Dzimtsbūšana (Kurzemes zemnieku likumos 1817 ari: ļaužu dzimta būšana, dzimtu ļaužu b-na, dzimta b-na), tāda “zemnieku būšana”, kad ļaudis “pieder par dzimtu savam kungam” pretstatā “pilnas brīvības būšanai”, ko nodibina zemnieku brīvlaišanas (sk.) likumi. “Būšana” ir vecs nosaukums kārtībai, iekārtai, kārtai, būtībai pretstatā “nebūšanai” - nekārtībai, nelikumībai; vārds “dzimts” šai saliktenī tulkojams kā “iedzimts” - faktiski vai juridiski, miesīgi vai garīgi mantots no vecākiem: piem., dzimtās mājas, dzimta spalva. Tiešām, Ljā dz-as sākumā dzimtsļaudis piederēja dzimtskungam nevis kā īpašums, bet kā mantojums, proti kā muižas novada daļa. Tikai vēlāk dzimtskungi centās savas tiesības uz dzimtsļaudīm konstruēt kā īpašuma tiesības, ar ko vismaz teōrijā zūd juridiskā robeža starp dzimtsļaudīm un vergiem. Tas vērojams ari vācu terminoloģijā, kas izšķiŗ 2 dz-as veidus: Erbuntertänigkeit, ja dz-nu ved sakarā ar mantojumu tiesībām, un Leibeigenschaft, ja to pamato ar īpašuma tiesībām. Turpretim latv. tāpat kā franči, angļi u.c. lieto tikai vienu terminu; nevien 18 g.s. Ljas leksikografi, bet ari 19 g.s. zemnieku likumi runā tikai par dzimtsvīru, kam atbilst kā vācu Erbuntertan, tā Leibeigen. Lai gan dz. visur ir viens no zemnieku nebrīvības veidiem, tomēr ļoti gŗūti un dažos gadījumos pat pilnīgi neiespējami atrast aptveŗošu dz-as dēfīnīciju: kas vienā vietā vai laikmetā ir šī institūta būtiskā pazīme (essentialia), tas citur dažādu polītisku, ekonomisku, sociālu un ideoloģisku ietekmju rezultātā var zaudēt savu būtisko nozīmi un paturēt tikai dz-as dabiskās (naturalia) vai pat nejaušās (accidentalia) pazīmes raksturu. Un otrādi: kas vienā valstī ir tikai dz-as dabiskā sastāvdaļa, tas citos vēsturiskos apstākļos kļūst par būtisku pazīmi. Piem., latv. zemnieki izjuta dz-u kā sociālu netaisnību g.k. tāpēc, ka viņiem bij jāiet kunga gaitās un jācieš no muižas admmistrācijas “mājas pārmācības” tiesībām. Bet pēdējās Vidzemes un Kurzemes muižniekiem atstāja ari pēc brīvlaišanas, un pie tam tad tās bi lielākas nekā zviedŗu laikos Vidzemē. Bez tam starpība starp Kurzemes muižnieka un saimnieka mājas pārmācības tiesībām pēc 1817 likuma bij tikai tā, ka muižnieks klaušu darbinieku varēja sodīt ar 15 pātagas vai koka sitieniem, bet saimnieks savu saimi ar 6 sitieniem (§ 170). Tā tad mājas pārmācības tiesības Ljā nebij dz-as būtiskā pazīme. Tas pats sakāms par klaušām. Tās Livonijā pastāvēja Jau 13 g.s., tā tad pirms dz-as, un nebeidzās ari dz-u atceļot: vēl 1838 Vidzemē tikai 8,54% no visas zemnieku zemes arkliem bij atbrīvoti no klaušām un pārgājuši uz naudas renti. No otras puses, Ja par juridiski svarīgu un būtiski nepieciešamu dz-as pazīmi Ljā uzskatām zemnieka piecietināšanu zemei (lat. glebae adscriptio, vāc. Schollenpflichtigkeit), resp. dzimšanas un dzīves vietai, tad nedrīkstam aizmirst, ka šis publiski tiesiskais aizliegums atstāt “kunga valsts” robežas pats par sevi vien un tieši pavisam maz varēja ierobežot zemnieka civīltiesisko brīvību. Ģeneāloģija māca, ka saimnieku dzimtas g.s. ilgi dzīvo savā tēvutēvu sētā un atstāj to tikai ārkārtējos (kaŗa, maksātnespējas, sērgu) gadījumos. Tā tad kamēr zemniekiem gāja labi, viņi nemaz nedomāja pamest savu dzimteni, lai meklētu laimi svešumā; šādiem zemju ļaudīm kustības brīvība pāri valsts robežām bij tīri formāla tiesība, ko viņi reti kad izlietoja. Tāpēc kļūst saprotams, ka Livonijā pirmie aizliegumi (15 g.s.) atstāt kunga valsts novadu nebij vērsti pret vaļiniekiem un “gājējiem”, bet gan pret tiem trūkumā un nabadzībā iekritušiem saimniekiem, kas izvairīdamies no parādiem u.c. pienākumiem, bēga uz ārvalsti vai pilsētu. Par spīti piecietināšanai vaku grāmatas liecina, ka Vidzemē 17.g.s. robežu pagastos dzimtsļaudis nāca un gāja kā Jurģos, t.i. izceļošanas aizliegums faktiski netika ievērots un nesasniedza savu mērķi. Tā tad ari zemnieku piecietināšanas jautājumam var būt vai nu svarīga vai diezgan nenozīmīga loma vēsturiskā īstenībā un dz-as tiesību sistēmā. Ja visai A. Eiropai raksturīgais dz-as tips dzimtscilvēku saista pie muižas novada un uzskata par tā daļu (lat. pars fundi), tad turpretim viduslaiku R. Eiropā lietiski nebrīvais zemnieks bij saistīts nevis pie muižas, kādas gruntskungam parasti nemaz nebij, bet gan tikai pie grunts vai dzimtsnomā (sk.) piešķirtās zemnieka mājas. Sekas bij tās, ka R. Eiropā vienā ciemā bieži vien dzīvoja vairāku kungu dzimtsļaudis; tā tad pretēji a-miem kāda zemnieka dzīves vieta vēl nebij pierādījums par viņa piederību dzimtskungam NN: dzimtsvīra nebrīvību un atkarību apliecināja tikai gadskārtējās dz-as nodevas (vāc. Leibeigenschaftsabgaben), piem., t.s. dūmu vista, mantojuma tiesa, kam A. Eiropā bij pavisam maza nozīme. Turpretim a-mos 18 g.s. bij pilnīgi neiespējama tāda parādība, ka ciema saimnieki nepieder par dzimtu tā novada pilskungam (vāc. Schlossherr), kur viņi dzīvo; tikai algādži un dienestnieki ar sava dzimtskunga atļauju varēja uz īsu laiku meklēt darbu pārnovadu, paturot agrāko dzimtspiederību. Toties a-mos dz-as pienākumu kodols sastāv no klaušām un saimes dienesta muižā, kas r-mos parasti bij liecība nevis par atkarību no dzimtskunga, bet gan no tiesas- (vāc. Gerichtsherr) un gruntskunga. Tā dz-as raksturu pa daļai noteica sociālās funkcijas, kas tai bij jāizpilda Eiropas r-mos un a-mos, pie kam abu dz-as tipu robeža schēmatiski nospraužama pa Elbi un Bohemijas mežu: r-mos dz. bij piemērota gruntskundzībai (vāc. Grundherrschaft), a-mos - muižaskundzībai (vāc. Gutsherrschaft). Pēc Georga Knapa nodibinātā iedalījuma gruntskundzība ir tāds agrārās satversmes veids, kur gruntskungam nav pašam savas muižas saimniecības, bet viņš dzīvo no savu zemnieku grunts- un dzimtsnomām kā ari citām nodevām; turpretim otru agrārās satversmes veidu raksturo tas, ka gruntskungs ir ari muižas kungs, t.i. lauksaimnieks, kas blakus savu zemnieku sīksaimniecībām ved patstāvīgu muižas lielsaimniecību, un tāpēc viņam rūp nevis dvimtsļaužu nodevas un nomas, bet viņu brīvais darba spēks - klaušas. - Ja dz-as sociālo struktūru vairāk vai mazāk ietekmēja agrārās satversmes valdošais tips, tad turpretim dz-as juridiskā struktūra stipri mainījās atkarībā no tā, vai teōrija un prakse to iztulkoja kā publisko vai kā privāto tiesību institūtu. Piem., Ljā un Krievijā dz. attīstījās kā tīri publiski tiesisks institūts, kur pamatā bij likta valsts labuma un publiskās kalpības ideja. Ne velti ap 1500 g. Hārijas un Vīrijas vasaļi griezās pie ordeņa mestra ar rakstu, kuŗā tie aizrāda, ka nevarot savam zemes kungam kalpot kaŗa gaitās, ja zemnieki neapaŗot viņu laukus; tāpēc viņiem esot vajadzīga vara pār saviem ļaudīm. Citiem vārdiem, lai valsts aizsardzības labā vasaļi varētu izpildīt savus pienākumus pret zemes kungu un ar kaŗa zirgiem atkalpotu lēņu novadu, zemniekiem bij jāgādā par bruņnieku uzturu, dodot nodevas naudā un graudā. Šādi konstruēta dz. saista nevien dzimtsvīru, bet ari dzimtskungu: ne pirmais drīkst atstāt kunga novadu, ne otrais savu dzimtsvīru “nomest no zemes”: pēc šīs konstrukcijas dzimtsļaudis ir tāda pati nekustama manta kā t.s. dzelzs inventārs (sk.), ko var atsavināt tikai kopā ar galveno lietu - saimnieka sētu un novadu. Dzimtscilvēka un dz-as nosaukums krievu valodā (krepostnoj, krepostnoje pravo) norāda, ka ari Krievijā lietu tiesības uz dzimtsļaudīm vajadzēja tāpat apstiprināt (korrōborēt) ar ierakstiem zemes grāmatās kā jebkuŗu citu nekustamu īpašumu. Tomēr pamazām nevien senā Livonijā, bet ari Krievijā dz. sāk zaudēt savu publiski tiesisko raksturu un iegūst privāttiesisku dabu, kam Ljā bij vairāki cēloņi. Pirmkārt, vasaļi no kaŗavīriem bruņniekiem paliek par lauksaimniekiem muižniekiem un no nātūrā pildāmā lēņa dienesta atpērkas ar t.s. jātnieka dienestu vai naudu (pēc 1640 noteikumiem 4 dāldeŗi no arkla). Otrkārt, lai gan oficiāli lēņi tika alodificēti un lēņu tiesības galīgi atceltas Kurzemē tikai 1776 un Vidzemē 1783, tomēr jau sākot ar 18 g.s. muižnieki ar lēņiem sāk rīkoties kā ar savām dzimtsmuižām. Šo lielo sociālo pārmaiņu un A. Vācijas ideoloģisko ietekmju rezultātā radās jauna dz-as konstrukcija Ljā, kas klasiski formulēta barona Rozena deklarācijā (1739). Dzimtscilvēks ar savu miesu un mantu ir dzimtskunga īpašums, ar ko tas var brīvi rīkoties un pēc sava ieskata noteikt viņa nodevas un klaušas. Dzimtsļaudis ir homines proprii (sk. drellis), tā tad vergi, ko kungs var iure dominii (sk. dominijs) vindicēt, atsavināt, izdāvāt, izlēņot, iegūt pirkuma vai citā ceļā, novēlēt mantojumā u.t.t. No brīva prāta Vidzemes bruņniecība Jau zviedŗu laikos atteikusies no savām kakla kunga tiesībām pār zemnieka dzīvību un nāvi (ius vitae et necis). Vidzemes landtāgs 1765 apstiprināja Rozena deklarācijas pamattezi: “Zemnieki ir dzimtskungu vergi (servi), ciktāl to pielaiž kristīgā ticība; viņi ir un paliek savu kungu neapstrīdams īpašums”. Ari visa zemnieka kustamā manta ir dzimtskunga juridisks īpašums, kas līdzīgi romiešu verga pekūlijam nodots dzimtscilvēkam vienīgi faktiskā turēšanā (detencijā); tāpēc zemnieka kustamās mantas vairumu dzimtskungs var mainīt katrā laikā pēc sava prāta, vai ari pavisam atprasīt. Deklarācija uzstāda ari pazīstamo Vestfāles dz-as tiesību sistēmas principu, ka zemnieks ar savu faktisko vai juridisko darbību neko neiemanto sev pašam, bet tikai savam dzimtskungam par labu. No tā redzams, ka Vidzemes bruņniecība 18 g.s. vidū centās dzimtsļaudis pielīdzināt romiešu vergiem, kas pa daļai izskaidrojams ar romiešu tiesību netiešu ietekmi. Jārunā par netiešu ietekmi tāpēc, ka jau Meklenburgas jurists Huzāns (Husanus) savā 1590 izdotā traktātā De servis seu hominibus propriis zemniekus apzīmēja par vergiem romiešu tiesību nozīmē, ar ko tika sajaukti divi dažādi juridiski jēdzieni un dz. konstruēta kā privāttiesisks institūts. Sekas bij tās, ka dzimtsļaudis sāka uzskatīt vairs ne par dzimtskunga nekustamo, bet gan kustamo mantu. To pašu dz-as attīstību vērojam Krievijā, kur grāfa Speranska (1772-1839) laikā dz. bij jau pilnīgi zaudējusi savu agrāko publiski tiesisko raksturu un 19 g.s. sākumā ieguvusi noteikti privāttiesiska institūta dabu. Zemnieki un viņu apstrādātā zeme pieder muižniekiem - zeme kā viņu nekustams, zemnieki kā kustams īpašums. Kā varēja zemi pārdot un ieķīlāt bez zemniekiem (lai gan viņu dvēseles revīziju listēs bij pierakstītas pie nekustamiem īpašumiem - muižām un pagastiem); tā ari zemniekus varēja atsevišķi vai grupām pārdot un ieķīlāt bez zemes. Speranska nolūks bij atjaunot vismaz dažas dz-as publiski tiesiskās pazīmes, ko pa daļai ari reālizēja Krievijas likumdošana 1820-30. Tāpēc Krievijas Likumu Kopojums dz-as jautājumā ir divkosīgs un pretrunīgs. Raksturīgi, ka noteikumi par dzimtsļaudīm atrodami gan 9., gan 10. sējumā, t.i. dzimtsļaudis apskatīti gan kā kārta, gan kā manta. Pie kam pēc dažiem pantiem tie ir nekustama (X. 388), bet pēc citiem (X. 404) kustama manta. Ari Vidzemes bruņniecības juristi 18 g.s. vidū nebij skaidrībā par dz-as Juridisko struktūru, ko pie rāda Budberga (sk.) un Šrādera zemestiesību projekts, kas savā 4. grāmatā (Tit: I § 2) uzskata par nekustamu mantu zemniekus un viņu saimes līdz ar muižas laukiem, pļavām, birzīm un mežiem, bet 5. grāmatā (Tit. 20 § 8) - par kustamu mantu. Raksturīgi, ka 4. grāmatas 26. tituls, kas nodibina zemnieku tiesisko stāvokli, iestarpināts starp lietu un saistību tiesībām. - Apspriežot dz-u, jāievēro daži metodoloģiski svarīgi priekšnoteikumi. Pirmkārt, starp dzimtsļaužu tiesisko un saimniecisko stāvokli nav nekāda tieša savstarpēja sakara: dažs labs saimnieks dzimtsvīrs bij bagātāks nekā brīvais pilsētu amatnieks vai mazais namnieks. Avoti liecina, ka piem. 15 g.s. pirmā pusē un 17 g.s. otrā pusē Vidzemes dzimtsļaudīm bij lielāka iedzīve un turība nekā pirmos 30 brīvlaišanas gados 1819-49. Otrkārt, no dz-as nodibināšanas un zemnieku kustības brīvības aprobežošanas fakta vien vēl nevar a priori slēgt, ka līdz ar to ļoti jūtami pasliktinājies dzimtsļaužu agrārtiesiskais stāvoklis - citiem vārdiem, ka agrākie sīkgruntnieki palikuši vairs tikai par saimniekiem no dzimtskunga žēlastības. Ja ari jauno laiku sākumā dažās valstīs novērojam, ka pasliktinās zemnieku mantošanas tiesības uz nekustamiem īpašumiem, un viņu zemturības liettiesiskais tituls zūd, pie kam dzimts un gruntsnoma pārvēršas par termiņa un klaušu nomu, tad tomēr: 1. šādai attīstībai ir tīri partikulārtiesisks raksturs: 2. tā mainās dzimtsļaudīm par labu vai sliktu atkarībā no valsts varas stipruma kā ari valsts finanču un agrārpolītikas vajadzībām (piem., tādās muižnieku republikās, kāda bij Kurzemes hercogiste, dzimtsļaužu stāvoklis bij sliktāks nekā Vidzemē Kārļa XI laikā); 3. dzimtsļaužu “ekspropriācijas” pamatcēloņi meklējami ne dz-as juridiskā doktrīnā (savas nodibinātas doktrīnas dz-ai kā nejuristu tiesībām parasti nemaz nebij), bet gan visvarenās muižniecības administrātīvā praksē, ko sankcionēja no bruņniecības pilnīgi atkarīgās tiesas. Kā Ljas 1920 agrārreformas likums par muižu ieskaitīšanu valsts zemju fondā pamatojams kā polītiska nepieciešamība, tā ari Ljas bruņniecības lēmumi 18 g.s. par latv. zemnieku pielīdzināšanu romiešu vergiem un viņu ekspropriāciju nevar tikt pamatoti juridiski (pat ne ar romiešu tiesībām, kas dz-as institūta nemaz nepazīst), bet gan izskaidrojami vienīgi kā muižniecības polītiska akcija. - Treškārt, uz viduslaikiem un jauno laiku sākumu nevar attiecināt tos brīvības un nebrīvības jēdzienus, ko izveidoja no vienas puses senā Roma, no otras puses 19 g.s. doktrīna dabisko tiesību skolas un franču lielās revolūcijas (sk. Cilvēka un pilsoņa tiesību deklarācija) ideju ietekmē. Romā kungs un vergs bij nesavienojami pretmeti, ap ko bij polārizēta visa tiesību pasaule (sk. dominus). Tur īpatnis kā tiesību subjekts bij civīltiesiski tā “nobruņots”, ka varēja atvairīt katru tiešās personas uzbrukumu sev un savam īpašumam. Viņa griba bij kunga griba, kuŗai gandrīz absolūti bij pakļautas lietas un lietām pielīdzināti cilvēki (vergi, familija). Bet ari 19 g.s. tiesiskā kārtība, likvidējusi dz-u ar tās tiesiskās aizgādnības un sociālās apgādības institūtiem, visos dzīves novados sāk orientēties ap individuālistisku un intellektuālistisku cilvēka tipu (G.Radbruchs). Šāds tīri dogmatisks brīvības un nebrīvības pretstatījums, vienalga, vai tas aizgūts no romiešu vai dabisku tiesību doktrīnās, var tikai aptumšot dz-as vēsturisko izpratni, jo viduslaiku feodālā s-ba nepazīst neierobežotu brīvību un nebrīvību. Šai ziņā ir svarīgi atzīmēt, ka Livonijas avotos verga (dreļļa) vārds pēdējo reiz minēts 1455, bet dzimtskunga (lejasvāc. erfherre) vārds pirmoreiz sastopams 1458 un tā korrelāts dzimtsvīrs (lejasvāc. erfbur, erfman) 1483. Tā tad 15 g.s. otrā pusē Livonijā izzūd verdzība, bet tai pašā laikā ari brīvie zemju ļaudis, izņemot t.s. brīvzemniekus (sk.) un vaļiniekus, pārvēršas par kustības brīvībā ierobežotiem dzimtsļaudīm, kas acīmredzot uzsūca agrākos dreļļus. No otras puses ari dzimtskunga brīvība bij tikai relātīva, Jo: 1. viņš pats bij kāda lēņa kunga vasalis un par lēņos saņemto zemi izpildīja lēņa dienestu; 2. ja dzimtskungs nebij ari tiesaskungs, tad viņam, izņemot t.s. mājas pārmācības tiesības, nebij tiesas varas pār saviem dzimtsļaudīm. Piem., 17 g.s. Vidzemē dzimtskungiem nebij ne kriminālās, ne civīlās jurisdikcijas pār dzimtsļaudīm, kas sūdzējās līdz pat karalim. Pēc G. fon Belova domām ar viduslaiku nebrīvības aprobežotību esot izskaidrojami ari tie šķietami nesavienojamie pretstati, ka nebrīvie ļaudis varējuši tiesiski un saimnieciski brīvi rīkoties ar savas personības vienu daļu. Toreiz bijusi iespējama un parasta parādība, ka svabadnieks blakus savam dzimtsīpašumam iegūst ar reālnastām un klaušām apgŗūtinātu un no kādas muižas atkarīgu gruntsgabalu; bet ari otrādi: muižas klausītāji varēja blakus savai klaušu zemei valdīt pār pilnīgi brīvu īpašumu. Tāpat viduslaikiem ir raksturīga parādība, ka viena un tā pati persona var nodibināt ļoti dažādas nebrīvības attiecības. Piem., personiski nebrīvais varēja kļūt lietiski nebrīvs, ja viņš iegūst klaušu zemi; un otrādi: lietiski nebrīvais var nonākt ari personiskā atkarībā no kāda kakla vai tiesaskunga. Tā tad tas pats vīrs varēja būt vienā laikā kā lietiski, tā ar personiski nebrīvs. - R. Eiropā jau karolingu (sk.) laikos sākās kungu tiesību ierobežošana un nebrīvo ļaužu tiesību nodibināšana, pie kam notika ari kundzības tiesību skaldīšanās: daļa kungu valdīja pār nebrīviem ar prekārā gruntsgabala starpniecību, bet citi - tieši pār viņu personu. Pirmie bij lietiski nebrīvie, un viņu kungs - gruntskungs; otrie bij personiski nebrīvie, un viņu kungs - kakla jeb miesaskungs (vāc. Leibherr). Pirmos Vācijā sauca ari par kunga klausītājiem (Hörige), otros par kakla ļaudīm (Leibeigene). Bet pēdējais vārds (ko latīņu tekstos sastopam vispirms 1289: proprius de corpore, bet vācu tekstos 1388: eigen von dem lîbe, lîpeigen) nedrīkst vedināt uz domām, ka šai gadījumā iet runa par sevišķi bargu nebrīvības veidu. Termins norāda tikai uz nebrīvības tiesisko pamatu: Leibeigene ir nebrīvs savas personas dēļ (kraft seines Leibes) pretstatā klausītājam, kuŗa nebrīvības tiesiskais pamats ir kunga zeme. Dažās Vācu ordeņa zemēs kā ari lejassakšos (Hildesheimas firsta valstī) dzimtskungu (Leibherr) sauca ari par kaklakungu (Halsherr), jo ģermāņiem gredzens ap kaklu bij verga zīme; no sakšiem ari latvjos būs ieviesusies forma kaklakungs. - Ir mēģināts zemnieku nebrīvības vēsturē atšķirt 3 attīstības pakāpes (G. Fr. Knaps): 1. glebae adscriptio, t.i. zemnieka piecietināšana pie novada, uz ko viņam pieder dzimts vai gruntsnomas tiesības; 2. neīsto dz-u, ja nieks valda zemi tikai kā lasits (sk.), t.i. ar termiņa un klaušu nomnieka tiesībām; 3. īsto dz-u, ja dzimtsvīrs ir saistīts nevis pie kunga novada, bet pie kunga personas un ja viņam nav tiesību spējas iegūt kustamu vai nekustamu mantu. Šai partikulārtiesiski pamatotai dz-as schēmai ir zināma nozīme tikai A. Eiropā, bet tā it nebūt neatbilst R. Eiropas dz-as vēsturei. Tāpēc pareizāk ir izšķirt tikai 2 dz-as tipus: r-mu un a-mu; pie pirmā jāpieskaita nevien R. Vācijas jeb senvācu, bet ar zināmām ierunām ari Francijas un Beļģijas dz.; pie a-mu tipa pieder nevien t.s. kolōniālā jeb A. Vācija, bet ari Polija, Baltija un ar zināmām ierunām Krievija. Kā pēc izcelšanās, tā pēc būtības r-mu un a-mu dz. ir divas pavisam dažādas tiesiskas un saimnieciskas parādības. R-mu dz. ir viduslaiku, a-mu dz. - jauno laiku mantojums. Prūsijā, Bohemijā, Moravijā, Silezijā zemnieku attiecības pret muižniekiem sauca oficiālos rakstos par dzimtspiederību (Erbuntertänigkeit); tikai 18 g.s. blakus tam ieviesās vārds Leibeigenschaft - vispirms to zemnieku stāvokļa raksturošanai, kas pildīja nemērītās klaušas un lietoja zemi bez liettiesiska titula. Šī r-mu dz-as termina attiecināšana uz a-mu dz-u bij liktenīga: ar to nevien tika sajauktas 2 dažādas tiesību sistēmas, bet padarīts ari manāmi ļaunāks A. Eiropas zemnieka tiesiskais stāvoklis. Ja R. Vācijā par kaklaļaudīm (Leibeigene) sauca tikai personiski nebrīvos, tad 17-18 g.s. A. Eiropā tā nevien sāka dēvēt visus lietiski nebrīvos, bet ari viņu tiesības apsprieda pēc kaklakundzības principiem. Visļaunākās sekas bij tās, ka dzimtskungi sāka piesavināties tiesības pārdot dzimtsļaudis, kas runāja pretim a-mu dz-as pamatprincipam: ne zemnieks drīkst atstāt kunga novadu, ne kungs viņu šķirt no tā. Tiesa, r-mu dz. gan pazina darījumus itkā ar kaklavīra personu, bet patiesībā te notika tikai prasījumu cesija no viena kaklakunga otram. Šī pirkuma un pārdevuma formā izdarītā cesija tika nepareizi iztulkota A. Eiropā un še ieguva pilnīgi citu saturu: nu vairs dzimtskungi nepērk un nepārdod manttiesiskos prasījumus pret dzimtsļaudīm, bet darījumu priekšmets ir jau pati dzimtscilvēka persona, kuŗai kā katrai lietai ir sava tirgus cena. Šī prakse A. Vācijā un ari Baltijā nodibinās 18 g.s. Ar to dz. sasniedz to stadiju, kad bieži vien ne teōrijā, ne praksē vairs nav iespējams novilkt robežu starp dzimtsļaudīm un vergiem. Lit.: Th. Knapp, Gesammelte Beiträge zur Rechtsund Wirtschaftsgeschichte vornehmlich des deutschen Bauernstandes, 346-88 (1902); G.D.Below, Die Haupttatsachen der älteren deutschen Agrargeschichte (Probleme der Wrtschaftsgeschichte, 27-77, 1920); G.Fr.Knapp, Die Bauernbefreiung und der Ursprung der Landarbeiter i.d. älteren Theilen Preussens, I-II (2 A. 1927); J.Kulischer, Allgemeine Wirtschaftsgeschichte des Mittelalters und der Neuzeit, I-II (1928 -29); A.Schwabe, Grundriss der Agrargeschichte Lettlands (1928); A. v. Transehe-Roseneck, Die Entstehung der Schollenpflichtigkeit in Livland (Mitteilungen, Bd. 23, 1924-26).