Annas Kaupužas atstāsta vīra Daniela Kaupuža atmiņas par dezertēšanu no Latviešu leģiona un izvairīšanos no iesaukšanas Sarkanarmijā.
__________________________________________________________

Tēvs: Mečislavs Kaupužs dz. 1890-1972 g.
Māte: Zuzanna Kaupužs dz. 1892-1980 g.
Dēls: Stanislavs Kaupužs dz. 1919-1987 g.
Dēls: Daniels Kaupužs dz. 1923-1992 g.
Meita: Stefānija Petrova dz.1920-1994 g.

Tēvs Mečislavs bija Malnavas muižas kalēja dēls. Mečislavs audzis daudzbērnu ģimenē. Tēvam Meikulam īpašumā bija 2 ha zemes.

Zuzanna augusi daudzbērnu ģimenē un tēvs bija mazzemnieks.

Tēva Mečislava nodarbošanās bija: kalējs, galdnieks, virpotājs. Bija ieguvis izglītību.

Mečislava dēls Stanislavs bija kalējs, meita Stefānija bija šuvēja, dēls Daniels bija daudzu amatu pratējs, bez izglītības - 8 klases.

Mečislavs dzīvoja Rūdiņevā tēva mājās, tur pārdeva zemi un nopirka 22 ha zemes Lielajā Bandarovā.

Man arī sāp sirds par to, jo tas nav pareizi, ka ar katru gadu miju vecākā paaudze mirst un vēsture tiek zaudēta.

Mans vīrs Daniels sagaidīja atmodu, lai pastāstītu to, kas [ne]bija slēpjams. Bet neizpaužamo paņēma sev kapā līdz, jo mira 1992. g. 24. oktobrī. Vēl divi draugi ir dzīvi, kas spētu apliecināt to, kas ir bijis. Tie ir Ladislavs Kaupužs (šo atmiņu apkopošanas brīdī jau miris) un Leonards Laganovskis. Mūsu apkaimes ciemu vīrieši nepiedalījās kareivju ierindās, izvairījās, jo sargāja savu galvu kā nu kurš varēja.

Vācu laika sākumā dzīve bija mierīga. Pat jauniešu saietos dejojām kopā. Jaunatne priecājās karu nejuzdama. Apģērbu un apavu ziņā bija trūkums. Izsaukums bija, bet neviens nelikās saprotam, ka jāiet. Pat Kārsavā jauniesauktajiem bija pusdienas par brīvu. Viens otrs to arī izmantoja. Bolislavs Sutra bija kā brīvprātīgais aizgājis no trūcīgas ģimenes par spīti brūtei, atgriezās no gūsta.

Pēdīgi sāka ķerstīt - vienu otru noķēra (atgriezties neatgriezās neviens). Kārsavas tirgū bēdzēji izmuka, pateicoties čigānam un ķēvītei skrējējai, jo čigāns pirmais aptvēra, kāpēc viņiem seko, deva signālu, ka jāmūk, un palīdzību kā izmukt. Tas bija Malnavas ceļš mežā, pa kuru viņi sveiki izmuka. Daniels un viņa bērnības draugs Ladislavs bija piesardzīgi. Jaunieši tomēr pulcējās, “večerinkas” notika, dejojām.

Pavasarī divi draugi kopā nolēma pieteikties un aizgāja armijā, notika apmācības Paplakā. Tad liktenis izšķīra Danielu un Ladislavu - Daniels uz fronti, uz Volhovas purvu, Ladislavs apsildījies atmuka mājās un dzīvoja mierīgi, ho brālis Bolislavs bija ierindas kareivis frontē.

Daniels, kad bija iedzēris, stāstīja visu sīki, sauca vārdos priekšniekus, vietnieku, par purvu, par purva dūksnāju, knipeļiem, kaujām, atkāpšanos, kā viņš bija pie lielgabaliem. Kad tika sakauti, pienācās atkāpties, tas bija pienākums. Zirgi lauza purvā kājas, un tas bija smagākais, un tad tie zirgi bija jānošauj un ar veseliem jādodas uz priekšu, un tā bija jāizkuļas no Volhovas purva. Un tā pa ceļam satika savu novadnieku Pēteri Māliņu. Pēc tam satikās pēc kara, jo Pēteris bija gūstā.

Daniels saslima ar dzelteno kaiti. Pēc ārstēšanās kā kalēja dēlu aizsūtīja par kalēju, pienākums bija zirgus apkalt, bet veselība neļāva ilgi. Bija palaists atvaļinājumā uz mājām. Tad pirmoreiz ciemos atnāca pie manis. Vecmamma un es sēdējām uz klētspriekšas, bija arī brālēns, kurš sev patvaļīgi piešķīris atvaļinājumu, izmucis no ierindām. Tā mana vecmamma nesaprata pie kā Daniels bija atnācis. Atgriezies armijas daļā, Daniels strādāja kā skroderis [2.lp.] - pieremontēja bikses un apavus, svārkus kareivjiem, to viņš bija iemācījies no māsas šuvējas, tad būvēja tiltus Krīveros.

Bija spiesti vācieši atkāpties. Daniels un vietējais draugs Jānis nolēma doties bēgšanas gaitās. Riskanti bija, bet izdevās izmukt dzīviem un veseliem, kaut tika šauts. Tad palaimējās tikt uz vilcienu līdz Rēzeknei - 30 km attālumā mājas, frontes līnija. Kājām trīs diennaktīs sasniedza ciemu Rūdiņevu. Tur Danielam bija dzimtā vieta - onkulis Jāzeps, tante Katrīna. Pārģērbās un šķūnī atpūtās. Pamodušies izdzirda runājam krievu zaldātus. aldāti viņiem nepiegrieza vērību. Viņi devās uz fronti, draugi uz mājām. Daniela mājās L.-Bandarovā, Jāņa - L.-Zeļčovā. Mājās bija viss kārtībā. Piederīgie sveiki, veseli un Stanislavs (brālis) atgriezies no darba armijas.

Otrā dienā ieradās draugs Ladislavs, apsēdās uz pagalma mauriņa, šeit bija arī māsa Stefānija. Nemanīja kā pienāca krievu zaldāti un nodzērās pie akas ūdeni. Izrādās, ka krievu zaldāti dzer ūdeni droši, nepārbaudot ar vardēm, un pavēl abiem draugiem celties un nākt līdzi, jāklausa, jāiet. et, paiet ceļa gabalu, apsēžas pie krūmiem, vēl pazīstamām bērnu takām, Daniels domā - jāmūk. Šāk izrādīties, iztēloties it kā būtu vēdergraizes. Ladislavs saprot Danielu, zaldāti pat sāk balsī smieties Danielam. Daniels kā tika krūmos iekšā, tā projām. Zaldāti gan šāva, bet netrāpīja, Ladislavs arī izmantoja radušos situāciju. Krūmos draugi nav ne nošaujami, ne notverami, jo jau bērnībā visi meži izstaigāti, no egles eglē šūpojoties. Nakti pavadīja mežā. ad ieradās mājās bija piesardzīgi.

Bet fronte devās tālāk, nebija dzirdami ne šāvieni, ne lielgabali. Jaunieši pulcējās kopā uz “večerinkām”. Vecākā paaudze arī piedalījās. Daniels bija mūziķis. Ilgi nebija ļauts priecāties drošībā. Atkal sauca mūsu jauniešus, ģimenes vīriešus karot. Izrādās, ka neviens negāja, no simta viens. Sākās bēdu dzīve tiem vecākiem, kam bija jāsargā dēli, sievām - vīri, māsām - brāļi. Tomēr jauni būdami, neatpalikām no jauniešu saietiem. Tie notika ceturtdienās pie tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvoja meža tuvumā. Vieni piesargāja, otri dejoja. Vīriešu bija daudzums, meiteņu mazāk. Vīrieši nebija uzposušies - kādi kā mežabrāļi bija, tādi bija, mēs arī vienkārši ģērbāmies, mājiniekiem neizpaudām par tādiem saietiem. Ciemi bija apdzīvoti, gan jauni, gan vecākās paaudzes gājuma cilvēki turējās kopā, dzīvoja draudzīgi.

Nebija ilgi ļauts lielajos saietos saieties. Uzradās nodevēji pie Mērdzenes Liepu salā no tiem pašiem mežabrāļiem, kuri tik par sevi, savu galvu domāja. Vienu Daniels nosauca vārdā Geruss, otru - Pirāgs. Atmodai sākoties, Pirāgu paaicināja uz nopratināšanu. Izrādās, ka, atgriezies mājās, uzlicis sev kaklā cilpu. Nodevis mežabrāļus, savus brāļus apslepkavojis, nopelnījis brīvību, nodibināja ģimeni. (Es biju baznīcā, redzēju, kā laulāja Pirāgu.) Izrādās, ka kāzas bija lepnas, jo bija daudz zirgu pajūgu, tas bija ziemā. Peļče, dzīvojoša Kukaru ciemā, Pirāgu ieņēma iegātņos. No kāda Pirāgs ciema, nezinu, tik pēc pašnāvības apglabāts dzimtajos kapos, Šalaju kapsētā, tā pie Mērdzenes. Skaidrs, ka Pirāgam jau bērnībā bija zināmas takas uz liepu salu, jo bija mežabrāļiem pārsteidzošs uzbrukums no otras puses. Tie sakauti, noķerti, spīdzināti, aprakti bez tuvinieku zināšanas. Kaimiņos, Novosilku ciemā daži kaimiņi bija Liepu salā. Izrādās, ka daži bija pie Briežovkas Putekļa salā, tur arī tika apšauti, tos piederīgie apglabāja savās kasētās. Benedikta Potašs savu vīru apglabāja Novosilku kapsētā. Daniels man stāstīja, ka viņš bija laiku nodzīvojis tur Liepu salā. Viņš sāka tam visam uzmanīgi pievērst uzmanību, nolēma, ka tādā lielā brāļu daudzumā ir riskanti. Daniels atrada kopēju valodu, vienojās sargāt savas galvas ar ciema brāļiem Dekterovā, Bati, Irbenē, L.-Bandarovā, M.-Bndarovā. Daniels uzņēmās savā vadībā, savā gādībā. Drēbes atstāja Liepu salā (lai nerastos aizdomas), nu ne dzīvību. Nu nedaudz vajadzēja, tomēr savlaicīgi daudzi dzīvību izglāba. L.-Banderovā dzīvoja Vladislavs Laganovskis, piedalījies krievu armijā, ievainots, strādāja milicijā. No vāciešiem 1940. g. bija aizbēdzis uz Krieviju. Sava novada mežabrāļiem izpalīdzēja, brīdināja, kad doties dziļāk lielajos mežos. Mežabrāļi piesardzīgi dzīvoja mājās, paslēptuves bija istabā lielajā krāsnī, kūts priekšā bunkurs, pat piedalījās zemi [3.lp.] mājās apstrādāt. Kad bija spiesti dzīvot mežā, produktus ņēma no mājām, tikai pa reizei kādam piena kannu iztukšoja. Nevienam neviens par piena kannu nesūdzējās. No zaldātu uzbrukuma cieta kāds Batu Antons, tika ievainots kājā, izārstējās (miris). Viktors Linužs nepaklausīja Danielu, gāja uz māju un tika nošauts. Hendriks Laganovskis mājās savas neuzmanības dēļ tika saņemts. Viņa brālis Jānis bija vācu armijā, bija gūstā, nu atgriezās mājās. Mans kaimiņš M.-Bandarovas iedzīvotājs Vladislavs Razgaļs, izrādās, bija pie citiem mežabrāļiem. Zaldāti viņu noķēra mežā, sodu izcietis dzīvs, dzīvo Bļašu ciemā. Sakarā ar dēla Vladislava saķeršanu mežā, tēvs kaut ko bija izstāstījis par mežabrāļiem. 25. marta naktī nošāva tēvu. Māti mariju un mazo Ženi, kuru mazu Vladislavs atstāja šūpulī, aizveda uz Sibīriju. Viktora Linuža ģimeni aizveda uz Sibīriju un Hendrika Laganovska ģimeni. L.-Bandarovā un M.-Bandarovā pārējos neaiztika, tikai Bolislava ģimeni aizveda. Antons Kaupužs apsargāja robežu vācu laikā, bija ar frontes atkāpšanos nokļuvis ācijā, vēlāk atbrauca uz dzimteni pie ģimenes. Otrs brālis Jāzeps, tas bija krievu ierindās, pazuda bez vēsts. L.-Zeļčovas, M.-Zeļčovas, Beržovkas, Kolnasila u.t.t. mežabrāļi savlaicīgi apķērās par nodevēju, nekļuva par upuriem, nodevēju pievāca pašu. Daniels neko nezināja tuvāk par tiem mežabrāļiem, nekas nebija kopējs. Koļas māte apvainoja Danielu kā nošāvēju. Tas notika Ziemassvētku trešajā naktī. Runāja, ka gājis pie brūtes. Brūte dzīvoja Novosilku ciemā. Nošāva neaizejot līdz Malnavas tehnikumam. Tika nošauts Jānis Poikāns M.-Zeļčovā, tas gājis uz mājām pēc produktiem. Vēl viens mežabrālis tika noslepkavots savā mežiņā L.-Zeļčovā. Sēru vainags no mežabrāļiem bija uz kapa. Pašreiz ir apmalītes un cementa krusts uz kapa bez ieraksta cementā. Vārdu neatceros, uzvārds Paršs. Viņa brāli ar ģimeni aizveda uz Sibīriju. Vēl Paršs Ignats ar ģimeni tika aizvests uz Sibīriju - bija divi dēli mežabrāļi. Ja būtu dzīvi Viktors un Alberts, būtu kas pastāsta par meža dzīvi vēl kaut ko plašāk, jo viņi bija citā grupā, slēpās Kolnasila mežos. Novosilku ciemā tika nošauts vecāks cilvēks J. Krivtežs, dzīvoja pie Malnovas valsts meža. Mežabrāļi pietvēra, ka stigu, pa kuru jāiet, Krivtežs apzīmogo, ar cirvi iecirzdams kociņos, zariņu nocērtam. To man stāstīja viņa dēls Ģilers Krivtežs par tēvu. L.-Zeļčovā tika nošauta sieviete Laganovska. Dēls iepriekš atmodas rakstīja avīzē, apvainoja Žuku Antonu un Antoninu Kaupužu mātes nošaušanas lietā. L.-Zeļčovā Bolislavs Kaupužs, vecāka gadagājuma vīrietis, tas tur bija sakarā ar Paršu, jo viņi bija kaimiņi.

Beidzās karš, nevienam neviens neko neizpauda skaļi par dzīvi mežos, izdzīvošanu kā tādu, izvairīšanos no armijas ierindām. Aicinājums tika izsludināts mežabrāļiem ierasties Kārsavā reģistrēties. Ar to piedeva, tik bija dažas dienas jānostrādā uz dzelzceļa, vēl kur tik bija vajadzība pēc darba. Es biju Kārsavā, kad mežabrāļi uzlikto darba pienākumu bija pabeiguši, tad ar savām acīm pārliecinājos cik viņu bija, kādi bija. Iešana uz mājām pa vienu ceļu kopā ar vīriešiem sen neredzētiem. Pa ceļam iedami, ar Zeļčovas jauniešiem norunāju satikšanos uz Zeļčovas kapsētas sakopšanas talku, jo pirmo reizi šeit bija kapu svētki kā tādi pasludināti. Pa ceļam bija Danielam, tas pavadīja līdz mājas durvīm. Runāts - darīts, jaunieši ar zāģiem, cirvjiem ieradās. Senču vītolus novācām, cik bija iespējams sakārtojām. Bija viena vieta izvēlēta Strauvenkas jauniešiem pēc kapu svētku dejām, kopīgi ar vecāko paaudzi iedzert, uzkost. Bija vēl ciemiņi ielūgti, atceros cik visi bija apmierināti, jautri, cik mūsu bija daudz (nosaukums bija klaščiņa tādam saietam). Kapu otrā gadā kā tādi svētki bija klaščiņas arī. Valdības viedoklis bija, ka tādi nav vajadzīgi, Dievs nav kapsētā, jālūdz nav.

Nodarbojās kā kurš prata, atrada par iespēju dzīvot un izdzīvot. Mečislavam ar saviem dēliem, pirmkārt, bija sava zemīte jāapstrādā, nodevas jānodod. Kā amatnieki droši strādāja, darba pietika. Daniels kā mūziķis nodibināja savu orķestri. Spēlēja ballēs, kāzās, visādās viesībās. M.-Bandarovā esošā Vītolu skolā rīkoja balles - bija pārpildītas ar jaunatni. Jaunieši iedzēra, nu nepiedzērās. Dzeramais bija pašbrūvētais, ko tantiņas tirgoja pa tumsai. Sākās kolhozos organizēšanas laiks. Izbraukšana kā tāda bija aizliegta. Daniels nolēma tēva mājas atstāt, izbraukt uz Jaungulbeni, apgūt plašākas zināšanas darbā. Izpildkomitejā strādāja skolas [4.lp.] draugs Viktors Kaupužs kā partorgs, paldies, ceļa zīmi apstiprināja. 1948. g. sākumā aizbrauca, iestājās darbā mehāniskajās darbnīcās, kur apguva lielu darba prasmi. Jaungulbenē dzīvoja onkulis Viktors, strādāja uz dzelzceļa. Māsa Stefānija apprecējās Jaungulbenē. Daniels mani rī aizveda uz Jaungulbeni. Līgo pievakarē pa dzelzceļa gulšņiem aizgājām uz dzimtsarakstu nodaļu. Sarakstījāmies, es kā Kaupužs dzimusi arī Kaupužs paliku.
_____________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, V. Barkāna mape, inv. Nr. 6453, 1.-4.lp. Datorizdruka.

Ievietots: 25.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV