Pulkveža Roberta Oša latviešu sabiedrībai Vācijā, Ebenveilerā (Ebenweilr) nolasītā referāta “Kurzemes pēdējās cīņas un notikumi” atreferējums.[1]

[1946.gada 4.jūnijā, Ebenveilerā, Saulgau apgabalā]
________________________________________________________________

Referents konstatē, ka jau kopš 1919.g. 19.oktobra, kad Daugavgrīvā atskanēja pirmie sabiedroto flotes šāvieni pret vāciešiem, Latvijas tālāko politiku nepārprotami vajadzēja vest angļiem-amerikāņiem draudzīgā garā. Kopš šī laika arī viņa (Oša) pārliecība bijusi, ka Latvijas ārējai politikai jābūt cieši saistītai ar Angliju-USA. Šo savu pārliecību viņš nekad neesot mainījis un tādu nostāju konsekventi izturējis kā lielinieku tā vācu okupācijas laikā (1940./45.).

Latvijas Satversme bijusi pārāk demokrātiska. Tā devusi gan lielu brīvību katram deputātam un partijām, un tā derētu valstī, kuras pilsoņi labi apzinās un izprot savu pienākumu pret valsti un tautu, bet ne latviešiem, kuri kā tauta bijusi politiski nenobriedusi. Šī iemesla dēļ arī mūsu Saeimā mazākumā esošās minoritātes un daži valsti graujoši nogrupējumi piekopuši politiku, kas vairāk kaitējusi nekā sekmējusi valsts interesēm.

Atzīst, ka pēc 15.maija saimnieciskā un kulturālā dzīve gājušas milzu soļiem uz priekšu un, ja tas tā turpinātos vēl dažus gadus, tad Latvija būtu viena no bagātākajām valstīm Eiropā. Bet Ulmaņa režīms tomēr bijusi diktatūra un šinī laikā tauta atradusi no politiskās domāšanas, kas rezultātā, krieviem ienākot Latvijā 1940.g. 17.6., izpaudies lielā neapmierinātībā. Par prezidentu K.Ulmani kā par personību atsaucās ļoti atzinīgi: viņu raksturo kā askētu, kurš atteicies no savas personīgās dzīves valstij par labu. Viņš vedis vidēja ierēdņa dzīvi, un no daudz kā atteicies, kamēr cits, būdams viņa vietā, to nebūtu darījis. Šie apstākļi viņam esot personīgi zināmi. Ulmanis pareizi darījis, ka, krieviem ienākot, 1940.g. neesot emigrējis, kā to darījis Lietuvas valsts prezidents Smetona, jo tādā gadījumā tautai zustu pēdējā ticība saviem vadoņiem. Ulmanim pienākoties visa atzinība, ka viņš kā karavīrs līdz pat pēdējam palicis savā postenī.

Patreiz, kad mēs esam svešumā, gan varbūt pareizāk būtu, ja toreiz Ulmanis ar visu valdību emigrētu uz Angliju vai USA un tagad viņi varētu ko vairāk darīt Latvijas interesēs, bet toreiz patreizējo stāvokli neviens nevarēja paredzēt.

Jau 1939.g. bija skaidrs, ka ar krieviem karot nevarēs un proti,

a) nesamērīgā pārspēka dēļ mēs varbūt varētu turēties tikai dažas dienas un pēc tam krievi briesmīgi izrēķinātos ar latviešiem,

b) armijā bijis daudz komunistisku šūniņu, arī daļa virsnieku bijuši ar krievisku orientāciju, pat 2 ģenerāļi izrādījušies par nodevējiem,

c) nebija garantiju, ka kara uzsākšanas gadījumā neizceļas ģenerālstreiks un nebūtu kas pārvadā armiju.

1940.gada 2.jūnijā viņš bijis Maskavā, kā delegācijas loceklis līdzi ģen. Berķim un plkv. Celmiņam, kuriem īsi pirms atgriešanās bijusi audience pie Staļina un Molotova.

Uz ģen. Berķa jautājumu Molotovam: “Vai mēs varam atgriezties pārliecībā, ka PSRS pildīs līguma[2] noteikumus?” Molotovs iesāka un Staļins pabeidza apgalvojumu, ka Pad[omju] Sav[ienība] visus līgumus pilda ar vislielāko precizitāti, tādēļ arī jums nav ko baidīties, varat mierīgi atgriezties pārliecībā, ka Latvijas suverenitāte netiks skārta. Atpakaļ ceļā uz Rīgu, tuvojoties Latvijas robežai, redzējām milzīgus sarkanarmijas karaspēka koncentrējumus. Tad mums kļuva skaidrs, ka krievi savus solījumus tomēr nepildīs.

Pārciešot krievu terora gadu, daļa latviešu, arī inteliģence, visas cerības atbrīvoties no krieviem lika uz Vāciju. Arī no virsniekiem daži kļuva neticīgi Anglijas un USA eventuālajai palīdzībai un sāka ticēt Vācijai, no kuras arī mums būtu gaidāma brīvība. Viens no viņa vistuvākiem draugiem p[ulkvedis]-l[eitnants] Deglavs arī pārorientējies Vācijas pusē, kaut gan Osis tam bijis pilnīgi pretējos uzskatos. Tomēr viņu draudzība palikusi arī turpmāk tāda pat. 1941.gada sākumā Deglavs, baidīdamies no boļševiku vajāšanām, repatriējās uz Vāciju. Padzenot krievus no Latvijas 1941.gada jūlija pirmās dienās, līdz ar pirmām vācu karaspēka vienībām Rīgā ieradies arī Deglavs. Tā kā viņa un Oša draudzība, neskatoties uz uzskatu pretešķību, bijusi tāda pat kā Latvijas laikā, tad Deglavs Osim parādījis Vācijas valsts kancelejas dokumentu, ar kuru Latvijai dota pilnīga “neatkarība” un kā ministru prezidents nozīmēts ģen. Dankers, bet kara min[istrs] plkv. ltn. Deglavs. Kad vācieši, savas šķietamās uzvaras sajūsmā, redzējuši, ka krievi no Baltijas valstīm pilnīgi bēg, savus uzskatus mainījuši un Deglavam doto dokumentu vilcinājušies realizēt. Uz Deglava vairākkārtēju pieprasījumu vācu vadošām personām dot piekrišanu Latvijas valdības sastādīšanai, vācu Gestapo Deglavu noslepkavojusi.[3] Osim esot zināms, ka arī viens latvietis piedalījies šinī slepkavībā, bet to viņš pagaidām vārdā neminēšot. Deglavs bijis ļoti liels nacionālists un patriots, kādus grūti atrast. Šeit jāpiezīmē, ka uz tiem, kuri repatriējušies 1939.g. uz Hitlera uzaicinājuma, esot pilnīgi jāattiecina prezidenta Ulmaņa deklarācija: “Lai brauc uz neatgriešanos”. Tiem, kuri repatriējās 1941.g., uz visiem to nevarot attiecināt, jo daudzi latvieši aizbrauca uz Vāciju vienīgi, lai glābtos no lieliniekiem, un tad arī vairs neeksistēja Latvijas brīvvalsts.

Jau toreiz, kad Deglavs rādījis vācu valdības solījumu dot Latvijai patstāvību, viņš (Osis) teicis, ka par to nebūtu jāpriecājas, jo nekādu īstu patstāvību nedošot, bet gan atradīšot citu “Lāci un Kirhenšteinu”, kuri tad uz Vācijas spiediena pieteikšot karu Anglijai un USA. Protams, tādā gadījumā šodien Vācijā nebūtu neviena latvieša, jo visus mūs sabiedrotie kā ienaidniekus izdotu krieviem. Šīs bailes, lai tikai Latvijai nedotu “patstāvību”, Osi pavadījušas visu vācu okupācijas laiku.

Kad vācu armijas Krievijā apstājās,1942.gada sākumā tie sāka formēt latviešu “brīvprātīgo” policijas bataljonus sūtīšanai uz Krieviju, kur tos bija paredzēts novietot tikai sardžu dienestā. Vācieši sāka saprast, ka Krievija nav Latvija, kur no katra krūma 1941.g. sarkanarmijai uzbruka latviešu aizsargi un partizāni. Padzenot krievus no Latvijas teritorijas, vāciešiem bija tikai 167 kritušie, bet latviešiem 380. Šie skaitļi esot pareizi pēc vācu virspavēlniecības datiem.[4] Tas pierādot, ka latviešiem bijuši lielāki zaudējumi, nekā vāciešiem, kuri motorizētās vienībās izdrāzās cauri Latvijai, bet latviešiem bija jāiztīra aizmugurē palikušās un ielenktās krievu vienības. Darbodamies Rīgā, Annas ielā, pie pirmo policijas bataljonu saformēšanas, Osis darījis visu iespējamo, lai tie tiktu labi apģērbti un apgādāti. Tāpat arī panācis, lai šo kārtības sargu ģimenēm izmaksātu pabalstus, kas viņam arī izdevies, kādi vispār bijuši paredzēti pēc vācu armijas noteikumiem. Viņš ļoti baidījies no mobilizācijas izsludināšanas resp. Latviešu leģiona dibināšanas, jo to varētu mest cīņās pret rietumu sabiedrotiem un tādēļ līdz pat pēdējai iespējai cīnījies pret leģiona dibināšanu. Šī viņa darbība tomēr nākusi zināma vāciešiem un rezultātā 1942.g. jūlijā vācu kara tiesa viņam piespriedusi nāves sodu. Šinī lietā kā liecinieks figurējis kāds latviešu virsleitnants, kurš vācu prokuroram no grāmatas noliecinājis visas Oša sarunas.[5] Atgriežoties Latvijā, viņš asi vērsīšoties pret visiem šādiem nodevējiem un vācu aģentiem.

Jau vācu varas sākumā jaunākie latviešu virsnieki, kuri bijuši lieli savas zemes patrioti, nodibinājuši tā saucamo “pretestības kustību”, ar ko arī viņš uzņēmis sakarus. Bet jau pašā sākumā konstatējis, ka šī lieta nebūs nopietni ņemama, jo jaunie nepiedzīvojušie virsnieki tiks atklāti no Gestapo un viņus arestēs, kādēļ no šīs kustības novērsies. Viņš redzējis vācu Gestapo provokatorisko rīcību, kas uz laba papīra drukājusi t.s. “nelegālās” avīzes ar naidīgiem rakstiem pret vācu okupācijas varu un tās plaši izplatījusi, lai neapdomīgie, bet krasie nacionālisti uzķertos uz šī “āķa”, kamēr tanī pat laikā pretestības kustības darbinieki varējuši izdot samērā vājus uz rakstāmmašīnas rakstītus uzsaukumus. Pēc kāda laika arī tiešām šie pretestības darbinieki no Gestapo apcietināti un daudzi no viņiem nošauti. Arī starp viņiem bijuši nodevēji, kuri izdarījuši šo nelietīgo un visnekrietnāko noziegumu pret savu tautu.

1943.g. tomēr tika nodibināts Latviešu leģions. Šinī laikā lielus pārmetumus pelnot mūsu bijušie Latvijas politiķi, kuriem bija plašāks skats par nākotnes notikumiem. Viņiem vajadzējis izdot uzsaukumu, protams, nelegālu, visai latviešu tautai neiestāties leģionā un to boikotēt. Tādā pat veidā viņiem vajadzējis nostāties arī pret pašu leģiona dibināšanu, jo tad būtu aiztaupītas daudzu tūkstošu latviešu karavīru dzīvības. Bet mūsu vecie, agrākie politiķi nekā neesot šinī lietā darījuši. Šinī sakarībā arī tagad viņš gribot aizrādīt latviešiem patreiz nesaistīties nekādās sabiedroto atsevišķās vienībās, kas paredzētas nākošam karam ar Pad[omju] Krieviju. Mēs neesam krievus ielaiduši Eiropā un tie no Eiropas mums nav arī jādzen, lai to dara tie, kuri atvēra Eiropas vārtus, lai krievi to pārplūdinātu. Latviešu tauta ir ļoti smagi cietusi, noasiņojusi, aizstāvot savu zemi pret krieviem 1941.-1945.g. Vēl atlikušie, nedaudzie būs nepieciešami tanī gadījumā, kad mums pašiem būs jānostājas atkal uz savas valsts robežām, lai tās aizsargātu pret katru “panu” un ikvienu citu mūsu zemes tīkotāju. Mūsu latviešu politikai jābūt tikai tādai, kas pilnīgi atbilst mūsu tautas un valsts interesēm.

Pēc leģiona nodibināšanas arī viņš, tāpat kā visi pārējie virsnieki, bijis spiests tanī iestāties un uzņēmies kāda pulka komandēšanu. Bez tam viņš piezīmēja, ka neviens nevarot lielīties ar lielākas vai mazākas vienības komandēšanu un tās panākumiem cīņās, jo varoņus, kādi bijuši karavīri visā cīņu laikā līdz pat kapitulācijai, neesot nekāda māksla komandēt, bet gan bijis svarīgi taupīt šo varoņu dzīvības un pulkus izvest no kļūmīgām situācijām. Viņš (Osis) apzinoties, ka to esot darījis ar saviem karavīriem un panācis arī to, ka pulkā tiem tagad neesot jābaidās no vajāšanas.

Kā sevišķi spējīgu un saprātīgu sava pulka izvedēju no ikkatra krievu ielenkuma, minējā plkv. Janumu. Ka latvieši tiešām varonīgi cīnījušies, liecinot arī tas, ka 19.divīzija (latviešu) 14 reizes pieminēta sevišķā “Fīrera” ziņojumā sakarā ar panākumiem cīņās, kamēr tanīs pat ziņojumos līdzīgā kārtā pieminētas tikai pavisam 3 vācu divīzijas, pie tam, katra vienu reizi.

Krievu armijai pārnākot Latvijas robežu, viņš gaidījis, ka agrākie politiķi kaut ko darīs, lai dotu tautai norādījumus par izturēšanos, nodibinās pagaidu valdību un uzņems sakarus ar ārzemēm, lai valdības vārdā lūgtu palīdzību no Anglijas, USA vai arī Zviedrijas Latvijas atbrīvošanai no abiem okupantiem (Vācijas un PSRS), līdzīgi, kā to darīja pretestības kustība Francijā. Šinī lietā viņš runājis ar bij. ministru Einbergu, bet arī viņš nekā konkrēta nezinājis pateikt.(..)[6]

Ieilgstot Kurzemes cīņām,1944.g. beigās Ziemeļu frontes virspavēlnieka štābā Lestenes pilī sasaukta latviešu augstāko virsnieku apspriede, kur klāt bijuši vairāki vācu armiju komandieri, ieskaitot pašu Ziemeļfrontes virspavēlnieku. Pēc apm. stundu ilgas latviešu karavīru varonības cildināšanas vācu ģenerāļi izteikuši vēlēšanos, lai latviešu virsnieki nākot ar priekšlikumiem un prasībām attiecībā par saimnieciskās dzīves kārtošanu Kurzemē. Neviens no mūsu virsniekiem nekādus priekšlikumus neizteikuši. Osis tad ieteicis kādam no vecākiem virsniekiem, kuru vārdā neminēja (bet kā te vēlāk noskaidroju, tas bijis plkv. Kripēns) nākt ar priekšlikumu. Pēdējais atteicis, ka viņš par politiku neinteresējoties, bet tā uzdevums esot cīnīties tikai frontē. Tad Osis minētiem vācu ģenerāļiem izteicis šādu priekšlikumu: a) pielīdzināt uz Vāciju evakuētos latviešus apgādē un aprūpē vāciešiem, līdzīgi kā frontē latviešu karavīri tāpat apgādāti kā vācieši, un b) nodibināt Vācijā esošo latviešu bēgļu komiteju. Šinīs priekšlikumos Osi tika atbalstījis plkv. ltn. Kociņš.[7] Neilgi pēc šīs apspriedes[8] Osis no pulka komandiera amata esot atstādināts un aizkomandēts uz Liepāju (cik atceros kā latviešu pārstāvis pie virspavēlnieka štāba). Redzot izmisuma pilnās vācu cīņas ar Pad[omju] Sav[ienību], Osis vienojies ar Kurzemē esošiem, vēl atlikušiem visu politisko partiju pārstāvjiem, izdarīt Kurzemē vēlēšanas, lai ievēlētu Tautas padomi, kura vēlāk izbīdītu valdību un tā proklamētu Latvijas neatkarību. Šai valdībai būtu jāgriežas pie sabiedrotiem (Anglijas un USA) dēļ palīdzības. Pēc šīs vienošanās, vāciešiem nemanot, arī izdarītas vēlēšanas zem dažādu saimniecisku organizāciju sapulču un sanāksmju maskas. No Kurzemē esošiem 500 000, starp kuriem bijuši arī evakuētie no citiem Latvijas apgabaliem, lielākā daļa arī vēlēšanās piedalījusies. Pavisam izvēlēti 78 (pilnīgi noteikti šo skaitli neatceros) padomes locekļi. Padomes sēdes nav bijis iespējams noturēt Liepājā, kādēļ padomes locekļi, lai izbīdītu valdību, sanākuši daļa Liepājā, Ventspilī un Talsos. Šinī sēdē ar lielu balsu vairākumu visās 3 minētās pilsētās kā ministru prezidents izvēlēts Osis. Padomes sēdes bijis jānotur lielā slepenībā, lai par tām neuzzinātu vācieši. Jaunā valdība vienojusies, ka tagad šis fakts jādara zināms arī vācu armijas vadībai. Osis kopā ar Andersonu, kurš tagad atrodas Zviedrijā, devušies pie kāda vācu SS ģenerāļa, kurš bijis faktiskais Kurzemes saimnieciskās dzīves noteicējs. Minētam ģenerālim Osis paziņojis, ka nodibināta Latvijas valdība, kuras atzīšanu prasīs arī no viņa. Par šo apstākli minētais ģenerālis ļoti uztraucies un draudējis ar nošaušanu. Osis tad mēģinājis šo ģenerāli iespaidot šādā kārtā: vācieši katrā ziņā karu zaudēšot un, ka latvieši, kuriem caur jauno valdību iespējama palīdzības pieprasīšana un arī saņemšana no sabiedrotiem, Vācijas kapitulācijas gadījumā varot būt arī viņam palīdzīgi. Pēc tam šis vācu ģenerālis kļuvis piekāpīgāks un teicis, ka “par šo lietu es nekā nezinu un es uzskatu, ka jūs man nekā neesat ziņojuši”.[9]

Šinī pat laikā, kā viņš vēlāk to uzzinājis Berlīnē (Potsdamā) tikusi nodibināta Latviešu nacionālā Komiteja[10] ar ģenerāli Bangerski priekšgalā. Neilgi pēc tam Bangerskis ieradies Kurzemē, kur Osis ar viņu pārrunājis latviešu tālāko likteni un jaunās valdības evtl. [eventuālo] griešanos pie sabiedrotiem dēļ palīdzības. Bangerskis šinī jautājumā noteiktu nostāju (ne par, ne pret) neesot ieņēmis. No pārējiem jaunās Kurzemes valdības locekļiem arī neviens nevarējis saprasties ar Bangerski attiecībā par tālāko rīcību un viņš atgriezies Berlīnē.

Redzot Vācijas milzīgās neveiksmes Austrumprūsijā, Osis devies pie Kurzemes frontes virspavēlnieka, lai noskaidrotu, ko viņš domā darīt tādā gadījumā, ja Vācija kapitulēs.

Pēdējais atbildējis, ja tas arī notiktos, viņš nekādā gadījumā nekapitulēs, bet cīņu turpinās. Kā motivāciju savai rīcībai viņš minējis, ka viņa armijām munīcijas un pārtikas pietiekot vēl veselam mēnesim un, ja Vācija kapitulētu, tad jau pēc mēneša karš noteikti sāktos starp PSRS un sabiedrotiem (Angliju un USA).

Šādu viedokli Osis uzskatījis par pilnīgi bērnišķīgu, tādēļ nolēmis paziņot sabiedrotiem par Latvijas jaunās valdības nodibināšanu un viņas vārdā lūgt reālu palīdzību krievu padzīšanai no mūsu valsts robežām un vācu armiju izvākšanu. Steigā viņš licis bijušam ārlietu ministrijas darbiniekam kapt[einim] Skreberam uzmest attiecīgus rakstus un uzdevis tos nogādāt uz Zviedriju, lai no turienes tālāk nosūtītu sabiedrotiem. Kapt. Skrebers nākošā naktī kādā laivā arī devies uz Zviedriju. Osim esot noteiktas ziņas, ka šie viņa memorandi tiešām nonākuši sab[iedroto] valdību (USA un Anglijas) rokās. Varbūt Vācijas ātrās kapitulācijas dēļ vai arī Pad[omju] Sav[ienības] un rietumu sab[iedroto] “draudzīgo” attiecību dēļ, pieprasīto palīdzību mēs nesaņēmām. Kurzemes kapitulācijas pēdējās dienās tur bijuši apm. 32 000 latviešu karavīru (ieskaitot visas policijas vienības)[11], kuri gandrīz visi arī tur palikuši. Kapitulācijas dienā 8.maijā viņš sagādājis vēl atlikušās zvejnieku motorlaivas, kurās nogādājis apm. 400 atlikušos civilos bēgļus uz Zviedriju. Pēc tam kopā ar savu grupu, kas sastāvēja no 7 personām, karavīriem, viņš esot uzņemts kādā vācu armijas ātrlaivā, ar kuru nokļuvis Vācijā.

Lai gan viņš pēdējā laikā vairs nebijis karavīrs, tomēr izvēlējies iet gūstā kopā ar latviešu karavīriem. Ar viņa gādību, kas esot zināma daudziem tautiešiem, viņa nometnē atrodošos karavīrus viņš izvadījis tā, ka tiem nebijis jāiet Beļģijas gūstekņu nometnēs aiz dzeloņa stiepulēm, bet tie visi jau sen esot brīvībā.

Viņš arī vēl šodien sevi uzskatot par juridisko, ievēlēto Latvijas ministru prezidentu. Tādēļ esot mēģinājis sazināties ar dažiem bijušiem Latvijas ministriem, lai apspriestos par latviešu nākotnes jautājumiem, bet diemžēl, kāds no tiem viņam uzrakstījis, ka tas jau esot neapstrīdami, bet patreiz nekāda aktīva darbība neesot iespējama. Ņemot vērā šādu nostāju, Osis patreiz arī nevēloties uzsākt kādu aktīvu darbību, lai nešķeltu jau tā sašķelto tautiešu vienprātību...

Šinī Oša runā vairākkārtīgi izskanēja nepārprotami pārmetumi bijušajiem Latvijas politiķiem, ka viņi vācu okupācijas laikā nekā neesot darījuši. Tāpat pastrīpošana, ka viņš ir likumīgais Latvijas ministru prezidents, ko ievēlējuši toreiz Kurzemē esošie 500 tūkstoši tautiešu.

(..) Pēc referāta beigām debates netika atklātas un Osis nevienam no klausītājiem nevaicāja, vai būtu kāds jautājums sakarā ar referātu. Līdzīga satura referātus viņš nolasot arī citās nometnēs. Bez tam viņš referātā norādīja: “ja daži tautieši pārmet mūsu bij. karavīriem, ka tie darot mums lielas galvas sāpes”, tad Osis gan droši varot apgalvot, ja šo karavīru nebūtu bijis, tad arī latvieši šodien nesēdētu DP[12] nometnēs, jo krievi jau 1943.g. rudenī būtu ienākuši Latvijā, kad bijis lielais frontes pārrāvums pie Opočkas.
__________________________________________________________

Avots: Vilciņš, T. Pulkvedis Roberts Osis raksta un runā. Latvijas arhīvi. 1995. Nr.2, 43.-48.lpp.>45.-47.lpp.

[1] Kas referāta pierakstu izdarījis nav norādīts [Vilciņš, 45].

[2] 1939.gada 5.oktobrī noslēgtais PSRS-Latvijas savstarpējās palīdzības līgums, kurš paredzēja Padomju Savienības kara bāzu ierīkošanu Latvijas teritorijā (skatīt dokumentu). [Šeit un turpmāk visas piezīmes T.Vilciņš, 48.]

[3] Pulkvedis-leitnants Viktors Deglavs līdz galam nenoskaidrotos apstākļos nošauts 1941.g.18.jūlijā kāpņu telpā pie pulkveža A.Plensnera dzīvokļa durvīm.

[4] Skaitļi par zaudējumiem apšaubāmi.

[5] Par tiesu sniegta R.Oša subjektīvā versija.

[6] Ticamāk būtu pieņemt, ka daudzi nacionāli noskaņoti Latvijas politiskie darbinieki nevēlējās iesaistīties ar R.Osi nekādos pasākumos.

[7] Liekas, ka R.Osis šeit sniedzis pārāk brīvu notikumu atainojumu, pieskaroties vairākās apspriedēs 1944.g. okt. - dec.19.divīzijas štābā, Lestenes muižas pilī pārrunātajiem jautājumiem.

[8] Aptuveni pēc 3 mēnešiem, 1945.g. martā.

[9] Te R.Osis runā par tikšanos ar ģenerālpulkvedi K.Hilpertu, tā skaidrāk atstāstīta viņa 1945.gada 19.augusta vēstulē no internēto nometnes (skatīt dokumentu).

[10] Latvijas Nacionālā komiteja izveidota 20.02.45., kamēr saruna ar K.Hilpertu R.Osim notika 06.05.45.

[11] Pēc kara publicētajā literatūrā tiek minēti atšķirīgi dati.

[12] DP - saīs. no displaced persons - pārvietotās personas (angļu val.).

Ievietots: 11.03.2003., materiāls sagatavots ar LIIS atbalstu

HISTORIA.LV