Kļaviņš, K.[*] Baltijas vāciešu un latviešu kopīgā pagātne. Diena. 2003. 19.martā, 15.lpp.
______________________________________________________________________

Kas vienoja vāciešus un latviešus? Mīti, realitāte un pozitīvi momenti sadarbībai nākotnē. Baltijas vāciešu vairākums Latviju atstāja. Tomēr arhitektūras un mākslas pieminekļi, muižu centri un parki, vācbaltu jaunieši, kas brauc pie mums gan kā tūristi, gan darbā, liecina, ka kaut kas nav līdz galam sabrucis un varbūt pat kaut ko ir vērts sākt no jauna, uzskata vēsturnieks Kaspars Kļaviņš

Par Latvijas (un Igaunijas) vāciski runājošajiem iedzīvotājiem pēdējā laikā ir daudz runāts un rakstīts, taču vēl joprojām nav panākta kopēja konstruktīva nostādne šī ārkārtīgi aktuālā jautājuma izvērtēšanā. Pie tam tas nav saistīts tikai ar kaut kādu Latvijas sabiedrības nespēju vai nevēlēšanos šai problēmai pievērsties, bet gan ar mūsu zemes (un reģiona) traģisko vēsturi visjaunākajā laikā — Baltijas iedzīvotāju cīņu ar carisko patvaldību un dažādu sabiedrības slāņu pretrunīgo lomu tajā, Pirmo pasaules karu, agrāro reformu un divkāršo okupāciju Otrā pasaules kara laikā. Ja Latvija nebūtu palikusi 50 gadus PSRS okupācijā, neapšaubāmi, šī jautājuma politizēti mitoloģiskā puse būtu pilnīgi nokārtojusies līdzīgi kā zviedriski un somiski runājošo iedzīvotāju kopdzīve Somijā. Varētu jautāt, vai tas tik svarīgi, jo Baltijas vāciešu vairākums taču Latviju atstāja. Tomēr arhitektūras un mākslas pieminekļi, muižu centri un parki, vācbaltu jaunieši, kas brauc pie mums gan kā tūristi, gan darbā, liecina, ka kaut kas nav līdz galam sabrucis un varbūt pat kaut ko ir vērts sākt no jauna. Baltvācieši 1939.—1940.gadā neaizbrauca ne Latvijas valdības, ne Kārļa Ulmaņa gribas rezultātā (atšķirībā no dažām citām Eiropas valstīm, Latvijas valdība nevienu etnisku vai kultūras minoritāti nekad nav padzinusi). Tomēr viņiem Latvija bija jāatstāj piespiedu kārtā, jo bija noslēgts Ribentropa—Molotova pakts, kas paredzēja Baltijas valstu nodošanu PSRS okupācijā.

Mīts

Protams, latviešu sabiedrībā pastāvēja negatīva attieksme pret baltvāciešiem, kas bija saistīta ar sociālām un politiskām pretrunām, Baltijas kārtu sabiedrībai pārejot uz modernu sabiedrību. Šajā ziņā neiztrūka vēsturisku mītu, kuriem bieži bija maz kopīga ar realitāti. Tomēr bez noteiktu mītu izmantošanas vēl līdz šim pasaulē nekur nav notikusi sabiedrības transformācija. Tāpat bija Latvijā, un tur nav vainojami tikai latvieši. Jau XVIII gadsimtā vērojama asa cīņa starp reģistrēto un nereģistrēto muižniecību. Baltijas vācu apgaismotāji sāpīgi pārdzīvoja vecās, reģistrētās muižniecības kundzību ar dažāda veida monopoltiesībām. Pakāpeniski viņi savu protestu pauda, runājot un rakstot par latviešu dzimtbūšanu, kura objektīvi šajā laikā eksistēja un tiešām bija šķērslis sabiedrības attīstībai, kādu to saprata XVIII gadsimta racionālisti. Ļoti nozīmīga šajā ziņā, protams, ir Garlība Merķeļa darbība. Mīts par 700 gadu ilgu "latviešu verdzību" galvenokārt ir tieši viņa nopelns. Vāji orientējoties Baltijas vēsturē, baltvācu apgaismotāji domāja, ka XVIII gadsimtā sevi pārdzīvojusī dzimtbūšana ir atnesta jau līdz ar pirmo vāciešu ierašanos Daugavas grīvā, kas, protams, ir pilnīgas muļķības. Ne XIII ne XIV gadsimtā par kaut kādu dzimtbūšanu Latvijā vispār nevar runāt. Vietējie iedzīvotāji pamatā piedalījās Livonijas karagājienos, kuri XIII gadsimta beigās un XIV gadsimtā intensīvi tika organizēti pret ārējiem ienaidniekiem: Lietuvu un krievu zemēm. Pie tam vietējie iedzīvotāji karoja ne tikai Vācu ordeņa un bīskapu karaspēkos, bet devās arī patstāvīgās kara gaitās, par ko, piemēram, liecina Bartolomeja Honekes XIV gadsimtā sarakstītā Jaunākā Livonijas atskaņu hronika. Tāpat Vācu ordeņa rindās bija liels vietējo iedzīvotāju procents. Sevišķi daudz bija kalpotāju, kas bija nozīmīga ordeņa daļa līdzās bruņiniekiem un priesteriem, par ko liecina liels vietējo iedzīvotāju lietoto priekšmetu daudzums Vācu ordeņa Livonijas atzarojuma pilīs (Ē.Mugurēviča pētījumi). Visur Latvijā ienācēji no rietumiem izmantoja jau agrāk vietējo iedzīvotāju radītās aizsardzības un saimniecības struktūras, ko tik labi savos pētījumos parādījis baltvācu vēsturnieks Manfreds Helmanis. Tāpat jocīgs liekas mīts par mūra pilīm, kuras "iebrucēji tūlīt būvēt sāk", ņemot vērā, ka vēl ilgi vācu un vietējo iedzīvotāju apvienotie spēki plaši izmantoja koka pilis gan dzīvošanai, gan zemes aizsardzībai. Protams, mūra cietokšņi tika būvēti, taču ne jau visur uzreiz masveidā.

Gaiļi un Līveni

Bet kā ar muižniekiem jeb, kā tautiskajā romantikā pieņemts teikt, "vācu baroniem"? Jāņem vērā, ka sākotnēji Livonijas bīskapu vasaļiem lēņa novads piederēja tikai lietošanā, nevis īpašumā, kā jau viduslaikos tas bija parasts (un iespējams) sakarā ar piedalīšanos izlēņotāju bīskapu kara gaitās. Par vasaļiem kļuva arī vietējie iedzīvotāji, no kuriem daudzi ar laiku ģermanizējās. Atliek tikai atcerēties no latviešu brīvzemniekiem cēlušos fon Gaiļu (Gayl) dzimtu un tās lomu Prūsijas un Vācijas vēsturē (no šīs dzimtas nāca gan Prūsijas un Vācijas ģenerāļi, gan vēlākais Veimāras Republikas iekšlietu ministrs Vilhelms fon Gailis, kurš īsu laiku 1932.gadā ieņēma šo posteni). Vācu ordenis savos valdījumos, baidoties no opozīcijas, nemaz nebija ieinteresēts radīt stipru vasaļu kārtu, tādēļ labprāt veidoja mazus lēņus, kurus bieži izdalīja vietējiem iedzīvotājiem (kuršu ķoniņiem u.c.). Atsevišķas ģermanizētas dzimtas savu vietējo izcelsmi nebūt nav aizmirsušas. Tā, piemēram, Anatols Līvens savā profesionāli uzrakstītajā un Baltijas tautām ļoti draudzīgajā grāmatā The Baltic Revolution runā arī par savas dzimtas sākotnēji nevāciskajiem vietējiem priekštečiem. Viduslaikos un arī vēlāk nebija nekas neparasts, ka kādas zemes dižciltīgie runāja pamatiedzīvotāju lielākajai daļai svešu valodu un piekopa citas manieres. Tā, piemēram, pēc Anglijas iekarošanas XI gadsimtā franču normaņi turpināja runāt franciski. Pie tam Anglija no normaņu kundzības nekad "neatbrīvojās". Abas valodas ar laiku sajaucās un izveidoja moderno angļu valodu, kurā ir ļoti daudz franču izcelsmes vārdu. Tomēr angļi sevi jaunajos laikos nebūt neuzskatīja par kādreizējiem franču — normaņu vergiem. Šāda vēstures interpretācija šeit vienkārši neizveidojās citādu sabiedrības attīstības priekšnoteikumu rezultātā. Īru tautas liktenis gan bija dramatiskāks, šoreiz Anglijas ekspansijas rezultātā. Šodien īri savu ķeltu cilmes valodu faktiski ir zaudējuši. Arī norvēģu sākotnējā valoda ir gandrīz zudusi ilgās Dānijas kundzības ietekmē. Salīdzinājumam vēl var minēt krievu muižniecību, kura, nicinot savu tautu, runāja franciski, vai lietuviešu un baltkrievu dižciltīgos, kuri ātri vien pārpoļojās. Šādā kontekstā Latvijas (un Igaunijas) vēsture nebūt nav dramatisks izņēmums. Tieši otrādi, viduslaikos un agrajos jaunajos laikos līdz Ivana Bargā (Briesmīgā) krievu un tatāru karaspēka iebrukumam XVI gadsimtā un tam sekojošajai Livonijas konfederācijas sagraušanai Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju stāvoklis, salīdzinot ar citiem Eiropas reģioniem, bija visai labs. To var teikt arī par zemniekiem. Viduslaikos un agrajos jaunajos laikos Livonijā nepastāvēja arī būtiska arogance un naids starp dažādajām iedzīvotāju kārtām un tautībām (vāciešiem, latviešiem, lībiešiem, igauņiem). Par to liecina, piemēram, Baltazara Rusova hronikā (XVI gs.) aprakstītās dažādo zemes pārvaldnieku, vasaļu, garīdznieku un zemnieku kopējās dzīres, spilgtie baznīcas svētki ar zemnieku muzicēšanu utt. (sēdēja un dzīroja taču pie viena galda). Par dzimtbūšanas sākumiem faktiski var runāt tikai no XV gadsimta beigām un XVI gadsimta sākuma, taču arī visai nosacīti un nebūt ne attiecībā uz visiem zemniekiem (zemnieku sabiedrības struktūra Livonijā bija ļoti sarežģīta).

Livonijas spožums

Kaut arī Livonija bija sarežģīta valstu konfederācija, tā tomēr jāuzskata par politisku vienību, kas, kaut arī bija iekšējas nesaskaņas un konflikti (pat kari), aizsargāja savu teritoriju pret ārējiem ienaidniekiem un izšķirošos brīžos spēja vienoties sarežģītu iekšpolitisku un ārpolitisku jautājumu risināšanā. Nopietns pārbaudījums šajā ziņā bija Livonijas ilgstošais konflikts ar Maskavas valsti. Lai arī spēku samērs bija nevienlīdzīgs, ordeņmestram Valteram fon Pletenbergam 1501.—1503.gada karā ar Maskaviju, kurā krievi cieta lielus zaudējumus, izdevās panākt 50 gadus ilgu mieru Livonijā (gan veiksmīgas militāras, gan diplomātiskas darbības rezultātā noslēdzot pamieru, kas nemitīgi tika pagarināts). Uz karu plosītās Eiropas fona tas bija milzīgs sasniegums.

Pletenberga karā tika iesaistīti arī latviešu un igauņu lēņa vīri un plaši zemnieku spēki. Ja viduslaiku plaukumā zemnieku karaspēks šķita nelietojams, tad ar laiku tas kļuva moderns, jo ātri manevrēt spējīgie zemnieku spēki drīz noteiktās situācijās izrādījās pārāki par smagajiem bruņiniekiem. Tieši vieglo anglosakšu stopnieku darbības rezultātā Anglijas karaspēkam izdevās sakaut frančus pie Kresī un Puatjē XIV gadsimtā. Faktiski Vācu ordenis vienmēr izmantoja latviešu un igauņu zemnieku vieglo kavalēriju un kājniekus līdzīgi kā Anglijas normaņi — viegli bruņotos anglosakšu spēkus (ar laiku, protams, pieauga profesionālo karavīru landsknehtu izmantošana). Livoniju, kas ciešāk bija saistīta vienīgi ar Prūsiju, neapšaubāmi var vērtēt kā individuālu politisku subjektu, kurš nebija atkarīgs ne no rietumu, ne Centrāleiropas politiskajiem spēkiem. Mūsdienās Livonijas pagātnes recepcija Latvijā ir piedzīvojusi jaunu renesansi. Bez tās būtu grūti iedomāties, piemēram, latgaliešu identitāti.

Kaut arī pēc Livonijas asiņainā norieta latviešu zemnieku stāvokli vismaz Vidzemē uzlaboja liberālās zemnieku valsts Zviedrijas kundzība, pēc Pētera I uzvaras Ziemeļu karā XVIII gs. Latvijā tiešām iestājās verdzībai līdzīga dzimtbūšana, Krievijas caram akceptējot milzīgu muižniecības varu pār zemniekiem kā ķīlu šīs Eiropas daļas paturēšanai savas austrumu despotijas pakļautībā.

Bet kā tad ar vācu un latviešu attiecībām? Atgriezīsimies pie Garlība Merķeļa, kurš tik emocionāli traģiskās krāsās aprakstīja latviešu stāvokli filozofiskā gadsimta beigās. Ne jau tikai G.Merķeļa darbā Latvieši kritizēta dzimtbūšanas iekārta Baltijā XVIII gadsimtā. Faktiski šeit var runāt par veselu Baltijas vāciešu publicistikas tradīciju, kurā tika runāts par zemnieku smago stāvokli, beztiesību utt. (Snells, Jannaus, Herders). Tas tiešām nebija mīts. Mīts bija šī stāvokļa attiecināšana uz visiem Latvijas vēstures periodiem, sākot jau ar XIII gadsimtu. Zemnieku stāvoklis šajā laikā bija smags, lai cik vienkārši tagad kāds runātu par nacionālo saskaņu šajā laikā un vēlāko nacionālismu, pretrunām, cīņu utt. Vēsture rit savu gaitu, un katrs laikmets atnes savas idejas. Neraugoties uz zemnieku smago ekonomisko stāvokli, XVIII gadsimts ir latviešu nācijas veidošanās un pirmās atmodas laikmets sakarā ar latviešu zemniecības neparasti augsto izglītības līmeni (Vidzemē) šajā laikā, kuru var uzskatīt par fenomenu visas Eiropas mērogā (~60% lasītpratēji).

Tas izskaidrojams ar hernhūtiešu reliģiski sabiedrisko kustību, kurā masveidā iesaistījās latviešu un igauņu zemnieki (vēlāk zināma nozīme bija arī baltvācu mācītājiem, kuri stingri kontrolēja zemnieku bērnu lasītprasmi). Bez reliģiski kritiskas un mistiski ētiskas literatūras drīz vien jau tajā pašā XVIII gadsimtā latviešu hernhūtiešu vidū iedegās nacionālās pašapziņas sārts, kas mobilizēja zemniekus cīņā par savām tiesībām. Taču latviešu nacionālisma sārtu bija iedeguši nevis latvieši, bet Baltijas vācu literāti cīņā pret imatrikulēto muižniecību. Vecajai sabiedrībai, kura pastāvēja iekapsulēta Krievijas monarhijas pavēnī, bija pienācis gals.

Atmodas saasinājums

Vāciski un latviski runājošo Latvijas iedzīvotāju vidū XIX gadsimtā attiecības sāka saasināties. Tas ir pašsaprotami, ja ņem vērā, ka pakāpeniski jauns sabiedrisks slānis sāka konkurēt un gadsimta beigās nopietni izspiest no dažādām Krievijas impērijas struktūrām Baltijas vācu muižniecību un ģermanizēto veclatviešu pilsonību, dzenot sabiedrību pretī gandrīz neapturamai modernizācijai. Tā bija jaunā latviešu pilsonība (jeb buržuāzija): uzņēmēji, namsaimnieki, zemes uzpircēji un rentnieki, ierēdņi, inteliģence. Neaizmirsīsim, ka Krišjānis Valdemārs bija viens no Krievijas modernizācijas autoriem un viņam bija milzīga ietekme cara galmā.

Protams, jaunajos apstākļos radās jaunas idejas un arī jauni mīti vai arī jaunajiem apstākļiem tika pielāgoti vecie. Bez tā būtu grūti izskaidrot Pumpura Lāčplēsi ar negantā vācu iekarotāja Melnā Bruņinieka tēlu, kā arī latviešu mākslu un literatūru šajā laikā vispār. Skan diezgan marksistiski un faktiski ir laiks runāt arī par Kārli Marksu. Latviešu sabiedrība, vāroties straujās industrializācijas katlā, jau bija ļoti noslāņojusies, un rietumu (sevišķi vācu) sociāldemokrātu idejām šeit bija laba augsne. Latviešu sociālisti, draudzējoties ar vācu sociāldemokrātiem, arvien vairāk vērsās pret Krievijas patvaldību un pašu latviešu pilsonību, kura koķetēja ar carismu, neuzticīgi vērojot kreiso spēku aktivitātes.

Konservatīvā Baltijas vācu muižniecība, kas sākumā bija cīnījusies pret Krievijas patvaldību par Baltijas provinču autonomiju, bailēs no latviešu pilsonības konkurences un kreisajiem spēkiem sāka labvēlīgāk skatīties uz Krievijas patvaldību kā potenciālu policistu sadursmes gadījumā. Sabiedrības progress bieži tiek pirkts par dārgu cenu. Baltijas spēki bija pilnīgi sašķēlušies, un 1905.gada revolūcija varēja saasināties līdz atklātam kara stāvoklim. Beigu beigās Krievijas patvaldība tiešām visu noslīcināja asinīs, cenšoties apturēt jebkuru attīstību arī tautu pašnoteikšanās ziņā.

Tomēr Baltijas vāciskais un latviskais elements savādā veidā atrada arī tuvināšanās ceļus. Vācu un latviešu pilsoniskās kultūras bija kļuvušas ļoti līdzīgas, lai gan ar atšķirīgām politiskām idejām, ko vēl veicināja plašas savstarpējas laulības. Mūzikā, mākslā, ainavas izpratnē, sadzīves kultūrā, sabiedrības formālās organizēšanās veidā (Dziesmu svētki, biedrības, studentu korporācijas) un mentalitātē Baltijas vācieši un latvieši varēja viegli saprasties. Pie tam abas kultūras bagātināja viena otru, veidojot specifisko Baltijas kolorītu. Baltvāci bieži augstu vērtēja latviešu mākslas sasniegumus (piemēram, Vilhelma Purvīša glezniecības popularitāte muižnieku aprindās). Savukārt latviešu inteliģences pārstāvji jūsmoja par vācu kultūru (Jānis Poruks etc.)

Dažkārt latviešu un vācu kultūras darbinieki iesaistījās pretējās kopienas aktivitātēs (piemēram, kādu laiku Rīgas Latviešu teātra direktors bija vācietis Hermanis Rode–Ēbelings). Diemžēl Pirmais pasaules karš ļoti polarizēja vācu un latviešu sabiedrības. "Sabiedrības progresa" eksplozija bija pāraugusi pati sevi un uzsēdās Eiropā uz līķu kalnu un kūpošu drupu sēkļa, kurš pirmoreiz ļoti skaidri brīdināja par cilvēces "neierobežoto iespēju" robežām. Moderns tagad kļuva antimodernisms. Tomēr jauna tipa attīstības iespējas nebūt nebija izsmeltas. Vācu muižnieki Latvijā bija palikuši, un liberālā Latvijas valdība ieviesa plašu kultūras autonomiju. Taču agrārā reforma atkal ļoti saasināja baltvācu un latviešu attiecības. Kaut gan agrārā reforma bija tā paša sabiedriskā progresa iemiesojums. Lai cik ļoti un pamatoti to kritizētu, lielo latifundiju laiks rietumu sabiedrībā šķita beidzies. Pie tam uz Krieviju aizvesto fabriku vietā varēja stāties tikai pārtikas eksports, kuru mazās saimniecības toreiz veiksmīgi nodrošināja. Te var daudz runāt par viņu neefektīvumu, ja neņemam vērā cilvēku darba entuziasmu, kas to kompensēja un pārspēja. Katrā sabiedrībā cilvēku entuziasmu nosaka produktu ražošanas nepieciešamība un arī apstākļi, kādos tas notiek (savai gaumei atbilstoša dzīvesveida piekopšana). Tas, protams, neizbēgami saistīts arī ar noteiktu mītu (arī vēstures mītu) apziņu. Tādējādi var labāk saprast tādu mītu dzīvīgumu šajā laikā kā "700 gadu ilgā vergošana vāciešiem" utt.

Kopīga dabas izjūta

Kas tad vienoja vāciešus un latviešus šajā laikā? Neapšaubāmi tā pati sadzīves kultūra, mentalitāte un zināma vērtību izpratne, piemēram, attiecībā uz dabas aizsardzību. Latvijas ainava ar muižu parkiem, iekoptajiem laukiem, zemnieku saimniecībām un saglabātajiem mežiem bija ilgstošas cilvēku darbības rezultāts. Šeit tūlīt jāpiezīmē, ka cilvēku darbība nav jāsaprot tikai kā dabas izmantošana, ātra tirgus veicināšana, nemitīga būvniecība un ekoloģiskas katastrofas tuvināšana (nemaz nerunājot par šāda procesa estētisko pusi). Neviens koks lauku saimniecībā netika stādīts, kā pagadās. Skaistā Latvijas lauku ainava tika veidota apzināti. Un šeit latviešu zemnieks bija tāds pats mākslinieks kā franču vīnkopis savā sfērā.

Liela nozīme mežu saglabāšanā bija arī vācu muižniekiem. Kādreizējie stingrie aizliegumi cirst kokus muižas mežos saglabāja mežu augsni vēlākām paaudzēm. Salīdzinājumam var aplūkot zemes, kur saimniekoja poļu šļahtiči. Cik dīvaini maz mežu tur redzams vēl mūsdienās, kas ainavu padara diezgan vienmuļu un mentāli nospiedošu (piemēram, plašos apgabalos Lietuvā). Arī krievu muižniecības vienaldzīgā attieksme pret dabas likteņiem vēsturiski nesaskanēja ne ar Baltijas vāciešu, ne latviešu domāšanu. Atcerēsimies kaut vai Čehova Ķiršu dārzu, kur dabu var ātri apbrīnot un tikpat ātri izpostīt. Toties Blaumaņa Indrānos koku dzīvība parādīta kā līdzvērtīga cilvēku dzīvībai. Interesanti, ka baltvācu rakstnieka Oskara Grosberga pazīstamā romāna Mežvalde (Meschwalden) nosaukumā tik savdabīgi iekļauts meža nosaukums. O.Grosberga darbi tika tulkoti latviešu valodā un izdoti poligrāfiski augstā līmenī ar pazīstamu latviešu mākslinieku apdari. Ja salīdzinām Mežvaldi ar Eduarda Virzas Straumēniem, varam just ļoti līdzīgu Latvijas lauku izjūtu.

Taču laiks nestāv uz vietas. Reakcija uz rietumu tirgus saimniecības kļūdām Krievijā drīzumā pārauga nežēlīgā totalitārismā, kurš savā ziņā sakņojās jau ilgstošajās mongoļu—tatāru valdīšanas tradīcijās. Vācijā tas drīzumā pārauga līdzīgi šaušalīgā režīmā. Pie tam abu valstu sabiedrības centās histēriski industrializēt rūpniecību, lai panāktu pasaules kundzību, kurā galu galā nebūtu vietas cilvēkam (paradoksālā dabas un dzīvnieku aizsardzības ideoloģija netraucēja Vācijā iznīcināt cilvēkus, tāpat kā Krievijā, propagandējot sociālo vienlīdzību jaunas superpatvaldības vārdā). Latvijas valstij nebija pieņemams neviens no kaimiņu modeļiem, un tieši šo kaimiņu vienošanās šo valsti iznīcināja. Cik traģiski šajā kontekstā skanēja Kārļa Ulmaņa vārdi aizbraucošajiem baltvāciešiem: "Uz neatgriešanos!" Ulmanis politiski šajā gadījumā identificēja baltvāciešus ar vācu nacistiem, vienlaikus pievienojot zināmu porciju vecas mitoloģijas. Tomēr šeit nekādā gadījumā nevar likt vienlīdzības zīmi. Baltvāciešiem nebija citas alternatīvas kā vien aizbraukt, jo ar vācu nacistu piekrišanu Latvija uz laiku bija laipni novēlēta Krievijai un palikšana nozīmētu nāvi. Viņi vairs nebija sava likteņa lēmēji. Tāpat kā latviešu trimdinieku liela daļa, viņi aizklīda tālu pasaulē — uz ASV, Kanādu, Austrāliju. Pēc 50 padomju okupācijas gadiem Latvijā pasaulē atkal ir samilzušas vecās problēmas, tikai spēles iespējas ir kļuvušas mazākas, zeme apdzīvotāka, resursi izsīkuši. Histērisks antimodernisms nav pieņemams, tāpat kā mežonīga peļņas kāre, kas, balstoties uz pārprasta ego apmierināšanu, nerēķinās ne ar dabas, ne cilvēku likteņiem. Krievijā nekas daudz nav mainījies, tāpat nekas daudz nav mainījies cilvēku domāšanā vispār. Diemžēl atkal ir pienācis jauns laikmets, kurā ļoti saasinājušās ekoloģiskas, cilvēkus un dabu saudzējošas vērtības, kus mūsu ekologiem un viņu baltvācu draugiem ir pazīstamas jau no senlaikiem, tikai pēkšņi kļuvušas ļoti modernas. Meklēt draugus mūsu ekoloģiskajām idejām, kas nesaraujami saistītas ar vidi, kura vēl pilnībā nav izpostīta, ir divtik svarīgi. Šajā situācijā ir aktualizējusies mūsu, baltiešu, filozofija, kuras ietvaros varam solidarizēties gan ar Romas klubu, gan ASV ekologiem Kalifornijā, gan Austrālijas un Rietumeiropas ilglaicīgas plānošanas atbalstītājiem. Varbūt izdotos arī pasargāt Latvijas dabu no izpostīšanas — ja nekam citam, tad vismaz tūrisma industrijai jaunajos apstākļos. "Pastāvēs, kas pārmainīsies!"

[*] Kaspars Kļaviņš, Dr. hist. , pētniecības zinātniskais līdzstrādnieks, Monash University, Austrālijā

Publicēts: Diena. 2005. 19.martā, 15.lpp.

Ievietots: 17.02.2003.

HISTORIA.LV