Vīrieša O. I. (1916. - 1998.) stāstījums par darbu milicijā 1940.gadā, dienestu leģionā, mežabrāļiem un dzīvi padomju Latvijā.
_______________________________________________________________________

1996. gadā intervēja Baiba Bela.

1940. gads. Darbs milicijā Jumpravā

Vectēvs (mātes tēvs) uzdāvināja māju 22 ha, bez jebkādiem parādiem, ar visām formālām tiesībām, kas deva man pilnīgu rīcības brīvību. Lai izveidotu modernu saimniecību ar ienesīgu lopkopību, vajadzīga nauda un vairāki gadi. Sāku domāt un rīkoties uz jaunu, sparīgu dzīvi. Lai nu bagātība nebija liela, tomēr sākums bija labs. Ieķīlājot obligāciju par savu īpašumu, toreizējā Lauksaimniecības bankā varēja saņemt īstermiņa aizdevumu. Mājas vērtība bija 8000 latu, obligācija jāizpērk divu gadu laikā. Ar šo naudu varēja nopirkt smago mašīnu "Ford - Vairog". Ar tādu mašīnu varēja dienā nopelnīt ap 100 latu. Biju visu aprēķinājis par degvielu, smērvielām, amortizācijas procentiem, kā arī krāvējiem algas. Tikai pats sev neko nerēķināju, kamēr obligācija nebūs izpirkta. Intensīvi sāku kārtot savas naudas un mašīnas problēmas.

Pēkšņi pāršalca vētra no austrumiem, un 17. jūnijā pār mūsu valsts robežu pārnāca SA karaspēks, okupējot Latvijas teritoriju. Man arī vairs tika vajadzīgas nedaudz dienas, lai "Ford - Vairogs" būtu mājās. Paldies Dievam, ka tas nenotika. Steidzīga un neprātīga sākās cita veida dzīve.

Pagastā uzradās kāda senāk nedzirdēta "Šūna", kurā daži uzdevās kā pagrīdes darbinieki. Viņi sāka ļoti aktīvi darboties. Savairojās arī kaut kādi aktīvisti - pārņēma arī visu pagasta vadību. Vispirms padzina pagasta vecāko un viņa vietniekus. Pārņēma sakaru nodaļas un tirdzniecības kooperatīvus, likvidēja aizsargu organizāciju, mazpulkus, skautus. Vienīgi apmēram līdz septembrim palika vecais policists. Tam arī nedeva mieru ne naktī, ne dienā - vajadzēja klausīties, vai kādi neizrunājas "pretvalstiski", aizturēt un sastādīt protokolus. Šinīs dienās negaidīti pienāca mana "karjera". Ar motociklu kādā dienā ieradās pagasta virskārtībnieks (policists), pārbaudīja manu vārdu un uzvārdu. Paziņoja, ka viņš ieradies "Šūnas" uzdevumā. Atvēra smagu portfeli, kurā bija sarkanas lentas ar baltiem burtiem "PD" (palīgdienests) un vairākas aprūsējušas, dażādu sistēmu pistoles. Vienu no tām, ar nedaudz patronām, iedeva man, kā arī klāt piemeta sarkano lentu. Paziņoja, ka šinī "amatā" mani ievēlējusi "Šūna". Aizsargi tiekot likvidēti un mans pienākums aizsargu vietā būšot viņam palīdzēt kārtības un sabiedriskās drošības uzturēšanā. Tālāk lai gaidot viņa rīkojumu - sveiki!

Pēc mēneša man pienāca rīkojums ierasties Rīgā pie apriņķa priekšnieka Lāčplēša ielā 24. Ierados - priekšnieks Matisons laipni pieņēma un paskaidroja sekošo - no Maskavas pienācis steidzīgs rīkojums, ar kuru atstādināti bijušie policisti un to vietā viņam jānokomplektējot jaunie kadri apriņķa robeżās. "TM" - tautas milicijā. Iebildu, ka man nav vajadzīgās zināšanas šinī darbā un nevarēšu to izpildīt. Visādi viņš mēgināja mani pierunāt, un tā arī beidzot piekritu. Steidzīgi tika noformēti vajadzīgie dokumenti, pavēles un pilnvaras, un tās pat dienas pēcpusdienā ierados norādītā darba vietā Jumpravas pagastā. Tanī vietā jau bija jaunais TM darbinieks, kurš ar pavēli par neoperatīvu darbu kriminālnoziedznieka neaizturēšanā tiek atbrīvots, bet ar otru pavēli - man jāstājas viņa vietā. Jāpārņem valsts ieroči, dokumenti, telefons un dzīvoklis. Sapratu, ka nav tik viegli sameklēt citu dzīvokli, un atļāvu vēl nedēļu palikt. Situācija bija nepatīkama, tomēr man tā bija jāpieņem. Aizbraucu pie saviem vecākiem un pastāstīju, kādā amatā esmu iestājies. Māmuliņa atkal sāka atcerēties boļševiku briesmu darbus no bēgļu gaitām un raudādama teica: “Ak dēls, nu tu esi iestājies pie slepkaviem un bendēm par kalpu - turi savas rokas tīras un nenotraipi ar nevainīgām cilvēku asinīm.” Biju ļoti satriekts, bet arī pārliecināts, ka nekad tāds nebūšu.

Svēts solījums manai mātei!

Sākumā daudz domāju un vērtēju, kāda nostāja man būtu jāpieņem pret pagasta iedzīvotājiem, un kādi pienākumi jāuzliek pašam sev. Izvēlējos vienu - humānu, kulturālu un pieklājīgu attieksmi pret cilvēkiem. Kā vēlāk izrādījās, tas bija vienīgais un pareizais ceļš. Pagasta iedzīvotāji cienīja mani, un es savukārt cienīju viņus! Bet vēlāk izrādījās, ka viss tomēr neiet tik gludi. Tas laikam tā ir vienmēr un visur, ka valdībām mainoties, rodas tautā tāda nestabilitāte, tāds tukšums, un parādās antimorālas tieksmes - kā zādzības, huligānisms, dzeršana. Sāka arī izrādīties lielāks posts ar maniem "palīgiem", DP locekļiem un aktīvistiem. Tie sāka terorizēt tautu un sabiedrību. Ar pašu izdomātiem "rīkojumiem" aizliedza iepirkties veikalos bijušiem aizsargiem un "budżiem", sabiedriskos pasākumos ar naidīgiem izlēcieniem dzīt ārā no zāles un daudz citādi apvainojoši aizskārt iedzīvotājus. Tādi rīkojumi nepastāvēja un es kategoriski aizliedzu tādus izlēcienus. Bet visam tam arī radās otra puse - ka esot aizsargu un budżu aizstāvis un draugs, esot pasīvs, bez aktivitātes. Tas arī mani nebaidīja, jo tādi jaunā laika "patrioti" nebija tik daudzi. Domāju un pieliku daudz pūļu, lai pasargātu iedzīvotājus. Ar vietējo ļaużu palīdzību gandrīz visas zādzības atklāju, un zaglēni drīz vien izbeidza savu nekrietno nodarbošanos.

Kad Rīgā mums bija instruktīvas sanāksmes, mani uzslavēja par teicamu operatīvo darbību un pareizu nostāju sabiedrībā. Citi iecirkņu pilnvarotie (miliči) savu darbību uzskatīja ne savā tiešā pienākumā - zagļu un nekārtības likvidēšanā, bet gan savas tautas sanaidošanā. Zagļi lai dzīvo, bet politiskie ienaidnieki jātur uzraudzībā. Radās "stukaču" un nodevēju politika, citam citu vajadzēja nodot, paziņot, noklausīties, uztvert pretpolitisko akcentu.

No Rīgas pienāca pavēle - pilnīgi slepeni. Iecirkņa robeżās pārbaudīt visas darbnīcas, kurās savā laikā izgatavoti un remontēti šaujamieroči, kā arī veikalus, kuros tika pārdoti šādi ieroči, kā arī šaujampulveris, skrotis, patronas utt. Par pārbaudes rezultātiem nekavējoties ziņot. Zināju, ka viens tāds veikals bija Jumpravas ciemā, kurš piederēja Pēterim Bahmanim. Viņš man bija pilnīgi svešs cilvēks. Domāju dažādi, ko darīt? Paziņot viņam pirms pārbaudīšanas, varbūt gadījumā pie viņa būtu kas palicis no pavēlē minētiem šaujampiederumiem. Ja nekas nav, tad labi. Bet, ja kas vēl būtu atrodams, tādā gadījumā viņam lielas nepatikšanas, pat varbūt vairāk - cilvēka pazudināšana.

Nolēmu iepriekš paziņot! Ierados pie viņa. Izrādījās, ka viņam ir arī pārtikas preču veikals. Uzaicināju viņu iznākt kādā citā telpā, kurā nav neviens cits cilvēks, kas dzirdētu mūsu sarunu. Paziņoju, kādā uzdevumā esmu atnācis, kādu slepenu pavēli esmu saņēmis. Ka viņa mājā jāizdara kratīšana, meklējot ieročus utt. Redzēju, ka viņš ļoti uztraukts, un pirmais, ko viņš jautāja, bija - vai zelta lietas un pulksteņi arī tiks atņemti? Teicu, ka tādas lietas netiks meklētas un atņemtas. Par mūsu sarunu lai neviens nezinātu. Pēc cik ilga laika varētu ierasties ar dażiem PD locekļiem kā lieciniekiem, kā tas oficiāli vajadzīgs? Viņš padomāja un pateica - pēc stundas vai divām. To arī izpildīju. Pēc trijām stundām ierados ar trijiem PD locekļiem, kuriem pie ieiešanas mājā paskaidroju uzdevumu. Iegāju mājā, sasveicinājos, it kā šeit nebūtu bijis. Noprasīju pēc saimnieka. Paskaidroju, kādā uzdevumā esam ieradušies, lai uzrāda piederošās telpas, un sākām kratīšanu. Pēc telpu pārmeklēšanas sastādījām aktu, ka nekas nav atrasts un paņemts. Atvainojos - atsveicinājos.

Nedaudz vēlāk atkal saņēmu pavēli - pilnīgi slepeni. Ierasties pie pilsones Gaitnieces, pieprasīt viņai, lai uzrāda viņas vīram piederošās mantas. Drēbes, radioaparātus, vērtslietas, pulksteņus, motociklu un citas viņam piederošās mantas. Zināju, ka viņas vīrs strādāja Birzgales skolas atjaunošanas darbos kā vadītājs. Tātad godīgs un kārtīgs cilvēks. Drīz pēc krievu ienākšanas tika apcietināts un pazudis bez vēsts.

Kad iegāju pie viņas, lai izpildītu pavēli, un to viņai paziņoju, viņa histēriski sāka raudāt, un lūdza, lai tikai pasakot, kur viņas vīrs - ejiet un ņemiet visu - man neko nevajag. Arī 6-7 gadīga meitenīte noraudājusies lūdza, lai pasakot, kur viņas tētis - dzīvs vai beigts. Neko nevarēju pateikt, jo tā bija cita, visneżēlīgākā iestāde, kuru (vēl) tanī laikā labi neizpratu. Viss tas, ko piedzīvoju šinī bēdu un izmisuma mājā, mani galīgi satrieca un sāku par sevi šaubīties - vai maz esmu piemērots šinī amatā, un kādēļ man jāredz šīs bēdas, ciešanas un asaras...

Mierīgi centos apgaismot, ka milicijas pienākumos nav politikas, bet sabiedrības aizsardzības aizstāvība, lai godīgos ļaudis pasargātu pret neliešiem, zagļiem, huligāniem.

Kad māmuļa un mazā meitenīte nomierinājās un redzēja, ka neesmu tik briesmīgs, tad atsākās mierīgākas sarunas. Viņas vīra lietā neesmu vainīgs, neko nezinu, un nevaru palīdzēt. Viņas skapjos un atvilknēs nelīdu, bet aktā uzrakstīju, ko viņa pati uzdeva. Ar atpakaļejošu datumu uzrakstīju līgumu, ka motociklu esmu nopircis. Tā kā tas nebija braukšanas kārtībā, tad to atstāju viņas uzraudzībā. Vērtīgākās mantas, kuras nav uzrādītas aktā, lai aizgādā pie radiem vai draugiem, jo nevar zināt, vai neuznāks kāda negaidīta pārbaude. Atsveicinājāmies kā godīgi tautieši!

Varbūt neesmu godīgi izpildījis man uzliktos pienākumus? Varbūt esmu nodevējs? Bet savādāk nevarēju rīkoties - lai tas paliek uz katra sirdsapziņas!

1941. gads. Darbs milicijā Skrīveros. Vācu okupācija.

Pienāca 1941. gada aprīļa mēnesis. Steidzīgi mani uzaicināja ierasties Rīgā pie Kriminālās Izmeklēšanas nodaļas priekšnieka Riekstiņa. Viņš mani pieņēma savā kabinetā un pastāstīja, ka viņi ar Matisonu nolēmuši mani pārcelt uz Skrīveriem, lai ievestu kārtību. Viņiem pienākot simtiem vēstuļu gan ar parakstiem, gan anonīmas, ka tagad tur esot neizturams stāvoklis. Zādzības un huļigānisms ejot neaptveramā plašumā, bet iecirkņa pilnvarotais (milicis) neko nedarot. Riekstiņš man jautāja, vai es piekritīšot pāriet uz Skrīveriem - viegli tur nebūšot, bet uz mani liekot visas cerības.

Izdeva man pilnvaras pārņemt iecirkni un Lokam atbrīvot dzīvokli. Varēja redzēt, ka Lokam tas ļoti nepatika, ka viņš kā partijas kandidāts par tādu lietu meklēšoties tālāk. Mani tas nemaz neuztrauca - vēl labāk, lai viņam būtu panākumi. Žēl no Jumpravas bija šķirties - tur jutos kā mājās un gandrīz vai visi bija draugi un uzticami - un tomēr pienāca diena, kad bija jāšķiras!

Un jau Skrīveri. Kad sāku tur strādāt, grūti bij iedomāties, ko darīt. Bet tad nejauši gadījās izeja. Satiku bijušo pagasta virskārtībnieku Osvaldu Kārkliņu un uzaicināju pie sevis uz pārrunām. Viņš šeit bija nostrādājis 20 gadus un pazina visus. Zināja visas zagto mantu paslēptuves, dubultos griestus, dubultās sienas, un daudzas citas slepenās paslēptuves. Tanī naktī izstaigājām visu ciematu un iepazinos ar visu, kas mani interesēja. Un tad nu arī sākās!

Pēc zagļu paņēmieniem un specifikas tūlīt orientējos, uz kuru pusi un kā sākt. Panākumi bija lieliski, pat atklāju tādas zādzības, kuras manā laikā nebija notikušas. Dzirdēju ziņas, ka mani pārcels uz Rīgu kādā augstākā Kriminālās Izmeklēšanas Nodaļas dienestā. Lielā pateicība pienākas Osvaldam Kārkliņam, kurš daudz no savas kriminālās izmeklēšanas pieredzes atdeva man.

Pienāca pavasaris. Kā jau vienmēr, šis gada laiks ir saulains, smarżīgs un jauks. Un tomēr kādas nezināmas priekšnojautas radīja dażbrīd smagumu sirdī. Klīda paklusas baumas, ka ar Vāciju būšot karš... Arī pazuduši kādi vecākie Latvijas armijas virsnieki, bet tās visas atkal tikai baumas - nekas konkrēti.

Mūsu partijas darbinieki bij it kā klusāki, mazrunīgāki, noslēpumaināki. Šad tad tika manīti nesimpātiskiem sejas pantiem, krieviski runājoši, privāti ģērbti subjekti. Partijas sanāksmes parasti notika vēlās vakara stundās, pat naktīs. Likās, gatavojās kas nelabs, bet kas īsti?... Un tomēr it kā nejauši, ar zvērošiem skatiem, garām iedama kāda aktīviste (varbūt partijas kandidāte?) caur zobiem noņurdēja - kādēļ jūs to veco policistu taupiet un neņemiet ciet? Nepaspēju atbildēt, kad viņa jau gabalā. Un tomār tas lika man padomēt - kādēļ viņa to teica? Drīz centos satikt to pašu veco policistu Kārkliņu un brīdināju, lai laiżas no šejienes projām. Atvadījāmies, un tā viņš vairāk nebija manāms.

Laukos steidzās sējas darbi. Valdība vairs neuzticējās vecajiem zemniekiem, turēja aizdomās par sabotāżu, par tīšu sējas plāna neizpildīšanu utt. Pagasts tika sadalīts vairākos iecirkņos, kurus pārzināja nozīmēti aktīvisti un komjaunieši. Katru vakaru izpildkomitejā ziņoja par apsēto un apstādīto, kā arī netrūka ziņojumu par nepaklausību un pretī runāšanu. Kādā dienā partijas sekretāre Marta Lapiņa pavēloši pateica - kādā tur iecirknī mani nozīmē pārbaudīt sējas gaitu. Kategoriski atteicos. Tas viņu tā sakaitināja, ka man piedraudēja un pateica, ka tādam kā jūs drīz nebūs vietas pie mums...

Šinīs dienās uznāca vēlēšanās apciemot savus vecākus Birzgales pagastā. To arī izdarīju. Vecāki sūdzējās par briesmīgiem laikiem. Neesot glābiņa no muļķa puikiem, kuri pavēlot zemniekiem, kur sēt labību - kaut vai dubļos, lai tikai būtu sējas plāns. Nākošā dienā parādījās baumas, ka pat apcietināšot un tiesāšot tos, kuri nepilda sējas plānus. Nākošā dienā atgriezos Skrīveros. Ierodoties ciematā, uzkrītoši bija, ka uz ielām ļoti maz cilvēku. No pirmiem, ko satiku, uzzināju, ka notiekot arestēšanas. Pie stacijas stāvot lopu vagoni, kuros ievietojot arestētos. Daudzi aizbēguši krūmos un mežos. Kad ierados pie vagoniem, mani nepielaida tuvumā. Tos apsargāja tumšādaini, nikni, ar šautenēm un durkļiem bruņoti aziāti. Kāds man pazīstams parādījās pie vagona vēdināšanas lodziņa un pakliedza - ja esot iespējams, lai aiznesot viņam aizmirstās brilles - viņš neko neredzot. To arī steidzīgi izdarīju, bet sargi mani nepielaida tuvumā. Pēc vairākkārtīgiem lūgumiem viens no sargiem tomēr brilles nodeva. Vairāk neko nevarēju ne palīdzēt, ne parunāt. Naktī vagonus ar nelaimīgajiem aizveda... No visa tikai tagad sapratu, cik mazs un nevarīgs esmu no kādas lielākas varas. Naktī nevarēju gulēt, biju galīgi satriekts. Nākošā dienā, kad satiku partijas sekretāri, jautāju, kādēļ un kas šeit noticis. Vispirms mani nolamāja, kur esot pazudis, viņa domājusi, ka aizbraucis līdzi (!?). Tas viss tā esot vajadzīgs un par to jums nav ko uztraukties.

Dienas turpinājās smagas un grūtas. Cik iespējams maz izgāju uz ielas, lai nesatiktu cilvēkus. Kad bija nepieciešamība iziet, satiekoties ar pretimnācējiem man šķita, ka viņi skatās uz mani ar nicināšanu. Senāk laipnie sveicieni tagad likās kā smagi sarūguši čuksti no skābajām sejām. Vai tiešām viņi domāja, ka esmu šīs briesmīgās varas kalps? Bet ko tad arī viņi citu varēja domāt? Kā nepārtraukti krītoši ūdens pilieni izdauza akmenī bedri, tā smagums manā sirdī salauza mani garīgi un fiziski. Pamazām manī nostiprinājās doma - lai kur, tikai projām no šejienes. Aizbraucu atkal pie saviem vecākiem. Viņi nebija aizskārti. Stāstīju par aizvestiem un viņu briesmīgo likteni. Kad atklāju domu par aiziešanu no milicijas, vecāki to atbalstīja.

Atkal atgriezos Skrīveros. No Rīgas nekādi rīkojumi nebija pienākuši. Aizbraucu uz Rīgu runāt par aiziešanu no milicijas dienesta. Tur nebija paredzētas nekādas instruktīvas sanāksmes. Vērojams sajukums, neziņa - neviena nebija, kam atstāt savu ieniegumu. Kāds dežurants pateica, lai braucot vien mājās un gaidot rīkojumu. Sapratu, ka kaut kas nav kārtībā.

Kādā dienā parādījās dažas smagās automašīnas ar melnos, pusmilitāros mēteļos tērptiem un kara šautenēm bruņotiem vīriem un sievietēm. Kad jautāju, kas viņi un no kurienes, tie atbildēja, ka esot strādnieku gvardes sastāvā. Tūlīt arī viņi jautāja, vai neesot šeit manīta kāda "Piektā kolonna", un kur dzīvojot kādi tautas nodevēji. Par visu jautāto atbildēju noraidoši un, ka neko nezinu. Tad kāds no viņiem izvilka no kabatas saburzītu papīrīti, uz kura bija uzrakstīts Kazeks, skolotājs. Šis cilvēks esot "Piektās kolonnas" vadītājs. No saburzītā papīrīša sapratu, ka tas ir kāda ļauna cilvēka roku darbs. Redzot, ka šie aizdomīgie iebraucēji var būt arī ļaunie, apgalvoju, ka pazīstu šo cilvēku un tādas ziņas ir pilnīgi nepareizas. Ar to viņi neapmierinājās un aizbrauca pārliecināties. Arī es aizbraucu, ko ļaunu nojauzdams. Kamēr aizbraucu, divi vīri no viņiem jau bija paspējuši ierasties un iesteigušies istabās. Arī es sekoju uz pēdām. Dzirdu mežonīgu "Rokas augšā!" un patronas iebīdīšanu stobrā. Istabas stūrī stāv Kazeks ar dreboši paceltām rokām. Arī es varbūt tikpat meżonīgi - "Atlikt! Nolaist ieroci! Es viņu pazīstu un viņš nav vainīgs". Tā arī izglābu šo cilvēku no drošas nāves. Kā izrādījās, viņi jau sāka doties uz "plašo", un pa ceļam jau slāpa pēc nevainīgu cilvēku asinīm. Šinī istabā, kurā pirms dažām minūtēm varēja notikt asiņainā traģēdija, atradās arī Kazeka māsa Bērziņa kundze, kura bij cietusi ugunsnelaimē - ārstēja savas apdeguma brūces.

Piezīme. Pēc daudziem, daudziem gadiem, kad biju "mežabrālis" un tiku no čekas vajāts, man daudz palīdzēja un atbalstīja Bērziņa kundze un viņas vīrs. Viņam bija divi motocikli - veco uzdāvināja man, palīdzēja saremontēt un ar laimes novēlējumu palaida "sarkanā paradīzē" - brauc ātrāk, lai čeka tevi nepanāk! Tas man ļoti daudz palīdzēja. Dokumentus jau mācēju labi atdarināt (viltot!), kā arī braukšanas nummuru uztaisīju - viss bija kārtībā! Bērziņa kungs nekur nebija iejaukts. Rāmja un motora nummuri tika nodzēsti, lai nekādas pēdas neatved pie īstā saimnieka. 1956. gadā nokļuvu čekā. Pratināšanā nonāca pie motocikla - kur ņēmis. Atbildēju, ka atradu mežā - neticēja - arī es pats tam neticēju!? Tomēr to noformēja kā zādību ar attiecīgu pantu.

Pēdējo telegrammu saņēmu no Rīgas - "Līdz turpmākam nepārtraukti atrasties pie telefona un gaidīt tālako rīkojumu". Sākās karš? Pirmais straucošais gadījums! Jumpravas stacijā vajadzēja pienākt pasažieru vilcienam no Rīgas, bet pāris kilometru pirms stacijas uzlidoja vācu divplāksnis un uz vilcienu nometa bumbas. Kādā vagonā trāpīja. Bija vairāki nosisti un ievainoti. Dzelzceļam lieli postījumi nebija. Kā vēlak izrādījās, neiekļaujoties grafikā tika iepriekš palaists Maskavas vilciens, pēc kura palaida vietējo, un to arī sabumboja. Vācieši pārrēķinājās!

Kādas dienas Skrīveros viss bija kluss un mierīgs. Komunisti un aktīviskti bij aizbēguši , bet jaunā valdība vēl nebija.

Kādā rītā gāju gar aptieku, atvērās logs, un aptiekārs Vītoliņš mani pasauca, lai pieejot. "Padomājiet, ko jūs darat - drīzumā ienāks pirmās vācu karaspēka vienības, un ja nu kāds pateiks, norādot, ka jūs esat komunists - milicis, jūs uz vietas var nošaut!" Ar savu naivo un tīro sirdsapziņu nevarēju iedomāties, ka man no kā būtu jābaidās!? Lai pateicība Vītoliņam! Vēlāk tikai apjēdzu, kāda varēja būt īstenība! Paklausot Vītoliņa aizrādītjumam, aizbraucu uz Madlienu pie pazīstamiem, un tur arī sagaidīju ienākam vāciešus. Pēc nedēļas atgriezos Skrīveros. Šeit viss kustējās un rosījās, daudziem bija nacionālās krāsas (sarkan - balt - sarkanās) lentas uz piedurknēm - pašaizsardzības zīme. Satiku arī Osvaldu Kārkliņu, viņš laimīgi izglābies, pateicoties manam brīdinājumam, sirsnīgi spieda man roku un izteica uzticību. Viņš tagad liels vīrs - policijas iecirkņa priekšnieks, organizē pašaizsarddzību un tvarsta komunistus, kuri vēl nav paspējuši aizbēgt.

Arī mani vajadzēja formāli attaisnot vai nosodīt. Tādēļ Kārkliņš uzaicināja visus tos, kuriem biju palīdzējis savā milicijas darbības laikā. Tādi bija - Kazeks, Vītoliņš, no Jumpravas - Bahmanis, Gaitniece u.c. Vispār aizstāvji un labvēļi sanāca tik daudzi, kurus pat dażus nepazinu, kuriem nebiju ne labu, ne ļaunu darījis. Bet tāda jau laikam ir pūļa psihoze - ja sabiedrības doma nosveras uz labo pusi, tad visi grib palīdzēt, bet, ja uz ļauno, tad atkal visi met akmeņus virsū. Skaitījos kā aizturēts. Mani aizveda uz Rīgu, uz bijušo Prefektūru (kanāla malā pret bijušo radio torni, uz kura lepni plīvoja sarkan - balt - sarkanais karogs). Pieņemšanā policijas uzraugs, izlasot manu pavadrakstu, izbrīnījies jautāja, kādēļ esmu atsūtīts bez nevienas apsūdzības. “Nu labi, rīt jūs nodošu politiskās policijas komisijā, lai tā spriež talāk.”

Ievietoja mani lielā telpā, kurā jau bija daudzi vīrieši un sievietes, visi kopā. Nakts bija saspringta. Visi snauda uz kailas grīdas, citi nemitīgi sačukstējās un asarās vaidēja. Tanī naktī dažus izsauca, bet vairs neatgriezās. Klīda runas, ka tos aizved uz nošaušanu - tam tomēr neticēju.

No rīta atvērās durvis un pārsteigts ieraugu, ka ienāk Vigo Birhāns, ar kuru kopā dienēju Auto - tanku pulkā, 2. tanku rotā Daugavpilī. Viņš iepazinās ar manu "apsūdzību" un pārliecinājās, ka esot "braši" izturējies, kā pienācies īstam latvietim. Tūlīt noveda savā kabinetā, ielēja pa glāzei ruma, un pārrunājām pagājušos laikus. Pasauca kādu dāmu, kurai vajadzēja uzrakstīt kādu zīmi, ka neesmu politiski represējams un aizturams. Izrādījās, ka viņš ir politiskās komisijas priekšnieks. Uz žaketes atloka bija pērkonkrusta emblēma. Ielēja vēl uz "otras kājas" rumu un novēlēja laimīgu ceļu.

1942. gads. Iestāšanās Latvijas Aviācijas Skolā.

Atbraucu pie vecākiem un sāku strādāt saimniecībā. 1942. gadā Birzgales apkārtnē sāka parādīties Oškalna sarkanie partizāni. Uzzināju, ka Kārkliņam ir nodoms "pret nelūgtiem viesiem" noorganizēt izspiegošanas taktiku, radīt "viltus partizānus", lai uzzinātu kādas mājas, kas varētu atbalstīt Oškalniešus. Vairāk vai mazāk tas arī izdevās. Kādā naktī steidzos apstaigāt dažas mājas, lai brīdinātu cilvēkus. Bija jāuzmanās, jo draudi bij kā no vienas, tā no otras puses. Tika arī daži apcietināti. Kā vēlāk izrādījās, tie tika aizsūtīti uz Vāciju - pēc kara atgriezās no Francijas.

1942. gadā vācu armijai austurmos radās lieli zaudējumi. Lai aizpildītu tos, sākās mobilizācija vai brīvprātīgo iesaukšana leģionā. Kārkliņš kā draugs draugam ieteica, lai labāk ejot leģionā. Varbūt vēl būšot apcietināšanas, un nevarot zināt, kā vietējie skatoties uz tevi, ka neparauj līdz. Kaut arī viņš gribētu mani paglābt, bet tad jau varot būt par vēlu. Sapratu, ko tas nozīmēja! Aizbraucu uz Rīgu un dabūju atļauju no leģiona, lai iestātos Latvijas Aviācijas Skolā (Fliegerhorst Grobin - Batta). Tādu atļauju man izdeva pulvežleitinants Zaķis, Leģiona iesaukšanas štāba priekšnieks. Vēlāk vajadzēja komandējumu uz skolu, kuru izdeva pulkveżleitinants Rucelis.

Tanī pat rudenī ierados skolā. Mani iedalīja tehniskā personālā, kuru "komandēja" v.vietn. Alksnis un v. serż. Jakubovs. Divu cilvēku atbildībā un apkalpē nodeva skolas mācību lidmašīnu "Bucher". Tā bija maza un viegla - vienvietīga. Tehniskai apkalpei pirms un pēc katra lidojuma jāpārbauda vārstu atstarpes, jāuztanko degviela un eļļa, jāiedarbina un jāpārbauda abi aizdedzes magnēti. Ja parādās kādi defekti, tie jānovērš.

Nākošais lidkurss bija paredzēts 44. gada rudenī, uz kuru piereģistrēja virsleitinants Andersons. Varēja pieteikties brīvprātīgi - pieteicos. Nosūtīja uz speciālu veselības pārbaudi - izturēju. Atzina par derīgu lidotāju sastāvā ar attiecīgu atzīmi “Solbuchā”.

Augustā daži krievu tanki izlauzās Jelgavā un tālak Slokas virzienā īslaicīgi pārrāva Liepājas - Rīgas šoseju. Radās panika. Skolas priekšnieks majors Endress skolu likvidēja. Krievu karagūstekņi saraka aerodromu kapveidīgās bedrītēs, atstājot krustveidīgus divus pacelšanās - nolaišanās ceļus. Jauniesauktos (28. gadā dzimušos) flakistus ar pretgaisa lożmetējiem nostādīja ap aerodromu - izbīdīja arī priekšposteņus "Fliegerhorsta" apsardzībai. Mācību lidmašīnas "bucher", kā arī vecos 1934. gada kaujas lidmašīnas - bumbvedējus "Arrado" un "Gottas" aizlidināja uz Kēnigsbergu. Pēdējās gan tikai vairs noderēja nakts uzlidojumiem, ar kuriem sakomplektēja "Ergentzung Nacht - Schlacht Gruppe in Ostland" stafeles, kurās lidoja tikai latvieši un igauņi. Līdz ar skolas likvidēšanu mani aizrāva uz Kēnigsbergu, kur mani izsauca kādz majors un noprasīja, vai gribu brīvprātīgi lidot. Atbildēju, ka noteikti gribu! Tad kāds feldfēbelis izdeva noliktavā visu, kas vajadzīgs lidojošam personālam. Aizveda uz kādu baraku un norādīja istabiņu, kurā jau bija priekšā trīs vai četri jauni rafreitori. Nākošās dienas rītā mūs visus aizveda uz poligonu. Tur stāvēja speciāli sagatavota lidmašīna apmācībai. Lidotājs unteroficieris informēja par apmācības norisi un noteikumiem:

1) jāsašauj gaisā pūslis, ko vilka garā tauvā cita lidmašīna;

2) jāsašauj zemes mērķi;

3) Jāizlēc ar krītširmi no 800 - 1000 metru augstuma.

Bija labs bezvēja laiks, visu veicu teicami!

Nākošās dienas pievakarē lidlauka komandants iesēdināja HE-III bumbvedējā. Biju nozīmēts lożmetējniekos (Bortschutze). Aizlidojām man nezināmā virzienā. Tādi lidojumi atkārtojās vairāki. Izrādījās, ka bombardējam "krievu ķīli", kurš laužas Kenigsbergas virzienā, lai veidotu "Kurzemes katlu". Ja pareizi atceros, tas bija 20. septembris.

Pievakarē liels vējš, gubveidīgi mākoņi, pa spraugām pamirdzēja rietošā saule. Atgriezāmies no gombardēšanas. Bijām ap trīs līdz četri tūkstoši metru augstumā aiz mākoņiem - iedegās trauksmes sarkanās lampiņas - saspringām gaisa kaujai. Neviens Meserschmits mūsu apsardzībai nebija - brīvi riņķoja vairāki krievu "faki". Mūsu pilots paņēma mākoņos, bet arī mākoņu spraugās parādījās "faki". Tvarstījām savos vizieros, mērķējām, šāvām, bet arī pretinieki to intensīvi darīja.

Tad atskanēja mašīnas kreisajos sānos briesmīgs troksnis - sasvērās, pēc izlīdzinājās un beidzot pārgāja "grīstē". Ar gaisa vilkmi mani izsvieda gaisā un atvērās krītširmis - tad redzēju, ka lidmašīna melnā dūmu un liesmu stabā ātri tuvojas zemei. Stiprais vējš mani ietrieca meža pudurī, galotnēs atbrīvojos no izpletņa un kritu zemē, kūleņodams pa koku zariem. Bija sajūta, ka nu ir beigas - pilna mute ar asinīm un pilnīgs elpas trūkums - iestājās nesamaņa.

Kad nonācu pie samaņas, vētra bij norimusi un debesis noskaidrojušās. Cik ilgi biju gulējis, nezinu - biju pilnīgi sastindzis. Gar koku stumbriem grābstīdamies uzstutējos uz kājām - jāiet, bet kur, nezinu. Izvilkos uz kādas pļaviņas, varēja saskatīt Ziemeļzvaigzni, un tad nojautu, kur mana Dzimtene. Austrumu virzienā bij dzirdama, varbūt pāris vai vairāk kilometru, ne visai aktīva apšaudīšanās. Bija jābaidās, ka neuznāk un mani neatrod - jāsaņem visi spēki, lai ātrāk tiktu no šejienes tālāk. Nežēlīgi gribējās dzert, pie kādas pančkas padzēros, izskaloju asiņaino muti un ar grūtībām vilkos tālāk. Piegāju pie kādas nabadzīgas būdiņas, satiku kādu vecenīti - un viņa pastāstīja, ka šeit ir Lietuva un netālu ir Latvijas robeża. Krievi pagaidām nav redzēti. Pacienāja ar kazas pienu un gabalu rupjmaizi. Radās tik silta sajūta un arī spēks, un griba iet tālāk. Vecenīte parādīja kādu aizaugušu taku, pa kuru aiziešot uz Latviju.

Pievakarē iznācu uz Nīgrandes - Auces ceļa apmēram pret Kazbaru staciju. Tur arī ceļmalā saskatīju kādas palielas mājas. Bezspēkā ievilkos mājās. Pretī iznāca divas sievietes - viena jauna, otra vecāka. Redzot manu izmocīto skatu, aicināja mani ienākt. Tūlīt piedāvāja ko palīdzēt - vispirms gribējās dzert, bet ēst neko nevarēju, ja mana apakšējā lūpa bija atkārusies, pūžņoja un slikti smakoja. Sāka mani ārstēt ar kumelīšu tēju, ūdeņraża pārskābi, medu un dažām smērēm. Apbindēja, ieveda atsevišķā istabā un noguldīja tīrā gultā. Man bija labi un tūlīt arī aizmigu. Viņu gādībā nodzīvoju paris nedēļas - sadzija rētas un atspirgu spēkos. Izjutu, cik dāsni un labi var būt cilvēki, kuriem neko labu neesmu darījis, un cik tagad grūtā brīdī tas neizsakāmi augstu novērtējams un ne mūžam neaizmirstams.

Sāku domāt, ka kaut kas jādara. Nežēlīgais karš vēl nebeidzas. Jāturpina griezties un virmuļot briesmīgajā karakatlā.

Šinī ģimenē bija vecais saimnieks Pauzers ar saimnieci, viņas meita Millija ar dažus mēnešus mazu meitiņu, vārdā Airīti, un znotu Albertu Cauni (tagad jau zināms rakstnieks). Biju pārģērbies privātās drēbēs un kādas pāris nedēļas dzīvoju pie šiem brīnišķīgiem cilvēkiem, arī atguvu spēkus un labi atveseļojos.

Bija dzirdams, ka pie Nīgrandes varonīgi cīnās latviešu aizsargi (varbūt arī leģionāri). Nīgrande atradās ap 20 kilometriem austrumu virzienā no Pauzeru mājām. Biju nodomājis nākošā dienā atvadīties no saviem labvēļiem, bet nekas neiznāca - nākošā dienā iedrāzās krievu tanki. Visus izdzina no mājām. Alberts, Millija, mazā Airīte un es aizgājām uz kādu purvainu vietu Lukas (Lušas?) upītes krastā mazā mājiņā, bet vecie Pauzeri ar mājlopiem uz kādu lielāku saimniecību. Nevarēja arī tur ilgi palikt, ienāca regulārās krievu armijas daļas, parādījās vācu armijas uzlidojumi un situācija izveidojās diezgan bīstama. Pēc paris nedeļām stāvoklis nedaudz nostabilizējās. Radās neizsakāma vēlēšanās iet uz mājām pie saviem vecākiem.

Ar daudzām grūtībām un daudziem riskiem pēc kādas nedēļas ierados mājās. Drūms vakars! Viss tur bija sagrauts, nodedzināts. Māmuļu satiku pie akas - viņa mani nepazina, un arī sunīts nikni metās man virsū.

Nodegušās kūts mūros saslējām kādu būdu, nomazgājos, mazliet atpūtos, un sākām domāt, kā rīkoties tālāk. Neviens manu ierašanos nebija manījis. Uz manām rokām un sirds nekādi grēki nebij, par ko man baidīties, un tomēr apkārtnes varas vīri bij ļauni un niknuma pilni. Daudzi apcietināti un pazuduši. Vāciešiem atkāpjoties, kādi pieci leģionāri bija palikuši meżā, formas tērpos, ar ieročiem, domādami "atpirkties". Iznākuši pieteikties ciema padomē un nolikuši ieročus, tomēr ar dzeloņdrātīm sasietām rokām viņi aizvesti, un nekad vairs neatgriezās...

Redzams, ka karš arī drīz beigsies, un tad jau viss nokārtosies. Tādēļ nav nozīmes nevienam rādīties. Nolēmām no dēļiem uzcelt pagaidu būdu, izmantojot nodegušās mājas pamatus.

Pienāca novembris ar sniegu un salu. Diezgan bieži sākās nakts pārbaudes. "Izstrebiķeļi" un partijas darbinieki meklēja svešas, nepierakstītas personas. Pārbaudes laiki arī bija tādi negaidīti - agri rītos vai vēlos vakaros, un naktīs. Vecākiem vajadzēja ar parakstu apliecināt, ka neviens svešs neatrodas mājās. Tādēļ bija jātaisa "bunkurs", kur vajadzības gadījumā paslēpties.

Paslepeni sarakstījos ar Albertu Cauni un dažiem uzticamiem Rīgā. No Alberta arī saņēmu viņa dzejoli, man veltītu.

1945. gada 9. maijs

Pienāca kapitulācijas diena. No vienas puses priecīga, ka beidza līt asinis, no otras - šaubu un neticības pilna nākotne. Sarakstoties ar draugiem, visi ieteica labāk nogaidīt un nelegalizēties. Aizvien pienāca ziņas par arestiem un laupīšanām. Nevienam no atmiņas nebija izzudusi nesenā Kirhenšteina "brīvā" LPSR valsts ar 1941. gadu un 40 tūkstošiem izsūtīto. Visa vietējā vara satāvēja no salašņām un slinķiem. Aktīvisti, "istrebīķeļi" un citi līdzīgie saņēma atstātās mājas ar pilniem labības šķūņiem, klētīm, kūtis ar mājlopiem. Istabās drēbju skapji, trauki un visa iedzīve. Dzīvoja zaļas dienas! Plūda kandžas straumes, dziedāja, bļāva un šāva, dažbrīd bez mēra un mitēšanās, ar šautenēm un automātiem. Saradās arī sarkanarmijas formās tērpti bruņoti vīri kārtības uzturēšanai. Bet tie paši dzēra, bļāva caurām naktīm un siroja, laupīja pa mājām. Un tas viss kārtības uzturēšanai!

Vēlāk arī saradās veikli blēži. Uzzināja, kurām sievām apcietināti vīri, sameklēja tās un piedāvājās par lielām naudas summām izpalīdzēt, atbrīvojot vīrus. Kura nu arī bij pārdevusi visu iespējamo - ar lielu naudas maku tika izsaukta uz čeku. Savesta ar laimīgo tuvinieku un, to apmainot pret naudas maku, tika palaisti vaļā. Bet šī spēle bij uz īsu brīdi. Izejot uz ielas, vai stacijā gaidot vilcienu, vīrs tika no jauna apcietināts, bet starp viņiem smagie dzelzs vārti aizvērās uz mūžu.

Otrreiz ienākot krieviem Latvijā (pirms kapitulācijas), tie ar saviem administratoriem un armiju tautā bij iedvesuši neizsakāmu naidu un riebumu. Visi jaunākie vīrieši bij armijās, apcietināti vai bēgļu gaitās, bet sievas, meitas, mātes, bērni un vecie ļaudis atradās pusbadā, terora un nicināšanas apstākļos. Jaunajām sievām neizpildāmas klaušas, nepiemēroti smagie darbi, nodevas un māju izlaupīšanas - tas viss nokaitēja pretestības jūtas un domas līdz pēdējai saspringuma robežai. Cilvēki kari tvēra dažādas baumas, gaidīja un cerēja, bet, diemžēl, nekas neatvieglināja grūto dzīvi.

Bet tad maija beigās vai jūnija sākumā (kā nu kurā apvidū), sāka klīst ziņas, ka mežos parādījušies bruņoti vīri, leģionāri, kuri nav padevušies krievu gūstā. Sievas, vecie vīri un bērni gavilēja - tie būs mūsu glābēji! Uzsāka no mārkiem zvejot ārā šautenes, granātas, patronas, mīnas un dažādus citus ieročus un šaujamos. Šur un tur parādījās paši atnācēji - "meža brāļi". Sievas priekā skrēja no kaimiņiem uz kaimiņiem, dziedāja un vicināja kulakus pa gaisu - nu reiz šiem sātaniem pienācis gals, nu mēs esam glābti - urrā! Dažas emocionālā neapdomīgumā pat skaļi piedraudēja saviem pāridarītājiem, ka nu jūsu vara ir beigusies, laidieties tik krieviem ar labu līdzi un nepiesmirdiniet mūsu svēto zemi ar savu elles garu un smirdoņu.

1945. – 1946. gads. Mežabrāļa gaitas

Bija arī atnācis mans bijušais kaimiņš Kārlis Stūris (bijušais aizsargu 5. pulka 3. bataljona komandieris). Daudzi draugi un paziņas, kā arī daudzi nepazīstami, un tomēr visi ar kopīgu domu, ticības pilni labākai dzīvei un drīzai brīvībai. Dzīvojām Taurkalnes lielajos meżos - bijām uzcēluši nelielu nometni ar septiņiem bunkuriem. Bieži pienāca tādi pat "meža brāļi", kādas dienas atpūtās, paārstēja savas noberztās, čulgainās kājas un devās uz savām dzimtajām pusēm - Vidzemi, Latgali. Naktīs aizejot pie saviem uzticamiem, tikām mīļi un sirsnīgi sagaidīti. Runas un jautājumi bij vieni un tie paši - kad mainīsies, kad mainīsies šie nīstie laiki? Atbildes un ziņas viss bija viens mudžeklis, bet katrs stāstīja no vienas vai otras puses - dziļā pārliecībā gribēja pierādīt un uzsvērt, ka šī stunda ir klāt! Mēs visi esam glābti un to drīz vien piedzīvosim! Amerikas "Brīvā Balss" visu arī apstiprināja!

Tautas gars bija apbrīnojams. Sievas ar rungām būtu apdauzījušas visus "strebukus" un varas vīrus, kā arī uz ciema padomēm uzvilkušas sarkan - balt - sarkanos karogus. Bet sāka parādīties grupas un grupiņas čekistu, dažādi okščeri un spiegotāji. Arī armijas mašīnas ar bruņotiem vīriem bieži vien parādījās uz ceļiem. Uz padomēm atbraukušie čekisti sāka izsaukt un iztaujāt "aizdomīgos". Bet cīņas gars tautā ar to nebija zudis, bet varbūt tik pieklusināts un uzmanīgāki kļuva. Tāpat tikām bagātīgi atbalstīti un apdāvināti. Bija arī tādi vecāki vīri, kuri teica - zēni, ejiet kūtī, man ir divi sivēni, to lielāko nokaujiet un paņemiet līdzi. Vai atkal - ņemiet to treknāko aunu zemē, man jau mazāk spēka, bet jums tas vieglāk. Vēl pieteikdami - ja nu kas sāks kustēties, tad priekš manis arī nolieciet kādu "stroķi" - kur jūs varēs satikt - paziņojiet - būšu klāt.

No visiem, kuri garāmejot piemetās pie mums, atceros majoru Ruku, virsleitinantu Gailīti, virsleitinantu Zeltkalnu, varonīgo Avotiņu no Jēkabpils (viņš vienā krievu uzbrukumā ar "tanku dūri" iznīcinājis deviņus tankus!) - majora Lasmaņa, "frontes ugunsdzēsēja", karavīrs. Atceros arī virsleitinantu Vairogu (Bangerska štāba virsnieks). Ar viņu vēl kopā bij atnācis kāds vācu armijas jefreitors, kurš ar visu "kantīnu" pēc kapitulācijas bij iebēdzis mežā. Virsleitinants Vairogs bij ļoti inteliģents, prata vairākas valodas. Klausījās ārzemju ziņas. Un tomēr mums teica - "Negribu jums, zēni, sabojāt garastāvokli, bet pāc ārzemju ziņām šogad nekas vēl nemainīsies." Bet mēs jau sevi tā bijām piesātinājuši ar cerībām, ka, protams, tam neticējām. Savā parliecībā viņš ar vācu jefreitoru bija nodomājuši iet caur Lietuvu un Poliju, un mēģināt nokļūt Rietumvācijā.

Pirms tam mēs bijām uzņēmuši sakarus ar kādu grupu Kurzemes meżu apkārtnē, kuru vadīja mans skolas biedrs Ludis Putnieks.Viņa grupai bija sakari ar lituviešiem, un tas arī labvēlīgi pamudināja Vairoga tālāko ceļu. Tad bija septembra beigas un liktenīgā pēcpusdienā viņi abi izgāja uz Kurzemes grupu. Nākošā rītā, gaismai austot, mēs tikām ielenkti. Mūsu primitīvās trauksmes ierīces mūs tomēr visus sacēla kājās. Bija apjukums! Uzbrucēji bija pienākuši jau pavisam tuvu (klusītiņām pienākt - taktika). Saskatīju viņu sarkanās zīmotnes un tūlīt arī sākas spēcīga automātu uguns. Izskrēju pēdējais no bunkura, egļu zariem skujas nobira uz galvas, citus pamanīju pazūdam krūmos. Arī es aizskrēju tanī virzienā, bijām kopā palikuši kādi četri. Nekāda aizstāvēšanās ar kauju nebija paredzēta. Nometne atradās purvainā vietā uz nelielas smilšainas saliņas. Kad bijām pagājuši pa bieziem krūmiem un kārkliem kādus 50 metrus, tad nometnē sāka vārīties kā elles katlā, sprāga rokas granātas, nemitīgi tarkšķēja automāti un ložmetēji. Uz nākošā kvartāla stigas arī bija ielenkuma posteņi, bet tā kā stiga bij krietni aizaugusi, tad mums izdevās nemanītiem pāriet. Tālāk neko vairs nemanījām. Pārējos (apmēram 18) tanī dienā vairs nesatikām. Mēs četri, kuri turējāmies kopā, gribējām ar uzbrucējiem "paspēlēties" vai atriebties. Ieņēmām labas pozīcijas Lāčplēša - Daugavas dzirnavu lielceļa malā, bet nogaidījām līdz krēslai un nevienu čekistu mašīnu nesagaidījām. Turēju par pienākumu aiziet pie saviem vecākiem, lai parādītos, ka esmu dzīvs. Tas viņiem bij neizsakāms prieka brīdis. Par uzbrukumu viņi jau bija dzirdējuši. Mūs pabaroja un nākošā rīta krēslā gājām meklēt parējos. Dažu dienu laikā arī visi sveiki un veseli satikāmies. Bija daudz pārrunu, netrūka arī humora!

Pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, uzbrucēju spēki ir bijuši ievērojami. Ielenkums ir izvietojies no divām pusēm - Ķegums - Jaunjelgava viena puse un Birzgale - Lāčplēša stacija otra puse. Katrā kolonnā bijušas ap divdesmit smagās mašīnas ar kareivjiem, dažām arī mīnmetēji, kā arī daudzas komandieru vieglās mašīnas. Operāciju it kā vadījis slavenais Otomārs Oškalns, jo savā laikā arī viņam mūsu nometnes apkārtnē bijis bunkurs. Tātad meža ceļus, takas, stigas un visu mežu pārzinājis labi.

"Amerikas Balss" žvadzināja uzmundrinošus patriotismus un mazvērtīgus padomus.

Ziema bij klāt! Jāpāriet "zemsiega pagrīdē". No mūsējiem divi izgāja pieteikties. Vecais Stūris un Jānis Zemulis. Tas pret ziemu bij mums pirmais lielais "krahs". Ar to atklājās, kādi mēs esam un mūsu piederīgie. Viņus tūlīt neapcietināja, bet iesaistīja savos pakalpojumos. Zemulis kādā naktī bij ieradies pie maniem vecākiem un taujājis, kur dēls esot. Un čekas vārdā solījis - kas padosies, tiem viss piedots!

Jau sen biju izpratis no 1940. - 41. gada viņu melu zemiskumu un viltu, kā arī no manas māmuļas stāstiem par bēgļu gaitām. To visu manī iedvesa un nostiprināja naids. Neviens jau toreiz īsti nesaprata, ka čekai ne jau tik daudz vajadzēja sodīt nevainīgus cilvēkus, bet galvenais - iznīcināt tautu. Tātad skaidrs - jāturpina iesāktais "meža ceļš"! Pēc Zemuļa, pareizāk sakot - čekas piedāvājuma, pie vecākiem vairs nevarēju palikt. Pārgāju uz Jumpravu pie pazīstamās un uzticamās Matildas Latviešu mātes. Viņas pusmājā dzīvoja kādi seši neuzticami īrnieki, tātad ilgi tur nevarēja uzturēties. Biju dzirdējis, ka Skrīveru policijas priekšnieks Osvalds Kārkliņš ir ar savu grupu tās apkārtnes mežos. Par katru cenu to vajadzēja sameklēt, bet ziema, sniegs, un zināju, to izdarīt būs ļoti grūti, pat varbūt neiespējami. Tiku izsūtījis "izlūkus" - savu tēvu un uzticamo Latviešmāti. Šī zelta dvēsele ar savu uzņēmību un aso prātu veica neiedomājami ātri un daudz. Savā sirdī glabāju viņai mūžīgas pateicības jūtas un ar zelta burtiem viņas vārds būtu iekaļams latviešu patriotu piemiņā! Tāda pat pateicība pienākas manam tēvam un māmuļai. Tā nu arī ar grūtībām izdevās sadzīt pēdas Kārkliņam. Uz paslēptuvi mežā, kurā atradās meklējamais, mani aizveda mežsargs Kaktiņš. Satikāmies, viņu vairs it kā nevarēja pazīt. Viņš bija melns nokvēpis, ar gariem, sirmiem matiem un lielu, nekoptu bārdu. Atradāmies pie krustām, šķērsām vētras sagāztām eglēm, zem kurām bija liela egļu zaru kaudze. Mežsargs, piedauzot ar dažādām zīmēm pie egļu stumbriem, izsauca Kārkliņu. Sakustējās zaru kaudze, un izlīda divi nožēlojama izskata vīri - Kārkliņš un vēl viens, kuru nepazinu. Tas tomēr netraucēja apkampties un nobirdināt kādu asaru pār netīrajiem vaigiem, novelkot baltu strīpu uz tiem!

To gan nevarēja saukt par bunkuru, bet drīzāk par "lāča midzeni". Iekšpuse bija "iztapsēta" ar purva smilgām un sūnām, virsū liela kaudze egļu zari. Durvju vietā caurums, pa kuru rāpus varēja ielīst. Loga nebija, bet gaismai uz īsu brīdi iededza svecīti. Turpat iekšpusē bija izrakta maza aciņa. Ar pārtiku bija pavisam nabadzīgi.

Tā dzīvoja kādreizējais policijas priekšnieks un tā arī dzīvoja kādreizējais leģiona virsleitinants Pētersons, izkarojies austrumu frontē, bijis smagi ievainots, apbalvots ar dzelzs krustu. Netālu meža malā atradās neliela jaunsaimniecība "Vekterīši", kurā dzīvoja tēvs, māte un dēls Jānītis. Viņš arī bija vienīgais sakaru uzturētājs un apgādnieks.

"Lāču midzenī" pirms manas atnākšanas viņiem atgadījusies nelaime - iemeties "sarkanais gailis". Sausais smilgu - sūnu tapsējums momentā aizdedzies, sākušas sprāgt patronas, laime, ka bijusi iekšā aka un tā arī izdevies nodzēst. Un otra laime, ka nebija sprāgušas rokas granātas, tad varēja būt neparedzamas sekas. Viņi nekur neizgāja, bija melni nokvēpuši, netīri. Puteņainās, vētrainās naktīs man atļāva iziet un ienākt, lai sagādātu pārtiku. Iepazinos ar Vekterjānīti. Viņš bija jauns, izstīdzējis, slimīgs, pat leģionā nebija ņemts. Bet ļoti sirsnīgs, ar labu un tīru dvēseli. Uzzināju, ka netālu dzīvo mana skolasbiedrene Lapsiņa Olga. Viņa bija ļoti iejūtīga un uzņēma sirsnīgi. Atklājās, ka viņas brālītis, arī Jānis, slēpjas mājās, bunkurā zem kūts. Viņa vēlējās, lai padzīvoju pie viņas brālīša un morāli pastiprinu, jo vientulībā viņš sākot palikt tāds grūtsirdīgs un jocīgs. Man tīri labi, abi dzīvojām jautri, spēlējām šahu, un bijām labi pabaroti. Gaidīju puteņa naktis un ar Olgas dāvātiem produktiem cilpoju uz mežu pie likteņa pamestiem "meža brāļiem". Apstākļi uzlabojās un visiem radās priecīgāks prāts. Jānītis sanagloja kasti, lai peles neapgrauztu produktus, kā arī salabojām "prīmusu" tējas uzvārīšanai.

Tuvojās pavasaris, saule kausēja sniegus, sildīja mežus, un agro pavasara putnu dziesmas iedvesa možus prātus. Ziema aiziet ar lieliem soļiem, un, lai arī tā bij grūta, tomēr laimīgi pārciesta. Pie Vekterjānīša uztaisījām "pirti" un kārtīgi nomazgājāmies. Kārkliņš sāka organizēt lielāku grupu. Izrādījās, ka ir vēl daudzi, kuri šā tā pavadījuši ziemu un tagad "melnā pēdā" labrāt pārietu mežā uz cīņu par brīvību. Visiem cerības lielas un labas - pēdējā ziema!!! Tā nu Kārkliņam izveidojās asoņi līdz desmit vīru liela grupa. Ja vajazēs, tā dubultosies. Sākās sakaru uzņemšana. Es ar dažiem vīriem pārcēlos pār Daugavu uz Birzgales mežiem. Kārkliņš palika Skrīveru, Aizkraukles, Krapes, Jumpravas mežos, lai turpinātu organizēties.

Lai iepazītos ar mūsu mežiem, Kārkliņš, Vēzītis, Skujiņš, Pētersons un Alis atnāca uz Birzgali. Pie mums bieži ciemojās vallieši - Klikuts, Grašins, arī Monika. Mēs, birzgalieši - Stūris Kārlis, Purens, Drenģers un es. Vakaros pie ugunskuriem vijās jautras runas un nākotnes cerības. Tika analizēta "lielā politika", kurai arī piejauktas baumas, tā radot reibinošu "kokteili" - vienmēr iznākums ar labām beigām! Vidzemniekiem labāk patika manas mājas apkārtne un skaistās Košurgu gravas. Tādēļ arī vairāk uzturējāmies šinī apkārtnē - šeit vienmēr likās drošāk un labāki cilvēki. Arī ar pārtiku mazākās grupās bija labāk.

Pamazām pienāca vasaras otra puse - dienas lietainākas un naktis vēsākas. Stāvas kraujas piekājē uzcēlām bunkurīti. Lejā bija lekna vieta, kurā zaļoja lazdas, ievas un citi krūmāji, padarot bunkuru grūti pieejamu.

Kārkliņam gribējās uzņemt sakarus ar savu sievu, kura dzīvoja Rīgā, Marksa ielā. Viņš uzrakstīja vēstuli, un ar manu tēvu nosūtīja. Viņa sieva neatbrauca, bat atsūtīja savas māsas meitu. Tika atsūtīti medikamenti un kādi siltāki veļas gabali.

No šī brīža arī sākās mūsu nelaime. Tieši tanī laikā vecīši bij nokāvuši divus puscūčus. Uz "lieliem kāpostiem" bijām ieradušies četri - Vēzītis, Skujiņš, es un Alis (segvārds, īsto vārdu neatceros). Būdiņā jau atradās arī no Rīgas atbraukusī meitene (vārdu un uzvārdu neatceros). Uzcienājāmies ar "lieliem kāpostiem", bijām jautri un bezbēdīgi. Bet meitenes uzvedība man nepatika, viņa likās nenopietna un pavirša. Sāku viņai izskaidrot dažādas piesardzības un uzmanības metodes. Bet viņa to neņēma vērā, tikai smējās un it kā pa gaisu lidinājās. Bija zināms, ka toreiz milicijai bija rīkojums uzmanīt un pārbaudīt pasažierus dzelzceļa stacijās un uz ceļiem, vai netiek pārvesta gaļa un citi produkti. Tas sakarā ar izplatītām zādzībām. Tā kā meitenei bij paredzēts iedot līdzi gaļu, bija jābūt ļoti uzmanīgiem. Vairākas reizes "kalu viņai galviņā", ka, ja gadījumā viņu aiztur, tad lai skaidri un droši saka, ka somā ir svaiga gaļa. To iedevis Irbes onkolis par darbu vasarā viņa saimniecībā. Tas viss tā tika saskaņots ar maniem vecīšiem, lai, ja gadījumā tiktu pārbaudīts, viss sakristu. Neatceros, kad un kādā gadījumā viņa bija atnākusi Alim līdzi uz "bunkuru". Tas man ļoti, ļoti nepatika, bet neko tur vairs nevarēja darīt. Kārkliņš arī bij iedevis vēstuli, lai aizved viņa sievai. Tā nu arī viņa bija aizgājusi uz Lielvārdes vai Kaibalas staciju. Tur viņu bija aizturējuši Mežapuķes. Uz jautājumu - kas somā, viņa bija atbildējusi, ka kartupeļi vai kāļi. Pirmie neapdomīgie meli, ar ko arī iekrita slazdos. Tālākais pats par sevi saprotams.

Pēc paris dienām tēvs bija aizbraucis uz Rīgu. Tur izrādījās, ka meitēns norādītā laikā nav ieradies. Tēvu pārņēmušas sliktas nojautas, un ar nākošo vilcienu viņš atbraucis. Un vēl paspēja atnākt uz "bunkuru" mūs brīdināt. Mēs tanī naktī izvācāmies. Pirms uzbrukuma! Paldies tēvam par pašaizliedzību un taktiski pareizo rīcību. Viņš mūs izglāba. Nu sākās! Kādā no nākošām naktīm manu vecāku būdiņa klusi un nemanot bija ielenkta. Pirmā tika sūtīta pie loga pieklauvēt meitene, lai atverot durvis. Kad māte atvērusi, meitene klusā balsī jautājusi - "Vai viņi nav šeit?" Māte uztraukta atjautājusi - "Kādi viņi? Kādi viņi? Šeit neviena nav." Tanī brīdī piebrukusi pilna būda. Sākuši grūstīt un dauzīt abus vecīšus, pavēlējuši dot ēst, un cits pēc cita jautājumi - kur ir dēls, kur pārējie. Atbilde bijusi tikai viena, ka neko nezin un te neviens nav bijis. Nākošā dienā māte apsardzē tikusi pabarot lopiņus, bet tēvs nav izlaists. Mežapuķe parliecinoši teicis, ka dzīvošot šeit nedēļu vai divas, bet bez rezultātiem projām neiešot. Bet liktenim laikam gribas kādreiz izspēlēt savu trumpi. Un taisnība, bez rezultātiem nebija jāaiziet, un pavisam drīz... Liktens savu aso šķēpa smaili pagrieza pret varonīgā pareģa krūtīm... Tēvs, neskatoties uz stirngro uzraudzību, tomēr bija nemanīti izzadzies un nolicis jau iepriekš zināmās zīmes - "nedrīkst ienākt". Gribējās aiziet izlūkot, kaut gan pārējie centās pierunāt, lai neeju - tomēr aizgāju. Izklausījos, izskatījos, bet neko nemanīju - viss kluss un noslēpumains. Nākošā dienā aizgājām uz to bunkuru, kuru bijām pametuši un izrādījās, ka tas ir atrasts. Guļas vietas izpostītas, iekšpuse izdedzināta un maskējumi izlauzīti.

Sākās sals un nedaudz uzsniga. Mežā vēl pēdas nebija redzamas. Pieci vīri ķērās pie darba, bet es aizgāju, lai no mežmalas vērotu savu vecāku māju. Pagalmā pa reizei bija redzami kādi sveši vīri. Gribējās redzēt savus vecākus, bet viņi neparādījās. Sirdi plosīja visādas ļaunas sajūtas, bet nebija arī nekāds prāta darbs ko sākt darīt ar okupantiem. Bija jānogaida. Aiznesu "čugunku", kura mežā bij noglabāta. Vīri jau šo un to bija padarījuši, bet arī daudz kas vēl bija jādara. Snaudām pie nokaitētās "čugunkas" un spriedām, un minējām, kāda būs nākošā diena. Bet drīz vien viss strauji izmainījās.

Kādā no nākošiem rītiem mēs daži izgājām mežmalā vērot māju un apkārtni. Pārsteigums! Apmēram piecdesmit vīru liela MVD kolonna soļoja uz tuvāko kaimiņu mājām, kur dzīvoja Janovskis. Nogaidīju krēslu, iegāju mājās, pieklauvēju pie būdiņas loga - pienāca māmuļa šausmīgi satraukta. Raudādama čukstēja - "Dēls, ej projām, ej projām! Te viss ir ielenkts, tevi nošaus!". Līdzi man bija vēl divi, kuri uzmanīja pakārtni, tad vēl pakavējos, lai uzzinātu, kas īsti noticis. Pagājušā naktī pie Janovska bijusi šausmīga šaušanās. Nošauti divi, smagi ievainots trešais. Tēvam pavēlēts iejūgt ērzelīti (vēl labi neiebraukts, trīs gadi vecs), un vest pari Daugavai. Paņemti palagi un segas, kurās ievīkstīti kritušie. Māmuļa ar pārmetumu jautāja "Vai tad jūs to izdarījāt? Jums gan nav prāta!" Teicu, ka tur neesam bijuši un neko nezinām. Māmuļa atkal tik steidzināja projām...

Daugava bij parklāta ar nevisai biezu ledus kārtu. Uz tās nebija sniega, tā bija spoža un slidena kā spogulis. Savīkstījuši kritušos un ievainoto palagos un segās, likuši, lai tēvs velkot, bet uz slidenā ledus neviens nav varējuši noturēties kājās. Tomēr kādus trīs kilometrus pa visiem nomocījuši līdz Lielvārdes mācītājmuižas pagrabiem, kur iegrūduši arestēto tēvu, it kā viņš pie tā būtu vainīgs. Sazvanījuši kādu smago mašīnu, līķus un tēvu aizveduši uz Ogri. Nākamā dienā māte tika apcietināta un noturēta Ogrē divas vai trīs dienas. Vakaros no meža gājām pabarot un padzirdīt kustonīšus. Arī Ansītis bija mājās. Viņš mīļi pieglauda galviņu un saldi grudzināja - ēda un dzēra bez jēgas, tāpat arī pārējie lopiņi.

Pēc kādām dienām satiku savu māti nomocītu, neēdušu, līdz asinīm nodauzītu... Sperta ar kājām, lauzīti pirksti un rokas, saukta par bandītu mauku, lai tikai atzīstas un pasaka, kur atrodas dēls. Ogrē tēvu nav redzējusi, un par viņu neko nezināja. Mana mīļā māte, ne pie kā viņa nav vainīga. Viņa nevarēja nodot, viņa nebija nodevēja, viņa bija gatava atdot savu dzīvību klusējot... Tikai es, tikai es pie viņu mokām un ciešanām biju vainīgs. Manī sagriezās viss, gar acīm palika tumsa, asinis vārījās, drebēju drudzī, es biju šokēts. Tanī brīdī man vajadzēja nošauties, jau sen to vajadzēja, bet tagad par vēlu. Bet tagad - tagad vēl pirms nāves jāatriebjas neliešiem, slepkavām, plēsoņām, zvēriem, tos nav ko žēlot, tas nav grēks. Zibenīgas domas traucās smadzenēs, viena par otru trakāka... Līdz beidzot gribējās dienas laikā ierasties Ogres milicijā (vai čekā) ar automātu, vairākām pielādētām aptverēm un daudzām rokas granātām. Iet iekšā un bez žēlastības šaut un spridzināt, un tur arī atrast sev galu... Naids un nicināšana, tas nav sirdī palicis kā vārdi vai skaņas, bet ir palicis aizmūžā iededzināts, iekausēts, un, kad sirds pārvērtīsies pīšļos un trūdos, tas nepaliks tur zemē un neatdzisīs, tas izlauzīsies, un kvēlos saulē un vējos, ziemās un salos, okeānos un bezgalībā, un, kas to ieelpos sevī, tas tikai zinās, kas ir naids – tāds bija mans naids.

Bet, kad drusku nomierinājos un savācu visus prātus kopā, tad atjēdzos - vai tas būs tas pareizākais? Tur arī strādā daudzas sievietes - mātes, kurām paliks bērni - bāreņi, un tie ar savu naidu nolādēs manus pīšļus. Arī manas mātes un tēva likteņi būs mocekļu nāvei lemti.

Kādā no šīm trauksmainām dienām agri no rīta nāca uz mūsu "bunkuru" "meža ķemmētāji". Mēs nedaudz izgājām pretī, izveidojām "dūri", lai uzbrucēju ķēdi pārrautu un ieietu dziļāk lielajos mežos. Vai uzbrucēji mūs pamanīja, vai kāda cita iemesla dēļ pārdalījās, un pa labi un kreisi apgāja mūsu "bunkuru". Atkal viss darbs par velti, bet palikt šinī "bunkurā" vairs nevarēja. Mani draugi - Kārkliņš, Vēzītis, Skujiņš, Alis un Pētersons aizgāja pāri Daugavai uz saviem mežiem. Es paliku, lai sagaidītu savu māmuļu un varbūt arī tēvu. Viens bija skaidrs - ka no šejienes jāiet projām. Klīda runas, ka arī jaunais "bunkurs" ir atklāts. Māmiņai sāp čekistu saspārdītais ķermenis un sulo vaļējās brūces. Mildiņa dāvā tik daudz labsirdības un dod patvērumu un siltumu, lai māmuļa drīzāk varētu tikt uz kājām. Laiks nav sevišķi auksts un sniega arī nav daudz. Dienās vairāk dzīvoju pa mežu un vēroju, kas notiek mūsu kādreizējās mājas drupās. Šad un tad parādās ar automātiem bruņoti vīri, bet ilgi neuzturas, un atkal pazūd. Tā katru dienu vairākas reizes. Sapratu, ka meklē māmuliņu, lai vestu uz Ogri, pratinātu, un no jauna spārdītu kājām.

Vakaros nāk kāda sieva, lai izslauktu un padzirdinātu kustoņus. Viņa jau arī nāk tikai tā piena dēļ, bet pie Ansīša neiet, jo viņai esot bail. Sivēns arī vairs nebļauj - to aizvedis ciema priekšnieks. Vistas arī pazudušas, un tā viss iet pamazām pretim lielam un nežēlīgam iznīcības postam. Tikko paspēju sabarot un padzirdināt Ansīti, ar "sikspārni" apgaismodami ceļu un savus ceļgalus, tuvojas divi vīri. Klusu sarunādamies, apstādamies, klausīdamies, nāk, it kā izlūkodami. Mani nepamana, esmu aizslēpies aiz Ansīša būdiņas. Sarunājas, ka būdā atrodoties ērzelis, kuru neviens nevarot aiztikt. Sanākuši "stribuki", gribējuši aizvest uz ciemu, vienam pārkodis roku, otru gandrīz nospēris - to tik var pievarēt ar labi tēmētu lodi. Klausoties man jau aizdegās asinis, nenocietos un pār viņu galvām izšāvu īsu kārtiņu. "Sikspārni" aizsvieda, un paši pazuda nakts tumsā. Domāju, ka vairāk tie nenāks. Vēlā vakara stundā aizgāju uz Mildas mājām. Visi jau gulēja, vienīgi norunātā vietā siena gubenī gaidīja mana māmuļa. Nosalusi, noraizējusies, raudāja, nobēdājusies par mani. Šodien iebraukuši čekisti, pārbaudījuši mājas grāmatu un aizbraukuši. Māmuļa tobrīd gadījusies kūtī. Dzirdamas runas, ka dažās mājās jau arī bijušas nakts kontroles. Tātad - nav palikšana. Gribēju māmuļu vest ar Ansīti, bet tas nav sagatavots braukšanai. Sniega vēl maz, ar ragavām nevar izbraukt, bet rati, ar kuriem tēvs aizveda kritušos, pazuduši. Neko darīt, jāiet kājām, bet kur - Dievs to vien zin!? Nākošā naktī aizgājām. Mildiņa iedeva līdzi ceļa maizi, novēlēja visu labu un laimīgu ceļu. Nodoms bija iet tālu, uz Skrīveru pagasta Vinterfeldi. Gājām pa lieliem un maziem ceļiem. Izvairījāmies satikt un palaidām garām automašīnas, jo tanīs varēja braukt čekisti. Bija vēl jāiet apmēram desmit kilometri, bet māmuļa bija palikusi pavisam vārga. Uz Jumpravas un Skrīveru pagasta robežas meža klajumā divas mājas - viena ir Kraukļi (nezinu, vai tas saimnieka uzvārds, vai mājas nosaukums), otra ir mežsarga Kaktiņa māja. Pirmajā mājā dzīvoja vecais Krauklis ar savu dūšīgo mammu, divi vien, bet maniem Vidzemes "meža brāļiem" bij ar viņiem sakari, arī es tur kādas reizes tiku bijis. Ceļš veda minētām mājām garām, un tā kā māmuļa bija sagurusi, domāju ieiet pie vecīšiem atpūsties. Bet kāda neredzama balss diktēja, ka tur nedrīkst iet. Arī māmuļa teica, ka jūtot kādu smagumu sirdī un tā vien liekoties, ka mūs tur sagaida kāda nelaime. Ak, nojautas un dīvainās balsis - arī tām jātic!

Pavisam drīz atklājās, ka čekistiem tur ir novietots slēpnis un drīz vien uz to mēs uzrāvāmies, bet par to - vēlāk.

Paklausot savām sirdsbalsīm un nojautām, radās spēks iet tālāk. Tuvojās arī gaisma un jāsteidzās, lai pie Olgas ieejot, neviens nemanītu. Olga uzņēma ļoti atsaucīgi un mīļi, biju arī es ļoti noguris un labprāt aizgāju pie Jānīša, kur siena gubenī viņam bija sava paslēptuve. Atpūtos un nākošajā naktī gāju uzņemt sakarus. Uzzināju, ka Vēzīša un Skujiņa mājas pirms dažām naktīm bija pārbaudītas - nakts kontroles. Šāda čekas darbība lika uzmanīties un ko dziļāk analizēt. Parasti mājas, kuras bija čekas uzmanības centrā sākumā, netika traucētas ar kādām nakts kontrolēm vai kā citādi, lai neuzasinātu uzmanību, bet novērojamos it kā "iemidzinātu". Ar snaudošu "lauvu" cīņā vienmēr labi panākumi. Tātad visādos veidos čeka šinī apkārtnē darbojās. Jāuzmanās!

Tanī pat naktī nomēroju ap divdesmit kilometru uz Madlienas Steķu mājām. Jau arī rīts klāt un ļaudis sāk kārtējo rīta soli. Klusiņām izdodas satikt pie kūts mīļo un labu Jēkabsona māti. No viņas uzzinu, ka šeit pagaidām viss mierīgi. Turpat kūtī arī palieku atpūsties. Ap pusdienas laiku atnāk pie manis pats saimnieks Jēkabsona tēvs - vienmēr jautrs un humora pilns, bagāts ar interesantiem Pirmā pasaules kara nostāstiem. Šovakar solījušies kādi atnākt no meža pēc maizes. Viņš aizgāja uz šķūnīti sagādāt garāku malku maizes krāsnij. Arī es aizgāju palīdzēt malkas sagādē, pēc tam paliku istabā. Pastāstīju par manas māmuļas nežēlīgo likteni, ka par tēvu neko nezinu. Tas viss radīja dziļu līdzjūtību šinī mājā, un visi sprieda, un lika "galvas kopā", lai izdomātu, kur māmuļu izmitināt. Pagaidām to nevajadzēja, bet priekšdienām tas bija labs pasākums. Sadāvināja man siltas vilnas zeķes, bet valkātās un caurās apsolīja izmazgāt un salāpīt. Tas viss izklausījās un parādījās tādā patiesā sirsnībā un līdzjūtībā, ka manu garīgo spēku un izturību simtkārt pavairoja. Vakarā atnāca pāris vīri pēc maizes. No tās piesmaržoja visa telpa saldi un tīkami, un likās - ir ienākuši kādi sen aizmirsti svētki, kas patīkamā nogurumā apreibināja un gribējās, lai tie nekad nebeigtos. Un tomēr bailes un nemiers toreiz staigāja pa visām mājām. Uzēdām pavieglas vakariņas - viņi arī bija paliela ģimene, pārcietuši tikko pārgājušo karu un laupīšanas, un no sava galda kādu pusi jau atdevuši mežiniekiem. Aizgājām mežā. Bunkurā četras rīkles ar dunčiem rokā gaidīja maizi. Siltā, svaigā maize tukšajos kunģos - kukulītis pazuda dažās minūtēs. Jā, redzēju, ka arī viņiem te klājās pagrūti. Viņi bija seši - Vēzītis, Skujiņš, Pētersons, Rubenis, Leitis Mārtiņš un Krēgeris Andrejs. Bunkurs bija pamazs, pavirši taisīts, vāji apsildāms. Pārtikas rezerves nekādas, vienīgi Jēkabsoni ko varēja, to atdeva. Domāju, ko darīt? Nevarēju atteikties no savas domas, ka jāiet uz Birzgali pēc Ansīša. Katram bija savs viedoklis un palika pie kopsaucēja - nevar iet. Birzgale pilna ar čekistiem, saķers, apcietinās, nodos viņus utt. Nu labi, bet man šobrīd ir karastāvoklis visā frontē - dienā, naktī, uz ceļa, mežā, un arī sirdī! Vecais Kraukļa tēvs kādreiz piedāvāja - ja jums, zēni, ziemā ir kas vajadīgs, tad varu dot kartupeļus, burkānus, miltus, putraimus utt. Rudenī kaušu paris lielas cūkas, un kādu puscūku arī varu jums, zēni, atdot. To arī bez manis bij citi dzirdējuši. Nu ko darīt, kas ies, kas nesīs kādus trīsdesmit kilometrus? Tad jau labāk es iešu pēc sava Ansīša, un, ja man pāris vīri nāk līdzi, tad lieta ir atrisināta - nu ko? Piekrita!

Vēzītis Jānis un Skujiņš Kārlis pieteicās nākt man līdzi uz Birzgali. Jāiet tālu - apmēram četrdesmit, piecdesmit kilometru. Jāiet nākošās dienas pievakarē, uzmanīgi, nepamanītiem, pa mežiem un stigām līdz Ogres upei, tālāk, apejot Krapi un Jumpravu, uz Birzgali. Otrie trīs vīri izies aiznākošā vakarā un mūs ar zirgu gaidīs pie Kraukļa tēva. Tie būs: Pētersons, Leitis un Rubenis. Vecais Krēgers Andrejs paliks apsargāt bunkuru. Pēdējiem uz pusi īsāks ceļš un drošāks - pa mežiem. Pie bunkura paliek iepriekš norunātās sazināšanās zīmes.

Mēs, pirmie trīs, nākošās dienas pievakarē izejam. Sāk krietni piesalt. Tas ir labi - vakaros un naktīs mazāk cilvēku klīst pa ceļiem. Apejot apdzīvotas vietas, ceļš iznāk krietni garāks, un tā Birzgalē nonākam dažas stundas pirms rīta ausmas. Pieejam pie Ansīša. Lielas, ka tas nabadziņš vairākas dienas nav ēdis un dzēris. Pabarojam, padzirdam, bet arī mums pirms gaismas ir jāpazūd. Aizgājām pāri upītei uz Miemaniem. Tur gan nekas vairs nav palicis, mājas nodedzinātas, saimnieks apcietināts, dēli pazuduši. Un tomēr šis strādīgais vīrs Andrejs Janovskis bija padarījis daudz, daudz, daudz, lai neko sev neiegūtu, aizejot no šejienes uz mūžu. Vecais latviešu strēlnieks, strēlnieka varoņa godu viņš nesa sev līdzi - tumšā naktī ar pieciem nagana šāvieniem - trīs trāpījumi!

Bet tagad ejam iekšā Andreja saslietā pagaidu būdā. Vecā Amālija, saimniecības vadītāja, rīkojas ap cūku katliem un spaiņiem. Sākumā uztraukta, bet vēlāk atsila un palika pavisam laipna un vēlīga. Uzrīkoja labas brokastis - cūkas šķinķi, sausus kartupeļus, kāpostus, olas u.c. Pārrunājām visu notikušo, un tad arī noskaidrojās, ka Andrejs pilnīgi viens ir ticis galā ar šo "stirbuku" baru.

Vieta bija ļoti izdevīga, jo visu dienu varēja novērot mūsu māju, un arī droša tādēļ, ka čekai te vairs nebija nekādas intereses. Labi paēduši un atpūtušies atvadījāmies un devāmies savās gaitās. Arī Amālijai nekas netika izpausts. Domāju, ka atradīšu tēva kalēja rīkus, ar ko noplēst vasaras pakavus Ansītim, bet neko neatradu. Dabūju iet pie Natālijas, kur noteikti bija vajadzīgie rīki, bet Vēzītis un Skujiņš sagatavoja visu vajadzīgo aizbraukšanai. Ragavas ilgu laiku nelietotas, slieces norūsējušas, paliek divas strīpas. Skaidrs, ka atstājot iezīmētas pēdas, mūs nodos un arī virzienu atklās.

Izbraucam uz Kraukļa māju pēc pusnakts, debesīs pilns mēness, gaiss kā dienā, un sals arī pieturas - varbūt vairāk kā -20. Ansītis arī gurst, nosarmojis pavisam balts, un ragavas čīkst, it kā pa granti brauktu. Kavējam, jau vajadzēja būt pie Kraukļa saimnieka, bet mēs vēl esam ap pusceļu. Mājā iebraucam ap trijiem, četriem no rīta. Skujiņš paliek pie zirga, mēs ar Janku aizejam uz istabu. pieejam pie ārdurvīm - tās līdz galam vaļā. Saskatamies ar Janku - kaut kas nav kārtībā. Istabā aiz aizsalušā loga tikko saskatāma petrolejas lampiņas vājā gaismiņa. Ieejam pa vaļējām durvīm lielā virtuvē, ar spaiņiem, katliem un dažādiem hlamiem. Kabatas baterijas no lielā sala arī palikušas galīgi tumšas, bet neko aizdomīgu nevar saskatīt. Uzmanīgi ar kāju atsperu durvis, kur spīd lampiņa. Uz galda maizes klaips un liels šķīvis ar pusbaltu, neizcepinātu speķi, nekārtīgi izmētāti naži un dakšiņas. Nekas vairāk arī nav saskatāms. Janka paliek pie ārdurvīm. Tāpat ar kāju atsperu nākošās istabas durvis, tāpat ar šaušanai sagatavotu automātu. Redzu briesmīgu nekārtību - uz grīdas spilveni, segas, dvieļi, palagi, bet gultā ar visām virsdrēbēm uz muguras guļ saimniece. Ātri paķeru no iepriekšējās istabas petrolejas lampiņu un pieeju pie gulētājas - "Kas šeit, māmiņ, noticis?" Viņa strauji izlec no gultas, paķer lampiņu un noņurd - "Es tā esmu uztraukta, neko nevaru izteikt!" Uzsviež lampiņu priekšistabā uz galda, no kura es to paņēmu, ieejot pie viņas. Starp citu jāpiezīmē, ka ar tām lampiņām ir bijuši gadījumi, ka tās kalpo kādiem signalizācijas vai sazināšanās nolūkiem. Paķeru atkal lampiņu, un ieeju istabā, kur viņa gulēja. Sāk rūpīgāk apskatīt - uz galda "Bellamor" papirosi un paštaisītas, nemākulīgas šaha figūriņas. Vecais nepīpoja un ar vecenīti šahu arī nespēlēja - te skaidrs, ka uzturējušies kādi "ciemiņi". Viņa izskrēja uz ārdurvīm, bet kur viņa palika, neredzēju. Dievs ar viņu! Spriežam ar Janku, ko darīt. Pie kūts siena gubenim durvis līdz galam vaļā un no tām izskrien it kā izbaidītas vairākas aitas. Tātad kāds tur ir no cilvēkiem. Kūts jumtā divas lūkas, kas kalpo siena uzbāšanai, tās arī vaļā. Tātad uz kūts un siena gubenī ir kādi cilvēki. Saku Jankam, ka te labi nebūs, skrienam pie zirga. Pagalms ir mēness apspīdēts un gaišs kā dienā. Tikko esmu pirtiņas aizsegā, pār pagalmu sprēgā garas automātu kārtas. Rīta klusumā svinīgi nodārd pāris rokas granātas. Esmu šķūņa aizsegā, jāskrien apkārt pie zirga, jāatbrīvo tas. Bet pie tā nevar tikt, spēcīga automātu uguns sprēgā šķūņa stūrī, pāri zirgam, tas dreb un raustās. Aizslēpies aiz stūra vēroju, no kurienes šauj - jā, redzu - uz kūts no siena uzbāžamām lūkām zibsnī. Ahā, jāapklusina. Ar labi notēmētu uguni nododu pa vienu, pa otru lūku. Apklusa. Man iznāca šaut pāri zirdziņam, tas neizturēja, kā iecirtās uz pakaļkājām, tā nosprakšķēja piesēji un Ansīts ar visām ragavām apkārt un lēkšiem uz ceļa projām. Labi, ka Janka tanī brīdī bij atradies aiz kūts - aizskrēja zirgam pretī un to apturēja. Mēs ar Skujiņu nodevām pa uguns punktiem, kaut gan tie jau klusēja, pārskrējām pār pagalmu uz ceļa pie zirga un Jankas. Braucām tālāk, zirdziņš arī pavisam lēns pārbaidīts. Radās aizdomas, vai nav sašauts. Pārskatījām, bet neko aizdomīgu neredzējām. Ar visiem iepriekšējiem kavēkļiem un tagadējo kauju esam krietni iekavējuši un šaubas, vai līdz gaismai tiksim līdz Madlienas "Steķu" mājām. Jābūt ļoti uzmanīgiem un piesardzīgiem, jo rīt, varbūt pirms pusdienas, šeit visa apkārtne būs pilna ar čekistiem. Nodomājām iebraukt pie Vektera Jānīša, kura mājas atradās vairākus kilometrus aiz meža no notikuma vietas. Tā arī izdarījām. Jānītis baidījās, bet viņam ir tik bagāta labdarības sirds, ka nevar atteikt. Kūtī var novietot zirgu, tikai ne uz ilgu laiku nepietiekošās barības dēļ. Noslēpām ragavas un, ja vēl kas nodevīgs būs saskatāms, viņš pats no rīta to novāks. Iedzeram karstu tēju un laižamies, jo tālāk, jo labāk. Sāk jau blāzmot austrumi, šur tur jau dzirdama kustība mājās un uz ceļiem.

Pārejam Skrīveru - Madlienas šoseju pa tilta apakšu, lai nepaliek pēdas. Janka labi pazīst šīs apkārtnes mežus, un tā pa mežiem un stigām uzņemam virzienu uz "Steķiem". Gājiens ir grūts un kas var saskaitīt tos daudzos kilometrus pa mežiem un purviem līku - loču, bez kādiem ceļiem? Un kad drusku "piemetam dibenus", lai atvilktu elpu, tad pusdienas laikā jau drusku sāk saidrēt sniegs. Jā, dabā jau sāk parādīties pavasara elpa, bet kad sniegs nokusīs? Tas vēl tālu, tālu...

Bunkurā uz mutes guļ Rubenis - sašauts mugurā un klusi vaid, bet Pētersons pazudis. Viņi ar par mums domājuši visu to ļaunāko. Norunātā vakarā viņi iegājuši pie Kraukļa tēva. Viņš istabā nav vedis, bet uzaicinājis uz pirtiņu. Tā esot izkurināta silta. Pēc brīża viņš atnācis un jautājis, vai vēl kādi būs. Viņi izpļāpājušies, ka gaida vēl trīs ierodamies ar zirgu. Vēl pēc brīža viņš atkal atnācis un gribējis zināt, vai Atis arī būšot un cikos? Ko gribot ēst - ja piena zupu, tā būšot drīz, ja gaļu, tad jāgaida. Tā viņš nācis vairākas reizes, vienmēr durvis no ārpuses aizstutēdams ar koku, lai ienācēji nevarētu iziet arā. Vecais bijis ļoti uztraukts. (Vai tiešām neviens no viņiem nevarēja atjēgt, cik aizdomīga situācija?) Šie jau laikam ar zirgu nebūs, nāciet vien uz istabu vakariņās. Aizgājuši arī. Vecais uzaicinājis novilkt virsdrēbes un nosēdinājis pie gara galda visus vienā rindā, ar muguru pret dibenistabas durvīm. Pateicis, lai ēdot. Viņam jāaizejot uz kūti apskatīt, vai govs nenākot slaucama. Arī Pētersons piecēlies un teicis, ka viņam iesāpējies vēders un izgājis. Tanī brīdī no dibenistabas sākusies šaušana. Mārtiņš arī aiz Pētersona izskrējis laukā un ieraudzījis, ka pie stūra stāv kāds un ar pielādētu automātu tēmē uz pretējo pusi - Mārtiņš klāj virsū, tas nokrīt. Bet aiz viņa streipuļo sašautais Rubenis. Mežs nav tālu - trīsdesmit līdz piecdesmit metri, un tā viņi ievilkušies mežā Krapes virzienā. Iegājuši kādā mājā (Mārtiņš ir krapietis) un palūguši saimnieku ar zirgu aizvest uz "Steķu" mājām. Tālāk līdz bunkuram tikuši pašu spēkiem. Par Pētersonu pagaidām nav nekas zināms. (Šī epizode Leiša Mārtiņa stāstījums.) Rubenim ievainojums nav sevišķi bīstams. Lode gājusi mugurā jostas virzienā no viena mīkstuma, neskarot mugurkaulu, un otrā pusē mīkstumā izgājusi ārā. Sākumā likās diezgan paviegls ievainojums, bet sāka strutot un sajuta stipras sāpes. Kaut kur tālāk citos mežos strādāja vācu karagūstekņi. Jēkabsona meitas bij uzzinājušas, ka starp tiem ir arī kāds ārsts. Nezinu, bet kaut kā bij sarunāts ar apsardzi un dakteri atļāva atvest uz bunkuru. Atceros, tas bija garšs, izdēdējis vācietis ar brillēm, ļoti nervozs, vai arī pārbijies. Ar kājām uzkāpa slimā guļas vietā, un ar galvu iedrāzās bunkura grieztos, un sāka nežēlīgi lamāties. Nekādi daktera rīki viņam nebija, tāpat no ārpuses apskatīja, pagrozīja un atzina, ka mugurkauls nav skārts. Pateica, kādas zāles un kompreses jāpieliek un tas arī viss. Atkal kādas dienas saspringts stāvoklis, ko var zināt - vai nenodos? Dienas pagāja mierīgi, vācu dakters savu godu neaptraipīja.

No jauna mani atkal urda nemiers par māti un Ansīti, jo viņi palika ne tik tālu no notikuma vietas, kā arī par Pētersonu. Saspringtā apvidū mazāk uzkrītošs ir gājējs dienā, nekā naktī. Paņemu divas pistoles, katrā kažociņa kabatā pa vienai, un izeju uz Madlienas - Skrīveru šosejas. Viss mierīgi, kustība maza, eju droši. Netālu no Skrīveru pagasta robežas mani panāk kāds pajūgs, pabrauc garām, tanī četri čekas vīri ar sarkanām uzšuvēm un bruņoti ar krievu tipa automātiem. Liekas iereibuši, noguruši, snaudoši. Pabrauc garām kādus divdesmit soļus, zirgs it kā piestāj, es pietupstos, lai sašņorētu zābaku, domāju - nu ir beigas, ko es viens pret četriem automāta stobriem - kur palikt nav, nav jau vasara. Te pēkšņi viens sarausta grožus, uzšauj zirgam un tas mierīgi aizrikšo tālāk. Vai tas nav Dieva prāts? Nu esmu glābts un sirds sāk pukstēt mierīgāk! Ar skatienu pavadu, cik tālu vien var saskatīt, viņi kaut kur pazūd Skrīveru virzienā, bet es nogriežos pa labi uz Vekterīša Jānīša mājām. Pakavējos, lai satumst, ieeju mājās, apskatīdams sniegu un pēdas. Jānītis diezgan uztraukts - čekisti esot Skrīveros un braukājot pa ceļiem. Mežā esot kāds bandīts nošauts un tas novietots kādā vēlēšanu iecirkņa koridorī. No apkārtējiem pagastiem braucot komjaunieši skatīties, kāds tad esot bandīts. Sadzērušies rīkojot dažādas "spēles" - aufstehen, hinlehen, spārdot ar kājām un visādi, kā nu varot, izrādot savu zemiskumu. Ne visiem patikušas tādas izdarības, tauta sākusi kurnēt, ka neies uz vēlēšanām. Varas vīri uzdevuši fūrmanim Krūmiņam līķi aizvest - tas esot nomests it kā Dīvajas krastos. (Esmu tagad vairakkārt interesējies, kur apglabāts, bet līdz šim nav izdevies neko uzzināt.) Pētersona vecāku mājas "Lielzuši" Džūkstē - divas māsas it kā aizvestas uz Sibīriju. Aizgāju arī māmuļu apciemot. Viņa ļoti pārdzīvojusi. Pateicās Dievam, ka viņš devis tādu prātu neieiet toreiz atpūsties pie vecā Kraukļa. Ak nojautas, nojautas! Visa dzīve kā uz naža asmeņa. Māmuļa un Olga arī zināja tikai to pašu, ko stāstīja Vekterītis, vienīgi varēja papildināt, ka mežā kritušais ir mūsu Pētersons. Ar zirgu braukt atliku, stāvoklis saspringts. Aizgāju atkal uz Steķu bunkuru. Olga iedeva ne tikai ceļa maizi, bet arī uzturu kādai nedēļai, bet tas arī bija maz. Jēkabsoni arī bija atdevuši gandrīz visu un nevarēja neko lielu palīdzēt. Bija jādomā, ko darīt? Mārtiņš uzvedina uz visai pieņemamu operāciju.

Operācija pie Viskāļu ezera

Tagad vairs lāga neatceros ne to māju, ne vietu, bet tas bija kaut kur pie Viskāļu ezera. Tur kādā mājā dzīvoja kāda iztikusi partijas sieva. Partijas kandidāte, no aizvestiem negodīgi sagrābusi mantu. Rakstorojums tāds, pret ko mums idejiski būtu jācīnās. Pie viņas bieži uzturoties čekisti. Dzerot, ēdot, līksmojoties un arī patrulējot pa ceļiem. Zēni, ejam! Tie tur no salaupītām mantām ēd, dzer, taisa kandžu un tīko pēc mūsu dzīvībām, bet mēs dzīvojam pusbadā - ejam, taisnības vārdā ejam! Labāk būtu kādā sestdienas vakarā, kad tur "ballētos", tad suņi arī labāk paēduši, guļ pamulsuši savās migās. Tā arī izdaram.

Mārtiņa vadībā pēc pusnakts esam pie īstās mājas. Jau pa gabalu dzirdama istabā liela kņada - tur visi reizē runā, reizē bļaustās, dzied - arī garmoškas iebrēcas kādas častuškas jautrās skaņās. Muzikants, kā jau šiem māksliniekiem pienākas, ir ierāvis dubultīgu kandžas porciju. Nav arī aizmirsti laikmetīgie, sulīgie krievu lamu vārdi, ķērc un bļauj sievietes. Kāda plika, resna kā pīle laikam grib uzrāpties uz galda "baletu dancot", bet dzirdams, ka apgāžas ar visu galdu - nu ir atkal tracis, smiekli un lamas, ka arī mums ārā jāsmejas līdzi. Īsta krievu "večerinka"! Bet nu ir pienācis mūsu laiks sākt rīkoties. Klēts aizslēgta ar caurdurvju atslēgu - lauzt vai atstāt kādu nospiedumu nebūtu labi. Mārtiņš un Skujiņš uzrāpjas uz griestiem. Mēģina caur griestiem tikt klētī, tas arī izdodas. Atbīda atslēgas bultu un mēs ieejam klētī. Es palieku ārpusē postenī. Dzirdu, ka ar troksni atveras istabas durvis, pa tām izveļas un izstreipuļo kāds bars piedzērušie. Klusītiņām brīdinu savējos, lai viņi klusu paliek savās vietās, lai nespīdina gaismu. Pagaidām nekas bīstams. Iznākuši, kārto savas dabiskās vajadzības, kāda biedrene "dīrā āzi", stipri rīstās un vaid. Salst. Visi steidzas siltumā. Viens drošsirdīgais vēl atgriežas un ar automātu vēl nodod vienu kārtu pa mākoņiem. Arī tas iesteidzas un pamatīgi aizbultē ārdurvis. Kādā baļļā iesālīts speķis, bet kāds nesen kauts lopiņš sagriezts gabalos un salikts uz kastēm un dēļiem izdzesēšanai. Lūdzu, ņemiet - labu ēstgribu!!! Pieciem vīriem nastas uz pleciem, bet nevarēja vēl iet, jāatstāj klēts kā aizslēgta. Mārtiņš palika klētī, bet Lācītis uz klēts griestiem, lai paceltu kādus griestu dēļus un palīdzētu Mārtiņam tikt ārā. Tā nu ejam. Jāiet labs gabals - pāri Ogrei uz citu pagastu.

Vēlāk klīda baumas, ka čekisti esot paši nozaguši gaļu. Saimniecei esot divi nikni suņi, neviens nevarot pienākt. Tad arī otrs apstiprinājums, ka klēts bijusi aizslēgta. Tātad paņemta saimnieces atslēga, klēts atslēgta, gaļa nozagta, un atkal aizslēgta.

Jāiet atkal un tā vienā iešanā! Jāapciemo māmuļa un arī Ansītis jāatved pie Galiņa mātes. Viņai ir kūtī vieta un arī pietiekoši siens. Čeka it kā nomierinājusies un neko nedzird. Eju atkal viens. Apciemoju māmuļu un Olgu. Viņas viena ar otru apmierinātas, paciemojos ar Olgas brālīti Jānīti un aizeju pie Vekterīša. Paņemu Ansīti un aizbraucu pie Galiņmātes. Starpgadījumu nav - viss izdodas labi. Tikai par tēvu nav nekādu ziņu - sāp sirds!

Apšaude pie Janovska mājām – dažādas versijas

Notikumi uzreiz neatklājas un nenoskaidrojas, tādēļ pirms pusgada Birzgalē - citēju "Jaunais Laiks":

"Nelielas piezīmes pie partizānu kara chronoloģijas.

1946. gada decembris. Birzgales zemnieks Andrejs Janovskis, noturēdams par laupītājiem, ar pieciem nagana šāvieniem uz vietas nošauj divus un ievaino trešo partizānu mednieku no Lielvārdes. Nogalināts MVD Rīgas apriņķa leitinants Moržins un Lielvārdes pilnvarotais Mežapuķe, ievainots istrebiķelis Ratnieks."

Vēlāk nogalinātā brālis Andrejs šo notikumu izpušķos un vēstīs kā smagu kauju ar varonīgu atkāpšanos mežabrāļu pārspēka priekšā. Viena šāda liecība glabājas Lielvārdes muzejā, otra - Latvijas TV kopš 1988. gada.

"Nākošā dienā pēc šī notikuma visu Birzgales apkaimi ielenc MVD karaspēks. Vainīgo atrod un apcietina. Nošautā Lielvārdes miliča bērēs iereibušais brālis Andrejs Mežapuķe, dēvts arī par Ludi, valstīdams pa kabatu pielādētu revolveri, nevilšus nogalina lielvārdieti Valentīnu Andresoni. Mežapuķi tiesa vēlāk attaisno. Skrīveros 1947. gada janvārī notiek tiesa Janovskim. Ņemot vērā vainu mīkstinošus apstākļus, viņam piesprieda piecus gadus par ieroča glabāšanu un pa vienam gadam par katru nošauto - kopā septiņus gadus. "

1947. gada ziema

Atkal atgriežos 1947. gada ziemā un tālākās gaitās. Bija uzsniguši diezgan dziļi sniegi. Nopēdots arī bija uz mūsu "Ziedoņu" būdu. Mani interesēja, kas tur varētu staigāt? Uzmanīgi pieeju pie tās puses, kur nav neviens logs. Paklausos, viss kluss. Varbūt guļ? Iemetu caur logu rokas granātu, bet tā nesprāga. Nejauši manu uzmanību piesaistīja kāds caurums būdas ziemeļu stūrī. Tieši tanī vietā, kur robežsētā ir vārtiņi un taciņš, kurš savieno ar kaimiņu māju. Tātad tieku gaidīts! Lai nu manas dzīvības tikotāji krietni vien pasaldētos pie iztaisītā cauruma būdas stūrī - varbūt kādreiz tiksimies?...

Tēvs un māmuļa pāgājušā vasarā bija sagādājuši divas kaudzes siena, lai ziemā lopiņiem būtu barība. Tagad to vairs nevajadzēja. Māte, kā noziedziniece bēguļodama, pa svešām mājām pelna maizes kumosiņu, bet tēvs pierakstīts cietuma garantijas uzturā. Tātad nevajag viņu sviedrus dāvāt neliešiem. Aizgāju un pieliku abām siena kaudzēm uguni. Vēl arī bij kāds cits iemesls. Vienā no kaudzēm bija izveidots bunkurs - paslēptuve, bet otrā tēvs bija paslēpis kara šauteni, patronas, rokas granātas u.c. Tā kā tēvs atradās izmeklēšanā, tad pienākot tādām ziņām par kaudzē atrasto, viņam atkal čekā plēstu ādu nost. Uzgāju otrā kalnā un noskatījos, kā sārtās liesmās izkūp vecāku sviedri... Beidzot sākās arī patronu sprakšķēšana un visbeidzot granātu dārdi. Apmierināts ar uzzināto un padarīto gāju tālu, tālu projām, lai tik drīz neatgrieztos.

Aizeju atkal uz Madlienas Steķu bunkuru. Rubenim (Putniņam) sāk sadzīt ievainojumi, par ko viņš ir neatmaksātu pateicību parādā Jēkabsona meitām Elgai un Zīlītei, kuras gādāja vajadzīgās zāles, un atveda arī vācu armijas ārstu (gūstekni) uz bunkuru riskēdamas, ar savām cēlākām patriotisma jūtām, ziedojot tās mums, likteņa pamestiem "meža brāļiem".

Un tomēr šiem labajiem cilvēkiem liktenis bija nežēlīgs. Viņu dzīve tika izpostīta un visa ģimene aizvesta tālajos moku ceļos. Es tajos laikos nebiju tajā pusē un sīkākas ziņas man nav, kā un kādēļ sākās šī traģēdija. Pēc daudziem gadiem no Sibīrijas atgriezās Jēkabsona meitas Elza un Liene (precīzi vārdu neatceros), bet Zīlīte, tēvs un māmuļa palika Sibīrijas saltajā zemē... Kā jūra tīrās, izmetot no savām dzelmēm netīrumus, tā arī cilvēku dzīvē ar laiku atklājas visi netīrumi, kuri kādreiz padarīti un slēpti. Rubenis domāja, ka nekad neviens neuzzinās, ka viņš nodevis veco Jēkabsona tēvu par to, ka viņš iedevis "Parabello" revolveri. Par viņa palīdzību un uzticēšanos veco vīru čekā spīdzinājuši un dauzījuši, un tas arī bijis viens no galvenajiem pamatojumiem, lai viņš nomirtu Sibīrijā. Ir zināms, ka arī Rubenis ir atgriezies no "gulaga" un kaut kur Kokneses apkārtnē dzīvo. Un tomēr - vai viņam nekas nenospiež sirdsapziņu?

1948. gads

Tuvojas 1948. gada pavasaris. Tās grūtākās tomēr ir ziemas un tādēļ ļoti gaidīti bija pavasari, ar nemitīgām ilgām un gaidām par kaut kādām pārmaiņām, kuras nestu brīvību. Klīst vēl arvien dažādas baumas un brīnumu zīlnieki labi iepelnās no zudušo vīru sievām. Un, kad mežos pazūd pēdējie sniegi un paliek mūsu pēdas neredzamas ("melnā pēda"), tad arī kāda maza, maza brīvībiņa mums pieder no LIELĀS brīvības. Klīstam pa mežiem, bunkurus nebūvējam, bet apmetamies teltenēs. Vēzītim un Skujiņam piederīgie vēl dzīvo mājās, tiek bieži nopratināti un uzaicināti uz dažāda veida nodevībām. Mana māmuļa vēl arvien dzīvo pie Olgas.

Reiz sadomājam aiziet pie Mārtiņa Upīša. Viņš tāds prāta un varoņa gars. Viņa brālis Andrejs viņu izceļ kā galveno varoni 1905. gadā, kā drosmīgu "mežabrāli". Domājams, ka arī tagad mūs sapratīs un nesagatavos kādas lamatas. Bez tā Vēzīšu Janka teica, ka viņu tēvu draudzība esot sena un Andrejs esot viņam krusttēvs. Kādā tumšā un vētrainā naktī aizgājām un pielauvējām pie Mārtiņa loga. Uz jautājumu, kas tur dauzās, Janka atbildēja, ka atnākuši "mežabrāļi". Viņš stingri un noteikti atbildēja, ka tūlīt iznākšot sētā. Janku viņš pazina, bet pārējie mēs bijām sveši. Uzaicināja visus ienākt, piebilzdams, ka nekas bīstams neesot apkārtnē manāms. Atsēdināja pie silta mūrīša, noteikdams, ka viņš jau pats zinot no saviem mežabrāļa laikiem, cik kādreiz noderīgi ir apsildīt muguru. Šo un to pastāstīja, un parunājāmies par laikiem. No viņa izstaroja tāda silta atklātība un uzticība. Nemaz viņš nebija nobaidījies! Stāstīja, ka arī Andrejs pa reizei atbraucot vakaros viņu apciemot. Kādu reizi, kad augstais viesis solījis atkal atbraukt, Mārtiņš sacepis no sēnalām un klijām maizi un "mielastam" to cēlis galdā, teikdams: "Brāli, ēd nu to maizi, par kādu cīnījāmies toreiz". Brālis tagad bagāts un augstā vietā - vai neko nepalīdzot? Mārtiņš atbildēja, ka neko nelūdz un negrib pieņemt no nelieša, kas savu tautu apkaunojis. Atcerējās kādu reizi no tālās pagātnes 1905. gadā - nosalis, izmircis un neēdis iegājis pie Andreja (viņš toreiz bijis mājskolotājs). Brālis tomēr iedevis ceļamaizi un siltu tēju, bet arī mudinājis, lai iet vien ātrāk projām. Ja soda ekspedīcija, kas braukājot pa Skrīveriem uzzinātu, ka tu esi pie manis bijis, tad cietums un vieta beigta. Mārtiņš to arī neaizmirsa. Kad bijām pie viņa, kāds no mūsējiem izteicās, ka Andreju vajagot tik nošaut - to jūs variet izdarīt, bet lūdzu, to nedariet - tomēr brālis paliek brālis. Cienījamā Mārtiņa norādījums tika ievērots.

Pārgāju atkal uz Birzgales mežiem. Satiku Stūri, Lazdiņu, Drenģeri, Klikutu Grašiņu un Usāni Moniku, kura bijusi Codes izpildkomitejas sekretāre un kādu sarežģijumu dēļ, par savu latvisko pārliecību bijusi spiesta aizbēgt pie "mežabrāļiem". Visi kaut kā izglābušies un pagaidām dzīvoja Taurkalnes lielajos mežos. Bet tas ir klusums un miers tikai pirms vētras. Gan jau čekisti un okščeri būs savākuši ziņas un novērojumus, lai atkal sāktu kādu operāciju. Vallieši vairāk turējās Valles, Taurkalnes - Lāčplēša stacijas apkārtnē, bet mēs ar Stūri vairāk pieturējāmies Daugavai piekļautajos mežos. Bija jāsadalas mazākās grupiņās, jo septiņiem līdz desmit cilvēkiem pārtikas sagāde sagādāja grūtības. Zagt un laupīt mēs negājām. Prieku un brīnumu sagādāja mana tēva parādīšanās brīvībā.

Jāatgādina, ka 1946. gada rudenī tā meitene, kura uzturēja sakarus ar Kārkliņa sievu Rīgā un savas muļķības dēļ palika nodevēja, atveda čekistus mūsu dzīvību iznīcināšanai un liktenis bija lēmis pagriezt asmeni pret pašiem iznīcinātājiem. No Janovska pieciem nagana šāvieniem trīs lodes trāpīja mērķus... Kā zināms, tēvs bija iejaukts šinī lietā, tika apcietināts, un abi ar šo meiteni tika tiesāti kā politiskie Baltijas kara tribunālā. Tēvs no sākuma līdz beigām visu pilnīgi noliedzis. Grūti viņam klājās, bet izturēja un arī uzvarēja. Meitenei par sakariem ar bandītiem piesprieda desmit gadus, bet tēvu, kurš visu noliedza, attaisnoja pierādījumu trūkuma dēļ. Bija ļoti uzmanīgi ar tēvu jāsatiekas, tomēr mēs ar viņu tikāmies. Brīdināju, lai viņš turas tālāk no mežiem un draugiem izspiegotājiem. Tiesa un čeka viņam neticēja, bet nevarēja arī neko pierādīt. Viņš pats arī neticēja savai "brīvībai" un gatavojās nepadoties. Bija mums norunātas slepenas vietas un zīmes, lai vajadzības brīdī satiktos. Māte arī bij pārnākusi uz mūsu pusi, un satikšanās bija ļoti rūpīgi jāslēpj, jo bija skaidrs, ka čeka uzmanīs. Daudz sāku domāt par viltotu dokumentu radīšanu un pasu galdu režīmu. Nedaudz zināju par zīmogu iegravēšanu, bet nekādi instrumenti nebija pieejami. Visu vajadzēja pašam sameklēt un izgatavot. Bet tas viss pagaidām tikai ideju līmenī. Pārcēlos par Daugavu uz Vidzemes mežiem, apciemot tur dzīvojošos mežabrāļus. Tie apvienojušies lielākā grupā. Klāt pienācis Siliņš un Liepiņš, kuri jau iepriekšējos gados tika redzēti. Bija ziņas arī par Grosbergu, Kalniņu (Bārdiņu) un Ali, kurš 1946. gadā bija pie mums Birzgalē. Kaut kur Kokneses vai Bebru apkārtnē visi šie puiši kā nodevības upuri kādā šķūnī sadedzināti. Tuvākas ziņas nav. Kārkliņš uzaicināja aiziet uz Taurupi, viņam tur dzīvojot radinieki, vai arī kādi labi pazīstami. Tā kā tā puse bija nepazīstama, bet Kārkliņam bija armijas topogrāfiskās kartes, tad vadoties pēc tām, pa mežem devāmies pārgājienā. Kādā lielā mežā uztaisījām mazu nometni no teltenēm. Bijām noguruši un izmirkuši, izžāvējāmies un iedzērām karstu tēju (ūdeni bez cukura). Līdz norādītām mājām vēl varēja būt pieci vai vairāk kilometri. Nākošā dienā ap pusdienas laiku tika izlozēts, kuriem jāiet un kuriem jāpaliek nometnē. Vēzītim, Skujiņam, Siliņam, Leitim, man un, protams, arī Kārkliņam - palika Liepiņš un Krēgers. Vispār Vidzemes meži bij lekni, purvaini, ar zālēm, aizaugušām stigām. Kārkliņš gāja pa priekšu, pēkšņi deva zīmi - apstāties, klusēt. Piemeta šauteni pie pleca - norībēja šāviens! Kad piegājām, uz stigas gulēja nošauts buks. Taisni galvā, uz vietas beigts. Viņš bija lielisks šāvējs. Uz zālēm aizaugušās stīgas pat grūti saskatāma tikai buka galva simts metru attālumā. Stāvus no rokas - šāviens - galvā!!! Mans uzdevums bija aiziet izlūkot, kāds "gaiss". Meža ielokā, maza strautiņa apvīta netālu kāda māja, iznāk sieviete un skatās uz meža pusi. Nodomāju, ka laikam dzirdējusi šāvienu. Noskatos, paklausos, nekas aizdomīgs, un eju klāt. Nododu sveicienu no Kārkliņa un izprasu atļauju ienākt. Viņa saka, ka viss kārtībā, nekas aizdomīgs nav novērots, lūdzu nāciet vien. Pasaku, ka mēs būsim vairāki, arī Kārkliņš. Labi, labi, viņa nosaka. Puiši jau apstrādājuši medījumu, ejam turp. Saimniece aiz prieka apraudas, kā sagaidījusi dārgus ciemiņus un glābējus. Kaimiņos netālu vēl divas mājas uz kurām viņa aizskrien paziņot par atnācējiem. Atnāk vēl divas sievas ar bērniem. Sākas vakariņu gatavošana. No gājiena esmu apsaldējies un nejutos visai labi. Man ierāda atpūtu siltā aizkrāsnītē un pienes pašbrūvētu "čarku" slimības aizdzīšanai. Gadiem ilgi neatceros bijis tādā siltā atpūtā un saldi aizmigu. Ap pusnakti modina vakariņās. Telpā smaržo cepeši un galds klāts. Var redzēt, ka viņas kādreiz bijušas kārtīgas saimnieces. Vīri arī dabūjuši pa “čarkai”, ir tādi izpalīdzīgāki, lokanāki, runīgāki un taisa dažādus jokus. Šīm sievām vīri ir apcietināti un aizvesti. Viņas nebaidās no darba smaguma, bet neizturama ir vietējo komunistu briesmīgā izturēšanās. Staigājot pa mājām, it kā ko meklējot, atlaužot skapjus un atvilknes, it kā būtu paslēpti ieroči, pazūdot gredzeni un rotas lietas. Izsaucot uz pratināšanu, noturot līdz vēlai naktij, bet pa to laiku atlaužot klētis un pagrabus, apzogot, bet, kas vēl palicis, sasitot, piena kannās pienā sametot sūdus utt. Ar vienu vārdu sakot - terorizēja līdz pēdējām galējības robežām. Asaras un asaras, lāsti un vaimanas, līdz kādai neizturībai novesti šīs sievas un bērni. Dievs, cik šausmīgi zemiski var būt šie cilvēki, un tomēr viņus vēl sauc par cilvēkiem, vai tiešām tādiem vēl vieta uz zemes? Nāk drūmas atmiņas par manu māmuļu, kuru šie zvēri bij gatavi saplosīt gabalos. Vecu sievieti nodauzīja zili melnu un tumšā naktī izmeta uz ielas. Guļus un rāpus viņa, nabadzīte, aizvilkās uz staciju, lai kaut cik apsildītos un atgūtu dzīvību. Biju izmisis un šokēts līdz pēdējam, ak briesmoņi. Tās visas jūtas neizsakāmā naidā pārdzīvoju arī šinī vakarā, kad stāstīja šīs svešās sievietes. Cilvēks, kurš pats to nav pārdzīvojis un izjutis par saviem vismīļākiem piederīgiem, nekad nesapratīs un neizjutīs tādu sāpi.

Izrādījās, ka netālu no šo izmocīto sievu mājām dzīvo vienā mājā trīs galvenie teroristi. Pats saimnieks psihopāts. Viņam kādreiz bijis jauns zirgs, bet niķojies. Viņš bezgalīgi sitis un mocījis, līdz beidzot dzīvu zirgu sacirtis gabalos. Viņš tagad stribuks, kā arī iecirkņa pilnvarotais (milicis), pēc tautības krievs vai polis, un viņa mīļākā, arī cittautiete, bruņota istrebīķlele. Visi nolēma, ka jāņem tie ciet, nav ko žēlot. Agri no rīta aizgājām līdz tai mājai. Māja atradās plikā kalna galā, bez krūmiem un apstādījumiem. Pret māju otrs uzkalniņš, apaudzis ar kokiem un krūmiem, lejā maza upīte - urdziņa. Apmetamies apaugušajā kalniņā, ar iespēju novērot māju. Sākās dažādas domas un spriedelēšanas, kā tikt mājā, bet neviena neizturēja vienprātību. Mājā pretī mūs gaida trīs stobri. Man radās ideja. Pa ieplaku, kur nevarēja redzēt no mājas, jāiziet uz lielceļa un pa to jāaiziet līdz mājai, kurā dzīvo strebuki. Netālu bija Gauja un bija arī zināms, ka pa upi pludina kokmateriālus vaļējā veidā. Radās aizķeršanās un sastrēgumi, bet, lai tos likvidētu, bija nozīmēti vīri - plostnieki. Kad bija uzaicinājums, kurš grib iet mājā no lielceļa puses, negribēja neviens. Pieteicos, ka iešu, tikai vienam jānāk man līdzi. Pieteicās Mārtiņš Leitis. Zināju, ka Kārkliņam bija iedota līdzi pudele pašbrūvētais, to no viņa izprasīju. Darbības plāns bija, ka iziesim uz lielceļa, sāksim dziedāt un bļaustīties, notēlodami, ka esam stipri piedzērušies. Sētā iznāca kāds vīrs un jautāja, ko mums vajagot. Atbildējām, ka esam apzagti, vai varētu satikt milicijas pilnvaroto. Pudele man bija rokā un iznācējam piedāvāju "ieraut". Viņš "ierāva" un noteica, ka labs gan - pudeli neizlaizdams no rokām piedāvāja ieiet iekšā, noteikdams, ka stiprs kā velns, vajagot ko uzkost. Telpa izskatījās kā lauku ķēķis, vidū ar garu galdu, nodrumstalotu un netīru. Saimnieks uzlika uz galda manu iedoto pudeli, vienu apdauzītu tējas glāzi, rupjmaizi un sauju sāli. Pats piesēdās pie galda, steidzīgi ielēja un noteica, ka pilnvarotais ir piedzēries un diezi vai šodien jums kas iznāks. Nu, ierausim ar! Mārtiņš pielika pie lūpām un sāka žagoties un spļaudīties. Es sāku lamāties - cūka, lops, ej steidzīgi ārā, pievems cilvēkiem istabu! Mārtiņam tas labi izdevās un viņš izklunkurēja ārā. Padeva zīmi pārējiem, kuri gaidīja mežiņā, ka viss kārtībā, var steidzīgi ieņemt "cietoksni". Nepagāja ne minūte, ka atsprāga durvis un iebruka četri vīri. Viņi arī jau iepriekš bija izstrādājuši katram savu uzdevumu. Kārkliņš un Siliņš bija uzbrukuši pilnvarotam, kurš gulēja kādā blakus istabiņā, tas bija jauns un spēcīgs, dzirdēju, kā izvēršas cīņa, bet tiem kā veciem policistiem bija savas iemaņas un pieredze, bija atbruņojuši un sasējuši. Pārējie pārmeklēja istabas un paņēma visus ieročus. Man labāk patīk tādi nervus kutinoši dēkaini piedzīvojumi. Tādēļ arī vienmēr biju uzņmēmies būt sakarnieks ar Vidzemi un Birzgali, un citus uzdevumus, kuri vienmēr bija vairāk vai mazāk saistīti ar kādu iespējamu risku. Visā šinī procedūrā biju ārā postenī, lai uzraudzītu, vai kāds neienāk notikuma vietā. Sāka jau krēslot, kad izgājām ar gūstekņiem. Kārkliņš uzņēmās vadību. Gājām pa mežiem un stigām, vienreiz pat Ogres upi pārbridām, līdz beidzot nonācām nometnē, kur mūs sagaidīja Liepiņš un Krēgers. "Mājinieki" sakūra ugunskuru, lai izžāvētu slapjās drēbes un apavus. Policisti sāka pratināt gūstekņus. Biju laikam saslimis ar gripu, jutu, ka temperatūra lauza kaulus. Iedzēru karstu ūdeni, sasedzos un ielīdu teltenē izgulēties.

Jau pievakare, kad mani modināja un atkal devāmies pa purviem un mežiem uz Skrīveru apkārtni. Šeit arī viss bez pārmaiņām. Dzīve skumja, drūma, garlaicīga un tāda tā iemidzina kādā trulā apātijas snaudā un slinkumā. Noilgojos pēc smilšainiem un sausiem priežu siliem Taurkalnes mežos.

Kādā tumšā negaisa naktī pārcēlos pār Daugavu uz Birzgali. Viņi arī sadalījušies mazākās grupiņās pa diviem, trijiem, četriem. Iemesls - tas pats pārtikas jautājums. Mēs ar Stūri vairāk pieturējāmies Daugavmalas mežos. Uzzināju, ka zviedri izdevuši Padomju Savienībai pārbēgušos leģionārus. Nelieši, pārdevušies krieviem, lai gūtu kādu labumu! Pasaule nosvērusies uz iznīcības robežas, nekas vairs nav svēts un cilvēcīgs. Amerikāņi un angļi jau sen ir parādījuši savu riebīgo necilvēcību un kalpo tikai savam dolāru dievam, tāpat arī zviedri aizgājuši pa šo netīro ceļu. Ja senāk domājām, kā tikt pari Baltijas jūrai, tad tagad ir skaidrs, ka arī tur ir droša nāve un nodevība. Mēs ar Kārli Stūri tikai smejam tādu rūgtu "karātavu humoru" - ja liktenis tā ir lēmis, tad labāk lai Latvijas vilks grauž mūsu kaulus, bet ne Sibīrijas vilks!

Vairākas reizes satikāmies ar valliesiem. Pie mums arī pārnāca divi birzgalieži - Purens un Drenģeris. Apmetāmies Kašurgas gravās. Tās bija diezgan romantiskas un noslēpumainas. Aizaugušas ar lazdām un dažādiem krūmiem, un biezokņiem, ar stāviem kāpumiem un dziļām tērcēm, kas viss savijās krustām šķērsām, veidojot mazu upīti, kura ieplūda Daugavas plašumā. Kārlis Stūris un Purens bija lieli meistari. No priežu saknēm pina dažādus groziņus un senās, zemnieku iecienītās sētuves. Tās arī par maizi un pārtiku aiznesām saviem uzticamiem atbalstītājiem. Apmetāmies labi nomaskētā un grūti pieejamā teltenē. Bet tuvojās arī rudens un bija jādomā par ziemas bunkuru.

Kādā lietainā dienā uzģērbu vācu armijas raibu telteni un gāju pa vientuļu taciņu, lai varētu izraudzīt vietu bunkuram. Manā ejamā virzienā netālu izdzirdu sarunas un bļaustīšanos krievu valodā. Nesapratu, vai mani lenc, vai mednieki? Pēc brīža izdzirdu mašīnas rūkoņu, sapratu, ka iegimusi mašīna. Krūmu aizsegā pielīdu tuvāk un saskatīju ar baļķu kravu iegimušo mašīnu. Attālinājos un gribēju apiet šo vietu, kad pēkšņi aiz muguras izdzirdu pavēli - "Ruki v verh!". Atskatījos atpakaļ - desmit soļu attālumā stāv divi krievu virsnieki ar pret mani pavērstām pistolēm. Īsa abpusēja apšaudīšanās un tā laimīgi beidzās incidents. Kad atgriezos pie savējiem, viņi jau bija dzirdējuši šāvienus un mani "norakstījuši". Pastāstīju, kā tas notika un viņi nomierinājās. Sāka diezgan stipri līt un neskatoties uz to šonakt tomēr bija jāvācas projām. Nevarēja zināt, kāda būs čekas reakcija - varbūt ar suņiem "ķemmēs" mežu. Bija viss jānovāc un jāsakarto, lai nepaliktu zīmes, ka kāds šeit ir dzīvojis. Sapaunojāmies un devāmies projām uz tālakiem mežu masīviem. Aizgājām ar nodomu apmesties Āžu kalnu rajona mežos, aiz Baltupes kapiem. Šinī rajonā nekad nebijām dzīvojuši, tā kāda nedēļa pagāja iepazīstoties ar meža īpatnībām, ceļiem un apkārtni. Ar taktiskiem uzdevumiem, izklīšanas un sapulcēšanās vietām utt. Likās, ka esam atraduši labu vietu. Mazs, smilšains paugurītis, ap kuru no visām pusēm purvains muklājs. Tikai viena šaura zemes strēmelīte, pa kuru varēja pieiet ar sausām kājām. Sākām būvēt bunkuru. Tas viss tika darīts lielā uzmanībā, pēc iespējas izsargājoties no lielākiem trokšņiem. Pati bunkura būve prasīja mazāku darbu, bet visa apkārtnes nomaskēšana daudz vairāk. Katra nocirstā koka celmiņš tika apslēpts ar sūnām, katra skaidiņa, katrs zariņš tika uzlasīts un noslēpts. Tāpat bunkura virsma bija kā mazs paugurītis ar zaļām sūnām un eglītēm. Aizejot un atnākot leknākās vietās nekādā gadījumā nedrīkstēja atstāt pēdu nospiedumus, tika iets pa sausākām vietām. Gadu gaitā izveidojās tāds meža dzīvnieka pašaizsardzības instinkts. Tas neizgāja no prāta un domas, bet bija iesakņojies asinīs. Vēl tagad, ejot pa lauku takām un ceļiem, it kā "slēpju" savas pēdas un ar klusu smīnu atceros, cik dziļi tas palicis manī, tagad bez vajadzības. Nu "māja" būtu it kā mūsu "īpašumā" un jāsāk domāt par uztura sagādi ziemai. Vēl gan jānes ķieģeļi un māli plītiņas un krāsnītes mūrēšanai. Pēdējās ziemās jau sākām praktizēt "iesnigšanu" uz visu ziemu un iziet tikai tad, kad būs t.s. "melnā pēda”. Skaista ir dabas panorāma, atnākot ziemai mežā, atnesot sirdī tādu baltu, svētu mieru, caurstrāvotu ar melanholiju un skumjām. Bet viss tas ir tikai tad, kad sagādāts viss nepieciešamais dzīvības uzturēšanai. Simtiem un tūkstošiem soļu naktīs, pa lauku ceļiem, mežiem, purviem, ar noberztām kājām un noliegtiem pleciem - tas viss paņem tik daudz uzņēmības spēka, kas varbūt normālā dzīvē pietiktu pusmūžam.

Tātad mājvieta mežā it kā būtu daudz maz sakārtota. Kādā nākošā dienā jau no rīta puses aizeju uz Daugavas krastiem. Pa ceļam arī apskatu bijušo vasaras mītni, piekopju un noslēpju, lai nebūtu kas palicis, ko nevajadzētu redzēt īaundariem. Novēroju kustību uz ceļiem un sakrēslī aizeju pie savas attālākās radinieces Natālijas. Apjautājos, kas jauns - pagājušā nedēļā bandīti esot uzbrukuši karavīriem, kuri gribējuši izvest no meža kokmateriālus. Atšaudoties pret bandītu uzbrukuma pārspēku esot bijuši spiesti aizbēgt. Vēl arī klīstot baumas, ka krituši esot abās pusēs. Smieklīgi klausīties, ja pats nebūtu tur bijis. Viņi vienmēr grib pierakstīt sev kādu varonību - es biju viens un viņi man uzbruka! Pabaroja mani, jo visu dienu nebiju ēdis, piekrāva smagu ceļa somu ar pārtiku un novēlēja laimīgu ceļu un laimīgu atgriešanos!

Tā pamazām soļoju pa klusiem meža ceļiem uz mūsu jauno "meža māju". Jāiet bija apmēram piecpadsmit līdz divdesmit kilometri. Tā kā bija jāsteidzas un soma arī smaga, tad vairākas reizes atsēdos atpūsties. Nakts jau pavēsa un pie debesīm karājās jauns mēness. No tā izstaroja blāva, krēslaina gaisma, bet mežā tomēr bija labāk, nekā tajās aklajās, melnajās naktīs. Nodomāju, ka jaunā mēnesī celtā "meža māja" būs laimīga.

Netālu no bunkura auga veca apse, zem kuras saknēm mums atradās slepenais pasts ar pudelīti un zīmīti tanī. Saburtoju - "Dienā mūsu bunkuru atklāja mednieki - iespējams, ka čekisti ielenkuši - esi uzmanīgs!". Izlasot, paliku bezspēkā sēdot - viss beigts un pagalam! Pēc pusstundas nomierinājos. Viss ir ļoti labi, ka tā. Varēja būt daudz ļaunāk. Radās atkal spēks un domas, ko tālāk darīt. Netālu no bunkura zem dažu koku saknēm bija noslēptas vairākas aizsveķotas pudeles ar patronām. Netālu arī dzelžu kaste ar rokas granātām, tas viss jāaizvāc! Brīdi noklausījos, neko aizdomīgu nesaklausīju - uzmanīgi pielīdu pie bunkura. Durvis vaļā, lāviņas ar paparžu matračiem aizdedzinātas, apdzisušas, nav pilnīgi sadegušas. Skats nepatīkams, jāsteidzas ātrāk projām. Jāaizvāc munīcija, bet tā parāk smaga. Pārtikas soma arī griežas plecos. Visu aiznest tomār nevarēšu, kāda daļa tomēr tālāk jānoslēpj. Arī steidzīgi, ka neviens nemanītu, jāpāriet Lielvārdes - Birzgales ceļš, lai tiktu citā meža masīvā. Esmu netālu no ceļa, kad dzirdama spēcīga mašīnu kustība - tātad kāda kolonnas daļa. Pielienu pie šosejas - aizzib garām smagās armijas mašīnas ar sarkanarmiešiem. Tās laikam pēdējās, vairāk neparādas. Sāk svīst gaisma, jātiek pāri. Bet ja nu būtu gar ceļmalu nostādīti posteņi? Pārdomāju - nevar būt, nelikās, ka kādas mašīnas būtu pieturētas posteņu izlikšanai. Dievs ar viņiem! Noklausos, noskatos un metos pāri - kas būs, būs! Pārskrienu otrā pusē, vēl novēroju ceļu, bet neko aizdomīgu neredzu. Liekas, ka būs labi. Ieeju dažus kilometrus mežā, esmu pārkusis un noguris, mute izkaltusi, spēka arī vairs nav. Aizmigu, aizgāju atkal pie Natālijas. Ar viņas norādījumiem nākošā dienā satiku Kārli Stūri, Purenu, Drenģeri. Padomājam, ko darīt - jāceļ atkal jauns bunkurs. Nolēmām palikt Kašurgās. Pie upītes, kalna piekājē uzceļam bunkuru - nelielu, četriem cilvēkiem.

Kalna virsotnē bij liels egļu mežs. Kāda ceturtā daļa bija nokaltušas egles. Tās bija iznīcinājusi kāda vaboļu sērga. Natālija aizbrauca pie mežsarga un nopirka visus šos ķirpju saēstos kokus. Viņas mājas nebija tālu, tātad viņai bija malka un sniegā iebrauktās pēdas pieveda netālu pie mūsu bunkura. Mēs palīdzējām viņai malkas sazāģēšanā, un viņa palīdzēja mums produktu piegādē. Paldies Dievam - ziemu nodzīvojām labi un mierīgi. Šeit pienāca 1948. gada pavasaris.

Sāka pienākt vēstules no Sibīrijas. Mana māmuļa briesmīgi pārdzīvoja to postu un badu, ko cieta izsūtītie. Netālu no Jaunjelgavas kāda mežsarga apgaitā bija meža kaplēšanas un sēšanas darbi. Māmuļa bija paņēmusi lielu kvartālu uzkaplēt un apsēt. Darbs bija grūts. Mēs ar tēvu pa vēliem vakariem un mēnesnīcām kaplējām bedrītes. Bijām jau daudz padarījuši, kad pienācis mežsargs un izbrīnījies, kā veca sieviete tik daudz padarījusi. Gan jau esot kādi palīgi bijuši. Tā atkal nevarēja palikt un atkal jālaižas - vienās ķibelēs! Māte nopelnīja diezgan labi un visu aizsūtīja uz Sibīriju bada cietējiem.

1949. gads

Lielākā daļa atbalstītāju un labvēļu arī bija izsūtīti. Arī Lapsiņa Olga tika isūtīta, iepriekšējā gadā viņas tēvu notiesāja kā "kulaku" par nodokļu nemaksāšanu uz vienu gadu (kā vēlāk uzzināju, ka viņš miris Daugavpils cietumā). Olgas brālītis Jānītis arī nošāvies - nervi neizturējuši. Tā nežēlīgā kārtā iznīka viss. Gandrīz visi labākie atbalstītāji tika izsūtīti vai notiesāti kā "kulaki". Tie, kuri vēl bija palikuši neaizskārti, bija mazrunīgi un varēja just, ka labāk mūs vēlējās redzēt aizejam nekā atnākam. Dabīgi, šie ilgie gadi un represijas tautā bij sagrāvuši ticību Dievam un pašiem sev.

Mūsu mazās grupiņas arī bij izidrējušas, bez ticības spēka un enerģijas. Čeka bija paguvusi izdarīt visu! Mēs ar tēvu turējāmies kopā un strādājām dažādus gadījuma darbus. Protams, tikai tur, kur mūs nevarēja neviens uzzīmēt un pazīt. Tāpat arī māmuļa klīda apkārt.

Nopietni un neatlaidīgi sāku domāt par dokumentu iegādi. Šādi un tādi vieglāki dokumenti jau bij, bet tie gan vairāk varēja noderēt pie gadījuma kontroles, bet iekrītot kādā gudrākā milicijā - tur varēja arī mani iepīt.

Klusībā savā sirdī nesu domu nepadoties un nekrist izmisumā. Ar lielu nopietnību sāku pētīt iespējas par viltotiem dokumentiem. Nebija jēga sēdēt zem egles un gaidīt nāvi. Šo domu steidzināja iespēja glābt cilvēku un viņa ģimeni - sievu un trīs bērnus. Viņš bija Mārtiņš Kaspars. 1945. gadā viņš bija mūsu grupā Taurkalnes mežos. Pēc čekas uzbrukuma mūsu grupai Kaspars vairs neatgriezās. Neviens arī nezināja, kur viņš palicis.

Izrādījās, ka tanī laikā ar sievu un trīs mazgadīgiem bērniem un pāris govīm aizbēdzis uz Sēlpili. Tur sākuši dibināties pirmie kolhozi, vajadzēja pierakstus un dokumentus, bet tādus nevarēja dabūt. Ar dokumentu sarežģijumiem arī tur nevarēja dzīvot, un atkal viņiem vajadzēja bēgt uz Skrīveriem. Aiz Skrīveru dendroloģiskā parka atradās diezgan paliels mežu masīvs un tā tuvumā bija mežstrādnieku māja, kūts, pirtiņa un daži šķūnīši. Varēja novietot pāris gotiņas un vēl citus mājdzīvniekus. Mārtiņam un viņa sievai šī vientuļā vieta ļoti iepatikās. Nu vajadzēja izdomāt, kā fiktīvi pierakstīties. Būtu viņam un sievai pase un izziņa no iepriekšējās dzīvesvietas, tad tā lieta vienkārša, bet nekā nav.

Ievācu ziņas par Skrīveru izpildkomitejas sekretāri Zinaīdu Pavāri. Izrādījās, ka viņa nav komuniste, nav arī komjaunatnē, ir ļoti iejūtīga un izpalīdzīga. Nodomāju viņu satikt un gaidīju uz ceļa, pa kuru viņa brauca no Skrīveriem uz mājām, kur dzīvoja viņas māte un māsa. Tā kā nebija tālu no mājas, uzaicināja mani ienākt viņas istabā, noteikdama, ka pie viņas var runāt un izteikt visas bēdas. Pastāstīju, ko man vajadzētu, un viņa no sevis, ko var palīdzēt. Saruna bij atklāta un sirsnīga.

Mārtiņš bija sagādājis savu radinieku (vai paziņu), vecāku cilvēku, pases. Uzlīmēju Mārtiņa un sievas bildītes, pārlaboju piemērotākus gadus, uzspiedu vajadzīgās štempeles, iespiedu pieraksta zīmogus pasēs un mājas grāmatā. Tā arī apmēram viss. Bet tagad viņa ģimene vairs neskaitījās Kaspara, bet Mārtiņa Virša ģimene, pierakstīta Skrīveru pagasta "Poriešu" mājās. Arī bērni - Veltiņa, Māris, bet trešam vārdu neatceros. Vienīgi "gals bija notrūcis", no kurienes viņi atnākuši.

Dzīve un garie gadi sāka mūs spiest iznīcībā. Ja ar katru gadu pārtikas ziņā kļuva grūtāk, tad arī ar munīciju un ieročiem nebija labāk. Tēvam arī nebija tāda kārtīga kabatā nesama ieroča.

Uzzināju, ka pastnieks, saņemot un nododot pastu, ir bruņots ar revolveri. No Jumpravas pasta līdz stacijai ir apmēram puskilometrs. Ceļa mala apbūvēta, ar intensīvu kustību, tanī laikā arī pie stacijas daudz ļaužu. Var gadīties cilvēki, kas mani agrāk pazinuši. Viss diezgan riskanti!... Labi, ka tuvumā mežs. Aizslēpies krūmājā, gaidu... Nāk arī... Pie rokas velosipēds, uz kura baltās drēbēs iešūtas pasta paciņas nosūtīšanai. Labi, ka viena.!... Paslēpjos sabiedriskajās atejās, pielaižu pavisam tuvu. Izlēcu ar palielu kabatasnazi rokā un mierīgā balsī saku: "Mīļā meitenīt, nebēdz un nekliedz, neko tev nedarīšu, tikai atdodi man to lielo pistoli, tev viņa nav vajadzīga." Piegāju pie muguras, pārgriezu viņas brezenta vidusjostu un noņēmu šaujamrīku. Tanī brīdī viņai gan nodrebēja muguriņa, palika tīri žēl meitenīti, bet neko nevarēja darīt. Tad vēl pieteicu, lai nodod pastu kārtībā un ziņo savam priekšniekam - ja nebūs nodevusi pastu, tad mēs vēl tiksimies un tad būs savādāka runa! Viņa vēl tīri naivi ieprasījās, vai tad var ziņot. Atbildēju, ka " mīļo meitenīt, tev ir jāziņo, ko gan citu tu teiksi priekšniekam. Par mani nebādā - tu vēl nebūsi pastu nodevusi, kad es jau būšu desmit kilometru attālumā un citā virzienā". Pienāk arī vilciens, pēdējais vagons apstājas netālu pret atejām. Netālu krūmājā noslēpts mans sarkanarmieša mētelis ar vecākā leitinanta uzplečiem un formas cepuri. Paguvu arī iemest atejas bedrē savu veco, melno mētelīti un cepuri. Paguvu arī ielikt lieko bārdu mugursomā un iekāpu pēdējā vagonā. Par laimi viss lielais cilvēku bars sakāpa priekšējos un vidējos vagonos. Kur palika mana pastniece, nemanīju. Tamburā pastāvēju līdz Kaibaliņai. Te viss klusu un mierīgi. Izkāpu un mierīgi aizgāju. Izdevīgāk man bija pārcelties pār Daugavu, bet baidījos, ka netrako čeka. Tādēļ gāju pa meža ceļiem un stigām, jāiet bij tālu, ap piecpadsmit līdz divdesmit kilometri. Pret Jaunjelgavu bij pārceltuve. Uznāca nakts, pirms pusnakts pārcēlos, bet jānāk atkal atpakaļ kādi pieci kilometri. Aizgāju pie savējiem mežabrāļiem. Biju negulējis, neēdis, līdz nāvei noguris, bet večiem uz galdiņa svecītes gaismā uzliku jaunu un spīdošu "Sarkano Zvaigzni" - ne reizi neizšautu, tavotā saeļļotu. Nervi bij "pārasināti" un gribējās tikai gulēt...

1950. - 51. gads Birzgalē

Bunkurus vairs necēlām, mainot vietas dzīvojām pagaidu teltenēs. Sākumā bijām kopā ar valliešiem Klikutu un Grašinu, arī Monika nedaudz padzīvoja. Birzgalieši Stūris Kārlis, Purens, Drenģers, es un mans tēvs. Bija jau senāk dzirdams, ka mūsu jaunieši ir nodibinājuši DV organizāciju. Lapiņš Jānis, Daudze Arvīds un Priedīts Gunārs. Ļoti jauki un mīļi, ar labiem nodomiem un mērķiem, tanī skaitā ar palīdzību mežabrāļiem. Organizācijā kā organizācija, dibinātāji ar savām asinīm parakstījuši zvērestus, bet tās pastāvēšana nebija ilga un čeka vienā naktī kā cāļus salasīja visus. Stūris, satiekoties ar Lapas Jāni to bija uzzinājis un pastāstīja man. Ko gan viņi, nabaga zēni, mums varēja palīdzēt? Ja būtu pienācis "Lielais sākums", ko visi tik ļoti gaidījām, tad nu arī viņiem būtu kāda vieta - ziņas par kustības virzienu, daudzumu, apbruņojumu un uzvedību atkāpjoties, laupīšanām utt. Bet šinī brīdī nepiedzīvojušie zēni drīz vien "iekritīs". Un tā arī tas notika. Kāds no zēniem Ogrē piedzēries un sācis plātīties ar savām varonībām. To uztvērušas "dzirdīgas" ausis un tanī pat dzertuvē aizturēts, un nonācis attiecīgā vietā. Pēc kāda mēneša Lapa Jānis tika izlaists no čekas ar uzdevumu nodot Stūri un pārējos. Saņemdams dažādas instruktāžas un viltības, kādā naktī čekas šefs Anisimovs no Jaunjelgavas atveda mājās Jānīti, piekodinādams, ka, lai visi zinātu, ka viņš no čekas izbēdzis. Kādēļ šinī operācijā galveno lomu uzticēja tieši Lapas Jānim? Tam visam loģiski apsvērumi. Stūrem ar Lapas Jāņa tēvu ir bijusi sena jaunības dienu draudzība. Tātad varētu domāt, ka tāda tā arī turpinās, un draudzības sakari nav zuduši. Tā arī viens cilpas gals ir izmests.

Jānītis ierodas pie mums mežā un stāsta, ka ir izbēdzis no čekas. Stāsta gan, bet var redzēt, ka savam stāstam netic, ir grūtsirdīgs, nerunīgs, un pats pinās savā stāstījumā. Vienā brīdī, citiem nemanot, viņš uzaicina mani un Stūri kopīgi aiziet tālāk no nometnes un ko svarīgu mums pastāstīt. Aizejam un nosēžamies zem lielas egles. Jānītis sāk stāstīt īstenību. Čeka (Anisimovs) viņu atlaida ar uzdevumu nodot mežabrāļus un, galvenais, Stūri. Visādas vērtīgas pamācības, kā rīkoties. Pirmais, vissvarīgākais - iegūt pārliecību un uzticību, ka tiešām viņš ir izbēdzis, jo pretējā gadījumā, ja mežabrāļi uzzinās, ka esi "spiegs", tevi noteikti likvidēs. Ja ej mājās pie vecākiem, tad noteikti iepriekš slepeni uzraksti zīmīti, ko mežabrāļi runā, ko domā un uz ko gatavojas. Droši vien tēvs, vai kāds ies līdz, zīmīti ieliec sērkociņu kastītē un kastīti nodod tēvam vai mātei un saki, ka sērkociņi samirka mežā, lai iedod citus. Vēl daudz un dažādas pamācības, viena pat tik pārdroša - ja mēs ar Stūri kaut kur ejam, tad lai Jānītis ieņem labu "pozīciju" un ar automātu mūs nošauj. Uz to viņš neesot piekritis - baidoties. Tuvojās līgo vakars. Anīsimovs atved pāris maisu iesala un pāris mucas, lai izbrūvē alu. Iesals nav saindēts un viņi paši dzeršot. Alus mucas lai aizvedot mežā, kur mežabrāļi vēlas un tas ir viss... Lai tikai uzrāda kvartālu, tālāko viņi nokārtos paši...

Vecajam Stūrim radās tāda izaicinoša ideja. Pēc Ķeguma uzcelšanas mūsu pusē izveidojās divas salas Daugavā. Vecais izdomāja, ka alus mucas jāpārceļ uz kādu salu, mēs iepriekšējā naktī piebrauksim ar kādu laivu, alu izliesim, nomeņģēsim zāli un atstāsim pateicības vēstuli par garšīgo alu. Tā nu gan varētu būt tāda leģendāra izdarība, bet šinī gadījumā navajadzīga. Nepiekritu. Labāk lai Lapiņtēvs saka čekisiem, ka mežinieki ir pazuduši uz ilgāku laiku. Vispār apkārtne ir izveidojusies satraukta un nepatīkama.

No Alstiķu muižas uz Līču mājām veda kāda taciņa. Pēdējā laikā daudz staigāju un vēroju apkārtni, meklēju kādas svešas pēdas un pazīmes, vai neseko kādi nodevēji un okšķeri. Un tas man arī izdodas. Minētās taciņas malā, pāri Alstiķa upītei pretim Līču mājām, ir nelielas zaļoksnājas eglītes aiz kurām ir neliels laukumiņš, kuru aizmugurē aizsedz necaurejami krūmi un lūžņa. Sāku uzmanīgi apskatīt un redzu, ka uz laukumiņa ir izgulēts. Izspārdīta sūna, tanī paslēptas kādas divas tukšas pudeles, izsmēķēti "Belomor" papirosu gali, savīkstīti zili burtnīcas vāki, uz kuriem uzrakstīta Jumpravas skola, bet skolnieka vārds un uzvārds noplēsti. Tā tad no Jumpravas pāri Daugavai ceļas šie vīri. Pilnīgi skaidrs, ka tie nav kādi gadījuma cilvēki. Bija zināms, ka brāļi Graudiņi ir sarkanās elites vīri, un Jumpravā atrodas arī istrebīķeļu vada komandieris Gēriņš. Steidzīgi to visu izstāsītju (Vecajam) un nodevu lietišķos pierādījumus. Uzaicināju Veco un pārējos, ka mums uz ilgāku laiku no šejienes jāpazūd. Vecais nepiekrita - svešās pusēs nebūs pārtikas. Šinī laikā arī Lapiņš ar tēvu bij ienākuši mežā dzīvot kopā ar Stūri. Bet pārējie mēs izklīdām - vallieši aizgāja uz savu pusi, bet mēs ar tēvu pārcēlāmies pār Daugavu uz Vidzemes mežiem.

(Piezīmēju, ka biju pareizi darījis, atbruņodams pastnieci, istrebiķeļa Bērziņa sievu. Nevis, kā "gudrie" juristi šodien atzīst, ka esmu aplaupījis, bet atbruņojis. Man liekas, ka tie ir divi dažādi jēdzieni.)

Tā kā vairākus gadus biju sakarnieks ar Vidzemes grupu, tad man nebij problēma sadzīt viņu pēdas, un pāris dienās satikāmies. Atkalredzēšanās bija jauka un sirsnīga, kā Daugavas Vanagiem - "...kas vēl dzīvi, kas vēl dzīvi esam satikušies...". Pa ceļiem un neceļiem, pa slīkšņām un mežiem bija gadījusies viena stiprāka pudele - uz laimīgu satikšanos tā lieti noderēja. Runas un humori labāk veicās! Viņi jau bija uzcēluši tādu nelielu pusbunkurīti. Iedzērām pa "čarkai" un uzkodām sālsmaizīti. Tā bija mazākā pasaulīte, kas palikusi mums vēl brīva lielajā čekas ielenktajā pasaulē. Klusi uzdungojām "Daugavas Vanagus" - prāta un sirdsšķīstības uzturēšanai. Vienojāmies, ka jāturas uz iesāktā ceļa, jo cits vairs nums nav palicis. Daudzi jau bija sākuši pastrādāt un palīdzēt grūtdieņiem "brīvajā čekas" pasaulē, protams, ievērojot lielāko piesardzību. Vasarā bij vieglāk pavadīt nakti mežā vai krūmājā, bet ziemā tas daudz grūtāk. Bet tie čekas ienīstie bij miesā nomākti, bet dvēselē un garā kristāltīri, tie dalījās savā sviedros izmērcētā maizes kumosiņā, netīkodami pēc svešā ienaidnieka baltmeizes. Bet bija arī daudzi, kas sava labuma dēļ pielīda, nodeva, izsekoja, lai dabūtu lielāku, treknāku Jūdasa komosu. Tas arī mums, mežā dzīvojošiem, sagādāja daudz grūtības. Tikai viens piemērs - mana māte, kura nenodeva mani, bija spiesta atstāt mājas un klejoja apkārt, godīgi strādādama, lai nopelnītu maizes kumosu. Tā viņa nonāca pie mežziņa Krapē, vienīgi bez maksas, ar savu darbu nopelnot iztiku. Darba bija daudz un grūts - jāapkopj saimniecība, govs, cūka, vistas, jāmazgā veļa, jāuzmazgā istabas, jāuzrauga bērni, no Lobes upes puskilometru ar spaiņiem jāpienes ūdens. Pēc kāda laika viņa bija aizgājusi tālāk uz kādām citām mājām. Tad atkal atgriezusies pie Katlapiem. Nezinu, kādā sakarībā čekai bija nācis zināms, ka šī vecā sieviete (t.i. mana māte) ir sabiedrībai "bīstama". Katlapa kungs tomēr bija patriotisks sabiedrības bīstamības novēršanā. Naktī ieradās Krapes telefoncentrālē, piezvanīja un ar pāris vārdiem ("Viņa ir atnākusi - brauciet") veica nodevību. Naktī atbrauca arī, apcietināja un "novērsa sabiedrībai bīstamību"... Katlapa kungam likās, ka "darbs" ir nostrādāts bez "pēdām". Un tomēr ne vienmēr tādas lietas paliek nezināmas. Es atbildu par teikto un ceru, ka vēl dzīvi būs palikuši liecinieki (ja tas būtu vajadzīgs).

Nojaucot lūgšanu un baznīcu namus, čeka panāca visbriesmīgāko - Dieva izjūtas un svētuma iznīcināšanu cilvēka dvēselē.

Māmuļas apcietināšana mums visiem radīja smagu rezonansi. Aizturēšanā uz brīdi viņai izdevies izbēgt no čekistiem, un viņa, nabadzīte, raudādama un kliegdama skrējusi uz meža pusi, kaut arī drīz notverta un sadauzīta. Pēc gadiem, kad tikāmies, viņa teica, ka bēgusi un kliegusi, lai gadījumā, ja no mums kāds būtu tuvumā, neiekristu nelaimē. Tātad viņa par mums vairāk domājusi, nekā par sevi - mīļā māmuliņa - un par to atakl tika piekauta, kājām spārdīta...

Pēc kādām dienām mēs, mežā dzīvodami, to uzzinājām. Meža dzīves prokuroram meža kodeksā sods par nodevību bija bargs un nežēlīgs - nāve! Tanī pat naktī kādi pieci aizgājām uz "Birzītēm" (ja atmiņa neviļ, tā laikam sauca mājas, kur dzīvoja Katlaps), trokšņojām un dauzījāmies pa pagalmu, ar to domādami, ka iznāks pats Katlapa kungs. Bet mājā klusums, neviens nerādījās. Tad paņēmām vienu puscūci un dažas vistas. Tā manas māmiņas alga par darbu. Citi sprieda, ka mājas jānodedzinā, govs jānokauj. Es tādam vandālismam nepiekritu un kategoriski aizliedzu. Labi arī, ka Katlapa kungs nerādījās un neuzsāka pretestību, tad viss varēja beigties ļaunāk. Lai izaudzina bērnus latviskākus un pats pārdomā, cik rūgta varēja būt atmaksa par nodevību. Naktī nevarēju gulēt un pāris dienas staigāju kā apmāts. Citi mani sauca par gļēvuli, bet iznīcināt mazus bērnus un ģimeni, varbūt tā bija vēl lielāka gļēvulība. Lai dzīvo - Dievs ar viņu! Māmuļu apcietināja 1951. gada 24. novembrī.

Ziema bija klāt, darba daudz. Jābūvē bunkurs - paredzēts astoņiem cilvēkiem - no tālākām vietām jāsanes ķieģeļi plīts mūrēšanai, jāsanes dēļi un jāsataisa kastes produktiem - parasti tādā "saimniecībā" savairojas tik daudz peles, ka no tām nav glābiņa. Jāsanes ziemai kartupeļi, jāsagādā trauki kāpostu ieskābēšanai, jātaisa maizes abriņa, jo paredzēts ziemā cept maizi bunkurā. To visu jādara milzīgā uzmanībā un slepenībā. Jānoslēpj pēdas, jānomaskē katrs zariņš un skaidiņa no bunkura būves.

Lielu palīdzību mēs saņēmām no Rudzīšu dzimtas, kaut arī ar tēvu daudz palīdzējām saimniecības darbos. Izrādījās, ka arī šī māja bija nonākusi čekas uzraudzībā. Vienīgi par to atkal jāpateicas Katlapa kundzei, jo viņa sagājās ar Rudzīšiem un varēja būt kādā reizē pamanījusi mūs (šīs aizdomas gan nav pierādītas - lai Dievs piedod, ja nepareizas!).

Lobes upes otrā krastā ("Līčos" vai "Līčupēs") dzīvoja Vilma (uzvārdu nezinu). Augustā Liders uzaicināja mani aiziet līdzi pēc produktiem. Lidera sieva bija skolotāja, viņai ar Vilmu bija sakari. Aizgājām. Viņš iegāja, es paliku "postenī". Pirms projām iešans iesauca mani apsildīties un paēst vakariņas. Kad produkti bija sagatavoti līdzņemšanai, Vilma ieminējās, ka iedošot līdzi ceļamaizītes. Augusts atteica, ka mums tikai pāris stundas, ko iet, un pa ceļam nevajadzēs. Kad aizgājām, Augustam aizrādīju par nevajadzīgo koordinātu. Kā vēlāk izrādījās, tas tiešām bij liktenīgi. Pēc tam Vilmu Rīgā uz ielas apcietināja un čeka noturēja deviņas dienas. Droši vien visādi ar apgājās un izprašņāja, un tanīs dienās viņa laikam arī izteicās par to pāris stundu gājienu. Tātad virziens un attālums čekai bij aptuveni zināms, kas arī diezgan precīzi pierādījās 1952. gada marta uzbrukumā. Nevienā brīdī Vilmu nevainoju par nodevību un dziīi sirdī nesu pateicību par palīdzību. Un tomēr tāda it kā nevainīga izpļāpāšanās var nest sev līdzi lielu ļaunumu. Bet nebija jau mums tā vajadzīgā pieredze. To tikai varēja apgūt čekā, pratināšanā, cik liela nozīme nezināt un daudz ko runāt un daudz zināt.

Jau pirms 1949. gada marta izsūtīšanām zemnieki bija ļoti iztukšoti savās saimniecībās. Labības, kartupeļu, gaļas nodevas bija jānodod valstij līdz pēdējam. Un tad aplika ar neiespējami lielām naudas summām, kuras bij neaptveramas un neizpildāmas. Sākās zemnieku tiesāšanas par nodokļu neizpildīšanu. Izpildkomitejās ieradās tiesneši, sadzina tiesājamos, notiesāja ar "cietumsodu un mantas konfiskāciju". Mājās vairs neatlaida, lai paņemtu kādu siltāku drēbīti un maizes gabaliņu, un konvoji (istrebīķeļi) uzticīgi un nežēlīgi aizveda uz tuvāko dzelzceļa staciju. Tātad viss noritēja drošās un stingrās rokās. Tas bija stingrs un nežēlīgs mājiens, lai visi labprātīgi lūgtu uzņemšanu kolhozā! Kas vēl kavējās, tos 1949. gada martā apcietināja un izsūtīja uz Sibīriju. Valdība ar lielu mīlestību "izpildīja tautas vēlēšanos"...Visā Latvijā pārgāja slavenā kolhozzemniecība, arī Jumpravas pagastā. Priekšsēdētājs tika atsūtīts no "augšas", ieteikts par ļoti labiem un izciliem nopelniem karā, pēc profesijas atslēdznieks, tikai no lauksaimniecības galīgi neko nezināja. Atradās viņam brālis dzirnavnieks ar klibu kāju, atradās arī daudzaas radinieces, gan vecākas, gan pavisam jaunas. Visām dārgi kažoki un apavi, dzēra, ēda un līksmojās. Dzīve gāja uz augšu skaista, laba un bagāta.

Bet kolhoznieki - grūtākos darbos saņēma divas kapeikas darba dienā, daudzi nesaņēma neko, daudzi palika kolhozam parādā, kaut gan visiem bija jāiet darbā. Darba "tikumu mācīja" aktīvisti, istrebīķeļi un dažādi partijas instruktori, piedraudot, ka slinkajiem tiks atņemta pēdējā gotiņa un tie tiks izslēgti no kolhoza (tātad - ceļš uz Sibīriju). Tika izlūkots un pārbaudīts, ka brālim melderim ir milti cik tik vajadzīgs govīm, buļļiem un jaunlopiem, pievests labākais dāboliņš no kolhoza. Liellopi un cūkas nobaroti, ka spīd, pilna kūts. Tika brūvēta kandža, no rajona viesojās čekisti gandrīz bez pārtraukuma, lai uzturētu kārtību un galvenais - drošību.

Mūsu grupā bija ieturēta augsta morāle. Bij aizliegtas veikalu apzagšanas un laupīšanas, un, nedod Dievs, godīgo un nabadzīgo kolhoznieku mantas aizskāršana.

Sirds diktēja, ka šo lapseņu midzeni vajadzētu nolīdzināt ar zemi, bet, kopīgi apspriežot, mēs visi nonācām pie slēdziena - ja visu to mēs izdaram, tad no šīs apkārtnes uz ilgāku laiku jāpazūd, un tomēr paliek mūsu godīgie un labie cilvēki, kurus tad atkal sagaida jaunas un arvien briesmīgākas ciešanas. Čekas valstī tik ilgi dzīvojot nav cerības ko graujošu izdarīt. Pa ilgiem gadiem čeka zināja, cik vēl daudzi esam mežos, kā arī cik neuzticami dzīvo legāli, tad ar pēdējiem viņi norēķināsies ātri un nežēlīgi. Staļina loģika viņiem ir asinīs ieaudzēta: labāk desmit nevainīgus uznīcināt, nekā vienu vainīgo atstāt dzīvu.

Un tomēr nolēmām, ka no tautai nolaupītā un no nekaunīgi klātiem bagātīgiem svētku galdiem mums arī pienākas kāda maza daļiņa. Laupītājiem atņemt nolaupīto nav grēks! Kādā negaisa naktī izgāju izlūkos, lai parliecinātos. Tas bija jāizdara ļoti uzmanīgi. Par laimi suņi bij aizmiguši un čekisti droši vien pārdzērušies. Visapkārt klusums. Ielīdu dāboliņa šķūnī, atvēru lūku barības nogāšanai un redzēju, kā spīd un mierīgi gremo treknās nobarotās govis un jaunlopi. Tālākā nodalījumā pieci balti rukši, dažiem no tiem sava lielā treknuma dēļ pat grūti piecelties. Viss pareizi un labi. Apmierināts steidzos uz bunkuru. Jāiet apmēram desmit, divpadsmit kilometri. Ziņoju saviem mežabrāļiem, ka nākošā naktī jāiet uz akciju. Visi bij diezgan apsūnojušies, slinki un neuzņēmīgi, vajadzēja pārliecināt un uzmundrināt. Ar visu vajadzīgo, sagatavojušies, tomēr nākošā naktī izgājām. Visvairāk baidījos, ka neuznāk sniegs. Vajadzīgais viss bija sagādāts, tikai ar aizdaru knapāk, ja tas būs, tad varam arī "iesnigt" līdz pavasarim.

Pienākot pie vajadzīgās vietas, netālu jau dzirdamas jautras kara laiku dziesmas un, protams, arī sulīgas lamas. Atsēstamies atpūsties. Gribu uzzīlēt vēja virzienu un tas ir labvēlīgs mums - nāk no viņu puses un suņus mēs nesakaitināsim ar savu meža smaku. Citi gan sāk bēdāties, ka tīšu prātu ieskriesim čekistiem nagos un labāk iesim atpakaļ. Nepiekritu atkāpties - dzirdu pēc dziesmas un necilvēcīgās bļaustīšanās, ka tie vairs ilgi nestāvēs uz kājām. Pa jokam saku, ka sajūtu jau kandžas smaku! Zēni, turaties un nepalieciet guļam, saelpojušies lielās dozēs alkoholu! Pēc kādas stundas trokšņi ar klusuma brīžiem mainoties, paliek arvien mazāki un vārgāki. Vēl gan atskan garāka automāta kārta pa mākoņiem, kas ir kā nakts junda apkārtnes drošībai un saldam miegam... Bet mēs sadalam stingru un noteiktu darba plānu grūtam un smagam nakts darbam. Ir katram savs uzdevums - šāvējs, dūrējs, gabalu sadalītājs, somu padevējs, augšā saņēmējs utt. Desmit minūšu laikā esam gatavi iešanai. Žēl, ka palika lielā cūkas galva, nekur to nevarējām iebāzt. Kāvējs to uzmauca uz aizgalda mieta, lai paliek saimniekam un "viesiem" brokastīm. Nastas bij smagas un gājām uzmanīgi. Pārbrienot ūdens liekšņas, tūlīt sasmērējām viens otram ar terpentīnu zābaku zoles. Atsēsties nebija vēlami, lai uz zāles nepaliktu kāda smaka, ko varētu saost dzinējuņi, ja tādi būtu. Šoreiz bija jāievēro ārkārtīga uzmanība. Gājām pa mežiem, meža malām, pārplūdušām pļavām, lai slēptu un maskētu pēdas. Tā arī laimīgi pirms rīta gaismas nonācām bunkurā. Mūs sagaidīja "mājas saimnieks" siltā bunkurā ar siltu un smaržīgu zupu un naktī ceptu svaigu rudzu maizi. Paēdām, iekarinājām slapjās drēbes, autus un zābakus, lai izžūst, un likāmies uz lāvām paparžu matračos, lai saldi aizmigtu...

Tagad par bunkura saimnieku Jāni Lideri. Sākumā man viņš diez kā nepatika. Viņš nekādās līdzīgās akcijās nepiedalījās, vienmēr nēsāja sev klāt pusbībelīti un izlikās ļoti dievticīgs. Kad uzaicināju, lai nāk mums līdzi - atteicās, ka tas esot grēks. Bet, kad jautāju, vai viņš neēdīs arī atnesto gaļu, tad viņš atbildēja, ka varot gan ēst, jo viņš nezinot, kur tā ņemta un kas to iedevis. Humors!!! Gods kam gods, kamēr mēs gulējām, gaļa bij notīrīta, sasmalcināta, iesālīta, kā arī tauciņi sagatavoti nākošās nakts aukstās gaļas vārīšanai. Viss labi, tīri, ātri, īsts saimnieks un pavārs! Tā arī turpmēk iecēlām viņu par mūsu barotāju - saimniecības vadītāju. Viņš agri cēlās rītos, klusiņām iekūra uguni, uzvārīja vai uzsildīja zupu brokastīm. Pēc profesijas bij kalējs. Vēlās naktīs, kad mežā bij klusums un drošība, nokala asmeņus kadatas nažiem. Šim nolūkam viņam bija sagataves no zviedru lodīšu gultņiem. To visu viņš darīja ar lielu uzņēmību un precizitāti. Un, kad asmens bij piemērots vajadzīgā kabatas naža spaliņai, tas "turēja zobu", varēja naglu pārcirst un pēc tam bārdu nodzīt. Es uztaisīju rokdarbu kastīti, uz kuras vāka bij senais latviešu karavīrs, uz ceļgala sagņuzis, uz zobena atspiedies, zem veca ozola, ar vairogu aizsedzis sevi, lūdz Dievu par latviešu tautu. Vāks turējās uz mazām enģītēm, ar mini atslēdziņu. Baumanis sameistaroja tītaviņas, uz kurām varēja uzlikt dažāda lieluma vilnas dzijas spicītes, lai pārtītu kamoliņos vai saiviņās. Tās bija izgatavotas no kļavas koka līkstiņām, ļoti izturīgas un gludas, lai vilnas dzija, slīdot pa tām, neieķertos. (Pēc pēdējās kaujas tās bija palikušas bunkurā un nonākušas čekistu rokās. Toreiz neviens to nezināja, ka mans tēvs tanī pavasarī iekritīs, un, viņu sitot, čekisti tītaviņas salauzīs uz viņa galvas.) Nu un atkal uz brīdi atpakaļ pēdējā meža bunkura ikdienas dzīvītē. Pārējie neviens neko netaisīja, pieēdās un gulēja paparžu cisās, gudri pļāpāja un taisīja sliktu smaku. Baumanis un Lukstiņš iepriekš slapstījušies pa mājām, pie tam netālu viens no otra kaimiņos. Mežā pie mums viņiem bija pirmā ziema. Lukstiņu bij tvarstījuši strebuki, bet izdevies izbēgt un tā nu viņš palicis likteņa varā. Bet Lukstiņa "atklāšana" padarījusi arī Baumaņa dzīvi nedrošu, un ar Jāņa Lidera palīdzību un galvojumu ienāca pie mums mežā.

Bet veči gulēdami bij izsprieduši, ka piecdesmit otrais būs taisnības un brīvības gads, un iznīcība komunismam visā pasaulē. Lai nu arī tā būtu. Tā tad šis gads jāsaņem un jāatzīmē ar stiprāka dzēriena tostu un karbonādi vakariņās. Baumanis jau savlaicīgi bij atnesis raugu, apiņus un cukuru, lai uzbrūvētu alutiņu. Tas bija savlaicīgi uzraudzēts un Vecgada vakarā tik pa krūzei nogaršošanai.Visi kā viens norēcās - "E-e-e-h, labs gan!!!" Kad bijām uz "otru kāju" pa krūzei izdzēruši, tad kannai dibens arī bija netālu. Nolēmām, ka pēc ilgiem gadiem vajadzētu ko stiprāku, bet kur to dabūt? Bija zināms, ka Krapes kolhozniekiem tiek rīkota Jaungada balle. Laiks arī bij izveidojies labvēlīgs, jau vairāks dienas bij atkusnis un lietus. Mežā vēl vietu vietām bij sniegs, bet varēja izlaipot, neatstājot pēdas, bet uz lauka viss nokusis. Sametām naudu, cik nu kuram bija, bet palika neskaidrs, kas ies uz balli? Neviens negribēja, atradās visādas vainas un iemesli. Beidzot pieteicos, ka es iešu, vienīgi, lai kads nāk man līdzi, kuru tanī apkārtnē nevarētu pażīt. Pieteicās Augusts Liders, vienīgi ballē neiešot, palikšot ārpusē un briesmu gadījumā mani segšot. Bija jāiet trīs vai vairāk kilometri. Jau iztālēm bij dzirdama balles gaisotne, bļaustīšanās un dzērienu smakas. Augusts aizstājās aiz kāda koka, bet es pievirzījos tuvāk ieejai. Neko draudošu nemanīju un gāju iekšā. Tur viss ņudzēt ņudzēja - cits kaktā snauda, cits rīstīdamies vēl mēģināja dzert, cits dziedāt, cits lamāties... Izlikdamies iedzēries, pievilkos pie bufetes un uzliku savus rublīšus. Nezinādams, cik maksā dzeramie, noņurdēju - "Balto, stipro". Uzlika man divus traukus un dažas kapeikas. Aizdomīgi noskatījās un sāka mani iztaujāt - kur tad iešot, varot jau tepat palikt un izdzert, saplēsīšot vēl streipuļojot, vai tad tālu jāejot? Izejot, pie durvīm nomurkšķēju - "Jāaiziet pie brūtes". Tā viegli uzelpodams, aizsteidzos pie sava "sedzēja" Augusta un bez kādām briesmām aizsoļojām uz savu bunkuru.

Iedzērām, uzkodām, klusītiņām uzvilkām "Daugavas vanagus" un sagaidījām Jauno gadu - nezinādami, kādus mums katram likteņus piešķirs šis gads?....

1952. gads

Sākums pēc jaungada ritēja klusu un mierīgi. Sanāca dziļi sniegi, aizsniga pēdu pēdas, un tomēr klusas aizdomas vēstīja, ka mežā notiek kāda neparasta kustība. Dažreiz ap pusnakti ierējās kādas rupjas suņu balsis. Tādi suņi apkārtnē nebija. Ja būtu medības, tad ne pusnaktī. Kādreiz bij jūtama papirosu dūmu smaka. Tas viss lika būt uzmanīgiem, vēlu naktī kurt uguni un cept maizi, kā arī izvairīties no vismazākiem troksnīšiem. Tomēr jutāmies mierīgi, jo neviens negājām no bunkura ārā un nebija nekur saskatāmas pēdas. Pienāca marta pēdējā nedēļa. Dzilnas uz sausa zariņa mācēja tarkšķināt kā palaidņa puikas ar automātiem. Mežs pielija ar putnu triļļiem un pavasara dzīvību. Sniegs saplaka un kusa, veidodams sīkas urdziņas. Ja dienās bij saule, tad naktīs sals pieknieba līdz mīnuss divdesmit. Visiem ziemas guļa bija apnikusi, študierēja, kur iet, kad pienāks "melnā pēda", ko jaunu uzzināt. 28. marta rīts bij jauks un saulains. Visur bij jūtama dabas atmoda, citādi viss mierīgi. Pievakare. Pa lielo koku ēnu kāds nomaldījies saules stariņš iezagās mūsu bunkura vienīgajā stikla rūtī vēstīdams, ka drīz diena savīsies ar nakts melno tumsu. Noaujam dienas apavus un apmainam pret nakts čabām, sagatavodamies mierīgai nakts atpūtai - te klusu atveras bunkura durvis un čukstus paziņo sargs, ka esam aplenkti... Panika. Vēl viņš pačukst, ka izdzirdis apejot bunkura biezokni, bet divi līduši taisni uz bunkuru. Netikdami cauri biezoknim, aptupušies un viens otram teicis: "Ostorožno, zģes čto ņibuģ jesķ". Mūsu sargs saskatījis arī pienācēju sejas un sarkanās formas uzšuves. Dziļāk biezoknī nelīduši, bet apgājuši apkārt. Tātad secinājām - ja mūsu sargs redzēja viņu sejas, tad arī viņi rezēja mūsējo, pie kam pie bunkura bija izkarināta mūsu izmazgātā veļa. Tātad esam atklāti. Iepriekšējie, kuri apgāja un aizgāja, tiks panākti un tiks paziņots komandierim par atklājumu. Tātad vieta un kvartāls ir zināmi un mūs ielenks, ka ārā vairs netiksim. Saņēmām savas pekeles un ieročus un bunkuru atstājām. Sniegs vēl bij dziļš un mūsu kvartāls bij nopēdots ar īsām un platām meža slēpēm. Man bija tālskats (binoklis) un gāju pa priekšu. Uzmanīgi piegāju pie kvartāla stigas, uzmanīgi noskatīju no vienas un otras puses, bet neko nemanīju. Pārgājām uz nākošo kvartālu. Atradāmies apmēram kvartāla vidū pie nelielas priežu jaunaudzes, kad Baumanis mūs apstādināja un paziņoja, ka viņam jāiet atpakaļ. Bunkurā palikuši dokumenti, kurus čekai atrodot, ģimene tiks apcietināta. Aizgāja - brāļi Lideri, Baumanis un Vēzītis. Viņi nometa savas mantas, bet mēs palikām viņus gaidīt atgriežamies. Nepagāja ne dažas minūtes, kad priežu jaunaudze it kā sakustējās un ķēdē nāca tieši mums virsū. Uz stigas gar jaunaudzi nāca arī oficieri baltos kažociņos. Mēs bijām - mans tēvs, es, Lukstiņš un Krēgers. Bez ilgas domāšanas atklājām uguni, lai aizgājēji uz bunkuru nenāktu atpakaļ pēc savām pamestām mantām, kā arī čekistus drusku apmulsināt, lai paspējam kaut cik attālināties. Uzgājām uz ziemā iebraukta meža ceļa, kas veda pāri izcirtumam. Pārskrēju pirmais izcirtumam, bet pārējie ar lielākām atstarpēm sekoja man, protams, ka pretējā meža pusē biju ieņēmis pozīciju gadījumā, ja čekisti būtu panākuši, lai no muguras varētu brīvi apšaudīt. Bet arī viņiem izdevās pārskriet laimīgi. Turpinājām steidzīgi iet pa iebraukto ceļu, bet es gāju aizmugurē, un visu vērību piegriezu, vai mums neseko. Bijām kādu puskilometru pagājuši, kad no divām pusēm parādījās čekisti, atklājot stipru automātu uguni. Lukstiņš un tēvs iebēga pa labi, bet nezinu, kādēļ Krēgers atkal pa kreisi. Atšaudījos arī es, lai uzbrucēji nevarētu brīvi mūs vajāt. Kad aptverē man izbeidzās patronas, arī es ielauzos biezajos brikšņos, un panācu tēvu un Lukstiņu. Ejot biju uzlādējis divas aptveres tālākai cīņai. Pārejot kvartāla stūrīti, uzgājām uz nākošās stigas. Mēs ar Lukstiņu pārgājām, bet, kad uznāca mans tēvs, tad uz viņu atklāja ellišķīgu uguni. Tēvs nokrita, bet tūlīt apvēlas uz sāniem un ievēlās mežā. Domāju, ka tēvam trāpīts, biju ieņēmis labu pozīciju un gaidīju, kad steigsies pie upura, lai arī tas (vai tie) paliktu par tādiem! Bet, kad izrādījās, ka tēvam nav trāpīts, tikai sirds "nostreikojusi" un tēvs atguvās, tad gājām tālāk meżā. Mūsu vienīgā laime bij, ka iestājās krēsla un neviens vairs nedzinās pa pēdām.

Tēvs bij pārkusis un nokarsis līdz pēdējam, novilka savu silto fraku un uz tās pussēdus atspiedās pret egles stumbru. Galotnē parādījās maza jaunā mēneša iekaviņa, pieņēmās sals un mežā valdīja stindzinošs klusums. Tā kā bijām iespiesti meža pēdējā kvartālā un aiz tā sākās mājas un lauki, tad sākumā izlikās - bezizeja. Gar meša malu bij sadzirdami atsevišķi šāvieni, likās, ka tā ir kāda sazināšanās ar pārējiem mežā palikušajiem čekistiem. Bet arī mums tas noderēja, lai dzītu mūs mežā atpakaļ, jo mūsu kvartāls no visām pusēm bija ielenkts. Tādēļ, pārdomājot situāciju, nolēmām iziet uz lauku, jo no lauka puses, jādomā, neesam ielenkti, bet atsevišķie šāvieni - lai iebaidītu un dzītu mūs dziļāk mežā. Pilnīgs klusums, mežs grabēja un čīkstēja un tādos apstākļos pāriet ielenkumu bij pilnīgi neiespējami. Atpūtušies un ar sniegu atveldzējuši izkaltušās mutes, klusu un uzmanīgi izlīdām uz lauka malu. Novērojam - nekas aizdomīgs. Gadījās arī grāvis, pieputināts un aizaudzis bieziem krūmiem, pa kuru aizlīdām līdz nobrauktam māju ceļam. Bija zināms, ka tanīs mājās ir zirgu ferma. Radās arī vilinājums dabūt kādu zirgu ar pajūgu un tad mēs kā dūmi izkūpētu no čekas ielenkuma. Ieklausījāmies, ka fermā ir kņada, krievu lamas un zirgu jūgšana, tā tad viņi kaut kur steidzas! Nedaudz pagaidījām un pa ceļu aizjoņoja trīs pajūgi (uz kurieni - nezinam?). Vēlāk gan bij dzirdams, ka aizveduši uz Skrīveriem savus ievainotos. Kad pajūgi bija aizbraukuši un uz ceļa tālumā saskatāmi kā nelieli, tumši punktiņi, tad arī mēs steidzāmies aiz tiem. Viņi aizvirzījās uz Skrīveru pusi, bet pārejot Skrīveru - Madlienas šoseju, pa mazākiem ceļiem Aizkraukles virzienā. Pa ceļam iegājām pie mūsu labiem, uzticamiem atbalstītājiem Bērziņiem. Tur mūs uzcienāja un iedeva vēl ceļa maizi, un, spēkus atguvuši, aizceļojām uz Aizkraukles pusi. Tur dienu atmetāmies Kalna Žagaru mājās. Izdomājām, ka uz kādu laiku jāizdalās pa vienam un uz kādu laiku jāpazūd no šīs puses. Satikšanās bij nolemta Kalna Žagaru mājās, kad nokusīs sniegs, pēc pāris nedēļām. Saimniecei bij zirgs, un viņa apsolījās Lukstiņu aizvest kaut kur tālāk uz Aizkraukles - Kokneses pusi. Mēs ar tēvu aizgājām uz Lielvārdi, viņš palika, bet es aizbraucu uz Irlavu pie sava bijušā skolas biedra Andreja Virša. Pēc divām nedēļām bija norunāts satikties. Aizgāju uz norunāto vietu, nogaidīju visu nakti, bet ne tēvs, ne Lukstiņš neatnāca. Radās jau ļaunas aizdomas. Aizgāju uz Jumpravu pie labās, uzticamās Latviešmātes. Neko sevišķu viņa nezināja, un tomēr manas ļaunās aizdomas pastiprinājās. Viņa bija dzirdējusi, ka pie Kaibalas kādā siena šķūnīti bija saņemts kāds vecāks cilvēks. Kaut kas varēja sakrist un tas mani ļoti uztrauca. Kad gājam uz Lielvārdi, tēvs gribēja ieiet Kalna Vekteros, kur dzīvoja Bodnieki. Pie viņiem vasarā bieži piegājām un daudz palīdzējām vasaras darbos. Bet pēdējās reizes, kad tur bijām, Bodniekmāte izrādījās ļoti aizdomīga, tādēļ tēvu centos pierunāt, lai tur vairs nerādās. Nākot uz satikšanos, tēvs tomēr bija iegājis Bodniekos un tā arī bija viņa liktenīgā diena - viņš neatnāca un mēs satikāmies pēc daudziem, daudziem gadiem.

Kad satikāmies, tad dabūju zināt, kā Bodniekmāte bij sagatavojusi tikšanos ar čekistiem. Pirmā brīdī, kad tēvs iegājis, viņa iepazīstinājusi ar diviem pajauniem vīriem, teikdama, ka tie viņai labi pazīstami, slēpušies Latgales mežos, bet tagad pārnākuši ar lielāku grupu, lai turpinātu cīņu ar pēdējiem aizejošiem čekistiem un svinētu uzvaru brīvā Latvijā. Tēvs bijis noguris un uzvests augšējā stāvā atpūsties. Naktī viņam nenācis miegs un dzirdējis, kā "drošie sargi" staigā iekšā un ārā. No rīta tēvs prasījis svešajiem, kādēļ viņi nav gulējuši un tik daudz staigājuši. Tie atbildējuši, ka saslimuši ar vēderiem (no rīta tēvs varēja aiziet uz "mazo mājiņu" un pārliecināties, cik slimi bija šie vīri...). No rīta Bodnieka māte laipni prasījusi, vai nevēlas uztaisīt vannu un nomazgāties, bet pateikusi, ka jāiet uz kaimiņiem, ka tur nākšot govs slaucama. Pa to laiku bijis sanests ūdens, uzkarsēts un saliets vannā. Laipnie vīri piedāvājuši tēvam kā vecākam iet pirmam vannā. Kad tēvs sācis izģērbties, tad viens no muguras uzbrucis un sācis žņaugt rīkli, bet otrs, apčamdot kabatas, izrāvis tēva nāgānu. Tad sasējuši rokas uz muguras, viens pa priekšu, tēvs pa vidu un aizmugurē ar pistoli rokās pēdējais. Teikuši, lai nebļauj un nebēg, tiks aizvests uz partizānu štābu mežā un tiks nopratināts. Aizvests mežā, netālu no Skrīveru dendroloģiskā parka, nosēdināts un sasietas kājas. Viens aizgājis piezvanīt pa telefonu uz "partizānu štābu" (pareizāk - uz Ogres čeku). Jau ejot uz mežu, tēvs sataustījis auklas mezglu un pa pusei atraisījis, lai vajadzības gadījumā var atbrīvoties un ar brīvām rokām aizbēgt. Mežā rokas atraisījis un sasietās kājas uz gumijas zābakiem arī jutis, ka varēs ātri pamest zābakus. Sargs bijis nevērīgs un, kad viņš pagājis biezākā krūmājā, tēvs izrāvis kājas no zābakiem, nometis fraku un zeķītēs kā zaķis aizlaidies pa mežu. Bet tūlīt arī attapies sargs un šaudams dzinies pakaļ tēvam. Tanī brīdī arī atgriezies no telefona zvanītājs un šaudams skrējis pretī tēvam. Tēvam atkal sastreikojusies sirds, aizstājies aiz kāda resnāka koka stumbra. Tanī brīdī arī piesteidzies tvarstītājs, ar pistoles spalu ietriecis ģīmī, nositis zemē un spārdījis kājām. Tad nežēlīgi sasējuši kājas un rokas, ka tās palikušas bez samaņas. Drīz arī atbraucis "gruzoviks" no Ogres, iesvieduši tanī un aizbraukuši. Tanī naktī čekistiem bijuši prieki, līksmība un laba iedzeršana, cits pēc cita parādījuši savu labāko māku spīdzināšanā, salauzuši uz tēva galvas (ja atceraties) bunkurā pamestās Baumaņa tītaviņas. Tēvs palicis dziļā bezsamaņā. Kad pamodies, nav varējis piecelties, kājas un rokas pilnīgi nejūtīgas, mute aizkaltusi asinīs, drausmīgas galvas sāpes, bet pats nevarējis atjēgties, kur atrodas. Ļoti gribējis nomirt, bet arī nāve nenākusi atbrīvot. Kad atjēdzies, atkal sākusies pratināšana un spīdzināšana. Atrauduši viņam biksēs iešūtu kabatiņu, kurā bijis mazais "Braunings". Atkal iemesls, kādēļ pats nav nodevis, bet gatavojis kādā izdevīgā brīdī bēgšanu. Tādi jautājumi bez gala un jēgas, bet vissvarīgākais - kur atrodas dēls. Kad tēvs noliedzis, tad čekisti veduši uz mežu, nosituši zemē, uzklājuši telteni un vairākas automāta kārtas šāvuši pāri. Atkal no jauna - kur dēls, lai uzrāda bunkuru, kur pārējie? Uz visiem šiem jautājumiem tēvs atbildējis ar - nē! Neko nezinu. Tad piesējuši pie koka - nav vērts sašaut telteni, lai paskatās nāvei acīs un šāvuši... un šāvuši vairākas kārtas. Beidzot atsējuši un teikuši, lai bēg, bet tēvs nespēkā un sāpēs sabrucis. Tad iesvieduši mašīnā un aizveduši atpakaļ. Tā turpinājies kādu nedēļu, bet, kad nepanākuši vajadzīgo atzīšanos, tad aizsūtīts uz Rīgu. Pratināšanas tāpat turpinājušās, bet nav tik briesmīgi pagājušies, pat kaut ko ēst arī devuši. Kad pratināšanā nav bijuši panākumi, tad lieta nodota Baltijas apgabala kara tribunālam un notiesāts uz divdesmitpieciem gadiem un aizsūtīts uz Sibīriju, Taišetā lāgerī 1952. gada jūlija mēnesī.

Mans labais, mīļais tēvs, kuram liktenis uzlicis tik mežonīgas garīgas un fiziskas ciešanas, un tikai par to, ka nav nodevis savu dēlu un savus likteņa brāļus, un tikai par to, ka savā mūžā nav bijis nelietis un nevienam neko ļaunu nav nodarījis - normālu cilvēku prātos tas nav aptverams. Tāpat arī mana mīļā māte bija visu to pašu pārcietusi.

1952. gada vasara

Pēc tēva apcietināšanas biju palicis viens. Visapkārt jūtama čekas rosība. Arī labvēļi un atbalstītāji palikuši vēsi un atturīgi. Visi zaudējuši ticību citai, labākai nākotnei. Gribu satikt kādu no tiem, kuri kaut kur klīst pēc divdesmit astotā marta uzbrukuma. Neizdodas - viss saistīts ar risku. Klīst baumas, ka Krapē pie štāba apcietināts Vēzītis Jānis, arī pats saimnieks ar visu ģimeni. Arī Augusts Lideris sapinies ar kādiem čekas spiegiem un pazudis. (Tātad klīst arī spiegi!) Lukstiņu arī nodevusi Kalna Žagaru saimniece. Par pārējiem nekas nebija zināms. Kā tumšs, neparejams purvs nostājās starp mani un dzīvību... Tik viegli nevar padoties, meklēju senus pazīstamus. Vienu atcerējos, ar kuru strādājām kopā motoristu grupā Ķeguma spēkstacijas celtniecībā. Tas vija Viktors Sloka Lauberē (bet varbūt Zādzenē). Par viņu neko nezināju, varbut palicis sarkanais vai čekists? Sameklēju. Viņš dzīvoja savā mājā, no varas puses nebija aizskārts, lādēja šos laikus un komunistus. Nav arī mežabrāļīi dzirdēti šinī pusē un tādēļ iespējams, ka čeka nav pievērsusi pastiprinātu uzmanību. Viņš palicis ar salauztu, klibu kāju, tādēļ es varētu būt noderīgs lauku darbos. Bet arī šeit nevarēja uzturēties ilgu laiku, jo sākuši jau kaimiņi interesēties par svešo jaunekli. Brālis Viktoram Rīgā braucis uz taksometra pa šoferi. Bet arī pie viņa nekas prātīgs nesanāca. Tad atkal aizklīdu uz Skrīveriem pie Zinaīdas.

Viņa arī bija izmesta no izpildkomitejas sekretāres amata un bija apmetusies pasta mājā kādā tukšā istabiņā. Arī šeit nekāda droša palikšana nebij. Apsverot visus apstākļus, kādā naktī sataisījos no Zinaidas aiziet kaut kur nezināmā virzienā. Bet viņa raudādama centās mani pārliecināt, lai neaizeju no viņas. Jau senāk sarakstījusies ar savu skolas biedreni no Jaungulbenes, ka viņa ar visu ģimeni pāriet uz Bausku dzīvot un būtu labi, ja atrastu kādu uzticamu cilvēku, kurš gribētu dzīvot viņu mājiņā "Radziņos". Kaut viss līdz šim būtu labi, tomē liku Zinaidai apsvērt, ka, ja mani atklāj, ka slēpjos pie tevis, tev draudētu divdesmit pieci gadi un visas tālākās ciešanas. Vai tev būtu vērts sabojāt visu savu dzīvi un jaunību? Raudādama viņa centās attaisnot savas domas un jūtas - ka es tik esot tas patriots, ka es tik varot pārciest ilgos gadus un zaudēto jaunību, bet viņa gļīēvule un neko nevarot! Tā arī sadevām rokas uz nešķiršanos...

Slepenībā aizbraucām uz Jaungulbeni. Radziņu mājā mēs satikām sirmu māmuliņu, ļoti dievbijīgu un sirsnīgu. Māmuļa aizbrauca, bet mēs ar Zinaidu palikām divi vien. Sapazinos ar mežsargu Burku Arvīdu, kurš ierādīja sausas, nokaltušas egles malkas ciršanai. No tām iznāca laba, sausa malka ziemai. Bet mežs atradās tālu no mājām un kādā tuvākā mums atļāva pārnakšņot. Tā nu arī pēc kādas nedēļas bijām sazāģējuši vajadzīgo malku, savedām mājās un sagatavojām kurināšanai. Ar uzturu un naudu mums bija švaki. Zinaida aizbrauca uz Skrīveriem pie savas māmuļas, kur arī sadabūja pārtiku ilgākam laikam. Drīz arī viņa iestājās kolhozā un ar uzslavu un labiem panākumiem strādāja kā zootehniķe. Piešķīra arī labu, grūsnu telīti un piemājas zemīti. Tā drīz vien tikām uz kājām. Arī es atradu nodarbošanos. Sāku staigāt pa labi attālām mājām, uzpirkdams aitu vilnu. Mazgājām, žavējām un atradām arī iespēju savērpt dzijā. Ar to varēju arī puslīdz labi tikt pie naudas. Apgrozījums bija diezgan mazs, tādēļ vajadzēja domāt, kā to palielināt. Paslepus aizbraucu uz Skrīveriem un aizgāju pie mūsu kādreizējiem labvēļiem Bērziņiem. Viņš pats un viņa cienījamā kundze bij uzticami un labvēlīgi. Viņam bija vecs un nopirkts arī jauns motocikls "UŻ". Viņš labprāt uzdāvināja veco "ižiku", palīdzēja saremontēt. Protams, bez kādiem dokumentiem, lai kādos negadījumos nebūtu viņš iemaisīts. Tā kādā naktī aizbraucu uz "Radziņiem" Jaungulbenē.

Nu tagad sākās intensīvs dokumentu viltošanas darbs. Vispirms bij vajadzīgs tehniskās pases talons un braukšanas nummurs.

Tā kā man viltotā pase un karaklausība bij diezgan labi izdevušās, saņēmu dūšu un braucu uz Rīgu, lai noliktu pārbaudi vadītāja tiesību iegūšanai. Tas arī laimīgi izdevās un pēc kādas nedēļas saņēmu milicijas pārvaldes satiksmes daļā motocikla vadītāja tiesības. Tas nu arī bija vienīgais īstasi dokuments, bet pārējie visi bij paštaisīti.

Atklātībā Jaungulbenē parādījos pēc iespējas mazāk. Bija izlaistas baumas, ka strādāju Republikas vietējās nozīmes ceļu pārvaldē kā inženieris speciālists un pārbaudu tiltu stāvokli, jaunbūvi un labošanu. Darba daudz un arī atbildība liela. Visu to apstiprināja dažādas pilnvaras un apliecības. Jaungulbenē bija milicijas pilnvarotais, kurš ļoti mīlēja "sīvo". Kādā iedzeršanā, kad viņš sāka "gudri runāt", parādīju savas apliecības un dokumentus, lai iepazīstas, kāds varens vīrs esmu savā specialitātē. Ar to arī viņam radās pārliecība un uzticība. Kādreiz pie veikala, kad gadījās satikt milicijas pilnvaroto (vārdu un uzvārdu neatceros), viņš bija tik laipns un pakalpīgs, ka tūlīt sapratu viņa vēlmi, lai izmaksātu kādu "čarku". Blakus viekalam bija dzertuve "Soči" - bija jāieiet, lai "uzklātu galdu" un tiktu no viņa vaļā. Jaungulbenē tagad jutos diezgan droši.

Turpināju vilnas dzijas sagādi, braucu uz Rīgu, lai pārdotu saviem "kundēm". No viņiem uzzināju, ka manis atvesto dziju viņi izlieto džemperu un bezroču adīšanai. Sāku domāt par to un gadījās arī iespēja. Iebraucot kādā nabadzīgā mājiņā Lubānā, apjautājos, vai nav pārdodama aitas vilna, un ieraudzīju kaktā sarūsējušu adammašīnu. Saimnieci uzrunāju, lai pārdod - viņa pasmaidīja un teica, ko gan jūs ar to darīsiet. Tā nav lietojama, nav adatas un dažādas citas nebūšanas. Kad vēl mamma bijusi dzīva, tā padruskai vēl paadījusi, bet tagad nevienam tā neesot vajadzīga. Tā par nieka naudu nopirku veco graustu. Uzsēju uz "moci" un atvedu uz "Radziņiem". Sākās lieli darbi un arī daudz jādomā, kā lai darbotos šī mašīna. Atkal braucu uz Rīgu un meklēju pa visiem arteļiem adatas. Tādas, kādas bij mašīnā, nekur neatradās, bet dabūju līdzīgas vācu adammašīnu adatas. Daudz bija jāstrādā pa naktīm, bet elektrība nebija, ar parasto petrolejas lampiņu nevarēja saredzēt. Sadabūju petrolejas gāzlampu, kura bij ļoti gaiša, kā arī piesildīja mazo istabiņu. Strādāju dienas, naktis, vajadzēja milzīgu uzņēmību, bet pēc kādas nedēļas sāku adīt. Bija arī citas problēmas. Vajadzēja adījumu ļoti vienādi nokrāsot, un krāsai vajadzēja būt tīrai un ļoti spilgtai, pievilcīgai. Tādam, kas to ir darījis, daudz rūpes atkristu, bet man tās visos sīkumos bija jāpārvar. Pamazām "firma" iegāja sliedēs. Manai firmai bija sava pazīšanas zīme - uz krādziņas atloku stūrīšiem trīs dažādu krāsu rinķīši, kuru maliņas viena ar otru bij savijušās kopā. Bija arī vajadzīgi uzticami noņēmēji un pašam uzmanīgam, jo toreiz tā bija spekulācija - aizliegta. Milicija apcietināja, kratīja dzīvesvietu, atņēma visu un sodīja. Uzticamākie bija ēbreji, ja ar viņiem biji godīgs, tad arī viņi bij uzticami un godīgi. Ar laiku viss nokārtojās. Ienākumi desmitkārtīgi palielinājās, bet ne jau par velti tie nāca. Bija ļoti daudz jāstrādā. Tādēļ ar naudu varēja krietni vien brīvāk rīkoties - nebija vairs kapeikas jāskaita!

Uzzināju tēva adresi Sibīrijā, Taišetā. Tūlīt sāku sūtīt viņam paciņas un pārtiku. Sarakstīties arī vajadzēja ļoti uzmanīgi, lai nenododu pats sevi, kur atrodos. Kremta tikai tas, ka māmuļai adresi neizdevās sadabūt, un tādēļ neaizsūtīju viņai nevienu paciņu.

Tā nu liktenis ar Dieva labvēlību dāvāja man cilvēka prātos neizdomājamu labvēlību. Tas gadījās tā. Kādā augusta mēneša pievakrē ar "moci" braucu uz Gulbeni. Uz ceļa redzu nekārtīgi piebrauktu moskviču pie kura stāv labi ģērbies kungs un māj ar roku, lai mani apstādinātu. Vienu mirkli apmulstu - ko darīt, bet neredzu, ka būtu kas draudošs. Apstājos. Drebulīgā balsī minētais kungs iepazīstina ar sevi - esmu godīgs un kārtīgs cilvēks, esmu Gulbenes rajona milicijas priekšnieks. Man notika nelaime - Daukstēs iesvētīja skolu, ielūdz arī mani, piedzēros, bet, kad pamodos, atrados šinī vietā. Huļigāni izņēmuši mašīnai aizdedzes atslēgu un tagad nezinu, kā lai tieku mājās. Nebēdājiet, cienījamais biedri, aizbrauksiet bez aizdedzes atslēgas - savienosim aizdedzi ar akumulatoru un iedarbināsim motoru, vienīgi nebūs gaismas mašīnā. Cienījamais biedri (tā uzrunājām viens otru, kā partijnieki), es redzu, ka jūs esat elektriķis. No mašīnas un elektrības neko nejēdzu, vai jūs nebūtu tik labs un brauktu man aizmugurē, ja gadījumā kas notiktu, lai nepalieku uz ceļa. Iedarbinam mašīnu, viņš aiz laimes iekliedzas - "Mājās mēs iedzersim pusstopu uz pusstopu!".

Mājas pagalmu apsargā liels vilku sugas suns. Arī mani lūdz iebraukt un uzaicina istabā. Mani iepazīstina ar miesās tuklu kundzi kā savu sievu. Divi vien viņi dzīvojot, bērnu nav, arī citu tuvinieku nav. Uzklāj galdu ar aukstām uzkodām, vīniem un degvīniem. Atmosfēra silta un mājīga. Uzkožam, iedzeram, kundzei priekšā tieku dievināts un slavēts. No sarunām jūtu, ka nav viņš zvērināts komunists. Viņš stāsta, ka vāciešiem ienākot, aizbēdzis līdzi krieviem. Balvos bijis milicijā un tāpēc aizbēdzis. Pārdzīvojis briesmīgas grūtības un badu frontē. Ēduši nošautos zirgus un mocījušies ar nepārtrauktu caureju. Ļeņins domājis un gribējis izveidot labāku dzīvi, bet tā neejot, kā vajadzējis būt. Tā nu iegūstu pārliecību, ka ikdienas kāršu spēlē izvelku divus dūžus un visi stiķi vinnē man!

Iedzerot un runājot laiks pāriet pusnaktij un jāiet pie miera. Kundze uzlāj gultu vīra istabā, bet viņi pārnakšņošot otrā. Gultu sagatavo ar tīriem palagiem un spilveniem. Viņi novēl labu nakti un aiziet. Palieku viens. Apskatu istabu un redzu dīvāna kājgalī veselu arsenālu ar ieročiem. Tur atrodas - kara šautene, medību bise, mazkalibra šautene un automāts. Esmu pārsteigts par tādu neuzmanību un uzticību! Izģērbjos, nolieku savu TT pistoli zem spilvena un aizeju gulēt. No rīta pabrokastojam, pirms saimnieks aiziet uz darbu, man palūdz, lai sameistaroju aizdedzes atslēgu un vēl kādus sīkumus. Aiziedams gan piebilst, ka esot švaka dūša un, ja nebūšot kas steidzams, drīz atnākšot mājās "uzlāpīties". Aizeju uz garāžu un pakrāmējos pie mašīnas. Visu izdaru, tikai atslēdziņu pievīlēt nepadodas tik viegli. Atnāk arī saimnieks ar pāris traukiem un tūlīt "ielej". Es gan aizbildinos, ka arī man jābrauc uz darbu, bet viņš uzzinājis, ka esmu Republikas vietējo zemes ceļu inženieris par tiltu celtniecību un pārbaudi, viņš sasit plaukstas un saka, ka mani nu gan neviens nevarot pārbaudīt, kur kādu dienu atradies. Tā kā mana pase ir uz Arnolda Auziķa vārda ar pierakstu Skrīveros, kā arī pārējie dokumenti, tad arī parādu tos, lai vēlāk nerastos kādi pārpratumi. Tad uz iepazīšanos "iemetam" vēl un palieku uz vēl vienu dienu. Nobeidzu salabot moskviču un aizbraucu uz Jaungulbeni. Par labu darbu viņš pielēja manā "mocī" pilnu bāku ar benzīnu, lai tālajā ceļā nepietrūktu, un novēlēja laimīgu ceļu, un, ja atkal iznākot parādīties šinī pusē, lai noteikti apciemojot. Uzdeva sava iecirkņa adresi un, ja neesot, tad lai dežurantam uzprasot, kur Pēteris Mīkstais, un tūlīt tikšot gādāts, lai mēs satiktos. Uz redzēšanos!

Jaungulbenē tiltu inženieris palika par krāsošanas un džemperu inženieri un ķērās pie sava maizes darba. Daudz strādāju, bet nauda nāca un šinī dzīvē bez naudas nevar iztikt. Vienmēr riskantākie braucieni bij uz Rīgu. Tur varēja satikt senāko laiku paziņas, kuru satikšana varēja būt nevēlama un pat bīstama. Un gadījās arī sastapties ar nodevēju - Arvīdu Cimermani. Viņš ir birzgalietis, aizsargs un šucmanis, un, kā vēlāk izrādījās, jau sen strādājis komunistu pagrīdē. Kā iebraucu Rīgā, satieku viņu.

1956. gads. Apcietināšana un izmeklēšana

Astotajā februārī esmu centrāltirgū, gaļas paviljonā. Jau krēslo, pievakare, auksts laiks, paviljonā maz cilvēku. Paiet man garām Cimermanis, viņš izliekas, ka mani neredzētu. Pasekoju un redzu, ka vienā stūrī viņš saunājas ar kādu milici. Mainu virzienu, bet pēkšņi no muguras mani sakampj kāds vīrs, tanī pat brīdī divi sagrābj aiz katras rokas un lauž atpakaļ, bet ceturtais pabāž kulaku zem deguna un latviešu valodā saka: "Oti, nepretojies. Oti, nepretojies." To atkārto vairāks reizes. Velk ārā no paviljona, uz ielas jau darbojas "Pobeda". Cīnoties man izrauj no kabatas pistoli. Jau satumsis, atveras čekas dzelzs vārti, bet vēl priekšā briesmīga nakts...

Ieved kādā koridorā, divi čekisti katrā pusē tur un lauž rokas, iegrūž kādā telpā, liek izģērbties līdz apakšveļai. Kur rodas, kur nerodas, sanāk kādi desmit vai vairāk čekisti, visi metas pārbaudīt manas novilktās drēbes, izčamda katru kabatu, katru vīlīti, visu izliek uz galda. Pārbauda pasi un motocikla vadītāja tiesības, izjautā mani, kur ņēmis, kurā milicijas iecirknī ir pazīstami, un tā bez gala un jēgas. Viens, laikam Dembauskis (operatīvās grupas vadītājs), atslēdz seifu un izņem kādu lietu, saiet vairāki kopā, lasa un šķirsta, šķoba ģīmjus un vaibsta sejas. Cits par citu sāk jautāt - cik tu noslepkavoji, cik aplaupīji, cik veikalus uzlauzi, kur tu biji tādā un tādā gadā, un tā bez gala un jēgas. Nosēstas man pretī tāds drukns vīrs, jau no izskata novērtēju, ka tas ir kāvējs un mocītājs. Neskaidrā latviešu valodā viņš pavēl - paskaties, slepkava, uz savām rokām, no katra pirksta tev tek asinis. Viņš saka, ja tu būtu kritis manās rokās četrdesmit piektajā, četrdesmit sestajā gadā, tad tev izspiestu sulu no kauliem. To nu gan pilnīgi var ticēt viņam! Jūtu, ka daži aizstājas man aiz muguras - ass rāviens ar plaukstu gar degunu, bet nepieskaras, uzlecu kājās, saķeru krēslu aiz atzveltnes, bet Dembauskis krieviski norāj savus spēka vīrus un mierīgi liek man atsēsties, noteikdams, ka neviens neko tev nedarīs. Tad viņš jautā, kādēļ es nerunājot. Atbildu - kamēr nesāksies objektīva, kārtīga pratināšana, uz desitiem jautājumu reizē nevaru atbildēt. Redzu, ka visa šī ir tikai "spēle", lai nobaidītu un morāli satriektu. Tad liek man saģērbties, vedīšot pie ģenerāļa. Aizejam, visu laiku rokas jātur uz muguras. Ieved kādā telpā, kurā garš galds, apsegts ar sarkanu drēbi, galda galā liek man apsēsties, otrā - kāds vīrs privātās drēbēs, pusšķērsu pagriezies pie kāda aparāta, uz kura pa brīžam iemirgojas dažādu krāsu lampiņas, un turpat arī telefona klausule. Gar sarkanā galda malām abās pusēs nosēdušies augsta ranga virsnieki. Šis privātais vīrs sāk mani iztaujāt - kāds vārds, uzvārds, kur dzīvo, kādēļ aizturēts, kādēļ neesot legalizējies, vai gaidījis amerikāņus - angļus. Atbildēju, ka gaidīju. Ja kādam cilvēkam ir bezizeja un draud nežēlīgi cietumsodi, tad katrs, vienalga no kurienes, gaida kādu palīdzību vai glābiņu. Vai man esot kādi radi aiz robežām? Tādu man nav. Vai cilvēki Padomju Savienībā atrodas trūkumā un badā? Kā nu kurš. Tad viņš sāka izskaidrot, ka, piemēram, zemākās kategorijas veikalu uzslaucītāja pastrādā kādu stundu vienā veikalā, tad otrā, trešā, ceturtā un katrā maksā un, saskaitot kopā, viņai mēnesī iznāk tūkstoši. Bet ir arī kantora darbinieki, rēķinveži, kuri nevar skraidīt pa kantoriem, lasot kopā stundas, bet visu darba dienu jābūt uz vietas, par dažiem simts rubļiem. Tāpat arī kolhoznieki. Tad šis vīrs noteica, ar roku parādot uz vienu pusi un otri pusi, priekšā jums melnas sienas, vediet viņu lejā. Tas esot bijis čekas priekšnieks Vēvers. Tad mani noveda garā koridorā, kurā gar abām pusēm bija kameras. Aizveda pašā galā, piecpadsmitā vieninieka kamerā.

Tā bija ļoti šaura - līdz ar durvīm, plika dzezs gulta, pie griestiem ļoti gaiša lampa aiz metāla restēm, stūrī "paraška" un slotas stupe kaktā. Uz gultas stieņiem uzklāju mēteli, bet pagalvī slotas rēgu, atgūlos, uz acīm uzklāju kabatas lakatiņu. Bet sargs klusiem soļiem staigāja pa koridoru un ik pa kādām minūtēm atvēra "fortočku" (lodziņu durvīs), lika pagriezties ar seju pret lodziņu, un no sejas norāva lakatiņu. Tā bez pārtraukuma visu nakti. Laikam bija likts viņam stingri uzraudzīt, lai nepakaros. No rīta bija jāaiznes "paraška". Tualetē varēja izdarīt, ko vajadzēja un padzerties pie krāna. Vēlāk atnāca Dembauskis ar pavēli - tā bija jāparaksta zināšanai, ka esmu apcietināts un nodots izmeklēšanai. Vakar vēlu neesot ieskaitīts uzturā, tādēļ jāpaciešoties. Otrā dienā biju ieskaitīts uzturā - atnesa kādu zupas bļodiņu. Tā pagāja kāda nedēļa grūta un nepatīkama. Visu šo laiku nebiju aizvēris acis. Tad kādā rītā atvērās kameras durvis un mani aizveda uz liftu. Tanī bija divi nodalījumi, viens no otra atdalīti ar dzelzs režģi. Vienā iekrampēja mani, otrā pats konvojs. Tātad viss izdomāts droši un pamatīgi. Kādu gabaliņu gājām pa koridoru, rokas man jātur uz muguras un jāiet pa priekšu, konvojs aiz manis. Jāklausa uz vārda, nedrīkst skriet, kliegt un uz vārda "apstāties" jānostājas ar seju pret sienu.

Ieved iztabā un liek stūrī apsēsties uz pieķēdēta krēsla. Telpā vairāki virsnieki formās un viena sieviete privātā. Viens no virsniekiem uzsāk izprašņāt - vai runājiet krieviski? Atbildu, ka nerunāju. Tūlīt latviskie ierunājas sieviete, ka viņa esot man tulkotāja. Šis pats vīrs, laikam prokuros, turpina krieviski, bet sieviete pārtulko. Norāda ar roku un iepazīstina - majors Andrejevs būs jūsu izmeklētājs, bet kapteinis Muravjovs palīgs - vai ir iebildumi? - nav. Tā apmēram beidzās iepazīstināšana, visi aiziet, paliek izmeklētājs un tulkotāja. Sākas darbs. Uzvārds, vārds, tēva vārds, kādā vietā dzimis, gadā, datumā, pastāvīgā dzīves vieta, kur tagad dzīvojat - bez noteiktas dzīvesvietas, mežā. Kur ņēmis vai pircis dokumentus - atrastu pasi pārlaboju, uzliku savu fotogrāfiju, bet motocikla vadīšanas tiesības pēc izturētas pārbaudes saņēmu Rīgas satiksmes milicijā. Tad vēl dažādi jautājumi, krustām, šķērsām, kurus tagad nevaru atcerēties. Pie galda slepena zvana poga konvoja izsaukšanai. Atnāk un aizved mani uz 15. kameru. Nogurums māc nost, mocošā nakts turpinās. Nākošā dienā atkal turpinās iepriekšējais. Tā nu līdzīgas turpinās vairākas nedēļas. Naktīs nepratina, čeka nav pārslogota. Pēc kāda laika mani pārved uz kopējo kameru. Tanī jau ir trīs ieslodzītie, es ceturtais. Tūlīt viens lielīgs, bravūrigs, stādās man priekšā kā Latviešu Nacionālā leģiona mācītājs Jēkabs Barons. Bijis leģionā pulkveža Veisa bataljonā, pulkvedis kritis, pārvests uz Rīgu, viņš kā mācītājs piedalījies apbedīšanā. Pēc kara krievu gūstā nepadevies, slēpies un sācis rakstīt romānu par Viļa Lāča kā tautas nodevēja nedarbiem. Sieva arī apcietināta kā romāna līdzdalībniece. Ļoti steidzīgi vajadzējis uzrakstīt, lai manuskriptu varētu nosūtīt uz ārzemēm, un, kad viņam piekususi roka, tad viņš diktējis, bet sieva uzrakstījusi. Viņam esot sakari ar Amerikā dzīvojošiem latviešiem. Jutu, ka nav viņš labs cilvēks, bet labs melis gan. Iedomājos viņu atmaskot kā mācītāju, saku - Jēkab, kad šogad būs Lieldienas? Viņš mazliet padomā, tad atbild, ka to nevarot tā vienkārši pateikt. To tik varot no svētiem rakstiem svētie vīri pateikt, kuri pēta gadu tūkstošu svēto vēsturi, kurā gadā kurā datumā būs Lieldienas. Neko nesaku, bet mans svētais vīrs nav nekāds mācītājs. Vakaros viņu šad un tad izsauca pie izmeklētāja un vēlu naktī atgriezās kamerā. Tad arī bij viens aizdomīgs, ja pareizi atceros, Vidiņš, pavecāks vīrs, arī to pa reizei naktīs izsauca, it kā uz pratināšanu. Viņš bieži kamerā runā par Dievu un viņa varu pasaulē. Arī čekistus viņš "nosēdinot" un pārliecinot, ka viņi paliekot "mēmi" un neko nevarot atbildēt. Arī viņš nezin pareizo datumu, kurā sākas Ziemassvētki un kādēļ tos svētī. Tāpat viņš samuldēja par Lieldienām. No iesvētības atceros, kurā gadā kā nosaka Lieldienas. Astronomiskā pavasara (21. marta) pirmā pilnā mēneša svētdienā ir pirmās Lieldienas. Kamerā viņš runāja daudz, dažubrīd klusi, čukstoši, par saviem varoņdarbiem, kādus viņš noslēpjot izmeklētājam. Piebilzdams, ka mēs tak esam viena likteņa biedri un tādēļ mēs varam viens otram uzticēt visu. Tas nu bij skaidrs, ka viņš ir iesūtīts ar uzdevumu, lai izspiegotu, vai kāds neslēpj savus noziegumus. Tā nu nāca un gāja - citus veda ārā, citus iekšā, notika tāda samaisīšana, laikam, lai nesadraudzētos. Mani veda pie izmeklētāja katru dienu. Izmeklētāja palīgs Muravjovs vairāk brauca pa laukiem un vāca ziņas. Ja no tiem, kuri man palīdzēja, bija miruši, Andrējevs bij pārskaities un kliedza, ka es uzdodot tikai tādus, kuri vairs nerunājot. Ja viņš uzrakstīja viņam patīkamākā "redakcijā", bet es neparakstīju, tad piepampa uz pieres viņam zilas dzīslas, sita kulakus uz galda un kliedza. Kad es pieturējos pie sava, tad saplēsa arī un rakstīja no jauna. Muravjovs bij zolīdāks un lēnprātīgāks, nekad nelamājās un nesaukāja par "bandītu", un, ja ko rakstīja, tad saskaņoja katru teikumu, vai piekrītu un parakstīšu.

Parastā dienā atkal mani uzved pie izmeklētāja. Pie galda sēd abi izmeklētāji, nu, domāju, būs kāda svarīga lieta. Uz galda redzu zilu papīra lapu, pazīstu, ka tā ir Pētera Mīkstā rakstīta satiksmes milicijas inspektoram Ņikitinam, kurā teikts, ka lapas uzrādītājs ir mans draugs, labs un godīgs cilvēks, tādēļ lai nekavējoši atdod aizturēto motociklu. Vipirms Andrejevs noprasa, vai tādu Mīksto pazīstu? Atbildu, ka pazīstu. Viņš ir Gulbenes apriņķa milicijas priekšnieks, labs un godīgs cilvēks. Abi izmeklētāji sāk ļoti smieties - satikušies labi un godīgi cilvēki - viens milicijas priekšnieks, otrs bruņots bandīts. Izprašņā, kā mēs iepazinušies un sadraudzējušies (neatceros, vai arī ko uzrakstīja), un todien mana pratināšana arī izbeidzās. Kamēr sagaidīju konvoju, vēl abi izmeklētāji garšīgi nosmējās un sarunājās - mēs meklējam viņu pa mežu, bet viņš ar milicijas priekšnieku dzer šnabi!

Negribēju viņu iegāzt čekā, bet tā iznāca, ka kabatas grāmatiņā dziļākā nodalījumā biju piemirsis Ņikitinam rakstīto vēstuli. Kādreiz, kad Andrejevs bija izgājis, mēs palikām ar tulku Felzeru, kurš pastāstīja, ka bija izsaukuši Mīksto. Arī šeit viņš nenoliedza, ka arī tagad viņš domājot, kā rakstījis vēstulē. Kā lai viņš neturētu par labu un godīgu cilvēku. Pie viņa mājās pārgulējis pa nakti, viņam mājās bijuši ieroči un nauda, viņš, šis bandīts, varējis viņus nogalināt, aplaupīt un nodedzināt, visu briesmīgāko izdarīt, ko gan varam iedomāties. Viņš arī nebija uz konfrontāciju, kā arī nekādos rakstos nebija pieminēts. Laikam čeka bij viņu pažēlojusi. Otrs, ko iedomājos - lai tribunālā nebūtu kāda labvēlīgāka balss, lai notiesātu visā bardzībā. Vispār izmeklētāji centās izcelt to briesmīgāko, bet, ja kas nāktu par labu apsūdzētam, to vienmēr noklusēja.

Tika izsaukti arī liecinieki. Kārlis Skujiņš no Intas. Nekas ļauns viņam nebija, ko liecināt, kad vajadzīgā liecība bija pierakstīta, tad izmeklētājs teica, ka varot brīvi parunāties, lai Skujiņš pastāstot, kā dzīvojot lāgerī. Viņš bija diezgan saīdzis, ka tur varēts nopelnīt naudu un cilvēcīgi paēst, bet te pa etapu jāvārgstot ar sausu maizi, siļķes asti un ūdeni. Teicu, lai uz mani nedusmo, ka šeit neesmu rīkotājs, izsaucējs vai aizliedzējs, tas viss izmeklētāja ziņā. Otru arī izsauca - Mārtiņu Kasparu no Karagandas. Tas bija kārtīgs un saprotošs vīrs. Ar viņu bij patīkami būt kopā. Tad arī, kā pēdējo, pastnieci Gēriņu, kuru atbruņoju. Vispirms mūs sapazīstināja, un, kad izrādījās, ka pazīstam viens otru, tad lika viņai izstāstīt visu notikušo. Visu stāstīja pareizi - arī par to, kā licis pastu nodot uz vilcienu, un pēc tam ziņot savam priekšniekam. Arī par to, ka bijusi ļoti pārbiedēta, ārstējusies vairākus mēnešus, vajadzējis daudz zāles un gribot par tām saņemt kādu atlīdzību. Nezinu, vai izmeklētājs pierakstīja tādu prasību par zālēm, bet tiesā neko man nepiesprieda.

Kad izrādījās, ka viss sakārtots, tad mani uzveda pie izmeklētāja un paziņoja, ka 206. panta kārtībā lieta tiek nolasīta un tikšu ar to iepazīstināts. Viss sarakstītais bija krievu valodā un kādas trīs dienas lasīja un tulkoja. Tukotājai bija Lida vārdā un viņa bija ļoti spējīga savā darbā. Viņa lasīja Andrējeva ne visai skaidro rokrakstu bez kādām pūlēm latviešu valodā. Te nu atklājās viss, ko nu kurais bija liecinājis. Beigās arī nolasīja, kādi piespriesti katram soda mēri. Purenam, Ķikutam, Drenģerim, Vēzītim augstākie, manam tēvam, Baumanim, brāļiem Lideriem, Lukstiņam - katram pa 25. gadi vispārējā darba lāgera reżīmā. Kad lieta bij nolasīta, ienāca arī prokurors Jergins un prasīja, vai neesmu ko nolēpis, vai izstāstījis visu, vai visam piekrītu, kaut ko parakstīja un aizgāja. Pirms nebija vēl sākusies šī garā nolasīšanas procedūra, ienesa manu koferīti, kurā man vēl bija seši gabali nepārdotie kimono (bezrocīši). Lida bija tik pārsteidzoši priecīga, ka uzlēca vai gaisā! Lika sev pie krūtīm, staipīja, piemērīja, glaudīja sev seju un ņurdēja - cik skaisti, mīksti, silti! Kur viņi palika, neatceros.

Tā pienāca mana tiesas diena, 23. maijs 1956. gads. Lika agri piecelties, ienāca kamerā frizieris, nodzina bārdu un apcirpa matus. Stingrā apsardzībā iesēdināja "melnā bertā " un aizveda. Tiesājamais biju viens. "Berta" piebrauca cieši pie kādā durvīm, tās atvēra un pavēlēja ātri izkāpt - neskatīties ne pa labi, ne pa kreisi. Visapkārt bruņoti zaldāti ar šautenēm un durkļiem, zvērojoši spulgojošām acīm, mani iegrūda pa kādām durvīm. Mirklī pamanīju, ka attālāk stāvēja mans tēvs un māte. Kad biju jau aiz atvērtām durvīm, tad dzirdēju skaļi kliedzošu tēva balsi - dēls, turies kā Latvijas ozols, nenovīsti! Tūlīt šiem vārdiem sekoja pavēloši brīdinājumi - nesarunāties. Pa kreisi iedzina tādā kā cietuma kamerā, atvērās "karmuška", ielika krūzi ūdens un gabalu maizi. Pēc kāda brīża pie manis ienāca smaržīga dāma, kura uzdevās, ka esot mana advokāte un mani tiesā aizstāvēšot. Bet tā kā viņu nekad nebiju redzējis, tad izbrīnā jautāju, kā tad viņa mani aizstāvēs un vai tad viņa manu lietu zin. Viņa atbildēja, ka esot ar lietu iepazinusies un to labi zinot. Uzjautāju, cik tad man draud. Viņa vienaldzīgā balsī atbildēja, ka domājot, ka par ceturksni vairāk nebūs - bet ja nu būs vairāk?...

Stingrā uzraudzībā ieveda mani tiesas zālē. Tur ja sēdēja mans tēvs, māte, Zinaida, Hertiņa un Elvīra. Viņas gan nebija izsauktas kā liecinieces, bet Hertiņa, kā jau tāda drošāka, kādam garāmejošam virsniekam palūgusi, lai arī viņas ielaižot zālē, un tas arī atļāvis. Ienāca arī tiesas spriedēji, kādi četri pulkveži čekistu formās, un viens vai divi jūrnieku melnās formās. Visi nosēdās aiz sarkana purpura klāta galda. Atsevišķi no tiesnešiem zālē atradās arī prokurors Ergins un aizstāve Ūdre. Tiesa vairākkārt izprašņāja, uzdeva dažādus jautājumus, tad atkal vairākas reizes aizgāja apspriesties (varbūt atspirdzināties ar kādu stiprāku glāzīti). Tā nu diena pagāja diezgan drūmi un nepatīkami. Tiesas priekšsēdētājs paziņoja garāku pārtraukumu. Mani noveda kamerā, bet pārējie (t.i. liecinieki) tika palaisti vaļā uz kādām pāris stundām, lai izvēdinātu telpas. Tumšajā kamerā laiks vilkās ļoti lēni un tā vien likās - vesela mūžība...

Bet tad atvērās durvis un pretī stāvēja ņirdzīgas aziātu sejas ar paceltām šautenēm un durkļīiem. Lauzītā krievu valodā nodeva pavēli - nepretoties, nekliegt, nebēgt, bez brīdinājuma tiks pielietoti ieroči!!! Ieveda tiesas zālē, spožais apgaismojums apžilbināja, tā tad dziļa nakts. Visi sēdēja savās vietās - stindzinošs klusums...

Pirmais klusumu pārtrauca prokurors Ergins, uzturot sūdzību. Runāja gari un plaši, pārliecinoši parādot bandīta bīstamību sabiedrībai. Ar nožēlu pieminot drošības orgānu nevērību un nolaidību, ka tik ilgu laiku nav likvidējusi tādu bandītu. Tiesai pieprasot 15 gadus stirngrā reżīma nometnē un 5 gadus bez tiesībām. Aizstāve klusā balstiņā nomurkšķēja, ka lūdz tiesai sodu mīkstināt.

Tiesa nolasīja spriedumu - 10 gadus vispārējā reżīma lāgerī un 5 gadus bez tiesībām. Pie sienas pulkstenis rādīja tieši divpadsmito stundu, piederīgiem un lieciniekiem lika atstāt zāli, neļāva pat sarunāties. Mani iesēdināja "bertā" un aizveda uz čeku. Pēc tiesas no čekas tiku aizvests uz centrālo cietumu, kur tika sagatavots etaps izsūtīšanai uz Krieviju un 1956. gadā ap augusta vidu rīta agrumā mūs iesēdināja restotos vagonos.
______________________________________________________________________________

Avots: Nacionālā mutvārdu vēstures kolekcija, Nr. 327.

Ievietots: 16.11.2004., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV