Sievietes H. G. (dzimusi gada jūlijā Rīgā, Iļģuciemā, mirusi 1997. gada janvārī Smārdē) stāstījums par pieredzēto pēckara gados.
______________________________________________________________

1995. gada oktobrī intervēja Baiba Bela

1944. gads. Rudens. Bēgļu gaitas un vīra apcietināšana.

Man liekas, tas bija 4. augustā, kad mēs jau braucām bēgļos. Vācieši atkāpās, krievi jau gāja iekšā. Bija pavēle visiem policijas iecirkņiem – atkāpties. Mēs bijām spiesti atkāpties. Un tā nu mēs braucām projām no Aizkalnes. Ar zirgu. Man dēls palika Daugavpilī ar mammu un tēvu. Viņi arī bija uz laiku izbraukuši no Daugavpils, jo šausmīgi bombardēja. Un tad jau viņi izbrauca no pilsētas uz laukiem. Bet ilgi viņi nebija uz laukiem, viņi ātri vien pārcēlās atpakaļ uz savu dzīvesvietu. Un mēs, un mana māsa ar savu vīru, un mana jaunākā māsiņa, mēs visi atkāpāmies. Visi bēgām projām. Bet – kas notika. Līdz Rīgai tikām, bet tālāk jau bija tā, ka vairs nebija kur bēgt. Tik daudz bija tur… pārpludināts cilvēku, bēgļu tik daudz bija. I kājām, i pajūgi, i organizētas atkāpšanās arī. Bet visur bija pārpildīts. Ceļi bija pārgriezti. Pa gaisu jau nevar lidot. Bija tā – kurš varēja palikt kaut kur, tas arī palika tur uz vietas. Nu i mēs arī. Mēs atpalikām no viņu grupas, no tās policijas grupas, jo mums bija vājš zirdziņš. Mēs nevarējām ar viņiem kopā. Nu un ta mēs atpalikām un mēs apmetāmies… kur ir Straupe, kur ir Lēdurga. Mēs pārbraucām pāri Straupes upei pāri un netālu, kādus trīs kilometrus ka pārbraucām pāri upei, iebraucām vienā mājā. Māja saucās „Tiltiņi”. Un tajos „Tiltiņos” mēs palikām. Tur bija vecā muiža. Un starp citu, tā muiža piederēja pulkvedim, ģenerālim Bukam, un tur dzīvoja viņa mamma – veca, veca vecenīte viena pati. Un kamēr mēs tur dzīvojām – mēs kādu nedēļu tur padzīvojām, varbūt vairāk, varbūt mazāk, tad viņa arī ļoti raudāja un visu laiku runāja tā – nevaru zināt, kur ir mans dēliņš. Viens vienīgs bija, i tas pazuda bez vēsts.

Nu un tas bija laikam 29. augustā, ienāca krievi jau. Ieņēma to daļu. Nu un, ka iegāja krievi, trešā dienā manu vīru apcietināja. A tur, kur tā Bukmamma dzīvoja, tur viņai bija rentnieks, tāds Alberts. Ģimenes cilvēks viņš bija, viens bērniņš bija un sieva. Un tas rentnieks jau bija noskaņots sarkans tāds. Viņš jau bija gaidījis, ka atnāks krievi. Viņš bija sabrūvējis samogonku, un kad tik parādījās pirmie karavīri, ta bija pretim un sveicināja, un brāļojās. Bet nu… mans vīrs teica, ka viņš ir pateicis, ka te dzīvo policists, un tāpēc viņu saņēma. Un par cik viņam forma nebija, pierādījumu nekādu nebija, ka viņš ir policists – kā privātu viņu paņēma, bet tomēr viņu spīdzināja un prasīja, lai viņš atzīstās. [..] Nu vīram dokumenti nekādi tādi nebija, ka viņi varēja kaut ko tādu.. Nu bet bija viņam bija pratināšanas dokumenti, ka pagastā, kad mēs Aizkalnē dzīvojām – par zādzībām un tādām privātām lietām. Tad viņš tos atdeva. Bet nu pierādījums bija, ka viņš policijā strādāja. Un tagad viņu sagūstīja. Es vēl… /nopūšas/ Iznāca tā, ka zirgs pļavā staigāja un viņš izgāja pārsiet to zirdziņu. Un pagāja laiks – nav. Sataisījām vakariņas un es domāju – ko tad viņš kavējās, jau atdzisis viss. Es izgāju viņu meklēt. Izgāju – nav. Un iet tas Alberts man pretim un es saku: „Alberts, vai neredzējāt Antonu?” A viņš saka: „Antons aizgāja ar vienu karavīru tur pie „Lāčiem”. Tur kaimiņos bija māja „Lāči”. Un es pie tiem kaimiņiem, pie tiem „Lāčiem”. Domāju, nu cik viņš tur ilgi būs. Es uz turieni… Un jau pie vakara. Nu jau sāk krēslot. Es tikko pie tām durvīm, a tur stāv sargs. Un tas ar durkli. Tāds no tiek melnajiem, laikam no tiem mongoļiem. Viņš ar durkli man pretim un saka: „Нелъзя сюда идти”. Es saku: „Bet man vajaga”. Viņs saka: „А я говорю - нелъзя сюда идти”. I nelaiž mani pie tiem „Lāčiem”. Un tā es stāvu tagad un gaidu, nezinu, ko darīt. Un tikko es tā stāvu, gaidu, iziet no tām durvīm viens, nu jau ne prasts, tāds karavīrs, kaut kāda virsnieka pakāpe viņam bija, iziet tas. Viņš saka: „A что вы здесъ ищите?” Un es saku: „A у меня муж пошол сюда. Я хочу чтобы он шол домои ужинатъ.” Viņš saka: „А кто ваш муж?” „Ну кто – человек”. „Пождите”, viņš saka, „пождите”. Un saka tam sargam: „Нетрогаи её. Пустъ она подождёт.” Nu es tagad stāvu un gaidu. un blakus mājai stāv furgons, mašīna segta. un viņš tagad iet uz to mašīnu, attaisa durvis un es pa durvīm skatos – vīrs mans tur iekšā ir. „Вот, вот он там. Скажите ему, пустъ он идёт домои.” A viņš saka: „Пождите немножко”, i durvis aiztaisīja. I es stāvu, gaidu tagad. Pagaidīju. Pēc kāda laiciņa attaisa durvis un sauc mani iekšā. Iesauca mani iekšā tanī furgonā. Un es vīram saku: „Ko tu šeit dari? Kāpēc tu neej mājās? Iesim mājās!” A vīrs saka: „A mani jau apcitināja. Es nevaru. Mani nelaiž.” A tur, ziniet, kā furgonā – pie sienas tāds mazs galdiņš, uz galda tējkanna un divas glāzes. Viena pretim manam vīram, otra pretim viņam un tas tur ir tagad trešais cilvēks. Un tas jau manu vīru pratina. Viņš pielēja pusglāzi no kannas, no tējkannas, tajā tukšajā glāzē manam vīram un sev pielēja vēl pusglāzes. Kaut kāds duļķains dzēriens ir un liek man priekšā un saka: „Пеи”. A es saku: „А я незнаю,что тут естъ. Я вообще не пю. Не пю”. Un viņš izlamājās tā nekorekti un pateica: „Подумаеш, принцесса”. Nu es tagad stāvu tāda, nezinu, ko iesākt. Es saku: „Bet kāpēc jūs viņu aizturējāt? Nu laidiet, mēs iesim mājās”. „Но вы можете идти. А он пустъ останется. Он завтра утром придёт.” A es ziniet, kā jau sieviete, nevaru saprast, ko darīt un saku: „Es arī neiešu projām. Es gaidīšu, kamēr viņš ies man līdzi”. Nu… A vīrs saka tā: „Nevajag jau pretoties. Ir jau beigas – ja mani paņēma, mani nepalaidīs ārā. Ko ar mani darīs, viņš saka – es nezinu. Bet ej labāk mājās. Nomierinies un labāk mājās.” Un es tagad nezinu ko darīt. Es raudāt sāku un viss. Un viņš saka: „Asaras neko nelīdzēs, ej mājās. kas būs, tas būs”.

Nu es izgāju no tā ārā un eju pa pļaviņu pāri. Stāv vieglā mašīna. Nu ziniet, kauns man to teikt… bet tā tas bija… un ko lai saka tiem, kas saka, ka viņi bija ļoti korekti tie vīri, tas karaspēks /stāstot gandrīz raud/. Stāv vieglā mašīna. Un tagad sagrāba mani viens aiz krāgas no tās mašīnas Iegrūda mani tajā vieglajā mašīnā, izvaroja mani un izmeta pa durvīm ārā. Es vēl gribēja pretoties, bet viņš pateica: „Молчи. А то вот сеичас” un pielika man pistoli pie krūtīm. Un es tagad biju tādā stāvoklī, es nezināju, ko darīt. Nezināju, ziniet. Tādā momentā nezināju, ko darīt. Pat nevarēju saprast – vai man bļaut, vai man pretoties, vai ko. Nu izmeta mani ārā, izlamāja mani un saka: „Иди, куня”. Nu es piecēlos nu i atnācu mājās. Noraudājusies.

Nu un tagad atnācu mājās, nezinu, ko iesākt, nezinu, ko darīt. Un pēc kāda laiciņa… Viņam bija tur tādi dokumenti, papīri, tāds žūksnītis. Es domāju – kas to zina, varbūt viņi tagad atnāks, sāks kratīt, varbūt tur kaut kas ira, ko nevajag viņiem zināt. Es plīti iekšā, sērkociņu klāt. A ziniet, kad sablīvēti papīri, viņi nedeg uzreiz. Tās maliņas apdega, a vidus nav dedzis. Un pēc kāda laiciņa viņš atnāca ar to virsnieku. Ak, kā viņš mani lamāja: „Ах такая сякая. Видиш, ты хотела следы замести ещё.” Man jau tā bēdas bija, es nezināju, ko darīt…….

Un es tagad gaidu viņu. Viņi atnāca, viņi paņēma to žūksnīti un aizgāja projām. Nu es domāju, ka deviņos viņš atnāks, kā jau viņi teica. Es tagad gaidu to rītu. Bet ne es gulēju, neko. Nevaru sagaidīt. Knapi palika tik pieci, es jau šmaucu uz tur uz to „Lāču” māju. Atnācu tur, a tur jau visi viņi piecēlušies i aizbraukuši. Nav nevienas vairs ne mašīnas, ne kareivji, nekā.

Tagad, kad es viņu tur neatradu, es atnācu mājās, izraudājos, sagaidīju, kamēr sāksies tā diena – iešu meklēt. Pa svešām mājām, ko es varu tur sameklēt. Vispirms es apprasījos to „Lāču” māju, kādi tur iedzīvotāji bija. Viņi stāstīja, ka viņi jau pulksten četros visu likvidēja un projām aizbrauca. Es vēl apstaigāju visu apkārt tur. Domāju – vai viņi veda viņu līdzi, domāju – kaut kur nošāva kaut kur krūmos, vai kādā grāvī. Apstaigāju, apmeklēju – nu nav nekur. Nu parunāju ar tiem „Lāčiem”, nogaidīju līdz deviņiem, gāju pa ceļu un jautāju, kur ir kāda krievu iestāde. Un visi cilvēki sveši. Cilvēki saka – tur tajā mājā ir vēl palikusi kaut kāda viņu daļa. Es aizgāju tur. Satika mani ļoti pieklājīga izskata cilvēks, apmēram sešdesmit gadiem, pulkvedis bija, par cik viņš man vēl priekšā stādījās, apspieda roku un pateica: „Полковник Жaрков.” Tas uzvārds man palika atmiņā. Nu viņš saka, kāpēc atnācu. Es viņam pastāstu, ka tāds un tāds gadījums. Viņš man saka tā: „Гражданка неволнуетесъ и неплачте. Ваш муж жив будет и вернётся. Ёсли он виноват, судитъ его будут, но разстрелятъ его некто неразстреляет, потому что нет у нас токого закона.” Vot tā viņš man pateica. „Идите домой и живите себе спокойно. И ждете своего мужа спокоино. Вернётся он.” Nu tā viņš mani nomierināju un es aizgāju. Ko es tur gaidīšu.

Tagad es atnācu mājās. Nu, par cik mēs jau bijām apvienojušās kopā – jau māsas abas divas bija, māsas vīrs, māsas dēls, puika bija, divi gadi. Un mēs tagad nolēmām – brauksim mēs atpakaļ uz Daugavpili, uz savām mājām. (..) Nu un tagad man jābrauc ir uz tiem Preiļiem, jāpastāsta tiem vīra vecākiem, kā mums iznāca. Jo viņi arī nervozē. (..) Es vēl gribu iebraukt tajā mājā, kur mēs dzīvojām, kad vīrs strādāja Aizkalnē, jo tur bija privāts dzīvoklis. tajā mājā bija tādi Kursīši. Un es tagad iebraukšu pie tiem Kursīšiem. Jo, kad mēs braucām projām, tad tā Kursītes kundze šausmīgi gandrīz raudāt raudāja – nu nebrauciet, jums it nekas nebūs, neviens jūs neaiztiks, tikai nebrauciet. Nu bet vīrs neko nezināju, viņš domāja, ko tā sieviete var zināt, kas mums būs, kas mums nebūs. Nu es domāju – es iebraukšu, pastāstīšu viņai, kā mums izgāja. Es iebraucu. Nu ziniet, tās dienas rudenī ir ļoti īsas, jau krēsla, dubļi. Pieklauvēju pie durvīm, kaut kāda sieviešu balss saka – lūdzu. Es iegāju iekšā, skatos, ka tā nav saimniece, ir svešs cilvēks man pretim. Es viņai stāstu, ka tā un tā. Viņa saka: „Nu ko lai ar jums daru. Saimniece nav mājās, bet pārnakšņot es jums iedošu. Ejiet tur istabā, es jums uzklāšu gultu, un liekaties tur gulēt”. Izrādās, tā kaut kāda kaimiņiene bija atnākusi. Jo tai Kursītei bija meitene kurlmēma, viņa baidījās vienu atstāt, kādi septiņi gadi toreiz bija meitenei. Izrādās ka tā Kursītes kundze aizgāja pavadīt vienu savu radinieka dēlu karā, viņu iesauca. Un ta viņa aizgāja uz tām atvadām. Es domāju, ka ja jau tur ir alus, tad viņa tik ātri nebūs. Iekāpu gultā, biju nosalusi, drēgns tāds laiks, nekurināts. Es apsēdos, domāju – es aizmigšu. Nē. Es visu nakti nogulēju, ne aci neaizmigu. Nu ziniet, cilvēks nervozs. Uz rīta pusi jau tas bija – apmēram pēc trijiem naktī, varbūt pat vēlāk, atnāca viņa. Es dzirdēju, kā viņa pieklauvēja, kā tā attaisīja durvis, kā iegāja iekšā. Es kā izģērbos, pakāru savas drēbes tur pie tām durvīm. Viņa iegāja, viņa redzēja, ka svešas drēbes, kad savas karināja. Viņa vaicāja: „A kas pie mums ir?” A viņa saka, viņa pateica, ka pazīstama tev ir, bet kas viņa, es nezinu. tagad nāk tā Kursītes kundze iekšā un saka: „Vai!!! Pastorkundze, kā tad jūs šeit?” Un tā mēs iesākām runāt. Nu kur ir Antons. Kamēr mēs dzīvojām pie viņiem, bijām visi tā iedraudzējušies, ka nerunājām uzvārdā, bet visi vārdā. Nu kur ir Antons” Es saku: „Tu zini ko, es tikpat daudz zinu par Antonu, cik tu. Vot tur un tur mēs bijām,” es saku, „viņi saņēma un aizveda projām. Un es nekā nezinu. Vai viņš ir starp dzīvajiem vai starp mirušajiem.” Nu un tagad viņa man saka: „Bet ko tu man iedosi, ja es tev iedošu vēstuli no tava Antona?” ….. Ziniet, es jau savām ausīm neticēju. Un ziniet, ko es padomāju? Ka viņa ir tik stipri piedzērusies, ka viņa nesajēdz, ko viņa runā. Es vēl, ziniet, saku: „Bet kur tu ņemsi to vēstuli?” A viņa saka: „Tu man pasaki, ko tu man iedosi?” Es saku: „Nu ko es tev varu iedot? Nu padomā, nu ko? Nu sirdi savu varu tev iedot, vairāk man nekā nav, ko tev iedot.” A viņa saka: „Nu tad pagaidi. Nepaies ne divdesmit minūtes, es tev atnesīšu to vēstuli.” I vairāk nerunā ar mani un pa durvīm ārā. Un es paliku gultā. Un nepagāja ne divdesmit minūtes, ka viņa bija atpakaļ un padeva man vīra vēstuli. Es kā paņēmu rokā – jā tas ir viņa rokraksts. Es attaisīju vaļā, sāku lasīt. Izrādās, ka tā vēstule nebija adresēta man, bet viņa tēvam uz Preiļiem.

Kā izrādās, kad viņi viņu saņēma tajos „Tiltiņos”, tad Rīga jau bija uz krišanu un viņi brauca uz to Rīgu. Un pa ceļu viņi kaut kur uzbrauca uz mīnu un to mašīnu drusciņ sabojāja. Un vīrs saka tā: „Es nezinu, kā es dzīvs paliku. Kā viņi mani sita. Izgrūda no mašīnas ārā, kājām, kājām pa galvu, kur tik trāpīja. Tikai ar zābakiem mani sita tā, ka es paliku bez samaņas. Es vairs neatceros neko. Tikai tad, kad es atmodos, biju jau mašīnā uz grīdas. Tajā trīspadsmitajā datumā mans vīrs ar tiem diviem virsniekiem iebraukuši Rīgā. Viņi nezināja, ko ar viņu darīt. Uzskatīja viņu tā kā privāto gūstekni, un nodevuši kaut kur kaut kādā kara iestādē. Un tad viņi tādus kā viņš salasījuši vairākus, kaut kādas telpas tur Rīgā un nezin, ko ar viņiem lai iesāk. Un nolēmuši, ka līdz zināmam laikam, kamēr būs kāda pavēle, kaut kur vajag viņus novietos. Telpas ir ļoti mazas, a viņi salasīti daudz. Un tad nolēmuši bijušā Gundegas fabrikā, tekstilfabrikā, tur ir lielas telpas, tad tur viņus visus iespundēja, kas bija tādi, kā mans vīrs. Un šitā vēstule nāk no mana vīra. Bet pa to laiku, kamēr viņi tajā Gundegas fabrikā, viņi pārcelti jau uz citu vietu. A raksta viņš vēl no Gundegas fabrikas.

Un tad, kad es saņēmu, es tūlītās šmaucu uz to Gundegas fabriku. Salasīju, ko es varēju salasīt. Un akurāt 30. oktobrī Daugavpils stacijā sataisījusies ar paunām, lietus līst kā no spaiņa, es stāvu rindā pie kases biļeti dabūt. Un mani pavada mana māsa un ar asarām lūdzās: „Ļena, nu tu nebrauc, tu taisni pati kaut kur savu galvu noliksi. Šitāda drūzmēšanās, nezin kur. Vilcieni vēl neiet līdz pašam centram, līdz Rīgai. Tikai līdz Šķirotavai.” Un viņa saka: „Un tu nezin kur paliksi, nu nebrauc. Nebrauc!” Un raud gaužām asarām. Es saku: „Nē, es nolēmu braukt un braukšu”. Nu labi. Tagad stāvu rindā un pa kases lodziņu redzu vienu pazīstamu cilvēku, kurš ir ar mums kopā audzis, kopā spēlējāmies, kopā ēdām, kopā kaimiņos kādreiz dzīvojām, nu ziniet, kā bērni. Tādi bērnības draugi. Un tas Ivans Makušovs stāv tur un viņš ir stacijas priekšnieks. Un es stāvu un gaidu, kad nu būs tā biļete. Piegāju pie kases un saku: „Dodiet man līdz Rīgai”. Man kasē atbild: „Līdz Rīgai biļetes nedodam. Un tagad ir jauns rīkojums – no šī datuma, no 30. datuma, mēs tikai kasē drīkstam izsniegt biļetes līdz Krustpilij. A no Krustpils kaut kājām. Līdz Rīgai mēs biļetes dodam tikai pēc komandējumiem.” A kur man tas komandējums. Nu un tā es stāvu un skatos un domāju tā – vai tad tiešām tas cilvēks, tas draugs mans, nevar man izpalīdzēt.

Viņš mani neredz. Es tikai viņu pa to lodziņu redzu. Tā stacija arī kara laikā ir izdemolēta, tāds mazs lodziņš. Un domāju, vai tad viņš man nevarēs izpalīdzēt. Es izgāju no tās rindas un apkārt riņķī un pa durvīm iekšā. Un es ieeju un saku viņam tā draudzīgi: „Ну Ванечка выручи. Мне надо попасть в Ригу. А видишь какой несщастный случай, не дают билет. Только по командировки. Ну а я же не где не работаю, где же я возьму командировку. Выручи!” A viņš tā paskatījās uz mani un saka tā: „A что ты хочешь, чтобы я за тебя в тюрьму сидеть пошёл? До Крустпилса.” A ziniet, smadzenes ātri strādā tādos momentos. Tad es domāju, es no rindas izgāju, ja es atgriezīšos, tad mani neielaidīs un man būs jāstāv tagad otru reizi, tikmēr vilciens aizies. Es saku: „Nu labi, tad dod līdz Krustpilij, lai man nav jāstāv rindā”. Paņēmu biļeti līdz Krustpilij. Viņš pateica kasierei, viņa izrakstīja, un es paņēmu to biļeti. Izgāju un māsai stāstu. Bet viņa man saka: „Nebrauc, kā tu tiksi? Nu labi, līdz Krustpilij tiksi, un kā tu tālāk?” Es saku: „Nu gan jau Dievs palīdzēs, vai tad pirmo reizi. Gan atradīsies kāda mašīna, pa ceļu drusku pavedīs, kur kājām paiešu.” Un viņa saka: „Tu gudra sieviete, un tu iedrošinies tādu pasauli veikt kājām no Krustpils?” Un es saku: „Un kā tad mēs atbraucām no „Tiltiņiem”? Es taču arī kājām gāju. I tu gāji kājām”. Es saku: „Neatgājām pa vienu dienu, bet atgājām pa mēnesi. Tā i es tagad”. Un raud atkal mana māsiņa un saku: „Nu neraudi. Tici, ka vis būs labi”.

Iekāpu. Vēl nestaigāja pasažieru vilcieni, tikai preču vilcieni. Tie vārti lieli vāļā, es iekāpu iekšā. Viņa man paspieda roku un pateica: „Es nestāvēšu un negaidīšu, kamēr tas vilciens ies projām, jo es jau tā esmu cauri izmirkusi”, un viņa aizgāja. Es pārmetu krustu un tagad iegāju iekšā. Un tumšs. Tumšs tur, nav nekāda uguns nav. Pa tumsu cilvēki sasēdušies uz grīdas šur tur, tikai ēnas redzēju. Atradu tādu brīvāku vietu – man bija mugursoma un čemodāns, noliku to čemodānu, apsēdos uz tā čemodāna, un to mugursomu noliku pie kājām, nu i brauksim tagad. Nu pagāja laiciņš, sāka vilciens kustēties, tos vārtus aiztaisīja ciet. Nu braucam. Nobraucām kādu nelielu gabaliņu, tas varēja būt ap Nīcgali, iet kontrole. Un jau pa gabalu bļauj: „Предявить билеты!” Nu es izņēmu savu biļeti. Gaidu. Atnāca tas vīrietis un sieviete, pavadoņi divi, ar lukturīti. Un tā sieviete saka tā: „У вас билет до Крустпилса. Не забудете вылезьть!” Saprotiet? Es saku: „Jā”. Un viņi aizgāja. Pabraucām vēl kādu gabaliņu. Un atkal iet viņi. Tie paši un atkal to pašu atkārto. un galvenais, viņa tik skaļi runā. Viņa saka: „У вас билет до Крустпилса. Не забудете вылезьть!” Es saku: „Jā”. Braucam vēl un atkal iet. Jau kuro reizi – trešo reizi. Un tagad viņa man saka: „Не забудете вылезьть в Крустпилсе!” Vīriešu balss kaut kur kaut kādā kaktiņā saka tā: „Что вы привезались к этой гражданки? Что она, маленькая, незнает где ей вылезать?” Nu i viņi aizgāja un viss apklusa. Braucam tālāk. Attaisījās tagad tie vārti un cilvēki izkāpuši daļa ārā. Un tagad tas cilvēks, kas tagad man teica: „Что вы привезались к этой гражданки?”, viņš saka tā: „Гражданка, которой в Крустпилсе вылезьть, идите сюда! Около меня освободилось место”. Krieviski. Es paņēmu savu čemodānu, paņēmu savu somu un aizgāju. No perona mazdrusciņ iespīd gaisma pa tiem vārtiem. Un aizgāju un saku: „Ну где же этот человек у которого место освободилось”. Он говорит: „Идите идите сюда!” Nu es arī aizgāju. Pareizi – pie sienas ir viens tik plats soliņš un viņš sēd un saka: „Ну садитесь рядом сомной”. Un es apsēdos. un braucam kādu gabaliņu un klusējam. beigu beigās viņš iedrošinājās tomēr aizrunāt mani. Un viņš saka: „А куда вы едете?” Es saku: „Мне надо попасть в Ригу а билет только до Крустпилса. За то эта проводница всё время делает мне замечания чтобы я не забыла что мне надо…” А он говорит: „Знаете что а мы зделаем так как они делают.” A es domāju – ko tad viņš man piedāvās, svešs cilvēks, vīrietis. I galvenais – tumšs, es viņu neredzu. Un viņš man saka tā: „Я еду в командировку. У меня командировочная. А у билет до Риги. Я вылезу в Крустпилсе.. Я еду не первый раз..” To visu viņš man stāsta krieviski. „Я еду не первый раз. Я знаю всю эту дорогу. Я был в Резекне. И теперь я еду в Ригу. И у меня командировочная и я в Крустпилсе вылезу и пойду в кассу и скажу – я утерял билет. Пусть мне выдадут от а ещё второй билет до Риги.” Я говорю: „И что вы думаете – что они вам выдадут?” „Попытка не пытка. Попробовать можно”. Nu labi, es saku. A viņš saka: „Вот мои вешщи – под скамейки мешок,” говорит „тут у меня сумка на скамейке, на мойом месте. Вы,” говорит „присмотрике, чтобы кто то не утошщил мои вешщи. А я вылезу и попробую.” Nu i viņš aizgāja, i es paliku. Sēdēju, sēdēju, ziniet.. A tur laikam kādu pusstundu stāvēja tas vilciens. Varbūt man – tā kā gaidīju, tad parādījās, ka tik ilgi viņš stāv, ja. Jo tad, kad gaida, tad tas laiks ir tāds garš. Un nav viņa, un nav viņa. Un ziniet – es sāku nervozēt. Es domāju - kas to zina, kas tas par cilvēku un kādas viņam tur mantas, es taču nezinu. Jāpatausta, kas tur ir. Es pataustīju – tur ir mīksts un slapjš tas maiss un lipīgs. Un tā gaismiņa krīt pa tām durvīm no perona, es uz to roku paskatos – ar asini visa roka! Nu ziniet – man šermuļi pa visu muguru, es domāju – celšos un bēgšu projām. Es taču domāju – ziniet, fantāzijas briesmīgas. Ziniet, tagad es to nevaru piedomāt, ko toreiz es varēju safantazēt. Man tā likās, ka tur ir kaut kāds cilvēks nogalināts un viņš aizgāja, pieteiks tagad un saņems mani ciet. Sēdu un domāju – ko tagad darīt? Pametīšu visu, i savas mantas pametīšu , i bēgšu projām. Pēc tam atkal… Varbūt patiešām ir kaut kāds Dievs, kā mēs saucam, ka tas atkal man tā pateica – nu nesteidzies, kas būs, tas būs - nogaidi. Un tā es nolēmu – gaidīšu. Un pagāja vēl laiciņš – tas laiks šausmīgi neiet uz priekšu, stāv uz vietas. Un galvenais – lietus ārā šļakst vien, tāds lietus, briesmīgi. Un uzreiz tas cilvēks pa durvīm iekšā iet un kliedz: „Гражданка, достал!” Nu pilnā balsī viņš kliedz, cik viņam spēka pilnīgi kliedz: „Гражданка, достал билет! Достал билет!” Es domāju: „Nu kāds tu muļķis – ну достал и молчи.” Nu ko te stāsti viesiem! Viņš iekāpa iekšā, iedeva man biļeti. Es gribēju viņam naudu iedot, bet viņš saka: „Ненадо. Мне некуда деньги девать.” Apsēdās man blakus. Mēs pasēdējām drusciņ un sāka vilciens kustēties, vārtus aiztaisīja un palika atkal tumšs. un viņš man stāsta tā: „Если бы все люди были такие как я, то было бы так хорошо жить. Es taču esmu ebrejs, es visu vācu laiku Rīgā slēpos pagrabā. Mani izglāba cilvēki”. Ka es izdzirdēju šito, man atkal slikti palika. Viņš saka: „Vajaga palīdzēt vienam otram, tad būs labāk. Es saprotu, ko nozīmē, kad cilvēkam ir grūti”. Un viņš man prasa: „Зaчем вы едете в Риту?” Un ziniet, arī es safantazēju. Es viņam nepateicu. Ka viņš man pateica, ka viņš žīds, man bailes palika. Es viņam saku: „Знаете что – у меня сын в армии. Его ранили, он в Риге в госпиталь лежит.” „Надо понимать друг друга. Я сам в беде был – знаю как тяжело когда беда. Вот, приедете в Ригу, ишщите своего сына.” Un tā mēs vārds pa vārdam runājam un viņš man pastāstīja, ko viņš ved tajā maisā. Viņš spekulē. Viņš pats dzimis vai dzīvoja Rēzeknē, tur viņam draugi un radi. Viņš no Rīgas brauc uz Rēzekni, viņš tur dabūja gaļu pa lēto cenu un viņš atveda uz Rīgu un pārdod to gaļu. un viņam nauda ir i pašam viņam gaļa ir. Vot tādā ceļā viņš braukāja. Viņš saka: „Ja tu pats par sevi nedomāsi, neviens par tevi nedomās”. Nu un tā mēs vārds pa ārdam runājām šo un to. Un atbraucām pirmo reizi tieši Rīgā, Rīgas stacijā. Jo visu laiku gāja vilciens tikai līdz Šķirotavai. Un tas bija pirmais novembris, kad iebrauca vilciens tieši Rīgā. izkāpām mēs no vilciena, viņš paspieda man roku un novēlēja man satikt manu dēlu laimīgi. un pateica: „Nu tālāk es nezinu, ko jums darīt. Ejiet jūs pa peronu, ārā uz ielu, un ta tur tālāk..” Un tā mēs izšķīrāmies. Bet es jau atbraucu ne pie sava dēla, bet pie sava vīra.

Es jau arī nezinu to pilsētu, Rīgu. Un es gāju uz priekšu un prasu, kur ir tā Gundegas fabrika. Nu neviens nezināja. Bet vecāka sieviete kaut kāda pateica: „Jums jāiet pāri Daugavai, tad jau nu pagriezties pa labi, pa pirmo ielu pagriezties pa labi un noiet kādu gabaliņu, tad pagriezties pa kreisi. Noejiet līdz tramvaja līnijai, sēsties tramvajā un braukt tur un tur.” Visu skaidri izstāstīja. Un tā es izdarīju, kā viņa man teica. Un tieši izkāpu tur un piegāju tur, kur tā Gundegas fabrika. Lieli vārti, liela māja un stāv pie vārtiem sargi, karavīri. Un sievas staigā ar kurvīšiem, ar paciņām garām. Nu tagad – kur griezties? Nu es pie tiem sargiem – ja jau viņi stāv, tad viņiem kaut kas ir zināms. Es jautāju, e viņi saka tā: „Этих людей переправили в Бабите. Они больше здесь не находятся. Так что мы вам ничего неможем сказать.”

Tad jau es skatos, ka tās sievas arī nervozē, staigā. Aizrunāju vienu, tā atkal aizrunāja otru, un tā mēs sapulcējāmies tāds bariņš. Viņi tāpat – viņi ir no Rīgas un jau vairākas reizes pienesumus nodevušās. A tagad atnāca – nav vairāk viņi. Ko mēs darīsim tagad? Ir jau uz vakara pusi, pēcpusdienas laiks. Stāvam, žņaudzamies i nezinām, ko iesākt. Citas saka: „Iesim mājās”. A man taču nav kur, man mājas nav, kur lai es eju. Citi saka: „Iesim meklēt, kur tā Babīte ir, kur viņi tur ir.” Viena, otra saka: „Nakts jau tuvu, kur ta mēs ceļā paliksim. Mēs taču līdz Babītei neaiziesim – tāds gabals kājām. Un tāds draņķīgs laiks – lietus līst”. Nu runājām, runājām. Beigu beigās es tāda droša un vēl piebiedrojās trīs, un mēs četri iesim. Iesim uz Babīti. Kā būs, tā būs. Iesim uz Babīti.

Nu i aizgājām. Es pat nezinu, pa kādu ceļu iet. Nu kur - viņi jau tur tuvāki, viņi jau zina, kur tas ceļš iet. Nu ejam, ejam, nogājām mazu gabaliņu – brauc cilvēks ar lieliem ratiem un mēs sakām: „Varbūt pavedīsi mūs?” Viņš saka: „Jā, es pavadīšu, bet cik tad tālu – man drīz jāgriežas pa kreisi.” „Nu kaut cik.” Viņš saka: „Nu kāpiet iekšā”. Nu mēs tūlītās ratos iekšā. Nobraucām mazu gabaliņu nu i izkāpām ārā. Pagājām nelielu gabaliņu un divas sievas saka tā: „Man te ir pazīstami netālu no ceļa, mēs abas divas iesim tur pārnakšņosim un nākošā rītā iesim tālāk”. A kur mēs divas liksimies? Nu labi, iesim abas divas. Viņas aizgāja savu ceļu, mēs iesim savu ceļu. Ejam uz priekšu mazu gabaliņu un tā viena arī saka, ka viņai ir tur kaut kādi paziņas, viņa arī ies tur. A es kur? Kur lai es palieku? Es eju uz priekšu.

I vakars jau. Eju uz priekšu. Kur es tur apmaldījos, es nezinu, noklīdu no lielceļa pa kreisi kaut kādos krūmos iekšā un uzdrāzos uz patruļu. A tur, kad es iegāju tajā mežā, es redzēju, tur bija pakarināts tāds finiera gabaliņš un uzrakstīts: „Хода нет”. Nu bet es domāju - „Хода нет”, bet kur tad lai es eju? Nu vienalga man kaut kur taču jāiet. I es neskatījos, ka tur „Хода нет”, es šmaucu tik tālāk. Un tikko es pagāju gabaliņu, patruļa man pretim, saņēma mani un ved. Un ved mežā pa taciņu. Nekur nekā nav. Mežs un mēs divi – trīs mēs – divi patruļnieki i es viena. Gājām diezgan lielu gabalu. Izgājām no meža un iegājām mājā. Diezgan liela mājā, tāda skaista, laba māja. Izrādās, tur kaut kāda iestāde. Viņi mani ieveda tur un atstāja, a paši aizgāja. A tur kādi priekšnieki, kaut kādi virsnieki sāka jautāt man, kā es nokļuvu uz šejieni. Jo tur taču bija uzraksts, kad „Хода нет”. Es saku: „Es neredzēju. /smejas/ Es neredzēju”. Nu labi – neredzējāt. A kāpēc jūs šite staigājat? Ko jūs te meklējat? Es saku: „Tā un tā. Man vīrs pazuda. Es meklēju savu vīru.” Kas viņš ir un ko.. Nu es visu izstāstīju, kur viņu saņēma un kādu es dabūju ziņu, ka viņš vot tur ir. Es atbraucu un tur viņa vairs nav un man pateica, ka viņš ir tur. Kā uzvārds? Es pateicu, kā uzvārds, kā vārds, kādā gadā dzimis. A viņam tāda bieza grāmata ar visiem uzvārdiem. Viņš rakņājās, rakņājās pa to grāmatu un pateica: „Pie manis tāds nav”. Nu pasauca vēl vienu kaut kādu karavīru un pateica: „Izved viņu uz ceļa un lai iet projām. Lai negriežas atpakaļ uz mežu. Lai iet pa ceļu projām”.

Nu viņš mani izveda uz to ceļu, i es tikai uz priekšu gāju. Gāju gāju, gāju gāju. I iegāju vienā mājiņā pie paša ceļa bija tāda balta. Iegāju padzerties. Ļoti laba saimniece bija, pat apraudājās un iedeva man pienu padzert. Un pateica: „Jā, mani bērniņi arī nezin kur. Es paliku tikai viena.” Un noraudājās briesmīgi. Pašā lielceļa malā mājiņa. Iedeva man maizes gabaliņu vēl līdzi. Bet es tā padomāju – man vajadzēja palūgt, lai viņa mani atstāj pie sevis pārnakšņot. Bet vēl bija tāda krēsliņa, es domāju – es vēl gabaliņu uz priekšu paiešu. un tā es sukāju uz priekšu.

Tagad pagāju uz priekšu – nu nav vairs nekur nekā. Mājas visas pazuda. Tāds jauns mežs. Jāgriež ir – iet pa kreisi kaut kāda taciņa. Es domāju – ja jau taciņa ir, tad jau kaut kas tur ir. Es pa to taciņu iekšā nogāju kādu pusotra kilometra, varbūt divi kilometri, nezinu. Ir būdiņa. Tāda kā mana apmēram, tikai mana uz augstiem pamatiem, a tur zema tāda. Pieklauvēju. Sieviete saka: „Jā”. Attaisīju durvis, iegāju. Izrādās, kad kaut kāda latgaliete, ar izloksni runā tā. Viņa man jautā, ko.. Es saku – tā un tā, tā un tā. Tur jau es neslēpu, es atklāju savas kārtis, izstāstīju visu, kā ir. Un viņa saka: „Ziniet, es labprāt atstātu jūs pie sevis pārnakšņot, bet es nevaru. Jo te ir aizliegtā zona. Un ja pie manis kāds brauc vai nāk, tad man vajaga pa priekšu, lai man dod atļauju atstāt pa nakti. A ja ne – man nepatikšanas.” A viņa saka: „Nu vienalga, jums vairs tagad nav kur iet, nakts jau. Gaidiet.” Atnāks pie viņas.. ļoti neliela tāda mājiņa, virtuvīte tāda maziņa un otra istabiņa vēl mazāka. Ļoti maza būdiņa. Un lielākajā istabā trīs virsnieki dzīvo. Mežā ir kaut kāda māja, kur viņi tur strādā un nāk gulēt pie viņas. Un viņa saka: „Vot atnāks mani īrnieki, ta mēs parunāsim ar viņiem. Ja viņi atļaus jums palikt, tad paliksiet. A ja ne – tad būs jāiet projām.” Nu labi. Gaidam. Ir jau 11, ir jau 12, a viņi vēl nav. Nu beigu beigās viņi atnāca. Es paliku tajā virtuvītē, viņiem kurināju to plīti. Tur tāds klucītis – es uz tā klucīša sēdēju, kamēr viņa iegāja tur pie viņiem iekšā, ko viņi tur runāja. Viņa izgāja, viņa saka: „Viņi piekrita. Varat jūs palikt, jā.”

Nu i es sēdēju un domāju – kaut uz šitā klucīša, ka tikai ne klajā mežā. Un tā es paliku tur. Nepagāja ne divpadsmit.. divdesmit minūtes, cik tur – izgāja viens virsnieks un saka: „Гражданка, пошли с нами поужинать.” Nu es saku: „Спосибо. Es nekad neesmu pretim maizītei. Paēst es varu”. Un tagad atnācām.. Galds tur tāds uz tādiem krustiem, iekšā tajā istabā, uz galda pudele ar kaut kādu šķidrumu, alumīnija krūzīte, pusklaipiņa maizes un speķa gabaliņš tāds. Sagraizīja to speķi, sagraizīja to maizi un paņēma to krūzi, un pielēja krūzē ūdeni un no tās pudeles ielēja ari to šķidrumu tur iekšā. Un es skatos – piens tur. Nu pilnīgi balts ūdens tā kā piens. Un tagad paņēma no tās krūzes un izlēja pusi atpakaļ tajā pudelē. Tādu platu kakliņu tā pudele bij, tāda plakana.Un izlēja pusīti tur. Un tagad nolika man priekšā to krūzīti un saka: „Dzer!” Es domāju, ka tur piens. Es paņēmu to krūzi, kā liku pie deguna – mīļais Dievs, tur tāds smaržīgs odekolons! Nu es uzreiz sapratu. Nekad man tādi gadījumi nebija, bet es dzirdēju, ka dzer to odekolonu. Es saku: „Ziniet ko, vot maizīti un speķīti es apēdīšu, bet šito.. Es visu savu mūžu neesmu neko dzērusi”, es saku, „bet šito pļurzu ne tik”. Un arī izlamājās. Es saku, cik es to lamu vārdu esmu dzirdējusi, kādus tādus, pat nevaru iedomāties, ka cilvēks var tā lamāties. Izlamājās sulīgi uz mani. „Кушай”, viņš saka. Paņēmu maizes gabaliņu, paņēmu speķa gabaliņu, apēdu, piecēlos, pateicu paldies un izgāju ārā. Viņi palika tur ar savu to dzeramo. Izgāju ārā, atkal apsēdos uz tā klucīša un sēdu. A tā saimniece man saka tā: „Tur salmi paklāti uz tās grīdas, viņi drīz jau apgulsies uz tiem salmiem..” Neizģērbās neko, kā iegāja, tā i krita tur uz tiem salmiem. Nu un tagad viņa saka: „Viņi apgulsies un tad es tevi aizvedīšu tur tajā gala istabiņā. Tur ir divas gultas. Uz vienas gultas guļ vīrs ar dēlu. A uz otras gultas guļu es. Uz tās gultas, kur guļu es, es tevi apguldīšu, a tur, kur vīrs ar dēlu, tur es gulēšu. o vīrs ar dēlu ir aizbraukuši uz Rīgu un viņi tikai uz rīta pusi būs atpakaļ.” A tā gultiņa, kuru viņa man iedeva, stāv pie loga. Palika auksts, ārā salna, pa logu mēnesnīca spīd un tik gaišs tajā istabiņā. Nu es tagad iekāpu tajā gultā, apsēdos, piespiedos pie tās sieniņas, sēdu un skatos pa to logu. Nu a viņa, ka iekrita tajā gultā, sieviete, i aizmiga. I es tā sēdu, skatos pa logu un uzreiz jūtu, ka mani kaut kas čamda, kaut kas braukā pa manu kāju. Es pagriezos – mīļais Dievs, tas kareivis, kas sēdēja pie galda, viņš no viņiem. s kā ieraudzīju… Nu ziniet, momentā cilvēks neattop, ko viņam teikt. un man tā izrāvās: „А вы чего здесь?” Viņš kā grūda ar roku mani: „Молчи, чего орёшь.” Nu i rāpus aizgāja pie saviem draugiem. I tā es nosēdēju visu nakti, neaizmigu nevienu mirkli. Un no rīta saimniece bija augšā, tie vīrieši atbrauca, kā atbrauca, tā iekrita gultā. Viņa piecēlās un sāka taisīt brokastis. Viņa vakarā mani pabaroja, i no rīta arī pabaroja. Un ko – kā krieviski saka „затирка”, tās klimpiņas tādas, ziniet, no rudzu miltiem piena zupiņu tādu iedeva, nu i maizes gabaliņu iedeva. Ta es paēdu. Un tad viņa mani izveda uz ceļu, par cik es viņai izstāstīju ka tā un tā. „Es esmu dzirdējusi, ka tādi ir, bet kur tieši, nezinu. Kādi trīs kilometri vēl ir no manām mājām.” Tā kā izveda mani uz ceļu un pateica: „Vot tagad ej. Bet no ceļa negriezies nost nekur, jo viss ir aizmīnēts un mīnas vēl nav izņemtas. Tik taisni pa ceļu. Tikai celiņš ir atmīnēts”.

Un tā es gāju. Gāju, gāju, gāju. Dzirdu – kaut kur vīrieši runā. Nu es uz tām balsīm. Eju tagad. Jauns priežu mežs, nelielas priedītes. Un tagad es uz tām balsīm. Piegāju – skatos. Stāv vīrietis, karavīrs formā. Ar muguru pret mani. A uz tā uzkalniņa apmēram 40 cilvēki privātās drēbēs sēd uz tā uzkalniņa. A tas karavīrs kaut ko viņiem stāsta. Viņi kā ieraudzīja mani, uzreiz acis viņiem tādas, ja. Viņš ar muguru pret mani, bet viņš jūt, ka kaut kas ir noticis. Viņš kā pagriezās, kā ieraudzīja mani /smejas/ : „А вы чего здесь?” Ziniet, nu es saku – filmēt vajadzēja, vot, būtu filma. „А я своего мужа ищую”. A virieši visi kā izdzirdēja, ka „мужа ищую” – ha, ha, ha, visi sāk smieties. A tas karavīrs saka: „Вот выберай любого”. Ziniet, es sāku raudāt, es saku: „Cilvēkam ir bēdas, bet jūs smejaties. Nu kad tas izbeigsies. Vai tad jūs nesaprotat – man sāp, a jūs smejaties.” Nu tad viņš apmulsa un saka: „Кто ваш муж?” Un es saku: „Вот они выли там и их привезли сюда. Где они – я не знаю. Но мне сказали – здесь в Баббите где то.” „А как фамилия?” Nu es nosaucu uzvārdu, es saku: „Pastors Antons”. Un viņš tagad atkārto to vārdu un tiem vīriešiem jautā: „Среди вас есть такая фамилия?” A viņi sākumā klusē. Vēlāk viens saka: „Да, есть.” „А как вы знаете что есть?” „А вот когда нас кормят, когда утром выдают кушать, тогда я слышал сколько раз что вызывали такую фамлию.” „Nu, ja tu zini,” saka tas karavīrs, virsnieks kaut kāds viņš bija. Viņš saka: „Vot paņem viņu un aizved tur, kur viņš ir”. Viņš izgāja no tā bariņa, paņēma mani un mēs gājām pāri laukiem un viņš mani aizveda, parādīja māju un pateica: „Vot ejiet uz to māju, tur viņš ir”.

Nu ziniet – Pastors, tas vēl neko nedod, jo tādu uzvārdu, cik grib. Domāju – vai tas, vai ne tas, jāiet vien ir. Es pa to arumu – tur bija aparts un dubļi, es līdz ceļiem dubļos sukāju uz to māju. Un slapja, un viss ir smags. Un tā es gāju uz to māju. Tagad – apkārt žogs. Vārti lieli. Es attaisīju vārtus – suns pretim vot tāds. Kaut gan viņš nebija vaļā, viņš bij pie ķēdes, bet tuvu pie vārtiņiem. Es nevaru tikt iekšā. Es domāju – ko tagad darīt. Es pieklauvēju pie loga. Logs pie vārtiem. Pieklauvēju tai mājiņā pie loga. Stāvu, gaidu. Jā!!! Mans vīrs…. Ticiet, neticiet – mans vīrs. Piegāja pie loga, apstājās, paskatījās, i aizgāja. Es domāju – nu tūlīt viņš nāks mani saņemt. Gaidu, gaidu – nav. Un es baidos iet – tas suns tuvu ir. Domāju – svešs cilvēks, iekodīs man. Es atkal piesitu pie loga. Viņš atkal piegāja, paskatījās, i atkal aizgāja. Atkal gaidu – atkal nav. Man dusmas saņēma. Bet pēc tam es domāju – varbūt, ka viņš nevar. Nu. Un tagad es domāju – ko darīt. Es tā gar sienu ar muguru, izlauzos gar to suni un iešu pie tām durvīm. Es piegāju pie tām durvīm, pieklauvēju. Izgāja mans vīrs pa durvīm – apstājās, stāv, skatās uz mani un neko nerunā. Es saku: „Antons, vai tad tu mani nepazini?” Viņš sāka raudāt, apķērās man ap kaklu un saka: „Vai tu? Vai tu tā esi?” /raud/ Es saku: „Nu jā, redz kā ir”. „Kā tu…. kā tu šite gadījies?” „Nu laikam tā vajadzēja.” „Nu, nāc iekšā. Nāc iekšā”. Un tā mēs satikāmies.

Satikāmies mēs. Viņš ieveda mani istabā – tur bija istaba un virtuvīte. Tur sols pie loga stāvēja virtuvē. Mēs apsēdāmies uz tā sola un saku: „Nu kā tad tev gāja?” Nu, viņš saka: „Nu ko tur tev stāstīt, visādi gāja. Bet kā tev, kā tu?” Un es saku: „Nezinu, laikam tam tā vajadzēja būt,” es saku, „es saņēmu tavu vēstuli.” Un viņš, redziet, rakstīja vēstuli un prasīja to.. Ar viņu bija no Aizkalnes jauns cilvēks, kuram bija iesaucamie gadi un viņam bija tāds rīkojums – iesaucamos gados atlaist mājās un pēc tam mobilizēt, un sūtīt tieši uz to Berlīni. Kurš izdzīvos, izdzīvos, atgriezīsies. A kas kritīs – tas kritīs. „Un tā,” viņš saka, „es tam cilvēkam iedevu vēstuli un palūdzu viņu, lai viņš nogādā tēvam.” [...]

Kad es aizrunāju Antonu, es saku: „Antons, vai tad tu mani nepazīsti?” Tad viņš pēc balss mani pazina. Viņš saka: „Ļena, tu?” Es saku: „Jā”. Un tad mēs apķērāmies, iegājām iekšā pa koridoriņu un mēs nevarējām izrunāt nevienu vārdu. Mēs piespiedāmies viens pie otra. Un tā mēs raudājām klusiņām. Skaļi mēs paraudāt nevarējām, bet mēs raudājām abi divi. Un tā mēs stāvējām tā ilgāku laiku. Nu beidzot, kad mums jau nokrita tas uztraukums viss, tad tur pie loga stāvēja sols liels, tad mēs uz tā sola apsēdāmies un iesākām runāt. Un tā es tur nodzīvoju trīs dienas un trīs naktis.

Kamēr mēs runājām, jau bija ap pusdienas laiku. Vīram vajadzēja taisīt pusdienas. Izrādās, viņš bija pie trijiem krievu virsniekiem tā kā denščiks, tā kā dienestnieks. Un tā viņš viņiem taisīja ēst un uzkopa to istabu, to dzīvokli. Un viņš tur virtuvītē kopā ar viņiem dzīvoja un uz tā sola viņš gulēja. Tas sols bija apmēram pusotra metra garumā. Un tā mēs sēdējām uz tā sola un runājām. un atnāca tie virsnieki jau pusdienas laikā, iegāja pa durvīm iekšā. Tad viņi pacēla mēs uz urrā. Un saka tam manam vīram: „Старик, ты очень богато живёшь. Тебе уже невеста.” Tā viņi teica. A mans vīrs paskatījās un teica: „Tā nav „невеста”, tā ir mana sieva.” A viņi saka: „A no kurienes?” „No Daugavpils viņa atbrauca”. Un tad viņi izbrīnā prasīja: „Vai tad vilcieni jau iet?” Es saku: „Jā. Šodien tieši pirmo reizi iegāja no Daugavpils tieši Rīgā. Tā vilciens gāja tikai līdz šķirotavai.” Tad viņi saka: „Ну гостите, гостите.” Uz mani. Un saku: „Cik tad es varu гостить? Es jau rītu braukšu projām.” A viņi saka: „Kāpēc?” Nu es saku: „Tāpēc, ka šeit taču nevar palikt, te ir noliegtā zona.” A viņi saka: „Nēe. Jūs variet palikt ilgāk šeit padzīvot un tad varbūt jūs kopā brauksiet atpakaļ.” Un ziniet, man jau.. es esmu tik daudz ko pieredzējusi un dzirdējusi, man tas tā kā apvainojums uzreiz parādījās. Es domāju – atkal ņirgājās. Es saku: „Nu kā jums kauna nav. Ну что смеётесь над нас. Мы и так бедные и вы ещё над нами издеваетесь”, es viņiem saku. Un viņi saka: „Нет, нет, нет. Мы серёзно говорим.” Un tā viņi ieiet savā istabā un vīrs aiznesa viņiem to ēdamo. Tur bija cepti kartupeļi ar speķīti. Un pats viņš sev atstāja un man jau nu. Un tā mēs padalījāmies. Un paēda viņi un iet projām, un ta viņi man saka: „Неуезжаете, может быть вы оедете в месте.” Es viņam pateicu: „Nu paldies, lai notiek.” Jo man nav kur steigties. Nu un tā es tur nodzīvoju trīs dienas. Un mēs negulējām visu to laiku, jo mums nebija kur gulēt. Ta mēs sēdējām, piespiedušies viens pie otra, drusciņ iesnaudāmies. Un tā mēs visu laiku runājām, lai… Jo mēs vēl neticējām, vai mēs brauksim kopā vai nebrauksim. Ja gadījumā es braukšu viena, lai paliek vismaz atmiņā, ka mēs bijām kopā un ko mēs esam pārrunājuši. Gadījumā, ja mēs vairāk nesatiksimies, būs vismaz kaut kāda atmiņa no šitā laika. Un tā mēs sēdējām un runājām par visu. Vīrs man nokļuva līdz šejienei un viss. Es viņam stāstīju, kā mēs aizbraucām no Lēdurgas mājās un kā mums tur iet. Un tā mēs pavadījām to laiku.

Un izrādās, ka viņi tur bija salasīti tie – kā viņi teica, privātie gūstekņi. un tādu privāto gūstekņu tur bija 167 cilvēki. un daļu viņi jau ir palaiduši uz savām dzīvesvietām – tos, kas bija iesaucamos gados. Viņiem vajadzēja pieteikties savā dzīves vietā komendantūrā, tad viņi tika mobilizēti un sūtīti uz pirmo līniju. Vēl karš turpinājās, vēl Berlīne nebija ieņemta. Bet tie, kam nebija iesaucamie gadi, ta viņi gaidīja rīkojumu – ko ar tiem darīt. Nezināja, ko ar viņiem darīt. Beigu beigās viņi saņēma pavēli – atlaist mājās viņus. Lai viņi arī griežas savās dzīves vietās, no kurienes viņi nākuši. Un tāpat arī manu vīru. Tad, kad atnāca pusdienā trešā dienā, un pēc pusdienām viņiem vajadzēja salasīties tur vienā vietā visiem, tad viņiem nolasīja to rīkojumu un tad viņiem iedeva biļetes un tā palaida. Brauciet. Un manam vīram vēl iedeva septiņus cilvēkus uz Daugavpils rajonu, lai viņš viņus aizved līdz Daugavpils rajonam. Un tad tur viņi lai iet savās mājās. Lai viņi nepazūd, galvenais.

Un tad mēs ceturtajā dienā agri no rīta kājām no Babītes gājām uz Rīgu, uz staciju. Un kā tik mēs iegājām Rīgā, tad vīrieši manam vīram sāka prasīt, lai viņš palaiž viņus atvadīties. Vienam tur draugi bija, otram tur radi bija. Lai atļauj aiziet atvadīties. Un viņi paši aizbrauks. Un vīrs viņus palaida. Viņš pateica: „Tikai esiet tik labiņi un neiztaisiet man nepatikšanas. Ja jūs nepieteiksieties, tad prasīs no manim. Ja jūs savā laikā ieradīsieties, pieteiksieties, tad jau būs tālāk zināms, ko ar jums un ko ar mani darīs.” Un tā mēs aizbraucām divatā, a tie pārējie palika septiņi Rīgā. Un izrādās – tie cilvēki tomēr bija godīgi, vīram nekādu nepatikšanu nebija. Kad mēs aizbraucām, tad tur jau no vietas pateica – kā tikai mēs tiksim savā dzīves vietā, vīram būs jāiet uz komendantūru pieteikties. Un tad jau viņam tur tālāk pateiks, ko darīt.

Un kad mēs iebraucām, vīrs otrā dienā aizgāja uz to komendantūru, pieteicās. Viņam tie gadi nebija iesaucamie un viņam pateica tā: „Jūs tagad variet pierakstīties tur, kur jūs dzīvosiet un variet stāties darbā.” [B. Jūs Daugavpilī aizbraucāt?] Daugavpilī, jā. Manu vecāku mājās. nu un tā viņš izdarīja. Pierakstījās. Sākumā jau nebija, bet tur bija mūsu paziņi daži, kas viņu rekomendēja un viņu pieņēma darbā. Pieņēma darbā pa bugalteri PVHO. Pretgaisa aizsardzības biedrība saucamā tāda bija un viņiem bija vajadzīgs tas bugalteris un viņu pieņēma. Un viņš sāka strādāt. Un nu jau dzīvojām. Dzīvojām pie maniem vecākiem. mama, tēvs, vēl viena jaunākā māsa, mans dēls, mans vīrs un es. Mana vidējā māsa, tā atsevišķi dzīvoja ar savu ģimeni. Un paiet divas nedēļas – vīrs jau saņēma pirmo avansu.

Un otrā mēneša pusē, 20. decembra naktī atnāca veseli seši karavīri. Un viens, starp citu, bija privātā formā. tas bija pulkstens divos naktī. Uzcēla mūs visus augšā, uzbungāja. Pieprasīja, lai iedodam dokumentus un pateica, ka tā ir nakts kontrole. Dokumentus kontrolē. Un nu mēs visus savus dokumentus uzlikām uz galda. Mums tāda liela istaba bija, un divas mazākas istabas, trīsistabu dzīvoklis bija diezgan paliels. Mēs uzlikām uz to galdu un viņi paskatījās. Visus pārējos dokumentus nolika nost, a vīra pasi nolika……. Un pateica viņam tā: „Одевайся, старик, пошли.” nu es jau ziniet, ka sieviete vienmēr ir sieviete: „А куда? Зачем?” „Это не ваше дело. Куда надо туда пойдём.” Es saku: „Es viņu vietu nelaidīsu, es iešu kopā.” A vīrs saka: „Nu Ļena, tu jau vienmēr taisi kaut ko tādu. Nu tu jau zini, kāda te ir kārtība.” Un uzreiz viņi saka: „Nesarunāties latviski. Runājiet krieviski, lai mēs saprotam.” nu vīrs sāka ģērbties, saģērbās, jau sataisījās, nu ies ar tiem pavadoņiem. A es tomēr pa durvīm steidzos iekšā, arī es iešu. man gribās zināt, kur viņš būs. Nu bet viņi aiztaisīja durvis un pateica: „Ne soli uz priekšu. ja jūs iziesiet ārā, tad slikti būs”. Nu vīrs pateica: „Netaisi jokus. paliec mājās”. Un viņi aizgāja, mēs palikām. Bet tajā mirklī, momentā, kad viņi bija, tad mana māsa, tā vidējā māsa nakšņoja pie mums, jo vīrs viņai bija dežūrē. Vīrs bija dzelzceļa lokomotīves vadītājs, viņš bija dežūrē un viņa viena ar bērnu baidījās mājās būt. Tad viņa pie mums nakšņoja tajā naktī. A to puiku kā uzbungāja – es nezinu, viņam laikam tāda kā alerģija bija pret tiem karavīru apģērbiem, viņš kā ieraudzīja milici vai karavīru formā, ta viņš bļāva tā kā nenormāls. Un tajā laikā arī – ka viņu uzcēla, kā viņš ieraudzīja tos karavīrus, šausmīgi kliedza tas bērns. Un viņi tik dusmīgi bij un māsai uzbļāva: „Уберите ребёнка!” Un ta māsa paņēma to puisīti un aizgāja citā istabā un mēs palikām visi. Un tad viņi aizgāja. Un mēs jau – kāda tur tā gulēšana, mēs jau sanervozējušies visi, kas nu tālāk būs.

Un tagad sagaidīju es jau knapi to rītu un ap deviņiem jau izgāju no mājām. Nu es apmēram zināju, kur ir tā viņu iestāde, tā saucamā MGB. Jo tur jau pirms tam, 40. gadā vēl šausmīgi daudz apcietināto bija. Un starp citu, manas māsas vīra rada gabalu arī saņēma un viņš arī tur bija. Tā es to iestādi zināju, kur tā ir – es domāju, nu citur nekur nebūs, tur tikai. Domāju – aiziešu tur, varbūt viņu satikšu, varbūt vismaz kaut ko dabūšu zināt, kas par lietu ir. Nu es aizskrēju. Aizskrēju. A tur nelaida iekšā. Tur bija lodziņš, tur bija koridorā tāda dežūrbūdiņa, un tad vajadzēja pa priekšu pieteikties un, ja viņi atļāva, tad tikai drīkstēja iet iekšā, a ja ne – tad nedrīkst. Es ziniet, nebiju to zinājusi. Es kā gāju, durvis attaisīju ar švunku un iekšā iedrāzos. Un koridorā iegāju un skatos. Mans vīrs stāv koridorā ar seju pret sienu, ar muguru pret mani un rokas augšā. Un viņš šitādā veidā stāv tur. Es kā iekrēju, uzreizi iebļāvos: „Antons!” Viņš pagriezās, un no kurienes – dežurants, ar šauteni un ar durkli un uzreiz uzbļāva man: „А кто вас сюда пустил?” Es saku: „Никто. Я пришла сама.” „ĀRĀ!” viņš saka. Es pa durvīm izskrēju un tā bija pēdējā reize, kad es viņu redzēju. Un tad mēs bijām šķirti 11 gadus. Pēc 11 gadiem mēs tikai satikāmies.

Tā viņu tiesāja, notiesāja, iedeva viņam 16 gadus un aizsūtīja projām. [B.Un jūs zināt varbūt, kas bija galvenā apsūdzība?] Galvenā apsūdzība bij, ka viņš ir bijis vecākais kārtībnieks, policijas priekšnieks, jā. Jo taču… Starp citu, vīrs tā arī nedabūja zināt, kas viņu apsūdzēja. Kaut kāds viņu apsūdzēja – bet kas, viņš tā arī nedabūja zināt. Jo taču no kurienes viņi dabūja zināt, ka viņš ir kārtībnieks. Viņš pats tajā momentā neteica. Bet tad jau nu bija zināms, ka viņš ir.. Viņš teica tā, ka viņam ir aizdomas uz vienu – kad viņš reiz Latvijas laikā strādāja Višķu pilsētā, turpat Latgalē, skolotājs viens, ar kuru viņam tāds naids bija. Tādā pašā politiskā ziņā, jo tas skolotājs jau toreiz bija kreisi noskaņots. Un ta kaut kur kādreiz kompānija trāpījās, tad viņiem iznāca tādas sarunas. Un tad viņš vienreiz izteicās: „Ну Антон ты один раз меня вспомнишь!” Un tā viņam ir aizdomas uz to cilvēku, neatceros viņa uzvārdu. Kāpeč viņš uz viņu domāja? Tāpēc, ka viņš vienreiz bija viņu saticis pilsētā uz ielas. Un viņš izbrīnā, ka ieraudzīja viņu, sasveicinājās un viņš izbrīnā teica: „А как ты здесь?” Un viņš viņam izstāstīja, kā ir. Un tieši tajā naktī atnāca un viņu saņēma. Un viņam bija tādas aizdomas, ka tas skolotājs no Višķiem viņiem piezvanīja, vai padeva ziņu. Viņš smalki izprasīja visu – kur dzīvo un tā. Nu i notiesāja viņu. Nu par cik jau viņš skaitījās vecākais kārtībnieks, jeb uz laukiem kā toreiz teica – policijas priekšnieks, tad viņam draudēja no 25 līdz… Tā kā nebija tādu liecinieku, pierādījumu nebija, tad viņam iedeva to mazāko – ne 25 bet 16.

No tiem sešpadsmit viņš nosēdēja vienpadsmit. Pēc vienpadsmit gadiem viņu atbrīvoja. 55. gada novembra mēnesī viņš atbrauca atpakaļ no Vorkutas. Strādāja viņš Vorkutā šahtās, 25. šahtā. Nu i tā tas beidzās.

Es biju bez darba vienu laiku. Kamēr vīrs sēdēja Daugavpilī cietumā, es viņam varēju aiznest kaut ko paēst. Nu sakarā ar to, ka es varēju aiznest viņam kaut ko paēst... kaut gan tur ļoti grūti bija nodot, jo rindas bija bez sava gala lielas, jo cilvēku cietums bija piepildīts tā, ka pirkstu nevarēja iebāzt. No visa apriņķa Daugavpils cietumā bija sabāzti. Un tur vajadzēja gaidīt pie tiem vārtiem. Ar vārdu sakot, kad tu sagaidīji, tad tu nodevi. Un tā es viņam nesu pienesumus. Bet ko es nesu - man nebija ko nest. Maizes gabaliņu jeb kaut kādu biezpieniņu maizei virsū, jeb kādu speķa gabaliņu virsū un viss. Bet es centos aiznest biežāk, tāpēc, ka mēs dabūjām saziņoties. Un kā mēs to darījām, es nevienam pa šo baltu dienu neteicu. Kamēr mans vīrs sēdēja Daugavpils cietumā, es visu zināju, kas darās tur kamerā. Kas tur sēd, ko viņi tur dara, un kur viņus sauc, kā viņus pratina - es visu, visu zināju. Un vienreiz tomēr viņu pieķēra. Ne jau viņu pieķēra, bet sēdēja viņi kamerā daudz cilvēku, un viens kaut kāds ievēroja, un paziņoja. Cilvēki visādi ir. Vienmēr bija, ir un arī būs visādi. Un paziņoja priekšniecībai, ka Pastors sarakstās ar brīvību. Nu un... [B. Viņš jums rakstīja?] Jā, viņš man rakstīja. Un sāka sekot, un uzgāja, un aizliedza viņam uz veselu mēnesi, nepieņēma pienesumu. Es aiznesu un man pateica - uz veselu mēnesi nenesiet, nebūs. [B. Bet kādā veidā jūs saziņojāties?] Neteikšu... arī tagad ne! /Smejas/ Lai tas neaiziet tālāk... Nu tā vot mēs sarakstījāmies. Un sakarā ar to, ka pagāja mēnesis... Mēs nesarakstījāmies, bet mēs atradām ko - atkal otro reizi... [B. Veidu, kā saziņoties?] Jā, un mēs atkal dabūjām... atkal saziņojāmies. Un tad, kamēr viņš sēdēja, tad es biju tā, kas iznēsā ziņas to cilvēku radiniekiem, kuri sēdējuši cietumā kopā ar vīru. Bija tādu daudz, kuri bija saņemti ne mājās - kaut kur ceļā, kādā izbraukumā, ar vārdu sakot, ne mājās. Tie piederīgie nemaz nezināja, kur pazuda tas cilvēks - izrādās, viņš turpat cietumā jau ir kādu laiku. Un tad tie cilvēki, kas kopā ar manu vīru tur bija, viņi lūdza - zināja, ka mēs sazināmies, viņi lūdza, lai paziņo man, lai es paziņoju viņu tuviniekiem. Ziniet, cik naktis es negulēju, ar riteni kopā ar savu dēlu - toreiz dēlam jau 16 gadi, abi divi uz riteņa vakarā izbraucām, pa nakti braucām - pāri par 30 kilometriem bieži, turp 30 un atpakaļ, 60 kilometri pa nakti. Jo es jau biju iestājusies darbā, un dienā vajadzēja strādāt. Biju jau atradusi darbu - strādā stacijā par dezinfektoru. Vienreiz tāds interesants gadījums, kad mēs braucām un trāpījām uz bērēm. Un tad mēs visu nakti ar puisīti sēdējām un dziedājām tās bēres. Un tie tur bij katoļticīgie, un par cik es mazdrusciņ to poļu valodu pārvaldu, tad mēs arī abi divi no grāmatiņas lasījām un dziedājām līdz. Un tad mūs tur paēdināja vēl, un tad mēs braucām atkal tālāk. Aizvedām paziņojumu, un mums tur atkal iedeva līdzi ēdamo - kanniņu ar pienu, tādi laipni cilvēki bija. Un tā es biju tas ziņnesis.

Redziet, pašā sākumā, kad viņu aizveda projām, es nezināju neko. Es staigāju un viņu meklēju. Es gāju uz to čeku un es katru reizi rakstīju, lai iedod adresi, uz kurieni viņš izsūtīts, lai mēs varam sarakstīties. Viņi teica – viņiem nav zināms. Bet beigu beigās tomēr vienam laikam apnika, laikam viņam bija sirsniņa pilna. Un viņš ar varbūt man līdzi juta. Ta viņš man zem paraksta, ka es nevienam nekur neko neteikšu, ta viņš man iedeva adresi. Bet, viņš teica, tā nav īstā adrese. Es tikai jums piepalīdzēšu dabūt to īsto adresi. Rakstiet uz šito adresi un lūdziet, lai pasaka – ja tur viņš nav, lai pasaka, kur viņš ir. Jo tas skaitās sadales punkts tur. Kad viņus veda projām, tad tur viņus sadalīja un tad sūtīja tālāk. Nu un tā vot viņš man iedeva šitādu adresi. Bet kamēr es tur staigāju un meklēju, tad man vairākas reizes pateica: „Nenāciet lūdzu, kamēr mēs jūs neaiztiekam. Ja jūs negribat būt viņam blakus, tad nestaigājiet.” Bet es tomēr biju ļoti tāda uzbāzīga vienā ziņā. Un tā es pēc tās iedotās adreses rakstīju. Es smalki neatceros, bet tur rakstīts bija „stacija Kožva”. Un tur bija tas izsūtīšanas punkts. Un es uz to Kožvu rakstīju uz lāgera priekšnieku. Uzvārdu es nezināju, bet nu uz lāgera priekšnieku. Un tad ātri vien saņēmu atbildi, ka viņš tur bija, bet tagad tur nav. Sūtiet uz turieni un turieni. Tad es aizsūtīju. Tad atkal dabūju atbildi, ka viņš bija, bet atkal aizsūtīts projām. Uz kurieni – nezina. Tad es otro reizi rakstīju uz to pašu un arī prasīju – vai nezina kaut apmēram, uz kurieni. ta viņi atsūtīja man. Un tad es aizsūtīju. Tā bija Pečora, Vorkuta, un lāgera numurs bija. tad es uzrakstīju uz lāgera priekšnieku. Un jā – tieši viņš tur bija. Un tad es uzrakstīju lāgera priekšniekam tādu pazemīgu vēstulīti: „Ļoti, ļoti es jūs lūdzu, atļaujiet manam vīram sarakstīties”. Jo es zināju jau, ka viņam ir aizliegts sarakstīties. Atļaujiet sarakstīties. Un ko jūs domājiet? Viņš viņam atļāva vienu vēstuli rakstīt gadā. Un tagad viņš atsūta man arī to paziņojumu tas priekšnieks, ka viņš viņam iedeva atļauju rakstīt. Un es tagad gaidu un gaidu, un vēstules nav un nav. Un es otru reizi aizsūtīju, lāgera priekšniekam aizrakstīju – ka jūs teicāt, ka jūs atļāvāt, bet man nav vēstules, es nesaņēmu. Viņš viņu izsauca tad. Bet redziet, viņš kā aprēķinājis – vienu vēstuli gadā – kuram lai viņš sūta? Vai man, vai saviem piederīgiem? Mamma vēl viņam veca bija un tēvs vecs. Viņš nevarēja izšķirties, uz kurieni. Un kamēr viņš tur domāja, tikmēr es otro reizi aizsūtīju. Un tad viņš izsauca vīru un pateica: „Пастор, почему вы не пишике? Жена волнуется.” Nu tad toreiz viņš man atsūtīja vienu vēstuli ar visu adresi. Un tad toreiz, kad es saņēmu, tad toreiz es aizbraucu pie viņa vecākiem un paziņoju, iedevu arī adresi. Viņš varēja saņemt no mums, tikai rakstīt nedrīkst. Un tā mēs sākām saziņoties.

Un pēc kāda laiciņa, tas bija 46. gada marta mēnesī, man piedāvāja iestāties pagrīdes organizācijā. Antikomunistiskā pagrīdes organizācijā. Un es iestājos. 47. gada rudenī, 13. oktobrī mani apcietināja. Kaut kas nodeva. Un krita aizdomas uz manu dēlu, ka mans dēls nodeva. Un tā visu laiku, kamēr nebiju viņu satikusi, es arī tā domāju, ka tomēr viņš, puika, neizturēja, viņu stipri pieklapēja, un viņš nodeva. Bet nē. Mans dēls bija tikai kā aizsegs tam īstajam, kas to izdarīja. Un tāpēc, lai mēs nedabūtu zināt, kas to izdarīja, pateica, ka mans dēls.

Es Jums pastāstīšu tā - jau karš bija beidzies, bet visu laiku bija tāda sajūta - ne tikai man, maniem draugiem, bet vispār visai tautai bija tā sajūta, kā tā tas nevar palikt. Ka kaut kam jābūt uz priekšu, un mums taču vajag dabūt atpakaļ patstāvību un brīvību. Mums jābūt savai valstij. Un visi to gaidīja. Un ko - kas to izplatīja, bet bija izplatīts, ka amerikāņi nāks palīgā. Es jau nedomāju, ka viņi nāks palīgā, es domāju savādāk. Es domāju tā, ka tagad vācieši ir izsisti, amerikāņi tagad apvienosies ar vāciešiem, apvienosies ar citām antikomunistiskām valstīm, un ta viņi bruks virsū Krievijai, lai izsistu to komunismu. Bet tā tas nenotika, bet tam tā vajadzēja notikt. Bet redziet, lielās valstis katra par sevi slimo, viņi pa tām mazajām valstiņām nedomā. Kas mēs viņiem? [..]

Un 40. gadā, kad ienāca krievi, es tikai redzēju, kādi man ir draugi. Jo līdz kara laikam es nezināju, kādi man ir draugi. Tie bij man vislabākie, visskaistākie draugi, mēs tik draudzīgi dzīvojām. Un 40. gadā, kad ienāca krievi, tad es attaisīju acis, ka mani draugi lielākā daļa ir pagrīdnieki, komunisti. Un blakus kaimiņš, viņš tūlītās 40. gadā iestājās darba gvardē, un sauca arī mani, lai es stājos. Bet es gan neiestājos, tā man bija sveša. Un tad pagāja gads. Jau pirms, 40. gadā ļoti daudz cilvēku apcietināja un izveda, bet nu pagāja gads, un tad pienāca 1941. gada 14. jūnija izvešana. Un mans kaimiņš tur tajā burzmā - viņš arī braukā ar to smago mašīnu pa nakti, apcietinā un ved uz staciju tos cilvēkus. Un tagad, kad tā ofensīva ir izbeigta visa, 22. paziņots tas karš, 25. datumā jau krievu karaspēks pilnā sparā atkāpjās, un mans kaimiņš arī atkāpjās.

Vēlāk tas Bernāts atgriežas un atnāk pie mums un saka tā - viņam ir viens radinieks no Krāslavas, kurš mācās Skolotāju Institūtā, un kuram nav, kur dzīvot, kaut gultas vietu iedodiet viņam. Nu un mēs iedevām viņam gultas vietu. Nu un galvenais, ka toreiz ar tiem produktiem arī ļoti slikti bija, grūti, un viņš apņēmās maksāt mums ar produktiem. Un tā mēs viņu ielaidām dzīvot. Nu, viņš jauns puisis, es vēl nebiju veca, man arī toreiz vēl tikai 36 gadi bija, un mēs tā sadraudzējāmies. Un tā, vārds pa vārdam, vārds pa vārdam... Sākumā viņš nezināja, ka mans vīrs ir lāģerī, vēlāk es viņam izstāstīju, ka tā un tā. Un tā vārds pa vārdam mēs tik tālu tikām, ka es viņam izteicos, ka vajag kaut ko darīt. Taču būs tāds moments, ka mēs būsim katrs vajadzīgs, būsim palīgi. Ja gadījumā tagad karš - es saku, es šaut nevaru, un ja arī man iedos ar ko šaut, es ar nešaušu, bet palīdzēt citā vietā es varu. Piemēram, būs vajadzīgi sanitāri, saimniecības lietās kaut ko palīdzēt... Es saku, es ar mieru - vajag organizēties. Viņš piekrita - jā, vajag organizēties. Nu, tā vienreiz parunājām, otrreiz parunājām, un tā tas laiks iet, un tad beigu beigās vienā skaistā dienā viņš pienāk man klāt un saka - ja es tev piedāvāšu, atnesīšu aizpildīt anketu, vai tu būsi ar mieru? Es saku - jā. Nu, viņš man atnesa to anketi, es ilgi nedomāju, es viņu aizpildīju, parakstīju un iedevu viņam. Un tā es iesāku strādāt. Izrādās, ka ne tikai es biju, pirms manīm jau tur bija jaunieši, skolnieki, skolotāji bija iestājušies tur iekšā. Un tā. Nu ko mēs - tajā momentā mēs neko tādu nedarījām. Nu vienkārši mēģinājām tās skrejlapiņas drukāt un izplatīt. Mēģinājām atkal žurnālu, avīzi mēģinājām. Paši savām rokām. Un kur tas viss notika? Manās mājās. Un beigu beigās dokumentos arī ir, ka manā dzīvoklī ir bijis pagrīdes štābs, un es biju štāba vadītāja. Tas ir dokumentos. Nu un izrādās - cik mēs tur izdarījām, cik mēs tur pastrādājām, ar vārdu sakot - neko vēl neesam izdarījuši, un 47. gadā tas viss atklājās.

1947. gads. Apcietināšana un izmeklēšana VDK, Daugavpilī

13. oktobrī es atnācu no darba... Es jau toreiz no stacijas pārgāju strādāt [..] Daugavpils dzelzceļnieku slimnīcā par māsu saimnieci. [..] Un tad tieši es... strādāju tur no astoņiem bez skaita, cik vajadzēja. Darba bija daudz, tāpēc kad vajadzēja iet un katru lietu kontrolēt, jo visi bija pliki un basi, un kā kāds izrakstījās, tā kaut ko nozaga. Un izrakstīšanās reizēs vajadzēja sēdēt klāt, lai kaut kas nepazūd. Atbildība liela. Tikai ap deviņiem vakarā ierados no darba mājās. Un tikko es attaisīju durvis, tā mamma man saka: „ Тебя какой то офицер ждет.” Viņš tā viņai priekšā stādījies. Man tāda ziņkārība, es uzreiz istabā iekšā, pa durvīm galvu iebāzusi, un skatos - jā, sēd. Piecēlās, sasveicinājās, un uzreiz uzdod man tādu jautājumu: „А вы всегда так поздно работаете?” Es saku: „ Но не всегда, но часто приходится так поздно работать, потому что ответственность большая. И хочеш не хочеш, работать надо.” Nu viņš... A mamma uzreiz ieskrien iekšā un saka: „Ты иди, Лена, лучше ранше покушай!” Viņš man saka tā: "Вам придется вместе сомной пройти, выяснить несколько вопросов.” Nu es saku: „ Хорошо”. Nu bet mamma nelaiž, saka: „Ты раншe покушай, потом пойдеш”. A es saku: „Nē..e. Es ticu, ka es tur ilgi nebūšu, un kad es atnākšu, tad es paēdīšu.” A viņš man vēl saka: „А вы не торопитесь, покушаете!” А я говорю: „Нет, нет, пойдемте. Я скорее приду, и тогда я покушаю.” Un tā mēs izgājām. Nogājām līdz tramvajam, iekāpām tramvajā, es vēl gribēju biļeti ņemt, viņš saka:” Я заплачу за вас!” Ну, хочеш, заплати! Braucēju gandrīz nebija, mēs divatā bijām, un mēs apsēdāmies un braucām. Nobraucām līdz pēdējai pieturai, kur vajadzēja izkāpt, un vēl vienu, divus kvartālus līdz čekai vajadzēja kājām iet. Un atnācām uz čeku. Man nekādu aizdomu sliktu nebija. Es domāju - laikam ar vīru kaut kas. Par to pagrīdes organizāciju es nemaz nepadomāju, man nebija aizdomu, ka tas tā, uz to pusi. Un ta, ka mēs iegājām iekšā... A man tās telpas, tā māja, man vēl ir pazīstama no Latvijas laikiem, jo es tur ne vienu vienīgo reizi staigāju ar savu vīru. Tur bija poļu konsulāts kādreiz Latvijas laikā. Vēl līdz 35. gadam. 34. gadā tas poļu konsulāts tika pārcelts uz Ukrainu, uz Užgorodu viņu pārcēla. A mans vīrs draudzējās darba ziņā – tas poļu konsuls ļoti labi vienmēr pasūtīja vīram tās gleznas, un ļoti labi maksāja, un vot šitādā ziņā mēs bieži tur bijām pie tā poļu konsula. Un tās tas poļu konsulāts man viss ir pazīstams, tās telpas visas. Kad viņš brauca prom, tad mēs arī vēl bijām atvadīties un palīdzējām sapakoties. Un tā, saprotiet, iegājām mēs iekšā... Un pa trepēm pakāpām augšā, un iegājām kabinetā, un kabinetā sēd dežurants. Vienkāršs zaldāts ar šauteni, un šautenei durklis virsu - nu, kā jau viņiem tas bij. Nu, sēd tur iekšā uz krēslā. Un viņš pateica man: „Lūdzu... Пожалуйста, садитесь.” Un tur dīvāns, un es apsēdos uz to dīvānu. Un viņš saka: „Я сейчас приду” I aizgāja. Es gaidu un gaidu. Gaidu un gaidu. Laiks iet, jau ap pusnakti, viņa nav. Un tad es nevaru saprast, kas ir. Bet par to, ka es esmu apcietināta, man prātā neienāca. Viņš neko neteica. Viņš tikai mājās teica: „Мне несколько вопросов нужно выяснить”. Tas ir viss. Nu. Un tagad es tam dežurantam jautāju: „А куда он ушол? И когда он придет? И зачем меня суда привели?” Viņš atbild: „Я нечего не знаю.” I atkal sēžam. Un turpinu atkal gaidīt. Pagāja visa nakts, kamēr es gaidīju, un no rīta puses viņš atnāca. Atnāca un sāka mani pratināt. Uzreiz viņš man tādu jautājumu uzdod: „В какой организации вы состоите?” Es saku: „Не в какой.” „А как, не в какой? В какой то вы состаите?” Notiek tas viss krievu valodā. Tad, kad viņš jau man uzprasīja - „в какой организации вы состоите „, es jau sapratu, ap ko lieta grozās. Bet es liedzos, es saku: „Не в какой.” Un kāpēc es liedzos - es esmu literatūru komunistisko lasījusi diezgan daudz pirms tam, un es zinu, ka viņi paši, komunisti, ja kādreiz tika kāds aizturēts, un, kad viņi tika pratināti, ka viņi noliedza, un pierādījumu nebija, ta viņi tika izlaisti. Un es tagad situ uz to. Ja, piemēram, nav pierādījumu, tikai viņi tausta mani, pierādījumu nebūs, izlaidīs. Nu bet ja nu būs citādāk, tad tik pat nekā. Nu es saku: „Ни в какой.” Vēl viņš tā pasmīnēja, un saka: „Ну подумайте.” Es saku: „А зачем мне думать, я говорю, как есть. Ни в какой организации я не состою.” „Ну как же - вы в антикомунистической организации состоите!” Te man jau viss skaidrs, tad sapratu, ka viņiem viss zināms. Bet es atkal vēl - tomēr es domāju, es neatzīšos, ja nebūs pierādījumu, nu nekā viņš man nevar izdarīt. Nu, ja būs jau pierādījums, nu tad tu nekur neliksies. Un tā es visu laiku - viņš man visu laiku prasa: „В какой?”, a es tik: „Ни в какой”. Un viņš man saka: „Ну посидите, подумаете.”

Un beigu beigās, jūs ziniet, cik es ilgi sēdēju tur tajā kabinetā - tas bija pirmdienā, kad mani paņēma, pratināt viņš mani sāka otrdien no rīta, un tikai piektdienas vakarā mani aizveda kamerā. Es visu laiku sēdēju tur. Jo, redziet, viņiem vajadzēja, lai es uzņemos uz sevi, ka es esmu vainīga. Un vajadzēja parakstīt tur tādu protokolu. Pirmo saucamo - kad es atzīstos, ka esmu vainīga. Un kad es šito parakstu, tad tikai viņi drīkst mani kamerā likt. Kamēr es to neesmu parakstījusi, tikmēr es neskaitos apcietināta. Un es tik liedzos, ka es nekā nezinu, es nekur nebiju.

Ta vienā dienā, es tik neatceros, tieši kurā tas bija... man liekas, ka tas bija ceturtdienā, /nopūšas/ salasījās tik daudz izmeklētāju, es nevarēju saskaitīt viņus visus. Tur tas čekas priekšnieks, tur pats prokurors bija, izmeklētāji, un visi lielos činos, ar zvaigznītēm uz pagonām. Kā viņi mani ņēma, jums vajadzēja dzirdēt, ko viņi man runāja, kā viņi mani lamāja, kā viņi mani suņoja. Es, ziniet... Un galvenais - tā stingri jāsēž, rokas uz muguras, un es sēdu, un viņi apkārt riņķī. Krēsls stāv istabas vidū, un viņi apkārt tik lēkā, un skraida, un suņo mani. Un visādiem vārdiem, visādiem vārdiem. Un galvenais tas braucamais zirdziņš bija tāds teiciens: „Ах ты, полицейская подстилка” . Ziniet, man toreiz tik šausmīgi sāpēja. Un es šitā te sēdēdama, rokas uz muguras, tādā nesaprašanā, es domāju: „Kуда я попала”. Un tad es skatos un smaidu visu laiku. A viņiem tas krita uz nerviem. Viņi domāja, ka es tūlītas metīšos uz ceļiem un lūgšos, un raudāšu, a es tik smaidu. Smaidu. Es jau sapratu, ka es jau esmu iekšā, un ko ta man tur daudz viņiem klanīties. Un es smaidu. Nu ta viņi, ta viņi apkārt un riņķī. Un beigu beigās jau viņi redz, ka man nekas neņem, ja, apklusa visi, tā kā pēc komandas. Momentā kluss palika. Un es tā paskatījos uz viņiem... Pats galvenai bija tāds Moisejenko uzvārdā, viņš skaitījās čekas priekšnieks. Tik daudz es viņu redzēju tajā reizē, vēlāk es viņu nemaz neredzēju, bet uzzināju vēlāk, kad kamerā sēdēju, kad tas ir viņš. Nu tad tas Moisejenko, viņš, kā jau priekšnieks, viņam tās zvaigznes tādas lielas, un šite te arī visādas bļembas, jā /smejas/, un viņš skatās uz mani, ka es smaidu, a viņš saka: „А вы чего смеетесь?” А я говорю: „Мне очень радосно жить.” Atkal klusums. Nu beigu beigās es tā sēdēju, es domāju, nu ko tagad man iesākt. Es saku: ”Nu ko, jūs jau vairs nerunāsiet? Visu jau jūs izrunājāt?” Es saku: „Varbūt jūs atļausiet man arī pateikt kādu vārdu? „ A viņi vienā balsī uzreiz: „Ну и что, говори!” Tā kā teātrī viss tas notiek. Nu es uz viņiem tā visiem apskatījos un saku tā: „Как вам не стыдно. Если вы не стесняетесь женщины, то вы своих звездочек , погон своих постесьнялись бы. Ведь вы же люди, и я тоже человек, зaчем же на меня лить такую грязь. Ну хорошо, допустим, что я виновата, я попала. Но так судите меня по закону, ведь для этого же есть закон. И судите меня по закону, а зачем вы меня разными поскудными словами обзываете? Вас так учили? Эта ваша интелигенция? Ваши заслуги? Как вам ни стыдно!” Oi, vajadzēja redzēt, cik tas nikns bija, tas pats priekšnieks. „Замалчать, ты, такая и сякая, ты еще нас и учить будешь?” Я говорю: „Я вас не учу. А вы подумаете, что вы делаете, вы же себя компромитируете.” „О, пед кем?” Viņš saka: "Перед кем я себя компромитирую?” Es saku, nu tad ko man ar jums runāt, „...факт остается фактом. Я говорю, я ни где не состояла. Я не знаю, от куда вы этого взяли, покажите мне этого человека, который вам сказал, что я там состояля.” „Покажем. Покажем.” Nu un visi izgāja. Es palieku viena tajā istabā. Un pēc kāda laiciņa ieved manu dēlu iekšā. Un kā jau tur bija pieņemts runāt aci pret aci. Un mans dēls ieraudzīja mani, un saka tā: „Мама, скажи правду, тебе будет легче. Все забраны, все сидят, одна ты нечего не говориш, не сознаешся.” A es uz viņu paskatījos un es saku: „Dēliņ, ko tu muldi!” Saprotiet, cik es esmu vēl... Saku: „Dēliņ, ko tu muldi, kur tu visu šito paņēmi, kas ir apcietināts? Kur?” Es saku: „Tu iedomājies, ko tu tagad runā, ja tu ar savien šitiem vārdiem cilvēkus nevainīgus iegrūdīsi iekšā nelaimē, kas tad būs?” Un saprotiet, mans dēls uz mani paskatījās, gribēja vēl kaut ko teikt, viņi viņu paņēma aiz krāgas, un izdzina pa durvīm ārā. Un vairāk es viņu neredzēju.

Un man visu laiku, kamēr tiku pratināta, ja, kamēr es tur sēdēju, kamēr bija tiesa, man tomēr bija aizdomas, ka tomēr laikam dēls mūs izdeva. Man bija... Bet tad, kad es jau viņu atradu, kad atbraucu, mēs dzīvojām turpat Durbē, ja, kad es atbrīvojos jau... Kad bija tiesa, ja viņš to izdarīja, ja viņš bija kā liecinieks, viņam vajadzēja būt uz tiesu. Bet viņa nebija uz tiesu. Bet viņi visu laiku viņu priekšā stādījuši kā varoni, ka viņš ir tāds kā Pavļiks Morozovs, ka viņš nemaz nav pažēlojis savu māti, ka viņš māti izdeva, i visus pārējos izdeva. Tā kā viņu priekšā stādīja, ka viņš ir tas nodevējs, saprotiet. Bet, pa cik es saprotu, viņš bija kā aizsega tam nodevējam. Jo viņš nebija nodevējs.

Bet tagad, kad bija tā tiesa, bet uz tiesas viņa nebija, tad es pieprasīju... es saku: „Bet kāpēc tad viņš kā liecinieks nav uz tās tiesas? Viņam obligāti vajadzēja būt”. A viņi pateica tā ... kā viņi krieviski pateica...”По независящим от нас обстоятельств...” Izrādās, vēlāk dabūju no dēla zināt, tad viņš vairs nebija Daugavpilī, bet viņš jau bija Ķemerovskā. Viņš bija notiesāts uz diviem gadiem un aizvests uz Ķemerovsku, un tur viņš bija lāģeros Ķemerovskā. Un no turienes viņi viņu vairs nevarēja dabūt, no tā lāģera, un tāpēc viņš nebija uz tās tiesas.

[B. Un cik ilgi bija tā tiesa pēc tā apcietinājuma?] Nu tā kā mūs apcietināja... mani 13 oktobrī, un tiesa bija 12 maijā 48 - tajā gadā.

Nu, un kad mans dēls pateica: „Все сознались и все сидят”, es jau sapratu, ka tiešām jau visi ir apcietināti, ka tur vairs nav ko liegties. Es pateicu: „Была такая организация, я в этой организации состояля.” Nu, un tad man iedeva to lapu, es parakstījos, un tad mani paņēma aiz krāgas un aizveda pagrabā un ielika kamerā. Un visu laiku gandrīz es sēdēju vienatnē. Nelika mani kopā ne ar vienu. Kāpēc? Viņi baidījās, jo es ļoti runīga, saprotiet, viņiem bailes bija, ka es citus aģitēšu pret viņiem ar savu mēli. Un tāpēc man ļoti grūti bija vienai sēdēt, saprotiet. Tā telpa - es jums pateikšu, kāda tā telpa bija - pusotra metra plata, un divi metri gara. Vot tāda telpiņa. Zemi griezti, augšā lampiņa 15 voltu, tāda patumša, un vairāk nekā - četras sienas, griezti, grīda. It nekas nebija. Vēlāk varbūt bija, bet tolaik, kad es sēdēju, tukša telpa bija, it nekas. Un tā kā... [B. Uz grīdas jāguļ bij?] Vai guļ, vai sēd, viss uz grīdas. Un tad, kad mani apcietināja, tas bija jau oktobris, man bij tāds rudens mētelis, bet nu viņš tāds diezgan silts bija, bet nu tomēr rudens mētelītis. Nu un kleitiņa, krekliņš, biksītes, krūšturītis, un tas viss, vairāk man nekas nebija mugurā. Un ar to es visu laiku sēdēju tur tajā pagrabā. Tas man bij i guļamais, i .... [B. Un mammai kaut kādu sūtījumu ļāva atnest?] Kamēr vilkās izmeklēšana, tikmēr ne kaut ko neatļāva man nodot. Šausmīgi. Es biju liels....ļoti.... Patiešām es nemaz tāda nebiju, bet nu viņi mani kaut kā uzskatīja, kad es esmu šausmīgi liels noziedznieks pret viņiem, un visstingrāk mani uzturēja. Varbūt tāpēc, kad visi pateica, kad pie manis tas štābs ir bijis? /Smejas/

Es saku - štābs, man kauns pat pateikt par to štābu, kas tad tur par štābu bij. Nu, ka mēs tur sagājām vienu otru reizi trīs, četri biedri, kaut ko parunājām, un viss. Tas tikai tukšas runas bija, jo mēs taču vēl tajā laikā neko nedarījām. Nu vot tā tas gāja. Un sēdēju es kamerā tagad viena.

Un galvenais, tur no tā pagraba vajadzēja iet pa to melno uzeju augšā, un tur bija tādas metāla trepes, spirālveida, un tur uguns nebija. Un pirmo reizi man pa tām trepēm bija jāiet pagrabā, pa tumsu. Vot tur man bija šausmīgas bailes - es domāju, nezinu, kur es. Es taču nezinu, kur - es taustījos ar kājām un ar rokām - aptaustīju to kāpnīti, tad gāju tālāk. Tā mēs nogājām lejā pagrabā. Pagrabā stūrīti galdiņš tāds neliels stāvēja. Un tad man pavēlēja izģērbties līdz plikumam, atņēma visas mantiņas, izčamdīja. Man bija rokas somiņa, bija atslēgas no noliktavām, no darba vietas. Bija... nu kā jau somiņā, tur visādi sīkumiņi. Visu to izčamdīja, un man neko neatdeva. I somu paņēma, i saturu visu, kas tur bija, paņēma. Novilka man no rokas gredzenu, jā. Man bija zelta krustiņš uz ķēdītes, apakš krekliņa, to noņēma. Ta vairāk nebija ko ņemt. A drēbes man atdeva. Izčamdīja, piedodiet, aptaustīja visas vietiņas. Gandrīz tā kā ginekoloģiskajā tajā nodaļā, uz krēsla tikai neuzlika, apčamdīja. Un galvenais, tas vēl nebūtu nekas, ja tā būtu sieviete, bet tas bija riebīgs žīds. Riebīgs žīds bija. Un tas grābstījās tur, kur vajag, un kur nevajag. Un tā gribējās iesist pa to purnu, ne pa to ģīmi, bet pa to purnu gribējās iesist, bet nu nedrīkst. Zināju - ko tas līdzēs, tas neko nelīdzēs, tūlītās karcers būs. Nu. Un tā vot izčamdīja, atņēma visu, un iegrūda tajā kamerā, tajā tukšajā, mazajā istabiņā. Un uzreiz nolasīja morāli - dienas laikā ne gulēt, ne stāvēt uz vietas, staigāt visu laiku turp atpakaļ pa kameru. Vakarā ir signāls, tas ir gongs, pulkstens 11, un no rīta ir gongs pulksten 5. Vot vakarā jāiet gulēt ir vienpadsmitos, un no rīta piecos ir augšā. Bet tāds paņēmiens bija, tādi bija likumi, kad, kā tikai vakars, gongs - tā iesēdīšos kaktiņā, gulēt jau tur nav kur, kaut kā iespiedies kaktiņā tā, lai... auksts jau rudenī, un nekurināts, jā. Un saraujies, domā, iesnaudīšos drusku. Tikko sāk snaust, tā uzreiz bungā durvis - apsistas ar metāla skārdu, viņas jau, ka taisīja vaļā, ta šausmīgi skanēja. Attaisa tās durvis vaļā, un uzreiz tas sargs sauc: „Кто на букву „г” ? „ Es sēdu viena kamerā , un viņš taisa durvis vaļā un jautā mani: „Kто на букву „г”„. Nu, vai tas nav absurds? Tu taču redzi, ka te ir viens cilvēks. Tas saraksts iedots, un tu jau zini, kas tur sēd. Un vajag atbildēt savu uzvārdu - nu, Gerasimova. „Пошли. Пошли.” Nu tad kāpām augšā pa tām trepēm, aizved līdz kabinetam, nodod, un pats projām.

Un naktī tas izmeklētājs, viņš sēd pie tā galda, snauž, un tev jāsēd pie tā galda, rokas uz muguras, un arī jāsnauž. Viņš kaut ko uzprasa, pieraksta, un atkal snauž. Un tā visu nakti. Pirms pieciem, desmit, nu lielākais - divdesmit minūtes, ta no augšas noveda atpakaļ kamerā. Tikko tu ielīdīsi kaktiņā, uzreiz gongs. Ta tu vairs nevari gulēt. Un sargs staigā pa koridoru, un skatās- ir apaļš riņķītis, actiņa, viņš attaisa actiņu un paskatās, ko tu dari. Un ir cilvēki arī, sargi arī ir cilvēki, ne visi ir zvēri, bet ir. Viens otrs, viņš neliekas ne zināt. Tad tu varēsi drusciņ atpūsties. Bet ir tāds, ka viņš iet uz vienu pusi, attaisa to vaļā, iet uz otru pusi, un tā viņš visu laiku staigā pa to koridoru, jo tur ir vairāk kameru, un katrā viņš paskatās tajā actiņā. Nu, un viņš visu redz - pat ne drusciņ, pat ne tik daudz, kā pie sienas apstāties, drusciņ atslieties, i to nedrīkst. Visu laiku jāmaršē. Un tagad - tu cilvēks negulējis, i visu dienu tu nevari atpūsties, tad jau paliek tāds kā nenormāls. Un galvenais, dienā dod 300 gramu maizītes, un vienu lēzeno škīvīti ūdens un daži zirnīši, un kaut kas tur pa virsu peld, laikam kaut kas no saulespuķu eļļas. Vot šitādu pusdienā dod to zupu, no rīta 300 gramu maizes un vienu karsto krūzīti ūdens, un vakarā karsto krūzīti ūdens. Jo bija taču ļoti smagi apstākļi. Pēc kara jau citiem cilvēkiem nebija ko ēst, brīvībā, ne tikai jau apcietinātiem. Un tā ar šito no oktobra 47. gadā, līdz maijam - šitādos apstākļos dzīvoju. [..]

Un tad jau nu katru gandrīz nakti sauca uz pratināšanu. Gandrīz katru nakti sauca uz pratināšanu. Reti, reti kuro nakti izlaida. Un nebija vairs man ko stāstīt, jo es visu to, kas bija, es visu to jau izstāstīju. Bet nu tas izmeklētājs spieda - nu vēl kaut ko, nu vēl kaut ko. Nu ko var izdomāt, ka nekas nav vairāk bijis, nu. Tas, kas ir bijis, tas ir izstāstīts viss. Bet vienalga. Izrādās, ka viņiem pa tām stundām tur maksāja. Jo viņš vairāk tur turēja to cilvēku, jo viņš lielāku algu saņēma. Un tā to visu nakti. Un tikai uz rīta pusi atlaiž uz kameru. [B. Tad jūs domājat, ka tas nebija tikai aiz ļaunprātības, bet viņš arī nopelnīt daļēji gribēja?] Jā, tāpēc lai vairāk nopelnītu, un arī, lai izvilktu vēl kaut ko klāt. Nu bet nu ko var izstāstīt vairāk, ja nekas nav. [B. Un ko tad jūs darījāt - stāstījāt to pašu vēlreiz, jeb vienkārši klusējāt?] Nu, citu reizi pat neko nestāstīju, sēdējām un viss - viņš skatījās uz mani, es uz viņu, un sēdējām. Un sēdēt vajadzēja šitā - rokas aiz muguras, un tas ir ļoti nogurdinoši, visu nakti nosēdēt. Un tad uz rīta pusi ielaiž, un tad tūlīt tas zvans - celties augšā. Atkal dienu nedabūju nemaz ne pagulēt, ne kaut kur apsēsties pat nedrīkstēja. Nu tā vot gāja tas laiks, kamēr jau nu izbeidzās visiem tiem mūsu biedriem pratināšana. Un tad, kad mēs... kad beidza jau viņi pratināt, tad mēs parakstījām tā saucamo 206. pantu - tas skaitās, ka izmeklēšana ir izbeigta. [..]

Un trāpījās tādas reizes, ka visas kameras pārpildītas, ka nav kur likt tos apcietinātos. Atved vienu otru no cietuma, un nav kur ielikt. Nu tad tādā gadījumā pielika pie manis, uz dažām stundām, saprotams, kamēr jau izmeklētājs atbrīvosies, un tad viņu izsauks, nopratinās, un atpakaļ uz cietumu. Vot tad dažreiz iznāca trīs, četras stundas pabūt kopā ar kaut kādu.

Tagad jau nu... kamerā tāds stūrītis pie durvīm, un tur saucamā paraša, jūs jau zināt, kas tas ir, paraša. Pa cik es viena sēdēju, un mani neieredzēja neviens... Likumā bija paredzēts, ka katru dienu uz dažām minūtēm, tur bija jau tie noteikumi pakārti uz durvīm... ka katru dienu jāizlaiž pastaigā ārā, jā. Nu un katru dienu jāatbrīvo to parašu, jāiznes ārā. A man viņa stāvēja pilna, tek pāri, smird, slapjš stūris, un neviens neliekas ne zinis. Vairāk reizes es aizrādīju. Nu tad toreiz tik dusmīgi bija. Un kas tur žēlojušies arī no citām kamerām, un aizgāja tās žēlabas uz Rīgu kaut kur tur. Un tad izbrauca komisija. Un tad bija tā komisija, un apstaigāja visu. Un tad tas, kas pažēlojās, tad viņi, kad aizbrauca tā komisija, tad viņi darīja, ko viņi gribēja. Ta viņi atmaksāja. Nu i ta man arī tas pats bija.[..]

Man Jurkevičs bija tas pirmais izmeklētājs, un tā viņš kādas trīs nedeļas mani pratināja. Un tad pēkšņi izbrauca no Rīgas tā komisija. Un mēs nezinājām, kā tas sagadījies, kāpēc viņa atbrauca, tā komisija, ja. Bet izrādās tā, ka tur kaut kas ir sūdzējies uz Rīgu, uz Rīgas prokuratūru, ka šausmīgi sit. Ka ļoti sit tos apcietinātos. Bet kādā ceļā tas viss aizgāja uz Rīgu, es pa šo baltu dienu nezinu. [B. Bet tā bij taisnība, ka sit?] Tā ir taisnība, ka sita šausmīgi cilvēkus, līdz pat bezsamaņai sita. Un iznesa no kabineta pilnīgi nedzīvus..... Šausmīgi sita. Un es pagrabā sēdēdama dzirdēju, ka tur augšā uz tiem grieztiem arī vaid un bļauj cilvēki, bet, kas tur notiek, es neredzēju. Nu un sakarā ar to, ka bija viss paziņots uz Rīgu... Un kā tas nonāca - es dzirdēju tā tikai, it kā kāds apcietinātais saviem piederīgiem paziņoja pa klusiņo. Kā viņam tas izdevās... Un tad viņš arī teica, lai rakstot, kaut ko lai darot, jo viņu briesmīgi sit. Un tā tad izbrauca tā komisija. Tad mūs visus pratināja - kā jūsu izmeklētājs ar jums apietās, jā. Nu un tad jau nu es arī biju izsaukta.

Bet redziet, man iznāca tā, ka mani glāba varbūt tā literatūra, ko viņi no manām mājām ir likvidējuši. Un tur trāpījās viens žurnāls - Latvijas laikā bija tāds žurnāls „Atpūta”, un tajā „Atpūtā” vienreiz bija tāds rakstiņš „Staļina čeka”, tāds nosaukums bija. Un tur bija tajā rakstiņā tieši aprakstīts viss, kā tur tajā Staļina čekā rīkojās ar tiem apcietinātiem. Un tad, kad tas izmeklētājs mani pratināja, tad jau viņš mēģināja arī pieiet ar visādiem paņēmieniem. Nu bet es jau biju pacietīga. Ta viņš mēģināja pieiet man un paņemt šite te aiz auss galiņa, un ar nagiem saspiest tik stipri, kad es vairs nevarēju izturēt. Bet pacietība bija, un es nebļāvu. Un ta vairāk reizes viņš teica, krieviski: "Вот какая крекпкая”. Nu un tā viņš mani tā. Un ta vienreiz.... Es kā biju tajā rudens mētelītī, tā i visu laiku biju tajā rudens mētelītī. Es ar viņu i gulēju, es ar viņu i uz izmeklēšanu kabinetā gāju, ja. Un ta vienu reizi viņš paņēma mani aiz krūtīm šite te, izcēla no krēsla. Un ta viņš mani piespieda pie durvīm, un ta viņš paņēma un sita ar muguru pret tām durvīm. Izrādās, ka tās durvis attaisījās vaļā, kā tas bija, kad nebija ar atslēgu aizslēgtas, un tās durvis attaisījās vaļā. A tur ir garš koridors un vienā pusē, un otrā pusē tie kabineti izmeklētājiem. Un es... viņš, kā durvis attaisījās, viņš mani kā grūda, tā es pāri ar galvu... pāri tam koridoram, pretējās durvīs ar galvu iesitu, un pakritu. Un tur, tajā otrajā istabā tas izmeklētājs attaisīja durvis, redz, ka sieviete guļ, un viņš saka: "Что с вами, что с вами? Плохо стало?”. A tas mans izmeklētājs paķēra mani aiz krūtīm un piecēla, un iegrūda mani savā kabinetā, tās durvis aiztaisīja un ar atslēgu aizslēdza. Un nosēdināja mani. Un izlamājās sulīgi, jā. Es tos vārdus lamu nevaru atkārtot, jo man mēle nevar to. Un izlamājās sulīgi un pateica: „Видите, вот еще из за вас мне неприятность нужно терпеть”. It kā es vainīga esmu. Nu es atkal apsēdos, viņš atkal turpina mani pratināt, bet man vairs nav ko stāstīt. Nu es to, kas ir bijis, visu izstāstīju jau, un jaunu es neko nevaru izdomāt. Nu, ta viņš sēdēja pie tāgalda, un ta viņš man saka tā: "Ну, а как вы думаете, в том журнале, где написана про Сталинское ЧКА, там правильно все написана про ЧКА или нет?” ....... A tur jau bija rakstīts arī par to spīdzināšanu. A es tā padomāju, es saku: „Nu ziniet, es jau nevaru pateikt, vai tas ir правильно vai неправильно, jo es tak nebiju tur, es neredzēju. Bet es domāju, ja reiz tas ir rakstīts, tad tomēr kaut kas ir bijis”, es saku. „Bet no tā es varu secināt, ka var gadīties, ka ar mani arī tas pats būs. Jo es uz priekšu neredzu, kas vēl notiks. Bet nu - sākums jau ir. Jau jūs parādījāt - vot šito /rāda, ka ausī kniebj/, un iegrūdāt mani”. Es saku: „Ar ko viss vēl beigsies, to es nezinu.” Un ziniet, tas droši vien viņam bija tāds mājiens, ka nedrīkst tā darīt, jo tad viņš pierādītu, ka tiešām tā ir, ka viņi spīdzina. Un no tās reizes lika man mieru. Nepielika roku klāt nemaz, ja.

Un tā tas bija, ka notika tā komisija, un pēc tam pamainīja visiem, visiem izmeklētājus. Un manu arī paņēma. Un man iedeva citu. Nu tas bija... pirmais, es tā īsti nevaru pateikt, bet man liekas, Jurkevičs bija viņam uzvārds. Jo viņi jau slēpa savus uzvārdus. To jau mēs varējām dabūt tikai caur sargiem, kad viņi kādreiz tur kaut ko runāja par viņu. Nu un man iedeva jaunu. Un tad, kad viņi mainījās, tad viņi nodeva... [B. Lietu?] Jā, visas tās savas lietas. Un tad, kad mani apcietināja, kad mani pirmo reizi atveda uz pagrabu, un iztaisīja kratīšanu, un man visu atņēma, ja, tad toreiz man līdzi bija no darba atslēgas, no visām manām kambarēm, kur es strādāju. Man atslēgas bija somiņā, un tad man bija līdzi arī aizņēmuma biļetes tās. [B. Obligācijas, ja?] Obligācijas, jā. Nu un tad man visu to noņēma. Un es vēl apjautājos - un kā nu būs tagad, jo tur taču nevar tikt iekšā darbā bez tām atslēgām. A tas sargs man pateica: "Это не ваше дело”. Nu un izrādās, ka tomēr viņi paziņoja uz darba vietu un atsūtīja cilvēku, un tam cilvēkam atdeva tās atslēgas. Un tās obligācijas jau tas pirmais izmeklētājs, viņš jau ieveda savā izmeklēšanas darbā, tur. Man izdeva kvītīti, ka pieņemtas... pat nummuri ir. Man vēl kaut kur ir tas dublikāts saucamais, jā. Pat nummuri bij ierakstīti obligāciju. Un trīs obligācijas es nodevu viņiem. Bet tad, kad viņi mainījās, tad tam pirmajam izmeklētājam, tam Jurkevičam, bija tikai divas obligācijas. A kur trešā pazuda, es nezinu. Es tā savā prātā domāju, ka viena droši vien kaut ko vinnēja, un ta viņš to vinnestu izņēma, izlietoja, saprotiet. A tas jaunais, tas, kas pieņēma visu to lietu no viņa, tas jaunais, kad mēs satikāmies pirmo reizi, tas bija tāds cimperlīgs, zolīds žīds, ļoti skaisti runāja latviski, jā. Un ta viņš stādījās man priekšā. Un pateica: „Es esmu izmeklētājs Rožģestvenskijs”. Uzvārds. Un tā mēs sapazināmies. Un tas Rožģestvenskis tam savam, tam pirmajam prasīja to trešo obligāciju. Bet tam nebija, bija tikai divas. Tad tas Jurkevičs vienreiz atnāca dienas laikā turpat pagrabā, izsauca mani no kameras, un sāka mani atkal spīdzināt, lai es pasaku, ka es nodevu tikai divas obligācijas. Nevis trīs, bet divas. Bet es saku...[B. Kādā veidā spīdzināt?] Viņš saka: „Jums jāsaka! Ja jūs nepateiksiet, man būs lielas nepatikšanas”. Es saku: „Bet pagaidiet, kā lai es saku? Bet es taču jums nodevu trīs. Man dublikāts...un tiešām, man ir papīriņš, kur visi nummuri, viss, ka tur ir trīs.” Bet viņš saka: „Jūs tik un tā neko nedabūsiet. Kāda nozīme jums ir tagad cīnīties par to, vai trīs vai divas. Pasakiet - divas, lai man nav nepatikšanu.” A es tik stipra biju, es saku: „Nē, es gan to neteikšu. Jūs man nemāciet melot. Bija trīs”. A viņš saka: „Pasakiet, ka bija divi”. Un mēs tādā koridorā tur stāvam, man aizmugurē ir akmeņu siena, un viņš mani piespieda pie tās sienas, viena roka šite te, a otra roka viņam ir kabatā, bikšu kabatā. Un tad viņš man plijās virsū, lai es saku, ak bija divas. Es saku: „Nē, bija trīs”. „Nu bet pasakiet, ka bija...”, viņš bļauj man virsū, pasakiet, ka bija... tāda šāda, lamā mani visādiem nekrietniem vārdiem, ka bija divas. Es saku: „Nē bija trīs”. Un ziniet, vot tajā momentā man bija šausmīgas bailes, es taču nezināju, es domāju - viņš mani var nošaut kā suni, un viņš par to neatbildēs. Un viņam tā viena roka kabatā ir, un es taču neredzu, kas viņam tur ir. Bet man strādā smadzenes, ka es varu būt uz nāves gala. Bet es tik stipra biju, es tik saku, ka bija trīs, un neatkāpjos. Un tad viņš ar dusmām paņēma mani šitā, kā grūda ar muguru pret to akmeņu sienu, un nolamājās, un teica; „Sapūsi tu, tik un tā tu neredzēsi ne kaut ko, un atpakaļ tu neatgriezīsies.” Un ar šitiem vārdiem viņš aizgāja. Un ta mani sargs ieveda kamerā, un es paliku kamerā. Tā tāda cīņa bija.

Un tad sāka mani pratināt atkal no jauna tas otrs, tas Rožģestvenskis. Bet tas bija ļoti tāds gudrs, ļoti gudrs. Viņš ar savu labumu mēģināja izvilkt pat to, kas nebija pateikts, ko es vēl neesmu pateikusi, ja. Jo iznāca tā, visu, ko es stāstīju, viņš atkārtoja, un pajautāja, vai tā bij, vai nē. Nu es pateicu - jā, tas tā bija.

Bet es noklusēju, redziet viņš man, tas pirmais, nejautāja, es tā sapratu, ka viņam nav pierādījumu, jo mēs, kad sākām strādāt pagrīdē, mēs vācām ziedojumus, un tos ziedojumus mēs vācām priekš apcietinātiem, priekš tiem, kas jau sēdēja cietumā. [B. Un ko jūs darījāt ar tiem ziedojumiem?] Mēs par to naudiņu pirkām produktus un sūtījām cietumniekiem, politiskiem apcietinātiem. Jo Daugavpilī tajā laikā cietums bija pārpildīts. Ne pilns, bet pārpildīts, jā. Jo nebija vairs kur likt. Cilvēki smakuši no bezgaisa, jo pa 35 cilvēki sēdējuši tajās kamerās, kur tikai varēja 4 vai 6 sēdēt. A tur jau... viņi saka... mans vīrs stāstīja pēc tam, ka viņi bij tā saspiesti, viņi apsēsties pat nevarēja uz grīdas, viņi stāvēja, un turēja viens otru. [B. Un tā diennaktīm... vai mēnešiem?] Mēnešiem ilgi viņi stāvējuši kājās. Un ja jau nu tur kaut kā izbrīvēja to vietiņu, tad pamainījās, lai varētu atpūtināt tās kājas. Nu, tad jau nu vot... kur es paliku....

[B.Kad pamainījās tie izmeklētāji, un ko tad tas otrs gribēja no jums tādu izvilkt, ko jūs vēl nebijāt pateikusi.] Tā.. viņam izrādās, bija tas sarakstiņš, kur mēs vācām to naudiņu, ja, un katrs, kurš iedeva, cik viņš iedeva, un blakus parakstījās. Un viņam jau bija tas sarakstiņš. Un viņš man jautā: „Vot jūs vācāt ziedojumus. Un ko jūs ar to naudu darījāt” Es saku: „Kādus ziedojumus? „ Jo ne jau sevis pēc es to gribēju noslēpt, jo tur taču bija tie pārējie, kas tur ir parakstījušies, un tie taču ir galīgi nevainīgi cilvēki, jo viņi jau zināja, kam viņi ziedo, tikai viņi nedomāja, ka viņiem var iznākt nepatikšanas. Un es saku: „Ne. Es ziedojumus nekādus nevācu, un man nekāda saraksta nebija”. A viņš tā smaida un saka: „Bet padomājiet”. Nu ko tur domāt, es saku, nu nebija tāda. Un tā mēs ilgi ar viņu strīdāmies. Viņš saka: „Nu bet padomājiet”. Es saku, ka nebija. Beigu beigās viņš saka: „Bet ja es parādīšu?” Es saku: „Nu tad parādiet.” Ta viņš attaisīja atvilkni galdam, un izņēma to sarakstiņu un uzlika uz galda. Es skatos - nu man vairs nav ko teikt. Sarakstā ir pazīstami cilvēki, un mans paraksts tur ir, un viss. Un es saku: „Nu jā, bija jau tā”. A viņš saka: „Nu kāpēc tad slēpāt visu laiku, kāpēc jūs teicāt, ka nē? „ Ziniet”, es saku: „Es daru tā, kā dara čekā. Es ne vienu vienīgo reizi vēl Latvijas laikā esmu lasījusi, ka, piemēram, kāds no pagrīdniekiem, no komunistiem, ir ticis apcietināts, ka viņš slēpa līdz beidzamam, kamēr nebija pierādījumu. Nu, ka bija pierādījums, ka nav vairs, kur sprukt, nu ta pasaka - jā, tas tā bija”. Un es saku: „Pateikt „Jā” nekad nav par vēlu, bet pateiktu „Jā” vēlāk vairs nevar paņemt atpakaļ.” Un tad viņš pateica: „Cik jūs esiet viltīga un gudra”. Vot, tie ir viņa vārdi. /Smejas/ Un tā viņš pielika to pie lietas, to sarakstiņu, un viss. Un vairāk man nebija ar viņu, ko runāt, tas tikai bija beidzamais, ko es viņam varēju piekrist, ka bija tāds saraksts. Tie iepriekšējais jau viss bija zināms. Nu ne viss, to ko es varēju noslēpt, to es noslēpu. I pa šo balto dienu neviens nezina. [B. Ko, piemēram?] Nu, piemēram, bija tādi gadījumi, kad man bija viens pazīstamais cilvēks, kas strādāja tipogrāfijā, un viņš man iedeva čeku grāmatiņu. Un tajā laikā visiem zemniekiem, visiem lauksaimniekiem vajadzēja nodot vai nu sviestu, vai nu pienu, vai nu kaut ko tamlīdzīgu. Un ar vārdu sakot - lauku produktus. Bija nodevas jāpilda, ja. Nu un man viņš iedeva to čeku grāmatiņu, un es pa saviem paziņām staigāju, un piedāvāju viņiem, lai viņi dod man tos produktus uz pusi, pusi mazāk, a es viņiem iedotu to kvītīti. Nu un to es tikai jums izstāstīju. Nu bet tādi gadījumi man vairāk vēl ir bijuši. [B. Un kur tos produktus?] Tos produktus pēc tam sūtīja uz cietumu politiskiem apcietinātiem. Jo viņiem taču arī tur nedeva neko ēst. Viņi dzīvojuši badā vien. Un vot par to es nevienam nepastāstīju. Un ziniet, vēl pa šo baltu dienu neviens to nezina. Un ir man pierādījums, ka tas cilvēks, kas man deva tās kvītis, ja, to grāmatiņu čeku, ja, viņš ir tagad... par viņu jau raksta „Lauku avīzē”, viņa uzvārds figurē tur, ja... Bet es tik tā savā prātā domāju, kāpēc viņš nebija apcietināts. Kāpēc viņš nebija apcietināts? [B. Bet vai viņš bija vairāk kaut kā iesaistīts?] Viņš arī skaitījās mūsu organizācijas biedrs, bet viņš netika apcietināts, un netika tiesāts. Tagad es domāju, vai tik viņš nestrādāja jau čekas labumā, jo viņiem vajadzēja kaut ko... pierādīt, ka mēs esam vainīgi. Bet redziet, nekur, nekur viņš nefigurēja. Un tā es nevaru saprast, kāpēc tas tā notika.

Nu vēl - nu vot viņš, šis pats cilvēks, strādādams tipogrāfijā, viņam tur bija visādi norakstītie tie literi, burti, ja. Mēs jau taču vācām šito, un mēs taisījāmies izdot avīzi. Mēs jau izdevām divus numurus avīzi. Un vienu numuru mēs žurnālu arī izdevām pagrīdē, bet tikai to mēs rakstījām paši ar roku. Un vienu avīzi mēs drukājām paši uz rakstāmmāšīnas.

Un arī man ir tādas aizdomas, nezinu, kā to saprast. Viens, tas, kas skaitījās mūsu vadītājs, viņš tajā pašā laikā arī bija komjaunietis. Un viņš dikti bieži čekā dežūrēja. Un viņam bija tā nozīmīte. Tas, kas pie manis dzīvoja, kas īrēja pie mums to istabiņu. Un es viņam vienreiz uzprasīju, es saku - kā to var savienot, ka tu šitā te? A viņš saka: „A mums tieši vajaga tā, lai dabūtu lielāku uzticību no viņiem, lai mēs varam zināt, ko viņi tur dara.” Nu es tam piekritu un vairāk nejautāju viņam, ja. Un ta vot viņš no čekas atnesa to rakstāmo mašīnu vienreiz. Un mēs rakstījām to avīzi. Un tieši to avīzi rakstīja mans dēls uz to. Naktī pat. Un vot tagad man ir tik daudz nesaprašanu. Es domāju, nu kā tas varēja būt? Man visu laiku ir tādas aizdomas, ka tā nebija viss tāda nopietna pagrīdes organizācija, bet tā bija provokācija no čekas. Ka vienam kādam bija uzdots saorganizēt, lai ir ko saņemt. Lai lieta ir, lai varētu sataisīt lietu. Jo taču, kā tas pats Rožģestvenskis izteicās, ka bija apcietināti ap 500 cilvēku no mūsu organizācijas, visi tika atbrīvoti, un notiesāja mūs tikai 28 cilvēkus. Starp tiem bija trīs pavisam mazgadīgie, no skolas, no otrās, no trešās klases. [B. Tik maziņi?] Vienam 13 gadu, otram kaut kas 14 gadu bija, vienai meitenei laikam nebija vēl 16 vai 17 gadu. Tādi pavisam maziņi. Un tad šitiem mazgadīgiem iedeva pa desmit gadiem, a mums tiem visiem pa 25. Par tiem trijiem, mazgadīgiem, es pa šo baltu dienu nekā nezinu. Kur viņi ir, kas ar viņiem, nezinu. Bet par tiem, kas lielāki, par tiem gandrīz par visiem zinu, kā kuram gāja.

1948. gads. Cietums.

Un tā vot tas tā izgāja, kad lieta izbeidzās, kad pratināšana izbeidzās, tad mūs visus... tur tajā čekā bija neliela zāle, tad mūs visus tur kopā saveda, un tad mēs visi kopīgi parakstījām to 206. pantu, ka tā lieta ir izbeigta. Un tad mūs iesēdināja smagā mašīnā, katrā stūrītī sargs, un aizveda uz cietumu. Un tā mēs tur sēdējām, kamēr iesākas tiesa. [..]

Nu un tad, kamēr es biju izmeklēšanā, es ārā nemaz nebiju. Es visu laiku sēdēju pie šitādas lampiņas. Un tad, pirmo reizi, kad izbeidza to izmeklēšanu, mēs parakstījāmies, ja, un veda mūs uz cietumu no izmeklēšanas cietuma, tad toreiz es pirmo reizi izgāju ārā. Un pavasarī... bija saulaina diena, un man tāds iespaids bija, ka visa pasaule deg. Uguns vien. Nu pilnīgi jūra uguns. Nu tad, kad izmeklēšana izbeidzās, tad aizveda uz cietumu, ielika kamerās, turpat Daugavpilī. Un katru ielika... citus pa divi, citus pa trīs. Mēs divas bijām no manas lietas, sēdējām tur kamerā. Tad jau mēs sēdējām trīs. Viena arī vēl no manas lietas, meitene jauna, no Dagdas viņa, bet viņa mācījusies Krāslavas vidusskolā. Nu tad tā ar mani sēdēja, un vēl viena, otra, arī no Krāslavas, no Izpildu komitejas kaut kāda komjauniete.

Ziniet, nu visādi, jāsaka, gadījumi ir dzīvē. Meitene jauna, viņai 19 vai 20 gadu, viņa strādāja tur kaut kur izpildu komitejā, nu komjaunatnē viņa ir. Un tagad viņai ir savs draugs, un tas draugs ir partizāņos. Pret krieviem. Nu un viņa viņam sagādā.... nu lai viņš iet ārā, lai piesakās, jo bija uzsaukumi, un lai viņš iet ārā. Un kamēr viņš bija prtizāņos, viņš solījās, ka viņš izies, ta viņš viņu apprecēs. Nu bet runāts bija, un tā viņi draudzējās, un beigu beigās viņš pateica viņai tā, lai viņa dabū viņam pasi. Kādu grib, lai tikai viņš var ar to pasi pierakstīties, iziet ārā. Nu i kur viņa to pasi dabūja, iedeva viņam to pasi. Viņš izgāja, pierakstījās, un dzīvo sev mierīgi, un i nedomā viņu precēt. A viņa sadusmojās, aizgāja, un pieteica. /Mēs smejamies/ Nu gudra jau viņa nebija, skaidrs, taču vajadzēja padomāt, ka, ja viņu apcietinās, ta i tev arī nebūs miera. Un tā arī iznāca.

Viņa kopā ar mani sēdēja kamerā toreiz. Viņai Kozinda uzvārds, Silvija viņai vārds, ļoti jautra meitene. Un arī savs labums viņai bija. Viņa, kā krievi saka, „stukačka” bija. Viņu no vienas kameras uz otru piesēdināja, lai viņa noklausās, ko savā starpā runā. [B. Bet vai jūs to sākumā zinājāt?] Sākumā mēs to nezinājām, bet nu iznāca pārliecināties. Tas bija arī ļoti interesants gadījums.

Redziet, kamēr sēdējām, sapazināmies ar tām sardzēm. Un bija divas baltkrievu sardzes, meitenes, jaunas, demobilizējušās no armijas. Vienu sauca Katja, vai viņām tie īstie vārdi bija, nezinu, bet nu viņas mums pateica, ka viena ir Aņa, otra ir Katja. Abas meitenes, jaunas, jautras, un viss. Katru reizi, kad tur nav neviena koridorā, pienāk pie kameras, un stāv, un runājas, un smejās. Nu mums taču īsāks laiks. Mēs tā kā tie putniņi būrītī sēdējām. Un tagad sarunājām ar tām sardzēm...Viņām stingri bija noliegts, ka viņi nedrīkstēja to darīt, ne sarunāties, ne arī palīdzēt, neko. Nu bet viņas ir kā no armijas, tikai tās kirzas zābaciņi kājās, saplēstas zeķes, krekliņš un biksītes, un šinelītis, un tā cepurīte zila ar zvaigznīti. Un tas ir viss, visa bagātība, ja. Nu bet gribās meitenēm kaut ko. Un mums pa dienu bija atļauts diegi un adata, vairāk neko, diegi un adata tikai. Ja mums kaut ko kādreiz salāpīt vajaga kādreiz kaut ko, tad mēs varējām prasīt no tām sardzēm, un viņas mums iedeva. Pa dienu, vakarā viņām vajadzēja ņemt nost. Nu i mēs... Viņi mums iedeva, mēs tur šuvām, ko mēs tur taisījām... Vārdusakot, vārds pa vārdam, vārds pa vārdam, un viņi mums saka tā, viņi mums atnesīs drēbi... Ā, mēs paši sev taisījām arī, jo redziet, kamerā arī plīst... Mēs lāpījām, šuvām, un arī izšuvām. Taisījām spilvendrāniņas, izvilkuma darbus visādus, glītus tādus izvilkuma darbus strādājām. Es arī laba rokdarbniece biju. Adīšanā nē, bet izšūšanā ļoti laba.

[B. Bet kur jūs dabūjāt to drānu, no kā? ] Vo, un viņas mums apsolīja - viņas atnesīs mums drēbīti, iedos šķērītes, iedos diedziņus, un lai mēs viņām sašujam krūšturīšus, krekliņus, un izšujam. Un mēs bijām ar mieru. Nu, viņi mums atnesa. Bet kamerā taisa kratīšanu ik pēc kāda laiciņa, un nekad mēs nezinam, kad tā kratīšana būs. Tā pēkšņi, kā vējš. Nu un viņa mums atnesa, un mēs jau strādājām kādu dieniņu, bet nu gadījumā, ja arī ...”šmons” sauca to kratīšanu, ja gadījumā „šmons” uznāks... tad, kad „šmons”, tad nāk cietuma priekšnieks ar sargiem kopā, un tad jau visās kamerās uzreiz taisa „šmonu”. Nu, kā tad mēs varam dabūt zināt, ka „šmons” jau iet, un tad mēs norunājām - par cik koridors ir ļoti garš, vienā pusē ir kameras, otrā pusē ir logi, liels, garš koridors, un grīda ir parketa, vēl no seniem cara laikiem. Ne koka, bet cementa parkets - ar ornamentiem, ļoti skaista grīda, gluda. A viņiem tā atslēga, ar ko aizslēgt un atslēgt vārtus, pa kuriem iet iekšā cietumā, vot šitik liela atslēga, un tagad, ja gadījumā nāk „šmons”, tad viņi metīs to atslēgu uz grīdas, it kā nejauši izkrita tā atslēga. /Smejas/ Vai tas nav interesanti? Un saprotiet, un tagad viņi metīs to atslēgu. Un tad, kad met uz grīdas, tad tā skaņa iet tik tālu, ka mēs izdzirdēsim un tūlītās visu noslēpsim. Tur tajā vecajā cietumā, tur bija skurstenī, kur stāvēja paraša, kur gāja ārā tas ventilācijas caurums, tur tajā ventilācijā tā paraša stāvēja un tur jau iepriekš, ne jau mēs, bet iepriekš jau tur bija dziļi, cik var sasniegt ar roku, sānā bij ķieģeļi izņemti, tur jau strādāja bez mums arī. Un ta mēs uztaustījām šito, un ta mēs tur slēpām. Un neviens to nezināja, ja.

Nu un tagad vienreiz bija tāds gadījums - tajā cietumā bija bibliotēka, bet bibliotēka bija tikai priekš izredzētiem, priekš tiem „stukačiem”, priekš labiem cilvēkiem nebija. Un tā Silvija arī bija pierakstījusies tajā bibliotēkā, un viņa gāja mainīt tās grāmatas. Nu mums krita aizdomas - viņa tik bieži iet, un atnāk tik jautra. Bet mēs atkal ar Stasju nevaram saprast, kas tur ir. Un beigu beigās... [B. Jūs arī gribējāt uz to bibliotēku, bet jums atteica?] Jā, mums atteica, bet viņai nē. Viņai vēl tā izmeklēšana nav izbeigta, viņa vēl zem izmeklēšanas. Un ko es izdomāju vienreiz - ja jau viņa tiešām ir, es viņai kaut ko safantazēšu, izstāstīšu, un, ja viņa to izstāstīs priekšniekam, tad jau būs kārtis rokā. Nu, un tagad es izdomāju... nu faktiski jau bija mums tā, ka mēs bijām saistīti ar Liepāju, saziņojāmies mēs vienmēr ar Liepāju, jo tur sava grupa bija, liepājnieki. Un es pateicu tā, kad Liepājā ir viens, kas mūs apgādā ar burtiem, drukas burtiem, saprotiet, ka mēs drukājām avīzi pagrīdē, un viņš mums atsūtīja burtus no Liepājas tipogrāfijas, viņš strādā tipogrāfijā. Bija jau tādi kādi, kad mēs saziņojāmies, mēs dabūjām, bet tas nebija tā, kā es teicu. Un es pateicu, ka es vairākas reizes ar lidmašīnu lidoju uz Liepāju un atvedu pati. Un ziniet - viņa manus vārdus tam priekšniekam arī atstāstīja, kad es lidoju uz Liepāju.../smejas/.

Nu ziniet, un tad tā iznāca, ka iet „šmons”, un mēs nezinam. Gaidām, kad būs signāls, a signāla nav. Viņa aizgājusi un izstāstījusi priekšniekam. Un viņa viņam izstāstīja. Un viņš iegāja iekšā, vārtiņus attaisīja sardze, un aiztaisīja... Un, kad viņa aiztaisīja tos vārtiņus, priekšnieks viņai pateica - dod šurp atslēgu. Viņa iedeva to atslēgu, un palika balta. Iet viņi taisni uz mūsu kameru... Vēlāk viņa mums to atstāstīja. Iet viņi taisni uz mūsu kameru, bet viņai tās atslēgas nav, ziņu nevar padot, nu mēs esam visi iekrituši. Un mēs tagad sēdējām, šuvām, es un Stasja. A Silvija neko nedarīja, sēdēja. Un tagad mēs jūtam, ka taisās durvis vaļā, un nekāda brīdinājuma nav. Un ko darīt? Es visas tās lupatas ar visiem tiem piederumiem satinu, un parašā iekšā. Tajos dubļos, lai peld. Un viņi iegāja - priekšnieks, un tā, neatceros kurā tā sardze bija, iegāja iekšā, izmeklējās visu, nu pilnīgi visu izčamdīja, i neatrada neko. Un tur neiedomājās, ka tajos mēslos var būt. Tur nepaskatījās un izgāja. Izģērba mūs, iztausīja visu. Un nav, nu nav. Un tā Silvija sēd, sarkst un bālē. Viņa tak ir tā vainīgā, viņas dēļ viss tas notiek. Un aizgāja viņi. Un ta pēc tam, kad pagāja kāds laiciņš, viena stunda, vai divas, ta sauca mani pa priekšu, lai es dodu paskaidrojumu, kā tas viss ir. Kura tad no tām sardzēm ar mums kopā strādā. A es pateicu - tas, kas pateica jums šito visu iepriekšējo, tas lai jums pasaka arī to turpinājumu, es saku, man nav ko jums stāstīt. Es saku - mēs neko nedarījām. Es saku - pajautājiet tai jūsu pienesējai, lai viņa jums atstāsta. Nu un tad toreiz viņš man arī vaicāja, kad tad jūs lidojāt uz Liepāju ar lidmašīnu? Kas jums tur strādāja, un kas jūs apgādāja ar tiem burtiem? A es saku - tagad es saprotu, kas tas ir, tas pienesējs. Es saku, tā nav patiesība, bet tā ir mana fantāzija - es gribēju zināt, vai viņa ir jūsu darbinieks, vai nav. Vot tagad es zinu. Un tūlītās, tanī pašā dienā, mani atkal vienā kamerā, Stasju atkal otrā kamerā, viņu atkal kaut kur citur. Izdalīja mūs, un mēs sēdējām atsevišķi katra. Līdz pat tam laikam, kamēr mūs veda uz šito lāģeri. Vot šitādi gadījumi bija tanī cietumā.

[B. Un cik ilgi jūs bijāt tajā cietumā?] Cietumā mēs sēdējām tā - mūs izveda uz lāgeri 28. augustā. No cietuma izveda uz Rīgu, uz Centrālo, un Rīgā, Centrālajā pateica, ka mēs sēdēsim karantīnā trīs nedeļas. Bet mēs tur kādas trīs dienas pasēdējām, ta mūs atkal sapulcināja un veda projām no Centrālcietuma. Un ta no Centrālcietuma aizveda līdz pat Krievijai, līdz Potimas stacijai, Mordovijā. Un Potimas stacijā mūs tur pieņēma un izdalīja pa fabrikām.

Uz tiesu mūs vadāja... nu es nevaru pateikt tagad tiešām, cik dienas, bet diezgan ilgi - apmēram nedēļu, katru dienu, no rīta deviņos aizveda uz tiesu, un četros atpakaļ, vakarā, pēcpusdienā. Un tā nu mūs notiesāja. Nolasīja mums sprediķi, ka nu mēs esam notiesāti uz 25 gadiem, pieci gadi vēl tiesību zaudējums, ar mantu konfiskāciju.

Nu un ar to mantu konfiskāciju tas iznāca tā... To mamma man jau stāstīja, kad mēs satikāmies, kad jau es atbraucu atpakaļ, un kad mamma atbrauca arī no izsūtījuma. Tad mamma teica, ka tūlītās, pēc dažām dienām, atnāca tur tie čekisti, un paņēma visus, visus papīriņus, kādi papīriņi vien bija. [B. Jūsējos, jeb arī mammas un māsas? ] Redziet, viņi ienāca, ta viņi uzreiz prasīja, kur ir manas mantas, un kur ir viņu mantas, vecāku mantas. Nu mamma jau... mamma ar gribēja slēpt kaut ko. Bet izsauca kaimiņieni pasauca, vienu un otru, divus lieciniekus. Un tad liecinieku priekšā prasīja - vai tas ir viņas, vai tas ir jūsu. Nu un kaimiņiene, tā jau zināja, kas ir mans, un kas ir mammas, jo mēs jau tur blakus dzīvojām dikti ilgi, un ļoti labi, saticīgi, un draudzīgi dzīvojām, tā pateica - tā ir mana manta, tā ir mana manta. Man bija rakstāmgalds... ne jau mans, vīra. Lielāks, kā šis un atvilknes visas bij... un katrā atvilkne bij visādi dokumenti, un papīriņi visādi, vis kas. Nu un ta vot visu to saturu no tām atvilknēm sabēra maisos un aizveda projām. Bet tas, kas bij no mēbelēm, jeb kas bij no mana apģērba skapī, to visu aprakstīja, un atstāja, un pateica - to nedrīkst aiztikt. Un tad, kad jau notiesāja, tad tikai jau atnāca un pateica, kad šitās mantas visas ir aprakstītas, un lai stāv līdz zināmam laikam. Bet nu viņas stāvēja līdz tam laikam, kamēr mammu un māsu aizveda projām, tā tās visas mantas palika tur, un tā viss pazuda. Tās mantas, kas tur bija, man nav žēl, bet man ir ļoti žēl manus dokumentus. Viss paņemts un viss pazuda. [..]

Nu un tad, kad beidzamo reizi jau mēs bijām uz tās tiesas, kad mums nolasīja jau to tiesas spriedumu, tad mēs sastrīdējāmies ļoti ar to pašu tiesnesi. Bija tur tas tiesnesis un divi piesēdētāji. Un starp citu, vienam bija mans uzvārds - Gerasimovs. Kas viņš bija, no kurienes, bet viņam bija uzvārds Gerasimovs. Tas ir tiesas spriedumā tajā apliecībā ierakstīts, kādi tie piesēdētāji bija. Un tas pats tiesnesis bija mazs maziņš žīdiņš, un uzvārds viņam bija Čerkaskis. Un tad, kad jau izbeidza, kad nolasīja jau... vēl nenolasīja to beidzamo, bet bija iedots katram pēdējais vārds. Nu ko jūs teiksiet savā pēdējā vārdā. Nu ziniet, cits jau nu tur... Prokurors vispirms, un advokāts bija, un advokāts aizstāvēja tos mazos bērnus, ja, ka viņi nevainīgi, ka viņi nesaprata, ko viņi darīja, un viņiem vajaga mīkstināt to tiesu, un varbūt pat atbrīvot. Un tad, kad piedāvāja pēdējo vārdu teikt, tad jau tas advokāts teica tiem mazajiem, lai viņi lūdzās piedošanu, nu tad varbūt viņiem piedos, atbrīvos, ja. Bet izrādās, ka tie mazie bij tik stipri, ka viņi teica - nevienam piedošanu nelūgs. Lai ir tik, cik ir, un mēs uz savu stāvam. Nu un tad tas prokurors sadusmojās, un pateica tam advokātam: "Ну вот видите, какие ваши маленкие детки.” Ka viņi, redz, nelūdz piedošanu, bet viņi... Nu, un tad, kad nāca mana kārta pateikt pēdējo vārdu, tad - ko jūs teiksiet, man saka. Un es tā padomāju - nu ko lai es viņiem pasaku. Man tā gribējās pateikt kaut ko tādu, lai vismaz iezāģētu, kā krievi saka /smejas/, iezāģētu. Nu tad es tā paskatījos uz viņu, uz to žīdiņu /smejas/, uz to mazo žīdu, ja, uz to Čerkaski, un es viņam pateicu tā.. „Ну что вам сказать”, krieviski tur viss notiek „Вот пройдет время, и мы будем сидеть на вашем месте, а вы будете сидеть на нашем месте”. A pirms tam viņš jau vairākas reizes solīja, ka aizsūtīs mūs pie baltajiem lāčiem, un no turienes mums atpakaļceļa nebūs. Nu es domāju, lai viņš vismaz dzird, ko es par viņu domāju. Un tā es pateicu, vot – „вы будете сидеть там, а мы будем сидеть на вашем месте” . Ja es tagad satiktu to žīdu, tad es viņam pateiktu - nu ko, vai es nepareizi teicu? Nu taču tagad tā ir, ka es varu sēdēt jūsu vietā, bet jūs varēsiet sēdēt arī manā vietā. Kaut gan tajā laikā es nemaz nedomāju, ka tas viss notiks, bet man iekšā bija tāda sajūta - nu taču mūžīgi tā nevar būt, kaut kādas pārmaiņas būs. Nu, un kas paliks dzīvs, tas atkal paliks dzīvs. Un, kas mirs, tas mirs, bet nu visi jau mēs tur pie tiem baltajiem lāčiem nepaliksim, tāda man bija nojauta.

Nu un tā vot nolasīja to tiesas spriedumu, un aizveda mūs atpakaļ uz to cietumu. Bet katru reizi, katru dienu - katru rītu, un katru pēcpusdienu, kad veda uz cietumu un uz tiesas zāli, nezinu, kāpēc, visiem nolasīja to sprediķi kopā, a man vienmēr nolasīja vienai. Izsauca koridorā, un brīdināja - vienu soli sānos, vienu soli atpakaļ, neiet ne uz vienu, ne uz otru pusi, skatīties tikai uz priekšu un nesarunāties. Ja tikai būs manīts, ka es gribu apstāties, bez brīdinājuma šaus. Un vajadzēja redzēt, kā mūs vadāja - vairāk bija sargu, nekā mūs, apcietināto. Un katram sargam bija suns uz ķēdes, un katram bija automāts uz pleca. Un tā mūs vadāja katru dienu pāri pilsētai. Nu tā jau nevar teikt, ka pilsētai, bet tā ir centrālā iela, 18. iela. [B. Vai tad ar kājām bij jāiet?] Ar kājām. Jo tur netālu. Jo tur iet tas dambis, tā 18.novembra iela, un šinī pusē ir cietums. Un tikai pāri pa dambīti, un šitā šķērsām. Kādreiz Latvijas laikā tur bija apgabaltiesa. Un tieši tajā zālē, apgabaltiesas zālē, tur bija tā tiesa.

Nu un tad jau, kad es pateicu šito... vēl es izlaidu - kad es pateicu, kad mēs sēdēsim jūsu vietā, jūs sēdēsiet mūsu vietā, tajā laikā bija klausītāji, zāle bija pilna. Bet, tur nebija neviena, kas nebūtu ar biļeti, visi tikai partejiskie tur bija. [B. Tur radiniekus nemaz neielaida?] Radinieki bija tikai tādi, kas bija kā liecinieki. Piemēram, man māsa arī bija, ja. Viņa nebija ne pratināta, neko, tikai viņa bija tur, tajā zālē, noklausījās to tiesu. Un tad, kad es to pateicu, kad jūs sēdēsiet tur, un mēs šeit, tad tur zāles galā viens uzbļāva: „Дура!” Nu tik skaļi bija, tas attiecās uz mani. Krieviski bļāva: „Дура!” A man tādas dusmas bija, es pagriezos un pateicu: „От дурака слышу!” Un tas tiesnesis sāka bungāt pa galdu un zvanīt - un pateica tā: „Герасимова, я вас сейчас в карцер посажу!”. A es viņam saku: „A kāpēc vajadzēja mani vest no karcera?” Es saku: „Es tikko tagad atnācu no turienes.”

Un faktiski tā arī bija. Lielāko tiesu es sēdēju tur tiesas telpās apakšā pagrabā. Tur bija tā saucamais karceris. A tur vienkāršs pagrabs bija, jo kādreiz, kad tā bija dzīvojamā māja, tad tur tajā pagrabā bija tiem cilvēkiem, iedzīvotājiem, kartupeļu kambarīši. Un tur tikai smiltis bija un vairāk nekā. Un lielāko daļu savas tiesas laikā es tur sēdēju. [B. Par ko? ] Tāpēc, kad es neklausīju to, ko viņi runā. Ka tikai man kas nepatika, ka tikai es zināju, ka tur kas nav... Jo viņi gribēja pa savam, lai viņiem saka to, ko viņi grib. A es nē, es vienmēr teicu pretim. Un tā kā es runāju pretim, tad, lai citi no manis piemēru neņem, ta mani izolēja. Kā viņi teica - izolēja. Un tad mūžīgi aizveda mani tur tajā pagrabā. Un kad mani vajadzēja, tad man atnāca pakaļ tas dežurants un paņēma mani un ieveda...

Un tieši tā bija. Es neatceros, kas tur bija, ka tur bija runa pa to Ļeņina.... „Труды Ленина”, kur vienā vietā Ļeņins izteicās tā... Labāk krieviski runāšu, ja... „Лучше один хороший комунист, чем сто плохих.” Tur tajā grāmatā bij tā, tāda VKBP, nezinu, tāda grāmata bij. Nu, un viens arī no mūsējiem izteicās, ka es viņam tulkoju šito, viņš, redziet, nesaprot krieviski. Viņš lasīja krieviski, bet viņš nesaprata. Un viņš man prasīja, lai es paskaidroju, ko tas nozīmē. Un es teicu - nu ko tas var nozīmēt. Ja viņš, Ļeņins tā pateica - labāk viens labs komunists, nekā simts sliktu, es saku, bet kur tos sliktos likt - vajaga nošaut. Un es saku - tā viņi i darīja. Ja nebija komunists labs, tad labāk, lai nav nemaz, tad i nošāva viņu. Vai maz ir nošauti? Ir taču... Ne tikai sveštautieši, bet paši savējie ir šauti bez gala, nu. Un viņš izpļāpājās par šito, ka es viņam šitā skaidroju, ja. Un tagad tiesas laikā viņi man dod to grāmatu, to Ļeņina, un saka, lai es atrodu to vietu, ja. Bet nu ziniet, nervozēšana un dusmas, un viss.......... „Где я его найду теперь. Вы сами знаете где и на какой страницы. Мне некогда искать, вы же не будете ждать, пока я всю книгу перелестаю”. Es saku: „A varbūt jūs tīšām to vienu lapaspusi izņēmāt, lai es te viņu meklētu”. /Smejas/ Un ar šito izbeidzās.

Tātad mūs notiesāja, un mūs veda uz cietumu. Man katru reizi noskaitīja: „Шаг перед, шаг назад, щитается побег, стрелять будем”. Tā jau nu es vienmēr gāju un tikai uz priekšu skatījos. Jo es domāju tā - nu viņiem tik to vajaga, tik to vajaga, lai būtu kaut ko... [B. Lai būtu kur piesieties...] Jā, lai būtu, kur piesieties, lai ir viņiem pamats šaut. Un es tomēr baidījos, ka mani nošauj. Es domāju - nē, es vēl dzīvot gribu, ja.

Un tā tad pēdējo reizi mums noskaitīja tos pātarus, tad aizveda uz cietumu, un tad jau mēs, kad atnācām tur tajā koridorā... Tur ir arī tāds kabinets, tur sēd dežurants, un katram vajaga pieiet pie lodziņa un noskaitīt savu dzimšanas dienu, vārdu, un pa kādu pantu un cik ir iedots. Nu, un tagad to pēdējo riezi, kad mūs atveda, mēs visi... Tur trīs stāvu cietums ir. Nu un sievietes mēs sēdējām trešajā stāvā, vīrieši sēdēja otrajā stāvā. Kas tur pirmajā stāvā, neatceros, nezinu. Nu, un tad jau, kad mēs atnācām to pēdējo reiz, mēs bijām visi kopā. Un tur trepes ir no koridora uz augšu, mēs visi sasēdāmies uz tām trepēm, un ta mēs tik skaisti nodziedājām - i himnu, un...un /smejas/ un nodziedājām „Tev mūžam dzīvot, Latvija”, tad „Daugavas vanagi”. Es visu laiku tagad domāju - man vajadzēja iestāties „Vanagos”, man dikti patīk tā organizācija, man patīk tā dziesma, bet nu es tā domāju - nu es esmu jau par vecu, es neko nevaru tur darīt, palīdzēt nevaru, staigāt es nevaru, tā kā - lai paliek, bet man ļoti gribējās „Vanagos” iestāties. Nu vot, un man tā „Vanagu” dziesma taisni ausīs skan, cik mēs skaļi un cik skaisti nodziedājām viņu. [B. Un kā jums tā atļāva? ] Sargi stāvēja klāt un smējās. Un ziniet, ko viņi teica? „Герои с разбитого корабля”. Tā viņi smējās par mums. Bet mēs to darījām tiešām par spīti viņiem. Jo, par cik viņiem ir liels prieks, par cik mēs esam nospiesti un bailīgi - tas viņiem liels prieks bija. Bet, ja mēs esam bravūrīgi, ja mēs stipri turamies, tad viņiem tas bija ļoti nepatīkami. Un mēs taisni tā darījām - lai labāk mirstam, bet nepadosimies.

Un mēs arī izdzīvojām. No mūsu 28 cilvēkiem... es vot tikai par tiem maziem nezinu, kas ar viņiem ir noticis. Bet 25 mēs visi dzīvi palikām. Tagad jau viņi ir miruši, brīvībā miruši, bet atgriezāmies mēs visi, visi. Neviens nekrita. Pat neskatoties uz to, ka tie, kas bijuši Noriļskā, kad tur bija sacelšanās lielās, ja. Un, ka mūsu meitenes tur cīnījušies, un ka tikuši zem tankiem, un slimojuši, un viss. Un vienalga, viņi atrada turpat sev tādus draugus, kā viņi, un atbraucot atpakaļ, apprecējās. Un tagad vēl divas ļoti laimīgi dzīvo ģimenes dzīvē. Ir bērni, un ģimenē dzīvo. Nu, pa divām jau es zinu, kas man tuvākas draudzenes ir bijušas. Kas ir mirušas, tām es biju bērēs. Un vēl nesen atpakaļ viens arī Krāslavā ir miris. Nu tas pats, ko mēs skaitam, tas mūsu vadītājs, tas arī ir miris. Viens arī dalībnieks ir miris, bet pārējie visi ir dzīvi.

Vot, piemēram, vēl šitāda lieta. Kad mūs tagad notiesāja, tad mēs sēdējām cietumā, tad mūs salika visus vienā lielā kamerā. Un mēs, sievietes sēdējām, ne tikai mūsu lietā, bet arī citas sievietes, jo mēs, sievietes, bijām notiesātas 7, pārējie bija vīrieši, ja. Nu un tad mēs sēdējām lielā kamerā, kur mēs bijām 35 sievas. Jā. Visi pēc tiesas, jā.

Nu un pirms tam mums atkal bija ārstu komisija. Tā mūs gatavoja uz etapu, uz prom vešanu. Un tā mums iedeva veselības grupas turpat uz vietas. Un pirms sūtīšanas projām mūs potēja. Kas tās pa potēm bija, es nezinu, bet mēs gulējām uz grīdas visi tā kā miroņi vairāk kā trīs dienas. Ne ēdām, ne dzērām, un pat pavaidēt nevarējām. Tik smagi mēs slimojām, temperatūra ap 40, un pilnīgi bezsamaņas stāvoklis bija. Kas tās pa potēm bija, nezinu - pirms izvešanas. Nu un tad, kad pagāja kādas trīs, četras nedēļas pēc tiesas jau, kad tas viss bija sagatavots, tad mūs veda arī projām. Un toreiz mūs no cietuma izveda pāri par 200 cilvēku uz etapu. Un visus mūs veda uz Rīgu, Centrālcietumu. Un sauca pa vienam, ja, un kad pa vārtiem tika ārā, tad tūlītās pie vārtiem visiem vajadzēja tupties. Un kamēr visi izgāja. Un tad pavēle bij pacelties. Un tad bija sargi, un suņi, un turpat pie cietuma bija dzelzceļš, un jau padoti vagoni, un ta mūs visus sablīvēja vagonos. [B. Un kādi tie vagoni bija?] Šoreiz bija pasažieru. Cietumnieku pasažieru vilciens bija, nebija prečinieki, bet bija... kā viņus sauca - pulmaņi, tādi vagoni bija, kur speciāli kameras bija un viss. Nu un sargi. Koridors liels, vienā pusē koridors, otrā pusē kameras. Katrā kamerā bijām pa 6 cilvēki, kaut gan tās kameras bija paredzētas tikai četriem. Mēs pa 6 sēdējām, jā. Ta mūs aizveda uz Rīgu un ietupināja atkal Centrālcietumā, izdalīja pa kamerām. Un pateica, ka trīs nedēļas karantīns būs turpat. Bet mēs nosēdējām kādas dažas dienas - divas, trīs, varbūt vairāk - četras, ne veselu nedēļu. Un tūlītās mūs izsauca atkal. Un toreiz atkal vilcienā, tādā pašā vilcienā, un projām uz lāgeri.

[B. Es gribēju vaicāt, vai tas, kas vadītājs skaitījās, tas komjaunietis, vai viņu arī notiesāja?] Viņu arī notiesāja. Mēs tagad... Vot, es pa šito arī pastāstīšu. Mēs tagad, kad pulcējāmies kopā, mēs bieži runājām par visu šito - kas ir nodevējs, jo skaidri un gaiši, ka mēs bijām nodoti, bet kas ir nodevējs? Piešuva to lietu manam dēlam, ka viņš ir nodevējs, ja. Bet nu es jums vienu reizi teicu, ka tā. Bet es tagad pati savā prātā domāju, ka man ir lielākas aizdomas uz to vadītāju, jo tie visi biedri, viņi tik daudz par viņu nezina, cik zinu es. Un zinu, no kā... kā tas viss iesākās, zinu, kā tas viss gāja uz priekšu. Un galvenais, vienu reizi atnācis mājās viņš no... Viņš mācījās vēl, gāja Skolotāju Institūtā Daugavpilī. Un viņš atnāca no skolas, un viņš man saka tā: „Zini ko - pretim milicijai...” Viņš izkāpa no tramvaja, un tikko viņš izkāpa no tramvaja, bija milicis klāt, un aptaustīja viņam kabatas.... Un ne kaut ko nepateica, un palaida viņu, jo nebija viņam nekā. „Kā tu domā, ko tas nozīmē?”, viņš man jautā. Es saku: „Nu ko es varu domāt. Nu es nevaru saprast, kāpēc tas tā bija. Tam kāds pamats bija, tevi aizturēt un pārbaudīt.” A viņš man pateica tā: „A kā tu domā, vai te kaut kas nav nodevis mūs?” Nu es saku: „Nu es nevaru iedomāties, varbūt, ka kaut kas ir nodevis.” „A bet kā tu domā, vai tavs dēls nevar to iztaisīt?” Es saku: „Nu, vai tev prāts? Nu mēs taču kopā dzīvojam, tu redzi viņa uzvešanu un visu,” es saku, „es nevaru iedomāties, ka no viņa puses var kaut kas būt, kaut kas tāds.” Un ar to izbeidzās, tā mēs parunājām, un ar to izbeidzās. Pēc kāda laika, varbūt kādas divas, trīs nedēļas pagāja, atkal viņš man atkārto: „Vai nevar būt mans dēls nodevējs?” Vai es viņam ticu? Es saku: „Nu man nav iemesla viņam neticēt. Nu tu pats taču redzi, kā tas viss iet.” Un atkal ar to izbeidzās. Vot šitie divi mājieni man visu laiku liek domāt - vai tik viņš pats jau nebija tas, kuram bij uzdots visu to lietu nokārtot, lai ir pamats mūs apcietināt. Un man saka tagad tie visi, ar kuriem mēs satiekamies, viņi saka: „Bet tas tak nevar būt. Viņš taču pats bij apcietināts. Viņš taču pats Noriļskā tur sēdēja ar mums kopā”. A es saku: „Tātad jūs esiet vēl maziņi un negudri, ka jūs ticat tam, ka viņš bijis tur...” Es saku: „A viņš turpat nestrādāja? Vai viņš nestrādāja kā čekists viņu labā? To jūs neziniet tādus gadījumus, a es zinu tādus gadījumus.” Es saku: „Man tieši ir aizdomas, ka viņš tur pats sēdēja kopā ar visiem apcietinātiem, bet viņš darīja tur savu darbu. Bet, lai viņu nedabūtu zināt, ka viņš ir tas provokātors, ka viņš ir tas ienaidnieks mūsu, tātad viņi iebāza manu dēlu. Un viņš tāpēc man arī prasīja - „Tu tici viņam?”, lai... [B. Lai radītu jūsos pamatu aizdomām...] Jā. Vēlreiz viņš man prasīja tā: „Un tu zini, gadījumā, ja... Un tu zini, ka mums var draudēt tas un tas, un ja gadījumā tagad mūs visus apcietinās - tev jau tas nekas, bet kā tu domā, kā tava ģimene cietīs. Cietīs visi - i tavs tēvs, i tava mamma, i tavas māsas. Taču viņi cietīs tikai tevis dēļ. Vai nu tu nevari padomāt, un varbūt, ka labāk tev izstāties no tās organizācijas.” Ziniet, man toreiz neienāca nekas tāds slikts prātā, bet tagad es apdomāja - ta viņš jau domāja laikam tiešām, ka labāk man izstāties. Bet kāda man atbilde bija toreiz? Es pateicu tā: „Zini ko...” Par cik viņu sauca Pēteris, mēs bijām uz vārdiem, ne citādāk, un es saku: „Zini, Pēteris, pirms tam, kā parakstīties, iestāties, es jau visu, visu apdomāju. Un es saprotu, ka var jau gadīties tas, kas var būt - nu iekritīsim, un kad būs jācieš. Es saku - bet izstāties es ne par ko neizstāšos. Iešu līdz galam.” Un tie bij pēdējie vārdi, kad mēs runājām kopā.

Un tad, kad bija tiesa, viņš mēģināja kaut kā vairāk.. ka tikai drusciņ kaut ko, tad viņš vairāk mēģināja uzgrūst man visu to vainu, ka es esmu vairāk vainīga. Un taisni ieprotokolēts, un visā lietā iet, ka manā dzīvoklī ir bijusi... kā viņi teica................oi, krieviski, nu interesanti..... manā dzīvoklī bija "штабквартира”. Un es biju „štabkvartiras” vadītāja. Tas iet dokumentos visos, tajā lietā, kas paliek. Un viņš mēģināja vienmēr kaut ko man, ka es vainīga biju. Ka sapulces bija, kad... [B. Ka jūs galvenā? ] Jā, kad es esmu tā galvenā, jā.

Un vēl kas ir, tad, kad pratināja, un vispār, arī tiesas lietā viņš to pateica - kad, piemēram, prasīja - kur tad viņš... Jo viņš uzņēmās, ka viņš to naudu ņēma. Viņš izdeva mums visiem tās lapiņas, mēs vācām to naudu, un viņš to lietu turpināja. Bet viņam uzprasīja: „Bet kur jūs likāt to naudu”. Ta viņš pateica tā - ka viņš nopircis jaunu kostīmu un kurpes. Jā, pareizi. [B. Vai tā bija taisnība? ] Jā, tā bija taisnība. Bet es saku - kā tad tu zināji, ka mēs tiksim apcietināti, jo tu taču nopirki tās kurpes un kostīmu pirms tam vēl? Tātad jau tu zināji, ka to naudu var izlietot? Nu... Nu vot visādas šitādas sakritības liek man domāt, ka tas ir bijis čekists. Es saku, varbūt, ka es nepareizi to... Bet ar visiem mūsējiem, ar ko mēs tagad satikāmies, viņi saka - nevar būt tikai tāpēc, ka viņš kopā ar viņiem sēdēja Noriļskā. Nu, piemēram - mani vecāki, un visiem piederīgie bija izvesti, a viņam nebija izvesti. Viņa māte apbedīta Rīgā kapos. Pats viņš arī tur ir apbedīts. Galvenais - tad, kad mēs atbrīvojāmies, es meklēju visus. Man gribējās satikties un aprunāt, kā tas viss notika. Starp citu, es viņu ar meklēju. Bet es nevarēju viņu atrast. Es viņu atradu tikai pirms tam, ka viņš nomira. Mēs pat nepaspējām par to lietu aprunāties. Vienreiz mēs esam tikušies kopā. Vēl Ingrīda Ābola ņēma interviju. Viņš atnāca ar to Ingrīdu Ābolu uz to mūsu sapulci, un ta viņa intervēja mūs, un raidīja pa radio. Un tajā laikā akurāt es biju uz gultas, klausījos, kā viņa runāja. Vot šitā mums gāja. Un visi saka, ka nu nevar būt kaut vai tikai tāpēc, ka viņš kopā sēdēja, nevar būt, ka viņš ir provokātors. A manā sirdī visu laiku aizdomas ir. Jo es zinu, no kā tas viss izcēlās, kā tas iesākās. Kas rekomendēja viņu pie mums uz to dzīvokli. Jo no visām pusēm tur komunisti vien. Nu, es tā domāju, ka tieši tas cilvēks, kurš atveda, viņš speciāli viņu atveda mums, lai viņš mēģinātu kaut ko darīt. Nu, bet tas jau ir pagātnē, un viņš jau ir zemē, un izdibināt vairs to taisnību nevar. Ja vēl viņš būtu dzīvs, tad mēs vēl varētu kaut ko mēģināt dabūt zināt. Bet tagad jau par vēlu ir. I par vēlu es viņu atradu. Un kāpēc viņš mani nemeklēja, to es arī nezinu. Man tāda sajūta, ka vispirms taču vajadzēja satikties ar mani, jo mēs bijām vistuvāk. Un intereses pēc vajadzēja mani atrast un aprunāties. Bet viņš mani nemeklēja. Ar vienu no mūsējiem biedriem viņš bija saticies. Un arī tikai ieskrējis, kā saka - tā kā pēc karstām oglēm, ieskrējis, un aizskrējis, neko neparunājis. Vot tā tas ir.

Tad es atbraucu mājās, ta mēs satikāmies ar vīru, un ta mums atkal iesākās savas grūtības. Vīrs bija pierakstīts pie viena brāļa, bet dzīvoja pie otra brāļa, jo tur, kur viņš dzīvoja, tur bija vieta, kur dzīvot, jā, bet tur kur pierakstīts, tur tikai pieraktīts, bet dzīvot nebija kur. Nu un tad es atbraucu, un es nevarēju pierakstīties nekur. Mani vispār negribēja pierakstīt. Kā tikai es uz miliciju, tad man tur tie visi ierēdņi vienmēr man meta acīs: „Зачем вы приехали, что вам тут надо”. [B. Un tas, ka jums vīrs ir te, tas neko nenozīmē?] Tas nekas. „ Зачем вы сюда приехали? Поезжаете в Омскую область, вам там мать и сестра”. [B. Un kāpēc mamma ar māsu nebrauca atpakaļ?] Viņus nelaida. Jo viņus, kad aizveda uz turieni, tad viņiem pateica tā - iedeva viņiem tur kaut kādas lapas, un tur vajadzēja apakšā parakstīties, ka viņi brīvprātīgi uz visu mūžu uz turieni ir... Brīvprātīgi, saprotiet. [..]

Nu, es atbraucu tagad Preiļos - nu ko, vajaga iesākt tagad jaunu dzīvi. Nu vīrs ir pierakstīts vienā vietā, dzīvo otrā vietā. Mani nav kur pierakstīt. Mani nepieraksta. Nu beigu beigās tomēr, ko mēs gudrojām, ko domājām, kur neejam - visur šķēršļi. Tur, kur ir platība, tur atkal neatļauj, paši saimnieki atkal baidās. Kur nav platības, tur atkal nevar pierakstīt. Un galvenais vēl, tur tajā izpildkomitejā, tur tā sēd, kas pārzina par tām platībām, ja, tā atkal pretim. Nez, kas viņai ir - viņa ir no Krievijas, viņai vīrs ir vietējais, bet viņa ir no Krievijas, un viņa pret tiem fašistiem ir briesmīgi slikti noskaņota. Un, kad es pasaku, kad es esmu atgriezusies no turienes, un tādā ceļā tas viss ir bijis, tad negrib nemaz runāt ar mani. Es jums neko nevaru palīdzēt, ejiet uz miliciju. Nu es aizeju uz miliciju. Milicijā saka - mēs nevaram jūs pierakstīt, kamēr viņa nedos to izziņu, ka tur var pierakstīt, jo no viņas tas atkarājās. Tā es staigāju turp un atpakaļ. Un darbu es nevaru dabūt, tas ir viens, un otrs - mani pretim neviens neņems, es esmu tik vāja, nespēcīga. Un toreiz vēl arī darbs bija cenā. Tāpēc, ka darba nebija, bet cilvēki strādāt gribēja. Es vēl esmu atbraucēja, un tādā ziņā neviens ar mani runāt nemaz negribēja. Nu un tā mēs spriedām, spriedām - nu ko darīt, nu kaut kā vajag pierakstīties. Beigu beigās vīra māsa saka tā - metīšu visu malā, visus aizspriedumus un kaunu, un iešu pie sava direktora, un izstāstīšu visu, kā ir, varbūt, ka viņš iedos atļauju. [B. Pie tā skolas direktora?] Jā. Pierakstīties kopmītnē pie māsas. Nu bet viņai tā platība nav, saprotiet. Viņai tāds mazs stūrītis, kur viņa pati tikai knapi tur dzīvo. Nu bet viņa apņēmās. Un viņa aizgāja un izstāstīja viņam, un viņš noklausījās un saka - nu ka tagad darīt, vajaga palīdzēt, cilvēki vien esam. A viņš arī nav vietējais, viņš arī no tās... Tāpēc arī saku, ka cilvēks varbūt kurā katrā vietā, ja tikai viņš grib būt cilvēks. Ja viņš negrib, tad ir citādi. Nu viņš māsai iedeva izziņu, ka viņš atļauj pierakstīt mani tur. Nu viņa iedeva man to izziņu, es aizgāju uz miliciju - jā, mani pierakstīja. Un tad, kad mani pierakstīja, tad jau cita lieta, tad jau runāšana pavisam cita. Nu un viņi... viņš iedeva atļauju uz trijiem mēnešiem mani pierakstīt. Nu bet par laimi mēs dabūjām privātā mājiņā, pilnīgi atsevišķi vienā mājiņā, tādā kā šķūnītis, vēl sliktāka, nekā šitā mana, žurkas vien tur dzīvoja. Bet nu tomēr pašiem savs kaktiņš tur mums būs. Nu un tā... un tā bij mana vīra kaimiņiene vēl. Un mēs aizgājām apskatīties - pateica, ka tur un tur ir brīvs, un mēs ar to... Adelfīne viņu sauca, es viņu saukšu Adelfīna, aizejam pie tās Adelfīnas - jā, viņa vedīs mums parādīt, kāds tas dzīvoklis ir. Nu atveda. Mēs kā iegājām, mēs kā ieraudzījām, ka tur tāds caurums - viņš tā salika rokas un saka - vai dieniņ, vai dieniņ, tādā šķūnī mēs iesim dzīvot. Bet viņš saka - nu nekas, gan jau mēs ar laiku iztaisīsim. Nu, a viņa kā izdzirdēja, ka tas šķūnis ir, apvainojās. Ak jums šķūnis, nu ta meklējiet, kur jums pils būs. Un ziniet, pagrieza muguru, un ārā iet, un ejiet mājās. Mīļais Dievs, es gandrīz ar asarām saku, nu ko tad viņš tur muld, nu neklausat. Kā ir, tā ir, ka tik jau nu mēs... Beigu beigās mēs viņu pierunājām. Un pierunājām tikai tāpēc, ka taisīsim remontu. Jā. Vīrs apņēmās, ka viņš taisīs remontu, un tāpēc viņa tā. Nu un 100 rubļu, tas ir - vienu Ļeņinu, toreiz vēl bija Ļeņini, simts rubļu Ļeņins bij. [B. Tas toreiz daudz vai maz bija?] Tas toreiz daudz bija, bet nu nav ko darīt, nav kur palikt. Sarunājām, un iedevām rokas naudu, un viss, nu jau tagad pārvāksimies. Vot - tas ir pirmais galds, ko iedeva māsa, un tas galds ir mana vīra tēva rokudarbs. Un tā ir relikvija, mēs varējām nopirkt citu galdu jau, bet vīrs pateica - tas ir tēva manta, un nevajag nekādu citu. Kāds viņš ir, tāds viņš ir labs, lai viņš stāv, nevajaga jaunu. Un tā tas stāv i šodien. Tā tad šito mantu iedeva māsa. Viņai viņš bija šķūnī ielikts, un viņa mums to galdu iedeva. Tad viņa mums iedeva vienu dzelžu gultu un vienu guļamo. Nu mēs divatā tur kaut kā, šā tā gulējām. Iedeva vienu matracīti, vienu spilveniņu iedeva. Tā mēs, tā bija mums kur apgulties. Nu un krēsla mums sākumā nebija neviena. Vienkārši bija mums kastītes no veikaliem, vīrs dabūja tur, un no darba, kur viņš strādāja, kādu pievāca kastīti. Kad viņš sanesa vairāk kastītes no darba vietas, ta mēs sataisījām tādus skapīšus tur un visu izlīmējām ar papīru iekšā, un ārā. Un mazu kaut kādu lupatiņu virsū, un tik skaisti bij. Un viss no marlītes. Jo marle toreiz bij lēta, ja. Un tā es izšuvu, izvilkumu darbus sataisīju. Aizkarus iztaisīju, i garus, i maziņus. Visur, visur ar marli vien. Mums istabas bija baltas tā kā ... /smejas/ tā kā slimnīcā. Nu un tā mēs iesākām dzīvot. Un tad jau, neatceros, ko vēl iedeva - vienu krēslu iedeva, stāv tur virtuvē. Tas arī mana vīra tēva rokdarbs, jo mana vīra tēvs mīlēja nodarboties ar tādiem koka darbiem. [..]
____________________________________________________________________

Avots: Nacionālā mutvārdu vēstures kolekcija, Nr. 222

Ievietots: 10.11.2004., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV