Izvilkumi no Helmas Gulbes atmiņām par 1949.
gada marta deportācijām, slēpšanos un vēlāko arestu 1952. gadā.
_________________________________________________________
Helma Gulbe - agranome no Skrīveru pagasta Šķiliņu mājām, dzimusi 1903. gadā, mirusi 16.09.1986. Viņas atmiņu pieraksta manuskriptu saglabājusi un vēlāk nodevusi pārrakstīšanai mašīnrakstā H. Gulbes māsīca Olga lazdiņa.
[1.lpp.]
Visu nakti ir lijis, nu pelēkā mākoņu sega saplaisājusi. Brāzmains dienvidu vējš šalc augsto priežu galotnēs, brīžiem uzlecot uz manas vientuļās mītnes skārda jumta, tad vējš lēkšo no viena jumta gala uz otru: dip, dip, dip, un skārds lokoties nodārd tumši noskanēdams.
Pa šaurajām rūtīm redzu pūpolu koku, kam pūkainās galviņas gaišzaļu vizmu apklātas. Ja būtu siltums un saule, tad zelta putekšņi pavērsies. Koks atmirdzēs kā brīnums.
Atminos. Šodien ir pūpolu svētdiena, bet vienreiz nu ir tā, ka man nav nekur jāskrien, nav nekas jāmazgā, ne jāpoš, jo esmu cilvēks, kam nav vairs mājas. Tiesa, skārda jumts ir virs galvas, un vienīgais mierinājums, ka esmu vēl dzimtajā zemē.
Tās ir Latvijas priedes, kas tik skumji, skumji noliec savas zaļās galvas. Tā ir mūsu jūra, kas aiz kāpām šalc. Tomēr noliecu galvu uz rokām un jūtu, ka plaukstas man paliek siltas un mitras Ja cilvēks tā ir mūžīgi viens, tad viņš domās sāk runāt pats ar sevi. Tā kā man nav rītdienas, nav vietas, kur uzrakt zemi un iesēt sēklu Kāpēc es runāju par zemi un sēklu? - Tāpēc, ka esmu zemniece, ka viss mūža sākums saistās ar zemi, ka zeme strāvo miesās un asinīs un liek kā augam celt augšup zaļus asnus.
Aprīļa vēji jau pūš. Lāmas un urdzes saulē garo, bet mājas pamestas, izbadējušies lopi mauro, vientuļi suņi raud Mūsu lauki ir tukši.
1946. gada 16. martā paklīda vēsts, ka sākusies masveida latvju izvešana uz Krievijas attālākajiem austrumu rajoniem. Daudzi šaubījās, neticēja. Daudzi nicīgi smējās, bet ciemā bija jūtams draudošs satraukums. Pagasta izpildu komitejas darbinieki kādam bija teikuši, ka sabraukuši čekisti, kas paliks trīs nedēļas. Atbraukšanas dienā bija noturēta slepena sēde, kas ilgusi visu nakti. Cilvēki baigu jausmu pārņemti skrēja cits pie cita vaicādami: ko un kad ņems? Atbilde bija drausma: kulakus, viņu piederīgos, tos, kam piederīgie tiesāti uz 25 gadiem, tos, kam piederīgie ārzemēs, tos, kam vēl patvērusies kāda kustama vai nekustama manta, tos, kas labprātīgi nestājās kolhozā.
Kas tad nu vairs palika pāri? - Paši izpildkomitejas darbinieki ar partorgu priekšgalā, viņu tuvinieki un draugi, slepenie ziņotāji, uz visām pusēm klibojošie, sveštautieši un kāds retais, retais latvietis, kas nejauši bija izslīdējis šim šķirošanas sietam.
Tā kā mans tēvs bija notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 1 gadu [2.lp.] par to, ka būdams kulacisks elements, ļaunprātīgi nav nomaksājis 1948. gada nodokli, 35000 rubļus, tad mūs ar māti apzīmēja par kulacienēm, izlika no mājām, izdalīja lopus, inventāru, gan vietējiem, gan kaimiņu kolhoziem. Tam, kas iedrošinājās sniegt tādām palīdzību un pajumti, kas palīdzēs kulakam, tas pats būs kulaks, tā ziņoja izpildkomiteja.
Māte, kam turpat 75 gads, kas stīva un savilktiem locekļiem no garā, grūtā mūža darba, raudzījās apkārt kā mazs bērns un vaicāja: Par ko man tas? Kam es ļauna darījusi? Vai kāds mūsu saimes loceklis ir kaut vienreiz palicis neēdis? Vai kādam ir kas palicis nesamaksāts?
To pašu jautāja tūkstoši mūsu zemes sirmie tēvi un mātes, kas citu neko nebija pazinuši kā darba rūgto sūrumu.
Jau rudenī viņus tiesāja simtiem uz vienu vai vairākiem gadiem par nodokļu nenomaksāšanu. Ieslodzīja lāgeros. Uz pavasara pusi izlika no mājām, nomitināja kaut kur uz pagaidu dzīvi. Tagad tālredzīgākiem bija saprotams, kas viņus sagaida: trimdinieka gaitas uz Sibīriju.
Kaimiņiene, kas mūs bija izmitinājusi grūtajā rudenī un ziemas vidū, bija izslēgta no kolhoza un pati lielā izmisumā. Vēl pirms jaungada, kad iestājās ilgstošs atkusnis, viņa palīdzēja novākt cukurbietes, jo par biešu nenodošanu mums ar māti draudēja sods. Mums vairs nebija pat dakšu, ko bietes izcelt, ne zirgu ar ko aizvest. Tumsā gājām uz tēva mājām un bez atpūtas strādājām, kamēr novācām bietes. Dārgi maksājām par mašīnām, kas aizveda uz pieņemšanas punktu. Nu arī kaimiņienei bija jāiet. Jāaiziet bez apdomāšanās, bez nožēlas. Jāatstāj tikko sāktā dzīve, jo pirms sešiem gadiem viņa bija šurp atvesta kā jauna smejoša sieva. man bija veca māte, viņai 5 gadi veca meitenīte. Vīrs notiesāts uz 25 gadiem.
Daži mums ieteica doties uz pilsētu. Pilsēta esot ļaužu pilna, kā aka ūdens lāsēm. Kas tur izmeklēšot, kas izšķirošot? Nodzīvosiet pa nedēļai pie viena, pie otra, un tad jau redzēs, ko tālāk darīt. Kaimiņiene šaubījās. Meitenītei vajadzēja piena, viņa bija pieradusi pie lauku dzīves, bezgali kustīga un grūti apvaldāma. Māte atrunājās, lai es papriekšu sameklējot pajumti, kas viņu vecu cilvēku nu kur vedīšot. Tā es viena izlidoju kā putns, nedomādama, ka atpakaļ došanās jau būs apdraudēta.
Kamēr biju pilsētā mūs jau bija meklējuši divi čekisti un kā izrādījās, mežsardzienes dēls. Arī kaimiņiene nebija mājās. [3.lp.] Visvairāk vaicājuši par mazo meitiņu un manu māti. Kur mātei nolikta manta? Mājinieki atteikuši, ko tad šie te meklējot mātes mantu, tā jau palikusi tēva mājās, lai ejot turp. Projām ejot, cilājuši papīrus krievu valodā un teikuši, lai nu tās sievietes dzīvo vien mierīgi, mēs viņas neaiztiksim.
Trešā dienā mežsardzienes dēls skrējis pa kaimiņiem ziņodams, ka nu briesmas pāri, čekisti aizbraukuši.
Sirds baigumā drebēja. Kaimiņiene paķēra ko redzēja. Es arī savācu nedaudzās lietiņas un pasaucu savu suni. Mājas suņi izbijušies un kā ļaunu paredzēdami, tecēja skumji lūkodamies. Viņu acīs bija jautājums un lūgums: Vai mēs varam iet līdz? Nē, nē mīļie draugi. Ardievu.
Izskrēju sniegainos laukos, pāri grāvjiem, arumiem, vairīdamās iebrauktā ceļa. Suns galvu nodūris tecēja pa pēdām.
Uz kalna mēs apstājāmies. Pa labi mirdzēja tēva mājas sniegaini baltie jumti, tagad kolhoza centrs. Tur biju piedzimusi, uzaugusi. Ik taka slēpa manu soļu pēdas, ik putns pazina manu balsi. Aiz manis palika šī ziemas mītne dzīvības koku zaļumā paslēpusies. Arī tur es biju mīļi gaidīts viesis kādreiz biju. Suni atstāju pie mātes, viņas brāļa mazajā mājiņā, un cieši nolūgusies nākošās dienās būt modrai un uzmanīgai, atgriezos pilsētā. Kaimiņiene nolēma braukt pie kādiem attālākiem radiem.
Ieklausoties cilvēku aprautajās valodās, ieskatoties izmisuma pilnajās acīs, sapratu, ka izvešanu gatavo plašā mērogā un visā republikā uzreiz. Tāpēc bija sapulcināti čekas papildspēki, 24. marta vakarā bija redzamas tik daudz smagās automašīnas iekšpilsētā, Uzvaras laukumā, hipodromā un varbūt vēl kaut kur citur. Ielas bija ļaužu pilnas. Ebreji, šur tur pulciņos. Visi jaunos dzeltenos zābakos, vai elegantās kurpēs biezām gumijas zolēm. Tādus apavus neredzēja krieviem, kur nu vēl latviešiem. Skolās šinī vakarā bija organizēti sarīkojumi ar mūziku un dejām. Varbūt, lai apslāpētu vaimanas un izmisuma kliedzienus?
Jo tuvāk naktij, jo vairāk ļaužu pieblīvēja ielas. Katrs gribēja glābties, ja ne pie paziņām un draugiem, tad vismaz ielās.
Ap pusnakti sāka dūkt automašīnas. Katrā bija vairāki čekisti ar aizvedamo sarakstu rokās. Brauca pēc stingri noteikta plāna, no ielas ielā. ņēma jaunus un vecus cilvēkus, sievietes un zīdaiņus. Kur paši izmisumā nezināja, ko ņemt līdzi, tur čekisti vāca, bāza maisos, sēja palagos, nesa lejup uz mašīnām. Kad krava bija pilna, pavēlēja šoferim ar vislielāko ātrumu braukt pāri Juglas tiltam, Ropažu [4.lp.] virzienā. Tur gaidīja aizrestoti vagoni.
Vai vēl mūsu trim mazajām tautām, Baltijas jūras krastā, būs jāpiedzīvo tāds izmisums, asaras un posts kāds 1940. gadā un šogad? Vai vairs nav nekādu cerību, ne sīkākā gaismas stara? - Tā es domāju, rokas lauzīdama, kādas mazas mājas pažobelē noslēptā aiz dēļu sienas un veciem aizkariem. Sala rokas un kājas, jo šīs naktis bija aukstas un vējainas. Bet kā jutās tie, kas pēc pusnakts bija izrauti no gultas, kurus veda vaļējās mašīnās? Tie nebija vergu darba darītāji. Viņus sagaida lēna bada nāve.
Trīs naktis turpinājās lielā izvešana. Tad lēnāk, līdz pat 1.04. Runāja, ka daudziem laimējies izbēgt. Ešeloni neesot pilni, nevarot aizbraukt. Cik ilgi viņi tā kavējās, zinās tie nelaimīgie, kas aizbrauca moku ceļos.
Man arī šoreiz palaimējās, bet kas zina cik ilgi. Pirmo nakti mēs gulējām kopā ar kādu kurzemnieci, kas lai gan Akadēmiju beigusi kā tēlniece, tagad strādāja kādā ebreju cepuru darbnīcā, pārveidodama vecas filca cepures. Viņas māte arī bija kulaku sarakstos. Drebēdama no satraukuma, viņa kāpa augšup un lejup pa trepēm, pie sevis runādama Mana māte ir tik veca un slima, ka reta ir tā diena, kad viņa var piecelties vai nu tik vecu un slimu kur vedīs? Ko tad viņi darīs ar tādiem? - Bet brālis? - Brālis ir jauns Kaut nu viņš saprastu un nebūtu šais naktīs mājās Bet mums šonakt šeit būs miers, man ir tāda paredzēšana.
To nakti mums tiešām bija miers. Visas mašīnas aizdūca garām. Bet miers bija šķietams. Nakts bija smagu murgu pilna. Sirds raustījās apslēptās trīsās un rokas drebēja.
Vai latvietis varēja būt latvietis un neredzēt kā tautas celman atcirta sknes, kā nolauza spēcīgos zarus, kā nopostīja plaukstošos pumpurus? Nē! Nē. Nē.
Jau otrā dienā bija redzamas šo latvju sejas. Dziļi iekritušām acīm, satūkušām sejām, tramīgi kā meža zvēri, skumjiem, it kā iekšup vērstiem skatiem.
Gaidot vilcienu, pie manis apstājās kāda sieviete un kā brīnīdamās, kā neticēdama vaicāja - Vai tā esi tu? Pamāju ar galvu un pasniedzu roku sen neredzētai paziņai. Mazu brīdi viņa bija ar mani, bet šinī brīdī izskanēja tas pats bēdu stāsts. Arī viņa bija meklējamo sarakstos. Arī viņa bija slēpusies un nolēmusi bēgt
Lai dievs tev palīdz, mīļā Trūte.
Tad man bija jāpazūd, un es pazudu kādā Jūrmalas vasarnīcā, kas bija izpostīta, pa daļai salabota un patreiz piederēja latviešiem. [5.lp.] Tā ir garena divstāvu celtne ar daudzām istabām un apakšējo, kā arī augšējo stikla verandu ielas pusē.
Un tā nu cilvēks, kas ieradis strādāt pat astoņpadsmit stundas diennaktī, kas ieradis rūpēties par savu māju, cilvēkiem un lopiem, uz reizi ir viens ar sevi un bezgala pārbijies skatās sevī. Ne vairs mājas, ne mīļo cilvēku, ne darba. Rīts ir tāds pats kā vakars, un viena diena līdzīga otrai. Apgaismojuma nav. Uguni kurtuvē nedrīkst iekurt. gar logiem nedrīkst iet, tad jānoliecas līdz grīdai. Mazliet dzīvību un krāsu rada klimatiskie apstākļi. Aprīlis šogad ir untumains, auksts, vējains un apmācies. marta beigās bija siltākas dienas.
Guļu mazītiņā augšstāva istabiņā, kuru var aizslēgt. Lejā visas durvis no iekšpuses ir aizkrampētas ar maziem krampīšiem.
No rīta, tikko veru acis, jūtu, ka vējš šūpo matus. Sienas laikam tik plānas, un logs tā ielikts, ka visur vējam vaļa. Reizēm puteņo. Jūra visā spēkā sacēlusies auro vējiem līdzi. Priedes liecas liecas un šalc. Tad jāsaraujas čokurā, jāietinas vecajā tēva kažociņā un jādreb līdzīgi priedēm, bērziem un nosalušajiem putniem.
Dip.. dip.. dip. Vējš drāžas pār skārda jumtu un acu priekšā iznirst bezgalīgas aizrestoto vagonu rindas. Tās rindas, kas sākās 1940. gadā un turpinās visus šos gadus.
Ļaudis stāsta, ka no mūsu republikas vien martā un aprīlī izvesti 80000 cilvēku, visvairāk no laukiem. Cik tūkstošu tur veco un nespēcīgo? Kas to teiks? Varbūt pēc gadsimtiem mums būs brīv runāt? Varbūt tie, kas izcietīs un izturēs, pastāstīs laimīgajām tautām, ko neskar šis posts?
Nu vairs nebēdājos par savu māti vien, bet rītā un vakarā redzu tos tūkstošus vecīšu un vecenīšu, kas mūsu mazo zemi bija izkopuši, kas savus bērnus bija sūtījuši augstās skolās un paši zinājuši tikai darbu, darbu Saulainā mūža vakara vietā viņiem lemta bezpajumte, svešums un bads.
Ak, klusi jūra! Aprimstiet vēji! Noliecieties koki un puķes, par godu mūsu aizvestajām mātēm, mūsu tēviem!
Pazinu kādu jaunu māti ar sešus gadus vecu puisīti. Viņa bija ļoti slaida un brīnišķi trausla. Zēns saulains un reti piemīlīgs. Tēvs bija notiesāts uz septiņiem gadiem un pēc tam izsūtīts. Par ko? Vai kādu nokāvis, zadzis, bijis dīkā dzīvojošs blandoņa? - Nē. Pilsētas strādnieka dēls, jūrnieks, bet iedrošinājies citādi domāt un runāt kā internacionālie ģēniji. Arī zēna māte bija darba ļaužu bērns.
Sākoties izvešanai, viņus atcerējās. Kur gan šī sieviete patversies [6.lp.] ar savu puisīti?
Cilvēki zināja stāstīt, ka jaunā māte nenojautusi briesmas, kā katru vakaru mierīgi apgūlusies savā dzīvoklī. Pēc pusnakts pie durvīm klauvējuši. Sētniece mīlīgā balsī lūgusi atvērt durvis. Sieviete vilcinājusies, tad sākuši dauzīt pa durvīm un lamāties. Nu tikai sapratusi, kas viņu sagaida. Lielā izmisumā atvērusi logu un izlēkusi no otrā stāva vienā kreklā. Sevi mierinājusi, ka bērnu jau neņems, izmeklēsies un aizbrauks. Bez tam, pie viņas dzīvojis kāds skolnieks. Cerējusi, ka tas būs pievācis kādus apģērba gabalus, lai varētu aiziet pie radiem vai paziņām. Blakus mājas iedzīvotāji viņai iedevuši vecu lietus mēteli un kurpes. Tā nu viņa slēpusies vārtu telpā un gaidījusi, kamēr skolnieks ies uz skolu, lai uzzinātu, kas dzīvoklī noticis. Izmisusi, nosalusi, no kritiena sadauzījusies, viņa gaidījusi stundu pēc stundas, līdz beidzot ieraudzījusi skolnieku nākam.
- Jūs, jūs, - viņš stostījies. - Zēnu aizveda, jūsu istabu aizplombēja. taisaties, ka pazūdiet. - un aizgājis svilpodams.
Un tad viņa izskrējusi ielās. Puskaila, basām kājām, izspūrušiem matiem, pusārprātīga. Vienīgā doma - atrast bērnu un būt pie viņa.
Bet kas varēja pateikt, kur aizveda apzīmētos? Ne miliču, ne čekisti, ne partijas vīri bija viņas vārdus sapratuši. Tagad kārtojās svarīgākas lietas. Nebija lika pat šo ārprātīgo nogādāt attiecīgā iestādē. Trīs dienas velti izmeklējusies, viņa nespēkā pakritusi paziņu dzīvoklī. Pa to laiku skolnieks pārdevis pievāktās mantas, nopircis sev jaunu apģērbu un mēteli, daudz ko atdāvinājis savam tēvam, bet bērna mātei piedraudējis dzīvokļa tuvumā nerādīties, nodošot milicijai. Nezinu kādas tautības ir šis skolnieks, bet ja viņš sevi dēvē par latvieti, tad lai šo kauna darbu atceras pat savā nāves stundā. tas ir atkritums, kas ar slotu aizslaukāms un iemetams mēslu kaudzē.
Ir arī tādi, kas omulīgi dzīvo tālāk. Es esmu palicis, tātad - izraudzītais. Kas man daļas gar citiem. Kad tikai man jumts virs galvas, pārtika, dzīves ērtības, lai citi mirst, iznīkst, aiziet bojā.
Ir arī tādi, kas ilgus gadus bijuši ārpus mūsu zemes, kas aizmirsuši pat mātes valodu, vai arī taņi runā nelabprāt. kas piesūkušies ar fanātisku šķiras naidu, kas grib visu tikai sev un nekad nav tiem diezgan. Kas runā citādi nekā dara. Nenoliedzu, ka ir arī īsti ideju cilvēki, bet pūlī tie pazūd kā skaidas jūrā. Tie nedrīkst runāt. Tie cieš zobus sakoduši, jo pār ikvienu ir pacelta milzu dūre: kas nav ar mums, tiem jāiznīkst.
Mazs putniņš bez apstājas čirkst sīkā balstiņā. Debess apmācās, un rūtīs krīt pelēka gaisma. Atkal viena diena ir galā, viena diena no mūža.
[7.lp.]
Klīstot valodas, ka līdz 1. maijam varot mierīgi gulēt, bet pēc tam sākšoties atkal izvešanas, un tā, lai neviens neizbēgtu, lai neviens nepaslēptos.
Skatos priežu zaros, kamēr noreibstu. Pieveru acis, atpūšos un skatos atkal. Putniņš čirkst un čirkst. Te tuvāk, te tālāk. Naktī līs. Līdz pirmajam maijam vēl ir divas diennaktis.
II
Pagājušas vairākas nedēļas. Kad tagad paceļu galvu pret mazo logu, redzu zāli un plaukstošus bērzus. Pumpuri veras un vējam līdzi plūst salda, reibinoša smarža. Redzu kā cilvēki strādā dārzos. Šad tad gar logu lido brūna kamene. Pūlos atcerēties dziesmu: Ak, kamene, atlido, atlido vēl, bet melodija izskan tik saraustīta, tik saraustīta kā visa mana viendienas dzīve.
Kādu dienu gar vasarnīcu staigā trīs vīri gaišpelēkos šineļos. rausta durvis, skatās pa apakšstāva logiem. Sirds sit tik skaļi Baidos viņi var to dzirdēt, tāpēc nokrītu guļas vietā un piespiežu rokas krūtīm Tā guļu līdz aizskan soļi
Pēc tam saņēmos un aizbraucu uz dzimto pusi. Uzzināju, ka māte aizvesta. Tā kā ešeloni jau bija aizgājuši, tad no Ropažiem vesta atpakaļ un tad - nezināmā virzienā. Pie dzelzceļa pārbrauktuves viņa izmetusi zīmīti un atslēdziņas, bet tur varēja izlasīt, ka viņa sūta ardievas visiem radiem, pārējais bija nesalasāms. Šī mazā, samītā papīra strēmelīte nu ir viss, kas palicis no mātes. Arī māsīca aizvesta, tāpat kā tēva drauga meita. Ar šo draugu tēvs bija reizē apcietināts un tagad vienā lāgerī kopā izcieta sodu. Visu laiku mocījos, kā vecajiem vīriem paziņot bēdu vēsti par tuvinieku aizvešanu.
Viņi jau bija garīgi izmocīti, salīkuši zem bēdu smaguma un turējās, tikai viens otru stiprinādami un balstīdami. Tēvs bija radiniecei rakstījis, ka jau ilgāku laiku slimo ar caureju. To dzirdot sirds bailēs nodrebēja. Ja tā ieilgusi caureja, vai tad nav asins sērga? Nolēmu kādu laiku pagaidīt un tad sūtīt vēstuli. Radiniece bija sagatavojusi paciņu, jo tēvs bija lūdzis aizvest šprotes. Uz kastītes bija tēva adrese manis rakstīta. Pastā pazinuši manu rokrakstu un sākuši prašņāt par mani. Ar lielām pūlēm radiniece kaut kā atrunājusies, bet tagad viņu turēs aizdomās un izsekos.
[8.lp.]
Tā nu esmu noziedzniece kā tēvs, māte un tik daudz mūsu ļaudis, kaut gan neesmu pacēlusi roku ne pret vienu. Taisni otrādi - mēs esam atdevuši visu, kas iegūts darba sūrumā: ēkas, lopus, inventāru un par to apzīmogoti iznīcināšanai. Nu palikusi vairs tikai kailā dzīvība, bet arī tā nedrīkst izdzist pasū zemē.
Pasta darbinieki stāsta, ka aizvestie visvairāk raksta no Omskas, Tomskas un Amūras. Visām vēstulēm esot vienāds saturs: Mēs esam tik daudz mazgāti un atutoti, ka nomazgāti galīgi tīri. Liela daļa līdzņemto mantu aizgājušas citus ceļus. Daudzi ieteic līdzi ņemt adatas, diegus, cirvi un zāģi. Tātad tur nav mītnes. Pašiem jāceļ mājas, pašiem jāgādā iztika. Jaunie un spēcīgie kā nekā izvilks dzīvību. Bērnus varbūt ievietos silēs un bērnu namos, lai izaudzinātu vēlamā garā, bet kas notiks ar vecajiem tēviem un mātēm?
III
Vēl nav norimušas bēdas par māti un visiem aizvestajiem, kad pie manis atklīst balta papīra lapiņa ar nedaudz vārdiem. Lasu vienreiz, otrreiz - līdz acis satumst no asarām Tur rakstīts tā: Tā kā meitas adresi nezinu, tad sūtu jums šo ziņu. 16.04. no šīs pasaules šķīrās viņas tēvs, mans draugs. Viņš otro reizi slimoja ar caureju, kas pārvērtās asins sērgā un bija viņam liktenīga. Žēl man labā drauga, ļoti žēl. Ar viņu dalījos priekos un bēdās. Nu viņa vairs nav. Ja kāds no mums palika grūtsirdīgs, tad otra mierinājums bija svarīgs. Jādomā, ka viņu apbedīs 18. aprīlī. Man nav atļauts piedalīties apbedīšanā. Lai vieglas smiltis Baltijas jūras krastā! Viņa meitiņas, jādomā, ka paņems valsts. Māte un meita saņemiet no manis sirsnīgāko līdzjūtību lielajās sērās!
Māte, māte, kur tu esi? Vai esi vēl dzīva? Vai dzirdi manu saucienu aiz tūkstoš kilometriem?
Tēva vairs nav Neviena mīļa roka tevi nenoglāstīja Nevienu ziedu tavai kapu kopai neuzlika. Vai tavu atdusas vietu kādreiz atradīšu. Māte, māte! Vai tu vēl esi?
[..]
[10.lp.]
Cilvēki kas brauc uz Austrumiem
Arī es nokļuvu viņu vidū. Kādu dienu darba vietas direktoram piezvanīja, ka man jāierodas lauksaimniecības pārvaldē. Kad noteiktā laikā ierados, darbiniece kaut kur piezvanīja un lika uzgaidīt.
Pēc neilga laika ieradās vidējos gados, vidēja auguma vīrietis ar tušu platmali, melnīgsnēju seju, tumšām acīm. Darbiniece parādīja ar roku uz mani. Vīrietis pienāca klāt un pavēlēja iet viņam līdz. Mēs gājām līkumu līkumiem, pa svešām un pazīstamām ielām, līdz nonācām Rīgas galvenās ielas galā pie lepna nama ar ieeju no sānielas. Kāpņu telpa vienos spoguļos, kāpnes izklātas paklājiem. Ieveda telpā ar logu uz pagalmu, atsēdināja stūrī uz krēsla un lika uzgaidīt. Atnāca cits latviski runājošs cilvēks. Lika atzīties, ka esmu pabalstījusi partizāņus. Ēdinājusi un guldinājusi, pat uz mežu nesusi alkoholiskos dzērienus. Sākumā biju bezgala pārsteigta. Mēģināju aizstāvēties, atspēkot, bet pēc divu diennakšu pratināšanas, kur pratinātāji pēc zināma laika mainījās, bet mani neviens neaizstāja, jau savām acīm sāku redzēt tos nekad neredzētos partizānus un kā es nesu uz mežu mežiem viņiem ēdamos.
Pēc tām divām diennaktīm bija pierakstīta vesela bieza grāmata ar apsūdzību par manu pretvalstisko stāvokli, darbību. Vēlu vakarā ieveda lielā telpā, kur bija daudz cilvēku formas tērpos. Atļāva man stūrī nogulties zemē, no kurienes dzirdēju viņu lādēšanos un lamāšanos. Tad lika parakstīt savu vārdu zem katras lapaspuses, un visi viņi steigā izklīda. Palika kāds vecāks vīrs, kas man par lielu pārsteigumu teica latviski: Nebīstieties. Jūs izsūtīs pie mātes. Agri no rīta jūs aizvedīs uz darba vietu, kur jums izsniegs darba grāmatiņu un algu. Variet ņemt līdzi divas tonnas visādu mantu, mēbeles, drēbes, traukus, pārtiku.
No rīta vēl tumsā aizveda uz darba vietu. Pa ceļam pūlējos atcerēties, kur man noliktas nepieciešamās, līdzņemamās lietas. Tā tad nedaudz veļas, apavus, kādu apģērba gabalu, jo rudens bija otrā pusē, un ziema nāca virsū. Vasarā, šai 1952. gadā biju stipri slimojusi un vēl arvien jutos nespēcīga.
Darba vietai bija ziņots, tāpēc darba biedrenes bija apgriezušas visu istabu apkārt, slēpdamas un pārkārtodamas, lai gan tur nekā tāda nebija, kas mani vēl vairāk apsūdzētu, nekā sarakstītais raksts.
Nekas nebija atrodams. Pavadoņiem izlūdzos atļauju nomazgāties. [11.lp.] Pēc tam saliku maisos, kas pagadījās pa rokai. Darba biedres bija izcepušas rupjo lauku maizi, iedeva arī žāvētu cūkas gaļu un kas nu kurai bija. Izvadīja raudādami, visu labu vēlēdami. Tad atkal vaļējā mašīnā ar saiņiem, maisiem, lielākām vai mazākām pauniņām. Nezināju kurp mani vedīs. Jutos briesmīgi nogurusi. Ne gulējusi, ne lāga ēdusi.
Atveda atpakaļ uz pilsētu un pāri Maskavas ielai, priekšpilsētas ieliņās līdz dzeloņdrāšu apjoztas mītnes augstiem vārtiem. Pavadoņi sasvieda mantas plaša pagalma vienā malā, noslēdza vārtus, un tā nu es tur stāvēju, nezinādama, kas būs tālāk. Tad sargkareivis sāka saukt cilvēkus - vīriešus un sievietes, kas pulcējās pagalma otrā pusē pie zemas mājas. Šie ļaudis atskrēja satvēra manus saiņus un aiznesa uz noliktavu, bet pašu aizsauca sev līdzi. Pie mājas rosījās arī kāds cilvēks, kuru sauca par komandantu. Vairākas sievietes lūdza, lai ļauj man apmesties viņu istabiņā, kur vēl esot brīvas vietas. Tā nonācu istabā, kurā dzīvoja un gaidīja savu tālāk braukšanu Zuzzanna un Kurmīte.
[..]
__________________________________________________________
Avots: Okupācijas muzeja fonds, O. Lazdiņas mape, inv. Nr. 2513, 1-11.lp. Noraksts, mašīnraksts.
Ievietots: 16.10.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.