[1949.gada 12.jūlijā]
_____________________________________________________________________________

Es, apakšā parakstījies Rūdolfs BANGERSKIS, griežos pie Jums ar lūgumu pārskatīt Bernarda kunga lēmumu (6), kurš tika pieņemts šodien (1949.gada 12.jūlijā), par to, ka (3) esmu atzīts par nepiemērotu palīdzības saņemšanai no IRO.

Iemesli, kāpēc es vēlos pārsūdzēt šo lēmumu, ir šādi:

Mani uzskata par neatbilstošu IRO norādījumiem pēc IRO Konstitūcijas 11-2(b) daļas, kurā teikts, ka “jebkura persona, kurai var pierādīt, ka tā brīvprātīgi palīdzējusi ienaidnieka spēkiem kopš Otrā pasaules kara sākuma operācijās pret ANO, neietilpst organizācijas kompetencē”. Sakarā ar iepriekšminēto vēlos Jūs informēt par sekošo:

1. Nekad neesmu sastāvējis Waffen SS divīzijā, t.i., nekad neesmu bijis SS divīzijas dalībnieks;

2. Par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru kļuvu 1943.gada 10.aprīlī;

3. No Latvijas armijas mani atlaida 1937.gada janvārī ar ģenerāļa pakāpi. Militārajā dienestā atkal nokļuvu 1943.gadā nevis brīvprātīgi, bet liktenīgu un neizbēgamu apstākļu spiests, lai cīnītos par savu dzīvību un pret boļševiku briesmām, kas draudēja manai valstij un tautai;

4. Esmu nemitīgi cīnījies pret vācu okupācijas iestāžu un to funkcionāru politiku, lai aizsargātu savu valsti, savu tautu un latviešu karavīru intereses kur un kad vien iespējams.

Iespējams, ka sarunu par Latviešu leģiona organizēšanu pašā sākumā bija plānots izveidot noteiktu militāru vienību ar “Leģiona” nosaukumu, kuru vadītu leģiona komandieris. Šim postenim mani izvēlējās Latvijas zemes pašpārvalde. Tomēr faktiski sākās divu pilnīgi patstāvīgu latviešu Waffen SS vienību formēšana: Waffen SS 2.latviešu brigāde (vēlākā Waffen SS 19.lat-viešu divīzija) Ļeņingradas frontes sektorā 1943.gada februārī un Waffen SS 1.latviešu divīzija (vēlākā Waffen SS 15.latviešu divīzija) tālu aiz Rīgas, Liepājas un citām Latvijas pilsētām un ciemiem 1943.gada marta beigās. Par brigādes un divīzijas komandieriem nozīmēja vācu ģenerāļus. Šīm jaunizveidotajām vienībām nebija kopēja leģiona komandiera. Kad 1944.gadā uz īsu brīdi abas divīzijas tika pakļautas vienam komandierim, tās veidoja Waffen SS 6.korpusu, kuru, tāpat kā iepriekš, komandēja vācu ģenerālis. Personiski es nebiju ne divīzijās, ne korpusā, bet paliku ārpus šīm vienībām.

Jāņem vērā, ka latviešu Waffen SS vienības nebija Vācijas Nacionālsociālistiskās partijas (NSDAP) bruņotie spēki, bet frontes kaujas vienības, līdzīgi kā vērmahts. Tās nepiedalījās ne koncentrācijas nometņu apsardzē, ne cīņās pret partizāniem. Tām tāpat nebija nekādu politisku uzdevumu. Vācu Waffen SS vienības veidoja brīvprātīgie, kamēr latviešu SS vienības tika izveidotas ar mobilizācijas palīdzību. Iepriekšminētais parāda radikālo atšķirību starp vācu un latviešu Waffen SS vienībām. Pastāvēja arī dažas citas atšķirības, kā, piemēram, latviešu vienības atzina ticību. Vācu Waffen SS vienībās reliģiskās ceremonijas nenotika.

Par leģiona ģenerālinspektoru kļuvu 1943.gada 10.aprīlī pēc atgriešanās no frontes, kur laikā no 1942.gada[1] 19. līdz 30.martam apmeklēju uz fronti bez jebkādas apmācības nosūtīto tūkstoti latviešu jaunekļu. Tika noteikts, ka jābūt visciešākajiem kontaktiem starp Latvijas zemes pašpārvaldi no vienas puses un latviešu vienībām, kā arī uz fronti nosūtītiem karavīriem no otras puses.

Kā inspektoram man Waffen SS vienībās nekādu komandiera funkciju nebija. Faktiski es veicu sakarnieka funkcijas starp latviešu tautu un tās frontiniekiem ar uzdevumu mīkstināt viņu patiesi grūto un neapskaužamo dzīvi. Un pat šajā jomā mana darbība bija ierobežota. Tā 1944.gada jūnija vai jūlija sākumā es pagarināju atvaļinājumu kādam karavīram, kas bija atbraucis no frontes sakarā ar sava tēva pēkšņo nāvi. Šo manis atļauto atvaļinājuma pagarinājumu atcēla vācu kapteinis, ģenerāļa Krīgera adjutants. Karavīram nekavējoties lika atgriezties frontē, savukārt ģenerālis Jekelns ar savu pavēli (nr. 1 1944.gada 4.martā) latviešu vienībām atņēma man tiesības pieprasīt to karavīru demobilizāciju, kuri bija iesaukti karadienestā pretēji pastāvošiem noteikumiem. Tikai pārliecība par to, ka man viss nesavtīgi jāziedo savai valstij, lika man turpināt pildīt šo grūto un ļoti atbildīgo uzdevumu.

Kā Latvijas armijas ģenerālis no karadienesta atvaļinājos 1937.gada janvāri sakarā ar vecumu. Strādāju par pārvaldnieku un tehnisko uzraugu kādā lielā ķieģeļu un kūdras ražošanas uzņēmumā. Pēdējā gadā pirms boļševiku okupācijas manā pārziņā bija visa Latvijas ķieģeļu ražošana. Kad Latviju okupēja boļševiki, viņi apvienoja visas nacionalizētās ķieģeļu ražotnes trestā, atstājot mani par ierēdni galvenajā pārvaldē.

1. Kad pārņēma ķieģeļu ražotnes, strādnieki par mani runāja tikai labu.

2. Tajā brīdī biju nepieciešams, jo labi pārzināju visu Latvijas ķieģeļu ražošanu.

3. Pašā sākumā tresta vadītājs par manu pagātni neko nezināja. Pēc tam kad iesniedzu savu anketu, atklājās, ka es kā cara armijas virsnieks esmu cīnījies pret boļševikiem 1.pasaules kara laikā; tā kā šo faktu netiku slēpis, sākās vajāšana. Mani vainoja par to, ka neesmu izpildījis ķieģeļu ražotnes remonta plānu, ar kuru man nebija ne vismazākā sakara. Mani atlaida un par manu lietu publicēja paziņojumu presē. Tas, ka mani nearestēja pēc pirmās nopratināšanas, deva man iespēju neatrasties savā dzīvoklī un tādējādi izvairīties no turpmākām nopratināšanām. Arī 1941.gada 13./14.jūnija nakīi, kad visā Latvijā notika masveida aresti un izvešanas, es neatrados savā dzīvoklī. NKVD funkcionāri bija mani gaidījuši vairāk nekā vienpadsmit stundu. Tas, ka es nebūtu ticis izvests, bet uz vietas likvidēts, atklājās vēlāk. Šo faktu apstiprināja manu personisko mantu un mēbeļu konfiskācija. Tā rīkojās vienīgi ar personām, kas bija nolemtas augstākajam soda mēram.

Uzzinot par man draudošajām briesmām un par to, ka mani izseko, es aizbēgu uz Kurzemi, kur strādāju par meža cirtēju pie kāda zemnieka. Mana māsa, kura nejauši gadījās manā dzīvoklī naktī no 13. uz 14.jūniju, tika izvesta uz Sibīriju kopā ar saviem diviem bērniem, kas bija atbraukuši ciemos no laukiem. Arī mans brālis ar ģimeni bija izsūtāmo sarakstā, bet boļševiki nepaspēja viņus izvest pirmajā piegājienā. Vispārējās grūtības ar transportu un Vācijas armijas straujā tuvošanās kara sākumposmā paglāba daudzus tūkstošus latviešu un mani no noslepkavošanas un izsūtījuma.

Boļševiku varas gads Latvijā bija asiņaina terora un posta gads. Tautā to sauca par “Baigo gadu”. Tādējādi var izprast, kāpēc kara sākšanos Austrumu frontē un Vācijas armijas iesoļošanu Latvijā iedzīvotāji, kas uzlūkoja vāciešus kā savus atbrīvotājus, apsveica ar sajūsmu. No Kurzemes mežiem Rīgā ierados 1941.gada 7.jūlijā, kad Austrumu fronte jau bija pie Latvijas austrumu robežas. Tā kā Latvijas teritorija bija no boļševikiem atbrīvota, militārajā dienestā nestājos. Līdz 1942.gada septembrim strādāju Latvijas ķieģeļu rūpniecībā. Pēc tam kļuvu par ierēdni Latvijas zemes pašpārvaldes Juridiskā ģenerāldirektorāta Ekonomikas nodaļā.

Man esot šajā posteni, Latvijas zemes pašpārvalde 1943.gada 23.februārī ieteica man neatteikties kandidēt uz Latviešu leģiona komandiera posteni. Runāja, ka no Berlīnes nākusi pavēle dibināt Latviešu leģionu un ka tuvākajā laikā vācu varas iestādes šim nolūkam gatavojas mobilizēt 10 000 latviešu jauniešu. Visi no 1919. līdz 1921.gadam dzimušie latvieši jau bija saņēmuši rakstiskas pavēstes no Vācijas Darba pārvaldes ierasties 26.februārī uz iesaukšanu.

Sākumā šo priekšlikumu noraidīju. Es no tā atteicos ne tāpēc, ka negribēju cīnīties pret boļševikiem, bet tāpēc, ka:

1. Bija arī jaunāki ģenerāļi, kas varētu labāk tikt galā ar šo uzdevumu;

2. Nemaz nepārvaldīju vācu valodu, kas varēja kļūt par šķērsli manos iespējamos kontaktos ar vācu varas iestādēm un to funkcionāriem;

3. Mani radinieki bija izsūtīti uz Sibīriju. Baidījos, ka mana pievienošanās cīņai pret boļševismu varētu izraisīt represijas pret viņiem.

Tomēr zemes pašpārvalde lūdza mani vēlreiz apsvērt šo piedāvājumu un tad dot atbildi. Mani par kandidātu izvēlējās vienbalsīgi, kad visi pārējie kandidāti bija noraidīti. Vācieši vēlējās visos leģiona komandējošos posteņus, sākot ar rotu komandieriem, iecelt vācu virsniekus. Tam pretojās Latvijas zemes pašpārvalde. Ja es atteiktos no zemes pašpārvaldes priekšlikuma, vāciešiem būtu pamats teikt, ka latviešiem nav kandidātu augstākiem posteņiem.

Līdz 1943.gada 23.februārim man nebija zināms par sarunām, ko risināja Latvijas zemes pašpārvalde ar vācu varas iestādēm sakarā ar leģiona organizēšanu. Partizānu cīņās, kas kara sākumā šur tur notika, es nepiedalījos, jo ieroču trūkuma dēļ liela mēroga operācijas nebija iespējamas. Neesmu ari piedalījies tā saucamo Schutzmannschaft bataljonu - vēlāk policijas bataljonu organizēšanā un formēšanā. Bija pienācis laiks pieņemt lēmumu un rīkoties. Raugoties no vispārējās situācijas, bija jāņem vērā sekošais:

A. Austrumu fronte, it sevišķi tās dienvidu sektors, bija kļuvusi nestabila, ar tendenci virzīties atpakaļ uz rietumiem, t.i., tuvoties Latvijas robežai. Boļševiku atgriešanās Latvijā nozīmētu jauna “Baigā gada” sākšanos ar visām tā šausmīgajām sekām. Tūkstošiem manu tautiešu un man pašam tas nozīmētu nekavējošas spīdzināšanas un nāvi, bet simtiem un tūkstošiem iedzīvotāju - ciešanu pilnu dzīvi izsūtījumā Sibīrijas koncentrācijas nometnēs, kam sekotu briesmīga nāve. Vai es kā patriots un vecs karavīrs varēju stāvēt malā un nemēģināt kaut ko darīt, lai novērstu manai zemei un tautai draudošās briesmas? Vai man kā karavīram nebija labāk mirt kaujā nekā gļēvulīgi atdot sevi čekista lodei?

B. Austrumu kara arēnā jau bija ap 30 latviešu kārtības dienesta Schutzmannschaft bataljonu. Bataljonos pa lielākai daļai bija Latvijas armijas karavīri. Biju dzirdējis, ka šie bijušie karavīri ar riebumu izturējās pret to, ka Latvijas armijas formas vietā viņi tika ieģērbti vācu policijas formās un viņiem bija jādarbojas kā šucmaņiem, ka viņiem bija jāpilda nemilitāri uzdevumi, ka viņi bija slikti apgādāti un apbruņoti. Šī neapmierinātība jau sāka lauzties uz āru, un sekoja nesaudzīgi sodi. Kādam rotas komandierim, kapteinim Praudiņam, bija piespriests augstākais soda mērs. Agrākie karavīri, tagad - šucmaņi sūdzējās par pieredzējušu virsnieku trūkumu bataljonos. Tika izteikti pārmetumi, ka vecākie virsnieki viņus pilnībā atstājuši vācu komandieru rokās.

Es zināju arī, ka iedzīvotāji bija satriekti par to, kādā veidā vācu varas iestādes veica mobilizāciju. Līdzīgi sliktā stāvoklī bija tā sauktie armijas izpalīgi, kuri kopš 1942.gada bez latviešu puses kontroles tika nozīmēti gandrīz nemilitārā dienestā Vācijas armijas vienībās. Arī no viņiem nāca sūdzības un lūgumi atvieglot viņu likteni. Paziņojums par to, ka policijas bataljonu vietā tiks veidotas īstas Latvijas frontes vienības Latviešu leģiona sastāvā, kuru komandēs latviešu ģenerālis, kā arī pulku komandieri būs latviešu virsnieki, - uz šādu plānu pastāvēja Latvijas zemes pašpārvalde, daudziem Latvijas patriotiem un man likās vislabākais atrisinājums un izeja no nedrošās situācijas. Likās, ka tad, ja pie Latvijas robežas sapulcinātu visus Schutzmann bataljonus, tiktu gūti tūlītēji panākumi. Ja tā notiktu, latviešiem būtu bijis ietekmīgs bruņots spēks, valsts aizsardzība un drošības garantijas iespējamā liktenīgā pagrieziena laikā.

C. Manā ilgajā dienesta laikā kā karavīru audzinātājs un instruktors tiku mācījis un uzsvēris, ka virsniekam vienmēr un visās situācijās jābūt kopā ar saviem karavīriem, jādalās ar viņiem gan priekos, gan bēdās. Līdz šim brīdim Schutzmann bataljonos brīvu vecāko virsnieku vietu nebija, un tagad mani, ģenerāli, tautas pārstāvis - Latvijas zemes pašpārvalde aicināja pildīt manu pienākumu. Vai es varēju teikt “nē”?

Apsvēris visus par un pret, piekritu kandidēt uz šo posteni, uzsverot, ka, “ja tiek organizēts leģions un tiek mobilizēti latviešu jaunieši, tad ne es, ne citi augstākā ranga virsnieki nedrīkst atstāt viņus tikai vācu virsnieku rokās bez mūsu autoritāšu palīdzības, zināšanām un pieredzes”.

Par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru kļuvu 1943.gada 10.aprīlī nevis brīvprātīgi, lai taisītu karjeru, kuru jau biju izveidojis, būdams Latvijas armijas karavīrs, vēl jo mazāk, lai gūtu kādus materiālus labumus, bet gan liktenīgu apstākļu spiests un cilvēku aicināts:

a) lai paglābtu savu zemi no boļševiku jūga, t.i., tās iedzīvotājus no izsūtījuma, izmisuma un nožēlojamas nāves;

b) lai paglābtu sevi no spīdzināšanas un pazemojumiem boļševiku rokās;

c) lai neatstātu mobilizētos latviešu jauniešus vāciešu rokās, nemēģinot palīdzēt atvieglot viņu likteni;

d) lai censtos palīdzēt tiem latviešu karavīriem, kuri atradās tā sauktajos Schutzmann bataljonos un kuri izmisīgi sauca pēc palīdzības.

Uzskatu, ka lēmums, kas mani atzīst par neatbilstošu IRO nosacījumiem, ņemot vērā manu lielo vecumu (71), manus materiālos apstākļus un nemitīgo boļševiku preses kampaņu pret mani, atstāj mani visbezcerīgākajā situācijā. Bez tam es uzskatu, ka, pieņemot šo lēmumu, nav ievēroti IRO instrukcijas 3.punkta noteikumi.

Cilvēks ir jāsoda atbilstoši viņa nodarījumam, un bez tā, ko pats saka, jābūt pārliecinātam, ka viņš šo sodu ir pelnījis. Personiski man šīs vainas apziņas nav. Man nav tādas sajūtas, ka esmu darījis ļaunu. Tas, ka kāda cilvēka uzvārds ir Vilks, vēl nenozīmē, ka viņš jāievieto zoodārzā kopā ar vilkiem. Tomēr šis mērs ir lietots pret mani, man uzspiežot titulu Generalleutnant der Waffen SS. Mūsu prasība dot mums tiesības lietot Latvijas armijas pakāpes tika vairākkārt noraidīta.

Ko esmu darījis no tā, kas bija raksturīgs Vācijas Nacionālsociālistiskās partijas augstākās militārās pakāpes personai? Varu godīgi teikt, ka ar dažiem izņēmumiem esmu pretojies vācu okupācijas varas iestādēm vairāk nekā jebkurš mūsu pretošanās kustības dalībnieks. Man nav ne laika, ne līdzekļu, lai atrastu un nokopētu visus dokumentus, kas apliecinātu manis teikto. Tas būtu pamatīgs sējums. Tiem vajadzētu atrasties Vācijas arhīvos. No atmiņas un citu cilvēku piezīmēm varu minēt gadījumus, kad mutiski un rakstveidā, vienmēr tulka - liecinieka klātbūtnē esmu paudis protestu pret vācu varas iestāžu īstenoto politiku, kā arī pret netaisnību un falsificējumiem.

Bet, aizstāvot manas tautas un karavīru intereses, esmu vienmēr bijis cilvēcīgs pret nelaimīgo cietēju, nešķirojot ne pēc tautības, ne mantiskā stāvokļa. To apliecināt varētu ari 150 padomju karagūstekņi un 70 Vīnes ebreji, kurus vācu varas iestādes 1942.gada vasarā bija atsūtījušas uz Lielupes ķieģeļu un kūdras ražotni, kur es tai laikā strādāju.

Paraksts: Rūdolfs Bangerskis
_____________________________________________________________________________

Avots: Latviešu leģions. Varoņi, nacisti vai upuri? No Amerikas Savienoto Valstu Nacionālā arhīva kara noziegumu izmeklēšanas materiāliem 1945-1950. Sastādījis A.Ezergailis. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds. 1998. 22.-27.lpp.

[1] Tā tekstā, pareizi lasāms - no 1943.gada.

Ievietots: 03.07.2001.

HISTORIA.LV