Benediktieši, vecākais katoļu mūku ordenis, dibināts 6 g.s. pēc Nursijas sv. Benedikta (sk.) noteikumiem, kuŗa pamatdoma ir tā, ka par askētu var dzīvot vienīgi klosterī, un mūkam jāstrādā derīgs darbs. B. jādod šķīstības, nabadzības un paklausības solījumi; bez tam pretstatā citiem mūkiem b. vienmēr jādzīvo uz vietas savā klosterī (stabilitas loci). B. ziedu laiki bij 9-12 g.s., kad tie no Italijas izplatījās Francijā, Vācijā, Anglijā, dibinot skolas un veicinot kultūru. 13 g.s. b-šu slavu sāka mazināt t.s. ubagu mūku ordeņi. Pēc reformācijas kustības b. gars atdzima 17 g.s. sv. Maura kongregācijā, kas izdeva Annales Ordinis S. Benedicti u.c. dokumentus par baznīcas vēsturi. Francijas revolūcija un ordeņa īpašumu sēkulārizācija atņēma b. viņu bagātības. No 19 g.s. vidus b. atkal nododas zinātniskām studijām un neiejaucas baznīcas polītikā. 1921 b. bij apvienoti 15 kongregācijās; klosteŗu skaits 180 (1925); uzvalks melna tunika. Zinātniskie izdevumi: Revue Bénédictine (* 1884), Studien u. Mitteilungen zur Geschichte des B.-ordens und seiner Zweige (* 1911).
Latviešu konversācijas vārdnīca. 2.sējums, 2102.-2103. sleja.
Ievietots: 11.06.2001.