Leģionāra V. Sproģa atmiņu stāstījums par dienestu leģionā, ievainošanu, padomju soda nometnēm

Leģionāra V. Sproģa atmiņu stāstījums par dienestu leģionā, ievainošanu, padomju soda nometnēm.
___________________________________________________________

Pierakstījis K. Krustkalns

[4.lp.]

Biju to 79 audzēkņu skaitā, kas 1943.gada martā saņēma aicinājumu ierasties reģistrācijas komisijā karaklausības sakarā. Aicinājums it kā nozīmētu, ka tā ir brīvprātīga lieta, kas nevēlas to varētu atstāt bez ievērības. Bet šajā paziņojumā skaidri norādīts, ka neierašanās gadījumā paredzēts sods pēc kara laika likumiem. Tā būtībā bija mobilizācija. Neviens no mums nevēlējās tērpties cietumnieku drēbēs vai nonākt vācu koncentrācijas nometnē. Bez tam sapratām arī to, ka esam aicināti cīņā pret mūsu tautas visļaunāko ienaidnieku. Pāri nodarījumi Baigajā gadā nebija aizmirsti. Izrādījās, ka kļūt par leģionāru latviešu vienībā nebija simtprocentīgi spiesta lieta. Varējām arī pieteikties vermahta rindās. Bet bijām par lepniem, lai to darītu, zinot, ka sveštautieši pie āriski noskaņotajiem vāciešiem var reizē kļūt arī viņu zābaku tīrītāji. Bija arī iespēja pieteikties vācu kara tranportstrādnieku ( strelo ) vienībā. Bet par tām vēl sliktāka slava. Tur bija bīstams un pazemojošs darbs. Protams, varējām bēgt pie krieviem. Bet to neviens no mums nevēlējās. Vienīgi kāds no mūsējiem aizbēga uz Zviedriju. Iespējams, ka vēl daži uzsāka slapstīšanos, cerot tepat Latvijā sagaidīt kara beigas. Vēlāk atklājās, ka vācieši no iesauktajiem vidusskolniekiem formēja īpašus kaujām spējīgas vienības. Liela nozīme tika piešķirta arī puišu augumiem. Skaitījos pie liela auguma jauniešiem. Man pateica konkrēti – būsi leģionārs. Lēnīgos lauku zēnus, kuriem zemāka izglītība vai augumi neatbilda attiecīgam lielumam, nodalīja atsevišķi. Viņiem apmācības bija citā vietā, ne Bolderājā kā mums.

[5.lp.]

Bijām 460 puišu – vesels bataljons. Mūs apmācija latviešu virsnieki un instruktori, kas jau pabijuši frontēs, guvuši ievainojumus jeb cita iemesla dēļ piekomandēti pie mums. Jāsaka, ka tādi vīri arī citādāki skatās uz visu. Netikām nevajadzīgi dresēti. Viss notika latviešu valodā. Izmantojām trofeja ieročus. Atlika arī brīva laika, ko varējām izmantot pēc saviem ieskatiem. Apmēram pēc mēneša mūs nosūtīja uz Zilupes staciju, lai novērstu krievu draudus minētam dzelzceļa objektam. Tur pabijām apmēram divas nedēļas, tad mūs attransportēja atpakaļ uz Rīgu. Rīgā saņēmām vācu kaujas ieročus un visu nepieciešamo frontes vajadzībām. Nu taisnā ceļā uz Volhovu.

Volhova! Tas ir viens no tiem cīņu objektiem Ļeņingradas pievārtē, kur masveidīgi nonāca mūsu tautas dēli, un daudzi tur arī palika zem baltajiem bērzu krustiem.

Volhovā jau iepriekš tika ielenkta, sagrauta un saņemta gūstā krievu ģenerāļa Vlasova armija. Daudzi no viņiem pārgāja vācu kalpībā īpašās vienībās. Arī vācu pusē karojošie bija smagi cietuši. To liecināja milzīgie kapu lauki. Apmēram tajā frontes sektorā, kur tagad izvietoja latviešu leģionārus, bija galīgi iznīcināts kāds vācu pusē karojošais flāmu bataljons. Neskarti esot palikuši tikai divi vīri. Atsevišķā kapu laukā arī 19 krusti ar kritušajiem latviešu brīvprātīgajiem no bijušajām policistu vienībām.

Leģionāriem sākuma posms bijis samērā mierīgs. Tad smagās septembra un janvāra kaujas, kurās jo aktīvu dalību ņēma latviešu 19. divīzijas grenadieri. Viņiem daudzkārt nācās segt atejošos vācu spēkus. Nenoliedzami daudz lielāks kritušo skaits bija pretējo pusē. Tajā cīnījās dažādu tautu pārstāvji no visas savienības.

Viņi vairāk krita tāpēc, ka kaujās parasti gāja masveidīgi. Pretinieks šeit nevarēja izmantot savas smagās tehnikas pārākuma priekšrocības. Tanki un bruņumašīnas vienkārši iegrimtu. Bez tam latviešiem bija pamatīgi būvētas pozīcijas, nereti arī izdevīgākās vietās.

Krieviem arī nebija tādu ieroču kā vācu “kaulu zāģi”.

[5.lp.]

Nonākot pirmajās līnijās, latviešu leģionāri tika izdalīti pa plašu frontes sektoru un tādejādi ar daudziem, kuriem kopā atbraukuši, pat turpmāk vairs nenācās tikties.

Iespējams, ka mans stāsts nebūs visai aptverošs, jo pats Volhovā neesmu bijis, bet Voldemārs Sproģis bija visai skops vārdiem. Reiz kādā izjautāšanas brīdī viņš atbildējis visai īsi un maznozīmīgi:

- Karā kā jau karā. Kas dzīvs tas karo, kas beigts, to aprok.

Bet kādā citā reizē:

- No sākuma kāvām krievus, krievi – mūs. Bet vēlāk kāvu tikai utis. (Tas droši vien domāts par to laiku, kad vīrs atradies lēģeros).

Manā stāstā iekļauts arī nedaudz no tā, ko esmu dzirdējis no citiem, kad minētais vīrs zināmā iesiluma pakāpē bijis vaļsirdīgāks. To viņam pārjautājot, vīrs atzina par patiesību. Vēl izmantoti arī preses materiāli. Vispirms par pašu frontes sektoru.

Volhova – visai purvains apvidus, kur pārsvarā aug gara zāle, vībotnes, sīki bērziņi un priedītes, kas kara darbības rezultātā aplauzti un sadragāti. Zeme mīnu un šāviņu pilna. Vietām arī uzkalni, sausākas joslas, kas pārsvarā klāti priežu un egļu mežiem.

Ģeogrāfiski šis frontes sektors atrodas Ļeņingradas – Maskavas šosejas malā (kartē tā iezīmēta kā Novgorodas – Čudovas – Volhovas šoseja). Bet lai nokļūtu līdz frontes līnijām, no dzelzceļa stacijas Krečno jāpārsēžas šaursliežu vilcienā. Šis minidzelzceļš bija būvēts uz koku palikteņiem, saukts par sprunguļceļu, bet vācieši to dēvēja par Erikasschneise (Ērika stigu). Bija jābrauc apmēram 60 km pāri slīkšņiem un dubrājiem, kas pavasarī viscaur pludoja. Pats dzelzceļš tad stipri izmirka. Viņu braukšanas laikā lielie pavasara ūdeņi bija daudzmaz noplakuši, bet apkārtne savu nemīlīgo iespaidu joprojām saglabājusi. Vilciens gāja lēni, vagoni stipri zvalstījās.

Dzelzceļa līnijā netālu no Novgorodas puiši saņēma pirmās ugunskristības. Bija tāda pagrieziena vieta, ko krievi piešāvuši.

[6.lp.]

Dienā braukt tur bija bīstami. Viņi to zināja, bet tomēr kaut kāda iemesla dēļ to rajonu nācās šķērsot rīta gaismā. Pretinieka šāviņi viņus tieši neķēra, bet te pēkšņi kāds ar asu slotu nobrāza gar vagona sienām. Laimējās. Cietušo tikpat kā nebija.

Šaurā dzelzceļa stiga gāja garām kādai bijušai ciemata vietai. Tur pirms kara dzīvojuši mūsu tautieši. Vāciešiem cīnoties ar Vlasova 2.triecienarmiju, šis ciems ticis noslaucīts. Vairs bija redzami tikai ābeļu koku celmi, nevienas mājas. Iespējams, ka daudzi no šiem iedzīvotājiem aizgāja bojā. Ir zināms, ka daži no viņiem, karam sākoties, pārcēlušies uz Latviju.

Bez lielajiem balto bērzu krustu laukiem, kuriem leģionāri brauca garām, bija redzamas arī bijušās cīņu vietas. Daudzviet rēgojās milzu bedres, kas bija pieplūdušas ar kafijbrūnu ūdeni. Šāds pats ūdens plūda arī nelielajā Volhovas upītē. Viscaur sadragāta kara tehnika, arī cilvēku ķermeņu un drēbju paliekas. Minētās bedres radušās no vācu saspiestā gaisa bumbām. Tas bija drausmīgs ierocis. Vienas bumbas sprādziena rezultātā ap piecdesmit metru rādiusā radās nedzīva telpa. Cilvēkiem no lielā gaisa strāvojuma tika sarauti asinsvadi un tiem momentā nācās iet bojā, kaut arī tos neķertu neviena šķemba.

Pats Sproģis vēlāk esot redzējis dažus neapbedītus pretinieka karavīrus, kuri gulējuši kā aizmiguši, ieročus neizlaiduši no rokām. Acīm redzot tas bija minēto bumbu sprādzienu rezultāts.

Bet šo masu iznīcināšanas ieroci vācieši bija spiesti pārtraukt pielietot, pretējā gadījumā krievi piesolīja izmantot indīgās gāzes.

Kā Sproģis atceras, Volhovā bijis liela ieroču daudzveidība gan tuvcīņu vajadzībām, gan šaušanai no dažādiem attālumiem. Visāda kalibra lielgabali, haubices, “maujošās govis”, katjušas, mīnmetēji un granātmetēji. Starp krievu un vācu patšautenēm liela starpība. Krievu kalašņikova diskā 49 patronas, šauj samērā lēni, [7.lp.] bet labi piemērots sliktiem frontes apstākļiem: daudz nebaidās no smiltīm un putekļiem. Vācu mašīnpistoles aptverē viņuprāt 72 šāviņi. Samērā piņķerīgs bija ložmetējs ar lenti MG-42. Tas baidījās pat no ūdens pilēm, nemaz nerunājot par smiltīm un putekļiem. Vāciešiem sevišķi iespaidīgs, tā sauktais, kaulu zāģis MG-43, ar ko varēja šaut arī no rokas, bet pagrūti. Galvenā vaina, ka šis ierocis prasīja ļoti daudz munīcijas. Atbalstā tas kalpoja kā vieglais ložmetējs. Šāviņi tik blīvi, ka vienkāršā spļāvienā varēja nogāzt palielu koku. Katram šādam ātršāvējam līdzi nesami seši viegli nomaināmi stobri sakaršanas gadījumā. Rezultātā pretinieka karavīri mums nebija bīstami. Krieviem parādījās tā sauktās katjušas, ko vācieši dēvēja par Staļina ērģelēm. Tās tika montētas uz mašīnām. Stobru vietā – tērauda sliedes. Ar elektrības palīdzību vienlaikus gaisā palaida vairākus desmitus reaktīvo šāviņu. Tas bija drausmīgs, grūti apkarojams ierocis, jo pēc izšaušanas katjušas momentā mainīja atrašanās vietu. Ar tām mūsu artilērijai bija grūti cīnīties. Bet atrasties šo šāviņu ugunīs – tik pat kā droša nāve. Viss burtiski tika uzarts. Arī vāciešiem bija lielgabali, iedarbināmi ar elektrību. Uzreiz izlidoja seši vidēja kalibra šāviņi, tiem vienlaikus eksplodējot radās psihiski neizturams troksnis. Bet uz kara beigām parādījās vēl efektīvāks ierocis – “tanku dūre”. Ar to varēja šaut jebkuros apstākļos individuāli.

Frontē nonākot, Sproģis tika iedalīts 1.latviešu grenadieru pulkā pie pulkvež- leitnanta Veisa, kā smagā kalibra ložmetējnieks – tēmētājs un šāvējs. Pie katra šāda ložmetēja trīs vīri. Kad vēl vācieši tanku dūres nepazina, vīrs ticis apmācīts tuvcīņā pret ienaidnieka tankiem, pielietojot magnētiskās mīnas, kas darbojās ar laika degļiem.

Sākotnēji, - stāsta Sproģis, - man gadījās būt sausā vietā lielceļa un grants karjera malā. Turpat līdzās ap 60m attālumā stiepās pretinieka ierakumi. Mierīgos vakaros pat bija iespējams dzirdēt sarkanarmiešus runājam. Mūsu puiši, kas prata valodu, dažkārt sasaucās ar krieviem, netaupot spēcīgus vārdus. Notika arī aicinājumi viņiem pārnākt mūsu pusē. Viens tāds gadījums arī bija, seši viņējo karavīri pārnāca pie mums.

[8.lp.]

(..) Neliela epizode no Sproģa stāstījuma:

Tikām vesti ar kravas mašīnām uz jaunām pozīcijām. Pie kādas dzelzceļa pārbrauktuves nācies apstāties. Tās tuvumā bijis krievu gūstekņu lāgeris, ko apsargājuši SD vīri. Ieraudzījām visai nesmuku lietu. Kāds gūsteknis pagājis nostāk, gribēdams uzlasīt zemē izbērtas mizas. Vācietis par to viņam uzlaidis savu suni. Vīrs sakņupis tupējis, rokām piesedzot seju un kaklu. Karavīrs stāvējis līdzās, un ļāvis dzīvniekam pilnīgu vaļu.

To ieraugot, mums līdzās sēdošais leģionārs Stepānovs, kas labi prata kā vācu, tā krievu valodu, momentā pārmetās pāri mašīnas bortam [16.lp.] un pieskrējis pie notikuma vietas, pasviedis mašīnpistoles stobru uz vācieša pusi un uzsauca:

- Den Hund weg! Sondern ...

Tālākais nebija jāsaka. Vīrs nekavējoties atrāva suni nost. Nelaimīgais gūsteknis mierīgi atgāja atpakaļ pie savējiem.

Sproģis pastāstīja vēl vienu gadījumu, kas atkārtoti liecina par SD vīru zvērībām.

Vācieši gājuši cauri kādai krievu sādžai un pēkšņi pamanījuši vienu sievieti kaut ko noliekušos darām. Vai nejauši jeb apzināti viņa bija pagriezusi savu pēcpusi pret gājējiem. Šāda “ fotografēšana ” tiem gan patikusi.

- Wie ein schones Ziel! (cik skaists mērķis!) – ņirdzīgi uzsaucis viens no viņiem, pagriezis automāta stobru un ... Sieviete palikusi guļam.

Šāda veida izdarības latviešu leģionāri nekad nav atļāvušies, apgalvoja Sproģis. Viņi neko neesot ne postījuši, ne dedzinājuši, kur nu vēl veikt necilvēciskas zvērības.

Cilvēciskā attieksme pret ienaidnieku mūsējiem nākusi par labu, nekad neesot bijis saķeršanās ar krievu partizāniem pretēji kā no tiem bieži cieta vācieši.

Vēl amizants gadījums kādā sādžā. Ieejot vienās mājās, istabas tukšas, ne dzīva būtne. Nu nekas – domājuši. Karavīri sēdušies pie galda, lai ieturētu pusdienas. Pēkšņi viņi izdzirdoši kaut ko aizdomīgu. Izrādījās, ka kāds večuks palīdis pagultē. Aicinājuši laukā, bet tas nenāk. Laikam baidījās. Saudzīgi izvilkuši ar varu un nosēdinājuši sev līdzās pie galda. Dalījušies ar pusdienām, pacienājuši ar cigaretēm. Drīz vecais vīrs tā iejutās kā būtu starp savējiem. Tad uzzinājis, ka šie viesmīlīgie karavīri bijuši latvieši.

Vasaras periods pagājis samērā mierīgi. Pretinieks laikam saprata, ka leģionārus viņiem no pozīcijām neizsist. (…)

[17.lp.]

Lūk, piemērs, ka vācieši galvenokārt domāja tikai par sevi. Starp Krečno un Novgorodu plūda neliela upe. Par tās vienīgo tiltu steigā pārcēlās vācu spēki, tikmēr latviešu sedzējvienība palika, atturot uzbrūkošo pretinieku. Vācieši tikuši tiltam pāri, momentā grasījās to uzspridzināt. Labi, ka leģionāri bija izlikuši sargposteni. Tas cēla trauksmi un spridzinātājvienība bija spiesta pagaidīt, kamēr arī mūsējie tikuši tiltam pāri.

Mana pēdējā kauja, - stāsta Sproģis bija 14.februārī starp Lugu un Ostrovu kādā rudzu rugāju laukā. Netālu aiz mums stāvēja Oredežas sādža, bet aiz lauka meža malā jau atradās pretinieks. Krievu artilērija sāka piešaudi. Tas bija ļoti bīstami, jo mums neatradās laika izveidot drošas pozīcijas. Saveltie sniega vaļņi bija vienīgais aizsegs. Savukārt mūsu artilērija nevarēja zināt, kur atradās pretinieka lielgabali,. No novērošanas punkta tie nebija redzami, bet mums gan. Man deva rīkojumu skriet pie novērotāja, lai tas dod rīkojumu radistam, kas savukārt ziņotu artilēristiem, kur atklāt uguni. Nekur tālu nepaspēju. Saņēmu triecienu abās kājās, skrienot apmetu kūleni. Lielgabala šāviņu šķembas bija ķērušas abas kājas. Turpat gadījās sanitārs un mani ievietoja tā sauktajā somu laiviņā, un tiku aizvilts līdz punktam, kur stāvēja aizjūgi ar ragavām ievainoto aizvešanai. Pirmā operācija notika nelielā apdzīvotā vietā Dno lazaretē. Tiku tālāk sūtīts uz Pleskavu. Kaut vilciens iebrauca pilsētā naktī, mūs pārsteidza liels krievu gaisa spēku uzlidojums. Bij tāds iespaids, ka nakti pēkšņi nomainījusi diena. Sanitārajam vilcienam tomēr laimējās palikt nesadragātam. Pēc tam nācās pabūt vairākās lazaretēs gan Čehoslovākijā, Polijā, arī Rīgā un Ķemeros. Vedot no vienas lazaretes uz otru, kājas tika saaukstētas, sākās gangrēna. Rīgas 1.pilsētas slimnīcā paziņoja, ka nepieciešama kājas amputācija. Atļāva man izvēlēties. Varot to arī nedarīt, bet tad izdzīvošanai visai niecīgas garantijas. Man blakus gulēja kāds vācietis ar līdzīgu vainu. Tas neļāva [21.lp.] savu kāju amputēt, bija kļuvis kā skelets, domājams tikai trešā daļa no normālā svara. Puisim izdzīvošanas iespējas visminimālākās. To redzot, man 24 gadu vecumā bija jāizšķiras. Sapratu, ko nozīmē būt invalīdam uz visu mūžu. Redzot vācieti lēnām izdziestot, atļāvu ārstiem darīt, kas nepieciešams. Vienu kāju saglāba, bet otru pēc amputācijas nācās vēl divreiz īsināt. Lai nu kā, varu tomēr sacīt, ka rīkojos pareizi. Vēl šodien esmu dzīvs un kaut kam noderīgs. Uz laika pārmaiņām grūtāk – sāp abas kājas, pārvietoties grūti.

Guļot Čehoslovākijas hospitālī, sagaidīju kapitulāciju. Tieši pusdienu ēšanas reizē ienāca sarkanarmieši. Dūrās acīs viņu tērpu netīrība, neparastās sejas. Karavīri visu apskatīja, bet mūs neaiztika. Vēlāk pa logu redzējām pabraucam garām munīcijvedēju transportu. Atkal neparasts skats. Zirgvilkmju rati un kravas mašīnas vienos dižmanīgos, mūsu acīm šķietami visai negaumīgos plakātos greznojušies.

Vairākkārt mani sauca uz nopratināšanu. Šādējādi tika veikta tā sauktā filtrācija. Par cik es uzdevos par ierindas karavīru, kas patiesībā arī bija, pret mani nekādas sankcijas netika pielietotas. Viņiem tāds, kāds biju, nebij vajadzīgs. Pēc dažiem mēnešiem tiku mājās, bet uz neilgu laiku. Notika tiesas farss un man piesprieda 15 gadus plus vēl piecus bez tiesībām.

Būtībā nekādas tiesas neesot bijis. Pat pieaicināt advokātu viņam nepienākoties. Tiesātāji, kā likās, bijuši maz izglītoti cilvēki – ebrejs, krievs un Latgales latvietis, kas teikto pārtulkoja. Apsūdzētajiem priekšā atradās mape ar “Tukuma Ziņu” laikraksta lapām. Uzšķirta tā vieta, kur kāds korespondents rakstījis par viņu. Raksta patiesību noliegt nevarēju. Lūk, kā tas bija.

Tas 1941.gada vasaras notikums. Vāciešu sakautās un izklīdinātās sarkanarmiešu vienības gāja ārā no Latvijas. Pa Kurzemes ceļiem klīda pat atsevišķi karavīri. Tie bija noguruši, izbadējušies, bet arī agresīvi. Pēc Jāņu svētku svinēšanas Sproģis braucis mājā ar velosipēdu.

[22.lp.]

Pēkšņi no kādas krūmu slēptuves iznācis bruņots sarkanarmietis un pavēlējis apstāties. Viņam vajagot velosipēdu. Tūdaļ tīkojies arī pēc puiša pīrāgiem. Tas vēl bijis par maz. Karavīrs sācis grasīties atņemt kabatas pulksteni. Sproģis nav paļāvies un triecis ar dūri pa galvu. Tad arī notikusi cīņa šautenes dēļ. To viņš atņēmis. Tā ticis pie kara ieroča, bet karavīram galvā liels uztūkums, kļuvis visai slābans. Netieši šajā notikumā iesaistījies Voldemāra tēvs. Viss tas atgadījies tuvu pie mājām. Tēvs redzēdams, ka dēls cīnās ar sarkanarmieti, paķēris cirvi un skrējis palīgā. Par to tēvs vēlāk apcietināts, izsūtīts uz Sibīriju. Tur arī miris.

Iegūto ieroci vajadzējis likt lietā. Saradušies vēl dažī jaunieši, kas kaut kur bija dabūjuši ieročus, un nolēmuši uzbrukt bēgošajiem sarkanarmiešiem. Bet nekas nesanāca, jo sāka parādīties lielas karavīru masas. Bijuši spiesti atturēties. Pirms tam kādi no minētajām saņēmuši ciet Sproģa sasisto kareivi un ievietojuši to Smārdes kroga pagrabā. Bet no turienes viņu izlaida krieviem simpatizējošs vīrs vārdā Pērkons. Ir tādas ziņas, ka drīz vien paši sarkanarmieši savu nevarīgo biedru nošāvuši, vainojot par to, ka ļāvies atbruņoties un padevies “fašistiem”.

Pēc sprieduma tiesas nolasīšanas Sproģis ticis nogādāts uz Rīgas centrālcietumu, kur jau priekšā bija daudz apcietināto.

Lieki runāt, ko juta vīrs, kas nule pārcietis kara drausmas, kuram joprojām sāpēja kara rētas. Sliktāk vēl tas, ka tajā cietumā gandrīz nekādas likumīgas varas. Bijušie zagļi, laupītāji, slepkavas te jutās kā mājās. Viņi sastrādājās ar cietuma uzraugiem. Tie savukārt viņiem atļāva rīcības brīvību. Jaunievestos vispirms atbrīvoja no visa “liekā” pat nekaunoties no muguras noraut drēbes, atņemt apavus, to vietā atmetot kaut ko nederīgu. Jauniegūtās mantas viņi pārvērta spirtotā dzērienā, ko uz vietas ar apsardzes vīriem nodzēra. Lieki jautāt, ko juta drosmīgais karavīrs, kas nāvi nicinot, gājis kaujās.(…)

[23.lp.]

(…) Pēc Staļina nāves dzīve nometnē izmainījās uz labo pusi. Nelabojamos recidīvistus un daudzus politiskos salika cietumos vai nosūtīja uz tā saukto nāves nometni. No turienes tiem atgriešanās nebij paredzēta.

Pēc astoņiem 12. un 25. nometnē pavadītajiem gadiem mani nosūtīja uz Vologdas invalīdu nometni. Kādu laiku strādāju vietējā kokdarbnīcā. Par darbu nedaudz maksāja. Bija jāveic dažādi pasūtījumi. Itin bieži nācās gatavot čemodānu atvaļinājumā braucošiem virsniekiem, sevišķi tiem, kas devās uz Maskavu. Uz turieni viņi veda pie mums labi dabūjamās sālītās zivis. Kā paši izteicās, tajā laikā šajā lielajā pilsētā bijusi liela produktu trūcība.

Vēlāk radās iespēja nedarīt neko. Līdz ar to bija lielāka izdzīvošanas garantija. Nu atkal cita lieta, kļuva pārāk garlaicīgi. Nometnē noorganizējās neliels stīgu orķestris. Arī es tajā piedalījos, spēlēdams mandolīnu. Nolēmu tikt pie personīga mūzikas instrumenta. Brīvlaistie manu nodomu atbalstīja, pagādāja stīgas un zirga astrus lociņa vajadzībām. Tikai gan neatceros, kā tiku pie ēveles. Pēc vairāku mēnešu pacietīga darba no plānajiem dēlīšiem un zupas kauliem izgatavoju attiecīgas detaļas, izdrāzu, saurbu un salīmēju. Vijole izskatījās pavisam pieejama. Varēja spēlēt.

Nāca Hruščovs pie varas, un Sproģim atlikušie pieci gadi tika atlaisti. 1956.gadā tika mājās. Arī lēģerī taisīto vijoli atveda līdz. Viņš to būtu ar mieru atdot kādam muzejam. Žēl, ka, pamitrā telpā stāvēdama, tā atlīmējusies. Nepieciešama restaurācija.

Desmit gadu lolotais sapnis bija piepildījies. Bet diez ko salda brīvība vis nebija. Pirmkārt, pēc padomju likumiem viņam nekāda pensija nepienācās. Otrkārt, nekur nevarēju dabūt darbu. Sproģis skaitījās ar trīskārtēju vainu – karojis ne tajā pusē, bijis sodīts. Treškārt, arī viņa tēvs miris izsūtījumā.

[27.lp.]

Iestādes mēdz aizbildināties, labprāt darbu dotu, ja viņam būtu oficiāli noformēts pieraksts ar apdzīvojamo platību. Bet dzīvokli viņam atteicās dot, jo viņš nekur nestrādājot. Labi, ka vēl māte bija dzīva. Vismaz varēju kur piemesties un kaut ko nopelnīt ar gadījumu darbiem.

Tikai pēc diviem turpat bezcerīgi darba meklēšanas gadiem dabūja galdnieka darbu Irlavas sovhoza darbnīcā. Bet sākot ar 1971.gadu, viņam uztic samērā lielo saimniecības dravu. Nu bija viss – darbs, dzīvošanai daļa lauku mājas, arī ģimene. Protams, kas zaudēts un atņemts – lieki runāt.

Lai stāsts par daudz cietušo vīru būtu pilnīgāks, tad vēl dažas epizodes no viņa dzīves brīvībā.

Vienā tādā vakarā, kad darbnīcā vairs nešņāc zāģi un nekauc ēveles, vīri sasēdušies ap improvizētu galdu tuvu durvīm, kur mazāk putekļu, sākuši cilāt glāzītes. Tur bez pašiem galdniekiem vēl kāds neliela auguma meliorators un Sproģa draugs un palīgs bišu dravā G. Visi iesiluma pakāpē. Katrs grib runāt, bet ne klausīties. Bet lielais vīrs tomēr kaut ko aplamu sadzird. Klāt pienākušais meliorators pasācis lietot kādu svešvārdu, kas pēc Sproģā domām tagad nemaz neiederas. Vīrs klausās, klausās un tad uzsauc pikti:

- Te nekur neder tavs vārds dē-mokrātija!

Bet vīrelim tas savukārt kā medusmaize. Pēc brīža atkal savos sacījumos iesprauž šo gudro vārdu, pats droši vien nezinādams, ko tas nozīmē.

Sproģis atkal sauc:

- Man nepatīk tavs vārds demokrātija!

Apsaukšana nelīdz, drīzāk otrādi..

- Vot, demokrātija tā laba lieta, - turpina runātājs.

To lielais vīrs nu vairs nevar izturēt. Pieraušas stāvus, ar vienu roku iekrampēja durvju stenderē, lai stabilāka nostāšana, ar otru grābj gudro svešvārdu runātāju aiz apkakles un izsviež pa durvīm.

[28.lp.]

Aiz tām stāvas kāpnes. Seko velšanās pa trepēm lejā. Bet krietni iesilušajam vīram tāds kritiens bijis nebijis, tūdaļ pieraušas sēdus un sēdus un nosaucas:

- Vot, to es saprotu. Tā ir demokrātija...

Kādu brīdi pasēdējis klusēdams, vīrelis atkal devies pie biedriem. Tur taču viņu gaidījušas neizdzertās pudeles un pazīstami vīri.

Nezinu, vai tas bija tajā pašā vakarā, vai citā, pie šiem pašiem vīriem ienākusi kāda tuvumā dzīvojusī jauna sieviete – lietuviete pēc tautības. Vai nu nepacienās, ja sievišķim ari šņabis garšo. Bet sieviete paliek sieviete. Kas viņas būtību īsti izdibinājis...

Pēkšņi tā iemetas lielā vīra klēpī. Jestrais skuķis tieksmē glauda tā delnas un vaļišķīģi čukst:

-Voldemār, ak, kā man patīk tavas platās plaukstas!

Nu vīrs vairs nevar saprast, ko darīt. Nevar tā ņemt tā kā to aiz apkakles, un kā nekā tīri tīkama sieviete.. Vīra ģīmis gan esot skābs kā nule šņabja vietā būtu iedzēris etiķi.

Beidzot pietrūcis dzeramais. Jābrauc pēc papildinājuma. Gan jau pazīstamā veikalniece iedos, kaut arī darba laiks beidzies.

Kas brauks? Kas vēl spēj to darīt? Protams, Sproģis vēl var.
___________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, K. Krustkalna mape, inv. Nr. 1438, 4-29.lp. Oriģināls mašīnrakstā.

Ievietots: 16.11.2004., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV