Izvilkumi no Arvīda Langenfelda atmiņām par kapitulāciju Kurzemē, atrašanos filtrācijas punktā, dzīvi kolhozā 40.-50. gadu mijā, arestu un tiesāšanu 1952. gadā, atrašanos Rīgas Centrālcietumā.
______________________________________________________________

Arvīda Langenfelda atmiņas, balstoties uz viņa vēstulēm, apkopojis un pārrakstījis viņa bijušais klasesbiedrs Kārlis Zariņš (Kanāda).

Kapitulācija

No 7. uz 8. maiju visu nakti atkāpāmies Sabiles virzienā. No rīta novietojām lielgabalus pozīcijā. Imulas vai Amulas upītes krastā. Šaut nelika. Visu laiku stipri darbojās krievu aviācija. Bija ap pusdienas laiku, kad mūs visus sapulcināja baterijas komandieris un pateica: “Tiktālu nu esam, ka ar šo brīdi aizliegts šaut. Man padoma nav. Rīkojaties paši kā redzat.” Karavīri sāka izklīst kur kurais. Es un vēl viens jaunaucnieks devāmies Sabiles virzienā. krievu aviācija uzbruka visu dienu. Mēs pievienojāmies 2 puišiem no mūsu baterijas. Viens bija rīdzinieks, viņam Spārē esot radi. Otram mājas bija Ugāles pagastā. Caur Sabili izkļuvām uz Ventspils ceļa. tas bija pilns ar uz Ventspili braucošām mašīnām. Daudzas mašīnas stāvēja ceļa malā vai grāvjos. Tām vairs nebija degvielas. Grāvjos mētājās šautenes un automātiskie ieroči, tanku dūres. Mazie puišeļi tās šur tur pievāca un nesa tās glabāt. Mūs panāca kāda savāda zema pašgājēja mašīna, kura brauca samērā lēni. Mēs arī uzlēcām uz tās. Bet mūsu prieki bija īsi. Pēc nedaudz kilometriem tā arī tika nobraukta malā, jo izbeidzās degviela. Turpinājām ceļu kājām. Lai taisnāk sasniegtu Spāri nogriezāmies no lielā ceļa un turpinājām iešanu pa meža ceļiem. Bet nomaldījāmies. Tad gājām pa vienu nelielu ceļu, pa kuru bija vests siens. Tas mūs izveda uz vienām mājām. Tā kā bijām gājuši vairāk kā 15 stundas, kājas bija atspiestas un ēst arī gribējās. Palūdzām ēdienu un arī atļauju kādā šķūnī pagulēties. To arī saņēmām. Šeit mums arī parādīja ceļu uz Spāri. Mēs gājām tālāk un tajā vakarā vai vēlāki sasniedzām rīdzinieka radu mājas. Tur dzīvoja laipna un interesanta ģimene. Viņiem bija seši bērni un visi dvīņi. Bērni bij jau pieauguši. Vidējie dvīņi bij divas jaukas un glītas māsas. Šeit mēs atdevām saimniekam savas karabīnes. Mūs šeit uzņēma ļoti laipni, bet ugālniekam ļoti gribējās uz mājām. Tādēļ drīz ceļu turpinājām uz viņa mājām. Bij jāapsola, ka atpakaļ nākot te iegriezīsimies nosvinēt karu. Bij ziņa, ka Ventspilī jau ir krievu kara kuģi. Ugālnieka mājas sasniedzām tās pašas dienas vakarā. Nodzīvojām vairākas dienas, kad sastapām pirmos krievu karavīrus. Tie prasīja vai ir ieroči un nāca klāt pārbaudīt apģērbu. Vispirms protams meklēja tur, kur var atrast pulksteni. Man bij piemiņa no mātes - tāds mazs zelta imitācijas [2.lp.] pulkstenītis, kuru viņa jaunības dienās nēsājusi kaklā kā medaljonu. Es viņu jau biju paspējis nobēdzināt apģērbā. Tā kā pie mums neko neatrada, tad arī neko neteica. Mēs atradām vienā mašīnā daudzas labas topogrāfiskās kartes. No tām izpētījām, ka uz Jaunauci aiziet var pa mežiem vien. Par piederīgiem neko nezinājām. Drīz mēs uzsākām atpakaļceļu uz Spāres mājām, lai nosvinētu kara beigas. Ceļš vienu laiku vijās caur mežu. Ieraudzījām pretī jājam krievu karavīru, pēc tautības izskatījās pēc žīda. Uzprasīja, vai mums ir ieroči. Pieteica, lai mēs ejot tikai pa ceļu. Tas mūs izbrīnēja. Mežs drīz beidzās. Tiklīdz bijām no meža ārā no grāvja piecēlās šmurgulis, jauns krievelis ar pagrieztu šautenes stobru uz mums. Uzkliedza: “Rokas augšā!” Tālāk vēl redzējām bruņotus cilvēkus. Tiem bija partizāņu vienības nozīmītes. Sekoja atkal apģērba pārbaude. Mazais krievelis ar lielu labsajūtu atņēma manu kabatas bateriju, kas man kā lielgabala tēmētājam naktī bija vajadzīga. Vispirms mūs nodzina Spāres ezera malā un lika sēdēt. Tad mums pievienoja vēl vairākus vīriešus un aizdzina uz Spāres stacijas rajonu. Tur mēs ieraudzījām lielu lauku pilnu ar vīriešiem. Izrādījās, ka Kurzemes teritorija tiek rūpīgi ķemmēta un visi vīrieši no 16-60 gadiem tiek aizturēti. Tie, kas bij paņemti no mājām, tiem bij līdzi pārtika. Citiem nebija nekā. Uz vakara pusi ļoti gribējās ēst. Palūdzām no tiem, kam maizes vairāk pa šķēlītei. Tad man sākās nelaime ar zābakiem. Man bija kājās labi vācu armijas ādas zābaki. To bij ievērojis viens krievu kareivis un uzstāja, lai es mainu. Vairākas reizes jau biju viņu atraidījis. Bija tā ap pusnakti. Biju aizmidzis. Pamodos no rāviena aiz kājas. Kamēr piecēlos sēdus, zābaks jau bija norauts. Bija šausmīgas dusmas, bet sapratu, ka te nekas nav līdzams. Noāvu un pasviedu arī otru. Viņš atstāja vietā novalkātus nošķiebtus ķirzas zābaķeļus. Tie man bij par maziem, knapi dabūju kājā. Tie stipri spieda. Nākošā rītā par notikušo teicu vienam virsniekam, tas atbildēja - nevajadzēja atdot. Tajā dienā atkal notika pamatīga kratīšana. Tika atņemts viss, kas pēc viņu domām mums nav vajadzīgs. Kā naži, spogulīši, ķemmītes, lielāka nauda. Notika arī kaut kāda reģistrācija. Mūsu Rīgas draugs pievakarē bij saticis sievieti, kura dzīvo netālu no viņa radiem, un aizsūtījis ziņu, lai atnes kaut ko ēdamu. Nākošā dienā sāka saukt mūs pēc uzvārdiem un formēt gājienu pa 4 rindā. [3.lp.] Mēs ar nepacietību gaidījām meitenes ar pienesumu. Bija jau kolonna saformēta un vēl tikai pārskaitīja, kad ieraudzījām rīdzinieka meitenes. Viņas sargi vairs nelaida pie mums. Mēs sākām māt ar rokām un viņas mūs ieraudzīja. Viņas nebija no bailīgajām un virzījās kolonnai līdzi, cenšoties nokļūt mūsu tuvumā. Tad izdevīgā brīdī pieskrēja pie mums, atdeva nesamo. Es paspēju izvilkt no drēbēm savu pulkstenīti un ieliku vienai meitenei saujā. Teicu - ja atgriezīšos, tad dabūšu, ja nē - lai paliek par piemiņu. Maisiņā bij liels gabals žāvētas cūkas gaļas un liels garšīgs lauku maizes kukuls. Par to es meitenēm esmu visu mūžu pateicīgs. Kolonna bij vismaz 0,5 kilometri gara. Caur abām ceļa malām virzījās apsargi. Pāris virsnieku bij jāšus uz zirgiem. Bija vēl daži pajūgi, kur iesēdināja tos, kas galīgi nevarēja paiet. Man iešana bij ārkārtīgi grūta. Katris solis bij saistīts ar stiprām sāpēm noberztajās pēdās. Kāds Dievs man deva spēku visu to izturēt? Vakaros, kad atļāva rīkoties uz naktsguļu, es nokritu un negribēju vairs kustēties. Labi, ka draugi palīdzēja sakārtot guļvietu un sagatavot kaut ko vakariņām. Deva kaut kādu sauso pārtiku. No rītiem kājas bij kā stabi, kamēr iekustējās. Gājām cauri Kurzemes skaistākajām vietām - Sabilei, Kabilei. Visur ziedēja ievas, dziedāja lakstīgalas. Bija maija mēnesis. Bet mums pa galvu šaudījās doma, ka tas var būt pēdējais pavasaris Latvijā. Gājien beidzajās trešajā dienā Matkulē.

[Matkules punktā]

Tas ir ziemeļos no Saldus, kur bij iekārtots tāds kā filtrācijas punkts. Matkules filtrācijas punktā bija vairāki lieli šķūņi, kuros bij nedaudz salmu. Tur mēs naktis pārgulējām. Par mani apžēlojās Laimes māte. Satiku vienu tādu pašu leģionāru, kurš tāpat bij “apmainījis” zābakus. Viņam bij iedoti pārāk lieli, kas berza kājas. Viņš pamēģināja manus un atrada, ka tie viņam der labāki. Tā es tiku no savas nelaimes vaļā. Šeit notika kaut kāda šķirošana. Tos, kam bija dokumenti un kas varēja pierādīt, ka ir “kristāl” tīri vai pat ar nopelniem, tos atlaida mājā. Bet kam bija drusku nacionālā krāsa vai vācu smaka pielipusi, tie tika paturēti. Katru dienu vai dažreiz vairākas reizes vajadzēja stāties, kā mēs teicām, “fotografēšanai”. Tad nostādīja vienrindu līnijā, un atbraukušie cilvēki, parasti ar partizāņu vienības “Sarkanā bulta” nozīmītēm, lēni gāja gar ierindu un meklēja sev pazīstamus cilvēkus. Neatceros, ka kāds būtu sazīmēts. [4.lp.] Es Matkulē satiku vienu pazīstamu cilvēku. Mūsu Bulduru skolotāja P. T. brāli. Viņam es atdevu savu Ziemassvētku kaujās nopelnīto Dzelzs krustu. Klāt turēt to bija bīstami. Vairāk ar viņu neesmu ticies. Šeit notika arī pirmā pratināšana. Par to uzrakstīja protokolu. Pratinātāji bija vairāki. Es izvēlējos vienu inteliģenta izskata majoru un gāju pie tā klāt. Un nebiju kļūdījies. Viņš man paprasīja karavīra apliecību, kuru es viņam iedevu. Viņš sastādīja pavisam īsu protokolu. Ierakstīja tikai vienības, kurās es esmu vācu armijā dienējis, kad un cik ilgi tajās sastāvējis. Neierakstīja pat apbalvojumu, kurš apliecībā bij ierakstīts. Pēc tam bij pavirša ārsta apskate un bij jāšķiras no matiem. Apmēram pēc divu nedēļu nodzīvošanas mūs atkal sastādīja ierindā pa četriem, un sākām gājienu uz Jelgavu. Tā kā kājas pa šo laiku bij sadzijušas un atpūtušās, tad šo ceļu veicu bez grūtībām. Ejot pat uzrāvām pa dziesmai, ko gan virsnieki tūlīt centās apklusināt. Sirds sažņaudzās, kad iegājām Jelgavā. No pilsētas bij palikušas tikai drupu kaudzes. Šur tur rēgojās dažas neskartas mājas. Mūs sadzina pļavā blakus cukurfabrikai. Laida sagādāt malku un kurināt uguni. Uzturā bij kādi biezputras konservi, kurus vajadzēja uzvārīt. Naktis bij aukstas un mēs salām. Mani par laimi sildīja biezais vācu armijas mētelis. Blakus ņēmu kādu jaunu zēniņu, kas bija paņemts vienā plānā uzvalciņā. Pēc vairāku dienu pavadīšanas pļavā, mūs sadzina ar dzeloņdrātīm iežogotos aplokos. Šeit bija tāds cilvēku blīvums, ka varēja vai nu stāvēt vai sēdēt. Kur gulēt visiem vietas nebija. Šeit bija arī drausmīga netīrība. Atejām bij vienkārši izraktas bedres, kuras bij pilnas un gāja pāri. Vienu nakti uznāca stipris lietus, kas mūs ļoti samērcēja. Pēc vairāku dienu pavadīšanas šai drausmīgajā vietā mūs sāka izsaukt pēc uzvārdiem, pa 42 cilvēku lielās grupās. Tad dzina uz dzelzceļa vagoniem. 42 cilvēki bij paredzēti vienā mazajā preču vagonā. Tā sākās manā dzīvē visbriesmīgākais posms.

Kolhozā

Tagad pastāstīšu, kā sēja kolhozā. Bija trešais kolhozu pavasaris. Laiks lietains, zeme nebija strādājama. Sējas darbi iekavējās. Partijas vadībai tas nebij pieņemams. Uz visiem kolhoziem tur, kur sēja neveicās, no rajona tika atsūtīti sējas pilnvarotie. Pie mums atbrauca milicijas priekšnieks. Slaids jauns puisis, spožā milicijas virsnieka formā ar spožu pistoli pie sāniem. Viņš sasauca kantorī visus brigadierus un noprasīja: “Cik jums šopavasar jāapsēj? Tā…, tagad šo platību izdaliet uz desmit. Cik jums iznāca?… Tagad norunāsim, ka jūs uz kantori pie manis ar ziņojumu nenāksiet, kamēr tajā dienā šī platība nebūs apsēta. Sapratāt!?…” Protams, brigadieri palūrēja uz spožo pistoli un saprata. Pavēles neizpildīšanas gadījumā varēja nākties atbildēt par sabotāžu vai kaitniecību. To neviens nevēlējās. Tamdēļ visi brauca uz klēti, ņēma ārā sēklu. Visus, kas prata sēt, lika pie sēšanas. Ja bija kaut kur kaut cik zeme apstrādāta, sēja tur. Ja nebija sēja uz pagājušā rudens arumiem. Vakaros visi ziņoja par plāna izpildi. 10 dienās sēja bija pabeigta un rajona pilnvarotais lepni paziņoja par sējas plāna izpildi. Visas 10 dienas viņš no kantora ārā neizgāja. Pēc tam brigadieri centās kaut kā izsēto sēklu iestrādāt. Protams, pēc tādas sējas rudenī daudz ko ievākt nevarēja. Pie tam, kā par spīti, rudens atkal bija lietains. Labības vākšana un nodošana valstij notika lēnām. Atkal rajona vadība sūtīja sagādes pilnvarotos, jo rajoni sacentās savā starpā par ātrāku obligāto graudu sagādes izpildi. Pilnvarotie bieži pavēlēja kult slapju neizžuvušu labību, tā zemo ražu vēl samazinādami. Vai kolhozam pašam, kas paliek, tas nevienu neinteresēja. Arī mums dārzeņi tik labi neizauga, kā iepriekšējā gadā. Mēs tomēr devām kolhozam labus ienākumus. Tagad labāki bij ar realizāciju un transportu, jo kolhozam iedalīja 1,5 tonnu automašīneli. Braucām pat uz Rīgas tirgu. Tagad pastāstīšu anekdotisku, bet patiesu notikumu, lai varētu saprast, kādi dažkārt mēdza būt partijas ieteikti priekšsēdētāji. Bija jau novembris, kad pie manis dzīvoklī (mēs dzīvojām kantora mājā) bija kaut kāda iedzeršana. Te bija manas māsas vīrs, kolhoza grāmatvedis, kolhoza priekšsēdētājs Semjonovs un Auces lauksaimniecības bankas pilnvarotais. Viņš kolhozā veica kādu dokumentu pārbaudi. Bija jau vairākas glāzītes iztukšotas. Mēles kļuvušas lokanas, valodas veicās. Nez kā priekšsēdētājs [13.lp.] sāka žēloties, ka kolhozam daudz graudu jādod mašīnu traktoru stacijai par paveikto darbu kolhozā. Manas māsas vīrs, liels zobgalis un anekdošu stāstītājs sāka Semjonovu “paķert”. “Klausies, kāpēc tev jāņem MTS traktori? Nopērc kolhozam ziloni.” Semjonovs jau palika uzmanīgs. - Ko ar viņu var darīt? - Visu ko, pieckorpusu arklu velk, ka neķeras. - Jā, bet ko viņš ēd? Kā viņš jāuztur?… - Visu ko, vasarā koku lapas, zarus, ziemā siena slotiņas, sakņaugus. - Jā, bet cik tāds var maksāt un kur viņu dabūt? - Tagad sarunā iesaistījās bankas pilnvarotais. - Es nu tā īsti nezinu, bet tā ap 5-6 tūkstoši rubļu, vairāk nebūs. Un Tev Semjonov lauksaimniecības bankas aizdevums kolhozam garantēts. Droši vien jāmeklē zooloģiskos dārzos. - Tad vēl drusku mēles pakulstījām un šķīrāmies. Nākošā rītā atkal satikāmies - grāmatvedis, bankas pilnvarotais un es. Atnāca arī priekšsēdētājs. Mēs jau vakardienu bijām piemirsuši. Tad Semjonovs pēkšņi ieteicās: “Jūs nestāstiet citiem priekšsēdētājiem par to ziloni. Es gribu viņu pirmais nopirkt.” Mums palika mutes vaļā. Viņš mūsu “zirgošanos” bij ņēmis nopietni. Gads kolhozā noslēdzās slikti. Neatceros cik mēs saņēmām. Pie tik zemas samaksas daudziem, lai izdzīvotu, bij jāmācās zagt. Kolhoznieki visu vainu uzkrāva priekšsēdētājam. Kaut arī viņš maz ko varēja lietas labā darīt. Galvenā vainīgā bij partija ar savu nejēdzīgo zistēmu. Gada pārskata sapulcē rajona vadība gribēja atstāt bijušo priekšsēdētāju, bet kolhoznieki kā mūris nostājās tam pretī. Pirmo reizi redzēju tik vienotu pretestību. Nelīdzēja nekāda aģitācija no rajona pārstāvju puses. Pēc sazināšanās ar Auci atļāva ievēlēt citu priekšsēdētāju no kolhoznieku vidus. Tas vienu brīdi bij vadījis vienu no kolhoziem līdz kolhozu apvienošanai. Bet šis gājiens daļēji izšķīra arī manu likteni. Kaut kur kolhoznieki bij izteikuši, ka mani esot jāliek par priekšsēdētāju, jo kaut ko sajēdzu no lauksaimniecības. Tā varēja domāt tie, kas nesaprata partijas politiku. Ja arī es būtu piekritis, tad partija nedrīkstēja to pielaist. Nedod Dievs uzņemties uz kakla tādu krustu. Bet vecais priekšsēdētājs ar savām cāļa smadzenēm bija iedomājies, ka es esmu sakūdījis kolhozniekus, lai viņu nosviež un pats varu ieņemt viņa vietu. Man pat prātā tāda doma nebij nākusi. Viņš tagad pret [14.lp.] mani sāka izvērst melu kampaņu. Ja kolhozā viņš dzirdīgas ausis atrada maz, tad Auces čeka tādas ziņas vien gaidīja. Mani brīdināja viens Auces agronoms, kuram bij iznācis nejauši noklausīties, ka Semjonovs vienam čekas virsniekam mani raksturojis kā negantu padomju varas pretinieku un ienaidnieku. Iekšēji jau tāds es biju, ārēji un darbos to nu pierādīt nevarēja. Bez tam vēl bija neganta ienaidniece ciema padomes sekretāre. Viņas ģimene bij cietusi vācu laikā. Manas tēva mājas mūsu ģimenei atpakaļ nedeva. Sekretāra tajās bij iemitinājusi savu mātes māsu, kuras vīrs sev kādreiz piederošo vecsaimniecību bija nodzēris. Viņš pēc komunistu kvalifikācijas bija bijušais budzis. Tā kā mans tēvs bij iegājis celmos un ar milzīgām pūlēm iekopis nelielu saimniecību, pagasta iedzīvotāji viņas rīcību nosodīja. Viņai bij arī liela vēlēšanās dabūt mani pie baltajiem lāčiem. bet čekai bij savi plāni, bailes un paklausība bij jāuztur ar terora palīdzību. Jau pirms manis vairāki pagasta vīrieši bij arestēti ar līdzīgu pagātni. Un tā pienāca 1952. gada 24. maija rīts. Mēs vēl gulējām, kad pagalmā norūca mašīna. Sieva pieskrēja pie loga un iesaucās: “Arvīd, karavīri!” Sapratu, ka atbraukuši pēc manis. Bij jāpamet sieva, ar kuru bijām tikai 3 gadus precējušies. Bija jāpamet pirmā meitiņa, kurai bija gads un viens mēnesis, un tā spēra pirmos patstāvīgos solīšus. Bija jāpamet sirmā māmuļa, kura jau 1945. gadā bij izdzīta no mājām un atstāta viena, jo es biju frontē. Tēvs ar māsu bij arestēti un izsūtīti. Viņa teica: “Es aizgāju tur, kur mani neviens nedzird, un kliedzu ar balsi. Pagalmā stāvēja smagā mašīna, kurā jau atradās divi arestētie. Viens bij mans kādreizējais kaimiņš. Otrs - viens bijušais leģionārs. Viņu gan Aucē pēc neilgas pratināšanas palaida mājā. Laikam par leģionu neko vairāk nevarēja “piesiet”. Es jau nu sevi neuzskatu par māņticīgu, bet, kad mašīna izbrauca uz ceļa, pirmais, kas mums brauca pretī, bij vīrietis uz velosipēda. Man caur galvu izskrēja doma - būs laime, atgriezīšos. Vispirms ievietoja Auces čekā. Tur lika uzrakstīt biogrāfiju. Vēl drusku papratināja par notikumiem, kurus nebiju biogrāfijā minējis, bet čekai tie bija. Pēc tam ielika Auces milicijas cietuma kamerā. Pēc dažām dienām ar pasažieru vilcienu nogādāja uz Rīgas čekas “Citadeli” Stabu ielā.

[Rīgas čekā]

Kājas man trīcēja, ieejot čekas namā, [15.lp.] jo atmiņā nāca viss vācu laika avīzēs rakstītais - kā tur spīdzināja, mauca nagus un t.t. Domāju - nu tas sagaida arī mani. Vispirms mani iebāza “boksā”. Tas ir skapja lielumā. Tur var vai nu stāvēt vai sēdēt. Pēc neilga laika durvis atvēra un mani saņēma vīrs ar diezgan pagaru virtuves nazi rokā. Lika man izģērbties un drēbes atdot viņam. Pašam lika lasīt cietuma iekšējās kārtības noteikumus. Man karsts pārskrēja pār muguru. Domāju - ko viņš ar to nazi darīs? Ar vienu aci skatījos uz noteikumiem un ar otru - uz čekistu. Atvieglojuma sajūta pārņēma, kad redzēju, ka viņš ar nazi izgriež no manām drēbēm metāla pogas un āķus, ļekas. Ar tām varot izdarīt pašnāvību. Pēc tam lika apģērbties un aizveda mani, un ievietoja vieninieku kamerā. Bikses bij jātur ar roku, jo šļuka zemē. Vēlāk ar kādu šņorīti no apakšbiksēm sakārtoju, katās kaut cik turējās uz gurniem. Kamera bij 3x4 m liela, bez logiem. Tajā atradās gulta ar segu un spilvenu. Vēl kamerā atradās skārda trauks - “paraška” - dabīgo vajadzību kārtošanai. Pie griestiem dega 200 watu spuldze. Durvīs bij lūka, caur kuru pasniedza ēdienu un ar arestēto sarunājās. Vēl cilvēka augstumā durvīs bij maza actiņa, kuru atverot sargs varēja redzēt, ko arestētais dara. Pa galvu jaucās visādas domas. Laiks vilkās šausmīgi lēni. Sāku pētīt ieskrāpējumus uzsienām. Tur galvenokārt bija dātumi, cik ilgi cilvēki šeit bija turēti. Viens bij ieskrāpējis 16 dienu dātumu. Vakarā nevarēju sagaidīt laiku, kad varēs sākt gulēt. Man likās, ka ir jau pusnakts, kad atļāva gulēt. Jāguļ bij tā, ka sargs var redzēt galvu un seju. Aizsegties pret spīdīgo gaismu nebij brīv. Tad tūlīt tika uzmodināts un draudēts ar karceri. No rītiem veda uz ateju. Tur varēja izliet parašku un nomazgāties. Katru dienu 15 minūtes veda uz pastaigu. Tā notika laukumā, ko no trim pusēm iežogoja sešstāvu nami, un ceturtā bij mūris 4 stāvu augstumā. Laukums bij 10-12 m garš un 6-8 m plats. Arestētie to trāpīgi bij nosaukuši par lauvu bedri. Tātad atrados vieninieku kamerā. Par uzturu, kādu deva, īsti vairs neatceros. Atceros, ka tas bij slikts cietuma uzturs. Pienesumus varēja saņemt. ļoti smagi pārdzīvoju, kad sargs caur lodziņu iedeva sievas atvestos produktus. Raudāju kā nopērts bērns. Sievai jau tā tagad bij grūti. Visas rūpes par dzīvi, mazo meitiņu un sirmo māti tagad gūlās uz viņas vienas pleciem. Nu viņai bij jārūpējas vēl par mani. Jātērē dārgais laiks, trūcīgie naudas līdzekļi un vēl [16.lp.], protams, jāsaņem visādi pazemojumi. Mani ilgi nesauca pratināšanai. Vēlāk noskaidrojās, ka no Auces nav atvesti mani sākotnējie protokoli. Laiks vilkās šausmīgi lēni. Lai īsinātu laiku un saglabātu kaut cik nervus, izdomāju nodarbošanos. Mēģināju atcerēties un izdzīvot visus notikumus no agrās bērnības līdz arestam. tas man ļāva daudzas stundas dzīvot pagātnē un atslēgties no patreizējā stāvokļa. Pēc tam, kad tas it kā bij “izdzīvots”, mēģināju atcerēties visas dziesmas, kādas vien zināju, un klusībā izdziedāt. Tā atkal es izrāvos no briesmīgās tagadnes. Bija jau pagājušas kādas 10 dienas, bet vēl nebiju ne reizes pratināts. Pa šo laiku tiku vienreiz aizvests pie čekas ārstes, kura man iespricēja aizsargpoti pret tīfu. Ārste bij veca, ļoti vāja un neglīta sieviete. Arestētie bi viņai iedevuši trāpīgu iesauku - “koka nāve”. Otrreiz mani aizveda uz dušām nomazgāties. Tad vienu pēcpusdienu pavērās lodzīņs un sargs teica “brauksi augšā”. Sapratu, ka nu sāksies pratināšana. Tā notika sestā stāvā. Atkal atmiņā atnāca vācu laika briesmu stāsti, un mani māca bailes un neziņa. Jā, tiklīdz no kameras gāja ārā, rokas bij jātur uz muguras. Ja pretim tika vests kāds arestētais, tad tūliņ bij jāapstājas un jāapgriežas ar seju pret sienu. Tā jāpalaiž pretim nākošais garām. Uz 6-to stāvu veda ar liftu. Tam bij nosaukums no Bībeles - “Elja rati”. Augšā bij pagarš koridors, kuram abās pusēs bij pratinātāju kabineti. Koridoram bij dots nosaukums “Golgātas ceļš”. Ieveda vidēji lielā telpā, kurā atradās rakstāmgalds ar krēslu. Tur sēdēja izmeklētājs. Pretī pie sienas taburete, kur lika apsēsties arestantam. Pie galda sēdēja diezgan neveselīga izskata krievs - Ļisīcins. Labu laiku viņš šķirstīja dažādus papīrus un man neko nejautāja. Tad prasīja, vai es daudzmaz saprotu krievu valodu. Vai varam iztikt bez tulka? Teicu, ka varam mēģināt. Tagad jau biju drusku nomierinājies un kājas vairs netrīcēja. Vēlāk es šad un tad savu vājo krievu valodu izmantoju savā labā. Ja viņš man uzdeva jautājumu, kur man vajadzēja apdomāties, tad teicu, ka nesaprotu. Kamēr viņš centās man citādi ieskaidrot, es izdomāju atbildi. Neatceros, ko pirmajā reizē man īsti prasīja, bet tas nekas svarīgs nebija. Jāsaka, ka fiziska iespaidošana pie manis netika pielietota. Bet ne tik viegli gāja tiem, kas bij darbojušies pa mežiem. Un vēl grūtāk gāja tiem, kam viņi neko lāga nevarēja “piesiet”. Dažs centās visu noliegt un tā izkļūt ārā. Veltīgas cerības. Tos vārdzināja daudzus mēnešus un beidzot tomēr [17.lp.] kaut ko “piešuva” un notiesāja. Tā čeka bij lielākā nervu un veselības bendētava. Cietums jau drusciņ labāks. Man, viņu skatījumā, bij “noziegumu” kā sunim blusu. Tagad tik vajadzēja taisīt protokolus. Sākās ar to, ka esmu sastāvējis “militāri fašistiskā organizācijā “Mazpulks”. Tad biju iesaistījies pašaizsardzības grupā. Pagastam bij jādod 36 cilvēki dzelzceļa apsardzībai. Es biju no leģiona atbrīvots, tad mūs pirmos iesaistīja šajā grupā. Tā es iekļuvu policijas “C” grupā vai, tā sauktajos, šucmaņos. No policijas “C” grupas 1943 gdā oktobrī iesauca policijas bataljonā. Pēc īsas apmācības Bolderājā nosūtīja uz Latgali - uz Latvijas-Krievijas robežu. Tur sarkanie partizāni laupīja un postīja Latvijas teritorijā dzīvojošos. Kāda 5 klm. plata josla nebij apdzīvota. Vēlāk bataljons izbrauca uz Baltkrieviju. Vienu grupu no tā nosūtīja uz Daugavpili, apriņķa priekšnieka rīcībā. Tā tika iekļauta Daugavpils apsardzības vienībā. Pēc tam, uz paša vēlēšanos, tiku pārcelts uz Jelgavas apsardzības vienību. Tur stāvēju uz Jelgavas apkārtnes tiltiem. Pēc Jelgavas krišanas aizklīdu uz dzimto sētu Jaunaucē. Tur atradās vēl Jelgavas apriņķa priekšniecība. No šejienes tiku nosūtīts uz 19. divīzijas artilērijas pulka 3. divizionu, kurš, braucot no apmācībām Čehoslovākijā, pārrāvuma dēļ frontē bij palicis Kurzemē. Tiku tur ieskaitīts par rezerves numuru. šajā vienībā nokaroju līdz kapitulācijai. Tas lūk viss bij jādabū protokolos. Mani “nodarījumi” tika kvalificēti pēc kriminālkodeka 58-1a panta kā dzimtenes nodevība. tad vēl bija 58-11 pants, kas liecināja, ka esmu darbojies grupā. Es ieņēmu tādu nostāju, ka to, ko biju darījis Jaunaucē un kur čeka varēja savākt lieciniekus, stāstīju visu, kur biju piedalījies, jo man jau nebija, ko slēpt. Bet par to, kas notika slēgtajās [vienībās], teicu tikai to nepieciešamo. No arhīviem viņi bij izrakuši policijas bataljona karavīru sarakstu. Vien Jaunauces komunists man gribēja “piešūt lietu”, ka esmu viņu aresta laikā apsargājis. Tā kā to nebiju darījis, tad pieprasīju izsaukt citu liecinieku, kurš apstiprināja manu teikto. Tā es tiku vaļā no galvenā apsūdzētāja. 19. dienā, kas bija pavadīta vieninieku kamerā, mani izsauca ar mantām un ievietoja kopkamerā.

[Kopkamerā]

Tur bijām no 7-8 cilvēkiem. Pārsteigums bij liels, kad kameras dibenā ieraudzīju savu kaimiņu, ar kuru reizē tiku arestēts. Pirmajā dienā es esot visu dienu [18.lp.] bez apstājas runājis. Kamerā bijām 8 arestētie. Šeit laiks pagāja ātrāk, un sākās arī intensīva pratināšana. Pratināja dienu un nakti. Parasti uz pratināšanu izsauca pēcpusdienā. Īsi pirms gulētiešanas atlaida uz kameru. Neilgi pēc apgulšanās, kad bij iemiguši pirmajā miegā, atvērās lodziņš durvīs, un sargs teica: “Uz burtu “L””. Tad tiem, kam uzvārds sākās uz burtu “L”, vajadzēja nosaukt savu uzvārdu, vārdu un tēva vārdu. Skanēja pavēle: “Brauksit augšā!” Pratināja gandrīz visu nakti. Atlaida uz kameru 1 stundu pirms augšāmcelšanās. Dienā gulēt nebija brīv. Gultas šeit dienā piecēla pie sienām. Tā kā šeit kamerā bij šacha spēle, tad pratinātie apsēdās pie šacha galdiņa, rokās atspieduši galvu, tēloja, ka spēlē šachu, un tā drusku pasnauda. Izmeklētājs līdz pēcpusdienai izgulējās, un nākošā naktī atkārtojās tas pats. Mēģināja morāliski sagraut. Mazliet vēl par čekas citadeli. Koridoru, kurā bij vieninieku kameras, sauca par “Kungu ielu”. Šeit sēd kungi. Koridoru, kurā atradās sieviešu kameras, sauca par “Rožu ielu”. tur tiek turētas “rozes”. Vēl bij mazs koridoriņš, kurā atradās 3 vieninieku kameras. To sauca “Aklās zarnas iela”. Garais koridors, kurā atradās lielās kameras bij “Dubļu iela”. Tur kameras bij ļoti mitras. Šis koridors stiepās paralēli Stabu ielai. Trotuāra malā redzamie lodziņi ir kameru logi. Čekas pagrabos biju apmēram mēnesi. Kad pratināšana bij nobeigta, pārveda uz Centrālcietuma 2. korpusu. Mani “nodarījumi” saistījās ar kara laiku. Par laiku pēc filtrācijas nometnes man nemaz neko nemēģināja “piesiet”. Atgriežoties no Komsomoļskas, mūsu ešelonu sagaidīja pats iekšlietu ministrs Eglītis. Tas teica: “Ar šo dienu visi jūsu kara laika “noziegumu” ir piedoti. Par to jūs vairs nekad nesodīs! [1] Brauciet mājās un strādājiet, parādiet, ka esat pilntiesīgi padomju pilsoņi.” Es to pateicu izmeklētājam. Viņš vienkārši atbildēja, ka tagad tāda Eglīša vairs nav.

[Centrālcietumā]

Centrālcietuma 2. korpusā ir nelielas 4-vietīgas kameras. Tajās ievieto arestētos līdz tiesas spriedumam. Manā kamerā atradās viens kriminālists - recidīvists. Jau vairāk reizes sodīts un gaidīja atkal tiesu. Otrs bij Daugavpils krievs, kurš nepārtraukti visu dienu skaitīja pātarus un lūdza Dievu. Tas bij politiskais. Viņš atradās apcietinājumā jau gadu. Bet lieta vēl nebija nobeigta. Viņš nebija parakstījis nevienu pratināšanas protokolu. Cik no viņa sapratu, viņš strādājis pasu galdā un “meža brāļiem” pagādājis pases, bet to viņš noliedza. [19.lp.] Vēlāk noskaidrojās, ka no Noriļskas izsaukts viens notiesātais un viņa vaina pierādīta. Neatceros, vai jūlija beigās vai augusta sākumā man bij tiesa. Tiesāja kara tribunāls Gaiļa ielā. Tiesnesis bij majora pakāpē, piesēdētāji - divi veči armijas formās. Kopā ar mani tiesāja manu bijušo kaimiņu, kuram “nodarījums” bij pavisam niecīgs. Īsu brīdi bij apsargājis arestētos komunistus. Mani ļoti pārsteidza fakts, ka līdz ar izsauktiem lieciniekiem tribunāla ēkā bij iekļuvusi mana sieva. Tas [bija] ļoti nepatīkami izsauktajiem lieciniekiem. Viņu, protams, zālē nelaida, bet viņa 2 reizes pavēra durvis un, kamēr sargi viņu aizdzina projām, pateica dažus vārdus. Tiesas sēde - formāla. Izskatīja visus sastādītos protokolus un nopratināja lieciniekus. Pirms liecinieka liecības apsūdzētajam prasa, vai viņam ar liecinieku normālas attiecības. Kad pienāca izpildkomitejas sekretāres kārta, es atbildēju, ka man ar viņu nav normālas attiecības. Viņa atņēma manai mātei mājas un tur ielika savu radinieku - bijušo kulaku. Tad tiesnesis prasīja, vai mēs savā starpā kāvušies, vai citādi plēsušies. Atbildēju - nē. Nu tad jums attiecības normālas. sanāca gandrīz vai smiekli. Arī spriedums bij zināms un nepārsteidza. Par 58-1a pantu cita soda nebija kā 25 g. Pēc tam vēl 5 gadi bez tiesībām. Bet tā kā nejutos vainīgs, tad arī nejutos kā sodīts. Pastāvīgi cerēju, ka šis briesmīgais sods nebūs jāizcieš. cerības bij tās, kas palīdzēja izdzīvot. Pēc tiesas tiku ievietots Centrālcietuma 3 korpusā. Tajā atradās notiesātie līdz izsūtīšanai uz lāgeriem. Kameras bij lielas ar divstāvu guļamvietām, kurās varēja izvietoties ap 40 cilvēku. Mēs bijām pāri par 30. šeit jau vairs garlaicība nemāca. Kamerā bij daudzas spēles un grāmatas no cietuma bibliotēkas. Es izlasīju diezgan daudz grāmatu. Galvenais labums, ka bijām tikai politiskie. Šeit tika stāstīti dažādi piedzīvojumi; notika arī veselīga apcelšanās un izjokošana. No rītiem veda uz ateju un mazgāties. Tad arī izlēja un izskaloja “parašu”. Pastaiga bij 20 minūtes dienā. Tā notika cietuma pagalmā ar 2 metru augstas dēļu sētas iežogotos laukumos. Tajā laikā kamerā tika pārbaudītas logu restes, vai nav pārzāģētas. pa logiem ārā nedrīkstēja skatīties. Apakšējā daļa bija aizkrāsota. Uzturs jau bija švaks. Lāga vairs neatceros, cik daudz deva maizes. No rītiem bija maize un kaut kas līdzīgs tējai vai kafijai bez cukura. Pusdienā un vakaros - kaut kāda zupa. Pienesumus [20.lp.] varēja saņemt 2 reizes mēnesī. Kam jau tie bija, izsalkumu nejuta. Centāmies palīdzēt tiem, kas pienesumus nesaņēma. Pirms izsūtīšanas uz lāgeri atļāva satikšanos ar piederīgiem - 15 minūtes. Komunisti, kas bij turēti cara un Latvijas laika cietumos, stāstīja, ka viņi studējuši partijas vēsturi, izdevuši slepenas “avīzes”, sazinājušies ar citām kamerām. Tagad par vismazāko zīmuļa galiņu vai papīra gabaliņu draudēja karceris. Vismaz 2-reiz mēnesī tika izdarītas tādas lielas kratīšanas. Tad visus izveda no kameras uz kādu tukšu telpu. Kamerā ieradās pārbaudītāji. Tie pārbaudīja šiki visas personiskās mantas, gultas drēbes, izskrāpēja un pārbaudīja visas-visas dēļu spraugas. Gultām, galdiem, soliem. Mums savukārt tai telpā bij pilnīgi jāizģērbjas un drēbes jānodod pārbaudītājiem. Tie iztaustīja un pārbaudīja katru vīli, kabatu un aizoderi. Pirms drēbju saņemšanas pašam bija jāizplēš rokas uz sāniem un jāizdara pietupiens, lai nevarētu neko noslēpt. Ļoti sekoja, lai kamera ar kameru nesazinātos. Tas tikai norāda, cik mīksts ir bijis agrāko politisko režīms. Te tā nodzīvoju līdz 1952. gada decembra vidum. [..]
_________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, L. Mileiko mape, inv. Nr. 2746, 1-32.lp. Oriģināls, mašīnraksts.

[1] Izcēlums manuskriptā.

Ievietots: 30.10.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV