Ilgas Krūmiņas atmiņas par ebreju Presu ģimenes slēpšanu Otrā pasaules kara laikā.
____________________________________________________________

Dr. Oskars Press - tēvs
Vilma Press - māte
Bernhards Oskars Press - dēls (mājās viņu sauca “Hanss”. Tāpat to saucām arī mēs: Hanss, Ansis, Ansītis).
_____________________________________________________________

Pirms liktenīgajām dienām mēs Presu ģimeni pazinām tikai daļēji. Mana māte, kas, gatavodamās braucienam uz Itāliju, apmeklēja itāļu valodas kursus, iepazinās tur ar V. Presa kundzi. Es ar Presa kundzi iepazīties nepaguvu, jo mājās pie mums viņa nekad nav bijusi. Bet mana mammiņa teic, ka tā esot bijusi ļoti jauka un neparasti inteliģenta sieviete.

Dr. Oskars Press, kā slimo kases ārsts, dažas reizes apmeklēja mūsu mākalpotāju.

Hansu, pirms viņa apmešanās mūsu mājās, redzēju tikai vienu reizi. Viņš bija atnācis pateikties mūsu tēvam… Pateikties? Par ko?

Viņu kā ebreju bija noķēruši un apcietinājuši pērkonkrustieši. Apcietinājumā viņš bija sists un nežēlīgi mocīts. Palīgu meklēdami, Presi piezvanīja manam tēvam lūgdami, vai tas nevarētu viņu dēla labā ko darīt. Būdams vecs, cienījams rīdzinieks (LU mācību spēks), tēvs sāka zvanīt uz visām pusēm, gan ievākdams ziņas, gan snigdams tās tālāk. Pastāstīja, kur tas bija vajadzīgs, ka Presi ir ļoti cienījama ģimene un ka viņu dēls Universitātē lieliski mācās; neaizmirsa piemetināt arī to, ka dr. Press atnācis reiz mūsu mājās un kā ārsts smagas bombardēšanas laikā, kad reti kurš cilvēks būtu uzdrošinājies iet ārā. Tas viss kopā galu galā līdzēja - Hansu atbrīvoja. Par to viņš arī bija atnācis pateikties, atstādams uz mums visiem ļoti labu iespaidu - labi audzināts, inteliģents, turklāt sirsnīgs un simpātisks jauneklis.

Sekojot hitleriskās Vācijas paraugam, arī pie mums sākās zvērīga izrēķināšanās ar ebrejiem. Ir smagi atcerēties, kā viņus mocīja!

Gar mūsu māju Marijas ielā straumēm sāka plūst savas dzīves vietas pametušie, izbiedētie, nelaimīgie cilvēki, katrs nesdams līdzi tikai kādu mazu sainīti ar visnepieciešamāko, pametot visu pārējo likteņa ziņā. Visi viņi devās uz Padomju Savienību, cerēdami tur paglābties no nāves, bet visus notvēra un atdzina atpakaļ. Sievietes un bērnus atdalīja no vīriešiem un ieslodzīja Geto aiz augsta dzeloņdrāšu žoga, no kurienes pakāpeniski aizveda un nogalināja. Vīriešus nometināja citā vietā un katru dienu dzina smagos darbos. Vājākos nogalināja uzreiz, pārējos - pakāpeniski.

Visu to mēs zinājām un sapratām. Bail kļuva dzīvot… Bail no pašu pilnīgās pasivitātes. Nevar! Nevar tā! Skatīties un nevienam nemēģināt palīdzēt. Nevar! Tā klusībā domājām visi. Beidzot [2.lp.] mammiņa neizturēja: “Paņemsim Presus pie sevis! Noslēpsim!” viņa kādu rītu teica. “Bet kur?” es iesaucos. “Tā visizolētākā, vistālāk no durvīm.”[1] Tētis domāja visilgāk: “Ceturtais stāvs… Tikai vienas ārdurvis…,” viņš murmināja. “Bet…,” mēs ar klusi iebildām. “Nevar citādi! Kaut kas jādara.” “Nu, tad lai notiek!” tad viņš piekrita.

Kad tik tālu bijām tikuši, devāmies visi trīs uz virtuvi pie mājkalpotājas Līnas (Karlīne Pilsroze); tā bija vecs, labs un absolūti uzticams cilvēks. Līna mūsu plānam piekrita starodama. Arī viņai Presu liktenis smagi spieda sirdi. “Līna, bet - atcerēsieties? Nevienam nekad neviena vārda!”

“Nevienam nekad ne pušplēsta vārdiņa!” viņa atbildēja. “Labi! Tad lai notiek!”

Neatceros vairs noteikti, kādā veidā savu lēmumu darījām Presiem zināmu. Ar vīriešiem, vismaz sākumā, varēja kaut kā sazināties, kad tos dzina uz darbiem, ar sievietēm - ejot gar Geto augsto dzeloņdrāšu žogu. Tā tad arī izdarījām - nākošajā dienā mammiņa ar māsu, kas dzīvoja citā dzīvoklī, bet domāja un juta šai lietā tāpat kā mēs, devās uz to vietu, kur ebrejus dzina darbos. Kad Presi gāja garām, mammiņa pusbalsī teica: “Nāciet pie mums! Noslēpsim! Gaidīsim!” (Tuvumā nebija neviena[2] sarga!) Piezīme: skaidrības labā jāpiebilst, ka ebrejus tai laikā vispār apsargāja ļoti nepilnīgi, laikam vadoties no domas: “Kur tad šie spruks! Tikpat nav, kur palikt!” Tāpēc bija vēl iespējams sazināties, un bija iespēja izmukt.

Pēc pāris dienām pienāca man adresēta vēstule. Lai pārliecinātos, vai pareizi mūs sapratuši, Hanss ļoti nevainīgi rakstīja man it kā kādas draudzenes stilā. Saturs: “Mīļā Ilga, vai mēs ar papu nevarētu kādu laiku ēst pie Jums pusdienas un, varbūt, arī vakariņas? Esam ļoti nodarbināti, un laika nav gatavot.”

Nākošajā dienā aizsteidzāmies uz to pašu vietu, kur strādāja ebreji, un, Presus ieraugot, klusi pamājām ar galvu.

Nu viss bija pilnīgi skaidrs! Pirms turpinu savu aprakstu pieminēšu kādu apstākli, kas manu istabu bēgļu slēpšanai padarīja sevišķi izdevīgu. Starp vecāku istabu un manējo bija durvis ar neparasti dziļu aili. Iekārtojot tajā plauktus un izmantojot kā dibensienu vecāku plato garderobi iznāca ļoti ērts, liels skapis dažādu mantu glabāšanai. Tagad plauktu izņēma un iekšā ielikām divus šaurus krēslus. Tur, briesmu gadījumā, varēja apsēsties, durvis noslēgt - “netiek lietotas” - un kuram tad nāks prātā bīdīt nost smago garderobi otrajā pusē?!

Atgriezīšos pie notikumiem. Kad ar Presiem viss bija norunāts un pilnīgi skaidrs, metos kārtot savu istabu. Izņēmu un saliku čemodānos tās lietas, kas likās visnepieciešamākās. Pārējās atstāju, dažus plauktus drēbju skapī atbrīvojot jaunajiem iedzīvotājiem.

Nākošā dienā ap plkst. 12-iem pie durvīm skanēja kluss zvans. Atveram durvis. Dr. O. Press! Bet kur tad Hanss?

“Vai jūs domājat, ka mēs uzdrīkstētos iet kopā?” [3.lp.] viņš smejas. “Katram savs ceļš. Tagad gaidīsim.” Pacienājām atnākušo ar labāko, ko tolaik varējām sameklēt, un sākām gaidīt. Gaidām, gaidām, nenāk! Sākām jau uztraukties. Kur tad viņš paliek? Vai nav kas noticis?! Te, ap plkst. 2-iem, atkal kluss zvans… Hanss!

Prieki, smiekli, gaviles! “Ja ne šonakt, tad rīt mums būtu gals,” dakteris saka. “Viss jau gāja uz to… Vakar paņēma M.S.V.[3] Šonakt laikam būtu mūsu kārta.” “Cik labi!” mēs visi gavilējām. Hanss smaida: “Kaut mēs vienmēr saprastos tik labi kā šodien!”

Viņā vēlēšanās piepildījās. Dzīvojām un sapratāmies kā labākie draugi vai radi. Un tā līdz galam.

Ko tad mūsu “cietumnieki” darīja? Ar ko nodarbojās?

Dr. Press daudz lasīja, daudz zīmēja. Hanss sēdēja pie radio, muguru neatliecot. Klausījās BBC un visas iespējamās informācijas. “Kā kaķis pie peļu alas,” mans tētis smējās. Pa starpām mēs abi kopīgi nodarbojāmies (vājā veselība mani bija paglābusi no “Arbeitsdienst”). Ko tikai nedarījām! Lasījām, rakstījām sacerējumus, zīmējām, mācījāmies svešvalodas, minējām mīklas utt. Turklāt - puķkopība. Es ļoti mīlu puķes. Tētis man bija pasūtījis speciālu puķu plauktu uz ritentiņiem. tas bija pilns istabas puķu. Iemācīju puķes kopt arī Ansīti. Viņš ar aizrautību tās mazgāja un laistīja, pārspēdams pat “galveno dārznieku”.

Dienas gāja, gāja nedēļas, mēneši. Žēl bija iet pat pastaigāties zinot, ka “viņi” sēž un sēž… Bet viņi turējās varonīgi. Neviens nekad nekur no dzīvokļa neizgāja, arī nelūdzās: “Vai tomēr vakarā drusku nevarētu?!”

Reiz, neraugoties uz abu cietumnieku lielisko disciplīnu un mūsu pašu lielo uzmanību, gandrīz tomēr tikko nenotika briesmīga katastrofa, ko vēl tagad bail atcerēties. Kara laikā logiem vakaros un naktīs vajadzēja obligāti būt aiztumšotiem. Mēs nekad to neaizmirsām, arī mūsu bēglīši ne. Tā kādu nakti pie ārdurvīm šausmīgs troksnis. Zvana, sit ar dūri pa durvīm, kliedz… Tēvs iet vērt vaļā. “Vai tad jūs nezināt,” kāda balss vācu valodā nikni kliedz, “ka logiem vajaga būt aiztumšotiem?!”

“Mums tie tādi arī ir. Visi kā viens, tētis mierīgi atbild. “Nav vis!” svešais brēc. “Es tak no ielas redzēju!”

Ko darīt? - Jāparāda. Lai Presi pagūtu pazust, tēvs ved papriekš uz dzīvokļa pretējo pusi. Piezīme: Lai pilnīgi izslēgtu zvana nedzirdēšanas iespēju, mājās pastāvēja likums - pirms ārdurvju atvēršanas atvērt un ar troksni aizcirst priekšnamam blakus esošās ēdamistabas durvis. Ēdamistaba savukārt bija blakus tai istabai, kur tagad dzīvoja Presi. Turpinu. “Nē!” svešais vāciski vēl niknāk kliedz. “Es redzēju gaismu no ielas!”

Neko darīt! Tēvs ved uz kabinetu, kur guļu es.

Viss kārtībā. Tad ved uz ēdamistabu, kur uz kušetes parasti guļ Hanss. Bet, izrādās, viņš bija stāvējis pie tumša atvērta loga un elpojis svaigu gaisu. Svešajam ienākot, tik tikko paguvis aizskriet uz paslēptuvi. Tā nu vācietis redzēja, ka viss tiešām kārtībā, izgāja ārā un devās lejā pa trepēm, kur vienu stāvu zemāk, pretējā pusē atskanēja jautra dziedāšana. Vainīgie acīm redzot bija tur…

“Da wohnen Deutsche!”[4] mammiņa nenocietās un nosauca viņam pakaļ (tur tiešām bija apmetušies vācu armijas virsnieki). Vīrs kaut ko nomurmināja un sāka klauvēt stāvu zemāk. Nākdams bija mūs samainījis.

Pēc viņa aiziešanas sākām smieties kā negudri. Smējāmies ilgi, neapzināti izlādēdamies no milzīgā saspīlējuma. Vecākās paaudzes pārstāvji samērā drīz nomierinājās, bet mums ar Hansu bija īsta smieklu histērija. Nevarējām rimties. Aizgāju uz savu guļas vietu un stundām drebēju kā apses lapa.

Bet nu par ko citu. Kāmums gāja ar ēšanu, ar produktu sagādi?

Ar to negāja viegli! z kartiņām produktu deva maz, bet Presiem kartiņu taču pavisam nebija! Tad ķērāmies pie dārglietām, ko Presiem bija atstājuši daži aizbraucēji, un P. k-dz aiz piesardzības bija jau laikus nodevusi glabāšanai manai mammiņai. “Es viņiem pēc kara visu atlīdzināšu!” Dr. P. svēti nosolījās.

Par šīm vērtslietām kāda mūsu draudzene šo to atveda mums no laukiem. Maz, bet tomēr… No mūsu patiesi briesmīgās kartiņu maizes Līniņa ar iemainīto miltu “palīdzību” cepa jaunu maizi, ko mēs šodien laikam atrastu par diezgan negaršīgu, bet kas toreiz mums garšoja kā kūka. Arī to mammiņai nācās “racionēt”, un līdz vakariņām mums ar hansu viss parasti jau bija sen apēsts.

Vāciešiem karā gāja arvien grūtāk. Sabiedrotie arvien biežāk uzvarēja. Arvien biežāk mūsu “radio reportieris” Hanss iznāca no sava klausāmā kaktiņa ar priecīgu seju. “Drīz, drīz!” viņš teica, un acis viņam staroja. Arī mēs visi bijām jau galīgi slimi no gaidām. Un tad, tad beidzot uzvara nāca! Bedingungslose Kapitulation[5]. Uzreiz laukā skriet, protams, nevarēja. Bija vēl krietni jānogaida, kamēr no ielām pazuda briesmīgās uniformas. Ne jau tādu mieru bijām gaidījuši un gribējuši. Gribējām un gaidījām ko citu. Tomēr Presīši nu bija brīvi! Un tā bija liela, liela laime! Kādu rītu viņi saģērbās.

Mantas viņu pašu mājās bija, protams, visas nolaupītas. Vajadzēja ģērbt to, ko varēja sadabūt. Rīts bija stipri vēss. Atceros, uzvilka manu adītā kostīma jaku, dakteris, nezinu vairs, ko un tad… tad viņi devās lejā pa trepēm, pa kurām bija uzkāpuši pirms trijiem gadiem… IV stāvs… Viena pati izeja… Cik labi, cik labi, ka viss tā izdevies! Nekad visā savā mūžā neesmu jutusies tik absolūti laimīga kā tai brīdī, kad mēs trīs, pa logu izliekušies, vērojām, kā mūsu “putni izlido no sava būra”! Apakšā atvērās durvis, iznāca ārā papriekš viens, tad otrs, pārgāja pāri ielai un devās pa kreisi… Brīvi! Brīvi kā visi pārējie cilvēki, kas gāja pa ielu. Bez drauda, bez bailēm!

Un ar Dieva palīgu mēs bijām tie, kam bija lemts panākt šo skaisto brīnumu!

Bernhards Press (jaunākais) dzīvo Rietumberlīnē. Viņš nav aizmirsis savus glābējus.

Tēvs - Press Oskars - jau miris.
_____________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, I. Krūmiņas mape, inv. Nr. 3024, 1.-5.lp. Oriģināls, mašīnraksts.

[1] Tā manuskripta tekstā.

[2] Pasvītrojums manuskriptā.

[3] Iniciāļi M.S.V. tekstā nozīmē - dažādu pazīstamu ģimeņu pārstāvji. [I. Krūmiņas piezīme.]

[4] Tur dzīvo vācieši (vācu valodā).

[5] Bezierunu kapitulācija (vācu valodā).

[6] Skatīt trešo zemsvītras piezīmi.

Ievietots: 24.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV