Melitas Bērtulis atmiņas par pārbēgšanu no Padomju okupācijas zonas uz ASV okupācijas zonu 1945. gada vasarā.
_____________________________________________________________

II. Pasaules kara pēdējā cēlienā es ar savu ģimeni - vīru un diviem bērniem (Anitu 7 g., Guntu 4 g.) - nokļuvām Čechoslovākijā Sudetijas apgabalā, toreiz Vācijas okupētā. Kā kara okupētiem bēgļiem[1] mums līdz ar citām latviešu ģimenēm ierādīja vietu kādā Ercgebirgu piekalnes mazā pilsētiņā Klostergrab, kur visi - ap 100 cilvēku - nodzīvojām 8 mēn. kādā skolā. Otrā pusē kalnu grēdai ir Vācija, no kuras arvien tuvāk dzirdama nāca kara dunoņa. Gaidījām amerikāņu kara vienības kā mūsu atpestītājas pāri kalniem no Chemnicas puses, bet tad kādu dienu pēkšņi no otras puses mūsu pilsētiņai brauca cauri nekārtībā bēgošie vācu tanki, uz kuriem sēdēja kara vīri un sievietes ar maziem bērniem. Viņi stāstīja, ka krievi esot jau pie kalnu pārejas 9 km attālumā. Tas bija signāls arī mums, latviešiem, un tā īsā laikā iztukšojās visa skola. Katrs no mums steigā paķēra savus bērnus un paunas ar mantību, ko rokās varēja panest, un izjukām uz visām pusēm, jo negribējām visi kopā ļauties krieviem mūs saņemt. Mēs ar vīru un bērniem nogriezāmies no pilsētas pa kādu sānu ceļu, jo galveno ceļu jau krievu zemlidojumu lidmašīnas apšaudīja. Nāca jau vakars, un bērni ejot bija pārguruši, kad beidzot laimīgi sasniedzām nākošo ciemu - Deucendorf. Tur pie vācu zemniekiem izdevās noīrēt apmešanos. Mums ierādīja mazu atsevišķu mājiņu, kur agrāk esot mituši vērši, bet bija arī tā labāk nekā palikt zem klajas debess, jo kara bēgļus neviens nepieņēma.

Krievu armija ātri ieņēma šo apgabalu un dažās dienās pilsētiņu izlaupīja un pastrādāja visādus briesmu darbus. Visiem vāciešiem vajadzēja staigāt ar baltu lenti ap elkoni un pa viņu māju logiem izkārt baltu dvieli, kur tad bariem krievi gāja iekšā, izlaupot un izvarojot vācu sievietes, pēc tam vīrus nošaujot. No tā laika līdz pat šodienai, filmās redzot krievus uniformās, man vienmēr rodas “zosu āda”, un ir jānovēršas no šī skata.

Drīz, 8. maijā beidzās “Otrais pasaules karš”; tā bija mums drausmīga bezcerības sajūta apzinoties, ka pēc visām pārciestām grūtībām un izmisuma esam atkal palikuši krievu rokās, kuri mūs šoreiz nežēlojot iznīcinās vai aizsūtīs Siberijas vergu nometnēs. Tad bija doma drīzāk pašiem visu izbeigt, bet vīra saprāts no tā atturēja. Vēlāk dzirdējām, ka dažas latviešu virsnieku ģimenes, nonākot šādā bezizejas stāvoklī, izdarījušas pašnāvības. Tomēr nogaidīšanas laiks mums bija palīdzējis [2.lp.] izdzīvot un devis jaunas cerības.

Kad Krievi Klostergraba pilsētu jau bija izlaupījuši, tad bariem vien viņi militārās kravas mašīnās apbraukāja tuvāko apkārtni. Kurās vācu zemnieku mājās iebrauca, tur tūliņ dzirdēja cūku nokviecamies. čechu saimniecības neaiztika. Drīz pienāca reize arī pie mūsu saimnieka. Mūsu mazā mājiņa bija pirmā pie ceļa iebrauktuves saimniecībā, tāpēc krievu kareivji ar kravas mašīnu apstājās pie mums. Tūliņ kāds virsnieks ienāca iekšā. Bērni aiz bailēm pazuda pagultēs, bet man vairs nebija kur pabēgt, lai gan tik daudz par viņu izdarībām bija jau dzirdēts. Vīrs tūliņ ar viņu sāka runāt krieviski, uzdodamies par krievu kara gūstekņa strādnieku, kas še strādā, tad krievi lika mūs mierā līdz ar saimnieku. Tūliņ aizbraucot uz kaimiņu saimniecību, kur pēc maza brīža dzirdēja cūku nokviecamies, tad ar nokauto cūku viņi atgriezās pilsētā.

Bija jau pagājis mēnesis, kad pamazām atkal viss nomierinājās. Krieviem ienākot, čechi viņus saņēma ar lielām gavilēm un prieku par viņiem atdoto brīvību, jo vācu okupācijas laikā čechiem tāpat kā žīdiem bijis jāstaigā tikai gar ielas malu, ne trotuāru, valoda tikai vācu ar sveicienu “Heil Hitler!” Tagad čechi vairs runāja konsekventi tikai čechiski. Pat tika redzētais atstāstīts, ka čechi, braucot pa ielu lielos 2 zirgu velkamos ratos sēdēdami, likuši tos skriešus vilkt 16 vāciešiem, dzenot viņus ar pātagu. Pēc atgūtās brīvības čechi tūliņ izdeva rīkojumu, ka visiem ārzemju bēgļiem jāatgriežas savās mītņu zemēs pa taisnāko ceļu. Viņi izdeva braukšanas atļaujas. Arī mēs sākām posties ceļā, bet ne lai atgrieztos krievu okupētā Latvijā, kur jau iepriekš zinājām, kāds var būt mūsu liktenis, tāpēc, uzdodoties par austriešiem, cerējām nokļūt Austrijā, kas ir pretējā virzienā. Čechi izdeva braukšanas atļauju mums uz Veimaru[?], bet arī tur jau bija krievi. Vienīgi atlika cerība vācu-čechu robežu pāriet nelegāli, ko daudzi arī izdarot. Gatavojoties ceļam, bija jau pietiekoši daudz pārtika sagādāta, kā arī zirgu gaļas desas, ko uz kartiņām dabūja divreiz vairāk.

6. jūnijā mēs devāmies ceļā. Aizbraukt ar vilcienu varēja tikai līdz Karlsbadei - Karlovy Vary, tālāk sagrauto tiltu dēļ vilciens negāja. Stacijā satikām dažus latviešus, kuri aicināja līdz ar viņiem palikt te kādā bēgļu nometnē. Lai varētu tikt kur tālāk, vajadzīga krievu komandanta atļauja. Krievi izdeva caurlaides braukšanas atļaujas visiem bēgļiem atgriezties dzimtajā zemē. Tāpat visiem vāciešiem vajadzēja [3.lp.] atstāt savas mājas un saimniecības un kājām doties pāri robežai uz Vāciju, līdzi ņemot tikdaudz, cik var panest. Tā arī mūsu saimnieki raudādami aizgāja. Pilsētā pēc braukšanas atļaujām uz ielu bija garas sieviešu rindas, jo vīrieši tur nerādījās. Arī mēs latviešu sievas tur gājām. Aprunājoties ar krievu durvju sargu krieviski, viņš mūs visas piecas ielaida bez rindas. Tālāk pie krieva komandanta ar tulka palīdzību runājām tikai vāciski, uzdodoties par austrietēm, kas grib atgriezties Austrijā. Tā ātri komandants apzīmogoja mūsu atļaujas, ka varam braukt.

14. jūnijā mūsu nelielā latviešu grupiņa ar bērniem atstājām Karlsbadi. Aiz pilsētas, pārejot Egeras tiltu, kur vēl pēdējo reizi krievu sargposteņi pārbaudīja mūsu “caurlaides”, varējām doties nezināmā nākotnē. Gājām kādus 8 km pa neitrālu joslu, katrs vilkdams savus mazos ratiņus ar pēdējo mantību, kas nu kuram vēl bija, tāpat bērni turējās līdzi. Nonākot līdz amerikāņu okupētās zonas robežai, tālāk netikām. Uz ceļa pie amerikāņu sargposteņa stāvēja sardzes ar patšautenēm, kas nelaida mūs tālāk, tikai uzsauca: “Too back!” Nelīdzēja mums uzrādīt krieva komandanta apzīmogoto atļauju, vajagot amerikāņu zīmoga uz mūsu atļaujām, un tāds dabūjams tikai amerikāņu zonas tuvākā pilsētā, kur netikām. Bijām neziņā, ko darīt, arī atgriezties negribējām, kaut gan krievu sargposteņa kareivis, kurš palika pie Egeras tilta, bija jau te ieradies, lai mūs atkal sagaidītu. Bijām visi apmetušies atpūsties kur žogmalē. Redzot, ka tālāk netiksim, krievs atkal aizbrauca atpakaļ. Šai grūtā neziņas un neizšķiršanās brīdī beidzot tomēr radās izeja. Blakus amerikāņu sargposteņa mājai bija liels iežogots dārzs, aiz kura attālākā stūra dzīvoja kāda vācu strādnieku ģimene, kura mūsu bērnus pacienāja ar siltu zupu. No viņiem arī uzzinājām, ka šeit nelegāli esot jau vairāki cilvēki pārgājuši. Viņi parādīja stāvu nogāzi, pa kuru nepamanot sardzi, varot ātri nokļūt lejā jau amerikāņu joslā. Tā arī darījām. Laika nebija daudz, tāpēc sagatavojāmies ātri. Kad amerikāņu sardzes kareivis ar patšauteni aizsoļoja gar garās dārza sētas ārpusi uz otru galu un nebija vairs redzams, mēs visi ik pa vienam ar mūsu ratiņiem, paunām un bērniem laidāmies pa stāvo nogāzi lejā. Pēdējie, kas vēl bija kalngalā, teica, ka tas esot bijis viens baigs paskats uz mums. Lejā pa klajumu visiem vajadzēja ātrāk steigties prom pirms kalnā parādās atkal sargkareivis ar patšauteni. Ejot vairākas reizes atskatoties, redzējām viņu gar žogu soļojam [4.lp.], bet attālums tad jau sāka palielināties, kaut gan visu laiku bija tāda sajūta, ka varētu dabūt lodi mugurā. Tikai apmēram pēc 7 km noiešanas, kad ceļš ievirzījās nelielā mežiņā, varējām mierīgi atelpot un atpūsties. Tālāk ceļš līdz Čechijas-Vācijas robežai virzījās pa Ercgebirgu kalnu gŗdas nogāzi, ko kājām veicām 3 dienās, noejot ap 60 km. Naktīs pārgulējām kādās pamestās būvēs un pie vāciešiem tukšā salmu šķūnī. Pa ceļu padzirdējām, ka no Falkenavas pilsētas bēgļu nometnes cilvēkus tālāk ar kravas mašīnām vedot uz Vācijas dienvidiem. Tā visi apmetāmies šai nometnē, bet tad pēkšņi pienāca ziņa, ka mūs vedīs atpakaļ uz krievu zonu, tad visa mūsu latviešu grupiņa, steigā paķerot bērnus un savu mantību, atstājām nometni un kājām devāmies atkal tālāk.

Netālu jau no Vācijas robežas, Egeras tuvumā kādā minerālūdeņu kūrorta pilsētiņā Francensbad satikām atkal daudzus latviešus, kuri tur jau, gaidīdami amerikāņu pārvešanu uz Vāciju, bija noīrējuši atsevišķus preču vagonus, kuros jau dzīvoja. Arī mūsu latviešu grupiņa noīrējām vagonu un pievienojāmies tur uz sliedēm pārējiem 4 vagoniem, kuros kopā jau visi sanācām ap 150 cilvēku. Tā uz blakussliedēm vagonos nodzīvojām 2 nedēļas, kad beidzot par pārvešanu čechu-vācu robežai katrai mūsu ģimenei vajadzēja amerikāņiem, kas nu viņi tādi tur bija, maksāt ar zelta vai citām vērtslietām. Kad mesli bija samaksāti, tad beidzot arī varējām braukt.

^. jūlijā mūsu latviešu 5 vagonus pieāķēja amerikāņu transport-vilcienam, un tā lēnā gaitā caur Egeras pilsētu tūliņ pārbraucām Čechijas-Vācijas robežu. Tas visiem mums bija saviļņojoš prieka un gaviļu izsauciens, ka varējām atkal atviegloti uzelpot, apzinoties, ka beidzot esam tikuši no krieviem prom. Tā mēs braucām 2 nedēļas, šķērsojot visu dienvidu Vāciju no Egeras gar Bambergu, Nirnbergu, Augsburgu, Ulmu, Gincburgu līdz Kleinkecaiz, kur arī palikām. Pa ceļam braucot, mūsu 5 vagoni ar ārpusē plīvojošiem maziem Latvijas nacionāliem karodziņiem pēc vajadzības tika pieāķēti un atāķēti dažādiem amerikāņu transporta vilcieniem - gan ogļu, bencina munīcijas un citiem. Dažreiz vilcieni stacijās stāvēja ļoti ilgi, reizēm īsu brīdi un gāja tālāk bez pieteikuma. Tomēr visi bijām pateicīgi. Tai laikā Vācijā vēl nebija pasažieru satiksme, tāpēc arī paši vācieši, kam bija kur jābrauc, uzrāpās uz mūsu vagonu jumtiem un brauca, kaut gan amerikāņu apsardze dzina viņus nost. Kad vilciens kur ilgāk apstājās, varējām turpat pie sliedēm starp diviem ķieģeļiem uz akmeņoglēm un [5.lp.] uguns uzvārīt ko ēdamu, sevišķi bērniem, bet ja vilciens pēkšņi sāka atkal kustēties, tad katliņi ar pusgatavu ēdienu bija jāķer nost un jālec atkal vilcienā. Tomēr laimīgi vilcienu neviens arī nepazaudēja. Ceļā braucot satikām arī citus līdzīgus vilcienus ar latviešu bēgļiem, bet viņiem pie izbraukšanas zelta mesli nav bijuši jādod.

Kad 18. jūlijā nobraucām līdz pēdējai mūsu gala stacijai Ulmai, tad tālāk amerikāņi militārās transporta mašīnās mūs aizveda līdz Kleinkecas ciemam, kura tuvumā kara laikā bija vācu pazemes munīcijas noliktavas. Blakus tām mums ierādīja apmešanos bijušās kara gūstekņu atstātās blakšu pilnās barakās. Pirms apmešanās gan vajadzēja tās pamatīgi iztīrīt, un tā jo projām, kur vien tālāk esam gājuši, visur tur bija jāiztīra citu piemēsloto. Pamazām mūsu jaunā apmetne arvien vairāk pildījās jauniem bēgļiem. Visi jutāmies diezgan patstāvīgi un rosmes pilni, veidojām savu nometni ar pašu latviešu administrāciju un dažādām kopējām nodarbībām. Ir bijuši tur arī daudz nopietnu un satraucošu notikumu, bet atmiņā palikuši vairāk kuriozie. Tā blakus mežiņā pamestajās munīcijas noliktavās bērni bija atraduši izmontētu lidmašīnas torpēdas čaulu ap 2 m garu, ar kuru viņi vizinājās mazā baseinā. Gadījās arī vēl daža vesela, kuru tad amerikāņi turpat pazemē izspridzināja. Visiem cilvēkiem pa spridzināšanas laiku bija jābūt savās istabās, bet gadījās, ka sprāgstošās torpēdas šķembas, lidojot pa gaisu, kāds gabals no tām iekrita pa barakas jumtu laimīgi kādā drēbju skapī. Lai ziemā ātrāk iekurtu un sasildītu istabu, cilvēki pārnesa no šīm noliktavām daudz ātri degoša materiāla, tā arī mēs ar vīru, līdz kādā reizē mūsu mazā bleķa krāsniņa uzlidoja gaisā, atstādama aiz sevis melnu sodrēju mākoni, bija gadījies kas sprāgstošs. Līdzigi atgadījās arī dažiem citiem. Tajā laikā cilvēki, kas bija pārdzīvojuši jau visādas kara šausmas, nebaidījās vairs ne no kā. Bērni, kas pēc tam atceras visus šos kara laika piedzīvojumus, sauc to par “paradīzes laiku”.

Mēs savu nometni nosaucām par “AUSMU”, no kuras tad tolaik arī ausa jauna cerība mūsu visu nākamai dzīvei.
_____________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, M. Bērtulis mape, inv. Nr. 9089, 1.-5.lp. Oriģināls, mašīnraksts.

[1] Tā manuskripta tekstā.

Ievietots: 24.11.2003., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV