[1940.gada 21.jūnijā]
_______________________________________________________________

Slepens.

Kurzemes divīzijas komandierim. Ziņojums.

Kā jau Jums ziņoju, no PSRS karaspēka vadības ar visu bruņoto spēku atbalstītas demonstrācijas ir pastāvošās valsts iekārtas graušana.

Kā es Jums arī ziņoju, ka es kara bāzes komandierim II ranga kapteinim Kļevenskim paziņoju, ka es tādām demonstrācijām pretošos ar bruņotu varu, neizslēdzot vieglos ieročus.

Bet tad mani pie aparāta izsauca pulkvežleitnants Liepiņš, kurš paziņoja, ka Valsts Prezidents man pavēl, ka es nekādā ziņā nedrīkstu izliet asinis, bet jāpielieto citi līdzekļi.

No sākuma demonstrācijā gāja mūsu strādnieki ļoti labā kārtībā, bet tad apmēram pulksten 18.00 sākās jauns gājiens, kā prefekts man pieteica, apmēram 5000 (?) cilvēku. Šim gājienam pa priekšu gāja PSRS karavīri ar durkļiem “kaujai”.

Tā kā caur savu sūtniecību jeb citādi kapteinis Kļevenskis un ģenerālmajors Komisārovs bija panākuši, ka nekārtības ar bruņotu varu, izlejot asinis, pārtraukt nedrīkst, es pavēlēju:

1) Demonstrantus vest policijai un tos uzraudzīt;

2) Kareivjiem kaujas patronas neizsniegt un durkļus noņemt un tika pavēlēts [ka] nekādā gadījumā šaut nedrīkst;

3) Valsts iestādes pārņem sakarā ar trauksmes plāniem ar bruņotām sardzēm;

4) Lai pie sardzēm nevarētu notikt asins izliešana, ģenerālmajors Komisarovs pie šīm ēkām izlika bruņotas mašīnas un [apsolīja], ka nekādā gadījumā asins izliešanu nepielaidīšot un visā mani pabalstīšot;

5) Bet pulkvežleitnants Liepiņš no armijas štāba uzdeva armijas vadības vārdā, ka lai es no PSRS komandieriem uzaicinot kādus komandierus dienas sakariem.

Tas arī notika, un tādi man tika pielikti klāt veseli 4­5 no dažādām ieroču šķirām, kuri visi solīja nekavējoši visas nebūšanas novērst.

Patiesībā iznāca pavisam citādi.

Pūlis, kas izveda demonstrāciju, bija apbruņots un pa priekšu gāja ar durkļiem PSRS karavīri; demonstranti iebruka pastā, aizsargu namā, atklāja uguni, durkļus noņēma no šautenēm un darbojās ar durkļiem. Pastu ieņēma, dažus mūsu sargus apšāva un sadūra ar durkļiem, bet PSRS bruņotās mašīnas neko nedarīja. Bet, izpildot Prezidenta pavēli, man nebija iespēja pielietot bruņotu varu un pie tiem apstākļiem, kādi tur bija, tad tas būtu tikai mūsu karaspēka iznīcināšana no PSRS pārspēka.

Visi 1.Liepājas kājnieku pulka [karavīri] un aizsargi palika kazarmās. Kad pēc PSRS karaspēka vadības [domām] pietiekoši bija demolēts, viņi to pārtrauca.

II ranga kapteinis Kļevenskis gribēja, lai es virsniekus no bataljona atvedot uz savu štābu, tāpat nepiekrita bataljona pārvešanai uz Kara ostu.

Ar Rīgu sakari bija pārtraukti un vispāri es nezināju, kas otrā vada galā strādā, bet patiesie apstākļi tikai uz vietas man bija skaidri.

Krievi, to novērtēdami, ieveda manā štābā 1 vadu matrožu un vairākas komandas.

Uzaicināja, ka būtu labi, ka tiktu sapulcināti valsts un pašvaldības darbinieki, lai tad ar auto kur brauktu.

Mani aicināja braukt pie kapteiņa Kļevenska uz Kara ostu. Ātri rīkojos, nemanāmi atstāju telpas, priekš matrožiem - piepeši aizbraucu ar auto, pārģērbos civilā un no Kara ostas izbēgu.

Man ienāca informācija, ka zem šādu demonstrāciju maskas PSRS grib izdarīt apvērsumu visā Latvijā, nostādot to kā tautas gribu, patiesībā ar bruņotu varu to izved PSRS, daļu karavīru pārģērbjot privātā un izsniedzot ieročus.

Man arī ir šaubas, vai tie rīkojumi, kuri nāk no armijas štāba, ir patiesi.

Avots: Vēstures avoti. Latvijas Vēsture. 1994., Nr.1(12), 54.-56.lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: LVVA, 1474.f, 1.apr., 776.l., 285.-286.lp. Rokrakstā ar ķīmisko zīmuli.

Skatīt arī: Armijas štāba Administratīvās daļas priekšnieka uzziņu par pulkvežleitnanta Hasmaņa darbību.