Imanta Bērziņa atmiņas par no gūstekņu nometnēm atbrīvoto bijušo latviešu leģionāru dzīvi darba nometnēs Lielbritānijā (1947.1950.)
________________________________________________________________

Imants Bērziņš - Otrā pasaules kara laikā dienējis Latviešu leģionā, nonācis Rietumu sabiedroto gūstā. Pēc atbrīvošanas no gūstekņu nometnes izceļojis uz Lielbritāniju.

1947. gada sākumā no Bedhemptonas (Badhampton) izšķirošanas nometnes “Kolvud haus” (Colwood House) nometnē ieradās apmēram 100 latviešu jaunekļu, kuri bija ieceļojuši Anglijā no Pārvietoto personu (Displaced Persons - DP) nometnēm Vācijā angļu valdības “Westward Ho” akcijas paspārnē kā “Eiropas brīvprātīgie strādnieki (European Voluntary Workers - EVW), lai aizpildītu vietējo strādnieku trūkumu pēc Otrā pasaules kara. Nometne atradās lauksaimniecības vidē. Tuvākie ciemi bija Bolneja (Bolney) un Vorninglida (Warninglid), pāris kilometru attālumā ar dažiem krodziņiem un maziem vietējiem veikaliem. Ar autobusiem bija sasniedzamas tuvākās pilsētas kā Heivords Hīta (Haywards Heath), no kurienes bija laba vilcienu satiksme ar Londonu un jūrmalas lielpilsētu Braitonu (Brighton) - 4 vilcieni katru stundu.

Nometne bija agrākā vācu gūstekņu mītne ar dzeloņstiepļu žogu. Šī lauku māja piederēja kādai Anglijas žīdietei, kas pati dzīvoja blakus mājā. Viņa skatījās uz jaunajiem mājas iemītniekiem ar zināmu aizdomību, jo viņas acīs tiem bija zināma līdzība ar nesen aizbraukušiem vācu kara gūstekņiem. Daļa atbraucēju vēl joprojām valkāja vācu armijas formu atliekas, tāpat viņi bija bijuši vācu armijā un tagad, līdzīgi kā toreiz gūstekņi, strādāja vietējā lauksaimniecībā. Jauniebraukušo iemītnieku pirmais darbs bija noārdīt nometnes dzeloņstiepļu žogu. Žīdiete gan protestēja, ka būšot drošāk aiz drātīm. Nometnes pārvaldnieks, kādreizējais jūras virsnieks, norādīja viņai, ka mēs esam brīvi cilvēki.

Lielajā mājā, kur dzīvoja arī nometnes pārvaldnieks ar kundzi atsevišķā dzīvoklī, bija virtuve, ēdamzāle, divas atpūtas istabas un guļamistabas, četriem līdz astoņiem katrā. Divas [2.lp.] skārda barakas papildināja guļas vietas, dodot novietojumu 10 personām katrā. Dzelzs gultas bija vienstāvīgas, kā arī divstāvu. Guļas vietas sastāvēja no pelēkām armijas segām, divi palagiem, spilvena ar pārvalku un zirga saru matrača.

Virtuvē strādāja latviešu pavāri un apkalpotāji. uzturs bija pietiekošs un apmierināja izsalkušos iebraucējus, kaut arī pārtikas vielas Anglijā joprojām bija uz kartītēm. Brokastīs deva “poridžu” (auzu putru), ceptu ēdienu, maizi, sviestu vai margarīnu, marmelādi un tēju. Launagam līdznešanai virtuve sagatavoja “sendvičus” (sandwich) - apliktas maizītes ar tēju, ko ielēja vienkāršās pudelēs un dzēra aukstu. Vakarā atbraucot no darba, pasniedza pusdienas, kas sastāvēja no galvenā ēdiena un saldā ēdiena. Sestdienās pēc darba nobeigšanas un svētdienās pusdienas ēda dienas vidū.

Darba devēja un apgādātāja bija Austrumsaseksas grāfistes lauksaimniecības pilnvarotā komiteja (East Sussex Agricultural Executive Committee), kas savukārt saņēma darba pieprasījumus no vietējiem lauksaimniekiem. Algu maksāja komiteja, atvelkot mērenu summu par uzturu. Katru darba dienas rītu ar brezentu apklātas smagās automašīnas savāca nodalītos strādniekus, lai aizvestu uz norādītajām lauku saimniecībām, un pēc darba vakara pusē atkal atveda atpakaļ. Uz tuvākām saimniecībām brauca ar lietotiem sieviešu “lauku armijas” (Women’s Land Army) divriteņiem. (“Women’s Land Army” bija brīvprātīgo vai iesaukto sieviešu grupa, kas Otrā pasaules kara laikā aizstāja trūkstošo darba spēku lauksaimniecībā, mežkopībā un kokrūpniecībā.)

Jaunieši lielāko tiesu bija labi strādnieki, sevišķi tie, kas jau priekškara laikos bija nodarbināti laukos. Pieraduši pie daudz ātrāka darba tempa, pretēji angļu strādnieku kūtrākai pieejai, viņi drīz izcēlās ar savu darba spēju. Jaunekļi bija [3.lp.] lepni ar saviem darba panākumiem, ka var labāk un vairāk paveikt nekā vietējie. Reizēm viņi veica vairāku strādnieku normu. Piemēram, kuļmašīnas apgādei parasti bija vajadzīgs pusducis cilvēku, bet bija gadījums, kur pāris “letiņu” vieni paši apkalpoja šo mašīnu. Saimniekiem patika šis jaunatrastais, centīgais darba spēks, kaut vietējie strādnieki skatījās nelabvēlīgi uz šo ārzemnieku centību (“krekla ieraušanu”). Bija daudzi gadījumi, kur vietējie strādnieki to izmantoja, iedalot smagāko darba daļu iebraucējiem, pašiem tanī nepiedaloties.

Bet ne visi iebraucēji bija rūdīti laukstrādnieki, to starpā bija arī pilsētnieki, kas nezināja vairāk kā skolas darbu vai citu “balto” darbu. Tiem diemžēl ar smago lauku darbu gāja daudz grūtāk, rokās radās tulznas, muguras tika stīvas un sāpīgas, darba diena likās gara un vienmuļīga.

Saimnieki, kas bija atraduši labu strādnieku, vēlējās to paturēt. Rentējot strādniekus no komitejas, ne vienmēr tas pats strādnieks tika nozīmēts viņa rīcībā. Tā arī pirmie atsevišķie darba līgumi tika noslēgti, saimniekiem sagādājot dzīves vietu ar uzturu vai bez tā. Cik apmierinoši bija dzīves apstākļi, atkarājās lielāko tiesu no jaunā darba devēja labvēlības un goda prāta. Bija labi saimnieki, bet bija arī tādi, kas izmantoja jauniebraukušos, kas vēl nepazina vietējos apstākļus un neprata valodu. Pašam strādniekam šis bija pirmais solis, lai beidzot pēc ilgiem gadiem tiktu projām no nometņu apstākļiem.

Nometnes latviešu sabiedriskā dzīve bija diezgan aktīva. Lielu lomu tur veica Imants Bērziņš, dzimtenes laika mežkopības students. Pēc viņa ierosinājuma nodibināja nometnes labklājības komiteju, par tās priekšsēdi ievēlēja pašu Imantu Bērziņu, līdz ar to viņš kļuva iemītnieku pārstāvis un sakaru uzturētājs ar nometnes vadību.

Sava nepilna gada pastāvēšanas laikā iemītnieki kopīgi atzīmēja latviešu svinību dienas. Līgo vakarā nometnes mājas piekalnē pie ugunskura skanēja daudz līgo dziesmu. Angļu klausītāji nobrīnījās par jauniešu dziesmu māku. Jautāja, ko atkārtotie vārdi “līgo” nozīmē. Drīz pēc tam nometnes “koris” bija ielūgts uz dārza pēcpusdienas tēju kaimiņu lielmājā. Mājas tēvs uzaicināja latviešu viesus atskaņot dziesmas, kuras bija dzirdējis pirms pāris dienām nometnē. Tā arī grupa nodziedāja vairākas līgo dziesmas un vēl pāris citas tautas dziesmas. Klausītāji nevarēja saprast, ka dziedātāji patiesībā nebija koris.

Notika 11. novembra un 18. novembra atceres sarīkojumi. Piedalījās Alfrēda Bremzes vadītais dubultkvartets. Viņš sniedza trompetes solo priekšnesumu klavieru pavadījumā. Svinību referenti bija no pašu vidus. Tepat Ziemassvētkos sarīkoja mazu koncertu. Jauno gadu sagaidīja ar svina laimes liešanu un citām tautas izdarībām. Dažādas organizētas sporta nodarbības notika nometnes apmērā. Sevišķi populārs bija galda teniss, kurā notika sacensības.

Imants bērziņš sniedza angļu valodas stundas, kuras bija labi apmeklētas, jo lielākai daļai jauniebraukušo šīs zemes valodas zināšanas bija praktiski neesošas. Alfrēds Bremze sāka traktoru vadītāju kursus. Viņa labvēlīgais saimnieks bija aizdevis savas saimniecības traktoru šim nolūkam. Tas bija neparasts skats - šai Anglijas muižas mājas pakalnē traktors braukāja šurpu turpu ar traktora vadības sācējiem pie stūres. Šīs nodarbības notika sestdienas pēcpusdienās un svētdienās, reizēm arī darba dienu vakaros.

Brīvo laiku pavadīja kā ni katrs. Lielākā daļa naudu nelietderīgi nešķieda.

Atbraucot šai zemē praktiski plikiem, vajadzības bija lielas, no vienkāršām dzīves nepieciešamībām, no sīkiem tīrības priekšmetiem līdz darba un iziešanas drēbēm. Pēc atvilkumiem uzturam, gultai un valsts nodoklim (gan tikai pāris šiliņu) izpeļņa nebija liela - pāris mārciņu un kādi šiliņi. Ja strādāja virsstundas, tad, saprotams, varēja nopelnīt vairāk. Drīz parādījās piemērotas darba drēbes un apavi. Nedēļas nogalēs varēja redzēt jaunus uzvalkus, virskreklus, kakla saites, jaunus gabardīna lietus mēteļus un cepures pēc modes ar platām malām. Parādījās rokas pulksteņi, viens otrs nopirka radio aparātu, un gada beigās parādījās pirmie motocikli.

Citiem patika apciemot vietējos krodziņus, nedaudzi pat visu nedēļas izpeļņu atstāja šajās iestādēs. Iebraucējiem iepatikās šo krodziņu viesmīlība, siltums un komforts. Ziemas vakaros uguns dega krogus istabas kamīnā, iedzerot alkoholisko šķidrumu, varēja omulīgi pavadīt laiku patīkamā vidē. Šeit angļi reizēm pazaudēja parasto atturību un izrādīja zināmu draudzību pret sveštautiešiem. Arī angļu sievietes, neprecējušās, bija ieinteresētas jaunos, veselīgos puišos, sevišķi, ja piedāvāja glāzes ar dzeramo. Šeit naudas izslīdēja no plaukstas kā ūdens pavasara straumē. Visa nedēļā grūti nopelnītā nauda pazuda krodzinieka makā. Šī bija vieta, kur latvietis bija gaidīts viesis, jo bija labs naudas tērētājs un, kaut arī būtu par daudz dzēris, nesagādāja nekādas nepatikšanas vai strīdus.

Citi izklaidēšanās veidi bija apciemot tuvākās pilsētas, kino, deju zāles un citas izpriecu vietas. Saskare ar vietējām angļu meitenēm pašā sākumā nebija visai liela. Latviešu meitas nedzīvoja tuvumā. Bija ilgs laiks, kopš jaunības gados vīri bija dzīvojuši normālu dzīvi. notērētie gadi kara gaitās, pēcāk gūstekņu nometnē un vēlāk pārvietoto personu nometnē bija [6.lp.] jāatgūst. Jaunā iegūtā brīvība bija jāizmanto.

Viena otra vidusšķiras ģimene ielūdza jauniešus uz tēju, bet, ja nespēja sarunāties, tad tālākas ielūgšanas nesekoja. Angļu ārsta ģimene Kukfīldas (Cuckfield) miestā, pie kuriem divas latviešu meitas strādāja mājsaimniecībā, ieaicināja pāris nometnes iemītniekus uz iemassvētku eglīti savā mājā, kur viņi pavadīja dažas patīkamas stundas mājas mātes viesmīlīgā sabiedrībā un saņēma no Ziemassvētku eglītes mazas dāvanas.

Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš, sekretāra Rozīša pavadībā, apciemoja nometni. Savā uzrunā viņš mudināja klātesošos uzturēt latvisko garu un ticēt nākotnei, kad atkal varēs atgriezties Latvijā. Strādāt cītīgi, būt par paraugu un cienīgiem latviešu vārda nesējiem. Šis apciemojums bija liels gara cēlējs. ija arī skeptiķi, kas nelika lielas cerības uz atgriešanos dzimtenē un jau agros mēnešos sāka domāt par dzīves nodibināšanu šeit, un sāka plānot, kā labāk izveidot dzīvi vēsajā Britu salā. Vasarā nometni apciemoja latviešu misionārs Ernests Zingers ar savu sievu Rūtu un vadīja dievkalpojumu nometnē. Sarunā ar iemītniekiem viņš deva ļoti derīgus padomus par dzīves veidu Anglijā.

Pēc labklājības komitejas priekšsēža ierosinājuma (kas jau iepriekš bija sazinājies ar Latviešu biedrības Lielbritānijā centrālo valdi, saņēmis biedrības statūtus un atļauju dibināt vietējo nodaļu) un ar nometnes vadības piekrišanu 1948. gada 15. janvārī notika nodaļas dibināšanas sanāksme. Sapulcē piedalījās 10 jau biedrības biedri un 6 interesenti. Par sapulces vadītāju izraudzīja Kārli Siliņu. Par jaunās nodaļas valdes priekšsēdi ievēlēja nodaļas virspavāru un Latvijas laika skolotāju Jāzepu Ruško. Nodaļas valdē ievēlēja Alfrēdu Bremzi, Arvīdu Sodumu, Eduardu Muzikantu un Kārli Siliņu. Imants Bērziņš, nodaļas [7.lp.] dibināšanas ierosinātājs, palika valdes kandidāts. Revīzijas komisijā ievēlēja Jāni Piekusu, Jāni Prauliņu un Jāni Zegneri.

1948. [gada] februāra sākumā “Kolvud haus” nometni slēdza un iemītniekus pārcēla uz Mūnhilas (Moonhill Place) nometni Bērdžes Hilas (Burgess Hill) pilsētas tuvumā.

1948. gada februāra sākumā “Kolvud haus” (Colwood House) nometnes iedzīvotājus (visi latvieši) pārcēla uz “Mūnhilas” (Moonhill Place) nometni, šeit pievienojoties jau agrāk dzīvojošajiem latviešu tautības iemītniekiem. Nometne atradās starp Bērdžes hilu (Burgess hill) un Kukfīldu (Cuckfield), ne visai tālu no Enstājas (Ansty) miesta ar autobusa piestātni ciema krustceļos uz tuvākām pilsētām. Pati nometne bija lauku īpašumā ar lielu dzīvojamo māju, kur ietilpa nometnes virtuve, ēdamzāle, atpūtas telpas, sporta zāle, nometnes pārziņa (angļa) ģimenes dzīvoklis un telpas pārējiem apkalpes darbiniekiem (visi latvieši, ieskaitot nometnes pārziņa palīgu). Lauksaimniecībā nodarbinātie dzīvoja skārda barakās, izkaisītās muižas parka apkārtnē. Nometnes sabiedriskā dzīve 1948. gadā bija ļoti rosīga. Notika Kalpaka piemiņas vakars, Lieldienu tējas vakars ar angļu viesu piedalīšanos. Mātes dienas sarīkojums ar dievkalpojuma ievadu. Atzīmēja jāņus. Tāpat rīkoja 14. jūnija, 11. novembra un 18. novembra svinības ar priekšnesumiem vai pašu mājas spēkiem, vai ar Londonas latviešu māksliniekiem. Kopīgi nosvinēja arī Ziemassvētkus.

Alfrēds Bremze turpināja “Kolvud hausa” nometnē iesāktos traktoru vadītāju kursus, kā arī nometnes kora vadību. Kora dalībniekiem pārvietojoties uz citām nometnēm vai aizejot dzīvot pie lauksaimniekiem, koristu skaits saruka, un koris darbību pārtrauca 1948. gada beigās. Tomēr 1949. gada jūnijā nometnes dziedātāju kopa kā Latvju biedrības Lielbritānijā (LBL) dubultkvartets piedalījās Anglijas latviešu dziesmu dienās Londonā. I. Bērziņš turpināja jau “Kolvud hausa” nometnē iesāktos angļu valodas kursus. Volejbols un galda teniss bija [2.lp.] galvenās sporta nodarbības, notika vietējās sacensības, kā arī ar citām nometnēm.

Nometnes baznīcas izveidošana bija viens no lielākajiem nometnes pašdarbības sasniegumiem. Nometnes pārvalde šim nolūkam atvēlēja neapdzīvotu skārda baraku. Tā bija diezgan nolaistā stāvoklī. Bija vajadzīgi remonta darbi. Materiālus nopirka ar nometnes iedzīvotāju ziedojumiem un paši ziedoja brīvo laiku darba veikšanai. Liela formāta altāra glezna bija nometnē dzīvojošā mākslinieka Pētera Kārkliņa darbs. (Glezna tagad atrodas latviešu mājas - Rovfantas muižas (Rowfant House) baznīcā.) Tuvumā dzīvojošās latviešu meitas darināja altāra segas. Prāvests E. Bergs un teoloģe E. Blūmfelde, piedaloties arī anglikāņu mācītājam, iesvētīja šo pašdarbības lūgšanas namiņu. Ltviešu mākslinieki (komponists A. Jērums, dziedātāji Edv. Krūmiņš un L. Maršalka) kuplināja dievkalpojumu un vēlāk sniedza koncertu. Nometnes pastāvēšanas laikā šeit dievkalpojumus vadīja gan teoloģe Elvīra Blūmfelde, gan mācītājs Roberts Slokenbergs.

1949. gadā nometnes sabiedriskā dzīve turpinājās, bet daudz mazākā apmērā. Tam bija vairāki iemesli. Citi pārcēlās uz dzīvi ārpus nometnes, citus pārcēla uz citām nometnēm un daudzi atrada citas intereses. Pavasarī notika koncerts ar E. Krūmiņa un A. Jēruma piedalīšanos. Atzīmēja 11. un 18. novembri. Lauksaimniecības komitejas labklājības apakškomiteja piešķīra desmit angļu mārciņas četriem referentu honorāriem, katru 2 mārciņu un desmit šiliņu (divarpus mārciņas) vērtībā. Referentus sagādāja latvju biedrības Lielbritānijā kultūras nozare.

Jau vairāk pazīstot vietējās dzīves veidu, sazinoties ar angļu laukstrādnieku arodbiedrību, nometnē nodibināja latviešu arodbiedrības nodaļu. Lielākā daļa nometnes iedzīvotāju tajā iestājās. Šīs arodbiedrības aizsardzībā notika pirmais un vienīgais streiks. Kādu rītu trīs latviešu strādnieki atteicās braukt uz darbu cūkkopības saimniecībā. Iepriekšējā dienā lietaina laika dēļ pajumte launagam “labvēlīgi” piedāvāta cūkkūtī. Saulainā un siltā laikā launagu ēda, kur gadījās, svaigā gaisā. Jāpiemin, ka angļu cūkkopis savu launagu ēda cūkkūtī, kur viņš bija iekārtojis sev atpūtas vietu kūts stūrī. Latviešu puišiem tas nebija pa prātam. ūdami angļu arodbiedrības biedri, viņi nolēma streikot. Pēc atteikšanās strādāt attiecīgajā saimniecībā visi trīs brauca uz Braitonu (Brighton) meklēt arodbiedrības rajona pārstāvja palīdzību. Uzklausījis darba ļaužu sūdzības, viņš ieteica atstāt lietu viņa gādībā.

Nākošā dienā pieteiktā stundā trīs streikotājus iesauca “tiesas zālē”, vienā no mājas atpūtas istabām, kur aiz galda sēdēja trīs “tiesneši”: lauksaimniecības komitejas pārstāvis, nometnes priekšnieks un iepriekšējā dienā satiktais arodbiedrības pārstāvis. Pēc īsas sūdzības uzklausīšanas sēdes vadītājs bez apspriešanās ar saviem sēdes locekļiem norāja “dumpiniekus”, ka tādā veidā nedrīkstot atstāt darbu un viņi esot vainīgi par darba noteikumu pārkāpšanu. Bija jāapsolās nākošajā dienā turpināt darbu tai pašā saimniecībā, zaudējot divu dienu algu. Ar to lieta bija izbeigta. Streikotāji bija sarūgtināti par šādu iznākumu. Izlikās, ka arodbiedrības pārstāvis bija sadarbojies ar darba devējiem un viss jau iepriekš bija sarunāts.

Apkārtnē dzīvojošās latvietes no tuvējā Kukfīldas miesta, kā arī no daudz tālākās Redhilas (Redhill) pilsētas apciemoja sarīkojumus nometnē. Viena no Kukfīldas slimnīcā strādājošām latvietēm apprecējās ar nometnē dzīvojošo latviešu puisi. Kāzu mielasts notika nometnes dzīvojamā barakā. Precētais pāris vēlāk izceļoja uz ASV. Nometnes pastāvēšanas laikā latviešu meitas, [4.lp.] Lielausu māsas (flauta un klavieres) sniedza koncertu.

Nometni slēdza 1950. gada janvārī, pārceļot atlikušos iemītniekus uz nometni Ardinglājas (Ardingly) miesta pamalē.

Imants Bērziņš

Avots: Okupācijas muzeja fonds, I. Bērziņa mape, inv. Nr. 4361, 1-7.lp.; inv Nr. 4362, 1-4.lp. Oriģināls, datorizdruka.

Ievietots: 16.10.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV