Āraišu ezerpils, īpatnējākais latv. archaioloģijas piemineklis, atklāts Āraišu ez. (80) jau 1870os g., bet izpētīts tikai 1965-69 un 1975-79. Āraišu ez. salas 1,5-3 m biezajā kult. slānī atrastas latgaļu celtu 5 apbūvju paliekas, sākot ar IX gs. Toreiz ez. līmenis bijis apm. 1,7 m zemāks nekā tagad. Ezerpils uzbūvēta 30-50 m no krasta salas dabiskā sēkļa galā. Pāri brīvai ūdens joslai bija uzbūvēts uzejas dambis, pa kuŗu iedz. varēja nokļūt krastā. 2. un 3. apbūve bija 1. apbūves tālāks paplašinājums ar ezerp. centrā saglabāto 1. apbūves celtņu blīvu izvietojumu, to papildinot ar jaunu saimn. ēku un aizsargceltņu joslām. 4. un 5. apbūvē ezerp. vidū 2. un 3. perioda centrālās ēkas vietā bija radīts laukums, ap kuŗu grupējās dzīvojamās ēkas ar saimn. ēkām aizmugurē. Vislabāk saglabājušās 1. apbūves celtnes kult. slāņa apakšā. Krastam tuvākajā ezerp. dr. stūrī bijusi stipri nocietināta ieeja, kuras priekšā bijusi ar gulkoku žogu nostiprināta platforma un stabu konstrukcijā celts nocietinājums, bet iekšpusē neliela kvadrātiska celtne. Āraišu ezerp. dzīv. nami līdzinās Vidz. gala klētīm. Pievienotajā rekonstrukcijā redzams latg. namiņš – vientelpas cirtnis ar lievenī ievietotu piebūvi. Namiņa vidū ir māla krāsns, bet nav griestu un dūmvada. Telpā ir guļamlāva un plati soli gar sienām. Apaļkoku jumts pārsegts ar egļu kūrijām vai lokšņu mizu. Pētījumus izdarīja Jāņa Apaļa vadībā.
1967 ierosināja Ā. ezerp. izveidot par tūristu atrakciju, iepazīstinot interesentus ar seno tautas celtn. un vairākiem tūkstošiem atrasto senlietu. 1971-73 izplānoja Ā. mūzejparku Cēsu raj. Drebešu ciemā ar Ā. ezerp. kā centr. objektu, ko vēlāk iekļāva Gaujas nac. parkā. Sekojot dāņu Lejres brīvdabas mūzeja paraugam, nolēma daļu atklāto celtņu restaurēt, bet piemērotu konservējamo materiālu trūkuma dēļ nebija iespējams eksponēt oriģinālmateriālus ar rievsienām nožogotā un caurspīdīgu materiālu pārsegtā baseinā apskatei uz vietas. Nebija nozīmes pārcelt oriģinālmateriālus arī uz citu vietu, jo senās koka konstrukcijas bija pietiekami labi saglabājušās, lai tās izpētītu un atklātu to konstrukciju, bet nebija tik stipras, lai brīvā dabā izturētu tūrisma slodzi. Tādēļ nolēma Ā. ezerp. rekonstruēt no svaiga materiāla dabīgā mērogā. Rekonstruējamo celtņu apakšdaļa ir seno oriģinālo celtņu kopija, bet augšdaļa ir – pēc atrastajām būvdaļām, archaioloģiskās un etnograf. pieredzes – apakšējo daļu loģisks turpinājums. 1981 atklāja 1. namiņu, kam pakāpeniski seko citas ezerp. rekonstrukcijas. Ā. ezerp. ir ārkārtīgi rets archaioloģisks piemineklis visā Za. Eiropā.
Latvju enciklopēdija 1962-1982. 1.sējums, 76.-77.lpp.
Ievietots: 28.11.2005., materiāls sagatavots ar Latviešu fonda atbalstu