprātīgi pieteiktos ar apziņu, ka tai jāaizstāv sava dzimtene. Šādi uzskati iedzīvotājos lielā mērā izplatījās ar Valdmaņa sarakstītajiem sēžu protokoliem. [Šie uzskati] tika veicināti tādējādi, ka latviešu pašpārvaldes aprindas ir gatavas sadarboties, ja tām tiks dotas dažādas garantijas.

Latviešu iedzīvotāju pozitīvi noskaņotā daļa pretēji šīm aprindām atzīst, ka vispirms pašiem jāveic kāds liels darbs un tādā veidā latviešu tautai jānopelna vācu vadības atzinība un uzticība.

Iekšzemes pašvaldībā atspoguļojas abi virzieni. Valdmaņa ietekmēti, ģenerāldirektori pirms leģiona izveidošanas mēģināja panākt piekāpšanos, bet, no otras puses, virsnieki, kas arī darbojās pašvaldībā, uzskatīja, ka piekāpšanos var prasīt tikai pēc tam, kad leģions būs paveicis kādu darbu.

Jāuzsver, ka šo viedokli pārstāvēja ne tikai izteikti nacionāli noskaņotie, bet arī pret vāciešiem draudzīgi noskaņotie latvieši.

Veids un metodes, kā līdz šim tika sagādāts darbaspēks un vīri leģionam un vērmahtam, t.i., noteiktu gadagājumu piespiedu iesaukšana, izsauc iedzīvotājos neapmierinātību, un šovinistiskās aprindas ar lielu aktivitāti to propagandistiski noraida kā boļševistisku metodi. Sevišķi tiek uzsvērts, ka nevar būt ne runas par brīvprātīgu latviešu leģiona uzstādīšanu. Kopš dažām dienām Rīgā klīst baumas, ka Lietuvā SS leģions ir izformēts. Tur neesot bijuši mierā ar piespiedu vervēšanu, it īpaši tādēļ, ka no vāciešu puses izpalicis pretpakalpojums - lielākas pārvaldes brīvības piešķiršana. Savervētie leģionāri esot sabēguši mežos, daudzi tikuši apcietināti, sakarā ar notikušajiem sabotāžas aktiem izmeklēšanas gaitā esot apcietināti pat lietuviešu pašvaldības locekļi.

Vēl joprojām tiek likts lietā latviešu juristu aprindu atrastais arguments, ka latviešu leģionārus cīņā pret boļševismu neaizstāvot nekādas starptautiskas tiesības, jo boļševiki uzskatot Latviju par valsti PSRS sastāvā un ar iespējamiem latviešu gūstekņiem apiesies kā ar valsts noziedzniekiem. Pēdējā laikā it sevišķi strādnieku aprindās arvien vairāk tiek izvirzīts apgalvojums, ka tagad jārēķinās ar lielākiem krievu gaisa uzbrukumiem Latvijas teritorijai. Kā pamatojums tiek minēts fakts, ka līdz ar latviešu leģiona uzstādīšanu Krievija vairs neredzēs nekādu iemeslu rēķināties ar latviešu tautu. Šis baumas nāk no kreisi noskaņotām aprindām, kas droši vien klausās krievu raidītājus. No otras puses, antikomunistiski noskaņotā iedzīvotāju daļa uzskata, ka tagad vēl netiks izdarīti gaisa uzbrukumi Latvijai, jo pēc padomju atgriešanās Latvija bijušā prezidenta Ulmaņa vadībā kļūs par neatkarīgu valsti, pamatojoties uz neapšaubāmu Anglijas un Amerikas piekrišanu.

Tādēļ plašas iedzīvotāju aprindas, jo sevišķi lauku iedzīvotāju aprindas cer uz Ulmani, kurš it kā dzīvojot Amerikā. Vervējot darbaspēku totālai raidīšanai karā, latviešu aprindas norāda, ka Latvijā vācu civilpārvaldes personālsastāvā līdz šim nav notikušas gandrīz nekādas pārmaiņas. Sasprindzināti un nogaidoši tiek vērots, vai ari šeit “totālā kara” ietvaros rīkojas, ne ar ko nerēķinoties.

Pēdējā laikā dienas presē atkārtoti publicētie paziņojumi par latviešu brīvprātīgo apbalvošanu ar Dzelzs krustu vietējos iedzīvotājos izraisījušas lielu gandarījumu un atstājušas labu iespaidu. Šādu apbalvojumu īpaša un pastāvīga uzsvēršana dienas presē, pēc iespējas īsi attēlojot, kā iegūts šis apbalvojums, atbrīvotu latviešus no bieži mākslīgi uzturētās otršķirības sajūtas.

Fīrera runa varoņu atceres dienā ir latviešus dziļi iespaidojusi. Atklātība, ar kādu fīrers attēloja stāvokli austrumos, visos iedzīvotājos izraisīja apbrīnu un arī drošības sajūtu. Turklāt fīrera runa ir apklusinājusi pēdējā laikā ļoti izplatītās visdažādākās baumas par fīrera personību. Bija sastopamas baumas, ka fīrers saslimis ar smagu neārstējamu nervu slimību un tādēļ atsacījies no vērmahta virspavēlnieka posteņa. Šo posteni tagad esot pārņēmusi militārā komisija ar vadošajiem virsniekiem - Brauhiču, Keitelu un Rommelu priekšgalā. Citas baumas apgalvo, ka fīrers esot vainojams Staļingradas un Harkovas zaudēšanā un tādēļ izdarījis pašnāvību. Vēl tika runāts, ka kāds vācu ģenerālštāba ģenerālis izdarījis atentātu pret fīreru, jo tas atteicies pieņemt viņa priekšlikumu par 6.armijas glābšanu.

Īpašuma dokumentu svinīgā pasniegšana pirmajiem lauku un pilsētu zemes īpašniekiem, ko izdarīja ģenerālkomisārs Dr. Drekslers Rīgas Lielās ģildes zālē 20.martā, uz plašākām masām nekādu iespaidu neatstāja un gandrīz nemaz netika apspriesta ārpus šīm aprindām. Arī provinces pilsētās svinības neatstāja nekādu iespaidu. Īpašuma dokumentu pasniegšana tika uzskatīta par tīri juridisku formalitāti. Latvieši joprojām aizstāv viedokli, ka īpašumu atdošana par latviešu raidīšanu kaujā un latviešu brīvprātīgo līdzšinējiem upuriem ir tikai vāciešu pienākums un vaina un laiks tam jau ir pamatīgi nokavēts.

Pretstatā svinībām Rīgā un pārējās provinces pilsētās pasākums Jelgavā ļoti patīkami izcēlās gan organizatoriskā, propagandistiskā, gan arī psiholoģiskā ziņā. Jelgavā sevišķi tika izcelts apgabala komisāra fon Medema izteiciens, ka latviešiem un vāciešiem kā ziemeļģermāņu kultūras sargātājiem esot jāsargā robeža starp Eiropu un Āziju.

Taukvielu un maizes devu palielināšana vietējiem iedzīvotājiem ir radusi dzīvu atbalsi, it sevišķi strādnieku vidū, kuri sāka saņemt smagā darba strādnieku papilddevu, jo vairāk tādēļ, ka laika gaitā kļuvis zināms, ka pārtikas produktu devas Vācijas vāciešiem Latvijā tika samazinātas.

Ziņojumā aptvertā laika periodā ārkārtīgi palielinājusies baumu izplatīšanās. Ļoti uzkrītoši, ka pieaug arī politisko anekdošu skaits, kuras gan laikam vairāk izplata vācu karavīri un šeit strādājošie Vācijas vācieši.

Studentu un inteliģences aprindās - plašās tautas masās šis anekdotes ir mazāk pazīstamas - izplatītas šāda veida anekdotes:

“Hitlers sasauc savu veco gvardi un uzdod tai sameklēt viņam piemērotu sievu. Nākošajā dienā viņam tiek parādīta pirmā, kas fīreram arī patīk. Uz jautājumu, vai tā grib kļūt par viņa sievu, viņa atbild, ka ar cilvēku, kuram ir tik nolaizīti mati, tā negrib stāties nekādos sakaros. Nākošajā dienā atnāk otrā sieviete. Uz tādu pašu fīrera jautājumu viņa atbild, ka tā negrib neko kopīgu ar cilvēku, kuram ir tik iekritušas acis. Trešajā dienā atnāk trešā, arī viņa to noraida, motivējot, ka viņš par daudz runājot. Galīgi izmisis fīrers dodas pie Hermaņa Gēringa un izsūdz viņam savas bēdas. Tas sāk skaļi smieties un uz fīrera jautājumu, kādēļ viņš, Gērings, smejot, atbild, ka viņš jau nu atradīšot sievu, viņam tikai jāpagaidot līdz krievu pavasara ofensīvai, jo tad viņam mati celšoties stāvus, acis izvalbīšoties un turklāt viņš zaudēšot valodu.”

Studentu aprindās tiek dziedāta parodija pēc dziesmas “Kur Ziemeļjūras viļņi..”.

28.III. Rīgā notika pirmā latviešu SS leģiona brīvprātīgo nozvērināšana. Neraugoties uz nelabvēlīgajiem laika apstākļiem, piedalījās arī ļoti daudz latviešu. Akta ārējā forma uz klātesošajiem visā visumā atstāja labvēlīgu iespaidu, it sevišķi pretstatā līdz šim notikušajiem civilpāmaldes rīkotajiem pasākumiem, piemēram, īpašuma dokumentu svinīgai pasniegšanai. Plašā apmeklētāju lokā kā secinājums radās atziņa, ko apstiprina neskaitāmas balsis, ka, ja Latvija būtu militārpārvaldes pakļautībā, viss veiktos daudz labāk. Šeit atklāti izpaudās antipātijas pret civilpārvaldi. Ģenerālkomisāra un citu vācu civilo iestāžu pārstāvju izturēšanās latviešu “tautas lūgšanas” atskaņošanas laikā atkal kļuva par cēloni latviešu dusmām un sarūgtinājumam. Iemesls šeit bija tāds, ka, skanot latviešu nacionālajai himnai, neviens no iepriekšminētajiem nepacēla roku vācu sveicienam, kamēr SS un vācu vērmahtam piederošie, ieskaitot visus klātesošos ģenerāļus, atdeva godu. Latviešu skatītājos šis gadījums izraisīja arī sarkastiskas piezīmes.

Ar izbrīnu un atklātu nepatiku tika konstatēts, ka leģionāri nodeva zvērestu vācu karogam. No avīžu nedēļu pārskatiem bija zināms, ka citu zemju leģionāri - dāņi, norvēģi, holandieši - nodeva zvērestu savas valsts karogam. Tāpat izbrīnu izraisīja tas, ka komandas tika dotas vācu valodā, kas arī nemēdzot būt citos leģionos.

Leģionāru piederīgo un citu klātesošo noskaņojumu daļēji raksturo tas, ka svinību laikā, sākoties lietusgāzei, atskanēja sauciens: “Pati daba raud līdz ar Latviju.” Nebija konstatējama sajūsma vai iedzīvotāju priecīga iešana līdzi. Ziedus nesa, res., izdalīja tikai atsevišķos gadījumos. Dominēja neuzticēšanās un atturība pret vācu iestādēm - Valdmaņa aprindu joprojām esošās kontrpropagandas sekas.

1943.g. 29.martā lielākā daļa leģionāru no Rīgas devās uz aizmugures karaspēka apgabalu uz apmācībām. Piederīgajos un arī pārējos iedzīvotājos šis pasākums izsauca lielu izbrīnu un īgnumu, jo bija domāts, ka leģionārus tūlīt sūtīs uz fronti.

Sabiedrībā rodas jautājums, kādēļ šo leģionāru apmācības nevarot notikt dzimtenē. Latviešu virsnieki domā, ka šim pasākumam var būt ļoti nelabvēlīga ietekme uz leģiona tālāko attīstību.

Pirmā izpausme vērojama jau pēdējās marta dienās. Garastāvoklis ir strauji pasliktinājies, jo neviens neiebilst baumām par atgājušo leģionāru tūlītēju nosūtīšanu uz fronti. Tā kā virsnieki nebija gājuši līdzi, tika pieņemts, ka latviešu vadītāju iecelšana ir bijis tikai vācu iestāžu triks, ka leģionu frontē vadīs brigādenfīrers Hanzens, nevis Bangerskis, rotas un vadus komandēs nevis latviešu virsnieki, bet gan vācu feldfēbeļi. Neraugoties uz latviešu puses ierosinājumiem, kompetentas vācu iestādes koriģējošas vai paskaidrojošas piezīmes nesniedza. Tomēr, pamatojoties uz manu ierosinājumu ģenerālkomisāram, pirmajās aprīļa dienās sāksies noskaidrošana.

Latvijā dzīvojošu reiha vāciešu interešu degpunktā ir priekšā stāvošā karadienestam derīgo civilpārvaldes vācu vīriešu iesaukšana vērmahtā.[..]

Latviešu sabiedrības nostāja pret vācu propagandas pasākumiem atskaites periodā bija, kā vienmēr, atturīga un kritiska. Runā, ka vācu iestādēm nav bijusi pietiekama iejūtība pret latviešu tautas mentalitāti, un tām pārmet arī politiska instinkta trūkumu. Neliela uzlabošanās šai ziņā iestājās pēdējā laikā, kad sakarā ar iesaukšanu leģionā notika pastiprināta latviešu tautības personu iesaistīšana. Iesaukšana latviešu leģionā bija gatavota tā, ka akcents, kas tika likts uz vēlreizēju boļševisma briesmu parādīšanu, pēc vāciešiem draudzīgu latviešu aprindu domām, bija neveikls un nepietiekami trāpīgs. Izplatīšanai sagādātajos plakātos bija teksta kļūdas, un tie bija slikti noformēti. Kā piemērs ir plakāts “Das Final von Stalingrad und wir” (pielikumā pievienots oriģinālā un tulkojumā). Tehniskajā izpildījumā un aplauzumā ir trūkumi, un latviešiem nepatīk. Plakātā attēlotie boļševiki - pēc izskata labi baroti un spēcīgi noauguši - neiedarbojas atbaidoši. Latviskajā tekstā ir daudz kļūdu, un tas ieturēts vulgārā stilā.

Pēc latviešu ieskatiem, vāciešu pasākumos, formējot latviešu leģionu, ir pieļautas rupjas kļūdas. Tā sauktā brīvprātīgo pieteikšanās leģionam sākās ātrāk, nekā bija oficiāls paziņojums par to. Vervēšana leģionam sākās bez aktīvas latviešu Pašpārvaldes iesaistīšanās. Tālāk, pietiekami netika noskaidrots leģiona stāvoklis un tā apgādes noteikumi. Pievienojās vēl organizatoriskas dabas trūkumi, nedrošība un neziņa par tuvākajiem noteikumiem vācu instancēs. Sākumā latviešu Pašpārvalde Valdmaņa ietekmē pretojās akcijai un izvirzīja prasības. Gribēja izspēlēt “Autonomiju” pret “Leģionu”, tā kavējot vervēšanas akcijas norisi un latviešu tautā radot arvien lielāku nedrošības sajūtu. Valdmanis ļāva tautā cirkulēt pilnīgi vienpusīgi uz šovinistiski latviskas bāzes paša sastādītam protokolam par ģenerāldirektoru sarunām ar vācu iestādēm sakarā ar leģiona izveidošanu. Šo protokolu toni plašas aprindas atzina par savu domu izsakošu. Pret leģionu sākās nikna mutvārdu un skrejlapu propaganda. Šādos apstākļos visai akcijai draudēja izgāšanās.

Situācija uzlabojās tikai tad, kad latviešu leģiona atklātā vervēšanā izdevās iesaistīt latviešu personības. Jo sevišķi labvēlīgu ietekmi latviešu tautā radīja iekšlietu ģenerāldirektora ģenerāļa Dankera uzsaukums presē.

Sevišķi pozitīvi bija tas, ka gandrīz visas latviešu prasības attiecībā uz leģionu likās pašas atradušas piepildījumu - leģiona vadība latviešu ģenerāļa personā, latviešu virsnieku uzņemšanās pildīt pakārtotu vadītāju funkcijas, atalgojuma, apgādes un pabalsta noregulēšana piederīgiem. Par vadītāju iecelts latviešu tautā ļoti mīlētais latviešu ģenerālis Bangerskis.

1943.g. 16.martā notika latviešu dzejnieces Aspazijas piemiņas svētki. Vācu valodā iespiestā programmā bija dzeja, kas nodrukāta latviski. Kad šis dzejolis izskanēja kā cerība uz nākotni, spontāni sākās nebeidzami aplausi, un tam bija apzināti demonstratīvs raksturs.[..]

Pēc ziņojumiem no latviešu puses, kapteiņa Mateasa radioruna latviešu jaunatnes organizācijā atstāja tautā ilgstošu iespaidu un propagandas ziņā bija iedarbīga. Bez īpašiem propagandas pasākumiem tūlīt pieteicās 600 jauniešu.

Uzņemšana jaunatnes organizācijā skaitliski liela ir sevišķi provincē. Līdz šim bijis apmēram 2500 pieteikumu, un tas, it sevišķi ņemot vērā galīgi nelabvēlīgo noskaņojumu mēneša sākumā, Latvijas ģenerālapgabalam ir gluži ievērojams rezultāts.

Marta vidū sākās īsi, praktiski vadītāju kursi Rīgas apriņķī. Tajā pašā laikā nodaļu vadītāju pārziņā tika nodotas pirmās latviešu jaunatnes organizācijas vienības. Noskaņojumu labvēlīgi ietekmēja tas, ka ģenerālkomisāra saimniecības nodaļa solīja iesaucamo rīcībā nodot pietiekamu daudzumu uniformu.

Latviešu jaunatnes organizācijas atsevišķo nodaļu vadītāji ir ieradušies provinces pilsētās un tur saziņā ar gebītskomisāru un politiskajiem vadītājiem izvērš aktīvu darbību, lai izprastu jaunatni. Latviešu jaunatnes organizācijas līdzšinējais vadītājs Latgalē Lavrenieks tika atcelts no sava posteņa kāda notikuma dēļ - reibuma stāvoklī viņš ielauzās kādas ģimnāzistes dzīvoklī un mēģināja to izvarot.

Pēc ģenerālkomisāra jaunatnes lietu referenta vienošanās ar SS ieroču karaspēka pārstāvi pie latviešu leģiona no dienesta uz gadu atbrīvoja 801atviešu jaunatnes organizācijas biedru. Visā visumā gan vācu, gan latviešu aprindās paredz, ka latviešu jaunatnes organizācijai nebūs lielas nākotnes. Latviešu aprindās - pat pašas jaunatnes organizācijas vadībā - trūkst tāda liela ideāla, ko varētu sniegt sajūsmināties spējīgajai un pretimnākošai jaunatnei. Pievienošanās Vācijai pašreiz ir tik maz populāra, cik vien iespējams, uz autonomiju nav izredzes. Tā latviešu jaunatnes organizācija vai nu izlaidīs garu, vai arī agrāk vai vēlāk iebrauks šovinistiskos ūdeņos. Arī vācu instances, ieskaitot vācu jaunatnes vadītāju Latvijas ģenerālapgabalā, ir tādos uzskatos, ka latviešu jaunatnes organizācijai nav lielas nākotnes, jo tai trūkst ideālu. Tomēr viņā saredz līdzekli, lai palielinātu iesaukumu leģionā, darba dienestā, kā arī līdzīgiem mērķiem, un to atbilstoši izmanto.[..]

Studentu nacionālšovinistiskās aprindas, kuras pilnīgi atrodas Valdmaņa ietekmē, tagad, tāpat kā vienmēr, cenšas atturēties no iesaukšanas darba dienestā un no iestāšanās latviešu leģionā un mudina uz pasīvu pretestību.

Studenti ir nemierā ar iesaukšanu leģionā un darba dienestā. Daļa no viņiem runā, ka jāturpina studijas, jo citādi līdz šim iegūtās zināšanas iet zudumā. Daudzi studenti, kas savā studiju laikā bija izvairījušies kā no darba dienesta, tā arī no lekcijas, tagad dara tāpat. Šī latviešu studentu daļa, kā izsakās vāciešiem draudzīgās augstskolu aprindas, dzīvo labi un nodarbojas pirmām kārtām ar spekulāciju. Pret darba dienestu pozitīvi noskaņotais studentu padomes priekšsēdētājs Apinis ir pieteicies leģionā. Tiek gaidīts, ka Kultūras pārvaldes ietekmē vadošie studenti pieteiksies leģionā un ka viņiem sekos pārējie.

Ģenerālkomisariātam piekritīgās vācu instances ļoti kritiski izsakās par to, ka Izglītības ministrija noraidīja latviešu profesora Endzelīna iecelšanu par Vircburgas Universitātes goda doktoru. Latviešu augstskolu aprindās propagandas ziņā tas būtu noteikti iedarbojies labvēlīgi. Lai dotu savu ieguldījumu totālajā karā, Latvijas ģenerālapgabala augstskolas tiek slēgtas jau 8.maijā. Tādēļ augstskolu pasniedzēji savus priekšlasījumus pūlas sniegt saīsinātā formā. Universitātē izplatītās nacionālšovinistisko aprindu baumas par vācu augstskolas sistēmas ieviešanu no 1943.g. rudens ir galīgi nepamatotas. Nekādā gadījumā nav domāts par augstskolu slēgšanu; vienīgi ir apsvērts jautājums par Konservatorijas un Mākslas akadēmijas darbības pārtraukšanu. Tāpat kā tas notiek reihā, arī Rīgas Universitātē un Jelgavas Lauksaimniecības augstskolā zināmi ierobežojumi būs vienīgi sakarā ar iesaistīšanu darbā. Provāciskajās aprindās izprot vācu instanču pasākumus augstskolu darba iespējami labvēlīgākai regulēšanai un niecīgos traucējumus sakarā ar iesaistīšanu darbā un latviešu leģiona izveidošanu.

Rīgas Universitātē docējošie viesi - vācu profesori Dr. Rudāts un [Leonīds] Arbuzovs latviešu klausītājos gūst lielu atzinību. Profesors Rudāts savās lekcijās ietvēra priekšlasījumu par vācu ķeizaru laika vēsturi un Austrumu politiku. Patlaban Pozenē inhabilētais profesors Arbuzovs, lai gan pats viņš ir baltvācietis, ar savu priekšlasījumu par Austrumu telpas vēsturi guva lielu atzinību. Rīgas Universitātē tuvākajam laikam ir sarunāts viesis - profesors Gerdess, sen., kas lasīs lekcijas par psiholoģijas jaunajiem pamatiem, balstīdamies uz rasu principiem. Viņa priekšlasījumu cikls sauksies “Psiholoģijas eiropeiskie pamati”, turklāt piebilde - “uz rasu principiem” netiks minēta, lai tas neizklausītos pārāk tendenciozi. Maz panākumu klausītājos guva profesora Vonna priekšlasījums par viduslaiku vēsturi.

Studenti dalīti uztvēra profesora Momzena priekšlasījumu par ļoti interesantu tēmu - angļu un vācu attiecības no 19.gs. beigām līdz [1.] pasaules karam.[..]

Atbilstoši reihskomisāra rīkojumam par vācietības stiprināšanu neliela vācu tautības daļa apgabalos, kur notikusi iedzīvotāju pārvietošanās, nevar tikt uzskatīta par piederīgu vācu tautībai, bet tikai par vācu cilmes ļaudīm. Arī izturēties pret tiem (uzturlīdzekļu sadale utt.) drīkst tā, lai viņiem nebūtu nekādu labāku apstākļu salīdzinājumā ar vietējiem un lai apietos tāpat kā pret tiem.

Šī grupa nepārvietotu vāciešu Latvijā varētu būt apmēram 3000 personu liela. Šai grupā, kurā aiz tālejošiem aprēķiniem pieslejas zināms skaits vācu izcelsmes latviešu, pēdējā laikā manāma zināma aktivitāte. Pamatojoties uz savām vācu valodas zināšanām un uz vācisko audzināšanu, tie uzdodas par vāciešiem un mēģina izrādīties par baltvācu pozitīvo daļu, kas nebēga no boļševisma, bet kā patiesi un dzimtenei uzticīgi vācieši, neraugoties uz kārdinājumu no reiha un briesmām no Austrumiem, ir palikuši šeit. Uzstāj viņi īsti izmanīgi un tādēļ bieži atstāj ticamu iespaidu, īpaši tas notiek attiecībā uz vērmahtu. Viņu apgalvojumu eventuālas apšaubīšanas gadījumos tie izsaka gandrīz neapstrīdamu argumentu, norādot, ka saskaņā ar partijas programmas 4.punktu “vācu tautas loceklis var būt tas, kuram bez konfesiju aizspriedumiem ir vācu asinis”. Izpildot reihskomisāra norādījumu vācu tautības stiprināšanai Austrumos, reģistrēt “katru vācu asins lāsi” tuvākā nākotnē ir paredzēts, pamatojoties uz Latvijā nesen notikušās tautas skaitīšanas rezultātiem, kuru caurskatīšana un izvērtēšana vēl nav pabeigta, reģistrēt tos, kuri savas izcelšanās, izglītības un valodas dēļ varētu tikt pieskaitīti vācu tautībai. Reģistrētie tad tiks iekļauti vācu tautības sarakstā un pielīdzināti vāciešiem citos austrumapgabalos un iegūs sev valstsvāciešu tiesības un pienākumus, kaut arī viņiem netiks piešķirta pavalstniecība.

Sakarā ar pēdējā laikā notikušajām nacionālo latviešu apcietināšanām, kuri bija aktīvi darbojušies nelegālās organizācijās, latviešu inteliģencē ir sacēlies zināms nemiers. Tā, piemēram, “AEG Ostland”, agrākajā Elektrotehniskajā fabrikā [VEF], kurā ir nodarbināti tikai nacionālie latvieši, ir izplatījušās baumas, ka uzņēmumā izdarītās apcietināšanas ir bijušas gauži varmācīgas, pamatojušās tikai uz arestēto nacionālo piederību.

Tā rezultātā drīz vien varēja konstatēt darba prieka samazināšanos.

Kad kļuva zināms, ka apcietinātie nav vis aizturēti savas nacionālās piederības dēļ, bet gan tādēļ, ka nelegāli darbojušies pret pastāvošo iekārtu, cilvēku prāti ir mazliet nomierinājušies. Vispārīgos vilcienos var konstatēt, ka saprātīgie latvieši izturas noraidoši pret piedalīšanos nelegālās, graujošās organizācijās.

Tā kā ne no reihskomisāra, ne no ģenerālkomisāra puses nav paredzētas ierobežojošas instrukcijas attiecībā uz reprivatizāciju, kas skartu poļu cilmes piederīgos, tad pastāv problēma, vai reprivatizēšanā jāiekļauj arī Latvijā dzīvojošie krievi, poļi utt. Latvijas ģenerālapgabalā dzīvojošo krievu un baltkrievu tautību piederīgo atstumšana nebūtu vajadzīga ne no politiskajiem, ne arī no saimnieciskajiem apsvērumiem un jo sevišķi neliekas mērķtiecīga sakarā ar ražošanu.

Tā, 20.martā Latgalē veicot pirmās reprivatizēšanas, agrākajiem īpašniekiem atpakaļ atdots liels skaits krievu uzņēmumu. Šai apgabalā proporcija starp reprivatizētajiem latviešu un krievu uzņēmumiem ir apm. 60% pret 40%, turklāt jāņem vērā tas, ka atsevišķos pagastos lielākā daļa ir krievu tautības iedzīvotāju. Krievu uzņēmumu atdošana ir izsaukusi labvēlīgu ietekmi uz krievu tautas grupu. Nākošajās dienās pēc akcijas palielinājās pieteikumu skaits leģionā. Jautājums par poļu uzņēmumu reprivatizēšanu principā nav vēl galīgi ticis izšķirts. Tā kā poļu lauksaimniecisko uzņēmumu saimnieciskie veikumi Latgalē salīdzinājumā ar tā paša apvidus latviešu un krievu saimniecībām, pēc ģenerālkomisāra ieskata, ir labi un poļu tautības grupas pilnīga izslēgšana no reprivatizācijas izsauks lauksaimnieciskās ražošanas atpalikšanu, tad ģenerālkomisārs aizstāv viedokli, ka vismaz kāda neliela poļu īpašumu daļa ir jāreprivatizē. Līdz pat šis problēmas galīgai noregulēšanai ģenerālkomisariātā pagaidām atturēsies no poļu lauku īpašumu atdošanas.

Par latviešu centieniem tautas skaitīšanu Latgalē ietekmēt sev par labu uz krievu tautas rēķina ir jau ziņots pēdējā atskaites ziņojumā. Jauni ziņojumi no Latgales, kas pēdējās nedēļās ir ienākuši par apstākļiem skaitīšanas laikā, ir pierādījuši, ka no latviešu puses ietekmēšana bija būtiski lielāka, nekā tas bijis iepriekš pieņemts, un ka šajā apgabalā tautas skaitīšanas iznākums nedos kaut aptuveni pareizu ainu par tautību attiecībām Latgalē. Krievu pusē pieņem, ka latviešu ierēdņu spiediena dēļ apm. 25% Latgales krievu ir uzdevušies par latviešiem. Tādēļ ģenerālkomisārs grib neatzīt pēdējās skaitīšanas rezultātus, ciktāl tie attiecas uz Latgali, anulēt pēdējās skaitīšanas rezultātus un, iespējams, ierosināt jaunu tautas skaitīšanu šajā apgabalā.

Pēdējā laikā Latgales sasprindzinātā stāvokļa izverdumi ir pastiprināti jūtami ari Rīgā. Latviešos, šķiet, ir izveidojusies tāda kā “vienības fronte” pret vietējiem krieviem. Savu negatīvo nostāju pret krieviem sevišķi pastiprina latviešu inteliģence.[..]

Atskaites mēnesī vislielāko interesi izraisīja latviešu leģions un ar to saistītie politiskie jautājumi. Kā jau redzams no šī atskaites ziņojuma, zināmas latviešu Pašpārvaldes aprindas, tieslietu ģenerāldirektora Valdmaņa vadītas, leģionu uzskata par līdzekli izdabūt cauri nacionālās prasības. Tā marta mēneša vidū ievērojami pastiprinājās pretestība leģionam. To organizēja un vadīja Valdmanis, kurš bija pamazām izmanījies nokļūt priekšplānā un iegūt popularitāti kā Latvijas nacionālo prasību reprezentants, apvienojot līdz šim sadrumstalotos nacionālos elementus vienā vienotā grupā, kas stāvētu aiz viņa.

Šādu attīstību ļoti veicināja tā saukto 1. un 2.protokola norakstu izplatīšana par 26.I ģenerāldirektoriju sarunām pie Latvijas SS un policijas vadītāja SS brigādenfīrera Šrēdera un sarunām 29.I 43. ar ģenerālkomisāru Dr. Dreksleru.

Protokolus pēc ģenerāldirektorijas 30.I 43. lēmuma pēc atmiņas uzrakstījis Valdmanis, un tie satur viņa paša personas glorificējumu nacionālo latviešu acīs. Rīgas iedzīvotājos šie protokoli cirkulē kopš februāra beigām. Tos viscaur uztver kā propagandas materiālus pret vācu instanču taktiku, tie stiprināja nacionālās tendences, kas līdz šim bija manāmas apslēptā veidā un sagādāja lielu popularitāti pašam Valdmanim - īpaši galvaspilsētas studentos un inteliģences aprindās. To, kurš pirmais licis protokoliem cirkulēt, līdz šim vēl precīzi nevar noteikt, bet diezgan droši var domāt, ka tas ir paša Valdmaņa darbs. Jau tagad kopiju pārbaude liecina, ka Valdmanis pats ir izsniedzis protokolus trešajām personām. Kad vācu instances pievērsās šiem protokoliem un par tiem apjautājās pašam ģenerāldirektoram Valdmanim, kā tie nokļuvuši atklātībā, tad Valdmanis par to izteicās noraidoši. Viņš lika manīt un vēlāk baumu ceļā. to izplatīt, ka par protokoliem rūpējies viņa lielākais pretinieks ģenerāldirektorijā saimniecības ģenerāldirektors Zāgars, lai viņam - Valdmanim - politiski kaitētu. Vēlāk Valdmanis izturējās ārkārtīgi uzmanīgi, pats strādāja aizkulisēs, bet priekšplānā izvirzīja iekšlietu ģenerāldirektoru ģen. Dankeru un citas personības. Tādēļ labvēlīgu augsni tautā ieguva latviešu leģions un ideja par latviešu militāru vienību latviešu vadībā SS ieroču karaspēka ietvaros.

Ja sākumā pret leģionu bija ievērojami aizspriedumi un pretestība latviešu tautā, tad vēlāk arvien vairāk un vairāk pārsvaru guva nacionālais instinkts, kurš ieguldījumu cīņās pret boļševismu saskatīja kā politiskas labvēlības ķīlu no reiha puses un leģionā - pirmo soli uz Latvijas piedalīšanos eiropeiskajos uzdevumos. Sevišķi Latvijas lauku apvidos iesaukšanas rezultāti bija ārkārtīgi labvēlīgi. Kad kļuva zināms par 1919./24. gadagājumu mobilizāciju leģionā, vērmahta palīgformācijās un darbos, vairākums jauno latviešu, tagadējās pozitīvākās virsnieku aprindu nostājas pamudināti, izvēlējās leģionu. Tajā laikā baumu ceļā bija kļuvis zināms, ka Lietuvā sakarā ar tur notikušajiem pretošanās gadījumiem ir atteikušies no domas par lietuviešu leģionu, tur mobilizē tikai vērmahta palīgformācijām un darbam. Tā kā leģionā tika saskatīta vienīgā iespēja un priekšnoteikums nacionālās patstāvības atgūšanai, tad vairākums ģenerāldirektoru, kā arī Latvijas nacionālās aprindas tagad bija labvēlīgi noskaņotas iesaukšanai. Pēc paziņojuma, ka ģenerālis Bangerskis būs leģiona ģenerālis un vienību vadītāji būs latviešu virsnieki, ka piederīgo apgādes statuss (piel.) būs pielīdzināts vācu vērmahta [statusam] un, galvenais, vadošās personības, starp citu, ģenerālis Dankers, ģenerālis Bangerskis, pulkvedis Silgailis u.c., presē un radio publicēja uzsaukumu.

Pieplūdums leģionā jūtami pieauga, un līdz marta beigām iesaukto sarakstos bija atzīmēts gandrīz 10 000 vīru. Arī latviešu vadošajās aprindās bija jaušams apvērsums uzskatos. Mēneša vidū iekšlietu ģenerāldirektors Dankers ilgi pretojās sava uzsaukuma par leģionu publicēšanai, pirms nebūs fīrera pavēles faksimila. Acīm redzami viņš slēpās aiz citu mugurām un atradās Valdmaņa ietekmē, kurš gadījumā, ja viņa politiskās prasības netiks izpildītas, notiekošo leģiona izveidošanu gribēja nostādīt kā vāciešu piespiestu. Bet vēlāk arī vadošās Latvijas aprindas, liekas, nonāca tādos uzskatos, ka Latvijas politiskā neatkarība ir sasniedzama vienīgi pēc Latvijas piedalīšanās karā pret Padomju Krieviju. Ir konstatēts, ka latviešu Pašpārvaldē tieši marta pēdējās dienās ir sākusies dzīva aktivitāte par labu leģionam, šajā gadījumā virsnieku aprindas ir noteicošās.

Zināms noslēgums leģiona jautājumā bija 1000 leģionā uzņemto pirmā nozvērināšana 1943.g. 28.martā. Kopā ar tajā pašā laikā nodibināto Karavīru palīdzību latviešu SS leģionam leģions ir kļuvis par visas latviešu tautas lietu. Koncertā, kas pēc latviešu leģiona vēlēšanās notika 28.martā sakarā ar zvēresta nodošanu, ar ģenerālkomisāra starpniecību leģionam tika nodoti pa koncerta laiku savāktie naudas ziedojumi - 857 000 RM. Ir jādomā, ka šī Latviešu karavīru palīdzība, kuras prezidijā ietilpst generāļi Dankers un Bangerskis, Latvijas Drošības apgabala komandants ģenerālis Volfsbergers un leģiona SS brigādenfīrers SS ieroču karaspēka ģenerālmajors Hanzens, nākotnē būs Latvijas nacionālo centienu centrs.

Loks ap līdzšinējo latviešu nacionālistu vadītāju Valdmani ir sagrauts. Liela daļa viņa piekritēju ir pārgājusi leģiona draugu pusē. Arī viņš pats tagad cenšas iekļūt “leģiona straumē” un ir nodevis sevi leģiona vervēšanas rīcībā. Taču netaktiskums, kas sekoja viņa protokolu izplatīšanai, un. apstāklis, ka viņš līdz pēdējam sabotēja leģiona ideju, ļoti sarežģīja viņa stāvokli ģenerālkomisāra acīs un daļēji arī izsauca reakciju Latvijas nacionālajās aprindās. Šo apstākļu dēļ mēneša beigās viņš devās 14 dienu atvaļinājumā, kuru pavada savā lauku īpašumā.

Pēdējās nedēļās Valdmanis ir palicis uzmanīgāks ar saviem autonomijas prasījumiem. Mēneša sākumā, gan jau zinādams par Berlīnē notiekošajām pārrunām attiecībā uz to, kā priekšnoteikumu militārai un saimnieciskai sadarbībai ar Vāciju arvien izvirzīja Latvijas patstāvību, taču viņš caur saviem starpniekiem liek veicināt domu tikai par Latvijas legalizētu atšķiršanu no Padomju Savienības. Balstīdamies uz to, viņš gan cer arī izspiest patstāvīgu politisku statusu Latvijai.

Ja līdz mēneša vidum tika pieņemts, ka Latvijas patstāvība tiks izšķirta tuvākā laikā - negribēja apklust baumas par apspriedēm Berlīnē šajā jautājumā, tad mēneša beigās iestājās būtiska atžilbšana. Kaut gan vēl nav paziņots par to, ka fīrers noraidītu autonomiju, tad tomēr kopumā vairs nerēķinās ar tūlītēju būtisku pārmaiņu. Jauno ministru sarakstu publicēšana aizņēma visu politisko aprindu prātus - sevišķi iepriekšējā mēneša vidū. Tika izteiktas un apspriestas dažādas iespējas. Tā citu starpā par ministru prezidentiem minēja latviešu sūtni Berlīnē Voitu, Dankeru vai Kviesi un apakšpulkvedi Freimani; Valdmani, Freimani, Andersonu vai Veisu - kā iekšlietu ministru, Zanderu - kā tautas labklājības ministru, Puksi vai Prīmani - kā kultūras ministru, Zāgaru, Skujevicu u.c. - kā saimniecības un finansu ministru. Arī Ostministrijas lietu pārvaldnieka Kleista uzturēšanās Rīgā mēneša sākumā un viņa nopietnās pārrunas ar vadošajām latviešu personībām tika pārspriestas līdzīgā garā. Vēl tagad šī diskusija nav pilnīgi apklususi, bet pēc dziļas vilšanās sākumā, jo nekas tai nesekoja, tā ir atkāpusies otrā plānā. Jauno pasākumu gaitā Valdmanis pats cerēja iegūt tagadējā iekšlietu ģenerāldirektora Dankera posteni un būt pārstāvētam jaunajā kabinetā un uzņēma kontaktus pat ar saviem politiskajiem pretiniekiem, arī ar apakšpulkvedi Freimani, kas neapšaubāmi ir vāciešiem draudzīgs. Ja kļūs zināma fīrera nostāja - karam turpinoties, satversmes ziņā neizdarīt nekādus grozījumus, tad ir sagaidāms, ka iestāsies lielāks pesimisms, neraugoties uz tajā laikā izskanējušo diskusiju šajos jautājumos. Tik ilgi, kamēr šis jautājums netiks galīgi izšķirts, nedrošība un pašreizējais labilais stāvolis pastāvēs. It sevišķi leģionāru aprindās uzsver nepieciešamību dot karojošiem latviešiem skaidru politiskā kursa līniju un ideālu, kura dēļ varētu cīnīties. Patlaban tas tā nav, un šis fakts dod iemeslu reiha, attiecīgi vācu civilpārvaldes politikas dzīvai kritikai.

Izmantodams šādu noskaņojumu, Valdmanis arvien ir mēģinājis dot triecienu, kas ievadītu Latvijas valststiesisko attiecību noskaidrošanu. Viņa atvaļinājuma laikā, 19.martā, latviešu Pašpārvaldes kontroles vadītājs Vanags kādas ģenerāldirektorijas sēdes laikā izteica priekšlikumu izstrādāt rezolūciju ģenerālkomisāram, kurai ir jāsatur 3 punkti:

1. Protests pret 1919.-1924. gadagājuma mobilizēšanu.

2. Prasība pēc tāda plebiscīta, kurā latviešu tauta oficiāli izteiktu vēlēšanos būt šķirtai no Padomju Savienības.

3. Latviešu tautas reprezentanta vispārējas vēlēšanas.

Šos priekšlikumus acīmredzot ir veicinājis Valdmanis, kurš pats negribējis nākt atklātībā. Pirmais priekšlikums gan ir tīri formāls, bet tam skata pēc latviešu tautai (attiec. galvenokārt latviešu Pašpārvaldei) vajag sagādāt politisku alibi neitrālo un naidīgo ārzemju priekšā. Otrais punkts par atdalīšanos no Padomju Krievijas no jauna izvirzītu jautājumu par latviešu autonomiju, jo, atdaloties no Padomju Krievijas, zustu apiešanās ar Latviju kā ar ienaidnieka zemi.[..]

Realizējot 3.punktu, Valdmanis, balstīdamies uz pēdējās nedēļās iegūto popularitāti latviešu nacionālajās aprindās, acīmredzot cer uz savu paša ievēlēšanu un līdz ar to uz savas varas pastiprināšanu.

Ģenerāldirektoriem tas laikam kļuvis zināms, jo 23.03.43. notikušajā ģenerāldirektorijas sēdē tika noraidīts 1. un 3.punkts. Protestu pret mobilizāciju ģenerāldirektori uztvēra kā tīri formālu un kā ģenerāldirektora Valdmaņa vēlreizēju mēģinājumu oficiāli apstiprināt savu viedokli, tai pašā laikā arī 3.punkts tika vienbalsīgi noraidīts, neskatoties uz Vanaga iniciatīvu, kas neapšaubāmi norāda uz Valdmaņa personu. Par 2.punktu - priekšlikumu plebiscīta sarīkošanai - apspriedīsies vēl turpmākajās ģenerāldirektorijas sanāksmēs. Var pieņemt, ka šis punkts iegūs ģenerāldirektorijas piekrišanu, jo tas risina tādu jautājumu, kurš latviešu tautai ir pie sirds, un, beidzot, apmierinoša risinājuma gadījumā var novest arī pie autonomijas.

Pēc visa spriežot, vācu instances šo prasību noraidīs. Tas, ka Pašpārvalde šo jautājumu vienmēr pārcilā, liek secināt, ka te tā saskata vācu un latviešu attiecību galveno problēmu.

Būtisks liekas arī konstatējums, ka ģenerāldirektori seko Valdmanim tikai līdz zināmai robežai, ciktāl viņš tos tur savā pastāvīgā personiskā iespaidā. Ja Valdmanim neizdosies radīt izmaiņas leģiona lietā, tad viņš, neraugoties uz savu izveicīgo politiku un savu lielo personisko ietekmi, pamatu zaudēs arī ģenerāldirektorijā.[..]

Kā jau norādīts, vācu civilās administrācijas nostāja pret Valdmani vairs nav tik pozitīva, kā bija agrāk, pirmkārt tas ir izskaidrojams ar protokolu fabricēšanu un izplatīšanu. Ja nepārprotami tiks pierādīta viņa sākotnējā loma protokolu izplatīšanā, tad arī ģenerālkomisārs, kā viņš man pēdējās dienās kādā sarunā par šo gadījumu izteicās, noraidīs tālāku sadarbību ar Valdmani, un aktuāls kļūs jautājums par ģenerāldirektorijas pārveidošanu. Ģenerālkomisāra viedoklis ir tāds, ka amatu uzticēšana no jauna visiem kopumā nes sevī briesmas latviešu tautas uzmanību tādējādi atkal pievērst Valdmanim, kas ar baumošanas palīdzību cenšas sevi izrādīt kā vācu iestāžu nīstu un vajātu cilvēku, kas cieš savas iestāšanās dēļ par Latvijas nacionālajām interesēm. Visas direktorijas mainīšanu kopumā, nedodot cita veida politisku pamatojumu, atzītu tikai par ieganstu, lai tiktu vaļā no Valdmaņa, un Valdmani sāktu uzskatīt par “nacionālu mocekli”. Mērķtiecīgāk būtu, ja Valdmani padarītu nekaitīgu vai nu tieši par protokolu izplatīšanu, vai arī pierādītu viņam vēl kādu tikumiski homoseksuālu pārkāpumu un blēdības laikā, kad viņš darbojās kā ulmaniskais saimniecības ministrs.[..]

Provāciski noskaņotie latvieši pēdējā laikā norāda: no visiem latviešu iedzīvotāju slāņiem nāk ierosinājums, ka latviešu tautā vajag radīt vai arī pieciest tādu tautas kustību, kura, līdzīgi NSDAP Vācijā, latviešiem dotu vienotu politisko un pasauluzskatisko ievirzi. Tāda institūta nepieciešamība tiek uzsvērta vienmēr - jo vairāk tāpēc, ka tā varētu palīdzēt novērst bīstamās vilšanās izpausmes, ko radījusi autonomijas izpalikšana. Arī cīņā pret boļševismu aktīvi iesaistītiem leģionāriem, brīvprātīgiem šucmaņiem un latviešu jaunatnei tieši ir vajadzīgs ideāls, par kuru vērts cīnīties un arī mirt. Tīri negatīva ievirze, kas pieļauj tikai aizsardzību un boļševisma iznicināšanu latviešu tautai neesot vairs pietiekama. Arī no vācu puses būtu gudrāk, pieļaujot tādu tautas kustību, partiju vai tamlīdzīgu veidojumu, radīt ventili sadambējušos nacionālo un nacionālistisko instinktu noplūdei, kuri citādi varētu izlauzties pret vācu okupācijas varu. Tāda tautas kustība piemērotos NSDAP mērķiem, mazākais, iekšpolitiskajā sektorā un radītu vāciešiem draudzīgu latviešu tautas labāko spēku izlasi. Ir gan sagaidāms, ka šīs kustības locekļus terorizēs un nicinās viņu pašu tautas brāļi, bet šīs kustības biedrus varētu pamudināt NSDAP priekšzīme, kura no mazumiņa izveidojusies par spēku, kas pārvalda valsti. Vāciešiem draudzīgo noskaņojumu sākumā nevajadzētu ļoti uzsvērt, jo tad pastāvot briesmas, ka vācu civilpārvaldes pasākumu kritiku pārnestu uz partiju un vēl - ka kustību piesātinātu “konjunktūras bruņinieki”, kuri sevi grib parādīt vācu instancēm patīkamā gaismā. Pat vismazākajos ciemos ar izglītojošiem priekšnesumiem un sanāksmēm latviešu tautai vajagot dot pozitīvu ievirzi un politisko ideālu, kas varētu piesaistīt jaunatni. Patlaban latviešu attieksme pret visiem dzīves ikdienas jautājumiem esot negatīva, tie noraidot ne vien boļševismu, bet arī nacionālsociālismu, kuru maz pazīst un vērtē vienīgi pēc vācu pārvaldes pasākumu iedarbības. Leģionāri nezinājuši, kā labā viņiem jācīnās, tāpat arī nav domājams, ka patlaban izveidotās Latviešu jaunatnes organizācijas izvirzītie mērķi varēs iedvesmot latviešu jaunatni ilgākam laikam. Latvijas patstāvība un autonomija pēc nacionālo aprindu un arī arvien plašāku tautas masu izpratnes esot vienīgais mērķis, par kuru būtu vērts cīnīties. Tā kā šī ciņa jāizkaro, vācu instancēm pretojoties, tad pastāv briesmas, ka pastiprināsies ilegāla kustība pret visu vācisko. Tādu virzību varētu aizkavēt vienīgi minētā veida tautas kustības vai partijas pieļaušana. Iekšpolitiskā cīņa, kura tad sāktos, novirzītu no autonomijas jautājuma un dotu arī laiku šī jautājuma galīgai noskaidrošanai un atrisinājuma sagatavošanai. Tieši pēdējās nedēļās līdzīgi ierosinājumi neatkarīgi cits no cita ir nākuši no visdažādākajiem iedzīvotāju slāņiem un sabiedrības aprindām, kas, liekas, ir faktiskas nepieciešamības zīme šajā virzienā.[..]

b) Komunistiskā partija un tās palīgorganizācijas.

Kā jau minēts pēdējā atskaites ziņojumā, sakarā ar saspīlēto militāro stāvokli Austrumos kļuvis manāms komunistiski ievirzīto elementu aktivitātes lielāks uzplūdums. Tādi novērojumi iegūti sevišķi lielākajās pilsētās. Pēc uzticības cilvēku ziņojumiem Maskavas informācijas ietekmē dažās Rīgas fabrikās jau slepeni sadalīti posteņi tam laikam, kad atgriezīsies boļševiki. Arī no dažiem lauku pagastiem ziņo, ka tur tādu pašu iemeslu dēļ jau sākuši nākošās izpildkomitejas izvēlēšanu.

Pašlaik Rīgā vēl pastāv 2 nelegālas komunistiskas grupas. Vienas grupas piekritēji atrodas tā saucamajā Maskavas priekšpilsētā. Viņi mēģina noorganizēt partizānu grupas un šai nolūkā cenšas uzņemt sakarus ar bandītiem Latgalē. Tās locekļi tiecas iegūt sev ieročus. Otra komunistu grupa pastāv Vecmīlgrāvī. Šī grupa rīko sanāksmes un vāc drēbes partizāniem.

Darba audzināšanas nometnē Salaspilī pie Rīgas izdevās tikt uz pēdām komunistiskai organizācijai un to likvidēt. Nometnē sazvērnieki bija nodibinājuši 3 grupas. Viena no tām nodarbojās ar komunisma propagandu cietumnieku vidū, otra - ar bēgšanas no nometnes sagatavošanu un trešā - ar sprāgstvielu zagšanu. Sakarā ar spridzināšanas darbu vadītāja nepietiekamu kontroli darbos ārpus nometnes kādā akmeņlauztuvē nodarbinātie arestanti varēja piesavināties vairākus kilogramus donorita pakojuma. Kāds kalēja un atslēdznieka darbos nometnē nodarbināts cietumnieks izgatavoja apm. 16 gabalus 25 cm garas dzelzs caurules, kuras viņi piepildīja ar donoritu un ar melno pulveri un kam pievienoja degauklu. Komunistiskie cietumnieki nojauta, ka drošības policija, boļševiku karaspēkam tuvojoties, nometnē ieslodzītos nošautu. Viņi gribēja mest sprāgstķermeņus pret policiju un cerēja panikas gadījumā, kurai būtu jāizceļas, mesties bēgt. Bija plānots izgatavot vēl vairāk sprāgstķermeņu, lai, vācu karaspēkam atkāpjoties, izdarītu sabotāžas. Kādu ieslodzīto, kurš nometnes komandantūrai gribēja nodot liecību par komunistiskajām izdarībām, citi smagi pārmācīja. Kā darītāji vai līdzzinātāji 76 ieslodzītie tika pārvietoti no nometnes un turēti sevišķā arestā. Atsavinātās spridzināmās vielas nogādātas drošībā. Vadītāji - 31 persona - tika eksekutēti.

No ziņojumiem atklājās, ka Slokā pie Rīgas privātdzīvokļos pulcējās komunistiski elementi, kuri klausījās Maskavas raidītāju un šīs ziņas izplatīja fabrikas strādniekos. Šai sakarā tika arestētas 35 personas, kuras neatkarīgi cita no citas bija klausījušās Maskavas raidītāju. Novērošanā ir vēl divas grupas.

Cik maz var Latgalē paļauties sevišķi uz baltkrievu iedzīvotājiem un cik ļoti tie uzticas boļševistiskajiem saukļiem un čukstēšanai, atskaites periodā tas atkal ir apstiprinājies. Pagastos, kuros krievu iedzīvotāji ir pārsvarā, klīst dzīva propaganda, kas aicina 1919.-1924. gadagājuma iesaukšanas gadījumā nepieteikties ne latviešu SS leģionā vai attiecīgi vērmahtā, ne darba dienestā. Bija izplatītas baumas, ka boļševiki atgriezīšoties un nogalēšot visus kopā ar piederīgajiem, ja paklausīšot iesaukšanai. Pagastos ar lielu krievu tautības iedzīvotāju skaitu atbilstoši liels bija to iedzīvotāju skaits, kuri neieradās iesaukšanas punktos. Tādu aģitāciju piekopa arī baltkrievu inteliģence. Kreisi noskaņotās personas neslēpti izteicās, ka labāk dosies pie partizāniem nekā sekos iesaukšanas pavēlei. Abrenes apriņķī iesaukšanas akcijas pirmajās dienās iesaukšanai pakļauto pieplūdums bija liels, bet tas drīz vien manāmi nokritās, kad komunistu puse sāka kontrpropagandu. Augšpils pagastā kāda grupa iesaukšanai pakļauto vispār neparādījās, pēc tam tā tika aizturēta. Abrenē atrasti ar roku rakstīti uzsaukumi ar šādu tekstu:

“Jaunekļi! Nākošajās dienās notiks iesaukšana. Esiet visi kā viens, neierodieties uz iesaukšanu un galvenais - neko neparakstiet, jo tā jūs apstiprināt savu nāves spriedumu. Organizējieties, sagādājiet sev ieročus un atbalstiet partizānu darbību.”[..]

Kad padomju krievu ziemas ofensīva ieguva telpu, tad pat viskrasākie nacionālisti, lielu baiļu pārmākti, savu glābiņu saskatīja vienīgi vācu uzvarā. Arī propagandas ziņā šīs aprindas toreiz bija neaktīvas un izturējās nogaidoši. Tagad, kad boļševiks ir atkal atdzīts atpakaļ, nacionālisti jūtas drošāk, atkal sāk kļūt aktīvi, savam nacionālistiskajam graujošajam darbam labvēlīgus priekšnoteikumus iegūdami arī ar latviešu leģiona dibināšanu. Gandrīz viscaur jāuzduras uz viņu slepenās graujošās darbības zīmēm. Vajag rēķināties ar to, ka viņu darbība nākošajā vasarā atkal sasniegs kulmināciju.

Pēc uzticības vīru ziņojumiem izriet, ka īpaši aktivizējušies un izvērsties cenšas pērkonkrustieši. Sevišķi studentu vidū un inteliģences aprindās tiek piekopta dzīva propaganda. Tā, sakarā ar uzsaukumu latviešiem brīvprātīgi iestāties SS leģionā izcēlās kontrpropaganda, kar bija ieteikts izvairīties no iesaukšanas, uzrādot viltotus iemeslus. Šis aprindas gatavojās arī uz eventuālu mobilizāciju, lai daudzus latviešus noskaņotu, ka viņi ir neaizvietojami.

Ievāktās ziņas par nelegālo studentu grupu “Brīvā Latvija” un par šī mēneša sākumā sagrauto nelegālo “Latvijas Vanagu organizāciju” pierāda, ka liela daļa nelegāli strādājošo organizāciju ir gaužām nenozīmīga un knapi spējīga uz kādu nopietnāku akciju. LVO ar nedaudziem izņēmumiem bija tikai pusaudži, un tās programma bija utopiska.

Statūtos ir precīzi noteikta štāba uzbūve. Tālāk, 4.punktā ir noteikts, kurš vadīs nodaļu bruņotai aizsardzībai, kurš - nodaļu speciāliem uzdevumiem - spiegošanai, propagandai un kā viņiem ir jādarbojas. Bruņotās aizsardzības nodaļai ir pakārtota arī flotes nodaļa.

Līdz šim atklāto 12 organizācijas locekļu lielākais vairākums vēl nav pārsniedzis 20 gadu vecumu. Lai gan no sākuma šī organizācija likās tikai niekošanās, tieši šis piemērs parāda, cik bīstamas sekas var būt jauniešu nesaprātībai. LVO uzdevumā salicējs Bucis un iespiedējs māceklis Žervinskis, starp citu, viņš ir vācu izcelsmes, pēc darba dzelzceļa tipogrāfijās telpās iespieduši ķengu lapu 3200 eksemplāros, un tā ieturēta ļoti asos toņos. - Pielikums -. Šajā ķengu lapā pāri plūst ienaids, fīrers apzīmēts par masu slepkavu un bendi, kurš savu tautu ved nāvē gluži tāpat kā Staļins. Tieši tajā brīdī, kad latviešu leģiona izveidošana ir dienu jautājums, skrejlapas mudina uz sabotēšanu, kā arī uz to, lai neviens neietu strādāt uz Vāciju vai darba dienestā. Skrejlapa beidzās tā:

“Latviešu jaunatne, neļaujiet sevi krāpt un jau tagad gatavojieties aizstāvēt jūsu dzimteni Latviju un atbrīvot to no mūsu ienaidniekiem.”

Iespieduma tehnikas ziņā šis uzsaukums pieder pie labāk izpildītajiem.

Lai īstenotu savus plānus, LVO sākusi vākt ieročus. Līdz šim atrasti: viens automāts, viena krievu šautene ar 300 patronām un viena 6,35 kal. Valtera pistole. Bija mēģināts iegūt vēl vairāk kabatas ieroču, ar kuriem tiktu apbruņoti skrejlapu izplatītāji, lai viņi varētu pretoties, ja tos arestētu. Tik tālu tomēr nav nonācis.

Drukāšana atklājās ar kāda vietējā uzticības vīra starpniecību. Visas skrejlapas - 3200 eksemplāru - kādu dienu pēc iespiešanas Vaclava Jurša dzīvoklī konfiscēja. Agrāk izplatītās skrejlapas “Latviešu jaunatnei” eksemplāri netika atrasti.

Turpmākajā izmeklēšanā noskaidrojās, ka organizācijas vadītājs Viktors Kluiss ir vācis detonatorus un sprāgstvielas, lai organizētu sabotāžu aktus Rīgas cementa fabrikā. Tad vēl viņš ierosināja savai paziņai Irmai Baumanei Spilves lidlaukā vākt ziņas par militāriem objektiem.

Aizdomas par to, ka LVO saviem mērķiem ir pakļāvusi kādu komunistu funkcionāru, nav apstiprinājušās.

Ziņojuma laikā tika pabeigta kopš 1942.g. 14.XI notiekošā akcija pret LNS un “Tautas Balss” izdevējiem. Par detaļām ir ziņots iepriekšējās atskaitēs. Kopumā ir izdarīti 102 aresti. Pašlaik arestā atrodas 73 personas. No tām 9 ir ar augstskolas izglītību, 7 virsnieki, 19 apakšvirsnieku, 3 šucmaņu dienestam piederīgie.

Avots: Latvijas suverenitātes ideja likteņgriežos. Vācu okupācijas laika dokumenti 1941-1945. Sast. Samsons, V. Rīga: Zinātne, 1990. Nr.16, 103.-120.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, R-82.f., 1.apr., 39.l., 111.-188.lp.

Ievietots: 09.07.2002., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV