___________________________________________________________________________

Ziņojums par stāvokli

Tā kā sarkanā armija apdraud latviešu teritoriju, iesākusies lielas latviešu iedzīvotāju daļas evakuācija, kas notiek lielākoties brīvprātīgi, taču pa daļai arī ar varu. Ziemeļos no Daugavas dzīvojošiem bija divas evakuācijas iespējas, proti, uz Vāciju vai uz Kurzemi. Pret vāciešiem labvēlīgi noskaņotie latvieši devās uz Vāciju, kamēr nacionāli un ultranacionāli noskaņotie labprātāk glābās Kurzemē. Tas izskaidrojams an ar to, ka civilā pārvalde deva atļauju izceļojumam uz Vāciju tikai pēc daudzu formalitāšu nokārtošanas. Tiem, kam bija labas attiecības ar attiecīgām vācu iestādēm, bija vieglāk iegūt izceļošanai nepieciešamās apliecības nekā citiem. Tikai dažas dienas pirms Rīgas atstāšanas attiecīgās iestādes atsacījās no formalitātēm un ienaidniekam tuvojoties, aicināja visus iedzīvotājus evakuēties uz Vāciju. Iedzīvotāji, kas piederēja pie nacionālās vai ultranacionalās vāciešiem naidīgās puses, gandrīz visi aizgāja uz Kurzemi. Tam bija dažādi iemesli.

Zemniekiem izšķirošs iemesls bija ciešā saistība ar dzimto zemi. Atstāt tēvzemi briesmu brīdī pēc viņu domām ir nesavienojami ar patiesa latvieša godu. Otra iedzīvotāju daļa, piedzīvodama 1944. g. vasarā latviešu 15. SS divīzijas daļu aizvešanu uz Vāciju līdzīgi gūstekņiem, pie kam daudzi privātie, kas brīvprātīgi Rīgu negribēja atstāt, piedzīvoja līdzīgu likteni, salīdzināja šos notikumus ar 1941. g. padomju varas deportācijām. Te jāievēro, ka, piemēram, gandrīz trešdaļai ar varu uz kuģiem aizvestajiem Rīgas vīriešu kārtas pilsoņiem kabatā bija papīri, kuri skaidri liecināja, ka iepriekš minētās formalitātes, kaut vēl ne pilnīgi nokārtotas, tomēr katrā ziņā to kārtošana bija jau iesākta. Tas pierādīja šo personu nodomu izceļot uz reihu. Daudzos gadījumos to ģimenes locekļi bija spiesti palikt Rīgā, jo viņiem tagad trūka nepieciešamo dokumentu izbraukšanas formalitāšu nokārtošanai. Cilvēki ir ārkārtīgi neuzticīgi un domā, ka viņus Vācijā ievietos darba nometnēs. Ciktāl tas attiecas uz vīriešiem karadienesta vecumā, ka tos iesaistīs citās frontēs. (Pirms došanās uz reihu šādu uzskatu dēļ bija jācīnās arī ar [manā] vienībā esošajiem spiegošanas darbiniekiem.)

Viena daļa iedzīvotāju, kas nevarēja būt mazākā, velk paralēles ar 1918. g. Vienmēr pieaug latviešu skaits, kuri cer, izmantojot kā Vācijas, tā Padomju Savienības vājumu, panākt neatkarīgas latviešu valsts atjaunošanu. Šīs latviešu tautas aprindas, eventuāla abu kaimiņu lielvalstu sabrukuma gadījumā, grib izmantot visus latviešu tautas nacionālos spēkus un atzīst par labāku palikt uz vietas. Gadījumā, ja zemi okupētu Padomju Savienība, doties mežos, tur nogaidīt izšķirošo brīdi.

Ar vienpusīgo vāciešiem draudzīgo latviešu izceļošanu ir nacionālo un ultranacionālo latviešu specifiskais svars palielinājies. Pašreizējā situācijā Kurzemē, kas ir spraiguma pilna, savu pamatojumu atrod šeit.

Tā kā Kurzemē nav vairs normālas pasta satiksmes, tad iedzīvotāji nesaņem laikrakstus un trūkstošās elektrības dēļ nedarbojas radioaparāti, it īpaši uz laukiem, iedzīvotāji praktiski ir palikuši bez kādas politiskas vadības. Latviešu pašpārvalde ir likvidēta. No vāciešu puses nav redzama nekāda iniciatīva izmantot ziņu sniegšanu iedzīvotāju politiskai vadībai. Iedzīvotāji tādēļ ir pakļauti tikai baumām un tās labprāt uzklausa. Padomju vadība izmanto šo stāvokli. Ar ultranacionāli apslēptām baumām tā sabiedrībā iegūst lielu iespaidu.

Kad, sakarā ar krasta nocietinājumu izbūvi pie Ventspils, jūras piekrasti slēdza iedzīvotāju satiksmei, tad izplatījās baumas, ka iedzīvotājus nepielaiž pie jūras tādēļ, lai tie neredzētu līķus no padomju nogremdētajiem kuģiem, kas lielā skaitā izskaloti krastā. Šīs baumas spēcīgi pārrunāja visā Kurzemē. Daudzi, kas gribēja doties uz reihu, tagad pārdomāja un atrada par labāku doties mežā.

Blakus šīm skaidri redzamām ienaidnieka propagandas izplatītām baumām, iedzīvotāju starpā klīda arī baumas, kuru avots nav skaidri ieskatāms. Piemēram, stāsti par varoņdarbiem, kurus izdarījuši Vidzemē un Latgalē palikušie latviešu partizāni. It kā nebūtu nevienas pilsētas sarkanās armijas okupētajā teritorijā, no kurām latviešu partizāni nebūtu to padzinuši. Šīs ziņas ir grūti pārbaudāmas. Tomēr [manas] vienības vīri ir apstiprinājuši, ka pie Cēsīm ir notikušas asas kaujas.

Šādas baumas ievērojami ceļ latviešu pašapziņu un nacionālās jūtas un veicina partizānu darbību. Kurzeme ar saviem milzīgajiem mežu masīviem ir predestinēta kļūt par partizānu apgabalu. Mežus ap Dundagu var apzīmēt par vēsturisku bandu pulcēšanās vietu. Šis apvidus vienmēr ir bijis patvērums dažādiem elementiem, kas politisku vai citādu iemeslu dēļ ir varas vajāti. Šeit pēdējos gados patvērumu atrada kā komunisti, tā arī ultranacionāli noskaņoti elementi, ko visu laiku papildināja dezertieri no dažādām latviešu vienībām, sevišķi pēc 15. latviešu SS divīzijas iznīcināšanas un krievu iebrukuma Jelgavā š. g. augustā.

Pēc atkāpšanās kustības no līnijas Rīga-Jelgava uz līniju Ķemeri-Auce nobeigšanas, izdevās fronti nostabilizēt. Sakarā ar vispārējā stāvokļa nostabilizēšanos sekoja latviešu vienību iekļaušana galvenajā kaujas līnijā. Aizmugurē tika izveidota pakāpeniska aizsardzības līnija dziļumā. Tās izbūves darbos izmantoja Kurzemes un tur no krievu ieņemtajiem apgabaliem evakuētos civilos iedzīvotājus.

Reizē ar militārajiem pasākumiem Kurzemes aizstāvēšanai, Ziemeļu armiju grupas virspavēlnieks visiem karavīriem izdeva uzsaukumu, pilnīgi iesaistīties nākamajās izšķirošajās kaujās. Pēc masīvas ienaidnieka spēku koncentrēšanas novembra mēnesī, Ziemeļu armiju grupas galvenās kaujas līnijas priekšā ienaidnieka karaspēka stiprums pieauga līdz 12 armijām. Smaguma punkti izveidojās pie Auces un Liepājas. No tā varēja secināt, ka ienaidnieks gatavojas izšķirošai kaujai.

No visiem vācu militārās vadības izdarītajiem pasākumiem, Kurzemes iedzīvotāji varēja saprast, ka vāciešiem bija stingrs nolūks par katru cenu aizstāvēt Kurzemi. Pie tā pievienojās soļi, lai nodrošinātu karaspēka pārtikas apgādi nākamajos mēnešos. Neskatoties uz visiem šiem faktiem, varēja novērot, ka iedzīvotāji tam neticēja. Ļoti lielā skaitā viņi evakuējās. Daudzos gadījumos evakuācijas pavēle nemaz nebija vajadzīga. Plašās aprindās bija atklāta vēlēšanās braukt uz Vāciju. Ar katru dienu pieauga bēgļu kolonnu skaits virzienā uz Ventspili un Liepāju.

Evakuācija notika tādā veidā, ka nekādā ziņā nenodrošināja nokļūšanu paredzētajā vietā. Pilnā pretstatā tam ir vēl vienas skaitā ievērojamas latviešu iedzīvotāju daļas vēlēšanās palikt Kurzemē. Palikšanas iemesli jau minēti iepriekš.

Dažādu vienību sakoncentrēšanās Kurzemē drīz pieņēma tādu veidu, kas radīja briesmas ne tikai nodrošināt karaspēka apgādi, bet traucēja arī nekavētu taktisku karaspēka pārvietošanos. Bija nepieciešams atslogojums. Lai to izdarītu, daļa vienību bija jāatvelk. Nosūtot, piem., policijas, O.T. un citas būvgrupas uz Vāciju, daļa no tām atteicās to darīt. Īsi pirms iekāpšanas kuģos tie dezertēja. Šo gadījumu skaits ar katru dienu pieauga. Oktobra beigās droši varēja apgalvot, ka lieli mežu apvidi bija pilni ar tādiem dezertieriem, taču uzbrukumi vāciešiem nenotika. Tikai novembra sākumā ziņojumos minēti pirmie uzbrukumi. Jau ap 10. nov. bandu darbība pieņēma tādus apmērus, ka armiju grupa ir spiesta izdarīt izšķirošus pasākumus, lai novērstu šīs briesmas. Pirmatnējais iespaids par vairāk vai mazāk nozīmīgu bandu grupu bezplāna darbību drīzumā izmainījās. No šī brīža ikdienu ienākušie ziņojumi atklāja, ka Kurzemes meži slēpj nekontrolējamu skaitu dezertieru. Nomaļās lauku mājās rūpīgi izvēlētās paslēptuvēs atrada daudz dezertieru.

Paralēli šai pieaugošai parādībai, kas iespējami var kļūt par lielām briesmām, vai tāda jau ir, notiek dezertēšana no frontē karojošam vienībām. Oktobra beigās dezertieru skaits bija pieņēmis tādu apmēru, kāds nav līdz šim piedzīvots militāri nelabvēlīgākos apstākļos. Kad latviešu SS divīziju apmeklēja Ziemeļu armijas grupas virspavēlnieks, divīzijas komandieris viņam ziņoja, ka mēneša laikā dezertējuši 1000 karavīru. Arī pēc tam dezertēšana nav samazinājusies. Tā pamatojuma saknes varētu būt ļoti dziļas. Tās ir kā latviešu pašu būtībā, tā arī vācu iestāžu neveiklajā latviešu problēmas nokārtošanā. Beidzot tā ir arī ienaidnieka propaganda. Daži no galvenajiem iemesliem minēti turpmāk:

1. Skaidras politiskas līnijas trūkums. Latviešu tautai pat ne reizi netika doti saistoši solījumi, kā to vismaz izplatīja Baltkrievijā un Ukrainā.

2. Trūka latviešu personības, kura būtu padevīga (ergebene) vācu vadībai, vai personība, kas atrasts tās uzraudzībā, un būtu starpnieks starp vācu vadību un latviešu tautu.

3. Pārāk biežas pretrunas militāro un civilo iestāžu rīkojumos.

4. Neturētais solījums noturēt Baltijas telpu un to līdz pēdējam aizstāvēt. Būtu bijis labāk tādu solījumu vispār nedot.

5. Veiklās padomju propagandas izplatītās baumas par slikto apiešanos ar evakuētajiem latviešiem reihā un par jūrā nepārtraukti nogremdētajiem kuģiem.

6. Vieglprātīga un bezatbildīga vācu karavīru tenkošana.

7. Arvien pieaugoša ienaidnieka aģentu darbība stipri ietekmē iedzīvotāju vispārējo noskaņojumu un palēnām viņi jūtas vāciešu pamesti.

8. SD turp un atpakaļ svaidīšanās, apstrādājot latviešu internās lietas. 

Augšminētie apstākļi ir iemesls tam, un visi līdzšinējie novērojumi atkārtoti apstiprina to, ka latvieši labākos spēkus attur un tos nenodod frontei. Ar to sakarā ir bandu organizēšanās, kam sākumā nepiegrieza vērību, bet kas šobrīd ir kļuvušas par lielām briesmām. Kurzemes telpā esošās bandas, ievērojot to nozīmi, ir jāsadala sekojoši:

1. Nacionālas vai ultranacionālas bandas, kuras vada latviešu ģenerālis Kurelis.

2. Padomju vadīti partizāni, kuri tekoši papildinājumu saņem no gaisa.

3. Patstāvīgas mazākas bandu grupas ar nezināmiem nolūkiem. Pagaidām tās ir nenozīmīgas. Apvienojot tās zem vienas stingras vadības, tās tomēr varētu būt briesmas, ko nevajadzētu novērtēt par zemu. Šais grupās ir ļoti vērīgi cilvēki, kas daļēji sevi ir pieradījuši cīņās pret boļševikiem 1941. g. un arī ir izcēlušies šinī karā frontē.

1. punktā minētā banda daļēji sastāv no iedzīvotājiem, kas ir evakuēti no apgabaliem austrumos no Rīgas, bet lielākā daļa no kurzemniekiem un dezertieriem pēc latviešu 15. divīzijas nevarības. Ir jāievēro, ka daudzi neuzticami elementi lielā skaitā bija paslēpušies ar viltotām apliecībām ar ģenerāļa Kureļa parakstu, tādēļ taisnības labad Kureļa dēļ ir jāsaka, ka ar to viņi nelietīgi izmantoja ģenerāli Kureli.

Kā pēdējais bijušās latviešu armijas ģenerālis Kurelis plašās aprindās bauda lielu cieņu, jo viņš latviešu armijas formas tērpā reizē atgādina labās latviešu patstāvības laikus. Kurelim ir 65 gadi un viņš atstāj izteikti senīlu iespaidu. Pēc sarkanās armijas iebrukuma Latgalē Kurelis pārstāvēja uzskatu, ka katram latvietim ar visiem spēkiem ir jāpiedalās, lai novērstu Latvijai draudošās briesmas. Viņš pats kopā ar sava štāba priekšnieku kapt. Upelnieku devās uz Skrīveriem lai no turienes ar aizsargiem un citiem brīvprātīgajiem uzsāktu cīņu pret sarkanajiem partizāniem. Viņš parādīja lielu aktivitāti, taču bez politiskiem mērķiem.

[Mana] vienība toreiz uzņēma sakarus ar Kureli un viņš izteica piekrišanu nodot savus labākos vīrus [dažādiem] uzdevumiem (fuer S[abotage], K[amp] und R[ueckzug] -Einsätze). Kurelis toreiz norādīja, ka daudzi dezertieri ir aizgājuši mežos, jo viņi negrib braukt uz Vāciju. Tomēr daudzi no tiem būtu gatavi kopā ar viņu cīnīties uz latviešu zemes. Kurelis domāja, ka šiem vīriem vajadzētu dot iespēju sevi rehabilitēt. Ar labiem panākumiem [mana] vienība uzdeva Kurelim turpināt savu darbību tādā pat veidā kā Vidzemē. Viņam norādīja noteiktu apvidu paredzēto pasākumu (R-Unternehmens) organizēšanai. Tā kā Kurelis darbojās bez oficiāla vācu vadības uzdevuma, viņš baudīja arī dezertieru uzticību. Viņi no Kureļa kā latvieša cerēja sagaidīt izpratni un meklēja ar viņu kontaktus. Kurelim nebija atļauts organizēt bēguļojušus leģionārus, tādēļ viņš ar šīm grupām varēja uzturēt tikai vaļīgus sakarus. Tomēr nebija iespējams novērst, ka šīs grupas sevi identificēja ar Kureļa organizāciju. līdz ar to radot aizdomas, ka Kurelis dezertierus atbalsta.

Raugoties no [manas] vienības viedokļa, šī attīstība bija ļoti vēlama. Ar to radās iespēja ļoti noderīgus un drošsirdīgus vīrus, kuri bezdarbībā sēdēja mežos, atkal atgriezt pie legālas darbības, vai mazākais ar Kureļa palīdzību tos virzīt. Ar to vācu vadība tad iegūtu pārskatu par faktisko stāvokli Kurzemes mežos.

Apvainojumus, ka Kurelis darbojies kopā arī ar komunistu bandām, var novērtēt tikai kā ienaidnieka propagandas izdevušos mēģinājumu radīt plaisu starp vācu vadību un Kureli.

Cik pavirši rīkojās atbildīgās iestādes, izsakot tādus apgalvojumus, ir redzams arī no tā, ka tādus pat apvainojumus kā pret Kureli izteica ari pret standartenfīreru Lobi. Īstenībā Lobem nekas nebija kopīgs ar partizānu organizāciju. [Manas] vienības atbalsta punktu, lai to maskētu kā latviešu pasākumu, ar Lobes piekrišanu nosauca par "Lobes vienību".

Jau ilgi pirms atkāpšanās kustības uzsākšanas [mana] vienība nepārtraukti norādīja uz nepieciešamību šo bandu pakļaut vācu militārajai vadībai un dot tai konkrētus uzdevumus ģeogrāfiski ierobežotā apvidū. Līdz oktobra beigām [mana] vienība faktiski bija vienīgā vācu bruņoto spēku daļa, kas ar Kureli uzturēja sakarus. Turpretim ar Kureli, kura vārdam, blakus standartenfīrera Lobes vārdam, latviešu tautā ir labākā skaņa, augstākās militārās iestādes kā armijas virspavēlniecība vai armiju grupa neatrada par vajadzīgu uzņemt sakarus. Tas liek atzīt, ka Kureļa organizāciju novērtēja par zemu. Līdz ar to militārā vadība nokavēja viņa organizāciju izmantot vēlamā virziena lietderīgiem uzdevumiem.

Latviešu ģenerāla Kureļa banda ar savu štābu un rotu 120 vīru sastāvā personīgai apsardzībai no Jaunjelgavas apkārtnes bija evakuēta vispirms uz Strazdi, bet vēlāk uz Anachiti. Tas ir jāuzskata par mēģinājumu pašu iniciatīvā uzņemties cīņu pret sarkanajiem bandītiem un pēc sarkanās armijas iebrukuma to turpināt pret boļševismu. Līdz novembra sākumam nekāda naidīga sadursme ar šo bandu nebija notikusi. Tomēr ir jārēķinās ar tādu iespēju brīdī, kad viņi atzīs, ka vācu bruņotie spēki atstāj Kurzemi, vai arī ja neizdotos uzņemt sakarus un atrisināt vienojoties bandu jautājumu. Tikai ar lielu veiklību var novērst šeit postu un uzsākt svētīgu darbu. Šīs problēmas atrisinājums ir mazāk atkarīgs no vācu autoritātes, kas izdod attiecīgas pavēles, bet daudz vairāk no fakta, vai izdosies panākt uzticību vācu bruņoto spēku un šīs bandas starpā. Arī padomju puse Kureļa bandas locekļu naidu pret boļševikiem ir atzinusi. Šeit vēlreiz jānorāda uz Kureļa ārkārtīgi lielo popularitāti latviešu tautā Kurzemē, ka to latviski runājošie [manas] vienības piederīgie bieži varēja konstatēt.

Neatkarīgi no šīs bandas [mana] vienība organizēja un apbruņoja grupas ar uzdevumu palikt ienaidnieka aizmugurē, lai pēc sarkanās armijas iebrukuma traucētu tās apgādi un radītu nedrošību ieņemtajos apgabalos. Ar ģenerāli Kureli tika meklēti sakari

gadījumos, kad to prasīja atsevišķo grupu drošība, t.i. saskares punktos darbības apvidū, kurā bija manas un ģenerāļa Kureļa grupas. Pazīstot ģenerāļa Kureļa personu un viņa štāba priekšnieku kapt. Upelnieku, kā arī viņa grupu stiprumu darbības telpā, [manai] vienībai ir tiesības atzīt, ka sadarbībai pamatā ir laba griba. Pareiza rīcība ar to būtu varējusi novest pie panākumiem. Sarunas ar ģenerāli Kureli kā ari ar viņa štāba priekšnieku un [manu] vienību bija tik vaļsirdīgas un kaislīgā pārliecībā par nepieciešamību cīnīties pret boļševismu, kā tas pārrunās ar pašu grupu vadītājiem nenotika.

Pirmā nopietnā diskusija par šo bandu notika SS obergrupenfīrera un SS ieroču ģenerāļa Jekelna un ģenerāļa Kureļa ar viņa štāba priekšnieku Upelnieku starpā 2.11. Talsos. Iepriekšējās sarunās piedalījās pats vienības vadītājs [t.i. Haselmans] un par sarunu gaitu viņš tika informēts. Šīs sarunas rezultāts pēc ģenerāļa Jekelna izteicieniem bija loti apmierinošs. Atrisinājums izskatījās šāds:

1. Vienības pakļaušana BdS [drošības policijas pavēlniekam],

2. Noorganizēt 3 rotas bandu apkarošanai,

3. Noorganizēt rezerves bataljonu dezertieru pārbaudīšanai un piemēroto nodošanai frontes vienībām,

4. Sevišķi piemērotu vīru izraudzīšana izpletņu lecēju vai Ostlandes iznīcinātāju vienībām (Jagdverbände Ostland). 

Kā politisko paroli noteica: Cīnīties vācu pusē par brīvu Latviju.

Drošības policijas pavēlnieks ģenerāli Kureli uzaicināja sagatavot skrejlapas, ko virs Kurzemes mežiem nometīs no lidmašīnas. Šīm skrejlapām ir šāds saturs: Uzaicinājums visiem dezertieriem un mežos aizbēgušiem civiliem iedzīvotājiem atstāt savas paslēptuves un pievienoties tai sabiedrībai, kas ir nolēmusi vāciešu pusē latviešu vadībā cīnīties pret boļševismu. Ar šo uzaicinājumu darīja tieši pretējo tam, ko pirms dažām nedēļām ar vācu iestāžu atļauju iespieda Talsu avīze, uzaicinot iedzīvotājus:

"Dodieties mežos! Izšķirošā stunda tuvojas." Sarunas ar iedzīvotājiem arvien vairāk noved pie atziņas, ka propaganda, to pašu nometot ar skrejlapām no lidmašīnas, nekad nedos gaidītos panākumus. Vienīgi izplatot skrejlapas no rokas rokā, un kopā ar tām ceļojošo saukli, ka tās izdod nacionāli noskaņotas latviešu aprindas, kaut cik var nodrošināt kādus panākumus, ja tādi vispār pašreizējā stāvoklī ir vēl iespējami.

Dažas dienas pēc sarunām, kuras atrada apmierinošu vienošanos un atrisinājumu bandas jautājumam, SS obergrupenfīrers Jekelns sakarā ar savu ziņojumu 16. armijas pavēlniecības štāba priekšnieka ģenerālštāba pulkveža brīvkunga fon Gersdorfa klātienē izsaka šaubas par ģenerāļa Kurela uzticamību un jau tad sāk runāt par vienības likvidēšanu. Likvidēšanu iesāka 14. nov. Pirmajā dienā apcietināja 680 vīru, ieskaitot Upelnieku un viņa štābu. Ģenerāli Kureli atlaida pie savas ģimenes. 16. nov. no Ventspils visus apcietinātos nosūtīja uz reihu. Ir saprotams, ka 150 [manas] vienības spiegošanas vīri (V-Leute), kas brauca ar to pašu kuģi, redzot savus 680 sagūstītos tautiešus, nekļuva stiprināti savā cīņas gribā. Ja tomēr visi spiegošanas darbinieki palika uzticīgi savam iesaistījumam, tad to var uzskatīt par pierādījumu tam, ka vadība vēlamā virzienā un sekmīgs iesaistījums ir iespējams, ja ir iespējams radīt uzticības pilnas attiecības.

Plašo apcietināšanu sekas ir arī to grupu pastiprināta došanās mežos, kas līdz šim kā ciemos, tā pilsētās jutās esam drošībā un sekmīgi sadarbojās ar vāciešu iestādēm, kā arī sākums uzbrukumiem vāciešiem. Šai sakarā būtu jāatceras kāds vecs sakāmvārds, proti: ja igaunis grib tevi nonāvēt, tad viņš nenāks gan tieši no priekšas, bet vismaz no sāniem; bet latvietis, ja arī tu esi neapbruņots, noteikti nāks no muguras.

Jau šodien daudzās speciālajās vienībās sastopams uzskats, ka Kureļa bandas apcietināšanas akciju ir inscenējušas iznīcinātāju vienības (Jagdverbände). Eventuāla savu pašu grupu apcietināšana tad novestu pie galīga lūzuma un kāda vadības štāba pastāvēšana, kā iznīcinātāju vienības to vēlētos attēlot, ar to kļūtu iluzoriska.
_____________________________________________________________________________

Avots: Biezais, H. Kurelieši. Nacionālās pretestības liecinieki. Itaka: Mežābele, 1991. 97.-104. lpp.

Dokumenta atrašanās vieta: Bundesarchiv-Militärarchiv Freiburg. RH 2/v-2129.O.

[1] Haselmana ziņojumam, kas saglabājies oriģinālā, trūkst datuma. Taču vairākas atzīmes uz paša ziņojuma un tā pavadraksta ļauj dokumentu datēt. Ar roku kreisajā stūrī uzrakstīts “23/11 44” un uzspiests zīmogs “Abwehtkommando 2, 5. Dez. 1944”. Tas atļauj rakstu datēt ar 23.novembri, vai īsi pirms tam. [Biezais, H. Kurelieši. Nacionālās pretestības liecinieki. Itaka: Mežābele, 1991. 104. lpp.] 

Ievietots: 23.05.2001.

HISTORIA.LV