1993.gada rudenī šā raksta autoram izdevās iepazīties ar līdz šim nezināmiem materiāliem par Abrenes pilsētas un iepriekš minēto pagastu pievienošanu Krievijai. Šie materiāli atradās Latvijas Valsts arhīva sociālpolitisko dokumentu nodaļā - turpmāk SPDN -, bijušajā Partijas arhīvā.

Pētot Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmalas, Gauru, Augšpils pagasta un Abrenes pilsētas nodošanas procesu KPFSR, Abrenes apriņķa partijas komitejas dokumenti sniedz plašāku informāciju par darbībām ko veica, pamatojoties uz PSRS APP 1944. gada 23.augusta dekrētu “Par Pleskavas apgabala izveidošanu KPFSR sastāvā”.[1] Abrenes apriņķa partijas komitejā 1944.g. 8.septembra sēdē tika nolasīts ziņojums, kuru adresēja Tautas komisāru padomei “Izejot no tā, ka Balvi pēc sava stāvokļa ir ģeogrāfiskais, saimnieciskais un kultūras centrs apriņķī, tāpat šoseju mezgls, kas saistīs ar visiem apriņķa pagastiem, prasām LK(b)P CK un LPSR TKP pārnest Abrenes apriņķa centru no Abrenes pilsētas uz Balvu pilsētu un pārdēvēt Abrenes apriņķi par “Balvu”…”

Ziņojuma otrajā daļā uzsvērts: “...ņemot vērā lielos postījumus un aso dzelzceļa krīzi, Balvu pilsētā pašreiz nav iespējams izvietot visas apriņķa organizācijas, tādēļ prasa LK(b)P CK un LPSR TKP uz laiku atļaut dažas izvieto Viļakas ciematā”[2]

1944.gada 20.septembrī Abrenes apriņķa partijas komiteja saņēma no Pleskavas tautas deputātu padomes priekšsēdētāja 19.septembrī izsūtīto KPFSR VCIK un TKP 1932.g. 20.janvārī sastādīto instrukciju “Par teritoriju nodošanas kārtību, izdalot jaunas administratīvās vienības vai pārskaitot no vienas administratīvās vienības citā”[3] Instrukcija gan neparedzēja teritoriju nodošanu no vienas savienotās republikas otrai. Tā attiecās tikai uz KPFSR teritoriju. Tajā paredzētais augstākais līmenis teritorijas nodošanā bija no kādas autonomas republikas citai autonomai republikai.[4]

Tautas komisāru padomes materiāli liecina, ka izvēles priekšā bez Balviem un Viļakas bija arī Baltinavas ciemats. Baltinavas kandidatūru Arhitektūras lietu pārvaldes un Komunālās saimniecības komisariāta pārstāvji gan noraidīja, atzīstot, ka tā ir nepiemērota apriņķa centra vajadzībām.[5]

1946.g. l7.augustā tika sastādīts akts par Abrenes apriņķa patērētāju biedrības darbību. Dokumentā redzams, ka daļa apriņķa teritorijas pievienota Pleskavas apgabalam 1944.g. 1.oktobrī.[8]

Netieši to apliecina arī Viļakas apriņķa partijas komitejas protokoli. 1944.g. l8.septembrī tajos nosaukti atbildīgie par labības sagādi līdz attiecīgā gada 1.oktobrim. Sarakstā bija iekļauti visi Abrenes apriņķa pagasti.[9] 1944.g. 9.oktobra sēdes protokolā par labības sagādi vairs nav pieminēts Purvmalas, Linavas, Gauru, Kačanovas, Upmalas un Augšpils pagasts.[10]

Ja pieņem, ka faktiskā teritorijas nodošana notika 1.oktobrī, tad tā ir realizēta pirms LPSR AP 3.sesijas, kura notika 5.-6.oktobrī un apstiprināja 22.augustā pieņemto dekrētu.[11]

Nodošanas akta kopijā, uz kuras gan nav sastādīšanas datuma, bet kura LK(b)P Abrenes apriņķa partijas komitejā ir saņemta 1944.g. 21.novembrī, ir lasāms: “Sakarā ar Pleskavas apgabala izveidošanu, balstoties uz 1944.g. 23.augusta PSRS Augstākās Padomes Prezidija lēmumu:

Saskaņošanas komisijas biedri no Pleskavas apgabala A.I.Pereguls un no Latvijas PSR J.F.Vanags. Grūti izšķirt, vai nodošanas aktu parakstījis Pleskavas apgabala pārstāvis N.M.Šestaks vai LPSR pārstāvis A.M.Leja.[15]

Lietā blakus nodošanas aktam atrodami arī pamatdati par nododamo teritoriju, kas sastādīti 1944.g. 15.oktobrī.[16]

Tas apliecina, ka teritorijas nodošanas process līdz tam pilnīgi vēl nebija pabeigts.

Dienu pirms šā datuma LPSR vietējās rūpniecības tautas komisārs Petrušēvičs vēl griezās pie LPSR TKP priekšsēdētāja V.Lāča ar lūgumu atļaut izmantot 3 tūkstošus rubļu rūpkombināta darbinieku prēmēšanai, kas pēc pašu iniciatīvas ar saviem spēkiem 16 dienās projektēja un uzcēla spēkstaciju Abrenes pilsētā ar 37 kilovatu jaudu, kura pilnībā nodrošināja rūpniecības un saimniecības vajadzības.[17] Izmaksāt šo summu atļāva 1944.g. 17.novembrī.[18]

Pats Abrenes nodošanas fakts bija zināms plašākam iedzīvotāju slānim, bet daudz mazāk informācijas mums ir par Latvijai atdalīto pagastu iedzīvotāju reakciju.

Interesanti, ka šie fakti šokēja pat “apzinīgo” un Padomju Latvijai lojāli noskaņoto iedzīvotāju daļu.

Šajā sakarībā būtiska ir Dominika Kaupuža vēstule VK(b)P CK sekretāram Maļenkovam, kurā raksturots stāvoklis sešos atdalītajos pagastos.[20]

Minētā vēstule ir spilgts aculiecinieka vērojums, kas sniedz patiesāku padomju varas politikas ainu attiecībā uz Latvijai atņemto teritoriju iedzīvotājiem. Tajā rakstīts:

“Lai atjaunotu nodedzināto Pitalovas rajona centru, šajā rajonā no kulaku saimniecībām plaši praktizēja dzīvojamo māju izņemšanu, kuras izjauktā veidā pārveda uz Pitalovas pilsētu. Bet lielākā daļa šī materiāla līdz tam, kamēr tas bija savākts,... tika izlaupīta.

Tā piemēram, Petrušonu ciemā Ņivas ciema padomē tika izņemta māja un daudz sagatavotu kokmateriālu. Māja tika izjaukta un daļēji pārvesta uz Pitalovu, daļēji atstāta uz vietas. Beigu beigās visa šī māja un gatavais kokmateriāls tika izvazāts un sadedzināts.

1945.-1946.g. ziemā pie Savina un Svetlova mājām tika izjaukti un izmantoti malkā 5 šķūņi. Sadedzināti un izjaukti tika arī visi dārza žogi. Parkā pie Savina mājas tika izcirsta lielākā daļa vērtīgo koku. Izcirta pat egļu dzīvžogu, kas dārzu aizsargāja no ziemeļu vēja. Tāpat sāka izcirst ozolu audzi pie Svetlova mājas”.

Višgorodas padomju saimniecība atradās netālu no Pitalovas pilsētas. Tajā bija ap 100 liellopu un apmēram 40 zirgu, vel 1945.g. sākumā tur bija ap 200 aitu un 2000 leghorna vistu. 1945.-1946.g. ziemā nosprāga lielākā daļa zirgu un govju, daudz aitu un vistu.[21]

Vēstule sniedz ieskatu arī vietējo iedzīvotāju un iebraucēju savstarpējās attieībās. “Vadošie padomju - partijas kadri tika iesūtīti no Pleskavas apgabala vecajiem rajoniem - Begovičiem un Šalkinas, bet visi vietējie vadošie darbinieki vai nu paši aizgāja uz darbu LPSR, vai pēc tam tika atcelti. Vadošie padomju - partijas kadri vietējos iedzīvotājus sauca par “latviešiem”, bet dažreiz vienkārši par “fašistiem”.”[22]

D.Kaupužs lielu uzmanību pievērš bijušo partizānu un to atbalstītāju dzīves apstākļiem pēc teritorijas pievienošanas Pleskavas apgabalam. Viņš apsūdz Pitalovas rajona vadošos darbiniekus, ka tie ņem kukuļus un draudzējas ar kulakiem.

Vēstulē nosauktas 11 personas, pie kurām var saņemt informāciju par situāciju šajos pagastos. Piedevām 9 nosauktie cilvēki dzīvoja atdalītajos pagastos. Piemēram. Pēteris Pimenovs, bijušais partizāns, kas dzīvoja Augšpils ciema padomē Popova ciemā.[23]

Abrenes pievienošanas sekas negatīvi ietekmēja ne tikai šo rajonu ierindas iedzīvotāju, bet arī bijušā padomju pārvaldes aparāta darbinieku likteņus. Jaunajos apstākļos tie zaudēja savu bijušo statusu un bieži arī darbavietu.

Piemēram varētu minēt A.Kuzminas biogrāfiju, kura no 1944.g. augusta līdz decembrim strādāja Abrenes apriņķa izpildkomitejā par uzskaitvedi. No 1944.g. decembra līdz 1945.g. martam viņa atradās Pleskavas apgabala Pitalovas rajona Puščas ciemā - vīra vecāku saimniecībā.

Viņai pārnākot Latvijas teritorijā: “No 1945.g. marta līdz 1946.g. oktobrim strādā Abrenes apriņķa Bērzpils pagasta izpildkomitejā par lietvedi.”[24]

Pleskavas apgabalam nodotajos pagastos 1946.gadā pat izskatās, ka ne tikai visus vadošos rajona, bet pat ciema padomju priekšsēdētāju amatus ieņēmuši vienīgi citu rajonu ļaudis. Tas izraisīja negatīvu reakciju tajos LPSR padomju pārvaldes aparāta darbiniekos, kas bija saistīti ar pievienoto teritoriju.[25]

Viņi ieradās Augšpils pagastā Šeļinas ciemā un Gauru ciema padomē, lai novadītu sapulces, kurās savāktu parakstus zem paziņojuma par iedzīvotāja vēlēšanos, lai Pitalovas rajonu pievienotu LPSR.[27] Nākamajā dienā Petrovs devās pie Šeļinas ciema brigadiera Siliņa, kuram paziņoja, ka ir LPSR pārstāvis, kas pilnvarots, lai Šeļinas ciemā novadītu sapulci par iedzīvotāju vēlēšanos pievienoties LPSR. Viņš piedāvāja Siliņam kā Šeļinas ciema brigadierim 1946.g. 22.aprīlī plkst. 16 savākt Šeļinas ciema iedzīvotājus uz sapulci skolā.

1946.g. 22.aprīlī plkst. 16 Šeļinas skolas ēkā sapulcējās 70 Šeļinas ciema iedzīvotāju, bet sapulce nenotika, jo P.Petrovs jau plkst. 14 tika aizturēts, izejot no mājas Šeļinas ciemā un nogādāts VDM rajona nodaļā.

Izmeklēšanā noskaidrojās, ka P.Larionovs bija devies uz Gauru ciema padomi. Viņš arī P.Petrovam bija izdevis komandējuma apliecību.

LK(b)P Viļakas apriņķa komitejas partijas pirmorganizācija 1946.g. 31.maijā P.Petrovu izslēdza no VK(b)P biedru rindām.[28]

Dažas dienas pirms šā lēmuma pieņemšanas, t.i., 29.maijā, D.Kaupužs nosūtīja vēstuli VK(b)P CK sekretāram b. Maļenkovam (sk. Iepriekš).[29]

Šo cilvēku darbība nav pietiekami izpētīta, tādēļ, nav iespējams izdarīt plašākus secinājumus. Nevajadzētu, protams, šos bijušos LPSR partijas un pārvaldes aparāta darbiniekus uzskatīt par nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Taču viņu darbība neapšaubāmi liecina par Krievijas realizētās politikas cinisko raksturu attiecībā pret citām “savienotajām republikām” PSRS ietvaros, kas radīja pat partijas un pārvaldes darbinieku neapmierinātību.
________________________________________________________________

Šajā laikā atdalītajā teritorijā tika izveidoti divi rajoni - Kačanovas un Pitalovas.

[26] Pāvela Vasīlija d. Petrova biogrāfija. Viņš dzimis 1915.g. Pleskavas apgabala Pitalovas rajona Šeļinas ciemā (jaunais administratīvais iedalījums) vidējā zemnieku ģimenē, pēc tautības krievs, VK(b)P no 1940.g.