Beneficijs (lat. beneficium, labdarījums), lēņu tiesību jēdziens, ko Romā jau 3 g.s. sākumā dažreiz veda sakarā ar prekāriju (sk.), lai gan parasti b. nozīmēja vispār labdarību, ko sociāli augstāk stāvošais parādīja zemākstāvošajam; piem., par b. sauca atsvabināšanu no nodevām, zemes piešķiršanu no valsts fonda u.t.t. Bet pat pēdējā gadījumā b. norādīja tikai uz zemes atvēlējuma motīviem. Tikai merovingu (sk.) laikā terminu b. sāk ciešāk saistīt ar dažādiem zemes aizdevuma (lēņa) veidiem, bet jo sevišķi ar prekāriju, lai raksturotu, ka šis darījums vismaz formāli neuzliek otrai pusei nekādus pienākumus (nomu, klaušas). Vēlāk vārdu prekārijs lietoja, runājot par baznīcas zemi, bet b-ju attiecināja uz karaļa zemes lēņiem. Karolingu (sk.) laikā prekārijs jau bij izveidojies par vienkāršo nomas lēni (vāc. Zinslehnen), bet b. par augstāko, resp., bruņniecisko lēņu attiecību technisko nosaukumu: b-ja turētājam bij jāpilda bruņnieka dienests uz smagi bruņota kaujas zirga. R. Eiropā līdz pat 12 g.s. vārdu b. lietoja līdztekus feodam (sk.) vienā un tai pašā nozīmē. Ljā b. pieminēts 1209 un 1224 Jersikas karalim Visvaldim un Ikšķiles Konradam dotās lēņu grāmatās. Lit.: A. Švābe, Latvju kultūras vēsture, II. 22 (1922); Fustel de Coulanges, Les origines du système féodal, 5 éd. (1922); A. Dopsch, Wirtschaftliche u. soziale Grundlagen der europäischen Kulturentwicklung, II. 292-339 (1920).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 2.sējums, 2105. sleja.
Ievietots: 11.06.2001.