Fragmenti no R. Berga grāmatas manuskripta Jaunieši bez jaunības.
_____________________________________________________________

Teksts sākas ar R. Berga atmiņām par savu sagūstīšanu 1945. gada 21. janvārī Polijā. Naktī ar motociklu dodoties izpildīt kādu pavēli R. Bergs kopā ar motocikla vadītāju nonāca pie padomju armijas pozīcijām, kur viņus apšaudīja, ievainoja un sagūstīja.

[57.lp.]

(..) Telpā kurā mēs jau kā gūstekņi atradāmies, ieskrēja viens no šāvējiem un lūdz savu komandieri, lai atļauj nošaut, vārdu sakot labot savu brāķi. Bet tas ar niknumu atteica, ka tā jau divas pilnas aptveres izniekotas un vairāk nevienu patronu nedrīkst aiztikt, jo no rīta var sākties pretuzbrukums. Neveiklais šāvējs sabozies aizgāja, bet komandieris sargiem cieši noteica, lai nepieļauj nekādu vardarbību. Es gulēju uz grīdas starp diviem malējiem. Viņi speciāli bija izveidojuši spraugu kur man apgulties. Viņus interesēja kas es esmu, jo šaušanas laikā viņi domājuši, ka savējie uzsākuši prettriecienu. Frontē mēs nekādas zīmotnes nenēsājām. Savukārt es viņiem jautāju, kas bija noticis un kā viņi zaudēja kauju. Noskaidrojās, ka krievi dzina ķīli no dienvidiem uz ziemeļiem, lai izveidotu aplenkumu. Un tas viņiem izdevās, kamēr fronti turēja folkšturmieši, bet kad uzdūrās leģiona vienībām, viss ķīlis nolūza un vācu karaspēks tika atvilkts uz rietumiem. Lai atjaunotu virzīšanos uz priekšu, krievi katru dienu svieda kaujās jaunas daļas, bet sasistās palika uz vietas. Un tā pāri saviem līķiem viņi soli pa solim virzījās uz priekšu, bet leģionāru rindas jo dienas, jo vairāk kusa, kā sniegs pavasara saulē. Šajā vakarā paši uzticamākie leģionāri uz saviem pleciem iznesa savu smagi ievainoto komandieri majoru Hāzneru un šie seši bija tie, kas sedz viņu atiešanu un pēc tam tika pilnīgi ielenkti [58.lp.] un spiesti padoties. Redzēja, ka es ne tagad, ne pirms kādas stundas nevarēju kaujas iznākumu izmainīt, drusku nomierinājos. Bija jāpakļaujas tālākam un nezināmam liktenim.

            Tagad svarīgi bija nobēdzināt karti, lai gan tā vairs neatainoja faktisko frontes stāvokli, bet varēja izsaukt vienīgi manis spīdzināšanu. Pistoli man izvilka tūlīt pēc apšaudes. Ar vienu roku kreisajā kabatā, kur atradās karte, atārdīju vīles gabaliņu un zem oderes ieslidināju karti. Atlika vēl tādā pašā veidā nobēdzināt personīgās mantas. Bet tas man neizdevās.

            Pienāca kāds zaldātiņš cauros zābakos un novilka man no vienas kājas hroma zābaku, kuru es biju pircis Prāgā slavenā Batjas veikalā, pielaikoja to un: tas bija tieši laikā. Novilka otru un pameta man savus cauros. Es caur caurumiem izbāzu pirkstus un parādīju uz hroma zābakiem tagad viņa kājās. Viņš pamāja ar galvu un nozuda. Bet kamēr es prātoju, kā šajā aukstajā un brīžiem kūstošajā ziemas laikā ar cauriem zābakiem tālāk iet, pienāca jau cits, norāva franču rokas pulksteni un aizgāja. Mans sudraba gredzens bija vienīgais, kas  man palika pirkstā. Bet ne ilgi, te jau klāt bija vēl viens kārumnieks un mocījās diezgan ilgi, bet nekā nevarēja to novilkt. Pienāca vēl viens, atstūma iepriekšējo, teica, ka pirksts jānogriež. Bet iepriekšējais neļāva un viņu pašu atgrūda un noteica, lai nejaucas viņa darīšanā, jo tas lūk esot viņa gredzens. Viņš grozīja un grozīja līdz beidzot gredzenu novilka. Vairāk nebija nekā ko ņemt. Viņi kabatās nelīda. Un atnāca mans pirmais aplaupītājs ar veseliem zābakiem. Es tiešām apmierinājos, jo sapratu cik noderīgi tie man bija.

            Naktī es tikpat kā acis neaizvēru no saspringuma, pārdzīvotā kaut gan centos sevi piespiest kaut drusku nosnausties, lai atgūtu spēku un domāšanu nākamajām dienām.         Pie mums pienāca viens virsnieks un teica, ka kāds no mums var aiziet pēc vārīta ūdens blakus telpā. Gāju es. Tur sēdēja dažāda vecuma sievietes no 12 līdz 60 gadiem. Viena no viņām vidēja vecuma iedeva tējkannu ar vārītu ūdeni un vēl diezgan siltu. Viņa man klusi teica, ka viņi visi ir nelieši, pat pašas jaunākās izvaro. Es no pārsteiguma izdarīju kādu asu kustību. Viņa iesaucās, ka nevajag neko darīt, jo tas būs vēl ļaunāk priekš mums visiem, viņi var jūs un mūs nogalināt.

            Es nojautu, ka šīs sievietes ir no Latvijas repatriētajām baltvācu ģimenēm. Kāds drausmīgs liktenis viņām te un viņas pat nav paspējušas aizbēgt uz rietumiem.

[59.lp.]

            Nākamajā rītā mūs agri piecēla un konvoja pavadībā veda cauri šim ciematam. Jau iztālēm ievēroju, ka galvenā ceļa vienā malā ir pelēka sēta kādu divu metru augstumā. Kad tuvāk piegājām, tad varēja redzēt, ka tā nav nekāda sēta, bet gan te sakrauti sarkanie karotāji ar sarkano zvaigzni pie cepures un kājas cauros zābakos. Gar viņu kājām mūs veda ļoti tuvu. Man pat pazibēja doma, ka kājās man zābaki laikam no kāda šī karotāja, ka mums parāda cīņu rezultātus. Šī grēda bija apmēram apmēram kilometru garumā un drusku tālāk arī mūs noguldīs. Bet sargi ar lielu neziņu un izbrīnu arī  noraudzījās uz kritušajiem kara biedriem.

            Bet mums nekas nedraudēja, jo jutu, ka sargi ir pateicīgi liktenim, ka mēs esam gūstekņi un viņiem mūs jāpavada uz aizmuguri. Citādi viņi nevarēja zināt, vai viņiem jau šodien pat nebūtu jāguļ kāda ceļa malā sasalušiem, kā tikko redzējām.

            Vēlāk es uzzināju, ka bija Žukova pavēle nevienu uz aizmuguri nelaist, pat ievainotajiem jāgaida kamēr piebrauc sanitārais dienests vai lauku lazarete. Visi uz priekšu un tikai uz priekšu.

            Liekas, ka Pauluss darīja pareizi, kapitulējot Staļingradā. Tā viņš izglāba simtiem tūkstošiem dzīvības. Tiesa gan, daudzi mira necilvēcīgos apstākļos padomju gūstekņu nometnēs, bet daudzi arī izdzīvoja.

            Kādreiz man mūsu vecie frontinieki jautāja, vai es vispār dzīvu krievu esot redzējis? Es atteicu, ka vairākas reizes esmu redzējis, bet zābakus viņiem neesmu tīrījis. Ar to mūsu toreizējās sarunas beidzās mierīgi. Bet šoreiz savi zābaki, gredzens un pulkstenis bija jāatdod.

            Tā mēs no gaismas līdz tumsai gājām savu golgātas ceļu dienu aiz dienas, nedēļu aiz nedēļas. Šķērsojot kādu dzelzceļa līniju es ievēroju, ka uzbēruma malā iesnigušas sarkanās galda bietes. Es klusi  to pateicu pārējiem un pats piebāzu kabatas ar tām. Pēc četru dienu gavēšanas tagad pirmais ēdiens bija ledu sasalušās bietes. Gabalu nokodu, mutē to lēni atkausēju un ilgi saldeno sulu no bietes izkošļāju un tad tikai noriju.

            Vienā vietā pa augstu tiltu šķērsojām kanālu ar iesalušām liellaivām. Tālāk uz šosejas redzēju kara mašīnu vrakus un vācu karavīru līķus. Gājām tālāk un tālāk uz austrumiem. Jo dienas, jo lielāks kļuva gūstekņu bars. Pievienojās viena lielāka leģionāru grupa ar vienu no tiem kājās ievainotu. Man teica, ka viņš agrāk bijis Liepājas Cukurfabrikas galvenais inženieris. Viņu zem padusēm nesa divi kara biedri,  es nomainīju vienu, bet kāds cits nomainīja otru. Ilgu laiku mēs gājām normāli, bijām gan noguruši.

[60.lp.]

            Tuvojās vakars. Lai savlaicīgi nokļūtu līdz nelielai pilsētiņai pie apvāršņa, gājiena ātrumu vajadzēja palielināt. Mūs nesējus nomainīja divi citi un kolona drusku pastiepās. Dzirdēju aizmugurē lamas, kad atskatījos, redzēju, ka divi sargi izrauj ievainoto no nesēju rokām un turpat ceļa malā nošauj.

            Tas bija pirmais upuris mūsu ērkšķu ceļā. Jau tumsā mēs iegājām kādā mazā pilsētiņā, kura bija pilna ar vācu pamestām vieglajām un smagajām automašīnām. Mūs sadzina kādā divstāvu skolā. Tur sētā ierīkotā tualetē atbrīvojos no kartes, kurā ietinu akmeni un tā nogremdēju.

            Mēs latvieši turējāmies kopā vienā nelielā klasē. Pēc kāda laika ieskrēja piedzērušies krievu virsnieki un aicināja SS piederīgos iziet uz trepēm, viņus pārvietošot uz labākām telpām, jo šeit esot stipri saspiests. Es ar skatu mierināju mūsējos, mums šeit pat ir labi. Pēc neilga laika atskanēja šāvieni. Sētā tika nošauti daži karavīri, kurus krievi sazīmēja kā SS vienību piederīgos.

            Nākamajā dienā saņēmām kaut kādu siltu viru, kas bija nosaukta par zupu. Bez maizes un bez nekā cita.

            Mūsu sāpju ceļš vijās tālāk uz austrumiem. Mēs pienācām pie Vislas. Tās krastā auga slaidi koki. Dažus nozāģētus mums lika nest apkures vajadzībām. Saspiedušies cieši viens pie otra abās pusēs mēs lēnā solī nogājām nepilnu kilometru. Visi bijām tik novārguši, ka tikko turējāmies uz kājām.

            Tālākā ceļā izgājām cauri Varšavai. Tur bija palikuši ielu nosaukumi uz stabiņiem un māju pamati. Cik tālu acis redzēja cita nekā nebija.

            No gūstā krišanas dienas 1945.gada 25.janvārī līdz aprīļa sākumam mēs bijām nosoļojuši krietnu gabalu no Poznaņas apkārtnes līdz Brestai.

            Pa ceļam atpūtas vietās mūs uzrunāja politiskie komisāri, kas dažviet teica: “Jūs visi esiet padomju cilvēki, ar varu jums lika cīnīties pret padomju valsti. Bet tagad mums maz palicis cilvēku, jūs atgiezīsieties mājās un palīdzēsiet no jauna celt nopostīto. Karš jau uzvarēts, vācieši sakauti”. Ceļā tik tiešām mūs pavadīja tikai nedaudz krievu zaldāti, kas it kā liecināja par poļitruku teikto vārdu patiesību. Bet iekšēji mums nebija pārliecība par to.

            Brestā mēs iesoļojām pa galveno ieeju plašā sporta stadionā uz futbola laukumu. Apkārt augsta sēta. Un te mēs uzreiz sapratām lietas patieso būtību. Pie katriem vārtiņiem un ieejām mūs ielenca čekistu grupas, bruņotas ar automātiem, suņu pavadībā.

[61.lp.]

Filtrācijas nometnē Maskavā.

            (..) Tā reiz pie manīm pienāca viens gados jauns leģionārs no 19.divīzijas un teica, ka viņus vispirms aizvedīšot uz Serpuhovu un nakšņot nolikuši cara laika zirgu staļļos ar betona grīdu. Bijuši pārguruši un tūlīt klājuši šineļus uz betona grīdas un likušies gulēt. No rīta, kad viņi modināti, tikai kāda trešā daļa no viesiem apmēram 60 leģionāriem piecēlušies, pārējie galvenokārt tie, kas gulējuši pie sienām, bijuši nosaluši un pie grīdas piesaluši. Likuši dzīvajiem, lai atrauj piesalušos, bet tie atteikušies to darīt, jo neesot bijis vairs tik daudz spēka. Uz kurieni pārējie aizvesti viņam nav zināms, tikai četrus pašus jaunākos atveduši šurp un pašu Maskavas centru.

            Parasti vakaros pēc vakariņām daudzi leģionāri griezās pie manīm dažādos dzīves nomāktības gadījumos. Reiz viens virsseržants man izstāstīja savas likstas. Viņš visu laiku bija nomākts par savas sievas soli. Kad 19.divīzija kapitulēja, viņi vēl dažas dienas tika turēti ciematā, kurā bija apmetusies viņa sieva ar diviem maziem bērniem. Viņš redzējis, ka sieva sākusi dzīvot ar vienu krievu virsnieku. Es viņu uzklausīju un tad teicu:

            "Visās vietās, kuras ieņem sarkanie barbari, viņi sāk ar sieviešu izvarošanu un pat daudzkārt pa veselām vienībām. Esmu dzirdējis, ka daudzas saprātīgas sievietes pēc iespējas izvēlas kādu virsnieku un tas tad apgādā viņu un pasargā no pārējo karotāju uzmācības. Tieši tas ir labi, ka tava sieva ir saprātīgo vidū un vari neuztraukties, arī bērni būs pabaroti un aprūpēti."

            Pratināšana naktīs un grūtais fiziskais darbs dienās, urbjot marmora slēdžu dēļus.  Lokot un montējot vara plakandzelžus, saskares vietas lodējot ar alvu, ļoti nogurdināja mani un izsūca pēdējos spēkus. Pie tam dziļā pazeme ar aizvēsturisku ventilācijas [63.lp.] sistēmu veica savu iznīcinošo darbību. Gulējām mēs otrajā stāvā virs zemes.

            Kādu dienu visos ieslodzītos pašalca ziņa, ka viens Amerikas krievs pieteicies brīvprātīgi karot Sarkanās armijas rindās. Protams, viņu ievietoja mūsu lāgerī uz pārbaudi, vai nav sabiedroto iesūtīts spiegs. Viņš vāji runāja krieviski, bet tomēr ar viņu noskaidroju, ka Amerika pilna ar tādiem muļķiem kā viņš, krievu impērijas balstiem. Drīz viņš nozuda no mūsu lāgera.

            Bet parādījās jauns vēl nepilnus septiņpadsmit gadus vecs armijas demobilizēts komjaunietis Nikolajs. Viņš stāstīja par Žukova pavēli, kura esot nolasīta ierindas priekšā. Tajā minēts, ka pārejot Austrumvācijas robežu nošaut visus, kas gadīsies ceļā jauni vai veci, vīrieši vai sievietes, vai bērni. Pēc 100 gramu šņabja iedzeršanas tā arī darījuši. Drīz sabiedrotie uzzinājuši un noprotestējuši un tūlīt šī pavēle arī atcelta. Un atkal visi brīdināti, ka par tādu rīcību vainīgos uz vietas nošaus. Bet kā jau armijā, pavēles var izdot, gan atcelt, bet darbošanos ne tik viegli apturēt. Viņi tomēr esot turpinājuši cilvēkus šaut.

             Uz pirmo nopietno pratināšanu mani izsauca aprīļa beigās kādas dienas pēcpusdienā. Konvojs ieveda mani izmeklētāja kabinetā un nosēdināja uz krēsla galda otrajā pusē pretim izmeklētājam. Bija saulaina diena. Pēc īsa brīža, personas ziņas par manīm bija pierakstītas, kāds pieklauvēja pie durvīm un izmeklētāju izsauca no kabineta, bet savu pistoli, kuru viņš pratināšanas sākuma nolika uz galda, tā arī nepaņēma sev līdz. Es apstulbu par viņa tādu aizmāršību. Zināju, ka armijā par tādu nolaidību nodod kara tribunālam. Galvā pazibēja doma paķert pistoli, bet ko ar to tālāk darīt? Labāk nepiegriezt tai vērību un turpināt mierīgi sēdēt un gaidīt viņa atgriešanos. Mans skats pievērsās pulētā skapja durvīm aiz izmeklētāja krēsla. Tur es kā spogulī ieraudzīju, ka man aiz muguras pa durvju spraugu mani novēro ar automātu bruņots vīrs. Sapratu, ka pistole ir māneklis manu nervu pārbaudei, vai es uzķeršos vai ne. Turpināju mierīgi sēdēt un durvīs drīz parādījās izmeklētājs. Ieraudzījis, ka es mierīgi sēžu, viņš ātri paķēra pistoli  un nospieda gaili. Atskanēja sauss klikšķis, jo pistole nebija pielādēta. Viņš pasmaidīja par spēli un mierīgi turpināja pratināšanu. Turpmākās pratināšanas notika naktīs. Pratinātāji bija dienesta pakāpēs no virsleitnanta līdz majoram. Reti kāds pulkvedis vai pulkvežleitnatns noklausījās pratināšanu.

[64.lp.]

            Bija 1945.gada 9.maijs un skaļruņi vēstīja par Vācijas bezierunu kapitulāciju. Tā noslēdzās kara posms Eiropā. Ar  zināmu atvieglojumu varēja uzelpot, ka asinspirts ir beigusies frontē, bet pašā Krievijā daudzi tika nošauti un šī nošaušana vēl arvien turpinājās pēc kara izbeigšanas.

            Vakarā virs Kremļa tika gaisā pacelts milzīgs Staļina galvas attēls apmēram 50x50 metru lielumā. To gaisā turēja aerostati un izgaismoja prožektori. Tā bija diena, kas ienesa zināmu pagriezienu arī mūsu dzīvē čekas lēgerī. Mazliet uzlabojās uzturs un darbs kļuva brīvāks, darba diena tika saīsināta uz desmit stundām.

            Dažas dienas pēc uzvaras svinībām es neatļauti uzkāpu pāris stāvus virs zemes, lai paelpotu svaigu gaisu un pasēdētu saulītē. Paskatīties pāri laukumam aiz Dzeržinska pieminekļa redzēju šādu notikumu. Kara jūrnieks ar tabureti rokās atkāvās no trim čekas virsniekiem tieši kādas dzertuves durvīs. Garām brauca kāds augstāks flotes virsnieks.  Matrozis kliedza “Palundra” un šī mašīna strauji pie viņa apstājās, tas ielēca vaļējā mašīnā un strauji aizjoņoja centra virzienā gar “Bērnu Pasaule” veikalu. Tas viss notika dažās sekundēs. Šo ainiņu noskatījās vēl daži leģionāri, kas tāpat kā es bija iznākuši paelpot svaigu gaisu. Sarunā ar viņiem apmainījāmies ziņām kur katrs strādā, kādi ir darba apstākļi. Izrādījās, ka brigadieris bija apdares meistars no Latgales un viņš teica, ka pamēģinās panākt, lai mani pārved viņa brigādē kā augstas klases speciālistu apdares darbos. Kāds no iespaidīgajiem čekas priekšniekiem sagribējis savu kabinetu izdaiļot. Es brigadierim teicu, lai uzzin šī priekšnieka uzvārdu un tad, lai griežas pie lēgera priekšnieka it kā ar rīkojumu no viņa.

            Šis numurs izgāja cauri un pēc vairākām dienām es tiku pārvests apdares darbu brigādē. Tad atlika tikai uzmanīgi un ātri apgūt apmetēja un karnīžu veidotāja darbu. Puiši nopriecājās, ka pēc pāris nedēļām jau varēju lepoties ar ciešamiem darba rezultātiem.

            Pirms pāriešanas uz apdares darbu brigādi elektrodarbnīcas priekšnieks mani bija nozīmējis par savu palīgu. Uzticēta tika darbnīcas darba organizācija un materiālu noliktava, jo krievi ļāva daudziem vērtīgiem materiāliem nozust.

            Apgaismes sistēmas rekonstrukcijai Kremļa  sienā aiz Mauzoleja tika nozīmēta brigāde no brīvajiem trīs cilvēku sastāvā, to starpā viena sieviete Dusja no Kalugas. Jāstrādā bija no pieciem rītā līdz desmitiem priekšpusdienā. Gandrīz katru rītu ap pussešiem [65.lp.] viņus apstaigāja Mihails Kaļiņins, Augstākās Padomes priekšsēdētājs. Un Dusja reiz saņēmusi dūšu un lūgusi, lai palīdz viņai dabūt vietu kādā kopmītnē. Kara laikā Kalugā viņa zaudējusi visus piederīgos un māju, kurā dzīvojusi. Pēc dažām  dienām viņai tika ierādīta vieta un pierakstīta kādā kopmītnē.

            Strādājot apdares darbu brigādē, es varēju izmantot izdevību brīvi pārvietoties visos jaunceļamo korpusu stāvos. Kādu dienu pie manis pieskrēja kāds leģionārs un teica, ja gribot redzēt kā senajos laikos gatavojuši dzelzs sijas Krievijā,  lai uzkāpjot pašā augšā, tas ir vecās ēkas jumta līmenī, tur saskarei atsegti vecā korpusa fragmenti. Protams es nekavējoties devos augšā un biju gandarīts par redzēto. Siju kādu pus metru garumā bija atsegta. Tā bija dubultplākšņu sija, kas pirms pāris gadu simteņiem bija ar āmuriem izkalta un izliekta slaidā leņķī. Āmuru sitienu vietas bija ļoti izteikti redzamas.

            Izvērtēju savu stāvokli tagad apdares darbu brigādē ar iepriekšējo elektromehāniskajā darbnīcā. Tur fiziski es gāju uz galu, vienīgi apmierināja tehniskās literatūras pieejamība, jo priekšnieks bieži atnesa man tehnisko literatūru. Bet šeit es fiziski kļuvu stiprāks, bet mazāk laika varēju atlicināt zināšanu papildināšanai.

            Kāda daļa no leģionāriem nevarēja izturēt pratināšanas un izbeidza savu dzīvi pašnāvībā, nolēcot no devītā stāva jumta, vai pakaroties. Sākumā es nevarēju saprast, kādēļ ik pāris dienas pievakarē smagā mašīna ar metāla būdu strādā bez slāpētāja. Izdzirdot šo stipro tarkšķi viens ieslodzītais, padzīvojis mordvīns no Mordovijas, noslīga ceļos un meta krustus, klusi pie sevīm skaitot Dieva vārdus. Uz manu neizpratni viņš atbildēja, ka šajā mašīnā tiekot izpildīts nāves sods, ka viņš lūdz Dievu par nogalētā dvēseli. Izrādījās, ka šādā veidā nāves sodu var izpildīt pašā Maskavas centrā, jo skaļais mašīnas tarkšķis saplūda ar šāviena troksni. Asinis ar šļūteni aizskalo, bet līķus aizved uz kapiem.

            Bija arī gadījumi, kad ieslodzītie sev pārgrieza vēnas un viņus vienkārši administrācija neglāba.. Viens gadījums vēl spilgtā atmiņā, ka viens auklā pakārās, pats sev sasienot rokas un kājas, galvu iebāžot cilpā un pēc tam nolēcot. (…)

[66.lp.]

            Tā pagāja 1946. gads. Ar Padomju valdības un Maskavas apgabala prokuratūras kopēju 1946.gada  11.oktobra lēmumu man piesprieda piespiedu izsūtīšanu uz 6 gadiem Vidusāzijas republikās Tadžikijā, Uzbekijā un Kirgīzijā. Šo lēmumu man nepaziņoja, bet gan 1946.gada 28.novembrī iesēdināja lopu vāģī kopā ar citiem tādiem pašiem bēdu brāļiem tālam braucienam uz dienvidiem. Stacijās mūsu ceļā bija daudz klaidoņu bērnu vecumā no 8 līdz 15 gadiem, kas lūdz pārtiku vai naudu pat no mums ieslodzītajiem, kas atradās vagonos aiz restēm.

            Īsi pirms gadu mijas ieradāmies stacijā Ļeņinbāde’. Mūs izsēdināja no ešelona un kājām veda kādus trīs vai četrus kilometrus kailā tuksnesī, kur atradās koncentrācijas nometne. Tur bijām līdz 1947.gada 6.janvārim, kad no sargu torņiem noņēma sargus un sākās mūsu izpārdošana.

            Šeit paziņoja,  esam nometināti izsūtījumā uz 6 gadiem. Katru mēnesi vienu reizi jāierodas vietējā čekā uz pārbaudi. Tiem, kas izsūtīšanas noteikumus neievēros, vai mēģinās aizbraukt bez atļaujas, draudēs 25 gadi katorgas darbi Magadānas apgabalā Sibīrijas austrumos.

            Un tā sākās pēdējais nebrīves posms manā dzīvē. Bija 1947.gada janvāris. Uzkrita sniegs, kas spilgto sauli atstaroja līdz acis sāka asarot un sāpēt. Bet Āzija ir un paliek dienvidu zeme. Sniegs ilgi nenoturējās un pēc pāris stundām nokusa.

            Kad nokļuvu Ļeņinbādes lēģerī es pats vēl nebiju nemaz apjautis un padomājis, kā tālāk savu dzīvi iekārtot un ko darīt. Tā neziņā izgāju cauri galvenajiem vārtiem, jo apsardze jau bija noņemta. Mums pateica, ka jūs tagad esiet brīvi. Katrs iekārtojiet [71.lp.] savu dzīvi un darbu kā  un kur vēlaties. Saule spoži spīdēja Vidusāzijas debesīs un laiks kļuva arvien siltāks. Naudas nav un mantas arī nekādas. Novilku savu vilnas džemperi un devos uz tirgu. Tirgus bija pie stacijas, ceļu uz to norādīja vietējie iedzīvotāji tadžiki, kas ar saviem nastu nesējiem ēzelīšiem turp steidzās. Staigāju pa tirdziņu un piedāvāju savu preci, bet pircēju nav. Tā stāvēju kādu brīdi domādams, ko darīt? Te viena vietējā sieviete ar paradžu aizklātu seju savā valodā prasīja cik? To es nojautu un kā mēmais parādīju abas roku pirkstus trīs reizes, tam vajadzēja nozīmēt 30 rubļus. Bet viņa pakratīja galvu nē un parādīja abu roku pirkstus divas reizes -  20 rubļus. Tas mani neapmierināja, jo atdot mantu par velti es nekā nevarēju atļauties. Tad sieviete, pagāja dažus soļus uz priekšu, atkal atgriezās. Šoreiz viņa parādīja 25 rubļus un man bija jāiet uz kompromisu. Tie bija pirmie ietirgotie un vienīgie rubļi, tā tad mans rīcības kapitāls. Nopirku vienu neraudzētu miežu ripuli, tur tā saukto ļepjošku un ēzdams devos atpakaļ uz bijušo nometni, manu patreizējo naktsmītni. Ceļš nebija tāls, tikai kādi 3-4 kilometri bija jānostaigā. (..)

[72.lp.]

Izsūtījuma nometnē Vidusāzijā.

            Un tā es nemainot darbu un vietu pārgāju ķīmiskās rūpniecības Ministrijas pakļautības uzņēmumā.

            Kā zināms Staļins beidza savu dzīvi 1953.gada 5.martā. Šajā dienā es kārtoju savus ikdienas darbus kā parasti. Tad ievēroju, ka kaļķa ceha priekšnieks armēnis Hačaturjans, bijušais tautskolotājs arī izsūtītais, stiepa uz manu kabinetu kaut kur dabūtu radiouztvērēja milzīgo kasti. Kad ienāca viņš ne vārda vairāk neteica, kā tikai izsaucās “pārtrauciet darbu un visi klausieties ļoti svarīgu paziņojumu!” Kāds cits nesa nezin kur dabūtas vīna pudeles. Tā nu mēs neziņā visi darbu pārtraucām, sablīvējamies manā šaurajā kabinetā un gaidījām svarīgu paziņojumu. Drīz diktors svinīgā balsī nolasīja sēru paziņojumu, ka Staļins miris. Nogranda spēcīgs “Urrā”, sen to vajadzēja. Tas bende vairs nav starp dzīvajiem un viens otram padevām vīna pudeles, lai iedzertu tieši no pudelēm uz šo ļoti svarīgo un priecīgo ziņu priekš mums. Viens par otru skaļāk prognozējām, ka tagad beidzot dzīvei vajadzētu mainīties un iet uz labo pusi.

            Man izsūtīšanas laiks seši gadi beidzās jau 1953.gada 7.janvārī, bet arvien vēl bija jāstrādā kā izsūtītajam un mūs brīdināja, ka visus reizē neatlaidīs, bet tikai pa nelielām grupām. Mana rindā vēl nebija pat nozīmēta.

            Šeit es vēl gribu atzīmēt vienu laimīgu negadījumu tajā pat Maiļi Sai. Jaunajā perspektīvajā ciematā, kur uzceltas bija tikai dažas dzīvojamās mājas, 1952.gada oktobrī nodeva ekspluatācijā jaunu un gaišu skolu. Uz šo skolu bērnus veda no visas apkārtnes. Pēc nedaudz dienām, kad bērni jau mācījās, no nelielas zemestrīces viens otrā stāvā sešmetrīgs dzelzsbetona pārseguma panelis izkrita no savas vietas un krītot sasita skolotāja galdu otrajā stāvā un tālāk krītot ar starpstāvu paneli nokrita uz pirmā stāva grīdas. Laimīgi tādēļ, ka nevienā stāvā skolotāji neatradās pie saviem galdiem, bet bija klasē starp skolēniem. Neviens necieta, bet izbailes un mācība bija visiem.

            Mans neziņas mērs bija pilns, kad beidzot būs mana atlaišana, es pats 1953.gada 1.oktobrī aizgāju pie 12. filiāles direktora un ultimatīvā kārtā pieprasīju parakstīt manu lūgumu par atbrīvošanu no darba. Viņu nomāca malārijas lēkme, tā kratīja ar aukstiem sviedriem un drebuļiem. Viņš lūdz vēl palikt, jo neesot neviens, kas varētu mani atvietot. Es diezgan strupi viņam atbildēju, ka šeit mani tāpat krata malārija un nevēlos no tās nomirt. Ārsti man visu laiku iesaka pārvietoties uz mēreno joslu. Vietnieks [90.lp.] man ir un nosaucu viena vācieša uzvārdu, kas ir labs speciālists un ir ar mieru strādāt par vadītāju. Vācieši ir izsūtīti un viņu atgriešanās savās agrākajās dzīves vietās ir valdības kompetencē, tas jāizlemj valdībai. Es jau savu sodu esmu izcietis un bez tiesas lēmuma neviens nav tiesīgs mani aizturēt. Viņš paskatījās uz manīm, viņu aizskāra mana uzstājība, bet arī saprata, ka taisnība vien ir un parakstīja manu iesniegumu. Tā es beidzot 1953.gada 1.oktobrī tiku atlaists pēc sešu gadu deviņu mēnešu un divdesmittrīs dienu atrašanās izsūtījumā.

            Steidzīgi kārtoju dokumentus par darba lietu nodošanu, saņēmu aprēķinu un speckomendantūrā kārtoju pases saņemšanu, lai varētu braukt mājās. Speckomendantūra prasīja, lai visas saistības ar darbavietu būtu nokārtotas un tikai pēc tam sāka savu dokumentu kārtošanu. Komendants mani satrieca teikdams, ka man uz Latviju braukt aizliegts. Varot izvēlēties jebkuru vietu lielās Padomijas teritorijā, izņemot tikai Latviju. Ar viņiem strīdēties bija veltīgi, tādēļ ātri bija jāizvēlas uz kurieni tad? Ilgi nedomādams nosaucu Pleskavu un tā tiku pie pagaidu pases.

            Namangāna stacijā, kas ir ap 40 kilometriem no Maiļi Sai, biļetes pirku līdz Rīgai.

            Ar to arī beidzās manas mokas un sākās ceļš uz mājām. Priekšā stāvēja neziņa par Latviju, kā un kur viss tālāk turpināsies.

            Atpakaļceļā Maskavā mēs visa ģimene gribējām aiziet līdz Mauzolejam, jo iebraucām priekšpusdienā, bet vilciens uz Rīgu atgāja tikai vakarā.

            Pa ceļam iegājām galvenajā universālveikalā un izdarījām nepieciešamos iepirkumus. Pēc tam vakara stundā Sarkanajā laukumā noskatījāmies uz Mauzoleju, kur atradās Ļeņins ar savu apakšīrnieku Staļinu. Caur atvērtajām durvīm uz laukumu plūda spēcīga smirdoņa, it kā viņš visas savas izdarītās neģēlības centās izmest šajā pasaulē, lai tiktu pie paša nelabā tīrs bez grēka grāpi kurināt un pašam nebūtu grāpī jālien.

            Pēc izsūtīšanas es neatļauti atgriezos Latvijā. No sākuma nevarēju dabūt darbu Rīgā. Man bija vajadzīgs darbs un dzīvoklis. Pagaidām sieva ar meitu apmetās pie savas māsas, kura ar vīru dzīvoja vienistabas dzīvoklī. Tagad viņi bija četri cilvēki.

            Es darbu dabūju vienā rūpnīcā. Sāku ar dažādiem darbiem, līdz beidzot dabūju trīsistabu dzīvoklī divas istabas, kur trešajā dzīvoja vēl viens darbinieks. Tā pamazām sāku apgūt dzīvi Latvijā pēckara padomju apstākļos, kur visus vadošos amatus ieņēma krievi, vai ebreji un Krievijas latvieši. Es 1960.gadā aizgāju strādāt uz  zinātniski pētniecības un projektēšanas organizāciju. (..)
______________________________________________________________________

Avots: Okupācijas muzeja fonds, R. Berga mape, inv. Nr. 3148, 58.-92.lp. Oriģināls mašīnrakstā.

Ievietots: 16.11.2004., materiāls sagatavots ar e-universitātes atbalstu.

HISTORIA.LV