Viktorijas Štikānes atmiņas par notikumiem Rēzeknes apriņķī kara pirmajās dienās 1941. gada jūnijā.
______________________________________________________________

Dzīvoju pie vecākiem Rēzeknes apr. Ružinas pag. Meža-Juru ciemā. Ciems nebija liels - 12 saimniecības, kuru atsevišķa platība sastāvēja no 5-25 ha. Ciemā dzīvoja tikai latvieši. Visi bija paēduši, apmierināti un draudzīgi, naids kā tāds ciemaļaužu vidū neeksistēja. Tad man likās - tā ir neliela, pieticīga “Laimeszeme”. Mēs, mazie un pusaudži gājām skolā, prastu ne tikai valodas un rēķinus, lai zinātu ne tikai savas tautas, savas zemes vēsturi, bet augtu arī garīgi. Katrs nesām uz skolu santīmus - 10, 20 vai vairāk, cik kuram vecāki varēja atļauties, lai palīdzētu valstij ātrāk uzcelt Brīvības pieminekli, labāk iekārtot Brāļu kapus; ziedojām santīmus Draudzīgajam [2.lp.] aicinājumam, lai papildinātu skolas bibliotēku ar jaunām, vērtīgām grāmatām un dažādiem žurnāliem. Bet sapņi, sapņi, kā tas jaunībā mēdz būt, sniedzās pāri ne tikai savam dzimtajam novadam, bet tālu, tālu aiz dzimtenes robežām. Mēs dzīvojām un cīnījāmies kopā ar V. Lāča “Zvejnieka dēlu” - Oskaru pret priviliģēto tēva dēlu un citu aizspriedumiem, domās dziedājām kopā ar slaveno Teodora Reitera kori, soļojām Jānim Dāliņam visur līdz, lidojām līdzi Cukuram, kurš ar paša sakomplektētu vecu lidmašīnu Gambijā sauļojās u.t.t.

Kaimiņu sādžās visapkārt lielākoties dzīvoja krievi. Arī tie visi bija labi, tikai pa retam, kad viņi visi saplūcās savā starpā, skrēja pie mūsu tuvākā kaimiņa - aizsarga, lai viņš kaušļus salabinātu. Un tas bija aizsarga vienīgais sabiedriskais pienākums, ko viņš labprāt un ar prieku veica, lai neviens neciestu.

1940. gada jūnijā man bija bezmaz 18 gadu - tātad pilngadīga. Tanīs baismo pārvērtību dienās Rīgu neredzēju, bet Daugavpili gan… Vēl lāgā nebija izskanējušas Dubrovina, Blūzmaņa un citos pilsētas dārzos un skvēros pēdējo Latvijas Dziesmusvētku dziesmu atbalsis, vēl tās šūpojās Stropu priežu galotnēs, kurām jau bija jūtama dīvaina pieskaņa, kad pa Lietuvas šoseju uz Daugavpili, putekļu mākoņos tīti, dārdināja padomju tanki, kad pāru Daugavai uz Vienības tilta gar abām malām svešzemnieki izveidoja blīvas kordona stīgas, lai tanki netraucēti varētu ripot tālāk pilsētā iekšā… Un pēc tam savā dzimtajā apriņķī, savā sādžā…

Pienāca 1941. gada jūnijs ar Jāņu vakaru.

Dažas dienas iepriekš Vācija bija pieteikusi PSRS karu. Nez no kurienes radās rīkojums ciema centrā sagatavot lielu [3.lp.] mucu ar ūdeni. kokā pakārt lemesi un katru nakti no trim mājām pa dežurantam ar uzdevumu, ja parādās kāds svešinieks, lai sit lemesī un ceļ trauksmi. Tā ciema ļaudis cītīgi pildīja dotos norādījumus. Līgo vakarā bija jādežūrē vienam no mūsu ģimenes, otram no aizsarga mājas, un trešais - kaimiņu onkulis Pēteris. Novakarē pie dežurantiem, kopā ar kaimiņu meitenēm, aizgāju arī es. Sēdējām un tērzējām. Onkulis sūrojās, ka viņam rītā jāejot pļaut sienu, bet te jāsēžot bez vajadzības. Apsolījāmies onkuļa vietā padežūrēt, un viņš aizgāja. Ne tērzēšana, ne dziedāšana mums neveicās, valdīja nospiedoša, drūma sajūta - sācies karš, kaut kur jau līst asinis. Aizgāju mājās arī es, dežūrēt palika jaunākais brālis. Miegs nenāca, domas par karu mācās virsū kā lietuvēns.

Apmēram pēc pusstundas ārpusē dzirdēju steidzīgus soļus, tas bija brālis no dežūras. Dzirdēju kā otrā istabā, tētim kaut ko klusu pateicis, aizsteidzās atpakaļ. Pēc laiciņa saģērbies aizsteidzās arī tētis. Aizgāja un pazuda. Pa atvērto logu istabā nāca dīvainas skaņas: kaut kas tā kā skrēja, kaut kur dārzā šņakstēja runkuļu lapas un kartupeļu laksti, kaut kas elsoja - citādi viss bija klusu. Tad pēkšņi pie āra durvīm kāds bikli klauvēja. To padzirdusi, mamma steidzās atvērt durvis, pa tām iemuka kaimiņa aizsarga mazā meitene - rasā izmirkusi, ar zemēm notašķījusies, bāla un izbijusies stāstīja, ka ciemā esot iebrukuši zaldāti un ķerot visus ciet. Pagāja daži mirkļi un atkal gar māju bija dzirdami jau vairāku gājēju steidzīgie soļi. Durvīs atskanēja draudīgi sitieni. Kad mamma atvēra, istabā iebruka kādi pieci bruņoti vīri: viens ar laternu rādīja gaismu, otrs skatījās kaut kādā lapā - sarakstā, trešais atrāva man no galvas segu un ielūkojās, kas guļ. Mani ar mazo meiteni neaiztika, bet lielajam brālim [4.lpp.] uzkliedza, pacelt rokas un nostāties pie sienas. Viens zaldāts ar šautenes durkli izpurināja gultas matraci un pavēlēja brālim nākt līdzi. Pārējie divi vai trīs pa visiem kaktiem, pagrabu un saimniecības ēkām kaut ko meklēja, neko neatraduši, aizgāja. Mēs, mājās palikušie, gaidījām, kas būs tālāk. Gāja jau uz rīta pusi, bet neviens nerādījās. Nolēmām ar mammu iet meklēt pazudušos. Izgājām cauri sādžas centram, gar ūdens mucu, lemesi, bet nekā neredzējām. Ejot caur centra kaimiņu mājām, pēkšņi aiz klēts stūra iznira zaldāts ar šauteni un uzkliedza: “Kuda?” Kad mamma paskaidroja gājiena iemeslu, zaldāts pavēlēja iet līdzi uz centra mājām. Māja bija liela - dzīvojamā istabā darbojās tāds kā štābs, tur arestētos veda vispirms… pēc tam uz otru istabu, tā nebija mēbelēta, varēja “vainīgos” izsēdināt, kā patīk.

Kad miliča pavadībā iegājām istabā, sastingām: uz grīdas gar sienmalām sēdēja arestētie, starp tiem arī tētis un brāļi, mums norādīja uz solu. Istabā pie durvīm dežūrēja milicis un zaldāts ar šautenēm pie sāniem. Kamēr sēdējām, arestēto skaits vienmēr auga. Aizsargu pāris reizes izsauca ārā un, kad viņu atkal ieveda istabā otrreiz, viss bija novārtīts ar zemēm, seja sasista zilumos, viena acs sarkana tikko turējās pieres dobumā. Tā saveda vienu pēc otra gandrīz visus sādžas vīriešus - jaunos un vecos, pavadot ar kodīgām piezīmēm, nikni nomezdami zemē meklētās trofejas, un tās bija: onkuļa Pētera durklis, ko sev par postu kā suvenīru bija pārnesis, atgriežoties no pirmā pasaules kara, to vectēvs glabāja savā gultā zem matrača un vakaros plēsa skalus krāsns iekuršanai, bet pa cūku bēru laiku gāja pa sādžu no rokas rokā, jo tas bija labākais ierocis lopiņu kaušanai. Otrs “briesmīgais” ierocis [5.lp.] tika nomests pie sargkareivja kājām - tā bija bērnu spēļu pistolīte, kuru Rīgas onkulis bija atvedis māsas puikiņam. Tā bija nodevēju solītā bagātība, jo, kā vēlāk noskaidrojās, provokatori bija varmākām solījuši daudz vairāk: pilnus pagrabus ar šautenēm un granātām, pat ložmetējiem, citādi sarīdītie, piemānītie varas vīri nebūtu braukuši 30 kilometrus no Rēzeknes uz Meža-Juriem pēc viena veca durkļa un bērnu spēlītes. Aizsarga šauteni laikam kāds no “štāba” vīriem turēja savās rokās - tas bija vienīgais ieguvums.

Pa to laiku saule jau bija gabalā, govis kūtī neslauktas māva, sivēni un citi lopiņi nebaroti gaidīja mūs. Mazais mājās palikušais brālis, nevarēdams nevienu sagaidīt, gāja mūs meklēt. Zaldāti bija viņu noķēruši, nostrostējuši un aizsūtījuši mājās, piekodinādami, lai ārpus mājas nerādoties. Uz vairākkārtēju mūsu lūgumu, lai mūs abus atbrīvo, bija ilgi jāgaida, tomēr palaida vaļā. Pārējos priekšpusdienā, kad aiz meža piebrauca divas smagās mašīnas, salādēja iekšā un aizveda, piedraudēdami, ja neizdošot divus jaunos puišus (aizsarga vecākais dēls ar brālēnu paguva izbēgt), tad aizvedīšot mūs visus… Acīmredzot, plāns bija jāizpilda obligāti - ko 14. jūnijā nepaguva izvest uz Sibīriju, tos 24. jūnijā steidzīgi bija jāved uz Rēzekni nošaušanai.

Pastarā diena bija galā, iestājās nakts, tā šķita vēl briesmīgāka. Cieši saspiedušies ap mammu gultā, iemigt nevarējām, galvu un sirdi plosīja briesmīga neziņa - Kāpēc tāda sodība? Kas būs rīt? Kā dzīvosim, kā strādāsim? Un, kad pusnakts bija pāri, izdzirduši ārpusē atkal steidzīgus soļus, nodomājām - nu klāt arī mūsu stunda. Atkal steidzīgi klauvējieni, atkal vīriešu balsis, kuras bailēs likās mums svešas, - tie bija tētis un abi brāļi. Kamēr pārrunājām notikušo, ausa rīts. Pirms [6.lp.] sākt dienas darbus, steidzamies pie kaimiņiem lūkot, vai citi arī atgriezušies.

Pārējie sādžas vīri nāca mājās, kad kurš, bet trīs - aizsargs, onkulis Pēteris un jaunais puisis Donots - nerādījās. Gaidījām dienu, gaidījām otru - velti. Apkārt klīda visādi briesmu stāsti, bet, kad stāsti pārvērtās faktos, kādi nebija nedz dzirdēti, nedz pasakās lasīti, nezinu, kā citiem, bet man likās, ka tas nav cilvēka prāta, cilvēku roku darbs, bet ļauni murgi, kam nevar atrast atbilstošu apzīmējumu. Un, ka ļaundari, savus necilvēciskos darbus slēpdami, varēja nevainīgos upurus (aizsargs Pēteris Ružāns, mans onkulis Pēteris Stikāns, Donots Mačuļskis, arī kaimiņš), vēl dzīvus vai pusdzīvus, novilktiem nagiem, apdedzinātām pēdām, noplēstām ādām un matiem, izdurtām acīm bāzt kanalizācijas caurulēs, tualešu šahtās u.c., un kāpēc? Vēlākos gados ar tamlīdzīgu sadismu un ņirgām izcēlās Hitlera kalpi, - viņi tomēr cīnījās ar ienaidnieku. Bet sarīkot tādu cilvēka prātam neaptveramu slepkavošanu, kādu sarīkoja mūsu “draugi un labvēļi”, kuri ieradās 1940. gada jūnijā, lai mūs pasargātu no fašisma draudiem un “draudzības” vārdā bez vainas, bez tiesas, bez jebkādiem pierādījumiem nodot sadistu rokās uz mokām un nāvi vienkāršus zemes rūķus?!

Apmēram pēc nedēļās, kad mūsu zemē ieradās citi glābēji, ciemā parādījās ziņa: kam esot pazuduši tuvinieki, radi vai pazīstami, lai braucot uz Rēzekni. Nākošajā dienā ŗitā agri no sādžas izbrauca trīs pajūgi, nodrošinājušies ar palagiem, segām, virvēm un dēļiem, lai pārvestu mājās piederīgo līķi, jo ceļš bija tāls. Mēs, kuri varējām, pavadījām viņus ar asarām.

Mums likās, ka saule atkal novērsusi no mums seju, ka laiks ir apstājies, daba pamirusi kā pirms zemestrīces: rokas [7.lp.] trīcēja, darbs neveicās un, nevarēdami sagaidīt vakaru, ik pa brītiņam sūtījām mazākos uz sādžu lūkot vai nebrauc, vai nav jāiet sagaidīt. Vakarā vēlu atgriezās visi trīs pajūgi tukšā - neviens savus piederīgos nav varējis pazīt.

Izrādījās, ka mūsu ciema upuri nav vienīgie. Rudenī, kad atgriezos Rēzeknē, lai turpinātu mācības, starp dzīvajiem vairs nebija mana skolotāja - inspektora Pīlapa, nebija pilsētas un apriņķa labāko ārstu Strūves un Gavara, nebija policista Givgaļa, nebija daudzu citu pazīstamu, bet vēl vairāk nepazīstamu, jo visus jau nevar viens pārskaitīt, to dara arī citi. Bet viņi, nevainīgie upuri, faktiski viņu kailie kauli, atdusas Rēzeknes pilsētas Brāļu kapu kopējā tranšejā, kur pat š.g. [1988.] 25. martā rēzekniešiem neļāva nolikt ziedus - sūtīja uz Rīgu, - ja tik ļoti gribot, lai liekot ziedus tur.

Redzams, ka vēl šodien daudzi visvarenie nevar atbrīvoties no visatļautības “sindroma”, nespēj pārkārtoties, un kapēc?

B`tībā no slinķiem un blēžiem tai laikā neko citu nevarēja gaidīt, jo visi viņi dzīvoja pēc svaigiem internacionālajiem lozungiem, un tie mums tika pasniegti gatavi, kā tas ir vēl šodien, tikai tad tie nebija tik sarežģīti, piem., “To tvojo, to mojo!” vai atkal - “Teperj ņi mojo, ņi tvojo, a vsjo naše!” - tāpēc viegli iegaumējami. Daudzi, kuriem “tik ļoti gribējās strādāt”, bet zemes nebija tik daudz, cik vēlējās, fiksi pārkārtojās un, viens otrs nevarēdams sagaidīt, kad viņam zemi un gatavu mantu piešķirs valdība, sāka rīkoties pēc sava prāta. Turpat kaimiņu sādžā atradās jauns cilvēks ar “gaišu galvu”, savervēja ap sevi domu biedrus, pa kluso sameklēja mūsu ciemā simpātiju, sadraudzējās ar viņas tēvu tikpat kā ar divpadsmito apustuli, un lieta darīta. Pats organizators atklātajos darījumos [8.lp.] nav piedalījies, bet vērojis no malas, kā tiem citiem veiksies, un vēlāk, glābdamies no atmaksas, esot Latgales otrā malā apprecējis latviešu meiteni un nesodīts dzīvojot vēl šodien. Bet sādžas centra saimnieku ar meitu nez kāpēc 1949. gada martā tie paši “draugi” izsūtījuši uz Sibīriju - neesot maksājis nodokļus, nepildījis nodevas. Bet viens no nodevēja rokaspuišiem, tante - onkuļa Pētera māsa atceras vēl tagad - topavasar pa sējas laiku esot onkulim prasījis, lai tūlīt viņam iedod miežus alum, onkulis atbildējis, [ka] iedošot tikai tad, kad apsēšot laukus, un kā pateicību saņēmis tanī laikā ne reti dzirdētu vārdiņu - “zapomņiš!” Kad lauki bija apsēti, kad mierīgi varēja svētīt Jāņus, onkulim par pūru miežu bija jāatdod sava dzīvība, jāatstāj jauna sieva un divi mazi dēliņi - viens jau staigāja zem galda, otrs, dažus mēnešus vecs šūpulī - likteņa varā. Un tas neliešu acīs bija onkuļa lielākais grēks, tādi un tamlīdzīgi “grēki” droši vien bijuši arī pārējiem nāvei nolemtajiem.

Skaidrības labad gribas piebilst, ka līdz padomju ienākšanai Latvijā mūsu apvidū nekāds tautu naids nepastāvēja, sadzīvojām vienlīdz labi ar visiem - gan poļiem, gan krieviem, arī ar cittautībniekiem un citticībniekiem bez lozungiem, bez speciālas žēlsirdības un draudzības. Kad sādžā dzēra kāzas, rīkoja bēres vai kristības, vai svinēja gadalaiku vai baznīcas svētkus, bez nelūgtiem ciemiņiem neiztika nekad, un katrreiz viņi visi tika pacienāti kā ciemiņiem pienākas. Arī kautiņu starp krieviem un latviešiem nebija, latvieši tādus neatzina un no jebkādiem asumiem izvairījās [..]

V. Štikāne

1988. gada 29. septembrī
________________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, V. Štikānes mape, inv. Nr. 3003, 1-9.lp. Kopija, mašīnraksts.

Ievietots: 05.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV