[..]
Cisterciešu mūku ordenis kā patstāvīgs reliģisks ordenis ar izteiktu Marijas kultu radās Francijā 12.gs. pirmajā pusē (galvenais klosteris Sito (franču Citeaux, latīņu Cistercium), dienvidos no Dižonas). Ordeņa statūti prasīja ievērot stingru disciplīnu, askētisku dzīves veidu un strādāt fizisku darbu. Cisterciešu ordeņa brāļiem bija jānodarbojas ar lauksaimniecību (piemēram, Teoderiham bijuši savi tīrumi) un baznīcu un klosteru celtniecību, kurā atspoguļojas agrās gotikas arhitektūras vienkāršās formas. Ordenis guva panākumus kristīgās ticības izplatīšanā Ziemeļeiropā (12.gs. otrajā pusē Skandināvijā), pēc tam Baltijā, tāpēc pāvests cisterciešus uzlūkoja par veiksmīgiem savas politikas īstenotājiem un 13.gs. vidū atbrīvoja no nodevām. Cisterciešu ordeņa statūti ietekmēja arī jaundibināmo bruņinieku ordeņu (teitoņu jeb vācu, templiešu) struktūru (Heimbucher 1933, 33-356).
[..]
___________________________________________________________________________
Mugurēvičs, Ē. Komentāri. Grāmatā: Indriķa hronika. Rīga: Zinātne, 1993., 333.-416. lpp.> 32.piezīme, 342.lpp.
Ievietots: 07.01.2003.