Jāņa Vītoliņa atmiņas par bijušo leģionāru dienestu Sarkanarmijas celtniecības vienībās Igaunijā 1946.-1947. gadā.
______________________________________________________________

Manas dzīves atmiņu stāsts.

Atkal klaudz vagonu riteņi, skrejot pāri sliežu savienojumu vietām. Mūsu vagoni ir veci, to gultņi ir izdiluši, un ziemeļu dzelzceļā atstarpes starp savienoto sliežu galiem ir lielākas nekā citur, jo lielākas ir arī gaisa temperatūras svārstības. Tādēļ klaudzieni ir skaļi un asi, brīžiem viss vagons pilnīgi vibrē. Pavisam nevilšus nāk atmiņā, ka pirms pusotra gada šādos pat sarkanos lopu vagonos braucām pretējā virzienā. Bet tomēr tagad daudz kas ir citādi.

Toreiz mēs braucām uz ziemeļiem pretī baismam, nezināmam liktenim. Tagad mūsu ceļš ved uz dzimtenes pusi, kaut gan arī tagad vēl īsti nezinām, vai to sasniegsim jau kā brīvi cilvēki, jeb vēl priekšā stāv citi dzīves pārbaudījumi.

Arī tie paši vagoni tagad tomēr ir citādi. Turpu braucot vagonu durvis no ārpuses bija cieši noslēgtas. Vārga gaismiņa iespīdēja tikai pa šaurajām ar dzeloņdrāšu režģiem aizpītajām vagona lūkām un arī pa vagona vienā pusē iekārtoto sili, kas mums toreiz bija vienīgā labierīcība. Šī pēdējā nelielā gaismas spraudziņa gan brīžiem nodzisa, silei aizsprostojoties. Siles attīrīšana nebija nemaz tik vienkārša, jo skaitījāmies tik neuzticami, ka mūsu vagonā nedrīkstēja būt pat koka runga, ar ko aizsprostojumu izčakarēt. To darīt ar neapbruņotu roku tik tiešām bija nepatīkami.

Tagad mūsu vagonu durvis nav noslēgtas, un ja nesalstam, tad varam tās turēt pusatvērtas vai pat vaļējas. Ešelona pieturvietās varam pat izkāpt un pastaigāt pa tuvāko apkārtni, jo laikam taču mūsu apsargātāji ir pārliecināti, ka no mājupbraucoša vilciena neviens projām nemuks.

Atšķirīgi ir arī mūsu sargātāji. Turpu braucot, vagonu sastāva priekšgalā un arī aizmugurē uz vaļējām platformām stāvēja pa diviem nosalušiem apbruņotiem sarkanarmiešiem, kuriem nepārtraukti bija jāvēro katram sava braucošā sastāva puse. Pa reizei viņi pat izšāva vai nu sevis uzmundrināšanai, vai arī ar nolūku, lai mums nenāktu prātā domas par bēgšanu. Atpakaļceļā mūs pavada samērā neliela kareivju grupa [2.lp.] Iekšlietu ministrijas karaspēka kapteiņa vadībā. Viņi gan ir apbruņoti, bet savus ieročus tik atklāti nedemonstrē. Viņi ir ērti iekārtojušies sastāva beigās piekabinātā pasažieru vagonā, no kura reizēm ir dzirdama pat nodzertu balsu aurošana.

Turpu braucot, pēc Latvijas robežas šķērsošanas dažās sādžās kareivīgas sievas mūsu vagonus pat apmētāja ar akmeņiem un bagātīgi apveltīja ar skanīgiem lamu vārdiem, kurus gan toreiz mēs vēl nesapratām. Tagad noplukušajās stacijās vēl vairāk noplukušie plašās dzimtenes iemītnieki mūsu garāmbraucošo vilcienu pavada ar vienaldzīgiem skatieniem. Dažreiz trulajās sejās pavīd pat kaut kas skaudībai un nožēlai līdzīgs, jo mēs taču braucam projām no “turienes”.

Pavisam citādi izskatās paši braucēji. Turpu braucot, visiem vēl bija gan jau apbružāti, bet tomēr diezgan izskatīgi vācu armijas dažādo karaspēka daļu praktiskie formas tērpi. Kājas bija ietērptas izturīgajos naglotajos “tankos” vai ādas puszābakos. Pēdējos gan daudziem uzvarētāji bija jau novilkuši, vietā atdodot savus noplukušos un nošķiebtos kerzas zābakus. Visbēdīgākais stāvoklis ar apaviem bija kādreizējiem leģiona un citu vienību virsniekiem, jo virsnieku hromādas zābaki uzvarētājiem bija viena no visiekārotākajām trofejām. Braucēju kustībās bija jaušams kaut kas no ierindas mācības iegūtā staltuma, tāpat sejās bija kaut kas palicis no “Kurzemes katla” kaujās iegūtās stingrības un koncentrētības.

Atpakaļbraucēju izskats ir atbaidošs. Standarta apģērbs ir vecas sarkanarmiešu bikses, “gimnastjorkas” un “pufaikas”, kas laikam savāktas no armijas novalkāto apģērbu noliktavām, vai pat novilktas no kara laukā kritušajiem. Par to liecina ložu un granātu plēsumi pufaikās, un daudzām no tām ir sakaltuši asiņu traipi. Kājās braucējiem ir visdažādākā veida apavu atliekas. Daudziem ir tā saucamie “Vorkutas mokasīni”. Tie ir pastalveidīgi apavu atdarinājumi, izgatavoti no diviem kopā sašūtiem autoriepu gabaliem. Lai šie mokasīni nenokristu, parasti tos kājām piesēja ar lupatu strēmelēm, jo auklas lāgeru publikā ir pārāk vērtīgs greznumpriekšmets.

Mums nav nekādu konkrētu datu, bet, pēc visa pārdzīvotā spriežot, atpakaļbraucēju ir par ceturtdaļu, varbūt pat par trešdaļu mazāk, jo zemes mūžīgā sasaluma zonā palika tik daudzi…

Lai gan mums aiz muguras paliek drausmīgā dzeloņdrāšu un sargtornīšu republika, un katrs vagona riteņu piesitiens ir atmērījis vienu sliedes garumu tuvāk dzimtenei, tomēr īstu prieku mēs it kā nesajūtam. Laikam tālu aiz polārā loka nodzīvotais laiks mūs tā ir notrulinājis, ka neprotam vairs priecāties, visu nomāc neticība labajam un neziņa par nākotni. Līdz Pečorai mūsu vilcienam [3.lp.] bieži ir jāapstājas uz blakussliedēm, lai palaistu garām steidzīgos Vorkutas ameņogļu ešelonus, jo šai valstij daudz vērtīgāks ir kurināmais materiāls nekā vēl dzīvs, bet politiski neuzticīgs darbaspēks.

Pārbraucot polāro loku un traucoties dienvidu virzienā, panorāmā sāk samazināties dzeloņdrāšu apvīto nometņu skaits, bet tomēr visaspilsētas ir vienādi bāli pelēcīgas. tšķirīgs ir arī mūsu atpakaļceļa maršruts. Turpu braucot mūsu ceļš gāja no Jelgavas karagūstekņu nometnes sākumā Maskavas virzienā un tikai pašas galvaspilsētas tuvumā nogriezās uz ziemeļiem. Tagad mēs pēc kāda laika nojaušam, ka dodamies Ļeņingradas virzienā. Tiešām pēc pāris nedēļu ceļojuma mēs nonākam šīs lielpilsētas nomalē, kur mūsu ešelonu novietoto kādā preču stacijā uz rezerves sliedēm. Mūsu pārtikas krājumi, kurus brauciena sākumā katram izsniedza sausā veidā, izsīka jau apmēram pusceļā, tādēļ esam pavisam gaudeni. Laika lielāko daļu pavadām guļus uz vagona plauktiem vai grīdas, jo nav vairs spēka un intereses vērot apkārtni. Tikpat kā nereaģējam vairs uz vagonā un mūsu apģērbā savairojušos parazītu uzbrukumiem. It kā ir pierimis mokošais izsalkums, kas sākumā bija nomācošs un pat griezoši sāpīgs. Pamazām grimstam savādā transam līdzīgā bezsapņu pusmiega stāvoklī.

Mazliet uzmundrināja ziņa, ka pirms tālākbraukšanas mūs vedīs uz pirti nomazgāties, mūsu apģērbus atutos un vagonus dezinficēs.

Tik tiešām pēc kāda laika mūs barā aizveda lielu, mazliet pirtij līdzīgu mazgātuvi. Savus drēbju kankarus nodevām karsēšanas kamerās, un pašus mūs kārtējo reizi atbrīvoja no visu veidu ķermeņa apmatojuma, lai tajā nevarētu patverties kāda dzīva radība. Mazgātuvē ar remdenu ūdeni apskalojām mūsu ādās ieēdušos, ar vienu reizi nenomazgājamo netīrumu kārtu. Pat iedotā šķidro ziepju šķipsna spēja šķīdināt tikai netīrumu slāņa virspusi. Pēc šīs šķīstīšanās procedūras mēs saņēmām atpakaļ savu nožēlojamo ietērpu. Lupatu sainis no karstuma ir apsvilis, kļuvis brūngans un ar asu gruzduma smaku. Toties tajā vairs nav palikušas nekādas dzīvības pazīmes. Vispirms vienkārši izpurinām nobeigtos parazītus un pēc tam izkasām karstumā pārsprāgušās kukaiņu oliņas. Arī vagoni ir pamatīgi izsvēpināti. Tie gan drausmīgi ož pēc hlorkaļķa un citām asām ķimikālijām, bet ir puslīdz tīri. Dievīga ir sajūta, ka beidzot esam atbrīvoti no nemitīgās niezēšanas un kasīšanās, un uz ādas vairs nav jūtama parazītu kustība. Tā ir pavisam unikāla izjūta, kuru savā mūžā ne katram iznāk piedzīvot. Man liekas, ka šajā brīdī mēs šo svētlaimi nemainītu ne pret kādiem citiem pasaules labumiem. Labsajūtā atlaižamies uz guļamajiem plauktiem un iztīrītās vagona grīdas. Negribējās neko ne dzirdēt, ne redzēt, nedz arī pašam kustēties.

Pirms tālāk braukšanas gan vēl atgadās kāds satraucošs notikums. Izrādījās, ka šajā pat preču stacijā uz kādām attālākām sliedēm stāv vagoni ar kartupeļiem un citiem mums ilgi nebaudītiem pārtikas produktiem. Pārgurušo un izsalkušo zēnu dzīvības uzturēšanas instinkti to ir sajutuši pat nakts tumsā. Vagonu atvēršana un tālākās norises daudzpiedzīvojušajiem vīriem vairs nav nekāda problēma. Šķiet, ka mūs vairs nevarētu apturēt pat ar lielgabaliem un tankiem. Stacijas apsardze attapās tikai rītausmā, kad bija jau par vēlu. Mūsu ir apmēram tūkstotis, un savus vārīto kartupeļu katliņus mēs neatdotu pat pēc asiņainas kaujas. Stacijā nav tādu spēku, kas varētu ar mums cīnīties. Tādēļ vienīgā izeja ir mūsu vagonus iespējami ātrāk aizvākt, kas arī tiek izdarīts.

Šīs Ļeņingradas pirts un stacijas epizodes tik meistarīgi un krāsaini ir aprakstījis visiem pazīstamais aktieris Harijs Liepiņš savā grāmatā “Manas dzīves skatuve”, ka es uzskatu par pietiekošu šo notikumu virspusēju pārstāstījumu. Izrādās, ka uz polāro lāgerzemi un arī atpakaļ esam braukuši ar vieniem un tiem pašiem ešeloniem. Starpība vienīgi ir tā, ka viņam un vēl dažiem likteņbrāļiem laimīga gadījuma dēļ izdevās drīz pēc šīm epizodēm nokļūt mājās, bet mums visiem pārējiem šī vecuma zēniem vēl priekšā stāvēja pieci gari Gulāga turpinājuma gadi.

Jau Ļeņingradā pa vagoniem paklīda baumas, ka mājās laidīšot tikai vecākos vīrus, slimos un Gulāgā par invalīdiem pataisītos. Jaunākos visus iesaukšot Sarkanarmijā celtniecības vienībās. Būšot jāstrādā Igaunijas degakmens lauztuvēs un armijas būvprojektos. Ziņās mūs šausmināja, bet nebija arī citas izejas. No vilciena aizmukt varēja, bet kā nokļūt līdz mājām, ja esi tērpts atbaidošās skrandās, naudas nav ne graša, un nav arī nekādu dokumentu? Atmiņā pavīdēja arī atcere par pirmās krievu okupācijas “baigo gadu” un tā laika briesmu darbiem. Bija vienkārši bailes. Iedomājamies, ka, ja jau esam palikuši dzīvi pēc kara briesmām un vēl baigākās ziemeļu katorgas, tad kāds gadiņš normālas armijas dienestā miera laikā, salīdzinājumā ar pārdzīvoto, tāds sīkums vien ir. Lai galīgi nesabojātu jau tā sagandēto likteni, negribējās vairs ne ar ko riskēt. Tā pamazām sākām samierināties ar savu nenovēršamo likteni.

Mūsu vilciena tālākais ceļš tiešām ved uz Igauniju, un agrā, miglainā rudens rītā mēs iebraucām Narvas stacijā. Mūsu vilciena sastāvs tiek novietots uz rezerves sliedēm, kam visapkārt ir liels klajums. Mums par pārsteigumu vilcienu aplenc apbruņotu čekistu ķēdes, no kuriem daži pat saitēs tura lielus suņus. Arī mūsu vilciena pavadoņi, kas visu laiku bija tiešām pavisam miermīlīgi, pēkšņi vairs neizlaiž šautenes no rokām, un viņu balsis ir kļuvušas griezīgi skarbas. [5.lp.] Skaļi tiek nokliegta pavēle, ka nedrīkst bez rīkojuma izkāpt no vagoniem, piedraudot ar ieroču lietošanu. Grupa čekas virsnieku kopā ar mūsu vilciena komandantu pa vagoniem pēc kārtas sāk atbraucēju šķirošanu. Vecākie vīri un invalīdi saņem dokumentus un tiek nosūtīti uz staciju. Sākot ar 1922. gadā dzimušajiem un visiem jaunākajiem ir jāatgriežas atpakaļ vagonos, un līdz turpmākajam rīkojumam nedrīkst izkāpt. Kad vagonu šķirošana ir pabeigta un laimīgie mājāsbraucēji ir pazuduši stacijas ēkā, seko pavēle mums ar visu savu nožēlojamo mantību izkāpt no vagoniem un nostāties uz laukuma aiz stacijas. Vecākais no čekas virsniekiem svinīgi paziņo, ka dzimtene mūs pagodina ar iespēju dienēt padomju armijā, ļaujot ar godīgu darbu un priekšzīmīgu dienestu izpirkt savu vainu pret dzimteni, kas it kā esot radusies mūsu jaunībai raksturīgās neapdomības dēļ.

Pēc tam sekoja visu izsaukšana un, pēc kaut kādas mums neizprotamas sistēmas, izvietošana pēc kārtas sanumurētajos vagonos. Tālākais braukšanas režīms atkal ir kļuvis bargs. Vagonu durvīm ir jābūt cieši aizvērtām, un uz vaļējām platformām sastāva sākumā un beigu galā atkal stāv zaldāti. Par bēgšanas mēģinājumiem tiek piedraudēts ar ieroču lietošanu. Nedaudzajās vilciena apstāšanās vietās apbruņoti sargi izveido ap vagoniem apsardzes ķēdi. Šādā kārtībā, nekur lieki nekavējoties, vilciens steidzīgi dodas uz priekšu Tallinas virzienā. Ešelona pirmā pietura bija jau pēc dažiem desmitiem kilometru agrāk nedzirdētā Vaivaras stacijā. Arī šeit jau bija priekšā bruņoti “sagaidītāji”. Pēc vairāku vagonu atkabināšanas mūsu vilciens steidzīgi devās tālākā ceļā. Dabūjām dzirdēt, ka mūsu likteņbiedriem iznākšot strādāt kāda nezināma būvobjekta celtniecībā. Toreiz, protams, nenojautu, ka arī manas dzīves diezgan nozīmīgs posms noritēs darbā šajā tik noslēpumainajā objektā. Viens no tālākajiem pieturpunktiem bija Kohtla-Jarva, kur mūsu zēni vēlāk darbojās degakmens raktuvēs. Bija vēl citas pieturas ar latviešu mēlei grūti izrunājamiem nosaukumiem, kas arī ir pagaisuši no manas atmiņas. Katrā pieturā atkabināja vagonus, braucējus saņēma “sagaidītāji”, un vilciens steidzās tālāk. Tuvojoties Tallinai, mūsu vilciena sastāvs bija krietni sarucis, un tā vagonu skaits ievērojami samazinājies.

Mūsu ceļojums nobeidzās Julemistes stacijā, kas atrodas Igaunijas galvaspilsētas Tallinas nomalē. Tur krustojas vairāki sliežu ceļi, un ar lielāku skaitu papildus sliedēm bija izveidots kaut kas līdzīgs preču stacijai. Gandrīz iepretim Julemistes stacijai stāvēja veci lielas fabrikas korpusi, no kuriem daži bija pussabrukuši un laika zoba bojāti. Visas rūpnīcas lielā teritorija bija apjozta ar augstu žogu. Vēlāk uzzinājām, ka cara laikos te bijusi viena no modernākajām Krievijas mašīnbūves rūpnīcām ar nosaukumu “Dvigaķeļ” un te gatavoti pirmo Krievijā ražoto automobiļu motori.

Šā kādreiz slavenā uzņēmuma teritorija tad nu arī kļuva par mūsu mājvietu. Plašajā pagalmā mūs izvietoja tā, lai varētu organizēt pirmās pārrunas, ko izveda kāds solīda izskata majors, kurš stādījās priekšā, ka būšot mūsu bataljona komandiera vietnieks politiskajā darbā. Viņa izturēšanās visumā bija cienīga, bet reizē arī atturīga. Viņa uzvārds - Poliščuks - mums likās pavisam atbilstošs ieņemamajam amatam. Majors pastāstīja, ka mūs iekļaus šeit organizētajā PSRS Iekšlietu ministrijas karaspēka 7-tajā atsevišķajā bataljonā. Šādu bataljonu būšot astoņi gabali. Nevilšus man iešāvās prātā, ka vecajiem latviešu strēlniekiem arī bija astoņi bataljoni. Kāds kalsna auguma puisis nopietnā balsī pajautāja, vai vienības nosaukumā ietvertais Iekšlietu ministrijas vārds nozīmē, ka mums būs jāveic čekistu pienākumi. Sekoja asa atbilde, ka mūsu dienests noritēšot stingrā čekas uzraudzībā un tādēļ mums jābūt sevišķi apzinīgiem, lai nesabojātu visu savu turpmāko dzīvi. Tas, protams, ienesa skaidrību, un mēs nopratām, ka turpmākais dienests būtībā ir Gulāga turpinājums, tikai citādā variantā. Uz jautājumu, ko nozīmē nosaukums “atsevišķais bataljons”, majors paskaidroja, ka bataljons darbosies pēc saimnieciskā aprēķina principa un mums ar savu darbu būs pilnīgi jānopelna sava iztika, apģērbs, pārtika, īre par mītni u.t.t. Pašiem būšot jāgādā par savu labklājību, kultūru un sadzīvi. Mūsu galvenais uzdevums esot atjaunot šo rūpnīcu. Uz jautājumu, cik tad ilgi mums būs jādienē, sekoja atbilde, ka jādienē būs tik ilgi, cik tas būs vajadzīgs mūsu visu tik ļoti mīļotajai dzimtenei. Arī šāda atbilde palīdzēja noskaidrot situāciju. Pārrunas ievilkās līdz novakarei. No kādas citas karaspēka daļas mums vakariņās atsūta termosus ar karstu tēju un uz četriem maizes ķieģelīti un nelielu konservu kārbu. Mītnei mums ierāda kādu lielu rūpnīcas korpusu, kurā izbūvēta stipra dēļu grīda, ko izslaucījām un gatavojāmies naktsmieram. Mūsu politmajors, vai nu gribēdams izlikties gādīgs priekšnieks, vai arī tiešām nopietni tā domādams, piebilda, ka pirmajā naktī gan visai ērta gulēšana mums te nebūšot… Šāda piezīme gan mums izraisīja tikai smaidu. Pēc pusotru gadu ilgās mitināšanās blakšu pārpilnajās Gulāga barakās un ilgās kratīšanās netīrajos vagonos bijām pārliecināti, ka gulēsim kā dieva ausī.

Nākošā rītā savas gaitas sākām agri. Pēc armijas brokastīm - remdenas “kafijas” tējas, ceturtdaļas maizes ķieģelīša un novārītas zivteles - sākās bataljona formēšana. Priekšā stādījās bataljona komandieris - majors Rabinovičs - stalta auguma iesirms ebreju tautības virsnieks ar solīdu un brīžiem pat īsteni sirsnīgu izturēšanos. Viņš kādreiz esot dzīvojis Rīgā un tādēļ pret baltiešiem jūtot labvēlību, bet no mums tad arī sagaidot priekšzīmīgu darbu un disciplīnu, ko mēs arī apsolījām. Vēlāk izrādījās, ka komandieris [7.lp.] ir pavisam apmierināts ar mūsu darbu un pat lepojas ar mūsu stāju, kas ievērojami pacēlās virs sarkanarmijas vidējā līmeņa. Tam pamats bija tas, ka šie latviešu, igauņu un lietuviešu zēni taču bija izgājuši vācu armijas bargo ierindas mācības skolu. Ļoti spilgti atceros kādu gadījumu, kas notika pēc kāda laika nodienēšanas, kad bijām paguvuši jau krietni atkopties un uzposties. Gandrīz visi bijām savas garās armijas gimnasķorkas nošķērējuši īsākas un sašuvuši šaurākas. Kulēm līdzīgās bikses bija pāršūtas pēc “galifē” formas, un arī kerzas zābaku platie stulmi tika pāršūti atbilstoši nēsātāju stilbu izmēriem. Turīgākie zēni bija nopirkuši pat hromādas zābakus.

Kādā saulainā pavasara svētdienā, kad mums notika ierindas mācības (tās varēja notikt tikai svētdienās, jo darbdienās mums visiem bija smagi jāstrādā), uz pārbaudi ieradās bataljona komandieris. Apmierināts ar mūsu sniegumu, komandieris iedomājās savus zēnus nodemonstrēt arī igauņzemes galvaspilsētas plašākai sabiedrībai. Pats personīgi pārņēmis komandu pār vairāku simtu lielo kolonnu, viņš to virzīja ārā pa vārtiem uz lielāko ielu, kas veda uz pilsētas centru. Kolonnas izskats laikam tiešām bija iespaidīgs, sevišķi salīdzinājumā ar parasti skatītajām pelēcīgajām sarkanarmiešu vienībām, kuru toreiz Tallinā bija ne mazums. Arī mūsu augumi bija ievērojami pārāki - bijām taču par galvas tiesu garāki, nekā Āzijas tautu dēli. Pāršūtie mundieri arī izskatījās efektīvāki nošņurcītie sarkanarmiešu uzvalki. Turklāt jūtot sev pievērstus igauņzemes meiteņu skatienus, zēni tiešām pacentās, un šādā solī varētu maršēt pat Kremļa priekšā rīkotajās parādēs. Aizmaršējām gandrīz līdz pašam pilsētas centram. Pēc majora komandas uzrāvām arī dziesmas. Izdzirdot nekrieviskā valodā un pavisam citādi skanošās dziesmas daudzās vietās garāmgājēji apstājās, un brīžiem gandrīz vai tika pat traucēta ielas satiksme. Tallinas centrā uzrāvām bijušo leģionāru iemīļoto un vienmēr braši skanošo dziesmu ar vārdiem “mēs sitīsim tos utainos un pēc tam tos zili-pelēkos”. Pēc tā, ka skanot šai dziesmai, kā arī citām ar vēl stiprākām un pikantākām vārsmām, apmierinātais smaids nenozuda no mūsu komandiera vaiga, mēs secinājām, ka Rīgā viņš ir dzīvojis neilgi un mūsu valodu nesaprot. Tomēr jau gan laikam kāds mūsu dziedāšanu bija sapratis, dzirdējām par to dažas atskaņas, un uz pilsētas centru maršēt mūs vairs nekad neveda. No sirds izdziedāties mēs varējām, tikai maršējot savā teritorijā, un tas arī mums netika liegts. Jāatzīmē, ka tālākā dienesta gaitā mūsu komandierim diezgan bieži iznāca atbildēt par padoto neapdomību. Šīs nebēdnības parasti neizcēlās ar tīšu ļaunprātību, bet tolaik galīgi neatbilda mūsu politiskajam statusam.

Bataljona štāba priekšnieka amatu ieņēma majors Ļitviņenko - neliela [8.lp.] auguma, gados vēl pajauns vīrs. Viņa krūtis bija bagātīgi izdekorētas ar ordeņu un medaļu lentītēm, kas liecināja, ka viņš ir bijis drosmīgs karotājs. Uz reizi bija manāms, ka viņš ir straujas un nesavaldīgas dabas, un sākumā uz mums [viņš] skatījās diezgan neuzticīgi. šāda izturēšanās gan drīz mainījās, uz arī šis ar dzēlīgu, brīžiem pat ņirdzīgu humoru apveltītais majors kļuva pavisam draudzīgs. Pēc savas izcelsmes viņš esot nācis no Harkovas priekšpilsētas pašpuiku aprindām un, pateicoties savam dedzīgajam raksturam, kara laikā armijā ātri avansējies, sasniedzot stipri augstas činas, bet sava tā paša nesavaldīgā rakstura dēļ vairākkārt pazemināts. Vēlāk bija gadījumi, kad, būdams “mazliet ieķēris”, viņš pat atstaigāja pie saviem zaldātiem kārtīgi iešnabot. Reizēm bija iznākusi saķīvēšanās, pārrunājot agrākās kara gaitas, kuras tika aizvadītas karotāju dažādās pusēs. Vienreiz zēni savu sadzērušos majoru bija pat kārtīgi iekaustījuši, bet arī šādām sadzīves epizodēm ļaunas sekas nebija. Tiešajās dienesta attiecībās mūsu štāba priekšnieks vienmēr bija stingrs, akurāts un korekts. Visu astoņu bataljonu pārvaldi komandēja poļu izcelsmes, gados stipri pavecs pulkvedis Gaļickijs. Šo augsto priekšnieku iznāca redzēt samērā maz, bet palika iespaids, ka viņš nācis no solīdām aprindām, jo viņa izturēšanās, vismaz ārēji, izlikās gandrīz vai pat aristokrātiska. Jāpiezīmē, ka turpmākajās, samērā ilgajās dienesta gaitās iznāca sastapties ar ļoti atšķirīgiem komandieriem. Viņu vidū bija gan pavisam lādzīgi vīri, gan arī īsti izdzimteņi. Tomēr visu viņu izrīcībā brīžiem bija samanāms, ka viņi ir ierobežoti ar kādu nemanāmi klātesošu sistēmu.

Tā mūsu ziemeļu kaimiņzemē tika noorganizēta pavisam īpatnēja karaspēka daļa, kas plašākai sabiedrībai vēl līdz šim ir maz zināma. Komunistiskās varas gados šādas karaspēka daļas kādreizējā eksistence nekad un nekur netika pieminēta.

Bataljona apakšvienību komplektēšanu veica īpatnēji. Uzaicināja pieteikties celtniekus, mūrniekus, krāsotājus, atslēdzniekus, šoferus un visdažādākos speciālistus. Jāatzīmē, ka nekādu dižo speciālistu mūsu vidū vispār nebija, jo vācu armijā taču mūs iesauca vēl gandrīz zēnu gados un apmēram puse nāca tieši no dažādu skolu soliem. Tomēr zēni, kam bija daudzmaz nojausma par kādu specialitāti, itin aši pieteicās, un vēlāk darbu gaitā daudzi no viņiem arī kļuva par labiem speciālistiem. Kad bija nosaukts jau vairāki desmiti dažādo specialitāšu, tad puisis, kurš vakardien bija interesējies, vai mēs nebūsim čekisti, pēkšņi ļoti nopietnā balsī noprasīja: “Vai tad prorābi jums nemaz nav vajadzīgi?” Jautājums izraisīja lielu vispārēju jautrību, un no smiekliem nespēja atturēties arī mūsu nopietnie priekšnieki, jo padomju celtnieku hierarhijā prorābs ir augsta ranga darbu tehniskais vadītājs. [9.lp.] Mums pazīstamajos Gulāga apstākļos visi prorābi bija no agrāk sodīto un vēlāk brīvlaisto trimdinieku vidus, vīri ar lielu pieredzi un zināšanām. Domāju, ka vēlāk civilajā dzīvē sastaptajiem prorābiem gandrīz visiem kabatās bija partijas biedra kartes. Jautātājs pēc šī gadījuma uz visu dienesta laiku ieguva iesauku - prorābs.

Vispār šis pēc izskata pavisam necilais zēns tālākajās dienesta gaitās manī vairākkārt izraisīja izbrīnu un cieņu. Pēc dabas mazrunīgs, viņš sarežģītās situācijās parasti prata izteikt ārkārtīgi trāpīgas piezīmes un vienmēr rīkojās ļoti nosvērti. Viņa samērā trauslajā augumā mita nenogurdināms spēks. Arī dažādu darbu racionālā veikšanā viņam bija it kā dieva dots iedzimts talants. Minēšu pāris epizodes. Kādreiz Julemistes stacijā, izkraujot no vaļējas dzelzceļa platformas augsti uzkrautās ūdensvada caurules, mūs galīgi apkaitināja kāds vietējais priekšnieķelis. Mēs uzmanīgi cēlām garās caurules pa vienai pāri balstam un padevām lejā nokraušanai. Priekšnieķelim likās, ka darbu var veikt ātrāk un vienkāršāk, tādēļ viņš mūs nepārtraukti sulīgi lamāja tā, kā tas ir iespējams vienīgi krievu valodā. No visas sirds izgānījies, viņš bravūrīgi paķēra cirvi un sāka aizcirst krautni saturošo koka balstu. Garais balsts pēkšņi pārlūza, un ar slaidu vēzienu iebelza vīrelim tieši pa pieri. Drosminieks novēlās kā nopļauts un pazuda zem nobrukušo cauruļu kaudzes. Skats tiešām nebija no tīkamajiem, un mēs jau klusībā sākām apcerēt, kā lai attaisnojas par sava priekšnieka nosišanu. Tikmēr mūsu “prorābs” tikai vienaldzīgi paraustīja plecus un mierīgi noteica: “Nekas, tādiem stulbeņiem taču ir citas galvas!” Un tiešām, kad novācām nobrukušo cauruļu kaudzi un izvilkām no apakšas cietušo, pēc kāda laika tas sāka kustēties. Vēlāk, brīdi pagulējis, vīrelis piecēlās un vēl pēc kāda brītiņa pats ar saviem spēkiem aizsteberēja uz māju pusi. Vēlāk uzzināju, ka mūsu prorābs ir bijis veiksmīgs karotājs, apbalvots ar pirmās pakāpes dzelzs krustu, augstas pakāpes trieciennozīmi un citām goda zīmēm. Te vēl jāpiezīmē, ka vācu armijā līdz pat tās sabrukšanai ar nopietnām goda zīmēm nebūt tā nemētājās, kā dažā citā armijā, un jo sevišķi nevācu karotājiem. Kādā retā atklātības brīdī viņš man pastāstīja nelielu epizodi no savām karošanas gaitām. Leģendārās 19. divīzijas sastāvā kādreiz viņš divatā ar savu dienesta biedru nozīmēti tālu izvirzītā priekšpostenī. Apbruņojumā bijis toreiz tik slavenais ātršāvējs ložmetējs - tā saucamais “kaulu zāģis”, bagātīgi apgādāts ar patronlentēm. Posteņa priekšpusē pletusies liela ciņaina pļava. Tā kā jādežūrē bijis visu nakti, abi norunājuši pa vienam pārmaiņus drusku pasnaust. Savā guļamajā laikā instinktīva nemiera urdīts prorābs pēkšņi atmodies un ieraudzījis, ka cīņu [10.lp.] biedrs saldi guļ. Purvainajā pļavā bijusi manāma kāda tumsā knapi jaušama kustība. Prorābs izšāvis gaisā raķeti un pārsteigts pamanījis, ka pa pļavu nepilnu simts metru attālumā tuvojas blīvi izvērsta uzbrucēju ķēde apmēram bataljona sastāvā. Acumirklīgi bijis jāizlemj, ko darīt - mukt projām, padoties gūstā vai cīnīties. Izšāvis gaisā otru raķeti un uzkliedzis biedram, lai tura patronlentes, prorābs licis rēkt savam kaulu zāģim. Otrā rītā, pienākot palīgspēkiem, purvainajā pļavā saskaitījuši vairāk nekā simts upurus. Pieņemot, ka vismaz tikpat daudz varētu būt ievainoto, prorābs īsā mirklī bija izsitis no ierindas vismaz veselu kaujas rotu.

Lūk, tādu zēnu ne mazums bija šajā tik steidzīgi saformētajā un tik savdabīgajā “iekšlietu karaspēka” daļā.

Pēc šķirošanas pa specialitātēm sekoja apakšvienību formēšana pēc armijas vispārpieņemtajiem principiem. Bataljonu sadalīja rotās, tālāk vados un nodaļās. Tā kā apakšvienības veidoja no savstarpēji tuvām specialitātēm, tad ierindnieku skaits tajās bija stipri nevienāds. Dažu nodaļu skaitliskais sastāvs bija gandrīz tikpat liels kā citiem vadiem, un savukārt vadu sastāvs tuvojās pat rotu lielumam.

Visbeidzot nokomplektēja zemāko komandējošo sastāvu. Šī komplektēšana notika pēc spilgti izteikta padomju principa. Par komandieriem nozīmēja vīrus ar skaļākajām rīklēm un uzstājīgākos, vai arī tos, kam bija lielāks augums un iespaidīgāks izskats. Bija gadījumi, kad par komandieriem nozīmēja arī mūsu starpā atzītas autoritātes. Vācu armijā piešķirtās dienesta pakāpes neņēma vērā, kaut gan starp mums bija arī zināms skaits bijušo leģiona un citu karaspēka daļu virsnieki. Tālākā dienesta gaitā gan komandieru jautājums daļēji izkārtojās pats no sevis. Nepiemērotos komandierus viņu daudzpieredzējušie padotie ātri vien pārmācīja, vai arī viņi ar saviem pienākumiem netika galā, un tos vajadzēja nomainīt. Mums pašiem uzticēja nodaļu komandieru, vadu komandieru palīgu, rotu staršinu, mantziņu, pastāvīgo rotu dežurantu, rakstvežu un citu zemākas pakāpes, tā saucamo “pridurku” posteņus. Vienīgi rakstvežus izvēlējās par kritēriju ņemot izglītības līmeni. Krieviski runāt (tajā skaitā arī sulīgi lamāties) mēs Gulāgā visi iemācījāmies pavisam ātri, bet rakstu darbu ātrai apgūšanai tomēr bija vajadzīga zināma izglītības pakāpe.

Virsnieki visi bija Padomju Savienības tautību pārstāvji, galvenokārt krievi. Nevaru apgalvot, ka viņi visi bija speciāli apmācīti Iekšlietu ministrijas daļu darbinieki, bet kaut kāda saistība ar šo visvareno iestādi viņiem noteikti bija. Daudzi no viņiem bija kādreizējie frontinieki. Šie vīri bija samērā lādzīgi pēc [11.lp.] rakstura, un diezgan ātri mums iedibinājās samērā normālas dienesta attiecības. Sākumā naidīgi bija tie virsnieki, kuriem kara laikā bija iznācis Volhovā vai Kurzemes katlā sadurties ar latviešu leģiona 19. divīziju, kā arī tā saucamā somu kara veterāni, bet ar laiku arī šie vecie rēķini izlīdzinājās. Noteikti Iekšlietu ministrijas dienestā bija visi politdaļas virsnieki. Šeit arī mēs ievērojām, ka sarkanarmijā nebūt galvenā nav virsnieka dienesta pakāpe. Drīz bija samanāms, ka pret kādu speciālo uzdevumu virsleitnantu piesardzīgi un pat bijīgi izturas pat bataljonu komandējošie majori. šie virsleitnanti atļāvās izsaukt bataljona komandieri pie sevis, un nevis otrādi.

Nākošais nozīmīgākais pasākums bija mūsu ietērpšana armijas apģērbā. Tā kā no lāgerzemes mēs atbraucām putnubiedēklim līdzīgā ietērpā, un mūs tādus nedrīkstēja izlaist ārpus mītnes, tad jau vienā no nākošajām dienām mums atsūtīja armijas tērpus. Saņēmām gan jaunus, gan gaužām sliktas kvalitātes un ļoti plānus zaldātu formas tērpus. Radās arī neparedzētas, bet gluži likumsakarīgas grūtības mundieru izmērus pieskaņot valkātāju augumiem. Mūsu Eiropas ziemeļtautu zēnu augumi taču ir ievērojami lielāki par vidējiem sarkanarmiešu augumiem un saņemtajiem formas tērpiem vajadzēja būt vismaz par pāris izmēriem lielākiem. Saņemtajās pusgarajās biksēs un platajās īspiedurkņu gimnasķorkās mūsu staltākie puiši izskatījās pagalam sanerroti. Laikam gan nekas cits nespēj tā sabojāt karavīra izskatu, kā nepiemērotu izmēru ietērps. Arī savalkāta un pat nodilusi uniforma izskatās ciešamāk. Grūtības bija arī ar apaviem. Liela daļa no tiem bija pārāk maza izmēra. Bez tam, armijas kerzas zābaki iznāca tikai komandieriem, “pridurkiem” un vēl dažiem “pa blatu”. Visi pārējie saņēma īsos šnorzābakus un stilbtiņus. Stilbtiņi ir garas kokvilnas auduma sloksnes, kurām vienā galā ir auklas. Šos ietērpa gabalus pēc šnorzābaku apaušanas spirālveidīgi aptin ap kāju stilbiem un augšgalā ar auklu nosien, ar to it kā aizvietojot kārtīgu zābaku stulmus. Zaldāti šo visvairāk ienīsto apģērbu nicīgi saukā par “hromiem” (no vācu hromzābaki). Šie “hromi” ātri izbalē, noskrandojas un īsā laikā pavisam zaudē savu jau tā nepievilcīgo izskatu. šādi apavi zaldātam sagādā nepatikšanas katru rītu, kad ātri jāpieceļas. Ja pēc piecelšanās signāla normālos zābakos var ielēkt vienā mirklī, tad “hromu” uztīšana prasa vismaz pāris minūtes laika.

Gultasveļu pirmajos dienesta gados vispār nesaņēmām. Priekšniecība aizbildinājās ar grūtajiem pēckara gadu apstākļiem, un mums izsniedza tikai plānas un ne vairs gluži jaunas pusvilnas segas.

Nākošā problēma bija mūsu mītnes iekārtošana. Izrādījās, ka mums jāizmitinās tajā pat vecajā rūpnīcas korpusā, kurā ienācām pirmajā dienā. Lai sagādātu visiem guļasvietas, mūsu galdnieki dažās dienās no neēvelētiem dēļiem uzbūvēja divstāvu plauktiem līdzīgas lažas. Tās bija jāsablīvē tik cieši, ka viņās ierausties varēja, tikai iekāpjot pa galiem. Beigās vēl visa bataljona izvietošanai daļa guļamvietu bija jābūvē pat trijos stāvos.

Pavisam neatrisināma izrādījās mūsu guļamtelpu apkurināšana. Telpa atradās virs vaļēja cokolstāva apmēram otrā stāva līmenī. Izbūvētā dēļu grīda, protams, nespēja izzolēt aukstumu, kas nāca no cokolstāva. Virs milzīgās halles nebija iespējams arī izbūvēt siltos griestus. Uzstādījām sākumā improvizētasmetāla krāsnis un vēlāk pat uzmūrējām ķieģeļu krāsnies, bet kaut cik jūtami iesildītlielo telpu neizdevās. Kā par spīti 1946./47. gadā ziema Igaunijā bija stipri barga. Vēl tagad atceros kāda rīta dežuranta ziņojumu, ka gaisa temperatūra ārā ir -28^oC, bet mūsu guļamtelpā - -16^oC. Pirmo ziemu naktis pārgulējām neizģērbušies. Lai kaut cik iesiltu, gulējām pa diviem kopā. Pagalvī likām apavus, zem sevis paklājām segas un no virspuses pārsedzāmies ar abiem šineļiem.
______________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, J. Vītoliņa mape, inv. Nr. 1966, 1-12.lp. Oriģināls, mašīnraksts.

Ievietots: 04.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV