Izvilkumi no Alberta Lūša atmiņām par dienestu Latvijas armijā, vēlāk 24. teritoriālajā korpusā, dezertēšanu, dzīvi vācu okupācijas laikā, dienestu Latviešu leģionā un nonākšanu gūstā.
___________________________________________________________

Alberts Lūsis dzimis 21.03.1917. Bauskas apriņķa Stelpes pagasta Laizānu mājās, rentnieku ģimenē, beidzis Daugavpils valsts dzelzceļa tehnisko vidusskolu, pēc skolas beigšanas strādājis Jelgavas lokomotīvju depo, vēlāk par mašīnista palīgu, 1940. gada maijā iesaukts Latvijas armijā, turpinājis dienestu arī pēc Latvijas armijas likvidācijas un pārveidošanas par 24. teritoriālo korpusu, karam sākoties dezertējis. Vēlāk iesaukts Latviešu leģionā, kritis gūstā Kurzemē 1945. gada maijā pēc kapitulācijas.

[..] Eiropā savilkās draudoši kara mākoņi. Tā 1939. g. oktobrī Latvijas valdība piekrita Sarkanās armijas kara bāzu ierīkošanai Liepājā, Ventspilī un citur. Atceros, kādu satraukumu tas izraisīja manā darba vietā. Visi runāja tikai par to, ka tas ir okupācijas sākums un [ka] Latvijas neatkarība ir apdraudēta. Drīz vien es ar šo bāzu ierīkošanas problēmu saskāros ikdienas darbā. Pienāca laiks, kad Jelgavā bija lokomotīve jāpiekabina priekšā minētiem Sarkanās armijas kara ešeloniem, kuri bija atvesti līdz Jelgavai. Ešeloni bija smagi piekrauti ar kara tehniku - tankiem, lielgabaliem un t.t. Visam ešelonam cauri uz lokomotīvi bija izvilkts telefons, un viens apbruņots sarkanarmietis atradās pie telefona aparāta lokomotīves kabīnē un novēroja katru mūsu kustību, un ik pēc laika par esošo stāvokli ziņoja ešelona komandantam. Ļoti nomācoši bija strādāt tādos apstākļos, jo mocīja arī apziņa, ka ievedam aizmugurē sarkanās armijas daļas, lai pēc tam sekotu visas Latvijas okupācija. Tomēr pienākums bija jāpilda, jo bijām brīdināti neizraisīt nekādus incidentus ar sarkanarmiešiem. Un tā - jau 1939. gada rudenī sākās nosacīta daļēja Latvijas okupācija. Cik atceros noskaņojums uz dzelzceļa nebija labvēlīgs Sarkanai armijai un visai Padomju Savienības politikai, tās agresīvajai rīcībai. Darba vietā iecirkņa priekšnieks mani izsauca un lika priekšā iestāties dzelzceļa aizsargu organizācijā. Atrunājos, ka vēl neesmu dienējis obligātoriskā karadienestā un iestāšos, kad atgriezīšos darbā no karadienesta. Karš pietuvojās arī mūsu Latvijai, jo Sarkanā Armija nodevīgi uzbruka neatkarīgai Somijai. Tomēr Somija šim karam bija nopietni gatavojusies un pienācīgi to sagaidīja pie moderni izbūvētās Mannerheima līnijas. Līnijas priekšā auga Sarkanās armijas līķu un tanku kalni, un varonīgā somu tauta trīs mēnešus apturēja Sarkanās armijas uzbrukumu. Tas pats būtu bijis arī ar Baltijas valstīm, ja tās nebūtu piekritušas Sarkanās armijas bāzu ierīkošanai to teritorijās, tikai mums būtu klājies ļoti grūti Sarkanās armijas uzbrukuma gadījumā, jo nebija veidota nekāda aizsardzības līnija un arī bruņojums nebija moderns.

Tā pienāca 1940. gada 1. marts, kad tiku iesaukts Latvijas armijā. Mani iedalīja Auto-tanku pulkā, kurš tanī laikā tika pārveidots par brigādi, un tā atradās Rīgā Iļģuciema rajonā. Brigādes komandieris bija ģenerālis Grosbards, ļoti prasīgs un taisnīgs komandieris. Jaunkareivja laiks bija īss, un ātri tiku iedalīts instruktoru rotā. Rotā vairāk kā puse bija studenti, un pārējie - ar vidējo, un tikai nedaudzi - ar pamatskolas izglītību. Instruktoru rotā bija jāapgūst netikai apiešanās ar visiem ieročiem, bet jāiegūst šofera un motocikleta vadītāja tiesības. Maija mēnesī rota izbrauca uz vasaras nometni Bolderājā. Tomēr ilgs apmācības kurss instruktoru rotā neiznāca, jo to pēkšņi pārtrauca Padomju Savienības okupācija , un tas notika tā. 1940. g. 16. jūnijā, cik atceros, tā bija svētdiena, tika izziņots trauksmes stāvoklis, un visu dienu gatavojāmies kara darbībai - pildījām ložmetēju lentas un sagatavojām citu kara tehniku kaujas gatavībā. Arī no Daugavgrīvas cietokšņa tika izbrauktas tālšāvējas artilērijas baterijas un pagriezti stobri uz Rīgas jūras līča pusi. To nemaz nezinājām, ka tā bija pēdējā brīvās Latvijas diena. Otrā rītā, izejot laukā, ieraudzījām Daugavgrīvā noenkurojušos Sarkanās flotes vienību, ieskaitot zemūdenes. Tā mēs jau 17. jūnijā jau no paša rīta konstatējām, ka notikusi neatkarīgās Latvijas okupācija no Padomju Savienības puses. Drīz sekoja pavēle rotai būt kaujas gatavībā, lai izbrauktu uz Rīgu. Un tā ap pusdienas laiku pilnā kaujas gatavībā rota tika sasēdināta automašīnās un izbrauca uz Rīgu. Iebraucot Rīgas ielās, stāvēja daudz cilvēku un meta mums ziedus mašīnās, un sauca mums visādus uzmundrinošus saukļus, tā kā noskaņojums Rīgas iedzīvotājos bija labvēlīgs K. Ulmaņa valdībai, un ne vēsts no tā, ko raksta daļa mūsu vēsturnieku, ka tauta izgāja ielās ar ziediem sagaidīt Sarkanās armijas daļas. Protams, ka ziņkārīgo netrūka, bet ne tā, kā raksta viens otrs vēsturnieks. Mēs tālāk par brigādes kazarmām netikām, lai gan prasījām, lai laiž ielās, tomēr tas netika pildīts, un tā kādu nedēļu pilnā kaujas tērpā atradāmies trauksmes stāvoklī brigādes kazarmās, Pulka ielā. Vēlāk instruktoru rota tika pārvietota uz Franču liceju, Anrī Barbisa ielā. Tur redzējām, ka pa ielām gāja nelielas strādnieku kolonnas ar sarkaniem karogiem, kliegdamas dažādus pret Ulmaņa valdību vērstus saukļus. Pienāca vēlēšanu diena. Mūsu rota bija nolēmusi nepiedalīties vēlēšanās un [piekritām] tikai tad, kad rotas komandieris lūdza, ka tomēr vajadzētu novēlēt, jo citādi viņam un arī mums draudot lielas nepatikšanas. Paklausot rotas komandierim, stingrā kolonnā, ar rotas komandieri priekšgalā, nesot kolonnas priekšā Latvijas sarkanbaltsarkano karogu, soļojām uz netālo vēlēšanu iecirkni. Iecirknī iegājām diezgan demonstratīvi un nepiegriezām nekādu vērību uz mums glūnošajām acīm no cilvēkiem, kas stāvēja pie kabīnēm un urnas. Mēs darījām savu, aprakstījām biļetenus ar dažādiem naidīgiem saukļiem, sastrīpojām un tādus iemetām urnā. Tomēr, kā vēlāk izrādījās, vēlēšanas [4.lp.] bija notikušas lielā vienprātībā, un visi simtprocentīgi atdevuši savas balsis par tautas izvirzītiem kandidātiem.

Vēlāk mūsu instruktoru rotu pārcēla uz Āgenskalnu. Izveidoja Tautas armiju un par tās politisko vadītāju iecēla Bruno Kalniņu, piešķirot ģenerālmajora dienesta pakāpi. Pēc Latvijas iekļaušanas Padomju Savienības sastāvā Tautas armija tika ieskaitīta Sarkanās armijas sastāvā, un izveidots 24. teritoriālais strēlnieku korpuss. Mūsu rota tika izformēta, un tā nonācu jaunizveidotajā 16. atsevišķā prettanku divizionā. Mūsu divizionu pārvietoja uz Sloku, un mums parādījās krievu tautības komisārs un poļitruks. Tā no labās dzīves Latvijas armijā sākās dienests Sarkanā armijā, to tūlīt jutām, jo it sevišķi pasliktinājās uzturs. Kad uz galda uzlika sālīto voblu kublu, tad, lai kaitinātu poļitruku, metām voblas pie griestiem, jo nevienam tādas negaršoja. Viss pārgāja krievu valodā, arī komandas. Latviešu virsniekiem nekāda teikšana nebija, jo visu noteica krievu politiskie vadītāji. Mēs jau bijām puslīdz ataudzējuši matus, kad sekoja poļitruka pavēle iet uz frizētavu un nogriezt matus uz nulli. Mēs visi organizēti aizgājām uz frizētavu un matus nogriezām ne tikai uz nulli, bet likām galvas noskūt ar bārdas nazi. Man vēl ir saglabājies foto uzņēmums, kur pie frizētavas stāvam noskūtām galvām. Kad atgriezāmies vienībā, poļitruks, mūs tādus ieraudzījis, zils no dusmām sāka mūs neganti šķendēt, solot mūs nodot kara tribunālam kā pretvalstiski noskaņotus. Pamazām dzīve normalizējās, un sāka mums apmācīt krievu valodu. Maz gan ko apguvām, jo neviens negribēja mācīties. Rudenī no armijas tika demobilizēti daži virsnieki un visi virsdienesta instruktori kā politiski neuzticīgi. Tika nosūtīti mācīties uz kara skolu arī daži kareivji, un visiem par izbrīnu tika izraudzīti tādi, kuriem zemāka izglītība - nepilnā pamatskolas izglītība, par vidējo nemaz nerunājot. Poļitruks zinādams, ka man ir tehniskā izglītība, uzaicināja mani tehniskā rakstā rakstīt dažādus saukļus, zvērestu un citus rakstus krievu valodā, ko likt pie sienām. Aizbildinājos, ka krieviski nesaprotu; neņēma to vērā, un pēc priekšā uzrakstītā teksta krievu valodā bija man jāraksta tehniskā rakstā. Tā uz mācībām man nebija jāiet, bet rakstīju visu, ko poļitruks lika. Tā par labu rakstu darbu izpildīšanu man iedeva četras dienas ilgu atvaļinājumu, lai aizbrauktu apciemot vecākus. Citādi nekādus atvaļinājumus nepiešķīra. Dienesta pakāpe man bija jaunākais seržants. Sākums man Sarkanajā armijā bija veiksmīgs, jo man diezgan uzticējās, laikam vadoties pēc manas izcelsmes, un tā tiku ar pavēli norīkots vest uz divīzijas štābu Tukumā slepeno pastu. Tā man iznāca diezgan bieži braukt uz Tukumu. Braucu ar vilcienu un biju bruņots ar pistoli. Jo gāja tālāk, jo sāku sajust, ka uzticība latviešiem sāk zust, arī man, jo par to bija parūpējušies, kā jau tas turpmāk apstiprinājās, slepenie ziņotāji. Tā rezultātā no mūsu daļas 1941. g. ziemā tika demobilizēts arī viens kareivis - kāda Vidzemes saimnieka dēls. Pienāca 1941. gada pavasars, un aprīļa mēnesī mūsu daļu [5.lp.] pārvietoja uz Balviem. Apmetāmies telpās, kurās pirms mums bija dzīvojuši kādas krievu daļas sarkanarmieši. Tur mēs pārliecinājāmies par īsto krievu karavīru zemo kultūras līmeni. Telpās bija neaprakstāma netīrība, it sevišķi atejās, jo tajās burtiski nevarēja ieiet. Balvos tikām potēti pret kaut kādām infekcijas slimībām, it kā pret tīfu. Šīs potes gandrīz visus mūs noguldīja gultās, jo dažiem temperatūra sakāpa līdz 40^o un augstāk. Arī no Balviem turpināju braukt ar slepeno pastu, tikai tagad uz Gulbenes pili, kurā atradās divīzijas štābs. Vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka kādi latviešu patrioti Balvos nocēluši pie munīcijas noliktavas esošo sarkanarmiešu posteni un no noliktavām izņēmuši dažādus ieročus. Pats biju aculiecinieks, ka pirms Maija svētkiem Balvos, pilsētas laukumā tika nogāzts piemineklis Latgales partizāņu pulka cīnītājiem. Piebrauca ar traktoru, uzmeta troses bronzas lielajai statujai un to norāva no podesta. Minēto statuju aizvilka uz pilsētas nomali, vēlāk pārvietoja uz citu vietu. Pieminekļa gāšanās brīdī bija dzirdami tautas protesti, bet tos neņēma vērā. Balvos ilgi nebijām, jo drīz tikām pārvietoti uz nometni Ostroviešos. Tas ir mežā netālu no skatu torņa un Pededzes upes. Nometni paši veidojām mežā pie ceļa, kas ved uz Gulbeni, apmēram 12-15 km attālumā no Gulbenes. Būvējām koka mājiņas, kuru jumtus noklājām ar egļu mizām, kuras ieguvām novelkot mizas augošajām eglēm. Uzzinājām, ka otrā meža pusē Litenē izvietotas 24. korpusa 183. strēlnieku divīzijas daļas. Mūsu 181. divīzijas štābs atradās netālu uz Gulbenes pusi. Nometnes režīms bija smags, maz iznāca atpūsties, jo agri no rīta - ap plkst. 4.00 - bija celšanās, pēc tam sekoja rīta vingrošana, tā sauktais Vorošilova skrējiens, bija jānoskrien kādi 6 kilometri; mācības, ieskaitot politmācības, kuras turpinājās vēlu vakaros. Gulēt tikām ap plkst. 24.00 un vēlāk. Tā bijām pamatīgi nogurdināti. Jūnija mēnesī daļā tika iepludināti krievu tautības sarkanarmieši. Garastāvoklis kļuva arvien nomāktāks, jo redzējām ļoti zemo sarkanarmiešu kultūras līmeni. Tā pienāca kluss 1941. gada 14. jūnija rīts. Nometnē redzēju, ka stāv un nervozē daži mūsu daļas virsnieki. Piegāju pie leitnanta Gaiļa (Lāčplēša kara ordeņa kavalieris) un jautāju, ko viņi tādi satraukti gaida. Leitn. Gailis atbildēja, ka esot diviziona komisāra pavēle, ka būšot jāiet uz divīzijas štābu uz kādām apvidus mācībām. Viņu izbrīnu radīja tas, ka viss tik pēkšņi un negaidīti. Tā bija mana pēdējā saruna ar leitnantu Gaili, jo drīz pēc tam tos kopā ar diviziona komandieri plkv. leitnantu Spalviņu, leitnantu Stumbri un vēl diviem virsniekiem (uzvārdus vairs neatceros) komisārs ar poļitruku aizveda uz divīzijas štābu. Tas bija viņu pēdējais gājiens. Drīz pēc tam divīzijas štābā bija jāierodas vairākām mūsu daļas automašīnām. Šoferi pārbrauca nometnē vēlu naktī. Jautājot šoferiem, kur bija un kur ir virsnieki, atbildēja, ka neko nedrīkstot [6.lpp.] stāstīt, jo ļoti stingri nobrīdināti. Tikai pēc pāris dienām, kad uzzinājām, kas tai dienā noticis visā Latvijā, kad izvesti latviešu tautas gaišākie ļaudis, un tikai tad arī mūsu šoferi sāka pamazām atraisīties. Viņi stāstīja, ka divīzijas štābā virsniekiem dota pavēle sakāpt automašīnās, pēc tam braukuši Gulbenes virzienā, tad pa mazāku ceļu iebraukuši mežā un piebraukuši pie kāda klajuma, kur pavēlēts mašīnas apturēt un virsniekiem izkāpt. Sekojusi pavēle pacelt rokas, un pēc tam virsnieki atbruņoti. Mežmalās bijuši sarkanarmieši ar ložmetējiem. Šoferi stāstīja, ka vakarā, iestājoties tumsai, ar dzeloņdrātīm sasietām rokām aizvesti uz kādu lauku staciju, nevis uz Gulbeni, un sadzīti restotos lopu vagonos. Bet es notikumus aprakstu pēc mūsu daļas šoferu stāstītā. Visi šie notikumi izraisīja lielu sašutumu, pat naidu pret padomju varu un atstāja ļoti nomācošu iespaidu. Ļoti apšaubu dažu vēsturnieku secinājumus par to, ka daļa 24. teritoriālā strēlnieku korpusa virsnieku ir bijuši saistīti ar tā saukto “piekto kolonnu” vai tēvijas sargiem. Ja tas būtu bijis, tad virsnieki nebūtu kā jēri aizvesti restotajos lopu vagonos, jo tad viņiem būtu bijusi kāda informācija par gaidāmo izvešanas iespējamību, un [tas] būtu devis iespēju glābt dzīvību mežā, lai no turienes izvērstu aktīvu pretestību. Tā pēc nedēļas pienāca 1941. g. 22. jūnijs, kad fašistiskā Vācija sāka kara darbību pret Padomju Savienību. Tas radīja lielu apjumumu Sarkanās armijas rindās, trūka virsnieku, un tā daudzreiz mums instruktoriem bija jāpilda viens otrs uzdevums, ko agrāk darīja virsnieki. Sāka pienākt mobilizētie no tuvākajiem Krievijas apgabaliem, un līdz ar to darba kļuva vairāk. Tā arī mani ar laiku norīkoja par atbildīgo pie ieroču un munīcijas izsniegšanas. Kaut kad 15. vai 26. jūnijā pēkšņi saņēmu no poļitruka pavēli izbraukt ar sava lielgabala apkalpi pozīcijā - it kā manīta kaut kur jau agrāk pieminētā “piektā kolonna” un tā es izbraucu un izvietoju lielgabalu pozīcijā, un biju nelaimīgs, ka mana apkalpe sastāvēja tikai no krieviem, un tie bija pavisam zaļi šais lietās. Es domāju, ko iesākšu, ka tiešām turpmākās dienās būs jātiekas ar ienaidnieku vaigu vaigā. Drīz bailes par iedomāto “piekto kolonnu” pārgāja, un tiku atsaukts atpakaļ uz nometni. Tad, šķiet, 27. jūnijā sekoja poļitruka pavēle par manis sūtīšanu uz Gulbenes staciju sagaidīt no Krievijas mobilizētos sarkanarmiešus. Protams, divu dienu laikā neko nesagaidīju, un tikai tagad presē parādījās ziņas, ka it kā Staļins deva pavēli mobilizētos uz Baltijas republikām nesūtīt. Nākošā dienā Gulbenes stacijā satiku savas daļas karavīrus, kuri bija atbraukuši pēc pārtikas produktiem. Satiku savu draugu - jaunāko seržantu Kazimiru Skrindu, un norunājām, ja kas ārkārtējs notiek, nepamest mani vienu. Ja nemaldos, tad 29. jūnija naktī biju stacijas uzgaidāmās telpās uz sola iesnaudies, kad pēkšņi viens mani modināja. Pamodos un ieraudzīju draugu Kazimiru Skrindu, kas mani mudināja steigties, jo nometni esot [7.lp.] divizions atstājis un jau atrodoties Gulbenes tuvumā. Lielā steigā pateica, ka četri kareivji nometnē esot nošauti un arī man esot piespriests nāves sods. Un tā pusskriešus devāmies pa ceļu nometnes virzienā, un tikai vienā vietā viens krievu postenis mūs aizturēja, prasot, kas mēs tādi un kur dodamies. Draugs, kurš kā latgalietis labāk runāja pa krieviski, atbildēja, ka esam no tādas un tādas daļas un meklējam savu daļu. Pēc tam vēl kādu laiku gājām pa ceļu līdz sākās mežs un tad metāmies pa labi mežā. Kādu gabalu pagājuši, nometām visu lieko un turpinājām gājienu nakts tumsā pa nezināmo mežu nezināmā virzienā. Viss beidzās labi, jo no rīta nonācām mežmalā, kur tuvumā bija vienas mājas. Kādu laiciņu mājas novērojām un tad devāmies uz tām. Bija laimējies, jo cilvēki mūs saprata, un ātri sarunājām privātās drēbes. Drusku mūs paēdināja, un tad devāmies uz tuvējo mežu pārmainīt drēbes. Uzvilkām vecas, salāpītas drēbes, atstājām mežā formas tērpus un apavus un devāmies tālāk ceļā. Kailām kājām gājām gan pa ceļu, gan arī pa mežiem. Pievakarē tuvojāmies Lubānai, pilsētu apgājām un vakara krēslā nonācām pie Aiviekstes, pie kāda krautuves sarga. Bijām izlijuši līdz ādai, sargs uztaisīja kārtīgu ugunskuru skuju būdas priekšā, no saviem niecīgajiem krājumiem mūs nedaudz paēdināja un lika līst būdā gulēt, pats paliekot apsardzē. Rīta ausmā sargs mūs ar laivu pārcēla pāri Aiviekstei, un tā pa Latgales pusi devāmies Daugavpils virzienā, jo mans draugs Kazimirs Skrinda bija no Daugavpils apriņķa Līksnas pagasta. Pārvarējām daudzas grūtības, dabūnot arī mainīt virzienu, pārgājām basām kājām Stirnienas, Atašienes un citus purvus. Bija jāuzmanās ne tikai no atejošajiem padomju aktīvistiem, bet arī [no] hitleriskās armijas motorizētajām vienībām, kuras traucās pa visiem ceļiem; slēpāmies krūmos, mežos, un tā mēs uz priekšu tikām ļoti lēni. Nevarējām arī ātri paiet, jo zem kāju pēdām bija tulznas kulaka lielumā, tamdēļ vienā otrā vietā pie mana kolēģa radiem vai pazīstamiem uzkavējāmies, kamēr nopin mums vīzes, tomēr tās ātri noplīsa, un bija jāiet basām kājām. Patīkami, ka, kaut pie svešiem cilvēkiem, tikām ļoti laipni uzņemti, paēdināti un izguldīti. Nonākuši pie kolēģa radiem Līvānu tuvumā, atpūtāmies vienu diennakti, un tur mūs brīdināja, lai pistoles nenesot līdzi, jo, satiekot hitleriešus, tiksim nošauti bez žēlastības. Un tā visu laiku bikšu kabatā turēto pistoli atstājām šais mājās. Vēl pēc vienas dienas pārgājiena nonācām beidzot Kazimira Skrindas vecāku mājās. Tur arī es tiku uzņemts kā pašu dēls, un paliku tur ārstēt kājas kādu nedēļu. Pēc tam man iedeva kādus vieglākus apavus, un, no labā drauga un tā piederīgajiem sirsnīgi atvadoties, devos tālāk pie sava brāļa Ludviga Ilūkstes apriņķa Eglaines ciemā. Mums bija laimējies, ka gājām kopā pa Latgali, jo pēc laikrakstu ziņām tie, kas bija gājuši Rīgas virzienā, bija daudzi gājuši bojā vai nu saduroties ar atejošo sarkanarmiešu grupām vai krītot vāciešu gūstā. Brālis man pagasta valdē izkārtoja apliecību, kas apliecina personību, un devos [8.lp.] ceļā pie vecākiem Bauskas apr. Vecumnieku pagastā. Tā laimīgi beidzu savu garo ceļojumu, izglābjoties no nošaušanas. Vecāku prieks bija neaprakstāms, ka es dzīvs pārnācu mājās, jo patiesībā biju jau apraudāts kā bojā gājis. Vecumnieku pagasta valde izdeva man pasi, un pēc kārtīgas atpūtas devos uz Rīgu. Rīgā sāku strādāt vagonu remonta darbnīcās Ganību dambī. Tur mums priekšnieki bija dzelzceļa vācieši, ar kuriem man bija diezgan asas attiecības. Tomēr tas viss uzlabojās, un 1942. g. rudenī tiku uz vienu mēnesi komandēts kursos uz Berlīni. Dzīve Rīgā bija grūta, jo pārtika bija uz kartiņām, darba stundas garas - 11 stundas un vēlāk 12 stundas - un, pārnākot mājās, veikalos un ēdnīcās nekas vairs nebija. Darbs sākumā bija smags, un tikai pēc atgriešanās no kursiem tiku vieglākā darbā. 1942. g. arī apprecējos, un sieva arī sāka strādāt tai pašā darba vietā kantora darbā. Tā pienāca 1944. g. vasara, kad Sarkanā armija tuvojās Rīgai, tas sacēla vāciešos lielu paniku. 1944. gada 17. augustā vāciešu priekšnieki [mani] izsauca uz kantori un lika priekšā ar visu ģimeni evakuēties uz Vāciju, apsolot ļoti labu darbu Minhenē un trīsistabu dzīvokli. Atteicos kategoriski no šī piedāvājuma, pasakot, ka savu tēvu zemi neatstāšu. Draudēja ar iesaukšanu armijā, tomēr nepiekāpos. Un tā 1944. g. 19. augustā tiku mobilizēts latviešu leģionā. Sekoja apmācības, un pēc tam tikām 19. latviešu SS divīzijas triecienbataljonā nosūtīti uz Jaunpiebalgu. Tomēr tur mūs kaujās neiesaistīja, palikām rezervē. Kaujās piedalījos tikai Kurzemē, kur pie Bikstiem tiku ievainots. Pēc kapitulācijas 1945. g. 9. maijā nonācu Sabilē, kur mūs pratināja, un bijām tur kādu nedēļu, pēc tam mūs dzenāja pusēdušus pa Kurzemi. Naktis pavadot klajā laukā, stipri salām. Viss mums brutālā veidā mums tika atņemts - gan pulksteņi, gan arī labākie apavi, kā arī naži un citas asas lietas. Beidzot nonācām lāgerī Jelgavā pie Cukurfabrikas stacijas. Tur bijām kādu nedēļu, tad sadzina mūs restotos lopu vagonos ar divstāvu nāriņām un reni, kur nokārtot dabīgās vajadzības un ešelons devās ceļā, Līgo vakarā šķērsojot Latvijas-Padomju Savienības robežu. [..]

Avots: Okupācijas muzeja fonds, A. Lūša mape, inv. Nr. 3059, 1-13.lp. Oriģināls, mašīnraksts.

Ievietots: 31.10.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV