Vīrieša E. Z. (1928.-2000.) stāstījums par mežabrāļiem, apcietināšanu, ieslodzījumu un dzīvi pēc atbrīvošanas.
__________________________________________________

1996. gadā intervēja Baiba Bela un Māra Hinkle.

1947. – 1951. gads. Sakari ar mežabrāļiem un dzīve mežā

Mēs bijām pieci gabali. Divas māsas un trīs brāļi. Vecākais brālis krita 42. gadā. Un vecākā māsa nomira dabīgā nāvē 43. gadā. Un mēs trīs ar palikām – viena māsa un divi brāļi. Un tie gāja bojā 51. gadā mežā. Mēs mežā dzīvojām – tie saucamie bandīti.

M.H. Jūs bijāt meža brāļi, ja?

Meža brāļi, jā. Nu mūs jau sauca par bandītiem toreiz. Bet es jau izmeklēšanai teicu, es nekāds bandīts neesmu, es - savā dzimtenē. Ja es būtu svešā valstī, tad es būtu bandīts. Bet savā dzimtenē jau bandīts neesmu.

M.H. Un kurā vietā jūs bijāt?

Mēs kritām iekšā Pampāļos, Pampāļu pagastā.

B.B.  Bet mēs labprāt dzirdētu par to, kā Jūs nokļuvāt līdz tam mežam?

Tas ir garšs stāsts, tas ir garšs stāsts.

Mums bija sakari ar tiem partizāņiem jau 47. gadā. Nu un valsts drošības, tā VDK saucamā, dabūja zināt 48. gadā, ka mums ir sakari. Nu, arvienvārdsakot, viņi meklēja, tie saucamie partizāni, meklēja, kur pa ziemu pārdzīvot, ja. Nu un manam brālim bija tāda skaista meitene pazīstama, un viņi bija tur pie viņas aizgājuši. Nu un sešus gabalus viņa jau nevarēja uzņemt, ja. Tad viņi tā izdalījās pa trijām mājām. Katrā mājā pa divi. Pie mums arī divi bija, divus atveda manās tēva mājās Ezerē. Nu un čekistiem nāca zināms 48. gadā.

Nu viņi slēpās, nerādījās nevienam. Uz kūts augšas bija paslēptuve uztaisīta sienā. Sienā bija tāds bunkurītis. Nu un viņi nāca uz istabu paēst. Ja svešs nebija cilvēks mājās, tad viņi nāca uz istabu paēst.

B.B. Bet jums tās mājas tā nomaļāk droši vien bija arī?

Nebija nomaļus. Tur visapkārt riņķī apkārt mājas bija. Nu bailes jau bija, bet nu ko tad darīs? Cilvēki vien ir. Un tie jau bijušie leģionāri. Viens bija no Madonas puses - no Vidzemes. Otrs bija no Kuldīgas.

Nu un tad mūs izsauca uz Saldu, čekisti izsauca un piedāvāja...

B.B.  Visu ģimeni jeb Jūs ar tēvu?

Nu mūs trīs – māsu, brāli un mani izsauca uz Saldu. Un teica, ka mēs varam jūs arestēt uzreizi, jo mēs skaidri zinām, ka jums ir sakari ar partizāniem. Viņi visu jau bija uzzinājuši. „Kā jūs gribiet. Mēs jums piedāvājam sadarboties ar mums. Ja ne, tad uzreizi cietumā un uz Sibīriju prom.” Nu mums jau bija tāda runa ar tiem partizāņiem – ja nāks zināms, ja viņi piedāvās, lai mēs iesaistāmies. Nu kā – apsolām strādāt viņiem, ja. Nu mēs piekritām. Mēs teicām: „Nu labi”. Nu mums tagad viņi būs jānodod. Bet mēs viņus mānījām – čekistus, līdz 50. gadam, rudenim. Nepareizas ziņas sniedzām viņiem. Viņi brauca ...Speciālas satikšanās vietas bija norādītas, un vairāk jau pa naktīm, pa naktīm, tumsā. Ar kabatas bateriju bija jādod signāls. Vienreiz bija satikšanās Vaiņodē. Nu un vispār 49. gadā, kad bija izvešanas, ja, pēc 25. marta viņi mums teica, čekisti teica, lai mēs pazūdam kā nelegāļi. It kā mēs būtu izvedamo sarakstā un esam pamukuši. Lai būtu cilvēkiem uzticība, ka mēs tiešām ...

Nu un tad 50. gada rudenī – septembrī, krita mūsu grupas komandieris iekšā. Krita grupas komandieris un tas visas mājas zināja, kur mēs ejam un ko mēs daram. Un uzreiz sākās aresti. Bet jau no 49. gada 25. marta mēs mežā dzīvojām...

B.B. Kopā ar tiem partizāņiem jeb nē?

Nē, nu viņi jau dzīvoja vairāk Kuldīgas rajonā pa tiem lieliem mežiem, pa Vārmi. Nu viņi atnāca pie mums ar, sakari mums visu laiku bija – nepārtraukti sakari. Mēs jau tā konsultējāmies, ko mums čekistiem jāsaka ir, zināt, ko darīt. Lielāko daļu viņi nāca pie mums, tie partizāņi nāca pie mums. Nu viņiem tāpat pārtiku vajadzēja un ziņas vajadzēja sniegt.

Vasarā jau lielākoties dzīvojām pa mežu vien. [..] Bija pat tādi gadījieni – vasaras laikā jau tie sēņotāji bieži uznāca virsū un ogotāji.  Vienreiz ... Tādas smukas mellenes, tāds rets mežs. Nu jāsaēdās tās mellenes. Es dzirdu, ka tur meitenes kaut kur klaigā tālāk un nodomāju, vai tad nu nāks? Bet nu nāk taisni virsū viena. Nu un man nav kur palikties, es ar visu ieroci. Nu kur tad es palikšu? Es nokrītu pie zemes, guļu, un viņa nepamanīja mani – viņa nāk, nu pilnīgi pienāk klāt gandrīz. Tad laikam ieraudzīja un uzreiz palika klusa, un aizgāja atpakaļ klusu. Es guļu visu laiku. Ogas lasīju. [..]

Un ziemā jau pa mājām pie pazīstamiem. Bet daļa palikās arī mežā, uzcēla teltis. Teltis ar sniegu apmeta, iekšā bija siens un tur viņi gulēja. Tā dislokācijas vieta jau bija Vārmē – tas Kuldīgas rajonā. Tur tādi lieli meži. Mēs bijām deviņi gabali pavisam kopā, tur Kuldīgas rajonā. Nu visi kopā, mēs tāda grupa, turējāmies – deviņi gabali. Divi bija no Vidzemes, tādi Gailīši uzvārdā. Gailītis Otis un Gailītis Vilis. Tad no Kuldīgas bija Hopmanis Žanis un Steps Ernests. Un tie ir bijuši policijā vācu laikā. Hopmanim 51. gadā izpildīja nāves sodu Rīgas centrālcietumā. Jo viņš krita iekšā un tā sākās aresti – uzreiz manu tēvu un māti arestēja. Un mūs ielenca Ezerē, ielenca mežā. Tur mūs ielenca ar. Tad, kad krita tas grupas komandieris iekšā, un mēs jau to nezinājām. Viņš izgāja viens pats, izgāja, kā saka, sakarus dabūt tur ar kādu. Nu un viņš brida pāri Ventai un otrā pusē, kā kāpa no Ventas ārā, tā viņu uzreiz saņēma. Tur jau viņi gaidīja. Nu tur bija, acīmredzot, nodevība. Nu un tad viņš, acīmredzot, bija pateicis, ka mēs mežā palikuši. Nu kas tad cits? Neviens jau nezināja. Un otrā dienā viens no mūsējiem bija izgājis medībā, no tiem veciem vīriem, no tiem vidzemniekiem – tas Gailītis Otto. Un viņš atskrien, cilvēks, atpakaļ ar skriešiem, nosvīdis, aizkusis. Viņš teica, pilns mežs ar mašīnām ir, ar karavīriem, un nāk uz mūsu pusi. Nu ko tad? Jāiet ārā. Bet viena puse jau bija ciet, tur loks bija riņķī, un otra puse... tur tāds purvs bija, tas vēl bija vaļā. Bet ar jau bija slēpņi nolikti, jau bija slēpņi. Ar suņiem dzinās pakaļ. Bet viens mums noklīda. Tas bija no Kuldīgas rajona virsmežsargs Freifelds Andis. Tas noklīda, un to ielenca, un svieda rokas granātas, un šāva, bet viņam netrāpīja. Viņš nošāva ... Viens gāja viņam klāt ar suni saitē, ja, pie viņa gāja klāt – domāja, ka viņš ir beigts. Viņš tā viršos gulēja, bet viņš nebija beigts, viņam nekas nebija. Viņš tā bišķi sakustējās, un tas suns leca atpakaļ, iekaucās un leca atpakaļ. Un tas seržants – tas ar mucis, un tad viņš no muguras bija viņu nošāvis. Bet viņš jau... Mēs pēc vairākiem mēnešiem viņu satikām. Mēs domājām, ka viņš ir beigts.

Pēc tam mēs bijām atnākuši – māsa, brālis, es – mēs trīs un vēl divi, kopā pieci gabali bijām atnākuši uz Ezeri. Un paņēma tēvu. Bet tēvs iepriekšējā dienā bija uz mežu pie mums atnācis. Mēs viņu satikām. Un tēvs zināja, ka likums ir tāds –ja no malas kāds cilvēks, vai viņš ir tēvs vai viņš ir svešs, vai kaimiņš, ja viņš ir bijis mežā un redzējis mūs, tad mēs uzreizi mainām nometni citā vietā. Un tēvs to zināja, ka likums tāds ir. Un paņēma tēvu čekisti, paņēma tēvu un ved uz mežu, lai parāda, kur ir. Un tēvs droši ved uz to vietu, kur mēs vakar bijām. Viņš zināja, ka mēs tur noteikti neesam. Aizved un viņi redz, ka ugunskurs kurināts, zāle nomīdīta – bijuši ir, bet nav vairs. Nu tā sākās... Tēvu un māti vairs neatbrīvoja, tie bija cietumā. Un viņi visu to mežu ķemmēja, mēs no mugurpuses piegājām klāt. Viņi gaidīja no otras puses – ķēde stāvēja, karavīru ķēde. Un mēs no mugurpuses piegājām klāt. Viņi gaida no pretējās puses. Tur nāca atkal ķēde pretim, acīmredzot. Un viss tas mežs bija ar suņiem pilns, bet tā mēs ... Un tanī laikā izdevās iziet bez kaujas.

B.B. Tad jums taču kaut kādi ieroči arī tur bija?

Ieroči bija, vāciešu ieroči, automāti. Nu tie bija noglabāti ... Cik es atceros, mēs gājām uz Sabili, Kabili – tur, uz to pusi viņiem bija noglabāti no kara laikiem, un tur mēs dabūjām tos ieročus.

M.H. Un kas notika Jūs ar vecākiem?

Viņus tiesāja kara tribunāls – 25 gadi katram iedeva, plus vēl 5 gadi bez tiesībām. Mani tiesāja Maskavā tā, nu krieviski – osobaja (speciālā) tiesa „troika”, kā viņu sauca, osoboje soveščaņije. Rīgā uz izmeklēšanu es biju 8 mēnešus. Ne man bija prokurors, ne man advokāts, nekas man ... Mani sauca uz pratināšanu un beigās piesūtīja no Maskavas paziņojumu, ka notiesāts uz 10 gadiem.

B.B. Varbūt, ka mēs varam aiziet no tā brīža, kad Jūs tanī reizē vēl izglābāties no tās apcietināšanas. Un cik ilgi jūs vēl bijāt tanī mežā, kamēr jūs tiešām noķēra pa riktīgam?

Nu kā tas iznāk? No 49. līdz 51. – divus gadus.

B.B. Bet, redz, kā jocīgi iznāk – jūs jau tanī mežā iegājāt faktiski, kad čekisti lika jums slēpties. Un kāpēc jūs nenācāt atpakaļ no tā meža uz mājām?

Jā, čekisti teica, lai pēc izvešanām lai mēs pamūkam. Iztēlot it kā mēs esam to izvedamo sarakstā, ja, un uzzinājuši, ka mūs izvedīs, mēs mūkam mežā. Bet mēs tai sarakstā nebijām. To tikai čekisti lika tā iztēlot, lai cilvēkiem būtu uzticība mums kaut ko pastāstīt.

M.H. Bet kāpēc tad jūs tanī mežā palikāt pēc tam?

Nu tāpēc, ka mēs ... Man te ir no arhīva dokumenti. Es biju Rīgā izsaukts. Tad mani tur Rīgā intervēja. Nu čekas tie pratināšanas dokumenti. Tur krieviski jau nu rakstīts ir. Tur ir skaidri rakstīts, ka mēs esam prasījuši partizāņiem, ka mēs negribam sadarboties ar NKVD, bet gribam iet mežā dzīvot pie partizāņiem, sadarboties ar viņiem. Tādas liecības tur ir uzrakstītas.

B.B.  Bet kāpēc jūs nenācāt atpakaļ?

Nu mēs neticējām viņiem. Viņi jau teica, lai nāk ārā. Tēvam bija teikuši, lai nāk ārā, ka nekā nedarīs mums. Bet mēs neticējām tāpēc, ka mēs viņus piemānījām un ...To jau viņi zināja. Viņi tik gribēja mūs dabūt ārā un tad būtu uzreiz uz Sibīriju prom. Tāda tā lieta bija.

1951. gads. Apcietināšana

51. iegāju vienās mājās pēc maizes, mēs abi divi ar brāli. Tas bija 17. martā, ja. Mēs bijām izmirkuši cauri slapji. Tāds slapjdraņķis bija kā jau marta mēnesī – atkusnis ir. Un tas bija Pampāļu pagastā. Un tā saimniece uzreiz taisīja vakariņas – cepa gaļu un tēju vārīja. Un mēs tā nosaluši bijām, un ieroči mums arī bija līdzi. Nu un saimnieks nebija mājā. Mēs prasījām saimniecei: „Kur saimnieks?” Viņa teica: „Aizgāja uz kolhoza sapulci. Kolhozā sapulce. Viņš aizgāja uz sapulci.” Bet tā nebija taisnība. Nu un brālis, viņš teica: „Saimniecīt! Vai Jums nav kāds šņabis mājās? Mēs tā nosaluši esam.” Viņa teica: „Nu jāiet skatīties tur otrā istabā – tur kādreiz pudeles stāvēja”. Viņa tur ieiet otrā istabā, krāmējās pa pudelēm. Var dzirdēt, ka skan tās pudeles. Iznes tādu nepilnu pudeli, bet paštaisītais šņabis, ne jau valsts šņabis, bet paštaisītais. Viņa teic: „Vairāk jau nav. Tik daudz es dabūju. Laikam ir nodzēris pats.” Mēs sakām: „Nu pietiks kādu glāzīti. Vairāk jau nevajag.” A tam šņabim bija opijs pieliets klāt un otra istaba pilna ar čekistiem bija.

B.B. Jūs nejauši iegājāt tajās mājās?

Nē, tā otrreiz. Vienreiz jau mēs bijām bijuši tajās mājās. Otrreiz jau... Tad viņi, acīmredzot, mūs ir gaidījuši mēnešiem tur tajās mājās, ka mēs pieiesim atkal. Arvārdsakot, tā saimniece mūs piemānīja. Iznesa mums to šņabi, tur bija opijs. Un tā bija liela tējas glāze, nolika uz galda. Tas ir speciāli, lai lielāku porciju uzreiz iedzertu. To es tā tagad apdomājos. Nu un brālis man ielēja, viņš teica: „Dzer tu!” Es teicu: „Nu kā?!  Dzer tu!” Viņš teica: „Es gribu uzkost.” Viņa tur nolika ēdamo – tā saimniece. Viņš teica: „Es gribu papriekšu uzkost.” Viņš jau bija uzkodis un es ņēmu un to glāzi arī izdzēru. Tas bija momentā. Man kādas piecas minūtes varbūt pagāja, kad man palika slikti, slikti palikās uzreizi. Un tā istaba griezās man. Es gāju laukā, koridorā, a tur mani gaidīja čekisti jau. Un tad, kad es attaisīju durvis, tad sāka šaut briesmīgi un tās sievietes kliedzienu – to es vēl atceros. Sievietes kliedziens, vai nu tā saimniece kliedza vai kas tur bija. Mans ierocis palika pie krāsns, smagais ierocis. Un revolvers man bija kabatā. To es nepaspēju izraut. Nu es jau biju tāds apdullis galīgi.

B.B. Un kas ar brāli notika?

Nu brālis nedabūja iedzert. Acīmredzot, viņš ir vai nu šāvis pretī... Viņš esot smagi ievainots bijis un miris.

B.B. Turpat uz vietas?

Man jau taisnību neteica. Es prokuroram Liepājā prasīju, kas ar brāli notika. Vai nu taisnību viņs teica, prokurors teica: „Viņš bija smagi ievainots. Viņu aizsūtīja uz Sibīriju kaut kur slimnīcā, un tur viņš mira.” Bet vai tā bija taisnība, to es nezinu.

M.H. Kur Jums māsa pa to laiku bija?

Nu bija sarunāts, ka viņa panāks pretim. Tur mežs bija kādi divsimts metri no tām mājām. Varbūt tik daudz nebija – kādi simtpiecdesmit metri. Ka viņi gaidīs mežmalā mūs, trīs gabali – māsa un vēl divi vīrieši. Acīmredzot, viņi... Es jau nezinu nekā, kas tur notika. Bet man te bija atbraucis brālēns no Pampāļiem, tas to kauju ir dzirdējis, ka briesmīgi šāvušies pa nakti. Un tas tā varēja būt pēc divedesmitčetriem. Tur no viņa mājām nav tālu – kādi divi kilometri apmēram. Un viņi laikam dzirdēja, ka tajās mājās sāk šaut, viņi nāca droši vien skatīties, kas tur notiek, un uzskrēja virsū tiem čekistiem. Sniegs jau vēl bija, pēdas varēja redzēt, nekur viņi izmukt nevarēja un visi trīs krituši tur, visi trīs krituši – māsa un divi tie vīrieši. Viens bija kaimiņš man no Ezeres un tas viens kuldīdznieks – tas Steps Ernests. Tā es šodien nezinu, kur viņi ir apglabāti. Es te vienam, otram prasījis esmu. Viens milicis teica, ka viņš zin, bet nu miličiem tur nekāda darīšana nebija.

M.H. Un kā tos kaimiņus sauca, kas bija ...?

B.B. Kas nodeva?

Baranovs. Un tas brālēns, kas man atbrauca tagad, nesen viņs atbrauca no Pampāļiem, viņš teica: „Es brīnījos. Toreiz nevienu no kolhoza nelaida ārā,” viņš teica, „un Baranovu uzreiz izlaida ārā.” Tāpēc ka viņam bija bailes tur dzīvot. VDK izlaida uz Saldu prom. Un tas brālēns nezināja visu to. Kad es viņam pastāstīju, viņš teica: „Tad man tā lieta ir skaidra uzreiz.”

B.B. Jūs stāstījāt, kā Jūs apcietināja – ka jūs to samaņu zaudējāt. Un kas tālāk notika?

Nācu pie samaņas Skrundā. Nu tur jau gāja dažādi. Pirms tam bija atkusnis. Un tad, kad mani apcietināja, tad 18 grādu sala. Man mugurā bija tikai apakškrekls, virskrekls un tāda jaka. Toreiz bija tādas jakas ar rāvējslēdzējiem. Vienkārša, plāna tāda vasaras jaka. Un plikas rokas un... Es jau nezinu, mums tur nostāstīja vietējie cilvēki – esot vests ar ragavām, pliks, pilnīgi plikām rokām. Man pat apsala visi pirksti, apsala burtiski, āda visa nogāja nost, nagi visi man nogāja cietumā Rīgā. Neviens nags nepalika. Palika, var teikt, gandrīz kauls. Nu man tur deva zāles visādas, smēres smērēja un nobindēja, kamēr kaut kā... Šitas pirksts bija galīgi līks, tas mazais pirkstiņš bija līks, bet es viņu masēju un daudz maz es kaut ko ...Domāju, ka nevarēšu ar vijoli spēlēt vairs. Bet iztaisnojās kaut kā.. Un tur cietumā jau ... Rīgā – tur jau visādi gāja. Tie jaunie, kas pienāk klāt, ja ielaiž kādu jaunu, tad mēs jau tie vecie cietumnieki baidām tos jaunos. Man, piemēram, tie nagi ... Tos es bāžu visus kabatā. Tie bija atsaluši un nokrīt nost, es sabāzu kabatā. Nu tad cits saka: „Redz, kā viņam visus nagus nomauca!” Tā nobaidīja, cits jau raud pilnīgi.

B.B. Tad Jūs beigās izstāstījāt, ka nav ...?

Nu jā, pastāstīju. Nu kā jau cietumnieki. [..]

Tā pirmā tikšanās ar cietumu, kad mani no Skrundas aizveda uz Kuldīgu, no Kuldīgas uz Rīgu ar pasažieru autobusu. Nu un tai autobusā jau privātie cilvēki pulka. Caur Kandavu veda. Ar pasažieru auutobusu. Un trīs privātās drēbēs mani apsargāja, trīs gabali. Un Kandavā tad viņi divi izkāpa ārā, viens palika pie manis. Bet tie cilvēki, kas brauca ar to autobusu, tie jau juta, ka kaut kas nav riktīgi. Tie skatījās tikai uz mani – man bija vācu forma mugurā, virsnieka cepure. Bet tādu mani veda.

B.B. Kā Jūs tikāt pie tās vācu formas?

Nu dabūju, dabūju. Viens man iedeva. Par cik mežā dzīvo ... Mežā dzīvoju un uzvilku vācu formu. Un tie cilvēki skatās tā aizdomīgi, ar tā uztraukti. Viņi redz, ka trīs privātās drēbēs, tā labi ģērbušies... Tie bija čekisti, kas apsargāja mani. Un divi izkāpa Kandavā ārā nu kaut ko nopirkt ēst. Bet man arī iedeva, man iedeva baltmaizi un desu iedeva bišķi uzēst. Paši viņi ēda un man ar iedeva. Nu Rīgā man tagad no autoostas dzina ar kājām uz to stūra māju, ja. Tad jau bija tieši tanī dienā (4. aprīlis bija) atkusnis, visas ielas jau bija nokusušas, jau sausas. Un es tagad pa Brīvības ielu eju – viens iet pa priekšu un divi no muguras man. Un divi tādi laikam sētnieki, bet tādi paveci vīri sēž un pīpo tur. Viņi saka: „Tu redz, kur tam liels gods. Viens iet pa priekšu un divi no muguras. Es visu dzīvi ...” Liels gods – viens pa priekšu, divi no muguras. Liels gods. Tāds smuks pavasaris! Nu tā savādi bija, nu domāju, nu mani iebāzīs pagrabos. Jau pavasaris atmodās.

1951. gads. Izmeklēšana

B.B. Bet kā Jums pašam gāja, kad Jūs saņēma ciet?

To nevar izstāstīt. Sišana un nežēlestība... Nu tur jāsaka tā, ka es jau biju apmierinājies, es domāju, ka es vairs Latviju neredzēšu, vispār dzīvs es nepalikšu, jo jau gaidīju tikai nāves spriedumu.

B.B. Kurā vietā Jūs bijāt tanī cietumā?

Centrālcietumā. Pratināšana jau bija tajā slavenā ....  stūra mājā Stabu ielā. Pagrabā apakšā, pagrabā ... Un mana sieva strādāja ... blakus tur tas zivju veikals. Toreiz jau viņa sieva nebija, bet pazīstama bija. Viņa katru rītu iet pāri pa ielu, pa to trotuāru un es pagrabā sēžu apakšā. Un viņa nezin, ka es esmu pagrabā.

M.H. Bet jūs jau nepazināties toreiz?

Nē, nu mēs iepriekš bijām pazīstami. Jā, jā. Nu kad es mežā dzīvoju, es te bieži atnācu uz sievas tēva brāļa mājām. Tur mēs iepazināmies. Viņa gāja tad vēl vidusskolā Rīgā. Gāja vidusskolā un bija atbraukusi uz laukiem, tad mēs iepazināmies. Viņa nezin, ka es sēžu apakšā pagrabā. Viņa tik dabūja zināt tad, kad es jau biju notiesāts un aizsūtīts uz Sibīriju. Tad dabūja zināt. Viņa tak atbrauca pie manis uz Sibīriju. Un nelaida klāt – ka viņai cits uzvārds un man cits uzvārds. Bet nu gadījās... Tas īstais lāgera priekšnieks bija atvaļinājumā un viņa vietā bija tāds vecs, vecs vīrs, nu var teikt, mans tēvs varbūt. Tas bija tāds lādzīgs. Es viņam iestāstu, ka viņa man ir civilsieva, ka mēs katrs savā uzvārdā. Un tādā veidā viņš atļāva satikties.

M.H. Bet tad, kad Jūs bijāt Rīgā, vai Jums kāds cilvēks zināja, ka Jūs tur esat jeb Jūs bijāt pilnīgi izolēts?

Nevienas ziņas ... No pagrabiem ārā neviena ziņa negāja.

B.B. Un Jūs viens pats sēdējāt tur?

Nē, mēs bijām daudzi. Vienā kamerā mēs bijām daudzi. Es vairs neatceros, bet diezgan daudzi mēs bijām. Nu kad beidzās izmeklēšana, tad jau aizsūtīja uz centrālcietumu – 33. kamera. Tur mēs bijām kādi četrdesmit cilvēki iekšā. Tāda liela kamera.

M.H. – Bet kā jums gāja tanī izmeklēšanā?

Tur gāja visādi. Nu viņi jau daudz ko zināja. Es domāju, ka viņi to nezin, ja. Bet tas grupas komandieris laikam jau bija pastāstījis. Es noliedzu. Tad viņam uznāk dusmas, ka es nesaku taisnību. Man pat bija ar Alfonu Noviku satikšanās. Kā tad! Noviks tak gribēja redzēt. Viņš man iespļāva acīs. Man bija rokas dzelžos aiz muguras. Es tā uz krēsla sēdēju un ienāk Noviks. Man tas virsnieks papriekšu teica: „Jūs bišķi pasēdiet. Jūs iekšlietu tas ministrs grib redzēt.” Ministrs ienāk: „Kāpēc Jūs nerunājiet taisnību?” Es teicu: „Kādu taisnību Jūs gribiet? Kādu?” Un tad viņš tā noskatījās uz mani un staigāja, staigāja, iespļāva acīs. Tad es teicu: „Paldies, ministr!” Un aizgāja prom. Es nevarēju noslaucīt to spļāvienu – man rokas bija dzelžos. Tas bija Noviks.

M.H. – Un tā Jūs tur stundām pratināja un...?

Nu galvenais jau bija pa naktīm tā pratināšana. Vakarā veda augšā trešā vai ceturtā stāvā un no rīta tik laida lejā, un pa dienu gulēt neatļāva.

B.B. Bet, teiksim, jūs ... drusciņ ārā pastaigāties veda jeb visu laiku tikai kamerā ...?

Nē, nu veda kādas minūtes desmit laikam vai piecas, es neatceros. Veda visus pastaigātaties. Tur tāda lauvu bedre, mēs saucām. Visapkārt mūri, un tur mēs staigājām. Tas tur iekšā, tajā stūra mājā sētā – tā lauvu bedre.

M.H. Un jūs pa dienu bijāt tad ar vairākiem kopā jeb viens pats?

Pa dienu ar vairākiem kopā biju. Liepājā mani atveda atpakaļ - no Sibīrijas uz Liepāju, tad es viens pats biju vieninieka kamerā. Nu viens bija kritis iekšā un tas mani uzdevis par liecinieku. Pēc manis kritis iekšā bija un tas mani uzdevis par liecinieku. Un visu izstāstījis. Un es taču nezināju, es visu noliedzu. Bija māte ar meitu un mani ieveda iekšā mūsu pratināšanā. Viņas jau ir nopratinātas. Un pratinātājs viņām prasa: „Jūs pazīstiet to cilvēku?” Viņas uzreiz sāk raudāt abas divas. „Nu maizi jūs devāt?” Man prasa: „Jūs gājāt pie viņiem?” „Tad, kad es biju brīvībā, tad es gāju. Es strādāju mežniecībā kā brāķeris,” es teicu, „es tur gāju, tā kā es strādāju mežniecībā, pie viņiem gāju.” „Nē, nē. Mežā kad jūs bijāt, maizi Jūs tur gājāt ...?” Un tagad prasa viņām, tai mātei ar to meitu: „Jūs devāt maizi viņam?” „Jā”, viņas saka, „jā, devām.” Cauri. Tie skaitījās kā atbalstītāji. Nu viņi paši atzinās. Es jau noliedzu visu. Es teicu, ka es iepriekš gāju pie viņiem. Nu tur tā māja tālu no meža nebija, un es strādāju mežā, tad es tur gāju pie viņiem. Bet viņi jau zināja. Viņi jau noteikti bija iepriekš atzinušies. Kāpēc tad viņas sāka uzreiz raudāt, kad mani ieraudzīja?

B.B. Tā tas varētu būt. Un tad pēc tās pratināšanas Jūs aizveda uz to centrālcietumu?

Uz Centrālcietumu tad beidzot.

B.B. Cik ilgi bija tā pratināšana? Jūs teicāt – 8 mēneši? Un kā Jūs to laiku skaitījāt tādā pagrabā? Tur taču nezināja, kā tas laiks iet.

Jā. Un laiku ... kā? Tur jau nekāda skaitīšana nebija. Rīts, vakars, tumšs, gaišs. Nu es to neatceros nemaz, kā mums tās dienas gāja. Tā ka ... Tur jau katrs domāja par savu dzīvību vairāk kā ...

M.H. Un tur cietumā kā jums ar tiem citiem biedriem? Tur jums tādi daudzi nāca un gāja jeb jūs tur bijāt tādi ilgi sēdētaji?

Nu lielākā daļa jau bija ilgsēdētāji, bet tur bija spiegi arī pulka iekšā. Bet tos jau mēs atmaskojām, kas gribēja no mums kaut ko dabūt tādu zināt. Nu cilvēki jau tiek novēroti. Kad viņi satiekās ar apsardzi, paziņo. Piemēram, ejam uz tualeti. Viņš mūžīgi paliek pēdējais, lai varētu aprunāties ar to sargu. Mēs visi reizē ejam, viņš paliek pēdējais tualetē, lai varētu tikt pie tā sarga aprunāties. Tādā veidā. Nu un tad viņam piedraudēja, un tad viņš drīz vien pazuda – viņu izņēma ārā, tādu cilvēku izņēma ārā.

M.H. Un vai jūs sazinājāties arī ar citām kamerām?

Nu ar to morzi jau sazinājās. Vakaros tad jau... tad viss cietums klikšķ tā kā – klik, klik, klik, klik. Lai ar citām kamerām sazinātos, kas tur ir un meklējām katrs savu, teiksim, draugu vai pazīstamu, vai kaimiņu. [..]

Un tad cietumā mēs dziedājām.

B.B. Cietumā?!

Jā. Rīgā, centrālcietumā. Jā, tur mēs visi dziedājām. Bet neļāva jau dziedāt. Tad bija durvis vaļā un sardze iekšā, pārtrauca dziedāšanu. Neļāva dziedāt.

M.H. Un ko jūs dziedājāt?

Leģionāru dziesmas dziedājām lielāko daļu. No gara laika. Ko darīs no gara laika? Grāmatas jau deva tikai tādu lubu literatūru, tikai tādus romāniņus vieglus. Avīzes nemaz nedeva iekšā. [..]

Un pa nakti veda uz šaušanu – tie, kas bija notiesāti uz nāvi. Pa nakti viņi veda. Vasaras laikā mums tie logi centralcietumā bija vaļā, un tad jau varēja dzirdēt. Cits jau netaisīja troksni, bet cits kliedza. Viņi bāza gumijas maisu uz galvu un cits kliedza briesmīgi, kad veda uz šaušanu.

M.H. Un ko jūs pats domājāt, kas ar jums notiks?

Es domāju, ka man nāves sods, ka šitādu gudru iestādi piemānīt, čekistus piemānīt, es biju pārliecināts, ka... Es jau biju sagatavojies uz to, ka dzīvs es vairs nepalikšu. Apmierinājies, kā saka, ar tādu domu biju. Bet nu, izrādās, aizmuguriskā tiesa, Maskavas tiesa, nu tur viņi ... Kā viņi sprieda? Desmit gadus tikai iedeva.

M.H. Un kā jūs to dabūjāt zināt?

Nu man paziņoja. Centrālcietumā tāds mazs paziņojums bija, nolasīja, ka notiesāts uz 10 gadiem. Moskva, osoboje soveščaņje piespriedusi man 10 gadus. Tas bija 51. rudenī. Toreiz bija tas ģenerālprokurors Rudenko Maskavā.

B.B. Un kāda bija tā apsūdzība formulēta? Par ko Jūs notiesāja?

Nu par dzimtenes nodevību, tā bija. Nacionālistiska, teroristiska banda, bruņota banda, ka mēs būtu terorizējuši komunistus.

B.B. Un kā tālāk?  Tad Jūs uzreiz sūtīja kaut kur vai ...?

Nu tad jau gatavoja ešalonu, vagonu, kas ir Stolipina vagoni. Tie pasažieru  vilcieni, kad bija pilns vagons, tad veda prom. Veda prom. Tas brauciens jau bija ilgs. Es nezinu, mēnesi varbūt, kādas trīs nedēļas... [..]

M.H. Un kad Jūs dabūjāt zināt, ka Jūsu brālis un māsa ir miruši? Tas bija pēc cietuma?

Cietuma laikā vēl. Nu man tajos Rīgas dokumentos arī ir rakstīts, ka brālis un māsa nošauti, krituši kaujā.

B.B. Un Jūs teicāt, ka vecāki Jums bija izsūtīti.

Vecāki bija ...Tēvs bija Taišetā – tas ir prom jau galējos ziemeļos, un māte bija galējos ziemeļos – Intā – tas jau pie Ziemeļu jūras ir. Māte atnāca pirmā mājās, tad viņa man sāka rakstīt. Viņa bija dabūjusi no citiem cilvēkiem manu adresi, tad viņa man sāka rakstīt. Un tēvs pārnāca pēc tam. Un es pārnācu pēdējais. 56. gadā jūlijā, pēc Jāņiem.

1956. gads. Atgriešanās Latvijā

Nu pēc Staļina nāves Hruščovs jau sāka visas tās lietas atkal celt gaismā. Nu un no Maskavas brauca speciāla tiesa. Mūs visus sauca priekšā un pārskatīja visas lietas pa jaunu. Nu un par cik es biju labi strādājis, man vienu dienu skaitīja par 3 dienām, viena diena par trīs.Es pārnācu no darba tikko mājās, nu uzreiz jāiet uz tiesu ir – uz otru zonu, ne mūsu zonā, bet uz otru zonu. Nu un tas bija tā kā no skaidrām debesīm pērkona spēriens. Man samazināja no 10 gadiem soda uz 8 gadiem. Un par cik man tās ieskaites nāk – pa vienu dienu trīs dienas skaita, tad man jau bija pārstrādāti tie 8 gadi pāri kādi daži mēneši. Un prokurors uzreiz pasaka (pulka tie piesēdētāji – kādi 12 gabali bija no Maskavas) ... Prokurors piecēlās stāvus, viņš teica: „Es uzaicinu jūs visus šito cilvēku atbrīvot.” Piesēdētāju tiesa, piesēdētāji piecēlās: „Mēs piekrītam.” Nu tas uzreiz .. dažu minūšu laikā tu esi brīvs.

B.B. Un pēc tam kā norisinājās, kad Jūs tikāt uz to Latviju atpakaļ?

Uzreiz veda atpakaļ uz savu zonu, un jānodod visas drēbes ira. Biļetes jau bija nopirktas. Ar smago mašīnu veda uz Omskas staciju. Biļetes ir vēl par brīvu – mums nebija jāmaksā. Un es izgāju pa vārtiem ārā, divu mēnešu alga man palika iekšā. Tas virsnieks teica: „Kā tu neteici!” Es teicu: „Nu tai uztraukumā es uzreiz neapķēros.” Nu iesim atpakaļ. Bet nu man vairs nav brīvi ne ar vienu satikties – es esmu brīvs cilvēks (tajā zonā, ja). Mani nelaiž vairs nekur, visur apsardze nāk līdzi. Es esmu brīvs un tie ir apcietinātie. Aizgājām uz kantori, man izmaksāja algu. Un aizveda uz Omskas staciju, iesēdināja vagonā un atvadījās no mums, novēlēja labu ceļu, – tas virsnieks. Viņš teica: „Man jābrauc atpakaļ. Jūs esiet brīvi cilvēki, jūs brauciet uz savu dzimteni.” Mēs vairāki latvieši bijām. Tad viņpus Maskavas ienāca tas pavadonis: „Kas grib kompostrēt biļetes uz ātrvilcienu Maskava – Rīga?” Tur bija jāpiemaksā. Nu mēs divi kompostrējām, a pārejie palikās. Es domāju, ko es Maskavā darīšu? Tur ilgi bija jāgaida nakts laikā, ilgi jāgaida līdz tam vilcienam, kas iet uz Rīgu. Tad mēs kompostrējām divi. Tāds Pudāns Alberts no Latgales bija, no Rēzeknes. Uz to ātrvilcienu knapi paspējām Maskavā, tikt uz ātrvilcienu. Un tad no Veļikije Lukiem es sūtīju uz Rīgu telegrammu sievai. Un tā jau vēl nebija sieva. Viņa strādāja veikalā Rīgā, zivju veikalā tur, uz to... netālu no tās stūra mājas. Tepat pāri ielai, uz stūra tas veikals ir. No Veļikije lukiem sūtīju telegrammu. Un viņa bija veikalā. Un tā tante tur mājās bija saņēmusi to telegrammu. Veca tante, bet nu jāiet uz veikalu, jāpaziņo, ka nu ātrvilciens pienāks no Maskavas, lai nu iet pretim. Bija aizgājusi uz to veikalu un to telegrammu ... Un veikala direktors uzreiz bija atbrīvojis no darba sievu. Veikala direktors tāds žīds bija – Kušaks, uzvārds Kušaks. Un tad viņa bija pretī.

Nu es Rīgā nodzīvoju bez pierakstīšanās. Mani nepierakstīja Rīgā. Rīgā, Ventspilī un Liepājā – ostas pilsētās man nebija brīv dzīvot. Nu bet es dzīvoju tur pie sievas. Viņai dzīvoklis bija Artilērijas ielā Rīgā. Dzīvoju bez pierakstīšanās. Pierakstīts es biju ārpus Rīgas – Baložu krogs tur tāds, Baložu krogs pāri Juglai. Tur mani pierakstīja sievas brālēns. Un tad mani meklēja kara komisariāts pa nakti. Mani izsauca uz kara komisariātu. Un nevar atrast – tur, kur es pierakstīts, tur nav, tur nav. Nu tas brālēns pateicis, ka Rīgā, uzdevis to adresi. Nu jā, bet pa nakti dauzās pie durvīm. Taisu vaļā durvis – divi virsnieki. Nu es domāju, ka no čekistiem, bet nē, tie bija no kara komisariāta.

B.B. Un ko viņi gribēja no Jums?

Man saka: „Jums rītā, 6.00 no rīta jābūt Maskavas ielā kara komisariātā.” Tik daudz paziņoja man. Nu man tie kara kungi prasīja: „Kāpēc Jūs nedzīvojat tur, kur Jūs esat pierakstīts?” Es teicu: „Es pa nakti atbraucu pie sievas.” „Ak tā! Pie sievas.” Nu tad vairāk neteica nevienu vārdu.

Nu es ... Tur bija komisija. Bija jābrauc uz Vāciju. Visus ņēma krievu armijā. Bet mani nepaņēma, nepaņēma. Tur jau veselību pārbaudīja ar, un man tur bija šitās skābes analīzes no Sibīrijas līdzi vēl. Un Rīgā ar ... Man bija mazliet kuņģa jēlums, ja, un skābe ļoti paaugstināta. Un es tās noliku uz galda tai komisijā, un tur tie ārsti apskatījās, un laikam, vai tas ... Tas kapteinis teica: „Jezžaij domoij! Ņegoden.” Nederīgs, brauc mājā, nederīgs. „Čto to ti zdorovo podkačal.” Tā kā es būtu kaut ko uzpumpējis, ja. „Zdorovo podkačal”, viņš saka. „Nederīgs, brauc mājās.” Vēl vienu rīdzinieku atbrīvoja. Tas nebija derīgs. Pārējos paņēma uz Vāciju. Un es gribēju, es domāju, gribēju briesmīgi iet tai armijā – redzēšu Vāciju.

B.B. Un jums Rīgā izdevās dabūt darbu vai pierakstu?

Vispirms jau es strādāju Baložu krogū pie gatera, pie zāģēšanas, pie dēļu zāģēšanas. Tur bija tāds kolhozs „Upesciems”, kolhoza gateris, un tur mēs visi ... trīs mēs bijām, un visi tādi paši kā es. Tur mēs visi strādājām. Tādu labu darbu jau nevarēja dabūt.Tad vēlāk es dabūju darbu Rīgā tajā 3. dzelzbetona fabrikā. Tas pie Popova Radiotehnikas tur. Tur mans viens pazīstams no seniem laikiem bija draugs. Tas par meistaru tur strādāja. Un tas man tur pieņēma, bet tā jau man Rīgā nebija brīvi vispār strādāt.

M.H. Bet kad jūs apprecējāties?

1957. gadā. Papriekšu jau sareģistrējāmies zagsā, tad jau ap Ziemassvētkiem Doma baznīcā laulāja mācītājs Liepiņš. Viņš vēl dzīvs ir šodien.

M.H. Vai Jūs bijāt ticīgs?

Jā, jā. Nu abi divi ticīgi. Baznīcā gājām.Abi divi luterāņi. Nu es toreiz nobrīnījos – 57. gadā pilna tā Doma baznīca ar krievu virsniekiem bija. Viņi taču gribēja redzēt, kā notiek tā ceremonija laikam. Mēs bijām vairāki pāri, kādi 4 pāri bijām. [..]

B.B. Un jūs visu laiku tanī Artilērijas ielā dzīvojāt Rīgā?

Rīgā, jā. Visu laiku Artilērijas ielā. Tā tāda privātmāja kādreiz skaitījusies bija. Koka mājiņa, 2 stāvi. Tad beidzot es tajā dzelzbetona fabrikā 3., Pārdaugavā. Tad no turienes tā atnācām uz laukiem.

B.B. Un kāpēc?

Nu mani nepierakstīja tai Rīgā, nepierakstīja, un grūti jau bija dzīvot, ja nav pierakstīts. Nu vecāki ar veci. Es biju sameklējis darbu laukos meliorācijā. Domāju, labāku naudu nopelnīšu. [..] Toreiz bija Auces rajons, skaitījās šite. Nu jābrauc ir pierakstīties. Aucē man pasaka tas izpildkomitejas priekšsēdētājs, ka viņiem tādus vīrus nevajag savā rajonā. Viņš nepieraksta. Tādus vīrus, kas no meža iznākuši, tādus viņam nevajagot. Nu un es burtiski no Auces pārnācu ar kājām, ja. Autobusi jau gāja, bet es biju tā satriekts, ka nu nekur – Rīgā nepieraksta, Aucē ar nepieraksta. Es jau negribēju Aucē pierakstīties, bet Rubā pierakstīties gribēju.

B.B. Tur, kur Jūs to darbu atradāt, ja?

Nu ja. Un bija Vadakstē tāds milicis pazīstams, milicis bija. Un viņš teica: „Emīl! Kā tad tu – ar kājām?” Nu es viņam sāku stāstīt. „Ko? Tevi nepieraksta?” Es teicu: „Nu, redzi!” Viņš saka: „Dzīvo! Es tevi pazīstu un dzīvo!” Viņš teica: „Lai nepieraksta! Dzīvo!” Un tā es kādi divi mēneši nodzīvoju. Viņš teica: „Neuztraucies! Es tevi pazīstu.” Divi mēneši nodzīvoju. Vienreiz ar sievu aizbraucām uz Auci. Es teicu: „Ir jāiet varbūt pie pasu galda, varbūt ka mani pieraksta?” Un ieeju pasa galdā, viņi saka: „Jā, jā. Jūs jau sen varējāt pierakstīties.” Es jau nezinu, vai ne, kā? Jā. Nu viens tāds pats kā es arī nebija pierakstīts, un tas bija rakstījis sūdzību Ministru Padomei. Un tas izpildkomitejas priekšsēdētājs bija dabūjis pa krāgu. Tāpēc viņš tagad  pierakstīja. Un te bija ar tāds partijas sekretārs man pazīstams Rubā. Tas brauca man līdzi sakarā ar to nepierakstīšanu. Un tas izpildkomitejas priekšsēdētājs tam partijas sekretāram bija teicis: „Ko tu pinies ar tādiem? Ko tu pinies? Labāk nepinies ar tādiem!” Ar mani lai nepinās.

B.B. Un kā Jūs bijāt pazīstams ar to partijas sekretāru? No bērnības?

Nu es te spēlēju akordeonu, deju kolektīvs man bija – pavadīju to deju kolektīvu Rubā. Viņš arī bija tāds kulturāls cilvēks, un tā mēs iepazināmies. Tas bija pēc apcietinājuma, kad es atnācu no Sibīrijas mājās. [..]
____________________________________________________________

Avots: Nacionālā mutvārdu vēstures kolekcija, Nr.341.

Ievietots: 16.11.2004., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV