Par vienu no visinteresantākajiem pasaules vēstures fenomeniem uzskatāma Krievijas neticamā izplešanās no sīkas kņazistes līdz varenākajai monolītai impērijai, kādu kādreiz ir pazinusi pasaule. Šādu stāvokli Krievija sasniedza relatīvi īsā laika posmā ar vairākkārtējām savu kaimiņu teritorijas gabalu aneksijām, turpmāk sadalot, nošķirot upurus no citiem kaimiņiem, ietverot viņus savā sastāvā un beidzot pilnīgi viņus absorbējot. Pat tajos gadījumos, kad Krievija bija spiesta atkāpties, atkāpšanās notika tikai uz laiku; atkal un atkal atkārtojās uzbrukumi Krievijas ekspansionistisko ambīciju upuriem, kurus piespieda pakļauties varenajam agresoram. Kad Jānis III kļuva par Maskavijas lielkņazu, viņa valsts bija tikai kādu 15.000 kvadrātjūdžu liela. Tā patiešam bija maza teritorija salīdzinājumā ar 20.gadsimta Krievijas impēriju vai ar tās pārmantotāju - Padomju Sociālistisko Republiku Savienību, kas aizņem pasaules sauszemes sesto daļu. Ja Amerikas Savienotās Valstis plešas pāri Ziemeļamerikas kontinentam Klusā okeāna virzienā, tad Krievija kā Eirāzijas lielvalsts aptver pusi Eiropas un stipri vairāk par pusi Āzijas.

Piespiedu atkāpšanos Krievija piedzīvoja 1905.gadā, kā arī pēc pirmā pasaules kara. Tomēr topošā Padomju Sociālistisko Republiku Savienība, vecās Krievijas mantiniece, tam visam par spīti, iedvesa bijību. Maskava, ko krievi dēvēja par Trešo Romu un Otro Jeruzalemi, tagad tika saukta par Pasaules Revolūcijas galvaspilsētu. Krievijas un Vācijas impērijas vienlaicīgais sabrukums, kā arī propagandistiska satura paziņojumi, kas nāca gan no Padomju Krievijas, gan no britu, amerikāņu un franču valdības puses, veicināja Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Gruzijas, Armēnijas, Azerbaidžānas un dažādu Vidusāzijas tautu neatkarības pasludināšanu. Tikko brīvību ieguvušajām tautām tomēr vajadzēja smagi cīnīties par izdzīvošanu. Jau 1922.gada sākumā Krievijas boļševiki un viņu sabiedrotie visur aizvietoja bijušās impēriskās Krievijas pārvaldi - no Baltijas jūras līdz Melnajai Jūrai un līdz pat Kamčatkai; vienīgi Somija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija un Besarābija kaut kā mācēja paglābties no krievu ekspansionistu ambīcijām.

Tas viss nenotika bez zināmiem teritoriāliem zaudējumiem. Somija bija spiesta, gan ārkārtīgi negribīgi, atzīt par zaudētu Austrumkarēliju, kuras iedzīvotāji bija ļoti radniecīgi Somijas iedzīvotajiem. Igaunija gan tika atzīta par neatkarīgu valsti, bet igauņiem ļoti radniecīgiem ingriem (ižoriem) bija jāpakļaujas krievu valdīšanai, kas nesa galīgu iznīkšanu.[1]

Arī Latvijas neatkarība tika atzīta, taču zināmas senas latviešu teritorijas uz austrumiem no oficiāli nospraustās robežlīnijas starp Krieviju un Latviju palika Krievijas republikas sastāvā. Arheoloģiskie un etimoloģiskie (vietvārdu) pētījumi apliecina, ka pagātnē latvieši dzīvojuši apvidos uz rietumiem no Veļikajas upes un Sebežas un Drisas apkaimē līdz pat Polockai. Veļikajas upes vēsturiskais nosaukums ir Mude (Mudve), kas latviski nozīmēja “ātra upe”. Daudzu vietu nosaukumi, tādi kā Drisa, Dzisna, Jazna, Jelna, Kleva, Osveja, Plisa, Sebeža, Sula, Vedega utt., joprojām uzrāda savu neslāvisko izcelsmi. Latvieši bija saglabājušies šajos apvidos gadsimtiem ilgi; vēlāk viņus lēnām asimilēja krievi, tāpat kā latviešiem radniecīgās tautas - galindus un jātvingus - iepriekšējos gadsimtos. 1920. un pat vēl 1941.gadā šajos apvidos bija atrodamas latviešu iedzīvotāju grupas. Disnas apvidū ierosinātais plebiscīts tā arī nenotika. [51.lpp.] Padomju Krievija atzina arī Lietuvu, bet tā zaudēja savu galvaspilsētu Viļņu kopā ar prāvām apkārtējām teritorijām, kam cēloņi bija apzināta Krievijas vilcināšanās atdot šīs teritorijas noteiktā laikā. Tas veicināja šo apvidu iekļaušanu Polijā un nelabojami izjauca visus centienus veidot drošības bloku, kas sniegtos no Ziemeļu Ledus okeāna līdz Melnajai jūrai. Pēc ieceres šajā blokā vajadzēja iesaistīt visas mazās zemes, kas bija izrāvušās no krievu jūga un tiecās izvairīties no turpmākiem austrumu puses iebrukumiem tuvākā vai tālākā nākotnē. Lietuva un Polija, kas atradās tieši šīs joslas vidū starp Krieviju un Vāciju, palika kara stāvoklī no 1920. līdz 1938.gadam.[2]

Nepagāja ne 20 gadi, kad 1939.gada 23.augustā un 28.septembrī noslēgtie nacistu un padomju līgumi nodeva Padomju Savienības ietekmes sfērā Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Austrumpoliju un Austrumrumāniju.[3] Tālākie notikumi ir labi zināmi un nav nepieciešams šeit tos sīki iztirzāt. Padomju Savienība no Polijas piektās dalīšanas ieguva 13 miljonu iedzīvotāju un aptuveni 77.620 kvadrātjūdžu teritorijas, kas formāli tika iekļauta Padomju Savienības sastāvā 1939.gada 1.novembrī. Igaunijas, Latvijas un Lietuvas inkorporācija norisinājās divos piegājienos. Vispirms Baltijas valstis tika piespiestas 1939.gada 28.septembrī, 5. un 10.oktobrī parakstīt līgumu, kas ļāva PSRS iekārtot sauszemes, jūras un aviācijas bāzes šo zemju teritorijā. 1940.gada 15. un 16.jūnijā pēc Parīzes (un Francijas) kapitulācijas nacistiskās Vācijas priekšā Padomju valdība apsūdzēja visas Baltijas valdības pretpadomju darbībā, pieprasīdama padomju karaspēka papildu daļu ielaišanu un Padomju Savienībai “draudzīgu” valdību izveidošanu. Negaidīdami atbildi, padomju bruņotie spēki iesoļoja šajās zemēs un padomju emisāri izveidoja jaunas, verdziski iztapīgas valdības un viltus “parlamentus”, kas sekmēja Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai 1940.gada 3., 5. un 6.augustā. Šie ieguvumi palielināja Padomijas teritoriju par 65.237 kvadrātjūdzēm un iedzīvotāju skaitu par 5.400.000.[4]

1939.gada 30.novembrī padomju bruņotie spēki uzbruka Somijai, un 1.decembrī tika sastādīta komunistu valdība fiktīvas Somijas Tautas Republikas[5] pārvaldei. Karadarbība ilga līdz 1940.gada 12.martam. Somija zaudēja 16.173 kvadrātjūdzes teritorijas ar 450.000 iedzīvotāju, turklāt Padomju valdība ieguva “nomā” Hanko pussalu, kas deva iespēju kontrolēt pieeju somu teritoriālajiem ūdeņiem kā Botnijas, tā arī Somu jūras līcī, Kopā ar vairākiem karēļu apvidiem somu zaudētā teritorija tika iekļauta jaunizveidotajā Karēļu-Somu Padomju Republikā, kas aizņēma 77.000 kvadrātjūdzes zemes ar 600.000 iedzīvotāju gar jaunajām Somijas robežām un formāli tika nodibināta 1940.gada 31.martā. Visai mākslīga šīs republikas izveidošana norādīja, ka pret neatkarīgo Somiju kādā brīdī varētu vērst jaunas tālākejošas ieceres. 1956.gadā šī veidojuma statuss tomēr tika pazemināts: savienotā republika kļuva par autonomo republiku, kuru iekļāva Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas sastāvā.[6]

1940.gada 26.jūnijā PSRS iesniedza Rumānijai ultimātu, pieprasīdama Besarābijas un Ziemeļbukovinas tūlītēju atdošanu. 28.jūnijā, nesagaidījuši atbildi, padomju bruņotie spēki uzsāka šo teritoriju okupāciju. Tādējādi tika iegūtas vēl 21.178 kvadrātjūdzes zemes un 3.171.000 iedzīvotāju. 1940.gada 2.augustā Padomju valdība radīja jaunu Moldāvijas Padomju Republiku, kurai atdeva daļu jauniegūto teritoriju, tās papildinot ar dažiem rumāņu apdzīvotiem Ukrainas PSR apgabaliem. Turklāt Padomju valdība izdomāja jaunu “moldāvu” nāciju, kas patiesībā bija vecās rumāņu nācijas neatņemama sastāvdaļa. Rumāņu nācijas vairākums palika divos apvidos - Moldāvijas provinces atlikušajā daļa un Valahijas provincē; tās abas veido mūsdienu Rumānijas lielāko daļu.[7]

Nepilnos divos gados, no 1939. līdz 1940.gadam, Padomija pievienoja savai teritorijai Igauniju, Latviju, Lietuvu, Austrumpoliju, Bukovīnu un Besarābiju, kā arī daļu Somijas un kopumā ieguva 179.088 kvadrātjūdzes teritorijas ar 22.567.000 iedzīvotāju. 1941.gadā tā zaudēja visus savus ieguvumus un daudz ko vēl. 1941.gada jūnijā vācu armijas okupēja Baltijas valstis, Somija atguva savas zaudētās teritorijas, un rumāņu bruņotie spēki iegāja Besarābijā un Ziemeļbukovīnā, šī paša gada oktobrī pievienodami ieņemto Odesu un izveidodami jaunu ģeogrāfisku vienību ar nosaukumu Transistrija.[8]

Otrā pasaules kara laikā Padomes ieguva dažas teritorijas Āzijā. Tikai beidzoties kaujām ar Japānu 1945.gadā, padomju prese darīja zināmu atklātībai faktu, ka 1944.gadā padomju bruņotie spēki bija iebrukuši kādreizējā Ķīnas reģionā Tannu-Tuvā un 1944.gada 11.oktobrī inkorporējuši to Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas sastāvā kā Tuvas Autonomo apgabalu. 1961.gada apgabals ieguva nozīmīgāko Tuvas Autonomās Republikas statusu. Tas ietvēra sevī 65.830 kvadrātjūdžu teritorijas ar 231.000 iedzīvotāju, kas lielākoties bija tjurku izcelsmes.[9]

Saskaņā ar 1945.gada februārī Jaltā noslēgtajiem [52.lpp.] līgumiem Padomes pārņēma no sakautās Japānas impērijas Kuriļu salu arhipelāgu, kurā ietilpa aptuveni trīsdesmit lielākas un divdesmit mazākas vulkāniskas izcelsmes salām aptuveni 700 jūdžu garumā no Hokaido salas līdz pat Kamčatkas pussalas dienvidiem, kā arī ieguva Sahalīnas salas dienvidu daļu. Sākot ar 1945.gada 2.septembri, Kuriļu salas ar kopplatību 6020 kvadrātjūdžu tika nodotas Sahalīnas apgabala administratīvajā pārvaldē, turklāt Padomes ieņēma četras mazas Japānas salas - Kunaširo, Etorufu, Sikotānu un Habomai pie Hokaido ziemeļu krasta. 1955.gada 19.septembrī PSRS un Japāna izbeidza kara stāvokli, kas bija turpinājies starp tām kopš 1945.gada augusta. Padomes solīja atdot šīs četras mazās salas Japānai, kad būs noslēgts PSRS un Japānas miera līgums[10], kurš tā arī netika parakstīts.[11]

1945.gada augustā jau pirms Japānas kapitulācijas PSRS un Ķīna noslēdza savienības līgumu uz trīsdesmit gadiem, kurā bija paredzēts, ka abas līgumslēdzējas puses kopīgi pārvaldīs Ķīnas Austrumu un Dienvidmandžūrijas dzelzceļu un ka abas puses kopīgi izmantos jūras kara bāzi Portartūrā. Tomēr 1954.gadā Ķīnas jaunās komunistiskās valdības spiediena rezultātā Padomijai nācās atteikties no šiem ieguvumiem. No otras puses, Padomes neizrāda nekādu vēlēšanos atdot atpakaļ visas tās zemes uz ziemeļiem no Amūras upes, no kurām Ķīna bija spiesta šķirties pēc 1858.gada Aigunas līguma nosacījumiem. Šāda nostāja izraisījusi vairākus robežincidentus gar ārkārtīgi garo Ķīnas-Padomju Savienības robežu.[12]

1946.gadā Padomes vēl ieguva no Afganistānas Kuškas teritoriju un iekļāva to PSRS sastāvā kā Turkmēnijas PSR daļu. Kuškas pilsētā dzīvoja apmēram 7.000 iedzīvotāju.[13]

1941.gadā PSRS kopā ar Lielbritāniju okupēja vairākus Irānas apgabalus, lai nodrošinātos pret Irānas naftas lauku iespējamas nonākšanas Vācijas rokās. 1943.gadā Irānas valdība sūdzējās, ka Padomju Savienība pilnīgi izolējusi savu okupācijas zonu no ārējiem sakariem. Lai attaisnotu savu rīcību, Padomju valdība paskaidroja, ka tā aizsargājot sevi pret angļu un amerikāņu iespējamo ekspansiju Irānā. Teherānas konferencē 1943.gada 1.decembrī sabiedrotie pieņēma Irānas jautājumā īpašu Deklarāciju, kurā paziņoja, ka Lielbritānijas, ASV un PSRS valdība ir “vienis prātis ar Irānas valdību velmē nostiprināt Irānas neatkarību, suverenitāti un teritoriālo integritāti”. 1945.gada 13.septembrī Irānas valdība pieprasīja britu, amerikāņu un krievu bruņoto spēku izvešanu. Savienotās Valstis nekavējoties piekrita prasībai, PSRS un Lielbritānija nepiekrita. Tikai pēc ilgākām sarunām tās bija ar mieru izvest karaspēku no Irānas līdz 1946.gada 2.martam. Drīz pēc tam, 1945.gada 18.novembrī Irānas komunistu Tude partija Irānas Azerbaidžānas provincē, ko bija okupējuši padomju bruņotie spēki, organizēja “dumpi” pret Irānas valdību. Tika izstrādāts plāns par šīs teritorijas iekļaušanu Azerbaidžānas Padomju Savienotās Republikas sastāvā. Kad izrādījās, ka Padomju valdība kavē Irānas akcijas pret dumpiniekiem un padomju bruņotie spēki atsakās evakuēties no Irānas, 1946.gada 19.martā Irānas valdība iesniedza protestu ANO Drošības Padomei, vērsdamās pret PSRS rīcību. Šī protesta rezultātā Padomju Savienība un Irāna vienojās par padomju karaspēka izvešanu, reformu uzsākšanu Irānas Azerbaidžānā un Padomju Savienības-Irānas naftas sabiedrības dibināšanu darbībai Ziemeļirānā. 1946.gada 13.jūnijā Irānas Azerbaidžānā, kam palika zināma autonomija, tika atjaunota Irānas kontrole. Padomju bruņotie spēki atstāja Irānu līdz 1946.gada 9.maijam.[14]

Pēc tam kad karš bija galā, Padomes apcirpa arī vienu otru savu jauniegūto satelītvalsti. Pēc līguma, kas tika parakstīts 1945.gada 16.augustā, Polija piekrita atjaunot (ar nelieliem grozījumiem) Padomju Savienības-Polijas robežu, kāda tā bija izveidojusies pēc Austrumpolijas padomju okupācijas 1939.gadā. Uz šī līguma pamata PSRS ieguva 69.469 kvadrātjūdžu Polijas bijušās teritorijas ar 10.770.000 iedzīvotāju, no kuriem gandrīz 4.000.000 bija poļi. Vairākums poļu vēlāk tika repatriēti uz Poliju. Polijas zaudējumus kompensēja ar Vācijas teritorijām Silēzijā, Pomerānijā un Austrumprūsijas dienvidu daļā.[15]

Lai gan Padomju Savienība 1943.gada 12.decembrī ar Čehoslovākijas valdību trimdā noslēgtajā līgumā bija solījusi atjaunot Čehoslovākijas robežas, kādas tās bija pirms Minhenes vienošanās, tomēr tā jau bija nolēmusi anektēt Karpatu Ukrainu. Čehoslovākijas valdība, pakļaudamās padomju pamudinājumam, 1945.gada 29.jūnijā atdeva PSRS Karpatu Ukrainas apgabalu. 5.500 kvadrātjūdžu liela teritorija ar jauktu iedzīvotāju sastāvu skaitā aptuveni 1.000.000 tika pievienota Ukrainas PSR.[16]

Pēc pamiera noteikumiem, ko Rumānijas valdība parakstīja 1944.gada 12.septembrī, Ziemeļbukovīna un Besarābija atkal kļuva par PSRS sastāvdaļu, bet Rumānija paturēja Dienvidbukovīnu, Besarābija un Ziemeļbukovīna formāli tika atdotas Padomju Savienībai 1947.gada 10.februārī. Tika atjaunota arī Moldāvijas Padomju Sociālistiskā Republika.[17]

Somijas un Padomju Savienības 1944.gada 7septembrī noslēgtā pamiera nosacījumos bija paredzēts atjaunot 1940.gada PSRS un Somijas robežas. Petsamo apgabals tālajos ziemeļos arī tika atdots Krievijai, nogriežot Somijai pieeju Ziemeļu Ledus okeānam un bagātām niķeļa ieguvēm, kas atrodas šai novadā, un tādejādi radot tiešu robežu starp Norvēģiju un Padomju Savienību. Padomju Savienība atdeva Somijai Hanko pussalu Helsinku tuvumā, kas bija devusi krieviem stratēģisku pozīciju Somijas galvaspilsētas pievārtē un ļāvusi kontrolēt dzelzceļa posmu no Helsinkiem uz Turku. Padomju Savienība ieguva Somijas salu grupas Somu jūras līcī. Porkalas zemes rags tika iznomāts Padomju Savienībai karabāzes vajadzībām uz 50 gadiem, taču 1955.gadā šī teritorija tika atdota Somijai. Saskaņa ar Parīzes miera līgumu, kas tika noslēgts 1947.gada 10.februārī, Somija kopumā zaudēja 17.800 kvadrātjūdžu, ar 12% iedzīvotāju.[18]

Pievērsīsimies tagad Baltijas valstīm. Jau 1945.gada 8.janvārī Eiropas lietu pārvaldes direktora vietnieks Džons Hikersons rakstīja ASV valsts sekretāram:

“Mums ir pietiekami skaidrs priekšstats par padomju nolūkiem Austrumeiropā. Mēs zinām, ar kādiem noteikumiem viņas parakstījušas vienošanos ar Somiju. Mēs zinām, ka trīs Baltijas valstis tiek ieinkorporētas Padomju Savienībā (patiesībā Baltijas valstu reinkorporācija tika pabeigta tikai 1945.gada 8.maijā līdz ar Rietumlatvijas okupāciju kara beigās - EA.) un ka nekādi mūsu soļi nespēs grozīt šo stāvokli. Šeit nav runas par to, vai mums tas patīk, man personiski tas viss nepatīk, lai gan es atzīstu, ka Padomju valdībai ir zināmi argumenti. Būtiski ir tas, ka tā notiek un Savienoto Valstu valdības spēkos nav to novērst. Mēs arī zinām, ka krievi iestāsies par Austrumprūsijas prāvas daļas anektēšanu un par tādu robežu ar Poliju, kas aptuveni atbilstu Kerzona līnijai (1919.gadā - E.A.). Padomju Savienība jau ir reinkorporējusi Besarābiju savas teritorijas sastāvā... Es atbalstītu jebkura iespējama veikalnieciska rakstura līdzekļa lietošanu sakarā ar iepriekšminētajam norisēm, lai pamudinātu krievus sadarboties ar Apvienoto Nāciju organizāciju un ierosināto Eiropas Pagaidu Drošības Padomi, kas rūpētos par Poliju, Grieķiju un citām nemierīgajām vietām. Es atbalstu mūsu gatavību akceptēt faktus par triju Baltijas valstu reinkorporāciju Padomju Savienībā un šo reģionu atzīšanu par Padomju teritoriju. Tā ietvertu mūsu atteikšanos atzīt šo valstu diplomātiskos pārstāvjus Savienotajās Valstīs. Es arī atbalstītu mūsu gatavību piemērotā laikā akceptēt Padomju Savienības pieprasītās Austrumprūsijas daļas nodošanu tai.[19]

Lai nodrošinātu ieguvumu un vēl vairāk pastiprinātu Baltijas valstu apspiešanu, Padomju valdība plānoja ielenkt tās no visām pusēm. Tas notika 1945.gadā no 16.jūlija līdz 2.augustam. Pirmām kārtām Polija tika gandrīz pilnīgi atstumta no Lietuvas robežām. Toreizējais Amerikas valsts sekretārs Džeimss Frenss Bērnss rakstīja:

Rietumu sabiedroto valstu vadītāji nepavisam nejutās priecīgi. Bērnss piebilda:

Nākamajā dienā - 1945.gada 25.jūlija - Padomes spēra jaunu soli. Tās pieprasīja Austrumprūsijas ziemeļdaļas iekļaušanu PSRS sastāvā. Septītās plenārsēdes protokolā lasām:

“Staļins sacīja, ka šis jautājums apspriests Teherānas konferencē. Krievi sūdzējās, ka visas Baltijas ostas aizsalstot. (Domāta PSRS rīcībā pēc 1941.gada jūnija esošās Baltijas ostas. - Tulk.). Tās aizsalst uz īsāku vai garāku laika posmu, bet tās aizsalstot. Krievi paziņoja, ka viņiem nepieciešams iegūt vismaz vienu neaizsalstošu ostu uz Vācijas rēķina. Lai pamatotu šādu risinājumu, Staļins izvirzīja argumentus, ka krievi stipri cietuši un zaudējuši tik daudz asiņu, ka ļoti vēlētos dabūt kādu daļu Vācijas teritorijas, lai justu nelielu gandarījumu. Ne prezidents (Franklins Delano Rūzvelts. - E.A.), ne premjerministrs (Vinstons Čērčils - E.A.) necēla kādas iebildes, un šajā jautājumā tika panākta triju pušu vienošanās. Viņš (Staļins - Tulk.) sacīja, ka viņi vēlējušies panākt šīs vienošanās apstiprināšanu šajā konferencē.”[21]

Vēlāk Viljams Kristiāns Bulits rakstīja:

“Es teicu, ka biju gatavs principā piekrist, lai gan vajadzēja izpētīt iedzīvotājus skarošus un citus ar to saistītus jautājumus. Čērčils arī bija ar mieru atdot Krievijai neaizsalstošu ostu. “Paliek vienīgi jautājums”, viņš teica, “vai ir likumīga iespēja to izdarīt. Padomju plāns šajā jautājumā,” viņš uzsvēra, “liks mums visiem atzīt, ka Sabiedroto Kontroles Padome Vācijā nepārvalda Kēnigsbergas apvidu.”

“Plāns,” viņš uzsvēra, “liks uzņemties mums saistību atzīt Lietuvas inkorporāciju Padomju Savienībā.” Viņš norādīja, ka visas šīs lietas būtība pieder pie galīgā miera noregulējuma, bet viņš vēloties apliecināt maršalam (Josifam Staļinam. - E.A.) savu turpmāko atbalstu Krievijas nostājai šai pasaules daļā. Staļins piekrita, ka jautājums tiks atrisināts miera konferencē, un piebilda, ka Krievija ir apmierināta ar britu un amerikāņu valdības atbalstu tas priekšlikumam.”[23]

Sēdes protokolā tas tika atspoguļots šādi:

Šis jautājums nekad vairs netika apspriests nevienā nākamajās desmitgadēs notikušajā konferencē. Padomju karaspēks bija ieņēmis Kēnigsbergu 1945.gada 9.aprīlī, tieši mēnesi pirms Vācijas kapitulācijas. Minētais reģions pilnīgi tika iekļauts Krievijas Padomju Federatīvajā Sociālistiskajā Republikā, lai gan nekad agrāk pagātnē tas Krievijas varā nebija bijis.[24] Sākotnēji Austrumprūsija bija lietuviešiem un latviešiem radniecīgo senprūšu dzimtene.

Šos prūšus daļēji iznīcināja un daļēji pārvācoja vācu krustneši vēlo viduslaiku periodā. No sešpadsmitā līdz deviņpadsmitajam gadsimtam Austrumprūsija bija kļuvusi par mājvietu arī tūkstošiem lietuviešu, te bija viņu kultūras patvērums, kad Lietuvas lielākā daļa no 1795. līdz1914.gadam smaka Krievijas un rusifikācijas jūgā. Kaimiņos esošo Kuršu kāpas pussalu apdzīvoja arī senlatviešu pēcteči.

1946.gadā par godu Mihailam Ivanovičam Kaļiņinam, toreizējam Padomju Sociālistisko Republiku Savienības Augstākās Padomes priekšsēdētājam, Kēnigsberga tika pārdēvēta par Kaļiņingradu. Vietējie vācu, lietuviešu un latviešu iedzīvotāji no jaunā Kaļiņingradas apgabala tika izvesti. Viņus nomainīja krievi no Centrālas Krievijas apgabaliem, un visi vēsturiskie vietvārdi tika aizstāti ar mākslīgiem krievu nosaukumiem. Teritorija pilnībā tika rusificēta un Kēnigsberga no mierīgas tirdzniecības ostas un universitātes pilsētas pārvērsta par galveno jūras bāzi. 1970.gadā tajā bija 218.000 iedzīvotāju.[25]

Amerikas valsts sekretārs Džeimss Frensiss Bērnss konstatēja:

Hermētiski izolēdama Baltijas valstis no pārējās pasaules, Padomju valdība izdarīja arī zināmus “labojumus” attiecībā uz to robežām. Lietuviešiem atļāva atgūt viņu seno galvaspilsētu Viļņu, kā arī ostas pilsētu Klaipēdu (Mēmeli). Lietuva vēl saņēma zināmas piedevas pie tām bijušā Viļņas apriņķa daļām, kas tai tika atdotas 1940.gadā. Iespējams, ka šie žesti tika izdarīti tādēļ, lai lietuvieši mazāk uztrauktos par zaudēto neatkarību, bet jaunā Lietuvas-Baltkrievijas robežlīnija vairs nebija ne stratēģiska, ne etnogrāfiska. Austrumprūsijas padomju daļa netika iekļauta Lietuvas republikā, lai gan tas būtu bijis daudz loģiskāks solis nekā tās pievienošana Krievijas Padomju Republikai, kas atradās simtiem jūdžu attālumā.”[27]

Igaunija un Latvija tomēr tika nolemta stratēģiskām amputācijām, Gandrīz tūdaļ pēc Igaunijas otrās okupācijas 1944.gada septembrī Padomju valdība ķērās pie Igaunijas teritorijas pārdalīšanas, pievienodama Veru apriņķa aiz Narvas esošo daļu un Petseru apriņķa lielāko daļu attiecīgi Ļeņingradas un Pleskavas apgabalam. Abas šīs teritorijas kļuva par Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas sastāvdaļām. Ar 1947.gada 15.janvāra dekrētu Krievijas Federatīvās Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome pārņēma savā pārziņā apmēram 2.500 kvadrātjūdžu vai, precīzāk, 2.449 kvadrātjūdžu Igaunijas teritorijas, kas līdzinājās kādiem 5% no Igaunijas pirmskara teritorijas ar 6% iedzīvotāju. Padomju amatpersonas šo akciju izskaidroja ar faktu, ka šajās Igaunijas daļās krievu izcelsmes iedzīvotāji bija nenoliedzamā vairākumā. Bet tā bija patiesība tikai attiecībā uz mirkļa stāvokli.

Apgabals, pateicoties tā auglībai, ir arī piedzīvojis plašu etnisko krievu ieplūšanu.

Narvas iedzīvotāju skaits 1934.gadā bija sasniedzis 23.512 cilvēku, no kuriem igauņu bija 64,8%, krievu - 29,7% un atlikušie 5,5% piederēja pie citiem etnosiem. Teritorija uz austrumiem no Narvas upes arī kādreiz bija bijusi sena igauņu un ingru zeme. 1223.gadā Dānijas karalis Valdemārs II upes labajā krastā dibināja Narvas pilsētu, bet pēc tam, kad novgorodieši to nopostīja, pilsēta tika atjaunota kreisajā krastā 1294.gadā. 1558.gadā pilsētu iekaroja Krievijas cars Ivans IV, bet 1581.gadā zviedri izdzina krievus ārā. No 1583. līdz1704.gadam Narvas reģions gan uz austrumiem, gan rietumiem no upes piederēja Zviedrijai. No 1780. līdz1918.gadam aiz Narvas upes esošais apvidus tika pievienots krieviskajai Sankt-Pēterburgas guberņai. Mūsdienās apvidus uz austrumiem no Narvas upes ir gandrīz pilnīgi rusificēts, tomēr daži atlikušo igauņu un ingru anklāvi vēl saglabājušies.[28]

Vēl nebija atkarota lielākā daļa Latvijas teritorijas, bet 1944.gada augustā Padomju Latvijas valdības iestādes jau tika pārvietotas no Padomju Savienības uz Daugavpili (Dvinska, Dinaburga) Latvijas dienvidaustrumu nostūri. Atsaukdamies uz PSRS valdības “ierosinājumu”, Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidijs 22.augustā “lūdza” PSRS valdību atdalīt no Latvijas teritorijas zināmus apgabalus, kur krievi ir vairākumā, un pievienot tos Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas teritorijai. Saskaņā ar Padomju Latvijas avotiem 1944.gada 7.septembrī Latvijas PSR Augstākas Padomes Prezidijs “apmierināja” Augšpils, Kacēnu un Linavas iedzīvotāju vēlēšanos pievienot savus pagastus pie Krievijas PFSR. šo lēmumu “apstiprināja” Latvijas Augstākas Padomes deputāti 1944.gada 5.-6.oktobrī, kad Latvijas lielāko daļu bija okupējis vācu karaspēks, kas koncentrējās tuvu Latvijas Republikas robežai. Ar lēmumu un tā “apstiprināšanu” acīmredzami rupji tika pārkāpta pašas Padomju Savienības konstitūcija. Pirmkārt, no 100 deputātiem debatēs piedalījās tikai 52 un, otrkārt, lēmuma skartajos apvidos netika rīkots plebiscīts. Tūdaļ, pēc tam kad Rīgu bija ieņēmis padomju karaspēks un Padomju Latvijas valdība tika pārcelta uz Latvijas galvaspilsētu, no atdalīt paredzētajiem apvidiem ieradās divas vietējas krievu delegācijas un veltīgi lūdza Padomju Latvijas valdību [56.lpp.] atļaut vietējiem iedzīvotājiem palikt Latvijas Republikas robežās.

Jau 1945.gada oktobrī Abrenes pilsēta un seši pagasti vai to daļas tika atdalīti no Latvijas un pievienoti Krievijas PFSR teritorijai. Atdalītajās teritorijās ietilpa Kacēni (pazīstami arī kā Kačanova), Upmale (daļa no bijušā Kacēnu pagasta), Unava (pazīstama arī kā Tolkova), Purmale (pazīstama arī kā Bokova), Augšpils (pazīstama arī kā Višgoroda) un Gauri. Abrenei tika piešķirts tās krieviskais nosaukums - Pitalova. Vēstures ironija ir tāda, ka tas būtībā ir sens latviešu nosaukums. Senlatvieši pazina šo apvidu ar Pietālavas vārdu (apvidus, kas atradās blakus latviešu valdnieku valstij Tālavai). Krievi sauca Tālavu par Tolovo, un Pitalovo ir vienīgi vārda Pietālava rusificēta forma.

Ar 1947.gada 16.janvāra dekrētu Krievijas Padomju Federatīvās Sociālistiskās Republikas Augstāka Padome visžēlīgi pievienoja sev 1.201,76 kvadrātkilometru Latvijas teritorijas ar aptuveni 45.000 krievu un 7.000 latviešu iedzīvotāju. 1938.gadā Abrenes apriņķa iedzīvotāju nacionālais sastāvs bija šāds: 55% latviešu, 41,7% krievu un 3,3 % citu tautību. 1945.gada attiecīgie skaitļi atdalītajā apgabalā uzrādīja 85,5% krievu, 12,5% latviešu un 2% pārējo.

1953.gadā vēl 707,72 kvadrātkilometri teritorijas tika pievienoti Krievijas PFSR un Igaunijas PSR. Latvijas teritorijas zaudējums sasniedza gandrīz 2.000 kvadrātkilometru. Agrākā Abrenes apriņķa atlikusī daļa tika pārdēvēta par Viļakas apriņķi un mazākas platības pievienotas jaunajam Kārsavas apriņķim.

Abrenes jeb Pietālavas (krieviski Pitalovo) senā teritorija bija latgaļu valsts Adeles (krievu valoda Očeļ) sastāvdaļa, kas robežojās ar citu latgaļu valsti - Tālavu. 1218.gadā iebrukušie krievi nodedzināja latgaļu Abrenes pili. 1224.gadā Abrenes teritorija nonāca Rīgas arhibīskapa aizbildniecībā. 1431.gadā krievi triecienā iebruka Kacēnu un Augšpils apvidos un uzbūvēja tur labi nocietinātu cietoksni, kuru nosauca par Višgorodu. 1481.gadā Maskavas, Pleskavas un Novgorodas apvienotie spēki iekaroja Abrenes apriņķa atlikušās daļas un piespieda vietējos iedzīvotājus atteikties no katoļticības un pievienoties pareizticīgajai baznīcai. 1581.gadā Višgorodu nopostīja Polijas un Lietuvas karaļa Stefana Batorija karaspēks, bet krievi drīz atguva Abrenes teritorijas austrumu daļas, kas tika pakļautas pilnīgai rusifikācijai Tomēr dažas vietas šai apgabalā vēl apdzīvoja latvieši, kas tur bija atlikuši. Blakus esošajā Petseru apriņķa dienviddaļā, kura divas trešdaļas tika iekļautas Krievijas PFSR 1945.gadā, arī saglabājusies vērā ņemama latviešu apdzīvota vieta Lauri.

1970.gadā Pitalovā bija 3.500 iedzīvotāju, bet 1985.gadā tiek uzradīti jau kādi 10.000 iedzīvotāji, kuru vairākums krievi.[29]

Interesanti arī piebilst, ka pēc Latvijas otrreizējās pakļaušanas Padomēm, padomju valdība nekavējoties ķērās pie galvenā uzdevuma - sāka nosusināt apkārt Lubānas ezeram esošo plašo purvu, kas ietilpa kā daļa Latvijas galvenajā aizsardzības līnijā pret padomju uzbrukumu.[30]

Šī uzskaite atsedz Padomju valdības “tālredzīgās plānošanas” apjomus. Lai gan Padomju impērija absorbēja visas trīs Baltijas valstis un tās bija pilnīgi bezpalīdzīgas, tomēr brīvās [57.lpp.] pasaules sabiedrība padomju iekarojumus neatzina. Tādēļ Padomju valdība plānoja dažus aizsardzības pasākumus Baltijas valstīs pašās un ap tām. Ieguvušas sabiedroto valstu negribīgu piekrišanu, Padomes, pievienodamas sev Austrumprūsijas ziemeļu daļu un atbīdīdamas Poliju uz rietumiem, no visām pusēm ielenca Baltijas valstis. Turpmāk, izmantodamas nāciju pašnoteikšanās principu, Padomes ieguva stratēģiskus Igaunijas un Latvijas pierobežas apgabalus, kuros tobrīd bija krievu iedzīvotāju vairākums, un nojauca Igaunijas un Latvijas aizsardzības līnijas. Milzīgā Krievijas Republika rīkojās sīkumaini pedantiski, aizstāvot sīko krievu anklāvu nacionālo identitāti mazajās Baltijas republikās, bet bez mazākās pietātes pievienoja jaunas Baltijas teritorijas, kas agrāk nemaz nebija piederējušas krieviem. Vai tiešām Krievijas Padomju valdības vadītājus nepavisam nemocīja sirdsapziņa, kad simti tūkstoši krievu drīz pēc tam ieplūda Baltijas republikās, pamatīgi rusificēdami to lielākās pilsētas un apkartējos apvidus, bet simti tūkstoši Baltijas pilsoņu tika deportēti uz Sibīriju, pārvēršot sevišķi latviešus gandrīz par minoritāti pašu zemē?

No droši ticamiem augsta līmeņa avotiem Baltijas republikās ir zināms, ka Maskavā neoficiāli apspriesti daži biedējoši projekti nākamajām divām desmitgadēm, tādi kā vistālāk austrumos situētās Latgales provinces atdalīšana no pārējas Latvijas, Latvijas un Lietuvas republikas sapludināšana vienā savienotajā republikā un Igaunijas pievienošana Ļeņingradas apgabalam. Šie plāni atgādina nacistu plānus pārvērst Baltijas reģionu par Vācijas provinci Ostlandi. Nacisti plānoja izveidot palielinātu Igauniju, pārdēvējot to par Peipuslandi (Peipusa ezera zemi. - Tulk.), paplašināt Latviju, pārdēvējot to par Dinalandi (Daugavas zemi. - Tulk.), un apcirpt Lietuvas un Baltkrievijas teritoriju; vietējos iedzīvotājus arī paredzēja daļēji ģermanizēt vai deportēt uz Vāciju piespiedu darbos vai arī nosūtīt par uzraugiem uz Krieviju. Kaut arī nacistiskās Vācijas sabrukums sagrāva sapņus par Ostlandi, arī Padomju Krievijas valdības koncepcijai par kopīgo Padomju dzimteni un visu tautību pilsoņu rusificēto padomju brālību, šķiet, nav plašas piekrišanas Savienības republikās.

Dažos pēdējos gados augstākajās padomju aprindās Maskavā cirkulēja īpaši ambiciozs priekšlikums, kur bija paredzēts pārvērst Baltijas republiku reģionu par kaut ko līdzīgu Beniluksa valstīm Rietumeiropā, gala rezultātā izveidojot augsti urbanizētu un industrializētu apgabalu ar ārkārtīgi blīvu apdzīvotību - kādi astoņpadsmit-divdesmit miljoni iedzīvotāju teritorijā, kur patlaban dzīvo aptuveni septiņi miljoni cilvēku. Šis projekts ir līdzīgs tiem plāniem, kas cirkulēja vācu aneksionistu aprindās 1917/1918.gadā.

Pēdējos trīsdesmit-četrdesmit gados noteiktas ministrijas un industriāli kompleksi Maskavā aizvilināja vietējos iedzīvotājus no plašiem lauksaimniecības apvidiem Baltkrievijā un Federatīvajā Krievijas republikā, atstājot tos tukšus un neproduktīvus. Šīs ministrijas koncentrēja šos cilvēkus Baltijas republikās, sevišķi Latvijā un Igaunijā. Arī padomju bruņoto spēku kareivjus, kas dienēja Baltijas republikās, mudināja pēc dienesta laika izbeigšanās palikt šeit kopa ar ģimenēm. Cilvēkus, ko sūtīja uz ilgiem gadiem darbā padomju arktiskajos reģionos, pārliecināja pēc tam, kad viņi bija izpildījuši savas līgumsaistības ziemeļos, uzsākt jaunu dzīvi Baltijas valstīs. Tūkstošiem citu padomju cilvēku ierodas Baltijas republikās pēc pašu iniciatīvas, šo zemju ārzemnieciskā, rietumeiropiskā izskata savaldzināti, kā arī labākus dzīves un darba apstākļus meklēdami. Migrantiem, kā viņus dēvē Baltijas valstīs, ir piešķirtas īpašas privilēģijas. Viņi dabū labāku darbu, sevišķi administratīvajos posteņos; viņi gūst priekšroku dzīvokļu sadalē, turpretim vietējiem iedzīvotājiem uz normālu dzīvojamo telpu jāgaida daudzus gadus. Migranti izmanto labākas medicīnas un atpūtas iestādes, kā arī labākus veikalus. Viņiem ir arī savas krievu skolas, kurās neveicina vietējo valodu mācīšanos, tā piespiežot vietējos iedzīvotājus runāt krieviski. Migranti ir veicinājuši vietējo tradīciju un kultūras nicināšanu, uzskatīdami sevi par “vecākajiem brāļiem”, kas pārāki par vietējam tautībām. Straujā un masveidīgā liela daudzuma strādnieku ievešana un acīmredzami bezjēdzīgā dažādu industriālu kompleksu celtniecība bez kādas atbilstības vietējām vajadzībām un izdevumiem ir sasprindzinājusi vietējo Baltijas pilsētu resursus, to dzīvojamo telpu un apgādi ar produktiem, ūdeni un kurināmo, vēl sliktāk, daudzi rajoni ir tik stipri piesārņoti, ka radušies pastāvīgi draudi apkārtējai videi. Šāda stāvokļa rezultāts ir vietējo tautību iedzīvotāju bezprecedenta masu protesta demonstrācijas; dažādi vietējās administrācijas iestāžu mēģinājumi iegrožot migrācijas plūsmu līdz šim nav guvuši nozīmīgākus panākumus. Centrālās varas neiejūtīgums neapšaubāmi bijis par cēloni tam, ka pēc vietējo amatpersonu domām situācija daudzkārt draudējusi kļūt nekontrolējama.

Gadījumā, ja Padomes iegūtu Rietumeiropu, Austrumeiropas sociālistiskās satelītvalstis varētu būt pirmās, kas pievienotos Padomju sociālistisko republiku “brālīgajai” savienībai, bet dažas no vecākajām un mazākajām padomju nacionālajām republikām pakāpeniski izzustu. Šis scenārijs tomēr nevar īstenoties. Nāk prātā Senā Persijas un Romas impērija, kā arī daudz mūsdienīgāko Vācijas, Francijas un Britu impērijas likteņi. Padomju impēriju apdraud pārmērīga izplešanās. 80.gadu nogalē Krievijas tautai šķiet ļoti grūti saturēt kopā Krievijas impēriju.
____________________________________________________________

[*] Pazīstamā latviešu izcelsmes ASV vēsturnieka profesora Edgara Andersona raksta pamatā ir referāts “Reģionālā identitāte padomju varas apstākļos Baltijas valstīs”, kas tika nolasīts 1987.gada jūnijā starptautiskajā zinātniskajā konferencē Ķīles universitātē (VFR).

Rakstu no angļu valodas tulkojis Valdis Blūzma. [Žurnāla Latvijas Vēsture redakcijas piezīme]

[1] Kārlis Stalšāns. Latviešu un lietuviešu austrumu apgabalu likteņi. Chicago: Jānis Sķitmants, 1958. - 57., 60.-51., 310.-311.lpp.; Latvijas Padomju Enciklopēdija, 9.sēj. - R; GER, 1983. - 402.lpp. 1926.gadā Padomju Savienībā vēl bija 16.000 ingru, bet 1979.gadā viņu daudzums bija sarucis līdz 700; vairākums no viņiem vairs nerunā ingru valodā.

[4] Edgars Andersons. Latvijas vēsture 1920.-1940. Ārpolitika II, 199.-244., 428.-456., 494.-498.lpp.

[5] PSRS ieceltā O.Kūsinena valdība oficiāli pasludināja Somijas Demokrātiskās Republikas izveidošanu [Tulkotāja piezīme].

[10] 60.gadu sākumā PSRS pieprasīja no Japānas ASV karabāžu likvidāciju kā nosacījumu tā saucamo “ziemeļu terltoriju” jautājuma risināšanai Japānas vēlamā garā. Japānas valdībai tas nebija pieņemams. Vēlāk PSRS valdība atteicās atzīt Japānas pretenzijas [Tulkotāja piezīme].

[24] Kēnigsberga un tai pieguļošais apvidus nonāca Krievijas pakļautība uz 4 gadiem Septiņgadu kara laikā no 1758.gada janvāra līdz 1762.gadam. Tās iedzīvotāji zvērēja uzticību Krievijas ķeizarienei Elizabetei I [Tulkotāja piezīme].

[32] Kopš 1989.gada rudens stāvoklis ir būtiski mainījies un PSRS ietekmes sfēra jūtami sarukusi [Tulkotāja piezīme].
________________________________________________

Publicēts: Latvijas Vēsture. 1991. Nr.1, 50.-59.lpp.

Ievietots: 14.02.2003.

HISTORIA.LV