Muižu redukcija, agrāko valsts muižu vai to ienākumu pārņemšana no jauna valsts rīcībā Zviedrijā; tāpēc nepareizi terminu m. r. attiecināt uz citu valstu izdarīto m. atsavināšanu. M. r. Zviedrijā notika 1396, 1435, 1527, 1655 un 1687-1700; pēdējās 2 attiecināja ari uz Vidz. 1655 r-u sauca par ¼ r-u, un ar to bij nodomāts Kristīnas laikā alodificētās m. pārvērst par Norčepingas lēmuma lēņa m-ām, bet no pārējām kronis paredzēja ik g. iekasēt ¼ ienākuma. Vidzemē valdībai izdevās iekasēt samērā mazu summu vienīgi no zviedriem piešķirtām m-ām; tāpēc 1678 Kārlis XI atsvabināja Vidz. pilnīgi no šīs r-as. Zviedrijas riksdags nolēma, ka visi m. valdītāji, kas savas m. saņēmuši kopš 1604, maksās kronim ½ no sava ienākuma kaŗa izdevumu segšanai. Vidz. landtāgs to noraidīja, bet tai vietā nolēma dot vienreizēju maksājumu pa 2 pūriem labības no arkla. Tomēr zviedru muižnieki 1677 bij spiesti maksāt saskaņā ar riksdaga lēmumu ½ ari no savām Vidz. m-ām (viņiem te piederēja 52% no arklu kopskaita), un pārējie ari deva 3 mucas labības no arkla. Līdz 1679 zviedru lielmuižnieki maksāja ½ no sava Vidz. (42% no arklu kopskaita) un Ig. m. ienākuma. 1680 riksdags nolēma izdarīt jaunu m. r-u un attiecināt to ari uz Vidz., motivējot to ar pašu Vidz. muižnieku lūgumu. 4.1.1681 iecēla Vidz. m. r-as kom. pr-di R. Lichtonu ar uzdevumu reducēt īsto Vidz. muižnieku m., kamēr zviedru Vidz. m. bij paredzēts reducēt Zviedrijas komisijai. Ar veiklu diplomātiju Lichtons panāca Vidz. landtāga piekrišanu r-ai. Tomēr kad jaunieceltais ekonomijas pārvaldnieks J. Snekenšelds sāka reducēt zviedru muižnieku m. (Uksenšernas Vidzemes m., Rūjienu, Vilandi u.c.) šīs m. steidzīgi uz 12 g. iznomāja to valdītājiem. Lai aizkavētu m. iztukšošanu pirms r-as, ģenerālgubernātors aizliedza izvest no visām m-ām labību, lopus un piedzīt no zemniekiem iesalušos kunga tiesas parādus. Sakarā ar šo rīcību Vidz. muižniekos izplatījās baumas, ka m. r-as un ari nomas noteikumi būs ļoti smagi, un tos neapspriedīs landtāgā. Rezultātā 1681 landtāgs katēgoriski noraidīja m. r-u un nolēma sūtīt deputāciju pie karaļa lēmuma atcelšanai. Landrāta Štakelberga vadībā deputācija ieradās audiencē pie karaļa. Sarunas ilga veselu gadu, bet nedz karalis, nedz muižnieki nepiekāpās. Tā kā nebij izredžu panākt muižnieku piekrišanu m. r-ai (kā tas bij Zviedrijā), riksdags 7.10.1682 nolēma šo jautājumu nodot vienīgi karaļa kompetencei. Tad karalis nolēma izdarīt r-u Vidzemē ar savu suverēno varu. Iecēla (1682) jaunu, visām Vidz. m-ām kopēju r. komisiju R. Lichtona vadībā. Visi kom. loc. bij zviedri, izņemot bij. Vidz. bruņniecības sekretāru K. fon Ceimeru. Šī kom. darbojās 2 g., pārbaudot m. juridiskos tituļus. Pēc tam r-as reālizēšanu uzdeva Strokirkam un Snekenšeldam. Par spīti Vidz. muižnieku pretestībai reducējamās m. pārņēma valsts ziņā. 1694 landtāgs J. fon Patkula ierosmē iesniedza jaunu asu protestu karalim; tā parakstītājus tiesāja par majestātes apvainošanu, piespriežot bargus sodus. Patkuls aizbēga uz ārzemēm un sāka organizēt koaliciju pret Zviedriju. Pēc tam m. r. netraucēti turpinājās līdz Ziemeļu kaŗam. Reducēja visas zviedru muižniekiem piešķirtās m. (52% no arklu kopskaita), bet m-as, ko Vidz. muižnieki bij ieguvuši līdz 17. gs. sākumam, atbrīvoja no r-as, ja tās bij iegūtas likumīgi. Vēlāk iegūtās m. bij reducējamas tikai tad, ja tās agrāk (ordeņa un bīskapu m.) bij kalpojušas publiski tiesiskām vajadzībām. Karalim bij tba atpirkt zviedru laikā alodificētās un ar Norčepingas lēmuma tbām iegūtās m., ja tās pirkuma, ķīlas vai citā veidā mainījušas īpašniekus. Kaducētās (konfiscētās) m., kas nebij reducētas agrākiem īpašniekiem, un ari labdarīgiem nolūkiem piešķirtās, palika to valdītājiem. Izrādījās, ka sakarā ar šiem principiem nācās reducēt visas zviedru lielmuižnieku (42,3% no arklu kopskaita), 37% no zviedru sīkmuižnieku (3,7%) un 14,3% no Vidz. muižnieku m-ām (5,5%). Par nereducējamām atzina 7% zviedru sīkmuižnieku un 43,7% Vidz. muižnieku m., bet pārējo m-u juridiskā daba bij tik sarežģīta, ka izšķirt, vai tās reducēt vai ne, atstāja karaļa žēlastībai. Sakarā ar m. r-u 1690 Vidz. latv. daļā bij šādas m. katēgorijas (platība mucas vietās, apm. 0,5 ha):

Desmitgadu un mūža žēlastības m. bij tās, kas uz 10 g. vai līdz valdītāju nāvei bij atstātas viņu rīcībā, bet pēc tam tiktu reducētas. Izpērkamās m. bij tās, par kuŗām valdība maksāja īpašu izpirkšanas maksu, parasti atstājot zināmu gadu skaitu lietošanā. Reducētās m. valdība iznomāja (parasti agrākiem turētājiem), ar ko fisks palielināja savus ienākumus. Līdz ar r-u izdarīja jaunu arklu revīziju, kas ari deva iespēju palielināt valsts ienākumus, iekasējot no zemniekiem lielākus nodokļus. Kaut gan m. r. netieši palielināja zemnieku maksājumus, viņu tiesiskais stāvoklis reducētās muižās uzlabojās, jo izzuda patvaļa klaušu un nodevu uzlikšanā, ko normēja ar vaku grāmatām (sk.). Šī tiesiskā stāvokļa uzlabošana labvēlīgi ietekmēja ari zemnieku materiālos apstākļus, un Vidz. zemnieku turība pieauga. - Lit.: J. Vasar, Die grosse livl. Güterreduktion 1678-1684 (1931); E. Dunsdorfs, Der grosse schwedische Kataster in Livland 1681-1710 (1950).

Latvju enciklopēdija. 2.sējums, 1729.-1731.lpp.

Ievietots: 16.01.2004.

HISTORIA.LV