[1944.gada 17.augustā, Rīgas Centrālcietumā]
__________________________________________________________________

Ļoti godājamais ģenerāļa kungs! Mūsu triju stāvoklis paliek pavisam nopietns. Pretēji solījumiem arvien vēl netiekam atbrīvoti. Baidāmies, ka mūs var atbrīvot pārāk vēlu, kad vairs nespēsim evakuēties no lieliniekiem. Vai arī mūs aizvedis uz Vāciju un ģimenes tad paliktu šeit likteņu un boļševiku varā. Skaidrības šinī ziņā mums nav nekādas.

Šie ārkārtējie un kritiskie apstākļi liek mums griezties pie Jums ar dažiem ierosinājumiem, kas pēc mūsu ciešas pārliecības varētu mums līdzēt. Mēs tādēļ ļoti noteikti lūdzam Jūs, ģenerāļa kungs, darīt visu iespējamo, lai šos mūsu priekšlikumus realizētu. Turklāt tas būtu jādara ļoti steidzīgi, jo tagadējā situācijā mums katra diena dārga.

Mēs lūdzam sastādīt delegāciju no reprezentatīvām personām, kas nekavējoties grieztos mūsu lietā pie leģiona vadības un pašpārvaldes. Delegācijai būtu jānorāda uz abu šo latviešu iestāžu nacionālo un morālisko pienākumu uzstāties pie vācu iestādēm (Jeckelna un Langes) par mūsu tūlītēju atbrīvošanu. Domājam, ka delegācijā vajadzētu ietilpt dažiem no sekojošiem kungiem: Jums, Dr.P.Kalniņam, Rancānam, Breikšam, Bastjānim, Aizsilniekam. Varbūt viena grupa varētu apmeklēt leģiona vadību, bet otra aiziet pie pašpārvaldes vīriem.

Atzīstam, ka jāiet būtu katrā ziņā pie:

1. Bangerska un Silgaiļa, pie abiem kopīgi; pēdējais arī mūsu lietā informēts un būs no viņiem abiem kustīgākais.

2. Dankera un Andersona. Pie pēdējā tāpēc, ka viņš jau mūsu lietā reiz runājis ar Jekelnu un spēs arī Dankeru sakustināt kā enerģiskāks vīrs.

Būtu jāaizrāda uz mūsu bezizejas stāvokli un to, ka visi solītie atbrīvošanas termiņi pagājuši. Jāprasa, lai viņi steidzoši un no jauna griežas pie vācu iestādēm.

Vispār atzīstam, ka mūsu lietu var pasteidzināt tikai tad, ja tagad vācu kungiem vairākkārt atgādinās par mums. Ar vienreizēju runāšanu šinī laikā neko nepanāks.

Tāpat domājam, ka būtu derīgi līdztekus šai akcijai pieteikt pie Bangerska un Andersona mūsu triju sievas. Lai viņas savukārt kopīgi apmeklē abus kungus un prasa palīdzību mūsu lietā. Tikai Jums, ģenerāl, būtu viņas jādabū kopā un jāpiesaka pie Bangerska un Andersona. Izdariet, lūdzu, arī šo lietu!

Vispār lūdzam Jūs, ģenerāļa kungs, ņemt mūsu lietu savās rokās un pielikt visas pūles, lai gausie un neuzņēmīgie kungi tomēr sakustētos mūsu labā pie vācu iestādēm. Cita ceļa un citu personu, kas mums varētu līdzēt, nav. Tādēļ tagad katra atturība sarunās ar leģiona vadību un pašpārvaldi ir nevietā, jā, tā ir pat kaitīga. Bez tam delegācija atstātu uz kungiem lielāku iespaidu nekā līdz šim notikušās privātās dažu mūsu tuvinieku sarunas ar Bangerski. Kā Jūs arī neskatītos uz šiem mūsu ierosinājumiem, lūdzam tos tomēr visādā ziņā izpildīt, jo mēs gribam, lai šinī kritiskā brīdī mūsu labā būtu kas darīts arī no sabiedrības puses. To lūgt mums taču ir pilnas morāliskas tiesības.

Lūdzam lietu izkārtot tā, ka mēs līdz nākamai trešdienai, 23. augustam, kad M.K. kundze nāks uz satikšanos cietumā, dabūtu zināt rezultātus.

Sirsnīgi sveicinam!

Avots: Siliņš, L. Nacistiskās Vācijas okupanti: Mūsu tautas lielās cerības un rūgtā vilšanās. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2001. 296.-297.lpp.

Ievietots: 06.12.2001.

HISTORIA.LV