Vīrieša H. C. (1922. - 1997.) stāstījums par darba dienestu Vācijā, dienestu leģionā, gūstu un atgriešanos Latvijā.
_____________________________________________________________

1996. gadā intervēja Baiba Bela

1942. gads. Darba dienests Vācijā

Un 42. gads, tas man bij viens no tiem gadiem, kad es izbraucu no Latvijas. Aizbraucu uz Vāciju tā saucamajā "arbaitsdinst" – darba dienestā. Tur es dabūju pirmo reizi iepazīties ar vācu jauniešiem, ar vācu tautas dzīvi, ar karu - jo Vācija tika bombardēta. Un tas jau bija diezgan daudz tādu pārdzīvojumu, kādus es te nebūtu varējis pārdzīvot.

Nu lūk. 42. gadā, kad es aizbraucu martā uz Vāciju, mūs salika kopā ar vācu jauniešiem. Lāpsta pār plecu un četras stundas jānostrādā un četras stundas ir mācības. Lekcijas par Vāciju un par Vācijas vēsturi, par karu, kā ir sācies, par Hitleru, kā viņš ir nācis pie varas. Visu to mums mācīja. Vācu valodā.

- Vāciski? Un Jums nebij nekādas problēmas ar valodu?

Bija. No sākuma bija. Bet ļoti ātri, ļoti ātri, jā... Bet es to gribētu teikt - par to draudzību, kas mums bija ar vācu jauniešiem. Mēs ne reizi ar viņiem nesakāvāmies. Mums ne reizi nebija tādu notikumu, ziniet, kas bij ļoti... Mūs pat šai kara laikā, šais grūtajos apstākļos, vadāja ekskursijās. Mums parādīja Hamburgu, Brēmeni mums parādīja. Ja mēs panerrojāmies, tad vāciets vācieti, latviets latvieti.

- Un cik daudz jūs bijāt tie latvieši?

Mēs bijām... tajā nometnē, kur es biju, tur mēs bijām 300 latviešu un 300 vāciešu. Vienā istabiņā mēs gulējām 12 cilvēku - 6 vācieši, 6 latvieši, ja. Mācības bij... disciplīna bij stingra, bet  ne muļķīga. Bet ne muļķīga. Piemēram, ja viens no istabiņas nodarīja kaut ko, nu, nelabu. Viņam ielika kartfeļus mizot. Ļoti nepatīkams darbs. Ja gultiņas nebij uztaisītas diviem, tad izjauca visiem un desmit minūšu laikā bij visiem jāuztaisa. Bet pēc tam neiznāca kautiņš, nesita tiem pa muti, kuri nebij uztaisījuši. Tikai piedraudēja - nu, ja tu vēl, draudziņ, tā izdarīsi, tad gan tu dabūsi. Tā. Lūk tas man ir palicis atmiņā no vācu jauniešiem, no vācu tautas, ka viņi bij pret mums ļoti pretīmnākoši.

- Bet varbūt tā bij zināma pārvāciskošanas politika arī?

Nē, es domāju, ka ne. Jo, piemēram, mums ļoti uzsvēra to, ka mēs esam "letten", un viņi ir "folks...", un "folksdoičer" vēl ir tādi, un ir "reihsdoičen". Tātad valsts vācieši un tautības vācieši, kas nu mums bij aizbraukuši uz turieni. Šos trīs uzsvēra. Un lūgums, kas palika visu laiku pāri, tas bij - aizbrauciet mājās un pastāstiet, ko cieš vācu tauta. Tātad mūs negribēja pārvācot, bet pastāstiet, ko cieš vācu tauta. Jo tieši tajā laikā sabombardēja Brēmeni. Mēs bijām 60 kilometri no Brēmenes un redzējām, ka šitā ugunis lēkā. 60 kilometru no turienes. Tad iedomājieties. Un mūs otrā rītā tūlīt lūdz - lūk, paskataties. Un tad pa ceļiem nāca bērni, tā kā sunīši iesieti saitē, te, pleciņos - mātes, lai nepazaudētu savus bērnus, nāca tie bēgļi no turienes ārā. Un lūk, mums vienmēr uzsvēra - lūk, paskataties, redziet.

1943. – 1945. gads. Dienests 19. divīzijā

Nu un tad, kad es 43. gada februārī atgriezos no Vācijas, pienācis jau bij 1943. gads un martā tika organizēts leģions. Un es tiku iesaukts latviešu leģionā. Paņēma mūs dienestā, mūs apmācīja pa sakarniekiem, tas bij citur, Krievijā. Un tur atkal mūs mācīja tam ...e... sakaru dienesta darbam. Un nevis gulties, celties, vai ko tur, bet tieši tam, kas mums būs vajadzīgs. Spole, teiksim, divi kilometri uz muguras ir jānones. Labi, to tu nevari šodien, rītā pusotru kilometru, parīt divus. Un tādā veidā, tā kā es nevaru teikt, ka mēs būtu dīdīti militārismā.

- Un arī ēšana bij ļoti zolīdi vai pieticīgi?

Nu ēšana bij tāda...m... teiksim, ja bij baltmaizīte, tad bij tur ievārījumiņš drusku virsū... Ar ēšanu bij nevis..., neteiksim, ka bagāti. Bet tāpat ēda vācieši, tāpat ēdām mēs. Ne mazākā starpība, viss bij kopīgi, viss bij pilnīgi viens.

Pirmā vieta, kur mēs bijām - Volhova, tā bij tā pirmā vieta, kur mēs, 19.divīzijas Lobes punkts apmetāmies. Un tur mums bij - Imantas sēta saucās pulka štāba nometne. Imanta sēta. Uz visa bunkura bij "Imanta" virsū, uz mūsu sakarnieku bunkura bij "Nevaid miris". Nu un tā viss, tas apmēram tā.

Būt 19. divīzijas karavīram bija...mm... nav viegli. Bet gribu pie viena arī Jums teikt, ka man ārkārtīgi daudz ir palīdzējis Dievs. Jūs saprotiet, visas smagās kaujas bij man it kā blakus, jo es biju sakarnieks. Un sakarnieki zināmā mērā ir bunkurā. Pulkā es biju centrāles priekšnieks, ja, ar seržanta dienesta pakāpi toreiz. Nu un tā kā te man jau ir palīdzēts. Nākošais - kad mēs no Volhovas atgriezāmies jau uz Latvijas teritoriju, mani ievainoja Volhovā. Atkal pati atiešana no Volhovas man pagāja garām. Es biju Rīgā slimnīcā. Nākošais posms jau Vidzemē. Vidzemē bij atiešanas kaujas diezgan vieglas. Un Mores kaujas, kur bij vissmagākās kaujas, pirms Rīgas, ja, nu arī kā sakarniekam man visas pagāja visumā vieglāk.

Varbūt tāda epizode bij - ka pazuda sakari artilērijai ar sakarniekus savu, un tad 72 stundas es biju tas starpnieks starp sakarnieku un artilēriju. Un tad, pēc tām 72 stundām, kad viņš izsauca uguni uz sevi, ja, man bij grūti [ļoti uzsvērti izrunā šo vārdu] to pateikt, tās koordinātes, jo es zinu, ka tas cilvēks iet bojā. Un pēc tam, kad nu es varēju iet gulēt, es nevarēju pagulēt. Nu tā bij tāda  epizode manā  dzīvē.

Nu tagad Ziemassvētku kaujas pie Džūkstes es personīgi nepiedzīvoju. Es biju karaskolā Neveklavā Čehoslovākijā. Mani aizsūtīja uz karaskolu un es biju tur. Tā kā, redziet, nu Dievs tā ir palīdzējis. Savā dzimšanas dienā 45. gada trešajā martā es atgriezos Latvijā. Nu pieņemsim, ka tā bija muļķība - es varēju palikt tur, ja, es būtu bijis emigrants un dzīvotu daudz labāk, nekā atbraucis aizstāvēt savu dzimteni. Bet jums jāsaprot bij viens - brālis man bij vienīgais, tas bij Zviedrijā. Mamma un tētis bij veci. Tātad viņiem neviena nepaliek. Bet es braucu aizstāvēt savu dzimteni jau kā jaunais virsnieks, pirmais. Un otrs - palīdzēt saviem vecākiem. Vecāki Aucē bij. Viņi bij izbēguši Kazdangā, bet tad viņi atgriezās Aucē un dzīvoja Aucē.

Nu, no šīs palīdzēšanas dzimtenei iznāca ļoti maz, jo ceļā jau no Ventspils uz Rīgas pusi mums bombardēja dzelzceļa vagonus, tur mūs sadauzīja, un tāpat arī karošana, Džūkstes aizstāvēšana. Nu tās bij kaujas, bet te bij skaidrs viens iznākums, ka mēs zaudējam. Nu bet tagad Jums mani jāsaprot pareizi - ko mēs zaudējām, kāpēc mēs karojām. Neviens leģionārs, neticiet nevienam, mēs nekad neesam karojuši par Hitlera uzvaru, mēs nekad neesam karojuši par vāciešu uzvaru Bet mēs esam karojuši pret pasaules vislielāko ienaidnieku - komunismu. Un - te varbūt ir mūsu prāts vai neprāts, mēs domājām un ticējām, ka varbūt pa to starpu mums izdosies nodibināt brīvu un neatkarīgu Latviju. Atgriezties 1918. gada 18. novembra Latvijā, un atgriezties pie miera līguma, kas mums bija ar Krieviju 1922. gadā noslēgts, ko Ļeņins bij parakstījis, ja. Tās bij mūsu domas. Un, ja šodien mūs apmētā ar dubļiem un saka, ka mēs esam karojuši par vācu uzvaru, tas ir apvainojums. Piedodiet, tas ir apvainojums. Bet te es gribētu vēl pielikt klāt, ka Krūmiņkungs.. Vilis Krūmiņš, strēlnieku apvienības priekšsēdētājs, tas gan saka, ka mēs, 130. Latviešu divīzija... tas ir, kas pie krieviem karoja, mēs aizstāvējām Maskavu. Mēs Berlīni nekad neesam aizstāvējuši, mēs aizstāvējām tikai savu dzimteni, savu Latviju, te ir tā starpība.

1945. gads. Arests un pratināšanas

Lielupes un Vadakstes krustojumā, upīšu krustojumā, pie tās baznīcas, tur sākās pratināšanas. Un mēs trīs puiši kopā bijām, turējāmies no tā sakaru vada, un mēs jutām, kā... un tur, ziniet - sita ...m... pratināja, tas bij briesmīgi. Mēs... Nu es jums atzīšos, kā tas bij. Mēs vienu ziepju gabalu sadalījām un ...m... Jūs saprotiet, kāda caureja sākās. Un krieviem jau no dizentērijas bij ārkārtīgi bail. Un mūs aizveda uz hospitāli vienu, tur Lietuvā. Nu, pēc tā hospitāļa mūs aizveda uz Daugavpils cietoksni. Nu un tur nu es nezinu, kāpēc un kā dalīja - vienus veda šodien kaut kur projām, otrus rītā kaut kur projām, un mani aizveda uz Ūfu. Un Baškīriju. Tas nebij tā kā cietums, tas bij lāgeris.

- Tur diezgan daudzi jau bij tādi, kā  Jūs?

Jā, jā, jā, tas bij jau simtos, simtos. Arī blakus bij vācu nometne arī. Un, lūk, aizveda mani uz Ūfu un ielika psihiski slimo slimnīcā.

- Un kāpēc tā?

Tas man vēl šodien ir brīnums. Tur es nodzīvoju kādas trīs nedēļas. Un atnāca viens vīrs vienā vakarā, viņš saka - nu jūs latvietis, tā un tā, nu jums jābrauc mājās, jāsaņem pase un tā. Pēc diviem vakariem viņš atkal atnāk. Viņš saka - man, nesot mājās tos papīrus, izlija tinte, mums jāraksta viss pa jaunu. Uzrakstījām atkal visu pa jaunu. Bet es atzinos visā, kas ir, par to nav ko. Un tad man nākošajā vakarā viņš atnāca un teica - braucam, jums izdos pasi, varēsiet braukt mājās. Es tā ticēju un neticēju. Un mani ved. Jā, GPU (?), čekas pagrabs Ūfā. Baškīrijā. Pa krieviski es mācēju, nu... daudz mazāk kā tagad pa  vāciski.  Dažus vārdus. Nu un tur tai čekas pagrabā mēs bijām istabiņā četri.

Pratināšanas sākās katru vakaru, nu - ap vienpadsmitiem. Ap vienpadsmitiem sākās pratināšanas, līdz kādiem trijiem. Pirmā pratināšana - tā bij briesmīga. Jūs redziet, ka man neviena zoba nav. Toreiz vēl daži palika pāri, bet nu tā. Tā nākošā pratināšana - mani pratināja tāds majors Meļņiks. Un tagad, astoņdesmit septītā gadā es uzrakstīju šim te Johansona kungam, ja, uz čeku, ka es gribu izlasīt... izlasīt savu lietu. Un viņš man atveda to lietu, nolika priekšā un - lūdzu, lasiet. Tur neviens vārds nebij par to pirmo pratināšanu, par tiem zobiem. Tur bija tikai... nu, cik man tur to rubuļu ir bijis, bikses un tā, tāda lieta. Un tad majors Meļšikovs mani ir tālāk pratinājis. Un ziniet, ko es atradu tajā majora Meļšikova pratināšanā, nu tagad, kad es krieviski izlasīju? Mums ar viņu bij tāda tā saruna. Viņš saka - paklausies, tu krieviski neproti...

- Un kādā valodā - viņš taču krieviski runāja?

Viņš krieviski, jā. Bet nu ar rokām un ar pirkstiem, nu visādi mēs sarādījāmies.

- Tulks nebij?

Nebij. Ā, jā. Par tulku. Labi, ka jūs ieprasījāties. Es teicu, ka man vajag tulku, ka es tā nevaru. Labi, būs. Nākošā vakarā tagad tāda jauna meitene sēž. Un viņš, tagad tas, kas man tos zobus padauzīja, tas visai saka - "vaš zemļak". Nu tik daudz es sapratu - jūsu tautietis, jā. Un viņa, ziniet - tfu, no... nospļāvās uz manu pusi, un izlikās tik apvainota, ka viņai ir lūk tāds tautietis. Es saprotu - varbūt čekas priekšā viņai vajadzēja izlikties, bet nu spļaut - nē. Spļaut nevajadzēja, es domāju, ka to nevajadzēja. Nu un pēc tam man vairs tulku nedeva.... Noskaidroja visus datus - kad dzimis, kur, kas un kā, un tas ar bij viss. Nākošais Meļņik...tas majors Meļņikovs, tas ļoti... Es varbūt te pāršāvu - Meļņiks vai Meļņikovs, man liekas, ka Meļņikovs. Viņš vienu vakaru ar manīm izmocījās. Un tad viņš nākošā vakarā mani izsauca, un tad mēs sarādījāmies ar pirkstiem. Vai es parakstīšu, ja viņš uzrakstīs. Viņš teica - desmit plus pieci, vairāk nebūs. Es sapratu - desmit gadu un pieci izsūtīšana. Es teicu - labi, rakstiet, lai tik nesit. Lai tik nesit. Tad pagāja kādas nedēļas trīs laikam, kad viņš mani iesauca, godīgi nolasīja, ko - es jau nesapratu. Es parakstīju, nu un pēc kādām pāris nedēļām bij tiesa. Un mana ārkārtīgā muļķība, ka mūs veda pa divdesmit cilvēku uz tiesu. Bet kaut kā, es nevarētu šodien paradīt, tās rokas viena otram cauri kaut kā, aiz muguras, kopā. Un pēdējam bij saslēgtas dzelžos, abās pusēs. Un man bij tāds kauns... Mani taču tur Ūfā neviens nepazīst, neviens nezin, bet man bij kauns. Nu tās tāda muļķība. Pa ielu veda uz to tiesas namu prom. Tiesas namā gāja ļoti ātri. Visus tos divdesmit cilvēkus notiesāja pāris stundu laikā. Šite iesauca iekšā. Nākošā istabā pasludina spriedumu. Pa to laiku jau nāk atpakaļ šite, šite pasludina spriedumu. Tā kā viss bij gatavs jau, tur nekas ne.... Tālāk mani aizsūtīja uz pārsūtīšanas cietumu.

1954. gads. Atgriešanās no lēģera

Nu un tad 56. gada oktobrī es jau atgriezos šeit. Divdesmitajā oktobrī iebraucu Aucē. Nu no četrdesmit piektā līdz piecdesmit sestajam - nu deviņarpus gadi apmēram ir tas nosēdēšanas laiks. Atbraucot savā dzimtenē vissāpīgākais bija tas, ka es eju pa ielu un saka - aha, Aucē viens fašists vairāk.... Tāda nostādne bija. Komunisti bij cilvēki un mēs bijām fašisti.

Bet nākošais - mani viena dāma mēģināja dabūt... Mums tāda maza skoliņa te bija, par internāta audzinātāju. Pirmais sekretārs pateica - ko, fašistu pie bērniem, ko mēs - hitlerjūgendu audzināsim? Nu un tad nekā darīt. Es sāku mācīties par traktoristu, jo frizētavā mani nelaida.

- Pat frizētavā nelaida?

Nē, nē, nelaida. Es sāku mācīties par traktoristu. Un atkal - paldies Dievam, Dievs ir palīdzējis, bij tāds Bārs te tajā lauktehnikā, un tas mani pieņēma par traktoristu mācekli. Kaut gan tās mācības sākās tikai janvārī, bet viņš mani jau oktobrī pieņēma par mācekli. Nu naudu nemaksāja, bet es skaitījos darbā. Tad es varēju pasi dabūt.

- Atlaida no nometnes bez pases?

Bez pases. Pase jāsaņem šeit uz vietas. Tikai izziņa.

- Un šeit nedod to pasi?

Nu - ja tev nav darba vietas un pieraksta, tad nedod.

- Un Jūs pie vecākiem? Varējāt pierakstīties?

Nu es pie vecākiem, jā. Bet es jau nevaru pierakstīties, man nav pases. Tā kā es tikai dzīvoju. Tagad es meklēju pasi - dzimšanas apliecība vajadzīga. Kamēr tad to dzimšanas apliecību sameklēju, kamēr tad dabūju to pasi, tad nu bija pierakstīts, tad es mācījos par traktoristu. Un sāku strādāt uz tāda HTZ 7, bij tāds ar riteņu traktors.

- Un kur tad pa to laiku sieva ar dēliņu?

Pie manīm šeit atnāca, jā, jā. Atnāca šeit pie manīm uz dzīvojām ta visi. Kāda tā iztikšana bij, jūs to varat iedomāties, bet nu... nu iztikām. Mēs ņēmām kartupeļus vēl tajā rudenī, ļoti vēlu bij, ļoti slapjš tas rudens. Paņēmām kartupelīšus, tā kā mums bij savi kartupelīši. Tā mēs tādā gadījumā varējām iztikt un iztikām. Un tad jau mēs oficiāli salaulājāmies, un pie mācītāja vēl pie tam. Tāds macītājs Kalderovskis mūs salaulāja. Pa priekšu bij jāsareģistrējas, protams, un tad ar to reģistrācijas apliecību gājām pie viņa un mūs sareģistrēja. Un tālakās gaitas - es jau kaut kad piecdesmit septītā gada beigās es sāku strādāt frizētavā. Mani pielaida.
____________________________________________________________

Avots: Nacionālā mutvārdu vēstures kolekcija, Nr.375.

Ievietots: 16.11.2004., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV