Dominika Dubica atmiņas par dienestu Latvijas armijā un Padomju Savienības karaspēka ienākšanu Latvijā 1940. gada 17. jūnijā.
_____________________________________________________________

Dubica atmiņas pierakstījis Kārlis Krustkalns.

Manas dzīves visskaistākās atmiņas saistās ar dienesta gaitām Latvijas brīvvalsts armijā, stāsta tukumnieks Dubics. Vēlme kļūt par virsnieku radās kopš bērnības. Nevarēju iedomāties līdzvērtīgāku specialitāti manam raksturam.

Uzaugu Latgales pusē samērā trūcīgos apstākļos. Zinot, ka virsniekam jābūt ar labu veselību, nebiedrojos ne ar kādiem kaitīgiem ieradumiem, cītīgi nodarbojos ar sportu. Laikam pateicoties tikai savam stiprajam organismam, paliku dzīvs, atrodoties Vorkutas nāvinieku nometnē, kurā nokļuvu kā triecienvienības komandieris pēc kapitulācijas Kurzemē.

Manas dienesta gaitas sākās 1935. gadā Krustpilī Latgales artilērijas pulkā. Tur valdīja stingra disciplīna, noteiktība un augsta pienākuma apziņa. Būdams kopā ar sev līdzīgajiem, visā pilnībā apjautu savu iecerēto dzīves mērķi. Uzskatīju, ka dienests savas tautas armijā [ir] pats augstākais gods un svētākais pienākums.

Mums bija skaisti tērpi mirdzošām pogām ar vienības zīmēm, skanīgi pieši pie zābakiem. Virsnieki nēsāja plecu siksnas.

Dzīvojām gaumīgi iekārtotās telpās, kur valdīja nevainojama tīrība un kārtība. Elektriskā apgaismošana, auksts un karsts ūdens. Uz vietas plaša pirts ar dušām, frizētava, ambulance, atpūtas telpas ar galda spēlēm, lasītava, kur iespējams pārlapot "Atpūtu", "Latvijas Kareivi", "Jaunākās Ziņas", "Brīvo Zemi", "Latvijas Vēsturi" u.c. izdevumus, blakus telpā bibliotēka, kur varēja dabūt sev vēlamo grāmatu. Bija sporta un kluba zāle, kur notika arī balles. Pašiem savs orķestris, kas spēlēja svētku un parādes vajadzībām, arī deju mūziku. Dejot skaisti bija obligāta prasība. Dažkārt, iemalkojot alu, puiši dziedāja iemīļotās dziesmas - "Pūt, vējiņi", "Divdūjiņas", "Caur [2.lp.] pilsētas vecajiem vārtiem" u.c.

Karavīri tāpat kā mēs, topošie virsnieki, neiztikām bez jestriem jokiem un divdomībām, bet par rupjībām draudēja sods. Mūsu starpā pastāvēja draudzīgas un biedriskas attiecības, kolektīvisma izjūtas.

Manos pienākumos kopā ar citiem komandieriem iziet posteņu kontrolē, reidos, kā arī kūts un zirglietu pārbaudēs, jo tīriem un spodriem bija jābūt ne tikai ieročiem, bet arī zirglietām, nemaz nerunājot par savu personīgo tērpu un zābakiem, sejām gludi skūtām. Armijas noliktavas vienmēr pilnas ar visu nepieciešamo kā savām, tā ieroču un zirgu vajadzībām. Ēšanas problēma nepastāvēja. Noteikti ne katrs mājās tā bija ēdis kā šeit. Virtuves vajadzībām nekā netrūka. Pat vairāki ēdieni ēšanas reizēs.

Ziemā, kad labs kamanu ceļš, sēdāmies ragavās un, sliecēm švīkstot, zirgu pakaviem klabot, traucāmies pa lauku un mežu ceļiem. Citkārt devāmies jāšus. Zirgi labi baroti.

Mums daudz kas tika dots, bet arī prasīts. Apzinājāmies, ka priekšniecības prasības jāpilda bez ierunām, pašam jābūt disciplinētam un godīgam. Par katru nevīžību un neizdarību attiecīgs sods. Visbargāk tiek sodīti tie, kas postenī stāvot aizsnaudušies. Tādās reizēs žēlastību nav ko gaidīt.

Ar bijību un baltu skaudību vēroju mūsu brašos virsniekus, viņu stalto stāju un ieaudzināto inteliģenci. Šajos vīros redzēju arī savu nākotni. Bet man vēl tikai zaļa jaunība un kaprāļa pakāpe. Tāpēc pēc pirmās izdevības pieteicos virsnieku vietnieku kursos, kas notika Daugavpilī. Nu, pēc attiecīgo kursu beigšanas pavisam tuvu virsnieka godam.

Tagad dzīvoju instruktoru dienesta telpās no kareivjiem atsevišķi. Mums ir istabiņas ar zināmu komfortu, pa divi vai trīs katrā. Virsnieki dzīvoja privātos dzīvokļos, nereti kopā ar savām ģimenēm.

Netālu no mums bija bataljona komandieris Veinbergs, vada komandieris Rozentāls, virsseržants Kazāks, Hartmanis, Circenis un topošie virsnieki, kurus joprojām vēl atceros. Mēs nēsājām karabīnes, bet virsnieki pistoles. Apmācību poligonā mums bez vieglajiem ieročiem bija angļu lielgabali un haubices.

Jau pienācis 1939. gads - svešās armijas lielvalsts karavīri ienākuši Latvijas ostās, neprasot, vai mūsu tauta to vēlas jeb nē. Viņi sāk diktēt savas prasības.

Drīz mani pārceļ uz Kurzemes artilērijas pulku, kura baterija atradās Vecmoku kazarmēs, bet štābs Jaunmoku pilī. Dzīves apstākļi līdzīgi kā Krustpilī. Tagad mūsu pulka komandieris pulkveža leitnants Strauss, bet bataljona komandieris Uijards.

Eiropā sākušies kara draudi. Vācu armija pāriet vienas valsts robežu pēc otras. Savukārt lielā Padomju Savienība savelk milzīgas dzīvā spēka un kara tehnikas rezerves pie savām rietumu robežām. Arī Latvijas ostās papildinās rezervēm. Tiek būvēti nocietinājumi. Tad arī Sarkanā armija pāriet Polijas robežu. Ir sācies karš starp Poliju un Vāciju, bet krievi te savukārt ierodas it kā draudzīgā nolūkā. Tomēr nekas tamlīdzīgs. Tas jau ir iebrukums Polijai visgrūtākajā brīdī. Nu slepkavo ne tikai vācieši, bet vēl nežēlīgāk krievi. Poļiem nav tāda spēka, lai pretotos abu lielvalstu pārspēkam. Arī mums, artilēristiem, kara draudi neiet secen. Ap kazarmēm sākam rakt tranšejas, ložmetēju ligzdas, būvētas lielgabalu novietnes. Noliktavās ved papildus munīciju un visu karam nepieciešamo. Notiek attiecīga veida papildus apmācības. Nu jau pavisam cits noskaņojums.

Vēl 1940. gada maijs un jūnija sākums paiet samērā mierīgi. Bet 15. jūnijā saņemam rīkojumu, ka jābūt kaujas gatavībā. Pastiprinās diennakts dežūras. Gaidām pavēli no Rīgas.

Tas bija laiks, kad gatavojāmies Jāņu svinībām. Jau iesākts brūvēt [4.lp.] alus, veikti orķestra kopmēģinājumi. Bet ar katru dienu karavīru noskaņojums pasliktinās. Domas par draudošām briesmām.

17. jūnija agrā rītā saņemam pavēli no Rīgas, lai savukārt dodam rīkojumu Tukuma pilsētas policijai un aizsargiem doties uz ceļa krustojumiem iespējamo nekārtību novēršanai sakarā ar kaimiņu valsts karaspēka ienākšanu. Pēc īsa brīža arī uzzinām, ka Padomju Savienības karaspēks pārgājis Latvijas robežu. Mūsu vidū savērpās satraukuma pilns noskaņojums. Vai tiešām karš? Apsedlojām zirgus un pielādējām lielgabalus. Katram no mums tikai viena doma - izpildīt to, ko no mums prasīs dzimtene, kaut arī notiktu pats ļaunākais. Bet saņemam pavēli nepretoties.

17. jūnija pēcpusdienā Vecmoku mežā no Talsu puses izdzirdam tuvojamies nedzirdētu rēkoņu. Troksnis neatlaidīgi tuvojās. Sapratām, ka tie - krievu tanki. Netālu no mūsu kazarmēm mežā viss uz brīdi nedaudz pierimstas. Bet tad jau pamanām pret mums pagrieztus lielgabalu stobrus. Tanku rinda milzīga, savi simts vai pat simtpiecdesmit. Visiem stobri pret mums. Visi kaujas gatavībā. Pagāja neilgs saspringts brīdis. Tas bija kā brīdinājums - mēs esam nepārvarams spēks, kas nevienam atļauju neprasa.

Viens no tankiem atdalījās no pārējiem un strauji devās mūsu virzienā. Netālu no mūsu kazarmēm apstājās, palika gaidot.

Mūsu pulka komandieris Strauss, bataljona priekšnieks Uijards un es, dežūrējošais virsnieks, izgājām pretī. Nelūgtie viesi, ko tautā mēdz saukt vēl sliktākus par tatāriem, bija mūsu priekšā. Notika īsa saruna. Tanku lielgabalu stobri joprojām pavērsti pret mums.

Pirmā svešinieku prasība - atbrīvot telpas viņu vajadzībām. Bet, kad tas tika izdarīts, sekoja cinisks atteikums. Viņi neesot nākuši uzlasīt mūsu utis. Nekādas telpas viņiem nevajagot. Uz mūsu kazarmēm nenākšot! Tanki pabrauca tālāk un Tukuma pusē bērzu birzī uzcēla brezenta teltis. Parādījās uzraksti svešā valodā, kā arī posteņi, [5.lp.] bruņoti ar šautenēm un automātiem. Savukārt viņu virsnieki jau staigāja pa pilsētu, sev izvēloties labiekārtotus dzīvokļus.

Turpretī mūsu līdzšinējais dzīves ritms sagandēts. Vairs negājām kolonnās ar dziesmām, nedevāmies izjādēs.

Otrajā dienā pie mums ieradās kāds krievu poļitruks - maza auguma vīrelis ar lielu galvu un garu degunu. Pēc izskata ebrejs. Laikam kāds no pagrīdes vīriem. Viņš runāja krieviski, bet skaidri bija noprotams, ka prot arī latviski. Viņš pieprasīja dēļus un naglas produktu [noliktavas] celtniecības vajadzībām. Kad vajadzīgais tika sakrauts mašīnā, paldies nepasakot, aizbrauca. Drīz radās vēl citas vajadzības. Nu arī redzējām vairākus sarkanarmiešus. Daži no tiem aziātiskām sejām un šķībām acīm. Visi samērā netīri, trūcīgi ģērbti. Bija tāds iespaids, ka atnācējiem liela interese par to, kas pie mums, kā mēs dzīvojam. Grūti teikt, kā mēs tagad jutāmies.

Pēc dažām dienām kāds krievu leitnants mums atnesa plakātu ar sarkanarmiešu instruktoru un virsnieku zīmotņu attēliem. Tagad kā obligāts pienākums trīs dienu laikā visiem apgūt šīs zīmes, lai attiecīgā brīdī mēs zinātu viņus sveicināt. Tas mums šķita sevišķi pazemojoši. Viss bijušais aizgājis kā nebūtībā. Tagad vai ik dienu dzirdama sveša valoda, redzami svešās formās tērpti vīri nelatviskām sejām.

Šādā situācijā pagāja trīs nedēļas, līdz mūsu pulku pārvietoja uz Liteni. Uz turieni līdz nebraucu.

Mūsu ar prieku gaidītie Jāņi izjuka. No sākuma tos mums vispār neatļāva svinēt. Tad beidzot no kāda augsta komisāra Tukumā atļauju dabūjām. Bet notika negadījums. Stāvot sardzē pie munīcijas noliktavas, nošāvās kāds karavīrs. Radās liels satraukums, jo sevišķi tāpēc, ka viņš bija krievu tautības. Lietu izmeklēt ieradās arī pārstāvji no sarkanarmiešu daļas. Labi, ka puiša kabatā atradās [6.lp.] pašrocīgi rakstīta zīmīte, ka savā nāvē nevienu nevaino. Viņš šķietami bija nobijies par to, ka krievs būdams, brīvprātīgi iestājies latviešu armijā un uzdienējis līdz seržanta pakāpei.

Viņa vecāki un sieva no Abrenes atbrauca atvadīties. Ņemot vērā radušos situāciju, nelaiķi apbedījām ar kareivisku godu.

Līdz ar to Jāņi izjuka.
______________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, K. Krustkalna mape, inv. Nr. 5483, 1.-6.lp. Oriģināls, mašīnraksts ar labojumiem rokrakstā.

Ievietots: 24.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV