[1959. gada 15. decembrī]
_________________________________________________________________

Saskaņā ar Latvijas KP CK VII (slēgtā) jūlija plēnuma lēmumu Latvijas KP CK sekretariāta apstiprinātā komisija šādā sastāvā - Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Politekonomijas katedras vadītājs profesors P. Allens, Latvijas KP CK lektors A. Ronis, Latvijas Valsts universitātes Politekonomijas katedras docents J. Vilks, LPSR Valsts plāna komitejas kopējā tautsaimniecības plāna daļas priekšnieks V. Sitčihins, Latvijas KP CK locekļa kandidāts Fiziskās kultūras institūta Marksisma-ļeņinisma katedras vadītājs docents A. Elvihs, LPSR Valsts plāna komitejas galvenais speciālists Z. Osis, Latvijas KP CK loceklis LPSR Valsts plāna komitejas lauksaimniecības daļas priekšnieks V. Rubenis, LPSR Tautas saimniecības padomes Plānu ekonomiskās daļas priekšnieks F. Rjumins, Latvijas KP CK loceklis Latvijas PSR komunālās saimniecības ministrs R. Ķīsis, Rīgas rajona izpildkomitejas priekšsēdētājs E. Bitenieks, R[īgas] e[lektromašīnu] r[ūpnīcas] plānu daļas priekšnieks S. Vjazmins pārbaudīja Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta darbu.

Lai sniegtu palīdzību jautājuma izskatīšanā par LPSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta darbu, pēc Latvijas KP CK lūguma PSKP CK atsūtīja PSRS Zinātņu akadēmijas zinātnieku grupu šādā sastāvā: PSKP CK Zinātnes, augstskolu un skolu nodaļas instruktors ekonomikas zinātņu kandidāts S. Tolpekins, PSRS Zinātņu akadēmijas korespondētājloceklis ekonomikas zinātņu doktors profesors PSRS Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta sektora vadītājs A. Paškovs, filozofijas zinātņu doktors profesors MVU Filozofijas un vēstures katedras vadītājs I. Ščipanovs, vēstures zinātņu doktors profesors PSRS Zinātņu akadēmijas Vēstures institūta vecākais zinātniskais līdzstrādnieks A. Pjaskovskis, PSRS Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta vecākie zinātniskie līdzstrādnieki ekonomikas zinātņu kandidāti A. Kurskis un I. Kačalovs.

Komisijas darba apkopojuma rezultātā, izpētot LPSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta sagatavotos un izdotos darbus, kā arī veicot pārrunas ar institūta vadītājiem un zinātniskajiem līdzstrādniekiem, Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas, Valsts plāna komitejas un republikas Tautas saimniecības padomes vadošajiem darbiniekiem, izdarīts šāds slēdziens. [..]

Institūta darbinieku sastāvs pēc zinātniskās kvalifikācijas un partijiskuma neatbilst tiem sarežģītajiem uzdevumiem, kas risināmi Ekonomikas institūtam. No 46 institūta vecākajiem un jaunākajiem zinātniskajiem līdzstrādniekiem tikai 13 cilvēkiem ir zinātņu kandidāta grāds un tikai 18 cilvēki ir PSKP biedri un to kandidāti. [..]

Institūta vadība izrādījās nespējīga pareizi izprast institūtam risināmos uzdevumus un organizēt kolektīvu aktīvi izpētīt ekonomiskās problēmas, kas izriet no PSKP XXI kongresa vēsturiskiem lēmumiem. Institūts ir vāji saistīts ar komunistiskās celtniecības praksi. Atsevišķos institūta darbos atklāti rupji izkropļojumi, kam piemīt politisks raksturs. Šie izkropļojumi tika taisnīgi kritizēti daudzās biedru runās Latvijas KP CK jūlija (1959.g.) plēnumā, plēnuma lēmumā, kā arī daudzās komunistu uzstāšanās presē un partijas sapulcēs.

Šajos izkropļojumos vispirms vainojams Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktors b. E Dzērve. Savā kā zinātnes darbinieka, komunista un direktora darbībā viņš ne reizi vien uzstājās ar revizionistiska, nacionālistiska rakstura nostādnēm.

Spilgtu izpausmi tas ieguva problēmas “Latvijas PSR tautas saimniecības attīstības perspektīvas” izpētes programmā, ko sastādījis šīs problēmas vadītājs b. Dzērve un 1959. gada 6. jūnijā atbalstījusi institūta zinātniskā padome. “Pētniecības programma” dotās problēmas [izpētes] kolektīvā darba dalībniekus orientē uz maldīgu, ekonomiski pilnīgi nepamatotu un politiski kaitīgu Latvijas interešu pretnostatīšanu visas Padomju Savienības interesēm, uz Latvijas PSR tautsaimniecības atraušanu no PSRS ekonomikas.

“Pētniecības programmā” dotas nostādnes, kas izkropļo marksistiski-ļeņiniskos principus un plānošanas metodoloģiju, atspoguļo lokālas, nacionālistiskas tendences un vērstas pret smagās industrijas nozaru attīstību republikā. Tajā pēc būtības tiek ignorēti PSKP XXI kongresa lēmumi par komunisma celtniecības ceļiem un metodēm PSRS, ekonomikas pamatuzdevuma - sociālisma mierīgas ekonomiskas sacensības ar kapitālismu - risināšana.

Ekonomikas institūta darbam norādītajā problēmā acīmredzot būtu jāizpaužas, nevis lai aizstātu Latvijas PSR Valsts plāna komiteju republikas tautas saimniecības attīstības ģenerālā plāna sastādīšanā, bet gan lai palīdzētu Valsts plāna komitejai noskaidrot sarežģītus metodoloģiskus jautājumus ilgtermiņa perspektīvā plāna sastādīšanā, republikas tautas saimniecības attīstības atsevišķu jautājumu teorētiskā izstrādē. Pētījumu programmai darbiniekus vispirms vajadzētu orientēt uz ceļu noskaidrošanu, kas nodrošinātu Latvijas republikas aktīvu piedalīšanos visas padomju tautas pamatuzdevumu - galvenā PSRS ekonomiskā uzdevuma - komunisma materiāli tehniskās bāzes izveidošanas risināšanā, daudz ātrāk nodrošinot smagās industrijas nozaru pieaugumu visā Padomju Savienības tautsaimniecībā.

Teorētiski izstrādājami jautājumi par to, kā tālāk uzlabot un nostiprināt republikas saimnieciskos sakarus ar visu PSRS tautsaimniecību, pilnveidot sabiedriskā darba dalīšanu, ražošanas specializāciju un kooperēšanos, kā uzlabot sociālistiskās ražošanas izvietojumu, iespējami pilnīgāk un racionālāk izmantot republikas dabas resursus, ņemot vērā kopējos padomju tautas uzdevumus un konkrētos Latvijas Padomju Republikas tautsaimniecības attīstības uzdevumus. Taču “Pētniecības programma”, ignorējot sen izveidojušos Latvijas PSR daudzpusīgos ekonomiskos sakarus ar visu PSRS tautsaimniecību, orientē darba dalībniekus pirmām kārtām uz republikas iedzīvotājiem paredzētu patēriņa priekšmetu ražošanas attīstību republikā.

Biedrs Dzērve mēģina uzspiest padomju plānošanas praksei svešu materiālās ražošanas nozaru grupēšanas principu - to dalīšanu divās grupās: 1) nozares, kas ražo produkciju galvenokārt citiem valsts ekonomiskajiem rajoniem un eksportam, un 2) nozares, kas ražo produkciju galvenokārt Latvijas PSR tautsaimniecības un iedzīvotāju vajadzībām.

Šo no ekonomiskā skatījuma nepamatoto ražošanas nozaru grupēšanas principu b. Dzērve liek problēmas izpētes pamatā, bet marksistiski-ļeņinisko izejas grupēšanu - materiālās ražošanas nozaru dalīšanu I ražošanas līdzekļu ražošanā un II patēriņa priekšmetu ražošanā - atbīda aizmugures plānā. Līdz ar to tiek ignorēts svarīgākais tautsaimniecības attīstības proporciju noteikšanas metodoloģiskai pamats.

“Programmā” uzsvērta darbaspēka bilances “saspringtība” republikā kā pašlaik, tā arī perspektīvā. Autors orientē perspektīvā plāna sastādītājus uz to, lai turpmāk republikā attīstītu vienīgi tās ražošanas nozares, kam ir vietējās izejvielas un darbaspēks. “.. turpmākā tādu nozaru un ražotņu attīstīšana, kas balstās uz tādu izejvielu izmantošanu, kas pievestas no tālienes, kurām nav pastāvošu ražošanas jaudu un vietējo darba resursu, no ekonomiskā viedokļa nav uzskatāma par mērķtiecīgu” - teikts “Pētniecības programmā” (6. lpp.).

Ražošanas pietuvināšana izejvielu avotiem un vietējā darbaspēka esamības apzināšana, protams, ir svarīgi ražošanas spēku racionālas izvietošanas principi valstī, tomēr ne vienmēr izšķirošie. Nedrīkst neņemt vērā, kā to dara b. Dzērve, arī tādus svarīgus faktorus kā jau vēsturiski izveidojušās rūpnieciskās ražošanas vietas, nepieciešamība vairāk vai mazāk vienmērīgi sadalīt rūpniecību pa atsevišķām republikām un ekonomiskajiem rajoniem un darbaspēka pārvietošanas iespēja no vieniem ekonomiskajiem rajoniem uz citiem; nedrīkst neņemt vērā arī daudz citu svarīgu faktoru.

Nav grūti saskatīt, ka “Pētniecības programmā” izklāstīto aplamo nostādņu īstenošana dzīvē nodarītu lielu kaitējumu PSRS tautsaimniecības attīstībai kopumā, būtu dezorganizējusi Latvijas Republikas ekonomiku, izjaukusi kā republikas tautsaimniecības sen izveidojušos sakarus ar citiem PSRS rajoniem, tā arī paplašinātās sociālistiskās atražošanas objektīvo likumu diktētās pašas republikas saimniecības iekšējās proporcijas.

Ar savām “nostādnēm” b. Dzērve mēģina nobīdīt Latvijas tautsaimniecību no progresīvā un sevi pilnībā attaisnojošā daudzpusīgās un pilnasinīgās attīstības ceļa kopā ar visu Padomju Savienību uz kroplīgas autarķijas ceļa, tikai tādu nozaru vienpusīgu attīstīšanu, kurām pašu republikā ir izejvielas un darbaspēks. “Programmā” tiek ignorēts tas, ka Latvijas Padomju Republika, tāpat kā jebkura cita padomju republika, var risināt galveno ekonomisko uzdevumu, komunisma materiāli tehniskās bāzes izveidošanas uzdevumu vienīgi kopā ar visām padomju republikām, ka ikvienai padomju republikai jādod savs ieguldījums smagās rūpniecības, tajā skaitā aizsardzības rūpniecības attīstīšanas darbā. Taču “Programma” orientē uz patērētāja pieeju Latvijas PSR tautsaimniecības plānošanas uzdevumiem.

Kā ziņojuši vairāki Valsts plāna komitejas locekļi, šīs aplamās nostādnes b. Dzērve piedāvājis arī republikas Valsts plāna komitejai savā runā 1959. gada 8. jūnija sēdē. “Pētniecības programma” sastādīta, tieši pārkāpjot PSKP XXI kongresā pieņemtos “PSRS tautsaimniecības attīstības kontrolskaitļus 1959.-1965. gadam”, kas Latvijas PSR paredz tādu smagās rūpniecības nozaru tālāku attīstību kā vagonbūve, dīzeļbūve, aparātbūve, elektrorūpniecība, t.i., nozares, kuru uzņēmumi Latvijā, kā zināms, pārsvarā strādā ar ievestām izejvielām.

Savā runā propagandistu sanāksmē 1959. gada 27. martā viņš [P Dzērve] paziņoja, ka viņa vadītais darbs “acīmredzot spēs kaut kādā mērā ietekmēt mūsu septiņgades plāna korekciju” (propagandistu sanāksmes stenogramma, 76.lpp.).

Fakti parāda, ka šī republikas tautsaimniecības attīstības plāna “korekcija” nenozīmē neko citu, kā PSKP XXI kongresa lēmumu revīziju. Tādā pašā garā bija ieturēta arī b. Dzērves uzstāšanās Latvijas Kompartijas XVI kongresā, kurā viņš aizstāvēja patērētāja pieeju Latvijas ekonomikas attīstības jautājumiem nākamajā septiņgadē.

Tāpat būtiski ir atzīmēt, ka arī institūta direktora vietn. b. B. Treijs, apspriežot septiņgades plāna projektu, 22. XI. 58. g. laikrakstā “Literatūra un Māksla” uzstājās ar apgalvojumu par dīzeļbūves un vagonbūves tālākas attīstības nemērķtiecību Latvijas Republikā, jo šo nozaru produkcija republikā tiek izlietota “tikai niecīgā apmērā”.

Biedrs B. Treijs un Ekonomikas institūta lauksaimniecības sektora vad. pienākumu izpildītājs b. M. Kukainis 1959. gada 9. janvārī Latvijas KP CK lauksaimniecības nodaļā iesniedza piezīmes “Jautājumā par darbaspēka resursiem Latvijas PSR lauksaimniecībā”. Šīs piezīmes satur pilnīgi nepareizus darbaspēka bilances aprēķinus, kas sastādīti, rupji pārkāpjot padomju plānošanas praksē vispārpieņemtās metodes, aprēķinos par kolhozu sektora vajadzībām pēc darbaspēka nelikumīgi bija ietverta arī kolhoznieku palīgsaimniecība. Saskaņā ar šo “bilanci” 1965. gadā republikas lauksaimniecības kolhozu sektoram pietrūks aptuveni 29 tūkstošu cilvēku darbaspēka. Tajā pašā laikā pēc republikas Valsts plāna komitejas un Statistikas pārvaldes aprēķina, kas sastādīts ar PSRS Valsts plāna komitejas speciālista piedalīšanos, ievērojot nepieciešamos noteikumus, septiņgades periodā republikā kolhozu ražošanas mehanizācijas pieauguma rezultātā atbrīvosies vairāk nekā 45 tūkstoši kolhoznieku, kuriem būs nepieciešama iekārtošana darbā.

Savā “darbaspēka bilancē” Ekonomikas institūts mēģina pierādīt it kā neiespējamību tālākai darbaspēka pārvietošanai no kolhoziem uz rūpniecību. Spriedumos par republikas tautsaimniecības attīstības perspektīvām bb. Dzērve un Treijs ignorē darbaspēka pieplūduma iespēju no citiem valsts ekonomiskajiem rajoniem.

Minētie fakti parāda, ka bb. Dzērve un Treijs Latvijas PSR tautsaimniecības attīstības plānošanas jautājumos ieņēmuši pēc būtības labēji oportūnistisku pozīciju, tiekušies pēc nacionālas aprobežotības un noslēgtības. Viņu priekšlikumu pieņemšana būtu nodarījusi kaitējumu vispārvalstiskām interesēm, kā arī latviešu tautas interesēm, jo būtu traucēti Latvijas ekonomiskie sakari ar citām valsts republikām un kavēta Latvijas PSR ražotājspēku attīstība.

Kopš tā laika, kad Latvijas KP CK VII jūlija plēnumā (1959.g.) b. Dzērve saņēma pelnītu kritiku, pagājuši 5 mēneši, tomēr viņš līdz pat šim brīdim nav uzskatījis par vajadzīgu uzstāties ar patiesu savu kļūdu atzīšanu un nav devis tām partijisku novērtējumu.

Iepazīšanās ar b. Dzērves iespiestajiem darbiem parādīja, ka viņa teorētiskās un politiskās kļūdas tautsaimniecības plānošanas jautājumos nav nejaušas, jo arī viņa agrāk uzrakstītajos darbos ir atrodamas nopietnas kļūdas. Tā, piemēram, 1956. gadā izdotajā darbā “Latvijas PSR” b. Dzērve raksta par “pārlieku steigu”, veicot kolektivizāciju Latvijas PSR. Šis apgalvojums ir ne vien nepareizs pēc būtības, bet arī politiski kaitīgs, jo tas var tikai dezorientēt Padomju Latvijas kolhozniekus, sēt viņos šaubas par Komunistiskās partijas politikas pareizību kolektivizācijas jautājumos, un to var izmantot sociālisma ienaidnieki, to skaitā buržuāziskie nacionālisti, savos apmelojumos par kolektivizāciju un padomju iekārtu.

Daudzās savās uzstāšanās, piemēram, institūta partijas sapulcē 1958. gada 20. jūlijā, apspriežot PSKP CK vēstuli “Par stāvokli Dienvidslāvijā”, b. Dzērve neatlaidīgi uzsvēra, ka Latvijas PSR apstākļos galvenās briesmas esot nevis revizionisms, bet dogmatisms, turklāt “dogmatismu” viņš reducē tikai uz Latvijas īpatnību “ignorēšanu” kā komunisma celtniecības praksē, tā arī latviešu tautas vēstures izzināšanā.

Tāda b. Dzērves jautājuma par galvenajām briesmām izpratne ir nepareiza un politiski kaitīga: tas nav nekas cits kā mēģinājums “teorētiski” attaisnot Latvijas KP CK jūlija plēnuma (1959.g.) atklātos labējā oportūnisma un nacionālisma izpaudumus republikas atsevišķu vadošo darbinieku praksē.

Latvijas attīstības īpatnību ievērošana, protams, ir nepieciešams un diezgan svarīgs nosacījums sekmīgai komunistiskajai celtniecībai republikā. Tomēr b. Dzērves šo īpatnību traktējums nereti noved pie nepareiza, bīstama Latvijas Republikas interešu un uzdevumu pretnostatījuma visas Padomju Savienības kopīgajām interesēm un uzdevumiem.

Uzstājoties 1959. gada 27. marta propagandistu apspriedē, kas bija veltīta PSKP XXI kongresa materiālu apgūšanai, b. Dzērve, pirmajā vietā izvirzīdams uzdevumu cīnīties pret dogmatismu XXI kongresa lēmumu propagandā, kā šāda dogmatisma piemēru minēja to, ka Padomju Latvijas presē tiek propagandēts lozungs - “panākt un apsteigt ASV piena ražošanā uz vienu cilvēku”. Pēc b. Dzērves apgalvojuma šis lozungs uz Latvijas Republiku neattiecoties, jo - viņš saka - “mēs republikā jau trīskārt esam apsteiguši ASV piena ražošanā uz vienu cilvēku”. Šim uzdevumam b. Dzērve pretnostata citu - panākt un apsteigt ASV darba ražīguma ziņā šajā nozarē (apspriedes stenogramma, 77.lpp.).

Šajā runā nepareiza, pirmkārt, ir pati divu uzdevumu pretnostatīšana, jo ir skaidrs, ka darba ražīguma pieaugums lopkopībā kalpo tālākiem piena, gaļas, sviesta utt. ražošanas pieauguma mērķiem. Bet, otrkārt, uzdevumu panākt un apsteigt ASV piena un citu lopkopības produktu ražošanā Komunistiskā partija ir izvirzījusi attiecībā uz visu Padomju Savienību, bet ne tikai atsevišķām republikām vai rajoniem. Atsevišķo republiku pūliņiem jābūt vērstiem uz pēc iespējas lielāka ieguldījuma sniegšanu šī Padomju Savienībai kopīgā uzdevuma risināšanā. Tomēr b. Dzērve savos spriedumos, atraudams Padomju Latvijas saimniecību no visas Padomju Savienības tautsaimniecības, arī šeit parāda aprobežotu, lokālu pieeju Vissavienības nozīmes jautājumiem.

Nopietnas politiskās kļūdas b. Dzērve pieļāvis viņa uzrakstītajā grāmatā par P. Stučku. Parādīdams P. Stučkas - izcilā revolucionārās kustības darbinieka, lielā Ļeņina līdzgaitnieka - nopelnus Padomju valsts izveidošanā un nostiprināšanā, b. Dzērve atklājis savu nespēju pareizi izprast P. Stučkas kļūdu jēgu un nozīmi attiecībā uz 1919. gadu, kad P. Stučka bija Padomju Latvijas valdības vadītājs.

Nopietnās kļūdas partijas un valsts celtniecībā, agrārajā un daudzos citos jautājumos, ko toreiz pieļāva Latvijas boļševiki un vēlāk atzina pats P. Stučka, b. Dzērve ne vien attaisno ar tālaika Latvijas īpatnībām, bet pat uzdod par pozitīvu piemēru patstāvīgai un radošai pieejai sociālistiskās celtniecības jautājumu risināšanā, revolucionārās iniciatīvas parādīšanu, ņemot par pamatu Latvijas īpatnības. Cildinādams kļūdaino partijas un padomju orgānu saplūdināšanu Padomju Latvijā 1919. gadā, b. Dzērve vienlaikus pretnostata KPFSR valsts orgānu darbu kā grūti iekustināmu, birokrātisku, centralizētu un it kā tādu, kas pieļāvis vietējo apstākļu un īpatnību ignorēšanu.

Savā grāmatā par P. Stučku b. Dzērve lasītāju uzmanību akcentē ne tik daudz uz to, kas tuvina Padomju Latviju ar KPFSR, ne uz pasaulē pirmās proletāriskās valsts celtniecības kopīgajām likumsakarībām, bet gan uz Latvijas īpatnībām.

Rakstā “Pēteris Stučka - Padomju Latvijas pirmās Tautas Komisāru Padomes priekšsēdētājs”, kas publicēts laikrakstā “Cīņa” 1957. gada 25. janvārī, b. Dzērve noplicina šī izcilā Padomju Latvijas darbinieka tēlu. Komunistu internacionālistu un cīnītāju par tautu draudzību P. Stučku b. Dzērve parādīja kā aprobežotu darboni, kurš vietējo specifisko apstākļu dēļ it kā nav vēlējies Padomju Latvijā 1919. gadā izmantot Krievijas Federācijas pieredzi un bijis galvenokārt aizņemts ar to, ka cīnījies ar atsevišķiem KPFSR resoru pārstāvjiem, “kas bija ieradušies Padomju Latvijā savtīgu motīvu dēļ, faktiski traucēja sociālistisko celtniecību ...”.

Šis b. Dzērves nevietā izteiktais spriedums neveicina latviešu un krievu tautas draudzības nostiprināšanos, bet, tieši otrādi, var daļā lasītāju vienīgi uzkurināt nacionālistisku noskaņojumu.

Nacionālistiska rakstura kļūdas b. Dzērve pieļauj arī savos darbos, kas veltīti latviešu tautsaimniecības un kultūras vēsturei.

Biedra Dzērves politiskā brieduma trūkums izpaužas arī viņa rakstā “Divas nedēļas Zviedrijā”, kas 1957. gadā publicēts krājumā “Aiz robežām”. Šajā rakstā b. Dzērve objektīvistiski izskaistina buržuāzisko īstenību un parāda savu nespēju pareizi, kritiski novērtēt redzēto.

Vēstulē, kuru b. Dzērve 1959. gada 9. decembrī iesniedzis Latvijas KP CK birojam, viņš parāda savu nespēju partijiski izprast un novērtēt rupjās kļūdas, ko viņš pieļāvis savā darbā, pēc būtības izvairīdamies no galvenā - atzīšanās, ka viņa pieļautajām kļūdām piemīt labēji oportūnistisks un nacionālistisks raksturs.

Jāatzīmē, ka Ekonomikas institūta partijas organizācija pat neapsprieda PSKP XXI kongresa lēmumus. Institūta partijas birojs pagāja garām tiem signāliem, kas nāca no atsevišķu komunistu - bb. Bumbēra, Bagrada, Puriņa, Besedina u.c. - puses, par to, ka institūta darbā pastāv nopietni trūkumi un politiskās kļūdas.

Ekonomikas institūta partijas birojs (sekretārs b. P Guļāns) samiernieciski izturējās pret bb. Dzērves un Treija politiskajām kļūdām un nedeva tām pienācīgu pretsparu. To izmantodami, bb. Dzēve un Treijs zināmā mērā spēja uzspiest labēji oportūnistisko virzienu Ekonomikas institūta zinātniskajā darbā un atraut to no PSKP XXI kongresa izvirzītajām aktuālajām problēmām.

Viss minētais ļauj izdarīt secinājumus par nepieciešamību nostiprināt institūta vadību un kardināli uzlabot Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta darbu. [..]

Latvijas KP CK
Zinātnes, skolu un kultūras nodaļas vad.

Latvijas KP CK
Zinātnes, skolu un kultūras nodaļas vad. vietn.

Avots: Latvija padomju režīma varā 1445-1986: Dokumentu krājums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2001. 463 lpp.>Nr.48, 228.-242.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVA PA, 101.f., 22.apr., 33.l., 49.-57.lp.