[1945.gada 18.janvārī]
__________________________________________________________________________

Ģenerāļa Kureļa grupas darbība
no 28.jūl. 1944.g. līdz 14.nov. 1944.g.

1. Dibināšanas iemesli un idejiskais nostādījums.

2. Darbības pārskats laika secībā

A. Skrīveŗu periods: 28.jūl. - 20.sept.

B. Atkāpšanās un Strazdes periods: 20.sept. - 1.nov.

C. Anahites periods: 1.nov. - 14.nov.

3. Ģen. Kureļa grupas darbības legālitāte: attieksmes ar vācu iestādēm.

4. Dezertieŗu uzņemšanas jautājums.

5. Kopsavilkums.

1. 1944. gada jūlija otrā pusē, kad militāro notikumu attīstības rezultātā boļševiki stipri apdraudēja jau tieši Latvijas iekšieni, grupiņa Latvijas virsnieku ar ģen. Kureli priekšgalā mēģināja aizsargu organizācijas ietvaros aktīvizēt cīņai pret boļševismu vēl tos latviešu spēkus, kas nebija iesaistīti Leģionā vai policijas vienībās, lai, boļševikiem izlaužoties cauri vācu armijas līnijām, krievu kājnieki sastaptu latviešu pretestību katrā pagastā, katrā lauku sētā. Lai šī aktīvizēšana labāk veiktos, tika atjaunotas Latvijas armijas tradicijas, dienesta pakāpes un zīmotnes. Darbības uzsākšanai pamatu deva Rīgas apriņķa aizsargu pulka komandieŗa un Rīgas apriņķa priekšnieka J.Veides pilnvara; par darbības lauku tika izvēlēts Rīgas apriņķa policijas III un IV iecirknis. Vienība tika nosaukta par Rīgas aizsargu pulka ģen. Kureļa grupu.

2. A. Skrīveŗu periods.

Ģen. Kureļa grupas tiešā organizēšana sākās 1944.g. 28.jūlijā Skrīveŗu pagasta “Robežos”. Pēc iepriekš sastādīta plāna bija paredzēts līdz 1944.g. 12.augustam sakomplektēt 1200 cilvēku, no kuŗiem izveidot četrus nepilnus bataljonus, pa trim rotām ar 100 vīriem katrā rotā un nepieciešamības gadījumā ieņemt fronti Daugavas sektorā no Pļaviņām līdz Lielvārdei. Lai savāktu minēto skaitu, tika izsūtīti uzsaukumi visām darbības rajonā ietilpstošām 26 pagasta valdēm, uzaicinot noteiktos termiņos saaicināt kopā visus pagasta ieročus nest spējīgos vīriešus. Šais sapulcēs ieradās grupas virsnieki un, propagandējot aktīvas pretestības ideju cīņā pret boļševismu, uzaicināja visus nacionāli domājošus pilsoņus brīvprātīgi iestāties aizsargos, pie kam jaunākos par 1901.g. dzimušiem iesaistīja slēgtā vienībā, kas bija stacionēta Skrīveŗos, bet vecākos atstājot pagastu pašaizsardzības grupās. Apgādi noorganizēja no vietējo lauksaimnieku ziedotiem ražojumiem.

Cilvēku sastāva komplektēšana nenorisinājās tik sekmīgi kā iepriekš bija plānots, jo daudzi negribēja “pārsteigties” ar brīvprātīgu iestāšanos aizsargos. Tā augusta vidū bija saformēts tikai Skrīveŗu bataljons, riteņbraucēju vads pie grupas štāba, saimniecības komanda un atsevišķa rota Bebŗu pagastā. Kopā slēgtās vienībās bija ap 600 cilvēku, pasīvā grupā ap 1200 cilvēku. Apbruņojuma pamatā bija franču un krievu šautenes. Automatisko ieroču bija maz, apm. 2 uz rotu. Bez tiešā formēšanas un apmācības darba grupai nācās veikt arī citus uzdevumus, kas pa daļai stipri traucēja apmācību. Tā ap 50-100 cilvēku katru dienu piedalījās nocietinājumu būvē, dzeloņdrāšu vākšanā utml. Skrīveŗu Ortskommandant'a un OT rīcībā. Bez tam ap 20-30 cilvēku vienmēr bija dažādos norīkojumos IV policijas iecirkņa priekšnieka un SD atbalsta punkta komandieŗa rīcībā. Beidzot ap 15% no sastāva vienmēr bija atvaļināti ražas novākšanas darbos un rudzu sēšanai.

Augusta otrā pusē grupas štābā ieradās 16. armijas izlūkošanas daļas pārstāvis Oberfähnrich's Schubert's un vienojās ar ģen. Kureli par sadarbību un aizsargu nosūtīšanu sevišķam uzdevumam aiz ienaidnieka frontes, kā arī par stacionāras partizānu grupas noorganizēšanu gadījumam, ja fronte tiktu atvilkta. Augustā 7 cilvēku grupa kapr. Mazjāņa vadībā Seces pagastā arī pārgāja fronti un netraucēti atgriezās.

Stacionāro partizānu grupu noorganizēšanai tika izstrādāts plāns, kas paredzēja atstāt aiz frontes zināmu skaitu vienveidīgi organizētu partizānu grupu, radiostacijas un vadības centru - štābu. Šo plānu iesniedza 16.armijas izlūkošanas daļas priekšniekam ltn. Hasselmanam (Frontaufklärungstrupp 212 bei AOK 16, Kommandeur Ltn. Hasselmann), kuŗš to apstiprināja un apsolīja attiecīgu apgādi. Brīvprātīgi pieteikušies grupu vadītāji tika nosūtīti speciālos kursos.

Septembŗa sākumā un vidū dažas pazīmes liecināja it kā par frontes stabilizēšanos Vidzemē, bet septembŗa otrā pusē sākās strauja atkāpšanās kustība. Bija jāizšķiŗas, vai iesākt cīņu, kas būtu vācu atkāpšanās segšana, vai atkāpties bez cīņas. Rīkojumu no priekšniecības (aizsargu komandieŗa, apriņķa priekšnieka) nebija. Lai izšķirtu šo jautājumu, 18.sept. notika štāba un vienību komandieŗu apspriede, kas pieņēma lēmumu, ievērojot nepabeigto apmācību un nepilnīgi organizēto kaujas apgādi, frontes cīņās neiesaistīties, bet atkāpties uz Rīgas apkārtni un, ja vajadzīgs, uz Kurzemi. 19.sept. iesāka mantu un ieroču krājumu pārvietošanu vispirms uz Ropažiem. 22.sept. bija jau tomēr zināms, ka Rīgu turēs tikai līdz krājumu izvākšanai un armijas izlaišanai cauri, kāpēc ģenerālis Kurelis nolēma atkāpties cauri Rīgai uz Kurzemi. Atkāpšanos iesāka naktī no 22. uz 23.sept., kad frontes vienības pameta Aizkraukles pozicijas.

Tā kā no aizmugurē atstājamiem partizāniem paredzētās apgādes bija saņemta tikai apm. 1/10, tad atstāja aizmugurē apm. 1/4 no paredzētā skaita, kas, salīdzinot ar saņemto, bija daudz (kāpēc Frontaufklärungstrupp 212 pārmetumi, ka vairāk nav palikuši Vidzemē, ir pilnīgi nevietā).

B. Atkāpšanās caur Rīgu. Strazdes periods.

Atkāpšanās caur Rīgu noritēja gludi. Tika izdzīts daudz lopu kā zināma pārtikas rezerve turpmākajam. Vienības bez traucējumiem sasniedza Strazdes pagastu. Bebŗu pagasta atsevišķā rota novietojās Ugāles pagastā. Sastāvā bija iztrūkums, jo daļa aizsargu bija atstājusi ierindu, lai evakuētu savas ģimenes. Strazdes perioda sākumā Skrīveŗu bataljona un grupas štāba vienību ierindā bija 275 cilvēki.

Strazdes periodā tika atsākta aktīva darbība daudz plašākā apjomā, lai aktivizētu visus Kurzemē savācamos latviešu spēkus cīņai pret boļševismu. Šai nolūkā grupas pārstāvji uzņēma sakarus ar daudzām latviešu amatpersonām un latviešu kaŗaspēka daļām. Pilnīgi nepareizs tomēr ir bieži dzirdamais apgalvojums, ka grupas pārstāvji ir mēģinājuši pierunāt vai aģitēt, lai latviešu kaŗavīri atstāj savas vienības. Grupas vārds šai laikā Kurzemē bija jau ļoti populārs un štābā Strazdes muižā ieradās apspriesties daudzi redzami latvieši. Tika atjaunota plaša sadarbība ar Frontaufklärungstrupp 212, no kuŗas tika saņemts uzdevums un pilnvarojums noorganizēt partizānu grupas Ziemeļkurzemē plašā mērogā, nododot zināmā mērā arī visu partizānu vadību pēc frontes atvilkšanas ģenerāla Kureļa štābam.

Oktobrī pēc vairāku latviešu vienību (1. un 2. policijas pulku sevišķu uzdevumu bataljonu u.c.) aizsūtīšanas no Dundagas caur Ventspils ostu uz Vāciju, grupā pieteicās daudzi šīs vienības atstājušie kaŗavīri, kas nebija gribējuši pamest Latviju. Oktobŗa vidū apspriedē pie ltn. Hasselmana Matkulē, kuŗā piedalījās ģen. Kurelis un kpt. Upelnieks, tika pārrunāts jautājums par minēto kaŗavīru pieņemšanu vai noraidīšanu, uz ko ltn. Hasselmans atbildēja, ka var saistīt sevišķu uzdevumu veikšanai (t. i. partizānu organizēšanai) tos kaŗavīrus, kuŗu vienības vairs nav Latvijā, un par kuŗiem ir droša pārliecība, ka tie nav braukuši uz Vāciju vienīgi aiz patriotisma, jo tie esot “īstie vīri”, kas nevēloties atstāt savu dzimteni.

Grupas spēki Strazdes periodā strauji auga. Grupā pieteicās daudzi bēgļi, gan aizsargi, gan evakuēto apriņķu policijas piederīgie. Darbība attīstījās galvenokārt Skrīveŗu bataljona (komandēja pltn. Graudiņš) papildināšanā un sīkāko partizānu grupu organizēšanā.

C. Anahites (Stiklu) periods. Saruna ar ģen. Jeckeln'n. Likvidācija.

Oktobŗa beigās grupas štābs pārgāja no Strazdes muižas uz Anahites stiklu fabrikas telpām apm. 13 km ziemeļos no Usmas stacijas. Šeit 2.novembrī tika saņemts uzaicinājums no ģen. Jeckeln'a ierasties tai pašā dienā uz apspriedi viņa dienesta vietā Talsos. Plkst. 15 notika apspriede, kuŗā piedalījās ģen. Kurelis un kpt. Upelnieks no vienas puses, ģen. Jeckeln's, SD-Oberfüihrer's Fuchs's un ģen. Jeckeln'a štāba priekšnieks no otras puses. Apspriedes sākumā ģen. Jeckeln's ir bijis visai ass un taisījis pārmetumus, kā var pastāvēt kāda slēgta vienība blakus vācu armijas un policijas vienībām un latviešu SS Leģionam. Uz to atbildēts, ka grupa radusies kā aizsargu organizācijas sastāvdaļa un kā tāda ir organizēta uz militāŗiem pamatiem. Ģen. Jeckeln's teicis, ka aizsargi nedrīkstot veidot slēgtu vienību. Uz to atbildēts, ka ir arī citi precedenti (Bauskas aizsargu bataljons u.c.). Pārrunās plaši iztirzāta arī līdzšinējā darbība - policijas palīgdienestā, nocietinājumu darbos un sevišķu uzdevumu veikšanā pie Frontaufklärungstrupp 212, ko gan pilnīgi nav ļāvusi reālizēt ātrā atkāpšanās no Vidzemes. Iztaujājis par apbruņojumu, apgādi u.t.t., ģen. Jeckeln's kļuvis laipnāks, uzslavējis līdzšinējo darbību un nospraudis turpmāko darbību (izteikta 4.nov. piesūtītā rakstā - pavēlē), pēc kam sācis pierunāt ģen. Kureli, kuŗam esot “labs vārds latviešu tautā”, izdot uzsaukumu dezertieŗiem un mežos klīstošajiem latviešu kaŗavīriem, lai nāk ārā no mežiem un pieteicas iestādēs. Uzsaukumā varot rakstīt, ka pēc kaŗa būs brīva Latvijas valsts, uzsaukumu izplatīšot visiem līdzekļiem, arī lidmašīnām. Ģen. Kurelis uz to atbildējis, ka viņš savā un savu kaŗavīru vārdā izsaka pateicību par šo apsolījumu, kas katram latvietim dod cerību un spēkus, bet lūdzis to vispirms publicēt, apsolot pēc tam nekavējoties parakstīt attiecīgu uzsaukumu. Pēc tam ģen. Jeckeln's nav neko noteiktu atbildējis un apspriede beigusies.

5.novembrī pēc pusdienas ģen. Jeckeln's ieradies ģen. Kureļa stābā Anahitē. Pārrunās piedalījušies bez ģenerāļiem un kpt. Upelnieka arī vairāki citi štāba virsnieki. Ģen. Jeckeln's atkārtojis savus vārdus, ka pēc kaŗa būs brīva Latvija. Visumā atkārtots jau iepriekš pārrunātais, norunāta tikai technisku jautājumu nokārtošana sakarā ar iesaistīšanu ģen. Jeckeln'a tiešā, un tāpēc nolikta apspriede Talsos.

Šī apspriede Talsos notika 8.novembri. No Kureļa grupas puses piedalījās kpt. Upelnieks, no vācu puses SD-Oberführer's Fuchs's, vēlāk štāba priekšnieks.

Sarunā ar Fuchs'u par grupas piedalīšanos dezertieŗu likvidēšanā, kpt. Upelnieks uzsvēris, ka no latviešu tautas puses grūti uzskatīt par dezertieŗiem tos kaŗavīrus, kas atstājuši savas vienības, tās izsūtot uz Vāciju. Šiem kaŗavīriem vajadzētu dot iespēju caur kādu rezerves bataljonu atgriezties tepat Kurzemes frontē. Vispār radikāli nokārtot dezertieŗu jautājumu var tikai Latvijas valsts proklamēšana, jo latvju tautā pēc visa līdzšinējā pastāv zināma uzticības krize vācu vadībai. Latvju tauta ir sevišķi pret savu bruņoto spēku nosūtīšanu uz Vāciju, ar šo izsūtīšanu izskaidrojams ļoti augstais dezertieŗu skaits mežos, kaut gan latvju tauta visā visumā grib cīnīties pret boļševismu līdz pēdējam. Latvijas valsts atzīšana dotu visai tautai morālo spēku pieaugumu, kaŗavīriem augstu, cēlu mērķi, par ko cīnīties, atjaunotu uzticību vācu vadībai cīņā pret boļševismu. Atjaunojot Latvijas armiju, izdarot visu spēku mobilizāciju, atsūtot Vācijā esošās latviešu vienības, būtu iespējams atbrīvot daudz vācu kaŗavīru citiem uzdevumiem.

Uz to Fuchs's atbildējis, ka tas, ka Latvija būs brīva valsts pēc kaŗa, neesot tikai viņa vai ģen. Jeckeln'a personīgās domas, bet oficiāls Vācijas valdības lēmums, un ka šodien to proklamēt nevarot tikai tāpēc, ka to iztulkotu kā Vācijas vājuma pazīmi. Kpt. Upelnieks atbildējis, ka tagad ir pēdējais laiks, ka tad, kad būs okupēta visa Latvija, būs jau par vēlu.

Fuchs's bijis loti pateicīgs par atklātu valodu, teicis, ka viņš arī esot tādās pat domās, bet ka aizskartie jautājumi pārāk svarīgi, lai tos izšķirtu uz vietas. Viņš izlidošot uz Berlīni, lai par visu pārrunāto ziņotu Relchsführer'am SS un partijas sanāksmei. Ja atbilde no Berlīnes būšot pozitīva, tad viņš pēc 4 vai 5 dienām lūgšot iesniegt pārrunāto rakstiski. Rezerves bataljona radīšanai viņš piekrītot, tas pārrunājams ar štāba priekšnieku.

9. novembrī no rīta Kureļa grupas štābā notika apspriede, kuŗā kpt. Upelnieks ziņoja par minēto apspriedi. Pieņēma lēmumu, ka sarunām ar vāciešiem attīstoties labvēlīgi, jācenšas izsargāties no jebkādiem incidentiem ar vāciešiem. Lai to panāktu, jābrīdina vēlreiz visas grupas vienības.

Tai pašā dienā plkst. 15 nostādīja Skrīveŗu bataljonu, kuŗu uzrunāja ģen. Kurelis un kpt. Upelnieks, norādot, ka šodien latviešiem iespējama tikai viena cīņa - kopā ar Vāciju pret boļševismu, ka tikai tā var nest brīvu Latviju.

10. novembri štāba mītnē ieradās SD vīrs Schatz's, kuŗš “draudzīgi” nofotografēja štāba virsniekus - “at-miņai”.

14. novembrī plkst. 08,00 atklāja mīnmetēju uguni, parādījās 6 lidmašīnas, nāca trīskāršas strēlnieku ķēdes, notika apcietināšanas.

Plkst. 12 sapulcēja atbruņotos un tos uzrunāja ģen. Jeckeln's, norādīdams, ka viņiem esot jācieš nenosvērtās kpt. Upelnieka rīcības dēļ.

3. Ģen. Kureļa grupas darbības legalitāte, attieksmes ar vācu iestādēm.

Kā jau teikts, darbības uzsākšanai pamatojums bija Rīgas apriņķa policijas priekšnieka un aizsargu pulka komandieŗa J.Veides pilnvarojums ģen. Kurelim pārorganizēt aizsargus apriņķa IĪI un IV iecirkņu robežās uz militāriem pamatiem. Šis stāvoklis vēlāk tika sankcionēts ar aizsargu komandieŗa pavēli, ar kuŗu ģen. Kurelis tika iecelts par “apvienoto bataljonu komandieri Rīgas apriņķa aizsargu pulkā”. (Diemžēl, nav zināms, vai ir uzglabājies kāds šīs pavēles noraksts, tuvāk zina plkv. Dzenītis un kapt. Ķirsons). Tam pievienojas 16.armijas izlūkožanas daļas pilnvarojums ģen. Kurelim un kapt. Upelniekam sevišķa uzdevuma veikšanai, frontes pārgājēju izlasei un stacionārās partizānu grupas organizēšanai. Ģen. Kurelim un kapt. Upelniekam izsniegtajās apliecībās bija minēts, ka viņiem ir sevišķs uzdevums no Ziemeļu armijas grupas (ein Sonderauftrag von Heeresgruppe Nord). Apliecības bija izdotas no Frontaufklärungskommando 204 bei AOK 16, tās parakstījis bija I.A. Oberfähnrich's Schubert's. Dažiem citiem grupas darbiniekiem bija izdotas apliecības no Frontaufklärungstrupp 212 bei AOK 16, tās bija parakstījis ltn. Hasselmann's. Sakarība starp Frontaufklärungskommando 204 un Frontaufklärungstrupp 212 nebija īsti skaidra. Ltn. Hasselmann's bija 212. komandieris, bet Oberfähnrich's Schubert's bija viņam padots.

Minētās apliecības ģen. Kurelim, kapt. Upelnlekam un citiem bija derīgas no 15.augusta līdz 15.novembrim, tātad vēl vienu dienu pēc likvidācijas.

Bez tam, skaitot ar 3.novembri, ģen. Kureļa grupa bija legālizēta ar ģen. Jeckeln'a rakstu.

Visā trīs ar pus mēnešu ilgajā darbības laikā ģen. Kureļa grupa vienmēr bija pieteikta Ortskommandantur'ām sākot ar Skrīveŗu, beidzot ar Spāres - un saņēma no tām daudz rīkojumu, kādu nelegālām vienībām, resp. bandām nekad nemēdz dot.

Arī citās iestādēs ģen. Kureļa grupa vienmēr tika uzlūkota kā legāla vienība un tās izdotos dokumentus visur respektēja.

Ja arī kaujas grupas skaitliskais sastāvs pārsniedza partizānu grupās ierindoto skaitu, kas bija pieteikts Frontaufklärungstrupp 212 un bija ap 540, tad nav jāaizmirst, ka partizānu grupās varēja ierindot tikai izlasi, pārējie bija jāizmanto kaut kā citādi (saimniecībā u.t.t.). Ka grupas skaitlisko sastāvu stipri pārvērtēja uz augšu (6, 7, pat 12 un 16 tūkstoši vīru), tur vainīgs tas apstāklis, ka par kurelieti uzdevās katrs klaidonis un to arī par tādu pieņēma bez dokumentu pārbaudes, kaut īstajiem grupas kaŗavīriem bija grupas aizsargu apliecības un komandējuma dokumenti (Marschbefehl u.t.t.), kā katrā slēgtā vienībā. Tāpēc grupas skaitliskā sastāva nesaskaņa tieši ar pieteikto partizānu skaitu 540 nav jāuzskata kā nelegālitātes moments, jo sastāvs bija pieteikts, kā jau minēts, Spāres, Ugāles, Piltenes un Ēdoles Ortskommandantur'ās.

4. Dezertieŗu uzņemšanas jautājums

Skrīveŗu darbības periodā, kas sakrita ar mūsu Leģiona ģenerālinspektora aicinājumu dezertieŗiem nākt laukā no mežiem un atgriezties cīnītāju rindās, kā arī līdzīgu plkv. Lobes uzaicinājumu, grupā pieteicās daudz apkārtklīstošu latviešu kaŗavīru. Kad kļuva zināms, ka grupas sastāvā tos paturēt nedrīkst, tie tika nosūtīti pēc piederības. Atkāpšanās laikā caur Rīgu dezertieŗu grupā nebija.

Kā jau pieminēts, daudz dezertieŗu pieteicās Kurzemē. Leģionāri tika nosūtīti uz 19.div., izdodot tiem attiecīgus dokumentus ceļam. Kad noskaidrojās, ka tie divīzijā neierodas (cik man zināms - majora Stīpnieka apspriedē ar kapt. Upelnieku), štāba apspriedē 9.11. izlēma par to sūtīšanu uz divīziju ar pavadi.

Attieksmē uz izklīdušiem izsūtīto policijas vienību piederīgiem rīkojās pēc ltn. Hasselmann'a noradījumiem.

5. Kopsavilkums.

Īsajā trīs ar pus mēnešu darbības laikā ģen. Kureļa grupas darbība maz paspēja izpausties reālos sasniegumos. Nav tomēr noliedzami divi sekojošie pozitīvie fakti:

1) Zināmu latviešu spēku aktīvizēšana cīņai, (kas, diemžēl, gan nepaspēja īsti iesākties), ko labi izprata komūnisti un attiecīgi uz to reaģēja (1944.g. 6.okt. raidījums, kur “ģen. Kureļa banda” nostādīta blakus Leģionam - “Bangerska bandītiem”).

2) Zināmu līdzdalību miera un kārtības sargāšanā, jo apgabalos, kur bija organizētas Kureļa grupas vienības, “Sarkanā bulta” un citas bandas bija bezspēcīgas.

Kā negatīvs jānovērtē fakts, ka daži latvieši tomēr atstāja savas vienības frontē, mēģinādami iekļūt Kureļa grupā.

Liepājā, 18.1.45.

Avots: Bangerskis, R. Mana mūža atmiņas. 4.grāmata. Kopenhāgena: Imanta, 1960. 33.-42.lpp. 

Ievietots: 05.07.2001.

HISTORIA.LV